1949-06-25-03 |
Previous | 3 of 8 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
stiba darbība, i - ledni kaltai āksts snlcdiii embnstrādj ai •ņemtSs ^0 daiidiM 18m depottjc-'"' ps tagad viiaļ BUtidnļngļļi ^ Brunava m*, Iļ» PavalstnhtiS eradIt8.ka1S 88 nepatelji, ļķ padomju p(„l^ iiiiiiiiiiifiHiiriiiiMi » CITSDA dzirdam ni) dtīt a» To šoreiz ļrl ar, iWvija8« 11. vietoto rakstļijl bankas", LaMd 0 un to Idoijil onus ķrpnu&oļ^l Ijumu no r auda,.^ aivSm, ar kiitit viedrl]u? VutUl Ij. ir domijiii ve ari Zvltdiiļi r pareizi, Zvitdiljl bet gan ne iiiMii 'em Ariarinii' )ži. Darbu dibti . ne kur giibiļi ;Speoi§litSt§unlļ' Igoto. Poiceii ^nestršdS ndeļi tur nav, bet m brilcā un izpe!» 95^105 kr, Ha okļi 16-25»/i» u iegūt loti # dārgas un *»; 1 tudēt, to neatl«»t stāvoklis. Ari * viegli dabfiiaj» ka tautieši » gan ir MO'»* degvfcain - * av skopi, bet m iedrijs.) ^ imiiiiiimiiiiii» AINAS ASV RATOĪ^MO*; etnSs, l^aii»^ HanavJ «n Kraucs. un komenjj; 16 « > m « ms ari uz VJ« sestdien, 1949. g. 25. ļiinijā I MANAS MEITAS DRAUG LATVUA Vēstule no Otavas Pirms es sāku So stāstu, man jāpasaka, ka mēs nedzīvojam pilsētā, ^ gan tās nomalē un manas meitas draugi nav nekādi lielpilsēt- 0ieki. Māju, kurā mēs mītam, ir cēlis latvietis un viņu apdzīvojam trīs latviešu ģimenes. Te, ārā, izskatās U Sieriņos, ja grib salīdzināt. Ir pļavas, krūmāji, dārzi, mājiņas — dažāda lieluma un izskata. Un visapkārt būvējas, būvējas, jo Otavā ir milzīgs dzīvokļu trūkums, es pat gribētu sacīt — tos ir neiespējami dabūt, vismaz ne cilvēkiem, kam jāapgroza katrs dolārs, pirms to izdod Laikrakstos jau sludina — „iz-dodaroa māja, īre jāmaksā 2 gadi U2 priekšu", «izdodams dzīvoklis, fipērk līdz mēbeles" (kuras uzgla-Ājižās no vectēvu laikiem!), «izdodama glīta mājiņa (parasti 4—5 istabas) cena U5 dol. mēnesī". Bet ļau-dim » kas izpelna n:(ēnesl nedaudz vairāk par 115 dol, tur nav ko iet un meklēt. Un tā viņi būvējas. Pērk zemes gabalus un būvējas arī Otavas latvieši, ne jau nu tādēļ, lai nedomātu vairs par atgriešanos dzim- \enē vai atkristu no savas tautas saimes, bet apstākļu spiesti. Un, ja kādam ir ģimenē 2 vai 3 bērniņ tad paSam uzcelt sev jumtu virs galvas ir pats galvenais. Tepat, apkārt mūsu mājiņai, drīz pacelsies četras citu tautiešu mājiņas. Un kanādieši nobrīnās vien — .tikātri!" Hūsu tuvākos kaimiņos stāv glīta divstāvu māja, labi apkopta. Šai mājā dzīvo Jcanādiešu ģimene, kurā i 5 dēli un 1 meita. Meita Muriella ir. manas Daces labākā draudzene, kauču arī 8 gadus par to vecāka. Huriella ir strauja un puiciska. Starp zēniem uzaugusi, viņa tos vēl pārspēj dažādās izdarībās un sevišķi bezbola spēlē. Kad viņa vicina gaisā krietno vāli, man arvien liekas, tā izlidos no rokām un ķers kādu nO spēlētājiem. Muriella nemīl palīdzēt mātei saimniecībā, ja viņai to liek, tā kliedz stiprā zēna balsī un baŗ.mazākos brāļus, it kā tie būtu vaiiiigi par viņas sievišķīgajiem pienākumiem. Manai Dacei šjļ meitene ir „ideāls" un „paraugs". 14 g. vecā meitene labprāt lasa mātu bērnu grāmatas. Reiz tā bija man atnesusi kādu grāmatu par Japānu. - «Skatieties," viņa teica — „tie ir japāņi. Izlasiet, tas ir ļoti interesanti" \ ,,Piaŗeizi," es ^itbildēju — „ e8 Tavā vecumā jau zināju visu iespējamo par''Japānu, to mums mācīja ģeogrāfijas stundās." — „Ak tā, par Japānu arī, bet Jums taču bija sava 'zeme." — Muriellas māja ir gaumīgi iekārtota. Bērniem augšas stāvā katram sava maza guļamistaba un lejā viesistabā un mūzikas istabā tos nelaiž, tur ir pārāk tīrs. — Pāri ceļam, pretim, ir pagājušā vasarā celta māja un es nedomāju, ka viņa kādreiz būs ārējā izskatā tik apkopta kā pirmīt minētā. Sai mājā ir pieci sīki bērniņi, cits par citu augumā mazāki. Un,-liekas, pēc pleciem gadiem nāks klāt vēl četri ģimenes locekļi. Tēvs izskatās liels, plecīgs, pašapzinīgs vīrs, māte bāla, nomocījusies ar nekad nepadarāmiem darbiem, saīgusi un neapko-pusies. Ģimenes vecākie bērni, Elena un Džons, ir manas meitas (iraugi skolā un tad, kad Muriellai nav vaļas..* Elenai ar visiem saviem 8 gadiem Ir jāveic krietns skaits darbu un varbūt tādēļ viņa ir tik nopietna un bedrītes viņas vaigos parādās retos brīžos. Mazākos viņa iebukņī aiz Stūra, kad māte neredz, un atskrien pie Daces noslēpties un paspēlēties. Par visu vairāk pasaulē viņa cieni saldumus. Kādreiz viņa tik ilgi un skaļi apbrīno un apjūsmo salduma Sķivi, kamēr tur vairs nekā nav. (Šeit es gribu piezīmēt, ka daudzas pārtikušas kanādietes nedod savām meitenēm ēst, cik grib, lai tikai tās nebūtu resnas. No resnuma baidās kā no ļaunas slimības...) Otrā ceļa galā ir neliela mājiņa. padoronf efflt-1'ffJf.ti* Trīs ieceļošanas iespējas Austrālija Adelaides latviešu biedrība informē, ka ir trīs iespējas, kā ieceļot Austrālijā. Pirmkārt, var ieceļot Austrālijas valdības akcijā ar IRO starpniecību kā darba spēks, otr-to, kā šādu ieceļotāju izsauktie radi un paziņas. Izsaucējs 5 gadu toā ir finaneiāll atbildīgs par to personu, kuru viņš izsaucis. Trešā iespēja ir ar .Janding permit", ja AustrāUjā l i pietiekami turīgs galvotājs. Pēdējā gadījumi izsaucējam jāsedz ceļa izdevumi, apm 130 mār-cipas ik personai. Tie, kam Austrālijā ir radi vai paziņas, bet paši IRO akcijas ietvaros izceļot nevar, var Izmantot izsaukšanas tiesības (nonilnation). Sāda veida ieceļošanai propagandu AustrāUjā pasākusi Adelaides lat-rteSu biedrība. ko, likdams centu pie centa un taupīgi dzīvodams. uzcēUs kāds armijas kaprālis. Te ir divi zēni un mei-tenite. Čakla, tīrīga māte ari savā pieticībā bērnus kārtīgi, apģērbj un Daces draugam Džimijam ir pat savs, citu bērnu lieliski apskaustais trīsritenītis. Kad viņš tā laiž pa šoseju lejā, tievos stilbiņus zibenīgi kustinādams, gaišo matii cekuliņu plivinādams, tad mana meita apbrīnā pavērtu muti stāv ceļmalā kā stabs. Viņi reizē iet uz mazo lauku skoliņu, kur vienā klasē sēd 34 bērni, tur ir visas 6 klases kopā un māca to viena skolotāja. Dažkārt Dace apliek savu rociņu draugam ap kaklu, viņš, neuzdrošinādamies to atgrūzt, nolīgst kā zem smagas nastas un „nes savu likteni tālāk". Skolā visi lielie un mazie zēni ir ļoti pieklājīgi pret meitenēm, neviens nekauņās paņemt mazos pie rokas, aizvest garām sunim vai ceļmalā piesietam zirgam. Dažreiz vecākie zēni māca Dacei lasīt. Pāri pļaviņai, tur, kur ganās mazā brūnā un lielā melnā, dzīvo Kla-risa. Skaista meitene, 11 g. veca, bieži vien netīrās drānās un nekārtīgi izlaistiem matiem. Viņa ir uzaugusi 11 bērnu ģimenē. Vecākajam brālim ir jau divi bērni, mazākais tikko sāka rāpot... Sī meitene ir iemantojusi manu mīlestību. Es nezinu, kādēļ taisni viņa? Varbūt tā ir skaistā brūnā seja ar ļoti dzīvām gaŗskropstainām acīm, varbūt mal-, gā meitenes balss, varbūt tas, ka viņa ļoti rūpējas par saviem mazākajiem ģimenē, — manas simpātijas pieder viņai. Dažreiz viņas kurpei ir tikko nokritusi zole, kad mēs no rīta ar Daci ejam pa dzelzceļa stigu uz skolu, garām mazajai ar papi apsistajai būdiņai, kurā tā dzīvo. Klarisa stāv skumji būdiņas galā un rāda man savu kurpi. Šodien viņai no skolas jālzpallek. Bet tur jau nāk tēvs, laipns, sirms, diezgan glīti/ ģērbies, iesēžas savā mašīnā un, pamājis, meitenei — aizbrauc. Varbūt vii^š atvedīs jaunas kurpes, ja neaizmirsīs. Tā domā Klarisa. Visi apkārtnes bērni katru vakaru skrien uz pļaviņu aplūkot Klarisas govs mazo „bērniņu", kā vinl te saka. Tas ir balts un dumjš vēl, bet bērni cer, ka.viņš tiem par prieku pļavā ganīsies mūžīgi. Es gan zinu, ka to pēc pāris nedēļām nokaus. Jāj manai meitai ir daudz draugu, bet Klarisa ar garajām, netīrajām rokām un kājām ir mana mīlule. — Sevišķi daudz bērnu Kanādā ir frančiem. Tādēļ taisni jābrīnās, ka Francijai trūkst bērnu. Nereti esmu dzirdējusi par 16, 20 un 27 bērniem franču ģimenēs. Varbūt tas ir ļoti svarīgi, panākt šai zemē lielu franču iedzīvotāju pārsvaru? Bet tas vairs nepieder pie stāsta par Daces draugiem, tādēļ — jāapstājas. J.G. O t a v ā , jūnijā. SAU igas u n preiidenta Kārla Ulmaņa vārdu zina ar? Batavlja LATVUAS LIDZSTESDNIEKU VĒSTULE NO HOLANDES INDIJAS „Eļļa smagi pludoja Dienvidu jūru ūdeņos jau gadu simteņus ilgi. Taču tai aizdegties negribējās. Uzlecošas saules zemē izgudroja jauna veida sērkociņus. Tie saucās — „Āziju āziatiem". Un eļļa aizdegās. Sadega ari paši izgudrotāji. Tikko eļļa apdzisa,to aizdedzināja jaunas markas sērkociņiem — „Visu zemju proletārieši, savienojieties". Kad reiz apdzisis uguns, to šobrīd pateikt nezina neviens." Tā stāvokli Holandes Indijā raksturoja Batāvijas lielākā laikraksta „Batavische Nlers-blatt" redaktors van Tormans. Batāvija, kad braucām tai cauri, atradās pilnīgā kara noskaņojumā. Ostā transporta kuģi nepārtraukti atbrīvojās no munīcijas un ieroču kravas. Bruņotas amerikāņu smago mašīnu karavānas bīstamo sūtījumu veda tālāk. Ielu krustojumus iedzimto kvartālu tuvumā apsargāja smagie Vikersa ložmetēji un tanke^ tes. Un Ielās aizvien kustējās kājnieku vai motorizētās patruļas. Holandiešu karavīru ietērps pilnīgi līdzīgs Vācijā redzētajiem amerikāņiem. Pat MP rokas lente greznoja patruļu karavīrus. Daudzi brīdinājuma uzraksti stāstīja par naktssatiksmes aizliegumu «krāsainajiem" īpašniekiem, kā ari brīdināja baltos nerādīties iedzimto kvartālos pēc saules rieta. Kādreiz Latvijā esmu daudzkārt pārdomājis, kādēļ man ir balta ādas krāsa un nevis melna vai dzeltena. Tad droši vien nebūtu redzējis DP nometnes, bet dzīvotu Fudžijamas pakājē vai kādā Nīlas piekrastes ciemā. Un labi vien iznāca, ka ne- ALFAIFA, ČŪSKAS, APDROŠINĀŠANAS UN VISKIJS ASV > laukslradniei(a nedēja kaleidoskopā Vakar caur spiedi laidām alfalfu. Lopbarībai sienu te tikpat kā nelieto. Zāli gan nopļauj, lai tā nepinas pa kājām, samet smagajā auto un vienkārši sagāž kādā izskalo juma bedrē. Saimnieks jau agrā rītā mūs baidīja — būšot darbs, kas audzē muskuļus. No. šķūņa izbrauca kombai-nim līdzīga, mašīna. Drīz alfalfa sagrābta gards, biezos vālos. Mašīna sienu uztver, tas' nonāk spiedē un, sagriezsts četrstūr|ains, nāk . laukā. Strādnieki to sadala gabalos, sasaiņo ar stieplēm un gatavās ķīpas nomet zemē. ļTās uztver citi, samet smagajā auto un nogādā farmā. Man gadījās būt par ķīpu metēju mašīnā. Tas nav nekāds joks, jo viena alfallas ķīpa sver ap 30 kg. Pirmās kārtas vēl nekas, bet kad uz auto jāmet pēdējā — visaugstākā kārta, tad gandrīz vai elpa aizsitas. Katrā kravā bija 64 ķīpas, un dienā izbraucām 12 reizes. * Amerikā saimnieks neaicina strādniekus atpūsties un uzpīpot. Tāpēc vakarā liekas, ka miesā nav tādas vietas, kas nesāpētu. Sorit atkal nācās sastapties ar čūsku — lielāko, kādu līdz šim esmu brīvībā redzējis — turpat 2 m garu. Saimnieks lika pārkraut dažādus logus un durvis no vienas noliktavas j otrā. Kad pirmās logu kārtas bija salcŗautas mašīnā,, izdzirdu klusu šņākoņu. Uz loga saritinājusies gulēja milzīga, pelēki raiba čūska! Darba biedrs bdz kavēšanās to sagrāba kailām rokām un pacēla gaisā, lai noteiktu tās garumu. Sī čūska nebija indīga un bija ielīdusi šķūnī medīt žurkias. Kad palaidām to vaļā, viņa steidzīgi ieslīdēja dēļu spraugā. Indīgo čūsku te pavisam esot 6 sugas, bet tās uzturas galvenokārt upju tuvumā. 20 km no šejienes manītas ari klaburčūskas. Pusdienas laikā ieradās apdrošināšanas sabiedrības aģents. Man atmiņā vēl dzīvi tēlojās lielā čūska, tāpēc par pirmo mēnesi iemaksāju 5 dol. Vīrietim jāmaksā 1,25, sievietei 1,50 dol. un katram bērnam 75 centi. Slimības vai nelaimes gadījumā apdrošināšanas sabiedrība sedz slimnīcas izdevumus līdz 800 dol., ārsta honorāru, maksu par medikamentiem utt. Dzīvības apdrošināšanas maksājumi atkarīgi no klienta vecuma. Piemēram, 35 g. vecam ģimenes galvām pusgadā jāmaksā 15 dol.' Ja kāds maksājis jau 20 gadu, tad tam turpmāk vairs nav jāmaksā, un viņš skaitās apdrošināts "līdz mūža beigām. Mans darba biedrs Pauers gan visu laiku darījis un arī pašlaik rīkojas citādi: viņam tagad 62 gadi, un kopš 25. dzīvības gada viņš ik dienas izdzēris pudeli viskija, kas maksā 1,25 dol. Teicu: „Bet, draugs, tev tagad piederētu 5 farmas!" yiņš atbildēja: „To saki tu, jo labo pla-kanpudeļu viskiju neesi pat pagaršojis!" Par parādīšanos iereibušā stāvoklī šeit draud cietumsods: mūsu štatā pirmoreiz viena diennakts, otro — trīs, bet trešo — līdz 30 diennaktīm. K. ļL D ž e k s o n v i l l ā , jūnijā. 'lietoto», tufammattiM m Uaui» DAŽAS RINDAS PAR ELVIRU ĀRONI UN EIŽENU FREIMANl Elvīra Arone un Eižens Freima-nis ir latviešu mākslas piemēri Austrālijas galvaspilsētā, un kanbērie-ši viņus jau pazīst kā savus cilvēkus. Tas kaut ko nozīmē. Norēķini šajos laikos vairs nav iemīļoti. Tādēļ lai arī paliek neteikts, cik māksliniekiem vajadzējis uzņēmības, lai viņi te būtu tie, kas tagad ir. Divi smagi koncerti Kanbēras lepnajā sarīkojumu zālē Albert Hall, kur netrūka ne Bēthovena, ne Griga, ne Vītola, ne Mediņa, prasīja spēku un drosmi. Rezultāti ir tādi, ka tagad vienmēr, kad kaut kur atkal koncertē latviešu mākslinieki, laikraksts The Canberra Times saka: — „..mums jau pazīstamie E. Arone un E. Freimanis." Dažkārt trūkst daudz kā, nav pat nošu repertuāram, galvenokārt latviešu programmai. Tad komponists pats sēžas pie klavierēm un rada kaut ko jaunu. Ari kanbērieši jau dzirdējuši trīs E. Freimaņa dziesmas ar Klāras Zāles vārdiem. E. Arones un E. Freimaņa māksla līdz šim vienmēr un visur bijusi kā gaišs un laimīgs saules stars — atrastas dzirdīgas ausis, gūti jauni draugi pat tur. kur sakumā cerību varēja gaidīt maz. Tā tas nolika ari Austrālijas valsts raidītājā ACB Sidnejā. Mūsu mākslinieki netika pat" klāt radiofona direkcijai, lai parādītu, ko spej un prot. bet kad ar vecā Austrālijas latvieša Kārļa NiCa vidūtājību tas izdevās un pārbaude izrādījās spoža raidītāja muzikālais direktors teica: ..Jūs protat dziedāt un spēlēt'" Tagad E. Arones un E. Freimaņa vfirdl ir to mākslinieku vidū, ka? drīkst piedalīties ACB izmeklē-tajā programmā. Kādu rītu mākslinieki saņēma pavisam negaidītu, krievu valoda rakstītu vēstuli ar glaimojošam at- Vbstule Latvijai no Austriilijos sauksmēm un vilinošiem piedāvājumiem. Uz aploksnes bija nosūtītāja vārds: Alexander Levitoff, Impre-sario Former 5 Rue Boudreau, Paris. Tagad menadžers A. Levitofs strādā Austrālijā un uz viņa vēstuļu papīriem lasāmi mākslas pasaulē dievināti vārdi — Anna Pavlova, V I Viņi drīkst smaidīt: atkal teicami izdevies kāds latviešu mākslas demonstrējums pasaules lielpilsētā Sidnejā. Attēlā (no kreisās): Austrālijas iatviešņ labdarības biedrības priekšsēdis F. J. Bruvelis, dziedone E. Arone, Latvijas konsulāta sekretārs Sidnejā K. Nlds cm komponists Feodors Saļapins, Sergejs Rachma-ņinovs. Krievu klasiskais balets, Donas kazaku koris u. t. t. — mākslinieki un ansambļi, ar kuriem Levitofs apbraukājis pasauli. Viņš raksta, ka ar FeodoruSaļapinu kādreiz bijis arī Rīgā. Protams, patiesību par šo lietu jau labāk zinās Jēkabs Poruks, Jānis Cīrulis, Knuts Lesiņš vai Volfgangs Dārziņš, taču pats Levitofs tā stāsta. Viņš raksta E. Aronei un E. Freimanim, ka vēlas saistīties ar tiem, bet pašreiz esot steidzami jāaizbrauc uz Jaunzēlandi. Lai gaidot viņu atpakaļ. Un latviešu mākslinieki nu gaida. Vai tad E. Arone un E. Freimanis Austrālijā tikai koncertē? Nē jau, nē: ikdienas darbs abiem māksliniekiem ir kādā Kanbēras zēnu skolā, kur komponists ar lielu mašīnu mazgā traukus, bet dziedone šo un to apkopj. Kad skolā brīvlaiks, tad abi pelnās vēl ari citur: E. Freimanis zīmē ģeogrāfijas kartes, bet E. Arone iet kādā veikalā šūt. Māksliniekiem turpat skolā ir glītas istabiņas un komponista rīcībā ari klavieres. Nu jau kāds mēnesis, kopš E. Arones istabā pārveda jauna šujammašīna. Viņa vakaros šuj, kas te ir ienesīgs darbs. E. Freimanis labu naudiņu nopelna vēl ar privātstundām klavieru spēlē. Gribētāju i ^ ļoti daudz, kaut komponists savas skolotāja gaitās nav lēts, bet laikam visdārgākais Kanbērā. Mākslinieki arī ļoti aktīvi darbojas tikko nodibinātajā Kanbēras latviešu biedrībā, kur E. Freimanis ir priekšsēdis, bet E. Arone sekretāre. Tāpat kā daudziem citiem Austrālijas latviešiem, arī abiem māksliniekiem dienas ir par īsām, lai veiktu visu to, kas iecerēts. Jāņem palīgā arī naktis. Arnolds Smita K a n b ē r ā , jūnijā. esmu krāsainais, jo tad Batāvijā nebūtu varējis izmantot baltā cilvēka priekšrocības, Batāvijaii ostā Tangjung Priokā, atstājot kuiģi, ho*- landiešiem uzticīgā indonēzi<*šu sardze pārbaudīja krastā gājēju dokumentus. Taču pietika parādīt Latvijas universitātes matrikulu vai Eslingenas latviešu draudzes izrakstīto kristāmzīmi, lai ceļš uz pilsētu pavērtos. Haki tērptalu iezie-mietis gan apgrozīja papīru no v i sām pusēm, gudri ar pirkstu pārbrauca pāri baznīcas sekretāra zīmogam un izgrūda amerikāniskās QK skaņas. Arī autobusa iiatiksmi uz 10 km attālo Indonēzijas galvaspilsētu drīkstēja izmantot tikai baltie ļaudis. Batāvijas centrā ielēcu vienā no četri tūkstoš rikšu ratiņiem, un ar baltās rases piederīgajam piemērotu žestu komandēju lētāko pasaules satiksmes līdzekli: ,.Uz ķīniešu kvartālu!" Ratiņi nebija vairs cilvēka roku vilkti, kādos kādreiz Ķīnā esot braucis Svens Hediris. Civilizācijas roka skārusi arī simtgadīgos rikšu amata brālības kārtības ruļļus un izdarījusi tur kardinālus labojumus. Tagadējais kulijs lepni sēdēja uz sava trīsriteņa ādas sēdekļa pasažieru kurvja aizmugurē. Ratiņi klusi ripoja pa plato bulvāru gludo asfalta tepiķi. Atlaišanās ērtajā divvietīgā kurvja sēdļekll, kas pārsegts ar īstu pērtiķa ādu, ari pieskaitāma pie dzīves baudītāja tīkamākām sajūtām. Mazais indonēzietis, kura miesa samērā reti atradusi saskari ar ūdeni, monotoni dudināja iedzimto kara dziesmu, un viņa kājas tikpat monotoni spieda modernizētā satiksmes līdzekļa pedāļus. Tumsas plivuris pārsedza pilsētu. Līdzīgi simtiem malduguņu, joņoja vieglie rikšu ratiņi. „Tie ir norvēģi?" levaicljās kol- Icgam holandiešu armijas virsnieks, kad kādu brīdi bija klausījies divu latviešu Jaunekļa sarunā. „Nē. zviedri," atteica otrs. Mirkli* vēlāk uzsāktās sarunas ātri ievirzījās draudzīgā garā. Noskaidrojās, ka blondajiem Amsterdamais dēliem Latvijas, Rīgas un prezidenta Kārļa Ulmaņa vārds nebija svešs. Ari 1939. gada Eiropas ātrslidošanas meistaru Alfonsu Bērziņu viņi atcerējās, jo vienam no virsnieķlcuij labs paziņa izrādījās Hola):ides ātrslidotājs Langedijks, Sarunas,,, nevirzījās līdz modernā Džlngishana asiņainiem darbiem Austrumeiropā^ Karavīri norādīja uz veikala, skatlogā izliktām grāmatām, kuru krāsainie vāku zīmējumi nepārprotami attēloja austrumu varas nežēlīgās metodes. „Jūsu tautas likteņgaitas mēs zinām ļoti labi uņ ari: par A l - fonsu Bērziņu lasījām garāku aprakstu kādā Holandes žurnālā," atvadoties sacīja holandieS;u virsnieki. Iedzimto kvartāls. Ikkatram ielu krustojumam pieder vismaz viens dzērienu pārdevējs. Visi viņi izskatās līdzīgi: maza auguma, šķībām acīm un lieliem vaigu kauliem. Vienu dzēriena galdu greznoja krāsaina skārda izkārtne, kas pasaulei vēstīja, ka galds pieder Terro kungam. Un arī Terro likās pārākais visā Batāvijā. Viņš bija tērpies baltos, cieši uzspīlētos svārkos un v i ņa galvu rotāja melnā iezemiešu cepure, kādu aizgājušā gadu simtā valkāja vieglprātīgais hu2;āru majors Trenks. Pircēji pie viņa apstājās labprātāk. Smaids tam padevās siltāks, viņš neskopojās Jaipnu vārdu šaltīm, un viņa glāzes nebija tik daudz noslīkušu mušu kā citur. Apstājos un vēroju iedzimto dzeršanas izdarības. Brīdi vēlāk izslāpušo bariņam pievienojos arī es. Taču austrumnieku dzērienu izvelc izrādījās pārāk krāsaina, lai baltais svešinieks tajā orientētos. Terro cilāja pudeles un pudelītes, smalcināja pulverus, bārstījās un laistījās, šķaidīja un sildīja. Sagatavošanas procedūra ilga vismaz stundas ceturksni. Pa to laiku ziņliiārigo indonēziešu pulciņš salasījās jau krietni prāvs. Tie izbrīnā vēroja balto cilvēku. Pēdīgi alķīmiķis Terro brūngano Šķidrumu atzina par lietojamu. Ziņkārīgo pulciņa čalas, apklusa. Vairāki desmiti acu pāru ņirdzīgi raudzījās manī, tikpat daudz mutes paplētās collu platākas. Likās, viņi gaidīja kaut ko briesmīgu. Ne ma-l zums nostāstu dzirdēts par austrumu zemju indēm vai saldiem burvības padzl-rienlem. Taču ziņkārība pārspēja aizdomos. uņ malku pa malkam sūcu eksotisko dziru. Nāsīs iecirta viegla viskija dvinga, bet nekas briesmīgs nenotika. Bet uz mazā dzērienu galdiņa gulēja koši snrkiina kartona ktste a." uzrakftu v3cu vilodā — Hom^op*th!e, Dr. Ge.'-bhonk, NOŗiib^rg V:i; tiešām vajadzēja šķērsot jūŗa^, lai nogaršotu a la ^«re dirāloo diērienu? fiDodrto KlAUVMlfl.
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, June 25, 1949 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1949-06-25 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari490625 |
Description
Title | 1949-06-25-03 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | stiba darbība, i - ledni kaltai āksts snlcdiii embnstrādj ai •ņemtSs ^0 daiidiM 18m depottjc-'"' ps tagad viiaļ BUtidnļngļļi ^ Brunava m*, Iļ» PavalstnhtiS eradIt8.ka1S 88 nepatelji, ļķ padomju p(„l^ iiiiiiiiiiifiHiiriiiiMi » CITSDA dzirdam ni) dtīt a» To šoreiz ļrl ar, iWvija8« 11. vietoto rakstļijl bankas", LaMd 0 un to Idoijil onus ķrpnu&oļ^l Ijumu no r auda,.^ aivSm, ar kiitit viedrl]u? VutUl Ij. ir domijiii ve ari Zvltdiiļi r pareizi, Zvitdiljl bet gan ne iiiMii 'em Ariarinii' )ži. Darbu dibti . ne kur giibiļi ;Speoi§litSt§unlļ' Igoto. Poiceii ^nestršdS ndeļi tur nav, bet m brilcā un izpe!» 95^105 kr, Ha okļi 16-25»/i» u iegūt loti # dārgas un *»; 1 tudēt, to neatl«»t stāvoklis. Ari * viegli dabfiiaj» ka tautieši » gan ir MO'»* degvfcain - * av skopi, bet m iedrijs.) ^ imiiiiiimiiiiii» AINAS ASV RATOĪ^MO*; etnSs, l^aii»^ HanavJ «n Kraucs. un komenjj; 16 « > m « ms ari uz VJ« sestdien, 1949. g. 25. ļiinijā I MANAS MEITAS DRAUG LATVUA Vēstule no Otavas Pirms es sāku So stāstu, man jāpasaka, ka mēs nedzīvojam pilsētā, ^ gan tās nomalē un manas meitas draugi nav nekādi lielpilsēt- 0ieki. Māju, kurā mēs mītam, ir cēlis latvietis un viņu apdzīvojam trīs latviešu ģimenes. Te, ārā, izskatās U Sieriņos, ja grib salīdzināt. Ir pļavas, krūmāji, dārzi, mājiņas — dažāda lieluma un izskata. Un visapkārt būvējas, būvējas, jo Otavā ir milzīgs dzīvokļu trūkums, es pat gribētu sacīt — tos ir neiespējami dabūt, vismaz ne cilvēkiem, kam jāapgroza katrs dolārs, pirms to izdod Laikrakstos jau sludina — „iz-dodaroa māja, īre jāmaksā 2 gadi U2 priekšu", «izdodams dzīvoklis, fipērk līdz mēbeles" (kuras uzgla-Ājižās no vectēvu laikiem!), «izdodama glīta mājiņa (parasti 4—5 istabas) cena U5 dol. mēnesī". Bet ļau-dim » kas izpelna n:(ēnesl nedaudz vairāk par 115 dol, tur nav ko iet un meklēt. Un tā viņi būvējas. Pērk zemes gabalus un būvējas arī Otavas latvieši, ne jau nu tādēļ, lai nedomātu vairs par atgriešanos dzim- \enē vai atkristu no savas tautas saimes, bet apstākļu spiesti. Un, ja kādam ir ģimenē 2 vai 3 bērniņ tad paSam uzcelt sev jumtu virs galvas ir pats galvenais. Tepat, apkārt mūsu mājiņai, drīz pacelsies četras citu tautiešu mājiņas. Un kanādieši nobrīnās vien — .tikātri!" Hūsu tuvākos kaimiņos stāv glīta divstāvu māja, labi apkopta. Šai mājā dzīvo Jcanādiešu ģimene, kurā i 5 dēli un 1 meita. Meita Muriella ir. manas Daces labākā draudzene, kauču arī 8 gadus par to vecāka. Huriella ir strauja un puiciska. Starp zēniem uzaugusi, viņa tos vēl pārspēj dažādās izdarībās un sevišķi bezbola spēlē. Kad viņa vicina gaisā krietno vāli, man arvien liekas, tā izlidos no rokām un ķers kādu nO spēlētājiem. Muriella nemīl palīdzēt mātei saimniecībā, ja viņai to liek, tā kliedz stiprā zēna balsī un baŗ.mazākos brāļus, it kā tie būtu vaiiiigi par viņas sievišķīgajiem pienākumiem. Manai Dacei šjļ meitene ir „ideāls" un „paraugs". 14 g. vecā meitene labprāt lasa mātu bērnu grāmatas. Reiz tā bija man atnesusi kādu grāmatu par Japānu. - «Skatieties," viņa teica — „tie ir japāņi. Izlasiet, tas ir ļoti interesanti" \ ,,Piaŗeizi," es ^itbildēju — „ e8 Tavā vecumā jau zināju visu iespējamo par''Japānu, to mums mācīja ģeogrāfijas stundās." — „Ak tā, par Japānu arī, bet Jums taču bija sava 'zeme." — Muriellas māja ir gaumīgi iekārtota. Bērniem augšas stāvā katram sava maza guļamistaba un lejā viesistabā un mūzikas istabā tos nelaiž, tur ir pārāk tīrs. — Pāri ceļam, pretim, ir pagājušā vasarā celta māja un es nedomāju, ka viņa kādreiz būs ārējā izskatā tik apkopta kā pirmīt minētā. Sai mājā ir pieci sīki bērniņi, cits par citu augumā mazāki. Un,-liekas, pēc pleciem gadiem nāks klāt vēl četri ģimenes locekļi. Tēvs izskatās liels, plecīgs, pašapzinīgs vīrs, māte bāla, nomocījusies ar nekad nepadarāmiem darbiem, saīgusi un neapko-pusies. Ģimenes vecākie bērni, Elena un Džons, ir manas meitas (iraugi skolā un tad, kad Muriellai nav vaļas..* Elenai ar visiem saviem 8 gadiem Ir jāveic krietns skaits darbu un varbūt tādēļ viņa ir tik nopietna un bedrītes viņas vaigos parādās retos brīžos. Mazākos viņa iebukņī aiz Stūra, kad māte neredz, un atskrien pie Daces noslēpties un paspēlēties. Par visu vairāk pasaulē viņa cieni saldumus. Kādreiz viņa tik ilgi un skaļi apbrīno un apjūsmo salduma Sķivi, kamēr tur vairs nekā nav. (Šeit es gribu piezīmēt, ka daudzas pārtikušas kanādietes nedod savām meitenēm ēst, cik grib, lai tikai tās nebūtu resnas. No resnuma baidās kā no ļaunas slimības...) Otrā ceļa galā ir neliela mājiņa. padoronf efflt-1'ffJf.ti* Trīs ieceļošanas iespējas Austrālija Adelaides latviešu biedrība informē, ka ir trīs iespējas, kā ieceļot Austrālijā. Pirmkārt, var ieceļot Austrālijas valdības akcijā ar IRO starpniecību kā darba spēks, otr-to, kā šādu ieceļotāju izsauktie radi un paziņas. Izsaucējs 5 gadu toā ir finaneiāll atbildīgs par to personu, kuru viņš izsaucis. Trešā iespēja ir ar .Janding permit", ja AustrāUjā l i pietiekami turīgs galvotājs. Pēdējā gadījumi izsaucējam jāsedz ceļa izdevumi, apm 130 mār-cipas ik personai. Tie, kam Austrālijā ir radi vai paziņas, bet paši IRO akcijas ietvaros izceļot nevar, var Izmantot izsaukšanas tiesības (nonilnation). Sāda veida ieceļošanai propagandu AustrāUjā pasākusi Adelaides lat-rteSu biedrība. ko, likdams centu pie centa un taupīgi dzīvodams. uzcēUs kāds armijas kaprālis. Te ir divi zēni un mei-tenite. Čakla, tīrīga māte ari savā pieticībā bērnus kārtīgi, apģērbj un Daces draugam Džimijam ir pat savs, citu bērnu lieliski apskaustais trīsritenītis. Kad viņš tā laiž pa šoseju lejā, tievos stilbiņus zibenīgi kustinādams, gaišo matii cekuliņu plivinādams, tad mana meita apbrīnā pavērtu muti stāv ceļmalā kā stabs. Viņi reizē iet uz mazo lauku skoliņu, kur vienā klasē sēd 34 bērni, tur ir visas 6 klases kopā un māca to viena skolotāja. Dažkārt Dace apliek savu rociņu draugam ap kaklu, viņš, neuzdrošinādamies to atgrūzt, nolīgst kā zem smagas nastas un „nes savu likteni tālāk". Skolā visi lielie un mazie zēni ir ļoti pieklājīgi pret meitenēm, neviens nekauņās paņemt mazos pie rokas, aizvest garām sunim vai ceļmalā piesietam zirgam. Dažreiz vecākie zēni māca Dacei lasīt. Pāri pļaviņai, tur, kur ganās mazā brūnā un lielā melnā, dzīvo Kla-risa. Skaista meitene, 11 g. veca, bieži vien netīrās drānās un nekārtīgi izlaistiem matiem. Viņa ir uzaugusi 11 bērnu ģimenē. Vecākajam brālim ir jau divi bērni, mazākais tikko sāka rāpot... Sī meitene ir iemantojusi manu mīlestību. Es nezinu, kādēļ taisni viņa? Varbūt tā ir skaistā brūnā seja ar ļoti dzīvām gaŗskropstainām acīm, varbūt mal-, gā meitenes balss, varbūt tas, ka viņa ļoti rūpējas par saviem mazākajiem ģimenē, — manas simpātijas pieder viņai. Dažreiz viņas kurpei ir tikko nokritusi zole, kad mēs no rīta ar Daci ejam pa dzelzceļa stigu uz skolu, garām mazajai ar papi apsistajai būdiņai, kurā tā dzīvo. Klarisa stāv skumji būdiņas galā un rāda man savu kurpi. Šodien viņai no skolas jālzpallek. Bet tur jau nāk tēvs, laipns, sirms, diezgan glīti/ ģērbies, iesēžas savā mašīnā un, pamājis, meitenei — aizbrauc. Varbūt vii^š atvedīs jaunas kurpes, ja neaizmirsīs. Tā domā Klarisa. Visi apkārtnes bērni katru vakaru skrien uz pļaviņu aplūkot Klarisas govs mazo „bērniņu", kā vinl te saka. Tas ir balts un dumjš vēl, bet bērni cer, ka.viņš tiem par prieku pļavā ganīsies mūžīgi. Es gan zinu, ka to pēc pāris nedēļām nokaus. Jāj manai meitai ir daudz draugu, bet Klarisa ar garajām, netīrajām rokām un kājām ir mana mīlule. — Sevišķi daudz bērnu Kanādā ir frančiem. Tādēļ taisni jābrīnās, ka Francijai trūkst bērnu. Nereti esmu dzirdējusi par 16, 20 un 27 bērniem franču ģimenēs. Varbūt tas ir ļoti svarīgi, panākt šai zemē lielu franču iedzīvotāju pārsvaru? Bet tas vairs nepieder pie stāsta par Daces draugiem, tādēļ — jāapstājas. J.G. O t a v ā , jūnijā. SAU igas u n preiidenta Kārla Ulmaņa vārdu zina ar? Batavlja LATVUAS LIDZSTESDNIEKU VĒSTULE NO HOLANDES INDIJAS „Eļļa smagi pludoja Dienvidu jūru ūdeņos jau gadu simteņus ilgi. Taču tai aizdegties negribējās. Uzlecošas saules zemē izgudroja jauna veida sērkociņus. Tie saucās — „Āziju āziatiem". Un eļļa aizdegās. Sadega ari paši izgudrotāji. Tikko eļļa apdzisa,to aizdedzināja jaunas markas sērkociņiem — „Visu zemju proletārieši, savienojieties". Kad reiz apdzisis uguns, to šobrīd pateikt nezina neviens." Tā stāvokli Holandes Indijā raksturoja Batāvijas lielākā laikraksta „Batavische Nlers-blatt" redaktors van Tormans. Batāvija, kad braucām tai cauri, atradās pilnīgā kara noskaņojumā. Ostā transporta kuģi nepārtraukti atbrīvojās no munīcijas un ieroču kravas. Bruņotas amerikāņu smago mašīnu karavānas bīstamo sūtījumu veda tālāk. Ielu krustojumus iedzimto kvartālu tuvumā apsargāja smagie Vikersa ložmetēji un tanke^ tes. Un Ielās aizvien kustējās kājnieku vai motorizētās patruļas. Holandiešu karavīru ietērps pilnīgi līdzīgs Vācijā redzētajiem amerikāņiem. Pat MP rokas lente greznoja patruļu karavīrus. Daudzi brīdinājuma uzraksti stāstīja par naktssatiksmes aizliegumu «krāsainajiem" īpašniekiem, kā ari brīdināja baltos nerādīties iedzimto kvartālos pēc saules rieta. Kādreiz Latvijā esmu daudzkārt pārdomājis, kādēļ man ir balta ādas krāsa un nevis melna vai dzeltena. Tad droši vien nebūtu redzējis DP nometnes, bet dzīvotu Fudžijamas pakājē vai kādā Nīlas piekrastes ciemā. Un labi vien iznāca, ka ne- ALFAIFA, ČŪSKAS, APDROŠINĀŠANAS UN VISKIJS ASV > laukslradniei(a nedēja kaleidoskopā Vakar caur spiedi laidām alfalfu. Lopbarībai sienu te tikpat kā nelieto. Zāli gan nopļauj, lai tā nepinas pa kājām, samet smagajā auto un vienkārši sagāž kādā izskalo juma bedrē. Saimnieks jau agrā rītā mūs baidīja — būšot darbs, kas audzē muskuļus. No. šķūņa izbrauca kombai-nim līdzīga, mašīna. Drīz alfalfa sagrābta gards, biezos vālos. Mašīna sienu uztver, tas' nonāk spiedē un, sagriezsts četrstūr|ains, nāk . laukā. Strādnieki to sadala gabalos, sasaiņo ar stieplēm un gatavās ķīpas nomet zemē. ļTās uztver citi, samet smagajā auto un nogādā farmā. Man gadījās būt par ķīpu metēju mašīnā. Tas nav nekāds joks, jo viena alfallas ķīpa sver ap 30 kg. Pirmās kārtas vēl nekas, bet kad uz auto jāmet pēdējā — visaugstākā kārta, tad gandrīz vai elpa aizsitas. Katrā kravā bija 64 ķīpas, un dienā izbraucām 12 reizes. * Amerikā saimnieks neaicina strādniekus atpūsties un uzpīpot. Tāpēc vakarā liekas, ka miesā nav tādas vietas, kas nesāpētu. Sorit atkal nācās sastapties ar čūsku — lielāko, kādu līdz šim esmu brīvībā redzējis — turpat 2 m garu. Saimnieks lika pārkraut dažādus logus un durvis no vienas noliktavas j otrā. Kad pirmās logu kārtas bija salcŗautas mašīnā,, izdzirdu klusu šņākoņu. Uz loga saritinājusies gulēja milzīga, pelēki raiba čūska! Darba biedrs bdz kavēšanās to sagrāba kailām rokām un pacēla gaisā, lai noteiktu tās garumu. Sī čūska nebija indīga un bija ielīdusi šķūnī medīt žurkias. Kad palaidām to vaļā, viņa steidzīgi ieslīdēja dēļu spraugā. Indīgo čūsku te pavisam esot 6 sugas, bet tās uzturas galvenokārt upju tuvumā. 20 km no šejienes manītas ari klaburčūskas. Pusdienas laikā ieradās apdrošināšanas sabiedrības aģents. Man atmiņā vēl dzīvi tēlojās lielā čūska, tāpēc par pirmo mēnesi iemaksāju 5 dol. Vīrietim jāmaksā 1,25, sievietei 1,50 dol. un katram bērnam 75 centi. Slimības vai nelaimes gadījumā apdrošināšanas sabiedrība sedz slimnīcas izdevumus līdz 800 dol., ārsta honorāru, maksu par medikamentiem utt. Dzīvības apdrošināšanas maksājumi atkarīgi no klienta vecuma. Piemēram, 35 g. vecam ģimenes galvām pusgadā jāmaksā 15 dol.' Ja kāds maksājis jau 20 gadu, tad tam turpmāk vairs nav jāmaksā, un viņš skaitās apdrošināts "līdz mūža beigām. Mans darba biedrs Pauers gan visu laiku darījis un arī pašlaik rīkojas citādi: viņam tagad 62 gadi, un kopš 25. dzīvības gada viņš ik dienas izdzēris pudeli viskija, kas maksā 1,25 dol. Teicu: „Bet, draugs, tev tagad piederētu 5 farmas!" yiņš atbildēja: „To saki tu, jo labo pla-kanpudeļu viskiju neesi pat pagaršojis!" Par parādīšanos iereibušā stāvoklī šeit draud cietumsods: mūsu štatā pirmoreiz viena diennakts, otro — trīs, bet trešo — līdz 30 diennaktīm. K. ļL D ž e k s o n v i l l ā , jūnijā. 'lietoto», tufammattiM m Uaui» DAŽAS RINDAS PAR ELVIRU ĀRONI UN EIŽENU FREIMANl Elvīra Arone un Eižens Freima-nis ir latviešu mākslas piemēri Austrālijas galvaspilsētā, un kanbērie-ši viņus jau pazīst kā savus cilvēkus. Tas kaut ko nozīmē. Norēķini šajos laikos vairs nav iemīļoti. Tādēļ lai arī paliek neteikts, cik māksliniekiem vajadzējis uzņēmības, lai viņi te būtu tie, kas tagad ir. Divi smagi koncerti Kanbēras lepnajā sarīkojumu zālē Albert Hall, kur netrūka ne Bēthovena, ne Griga, ne Vītola, ne Mediņa, prasīja spēku un drosmi. Rezultāti ir tādi, ka tagad vienmēr, kad kaut kur atkal koncertē latviešu mākslinieki, laikraksts The Canberra Times saka: — „..mums jau pazīstamie E. Arone un E. Freimanis." Dažkārt trūkst daudz kā, nav pat nošu repertuāram, galvenokārt latviešu programmai. Tad komponists pats sēžas pie klavierēm un rada kaut ko jaunu. Ari kanbērieši jau dzirdējuši trīs E. Freimaņa dziesmas ar Klāras Zāles vārdiem. E. Arones un E. Freimaņa māksla līdz šim vienmēr un visur bijusi kā gaišs un laimīgs saules stars — atrastas dzirdīgas ausis, gūti jauni draugi pat tur. kur sakumā cerību varēja gaidīt maz. Tā tas nolika ari Austrālijas valsts raidītājā ACB Sidnejā. Mūsu mākslinieki netika pat" klāt radiofona direkcijai, lai parādītu, ko spej un prot. bet kad ar vecā Austrālijas latvieša Kārļa NiCa vidūtājību tas izdevās un pārbaude izrādījās spoža raidītāja muzikālais direktors teica: ..Jūs protat dziedāt un spēlēt'" Tagad E. Arones un E. Freimaņa vfirdl ir to mākslinieku vidū, ka? drīkst piedalīties ACB izmeklē-tajā programmā. Kādu rītu mākslinieki saņēma pavisam negaidītu, krievu valoda rakstītu vēstuli ar glaimojošam at- Vbstule Latvijai no Austriilijos sauksmēm un vilinošiem piedāvājumiem. Uz aploksnes bija nosūtītāja vārds: Alexander Levitoff, Impre-sario Former 5 Rue Boudreau, Paris. Tagad menadžers A. Levitofs strādā Austrālijā un uz viņa vēstuļu papīriem lasāmi mākslas pasaulē dievināti vārdi — Anna Pavlova, V I Viņi drīkst smaidīt: atkal teicami izdevies kāds latviešu mākslas demonstrējums pasaules lielpilsētā Sidnejā. Attēlā (no kreisās): Austrālijas iatviešņ labdarības biedrības priekšsēdis F. J. Bruvelis, dziedone E. Arone, Latvijas konsulāta sekretārs Sidnejā K. Nlds cm komponists Feodors Saļapins, Sergejs Rachma-ņinovs. Krievu klasiskais balets, Donas kazaku koris u. t. t. — mākslinieki un ansambļi, ar kuriem Levitofs apbraukājis pasauli. Viņš raksta, ka ar FeodoruSaļapinu kādreiz bijis arī Rīgā. Protams, patiesību par šo lietu jau labāk zinās Jēkabs Poruks, Jānis Cīrulis, Knuts Lesiņš vai Volfgangs Dārziņš, taču pats Levitofs tā stāsta. Viņš raksta E. Aronei un E. Freimanim, ka vēlas saistīties ar tiem, bet pašreiz esot steidzami jāaizbrauc uz Jaunzēlandi. Lai gaidot viņu atpakaļ. Un latviešu mākslinieki nu gaida. Vai tad E. Arone un E. Freimanis Austrālijā tikai koncertē? Nē jau, nē: ikdienas darbs abiem māksliniekiem ir kādā Kanbēras zēnu skolā, kur komponists ar lielu mašīnu mazgā traukus, bet dziedone šo un to apkopj. Kad skolā brīvlaiks, tad abi pelnās vēl ari citur: E. Freimanis zīmē ģeogrāfijas kartes, bet E. Arone iet kādā veikalā šūt. Māksliniekiem turpat skolā ir glītas istabiņas un komponista rīcībā ari klavieres. Nu jau kāds mēnesis, kopš E. Arones istabā pārveda jauna šujammašīna. Viņa vakaros šuj, kas te ir ienesīgs darbs. E. Freimanis labu naudiņu nopelna vēl ar privātstundām klavieru spēlē. Gribētāju i ^ ļoti daudz, kaut komponists savas skolotāja gaitās nav lēts, bet laikam visdārgākais Kanbērā. Mākslinieki arī ļoti aktīvi darbojas tikko nodibinātajā Kanbēras latviešu biedrībā, kur E. Freimanis ir priekšsēdis, bet E. Arone sekretāre. Tāpat kā daudziem citiem Austrālijas latviešiem, arī abiem māksliniekiem dienas ir par īsām, lai veiktu visu to, kas iecerēts. Jāņem palīgā arī naktis. Arnolds Smita K a n b ē r ā , jūnijā. esmu krāsainais, jo tad Batāvijā nebūtu varējis izmantot baltā cilvēka priekšrocības, Batāvijaii ostā Tangjung Priokā, atstājot kuiģi, ho*- landiešiem uzticīgā indonēzi<*šu sardze pārbaudīja krastā gājēju dokumentus. Taču pietika parādīt Latvijas universitātes matrikulu vai Eslingenas latviešu draudzes izrakstīto kristāmzīmi, lai ceļš uz pilsētu pavērtos. Haki tērptalu iezie-mietis gan apgrozīja papīru no v i sām pusēm, gudri ar pirkstu pārbrauca pāri baznīcas sekretāra zīmogam un izgrūda amerikāniskās QK skaņas. Arī autobusa iiatiksmi uz 10 km attālo Indonēzijas galvaspilsētu drīkstēja izmantot tikai baltie ļaudis. Batāvijas centrā ielēcu vienā no četri tūkstoš rikšu ratiņiem, un ar baltās rases piederīgajam piemērotu žestu komandēju lētāko pasaules satiksmes līdzekli: ,.Uz ķīniešu kvartālu!" Ratiņi nebija vairs cilvēka roku vilkti, kādos kādreiz Ķīnā esot braucis Svens Hediris. Civilizācijas roka skārusi arī simtgadīgos rikšu amata brālības kārtības ruļļus un izdarījusi tur kardinālus labojumus. Tagadējais kulijs lepni sēdēja uz sava trīsriteņa ādas sēdekļa pasažieru kurvja aizmugurē. Ratiņi klusi ripoja pa plato bulvāru gludo asfalta tepiķi. Atlaišanās ērtajā divvietīgā kurvja sēdļekll, kas pārsegts ar īstu pērtiķa ādu, ari pieskaitāma pie dzīves baudītāja tīkamākām sajūtām. Mazais indonēzietis, kura miesa samērā reti atradusi saskari ar ūdeni, monotoni dudināja iedzimto kara dziesmu, un viņa kājas tikpat monotoni spieda modernizētā satiksmes līdzekļa pedāļus. Tumsas plivuris pārsedza pilsētu. Līdzīgi simtiem malduguņu, joņoja vieglie rikšu ratiņi. „Tie ir norvēģi?" levaicljās kol- Icgam holandiešu armijas virsnieks, kad kādu brīdi bija klausījies divu latviešu Jaunekļa sarunā. „Nē. zviedri," atteica otrs. Mirkli* vēlāk uzsāktās sarunas ātri ievirzījās draudzīgā garā. Noskaidrojās, ka blondajiem Amsterdamais dēliem Latvijas, Rīgas un prezidenta Kārļa Ulmaņa vārds nebija svešs. Ari 1939. gada Eiropas ātrslidošanas meistaru Alfonsu Bērziņu viņi atcerējās, jo vienam no virsnieķlcuij labs paziņa izrādījās Hola):ides ātrslidotājs Langedijks, Sarunas,,, nevirzījās līdz modernā Džlngishana asiņainiem darbiem Austrumeiropā^ Karavīri norādīja uz veikala, skatlogā izliktām grāmatām, kuru krāsainie vāku zīmējumi nepārprotami attēloja austrumu varas nežēlīgās metodes. „Jūsu tautas likteņgaitas mēs zinām ļoti labi uņ ari: par A l - fonsu Bērziņu lasījām garāku aprakstu kādā Holandes žurnālā," atvadoties sacīja holandieS;u virsnieki. Iedzimto kvartāls. Ikkatram ielu krustojumam pieder vismaz viens dzērienu pārdevējs. Visi viņi izskatās līdzīgi: maza auguma, šķībām acīm un lieliem vaigu kauliem. Vienu dzēriena galdu greznoja krāsaina skārda izkārtne, kas pasaulei vēstīja, ka galds pieder Terro kungam. Un arī Terro likās pārākais visā Batāvijā. Viņš bija tērpies baltos, cieši uzspīlētos svārkos un v i ņa galvu rotāja melnā iezemiešu cepure, kādu aizgājušā gadu simtā valkāja vieglprātīgais hu2;āru majors Trenks. Pircēji pie viņa apstājās labprātāk. Smaids tam padevās siltāks, viņš neskopojās Jaipnu vārdu šaltīm, un viņa glāzes nebija tik daudz noslīkušu mušu kā citur. Apstājos un vēroju iedzimto dzeršanas izdarības. Brīdi vēlāk izslāpušo bariņam pievienojos arī es. Taču austrumnieku dzērienu izvelc izrādījās pārāk krāsaina, lai baltais svešinieks tajā orientētos. Terro cilāja pudeles un pudelītes, smalcināja pulverus, bārstījās un laistījās, šķaidīja un sildīja. Sagatavošanas procedūra ilga vismaz stundas ceturksni. Pa to laiku ziņliiārigo indonēziešu pulciņš salasījās jau krietni prāvs. Tie izbrīnā vēroja balto cilvēku. Pēdīgi alķīmiķis Terro brūngano Šķidrumu atzina par lietojamu. Ziņkārīgo pulciņa čalas, apklusa. Vairāki desmiti acu pāru ņirdzīgi raudzījās manī, tikpat daudz mutes paplētās collu platākas. Likās, viņi gaidīja kaut ko briesmīgu. Ne ma-l zums nostāstu dzirdēts par austrumu zemju indēm vai saldiem burvības padzl-rienlem. Taču ziņkārība pārspēja aizdomos. uņ malku pa malkam sūcu eksotisko dziru. Nāsīs iecirta viegla viskija dvinga, bet nekas briesmīgs nenotika. Bet uz mazā dzērienu galdiņa gulēja koši snrkiina kartona ktste a." uzrakftu v3cu vilodā — Hom^op*th!e, Dr. Ge.'-bhonk, NOŗiib^rg V:i; tiešām vajadzēja šķērsot jūŗa^, lai nogaršotu a la ^«re dirāloo diērienu? fiDodrto KlAUVMlfl. |
Tags
Comments
Post a Comment for 1949-06-25-03