Bavarijas Latviesu vestnesis, June 25, 1949

              stiba
darbība, i -
ledni
kaltai
āksts snlcdiii
embnstrādj ai
•ņemtSs
^0 daiidiM
18m depottjc-'"'
ps tagad viiaļ
BUtidnļngļļi ^
Brunava m*,
Iļ» PavalstnhtiS
eradIt8.ka1S
88 nepatelji, ļķ
padomju p(„l^
iiiiiiiiiiifiHiiriiiiMi
» CITSDA
dzirdam ni) dtīt
a» To šoreiz ļrl
ar, iWvija8« 11.
vietoto rakstļijl
bankas", LaMd
0 un to Idoijil
onus ķrpnu&oļ^l
Ijumu no r
auda,.^
aivSm, ar kiitit
viedrl]u? VutUl
Ij. ir domijiii
ve ari Zvltdiiļi
r pareizi, Zvitdiljl
bet gan ne iiiMii
'em Ariarinii'
)ži. Darbu dibti
. ne kur giibiļi
;Speoi§litSt§unlļ'
Igoto. Poiceii
^nestršdS ndeļi
tur nav, bet m
brilcā un izpe!»
95^105 kr, Ha
okļi 16-25»/i»
u iegūt loti #
dārgas un *»; 1
tudēt, to neatl«»t
stāvoklis. Ari *
viegli dabfiiaj»
ka tautieši »
gan ir MO'»*
degvfcain - *
av skopi, bet m
iedrijs.) ^
imiiiiiimiiiiii»
AINAS ASV
RATOĪ^MO*;
etnSs, l^aii»^
HanavJ «n
Kraucs.
un komenjj;
16 « > m «
ms ari uz VJ«
sestdien, 1949. g. 25. ļiinijā
I
MANAS MEITAS DRAUG
LATVUA
Vēstule no Otavas
Pirms es sāku So stāstu, man jā­pasaka,
ka mēs nedzīvojam pilsētā,
^ gan tās nomalē un manas mei­tas
draugi nav nekādi lielpilsēt-
0ieki.
Māju, kurā mēs mītam, ir cēlis
latvietis un viņu apdzīvojam trīs
latviešu ģimenes. Te, ārā, izskatās
U Sieriņos, ja grib salīdzināt. Ir
pļavas, krūmāji, dārzi, mājiņas —
dažāda lieluma un izskata. Un vis­apkārt
būvējas, būvējas, jo Otavā
ir milzīgs dzīvokļu trūkums, es pat
gribētu sacīt — tos ir neiespējami
dabūt, vismaz ne cilvēkiem, kam jā­apgroza
katrs dolārs, pirms to iz­dod
Laikrakstos jau sludina — „iz-dodaroa
māja, īre jāmaksā 2 gadi
U2 priekšu", «izdodams dzīvoklis,
fipērk līdz mēbeles" (kuras uzgla-Ājižās
no vectēvu laikiem!), «izdo­dama
glīta mājiņa (parasti 4—5 ista­bas)
cena U5 dol. mēnesī". Bet ļau-dim
» kas izpelna n:(ēnesl nedaudz
vairāk par 115 dol, tur nav ko iet
un meklēt. Un tā viņi būvējas. Pērk
zemes gabalus un būvējas arī Ota­vas
latvieši, ne jau nu tādēļ, lai ne­domātu
vairs par atgriešanos dzim-
\enē vai atkristu no savas tautas
saimes, bet apstākļu spiesti. Un, ja
kādam ir ģimenē 2 vai 3 bērniņ tad
paSam uzcelt sev jumtu virs galvas
ir pats galvenais.
Tepat, apkārt mūsu mājiņai, drīz
pacelsies četras citu tautiešu māji­ņas.
Un kanādieši nobrīnās vien —
.tikātri!"
Hūsu tuvākos kaimiņos stāv glīta
divstāvu māja, labi apkopta. Šai
mājā dzīvo Jcanādiešu ģimene, kurā
i 5 dēli un 1 meita. Meita Muriella
ir. manas Daces labākā draudzene,
kauču arī 8 gadus par to vecāka.
Huriella ir strauja un puiciska.
Starp zēniem uzaugusi, viņa tos vēl
pārspēj dažādās izdarībās un se­višķi
bezbola spēlē. Kad viņa vicina
gaisā krietno vāli, man arvien lie­kas,
tā izlidos no rokām un ķers
kādu nO spēlētājiem. Muriella ne­mīl
palīdzēt mātei saimniecībā, ja
viņai to liek, tā kliedz stiprā zēna
balsī un baŗ.mazākos brāļus, it kā
tie būtu vaiiiigi par viņas sievišķī­gajiem
pienākumiem. Manai Dacei
šjļ meitene ir „ideāls" un „paraugs".
14 g. vecā meitene labprāt lasa mā­tu
bērnu grāmatas. Reiz tā bija man
atnesusi kādu grāmatu par Japānu.
- «Skatieties," viņa teica — „tie ir
japāņi. Izlasiet, tas ir ļoti intere­santi"
\
,,Piaŗeizi," es ^itbildēju — „ e8
Tavā vecumā jau zināju visu iespē­jamo
par''Japānu, to mums mācīja
ģeogrāfijas stundās." — „Ak tā, par
Japānu arī, bet Jums taču bija sava
'zeme." —
Muriellas māja ir gaumīgi iekār­tota.
Bērniem augšas stāvā katram
sava maza guļamistaba un lejā vies­istabā
un mūzikas istabā tos nelaiž,
tur ir pārāk tīrs. —
Pāri ceļam, pretim, ir pagājušā
vasarā celta māja un es nedomāju,
ka viņa kādreiz būs ārējā izskatā
tik apkopta kā pirmīt minētā. Sai
mājā ir pieci sīki bērniņi, cits par
citu augumā mazāki. Un,-liekas, pēc
pleciem gadiem nāks klāt vēl četri
ģimenes locekļi. Tēvs izskatās liels,
plecīgs, pašapzinīgs vīrs, māte bāla,
nomocījusies ar nekad nepadarā­miem
darbiem, saīgusi un neapko-pusies.
Ģimenes vecākie bērni, Elena
un Džons, ir manas meitas (iraugi
skolā un tad, kad Muriellai nav
vaļas..*
Elenai ar visiem saviem 8 gadiem
Ir jāveic krietns skaits darbu un
varbūt tādēļ viņa ir tik nopietna un
bedrītes viņas vaigos parādās retos
brīžos. Mazākos viņa iebukņī aiz
Stūra, kad māte neredz, un atskrien
pie Daces noslēpties un paspēlēties.
Par visu vairāk pasaulē viņa cieni
saldumus. Kādreiz viņa tik ilgi un
skaļi apbrīno un apjūsmo salduma
Sķivi, kamēr tur vairs nekā nav.
(Šeit es gribu piezīmēt, ka daudzas
pārtikušas kanādietes nedod savām
meitenēm ēst, cik grib, lai tikai tās
nebūtu resnas. No resnuma baidās
kā no ļaunas slimības...)
Otrā ceļa galā ir neliela mājiņa.
padoronf
efflt-1'ffJf.ti*
Trīs ieceļošanas
iespējas Austrālija
Adelaides latviešu biedrība infor­mē,
ka ir trīs iespējas, kā ieceļot
Austrālijā. Pirmkārt, var ieceļot
Austrālijas valdības akcijā ar IRO
starpniecību kā darba spēks, otr-to,
kā šādu ieceļotāju izsauktie
radi un paziņas. Izsaucējs 5 gadu
toā ir finaneiāll atbildīgs par to
personu, kuru viņš izsaucis. Trešā
iespēja ir ar .Janding permit", ja
AustrāUjā l i pietiekami turīgs gal­votājs.
Pēdējā gadījumi izsaucējam
jāsedz ceļa izdevumi, apm 130 mār-cipas
ik personai.
Tie, kam Austrālijā ir radi vai
paziņas, bet paši IRO akcijas ietva­ros
izceļot nevar, var Izmantot iz­saukšanas
tiesības (nonilnation).
Sāda veida ieceļošanai propagandu
AustrāUjā pasākusi Adelaides lat-rteSu
biedrība.
ko, likdams centu pie centa un tau­pīgi
dzīvodams. uzcēUs kāds armi­jas
kaprālis. Te ir divi zēni un mei-tenite.
Čakla, tīrīga māte ari savā
pieticībā bērnus kārtīgi, apģērbj un
Daces draugam Džimijam ir pat
savs, citu bērnu lieliski apskaustais
trīsritenītis. Kad viņš tā laiž pa
šoseju lejā, tievos stilbiņus zibenīgi
kustinādams, gaišo matii cekuliņu
plivinādams, tad mana meita ap­brīnā
pavērtu muti stāv ceļmalā kā
stabs.
Viņi reizē iet uz mazo lauku sko­liņu,
kur vienā klasē sēd 34 bērni,
tur ir visas 6 klases kopā un māca
to viena skolotāja. Dažkārt Dace
apliek savu rociņu draugam ap
kaklu, viņš, neuzdrošinādamies to
atgrūzt, nolīgst kā zem smagas
nastas un „nes savu likteni tālāk".
Skolā visi lielie un mazie zēni ir
ļoti pieklājīgi pret meitenēm, ne­viens
nekauņās paņemt mazos pie
rokas, aizvest garām sunim vai ceļ­malā
piesietam zirgam. Dažreiz ve­cākie
zēni māca Dacei lasīt.
Pāri pļaviņai, tur, kur ganās mazā
brūnā un lielā melnā, dzīvo Kla-risa.
Skaista meitene, 11 g. veca,
bieži vien netīrās drānās un nekār­tīgi
izlaistiem matiem. Viņa ir uz­augusi
11 bērnu ģimenē. Vecākajam
brālim ir jau divi bērni, mazākais
tikko sāka rāpot... Sī meitene ir
iemantojusi manu mīlestību. Es ne­zinu,
kādēļ taisni viņa? Varbūt tā
ir skaistā brūnā seja ar ļoti dzīvām
gaŗskropstainām acīm, varbūt mal-,
gā meitenes balss, varbūt tas, ka
viņa ļoti rūpējas par saviem mazā­kajiem
ģimenē, — manas simpātijas
pieder viņai. Dažreiz viņas kurpei
ir tikko nokritusi zole, kad mēs no
rīta ar Daci ejam pa dzelzceļa stigu
uz skolu, garām mazajai ar papi
apsistajai būdiņai, kurā tā dzīvo.
Klarisa stāv skumji būdiņas galā
un rāda man savu kurpi. Šodien
viņai no skolas jālzpallek. Bet tur
jau nāk tēvs, laipns, sirms, diezgan
glīti/ ģērbies, iesēžas savā mašīnā
un, pamājis, meitenei — aizbrauc.
Varbūt vii^š atvedīs jaunas kurpes,
ja neaizmirsīs. Tā domā Klarisa.
Visi apkārtnes bērni katru vakaru
skrien uz pļaviņu aplūkot Klarisas
govs mazo „bērniņu", kā vinl te
saka. Tas ir balts un dumjš vēl, bet
bērni cer, ka.viņš tiem par prieku
pļavā ganīsies mūžīgi. Es gan zinu,
ka to pēc pāris nedēļām nokaus.
Jāj manai meitai ir daudz drau­gu,
bet Klarisa ar garajām, netīra­jām
rokām un kājām ir mana
mīlule. —
Sevišķi daudz bērnu Kanādā ir
frančiem. Tādēļ taisni jābrīnās, ka
Francijai trūkst bērnu. Nereti esmu
dzirdējusi par 16, 20 un 27 bērniem
franču ģimenēs. Varbūt tas ir ļoti
svarīgi, panākt šai zemē lielu franču
iedzīvotāju pārsvaru? Bet tas vairs
nepieder pie stāsta par Daces drau­giem,
tādēļ — jāapstājas. J.G.
O t a v ā , jūnijā.
SAU
igas u n preiidenta Kārla Ulmaņa vārdu zina ar? Batavlja
LATVUAS LIDZSTESDNIEKU VĒSTULE NO HOLANDES INDIJAS
„Eļļa smagi pludoja Dienvidu
jūru ūdeņos jau gadu simteņus ilgi.
Taču tai aizdegties negribējās. Uz­lecošas
saules zemē izgudroja jauna
veida sērkociņus. Tie saucās —
„Āziju āziatiem". Un eļļa aizdegās.
Sadega ari paši izgudrotāji. Tikko
eļļa apdzisa,to aizdedzināja jaunas
markas sērkociņiem — „Visu zemju
proletārieši, savienojieties". Kad reiz
apdzisis uguns, to šobrīd pateikt
nezina neviens." Tā stāvokli Ho­landes
Indijā raksturoja Batāvijas
lielākā laikraksta „Batavische Nlers-blatt"
redaktors van Tormans.
Batāvija, kad braucām tai cauri,
atradās pilnīgā kara noskaņojumā.
Ostā transporta kuģi nepārtraukti
atbrīvojās no munīcijas un ieroču
kravas. Bruņotas amerikāņu smago
mašīnu karavānas bīstamo sūtījumu
veda tālāk. Ielu krustojumus ie­dzimto
kvartālu tuvumā apsargāja
smagie Vikersa ložmetēji un tanke^
tes. Un Ielās aizvien kustējās kāj­nieku
vai motorizētās patruļas.
Holandiešu karavīru ietērps pilnī­gi
līdzīgs Vācijā redzētajiem ame­rikāņiem.
Pat MP rokas lente
greznoja patruļu karavīrus. Daudzi
brīdinājuma uzraksti stāstīja par
naktssatiksmes aizliegumu «krāsai­najiem"
īpašniekiem, kā ari brīdi­nāja
baltos nerādīties iedzimto
kvartālos pēc saules rieta.
Kādreiz Latvijā esmu daudzkārt
pārdomājis, kādēļ man ir balta ādas
krāsa un nevis melna vai dzeltena.
Tad droši vien nebūtu redzējis DP
nometnes, bet dzīvotu Fudžijamas
pakājē vai kādā Nīlas piekrastes
ciemā. Un labi vien iznāca, ka ne-
ALFAIFA, ČŪSKAS, APDROŠINĀŠANAS UN VISKIJS
ASV > laukslradniei(a nedēja kaleidoskopā
Vakar caur spiedi laidām alfalfu.
Lopbarībai sienu te tikpat kā ne­lieto.
Zāli gan nopļauj, lai tā nepi­nas
pa kājām, samet smagajā auto
un vienkārši sagāž kādā izskalo ju­ma
bedrē.
Saimnieks jau agrā rītā mūs bai­dīja
— būšot darbs, kas audzē mus­kuļus.
No. šķūņa izbrauca kombai-nim
līdzīga, mašīna. Drīz alfalfa sa­grābta
gards, biezos vālos. Mašīna
sienu uztver, tas' nonāk spiedē un,
sagriezsts četrstūr|ains, nāk . laukā.
Strādnieki to sadala gabalos, sasai­ņo
ar stieplēm un gatavās ķīpas no­met
zemē. ļTās uztver citi, samet
smagajā auto un nogādā farmā.
Man gadījās būt par ķīpu metēju
mašīnā. Tas nav nekāds joks, jo
viena alfallas ķīpa sver ap 30 kg.
Pirmās kārtas vēl nekas, bet kad
uz auto jāmet pēdējā — visaugstā­kā
kārta, tad gandrīz vai elpa aiz­sitas.
Katrā kravā bija 64 ķīpas,
un dienā izbraucām 12 reizes.
* Amerikā saimnieks neaicina strād­niekus
atpūsties un uzpīpot. Tāpēc
vakarā liekas, ka miesā nav tādas
vietas, kas nesāpētu.
Sorit atkal nācās sastapties ar
čūsku — lielāko, kādu līdz šim es­mu
brīvībā redzējis — turpat 2 m
garu. Saimnieks lika pārkraut da­žādus
logus un durvis no vienas
noliktavas j otrā. Kad pirmās logu
kārtas bija salcŗautas mašīnā,, iz­dzirdu
klusu šņākoņu. Uz loga sa­ritinājusies
gulēja milzīga, pelēki
raiba čūska! Darba biedrs bdz ka­vēšanās
to sagrāba kailām rokām
un pacēla gaisā, lai noteiktu tās
garumu. Sī čūska nebija indīga un
bija ielīdusi šķūnī medīt žurkias.
Kad palaidām to vaļā, viņa stei­dzīgi
ieslīdēja dēļu spraugā. Indīgo
čūsku te pavisam esot 6 sugas, bet
tās uzturas galvenokārt upju tuvu­mā.
20 km no šejienes manītas ari
klaburčūskas.
Pusdienas laikā ieradās apdroši­nāšanas
sabiedrības aģents. Man
atmiņā vēl dzīvi tēlojās lielā čūska,
tāpēc par pirmo mēnesi iemaksāju
5 dol. Vīrietim jāmaksā 1,25, sie­vietei
1,50 dol. un katram bērnam
75 centi. Slimības vai nelaimes ga­dījumā
apdrošināšanas sabiedrība
sedz slimnīcas izdevumus līdz 800
dol., ārsta honorāru, maksu par me­dikamentiem
utt. Dzīvības apdroši­nāšanas
maksājumi atkarīgi no
klienta vecuma. Piemēram, 35 g. ve­cam
ģimenes galvām pusgadā jā­maksā
15 dol.' Ja kāds maksājis jau
20 gadu, tad tam turpmāk vairs nav
jāmaksā, un viņš skaitās apdroši­nāts
"līdz mūža beigām.
Mans darba biedrs Pauers gan vi­su
laiku darījis un arī pašlaik rī­kojas
citādi: viņam tagad 62 gadi,
un kopš 25. dzīvības gada viņš ik
dienas izdzēris pudeli viskija, kas
maksā 1,25 dol. Teicu: „Bet, draugs,
tev tagad piederētu 5 farmas!" yiņš
atbildēja: „To saki tu, jo labo pla-kanpudeļu
viskiju neesi pat pagar­šojis!"
Par parādīšanos iereibušā stā­voklī
šeit draud cietumsods: mūsu
štatā pirmoreiz viena diennakts,
otro — trīs, bet trešo — līdz 30
diennaktīm. K. ļL
D ž e k s o n v i l l ā , jūnijā.
'lietoto», tufammattiM m Uaui»
DAŽAS RINDAS PAR ELVIRU ĀRONI UN EIŽENU FREIMANl
Elvīra Arone un Eižens Freima-nis
ir latviešu mākslas piemēri Au­strālijas
galvaspilsētā, un kanbērie-ši
viņus jau pazīst kā savus cil­vēkus.
Tas kaut ko nozīmē. Norē­ķini
šajos laikos vairs nav iemīļoti.
Tādēļ lai arī paliek neteikts, cik
māksliniekiem vajadzējis uzņēmī­bas,
lai viņi te būtu tie, kas tagad
ir. Divi smagi koncerti Kanbēras
lepnajā sarīkojumu zālē Albert
Hall, kur netrūka ne Bēthovena, ne
Griga, ne Vītola, ne Mediņa, pra­sīja
spēku un drosmi. Rezultāti ir
tādi, ka tagad vienmēr, kad kaut
kur atkal koncertē latviešu māksli­nieki,
laikraksts The Canberra
Times saka: — „..mums jau pazī­stamie
E. Arone un E. Freimanis."
Dažkārt trūkst daudz kā, nav pat
nošu repertuāram, galvenokārt lat­viešu
programmai. Tad kompo­nists
pats sēžas pie klavierēm un
rada kaut ko jaunu. Ari kanbērieši
jau dzirdējuši trīs E. Freimaņa
dziesmas ar Klāras Zāles vārdiem.
E. Arones un E. Freimaņa māk­sla
līdz šim vienmēr un visur bi­jusi
kā gaišs un laimīgs saules
stars — atrastas dzirdīgas ausis,
gūti jauni draugi pat tur. kur sa­kumā
cerību varēja gaidīt maz. Tā
tas nolika ari Austrālijas valsts rai­dītājā
ACB Sidnejā. Mūsu māksli­nieki
netika pat" klāt radiofona di­rekcijai,
lai parādītu, ko spej un
prot. bet kad ar vecā Austrālijas
latvieša Kārļa NiCa vidūtājību tas
izdevās un pārbaude izrādījās spo­ža
raidītāja muzikālais direktors
teica: ..Jūs protat dziedāt un spē­lēt'"
Tagad E. Arones un E. Frei­maņa
vfirdl ir to mākslinieku vidū,
ka? drīkst piedalīties ACB izmeklē-tajā
programmā.
Kādu rītu mākslinieki saņēma
pavisam negaidītu, krievu valoda
rakstītu vēstuli ar glaimojošam at-
Vbstule Latvijai no Austriilijos
sauksmēm un vilinošiem piedāvāju­miem.
Uz aploksnes bija nosūtītāja
vārds: Alexander Levitoff, Impre-sario
Former 5 Rue Boudreau, Pa­ris.
Tagad menadžers A. Levitofs
strādā Austrālijā un uz viņa vēstu­ļu
papīriem lasāmi mākslas pasaulē
dievināti vārdi — Anna Pavlova,
V I
Viņi drīkst smaidīt: atkal teicami
izdevies kāds latviešu mākslas de­monstrējums
pasaules lielpilsētā
Sidnejā. Attēlā (no kreisās): Austrā­lijas
iatviešņ labdarības biedrības
priekšsēdis F. J. Bruvelis, dziedone
E. Arone, Latvijas konsulāta sekre­tārs
Sidnejā K. Nlds cm komponists
Feodors Saļapins, Sergejs Rachma-ņinovs.
Krievu klasiskais balets,
Donas kazaku koris u. t. t. — māk­slinieki
un ansambļi, ar kuriem Le­vitofs
apbraukājis pasauli. Viņš
raksta, ka ar FeodoruSaļapinu kād­reiz
bijis arī Rīgā. Protams, patie­sību
par šo lietu jau labāk zinās
Jēkabs Poruks, Jānis Cīrulis, Knuts
Lesiņš vai Volfgangs Dārziņš, taču
pats Levitofs tā stāsta. Viņš raksta
E. Aronei un E. Freimanim, ka vē­las
saistīties ar tiem, bet pašreiz
esot steidzami jāaizbrauc uz Jaun­zēlandi.
Lai gaidot viņu atpakaļ.
Un latviešu mākslinieki nu gaida.
Vai tad E. Arone un E. Freima­nis
Austrālijā tikai koncertē? Nē
jau, nē: ikdienas darbs abiem māk­sliniekiem
ir kādā Kanbēras zēnu
skolā, kur komponists ar lielu ma­šīnu
mazgā traukus, bet dziedone
šo un to apkopj. Kad skolā brīv­laiks,
tad abi pelnās vēl ari citur:
E. Freimanis zīmē ģeogrāfijas kar­tes,
bet E. Arone iet kādā veikalā
šūt. Māksliniekiem turpat skolā ir
glītas istabiņas un komponista rī­cībā
ari klavieres. Nu jau kāds mē­nesis,
kopš E. Arones istabā pār­veda
jauna šujammašīna. Viņa va­karos
šuj, kas te ir ienesīgs darbs.
E. Freimanis labu naudiņu nopelna
vēl ar privātstundām klavieru spē­lē.
Gribētāju i ^ ļoti daudz, kaut
komponists savas skolotāja gaitās
nav lēts, bet laikam visdārgākais
Kanbērā. Mākslinieki arī ļoti aktī­vi
darbojas tikko nodibinātajā Kan­bēras
latviešu biedrībā, kur E. Frei­manis
ir priekšsēdis, bet E. Arone
sekretāre.
Tāpat kā daudziem citiem Austrā­lijas
latviešiem, arī abiem māksli­niekiem
dienas ir par īsām, lai
veiktu visu to, kas iecerēts. Jāņem
palīgā arī naktis. Arnolds Smita
K a n b ē r ā , jūnijā.
esmu krāsainais, jo tad Batāvijā
nebūtu varējis izmantot baltā cil­vēka
priekšrocības, Batāvijaii ostā
Tangjung Priokā, atstājot kuiģi, ho*-
landiešiem uzticīgā indonēzi<*šu sar­dze
pārbaudīja krastā gājēju doku­mentus.
Taču pietika parādīt Lat­vijas
universitātes matrikulu vai
Eslingenas latviešu draudzes izrak­stīto
kristāmzīmi, lai ceļš uz pil­sētu
pavērtos. Haki tērptalu iezie-mietis
gan apgrozīja papīru no v i ­sām
pusēm, gudri ar pirkstu pār­brauca
pāri baznīcas sekretāra zī­mogam
un izgrūda amerikāniskās
QK skaņas. Arī autobusa iiatiksmi
uz 10 km attālo Indonēzijas galvas­pilsētu
drīkstēja izmantot tikai bal­tie
ļaudis.
Batāvijas centrā ielēcu vienā no
četri tūkstoš rikšu ratiņiem, un ar
baltās rases piederīgajam piemēro­tu
žestu komandēju lētāko pasaules
satiksmes līdzekli: ,.Uz ķīniešu
kvartālu!" Ratiņi nebija vairs cil­vēka
roku vilkti, kādos kādreiz Ķī­nā
esot braucis Svens Hediris. Civi­lizācijas
roka skārusi arī simtgadī­gos
rikšu amata brālības kārtības
ruļļus un izdarījusi tur kardinālus
labojumus. Tagadējais kulijs lepni
sēdēja uz sava trīsriteņa ādas sē­dekļa
pasažieru kurvja aizmugurē.
Ratiņi klusi ripoja pa plato bulvā­ru
gludo asfalta tepiķi. Atlaišanās
ērtajā divvietīgā kurvja sēdļekll, kas
pārsegts ar īstu pērtiķa ādu, ari
pieskaitāma pie dzīves baudītāja tī­kamākām
sajūtām. Mazais indonē­zietis,
kura miesa samērā reti atra­dusi
saskari ar ūdeni, monotoni du­dināja
iedzimto kara dziesmu, un
viņa kājas tikpat monotoni spieda
modernizētā satiksmes līdzekļa pe­dāļus.
Tumsas plivuris pārsedza
pilsētu. Līdzīgi simtiem malduguņu,
joņoja vieglie rikšu ratiņi.
„Tie ir norvēģi?" levaicljās kol-
Icgam holandiešu armijas virs­nieks,
kad kādu brīdi bija klausī­jies
divu latviešu Jaunekļa sarunā.
„Nē. zviedri," atteica otrs. Mirkli*
vēlāk uzsāktās sarunas ātri ievirzī­jās
draudzīgā garā. Noskaidrojās,
ka blondajiem Amsterdamais dēliem
Latvijas, Rīgas un prezidenta Kārļa
Ulmaņa vārds nebija svešs. Ari
1939. gada Eiropas ātrslidošanas
meistaru Alfonsu Bērziņu viņi atce­rējās,
jo vienam no virsnieķlcuij
labs paziņa izrādījās Hola):ides ātr­slidotājs
Langedijks, Sarunas,,, ne­virzījās
līdz modernā Džlngishana
asiņainiem darbiem Austrumeiropā^
Karavīri norādīja uz veikala, skat­logā
izliktām grāmatām, kuru krā­sainie
vāku zīmējumi nepārprotami
attēloja austrumu varas nežēlīgās
metodes. „Jūsu tautas likteņgaitas
mēs zinām ļoti labi uņ ari: par A l -
fonsu Bērziņu lasījām garāku ap­rakstu
kādā Holandes žurnālā," at­vadoties
sacīja holandieS;u virs­nieki.
Iedzimto kvartāls. Ikkatram ielu
krustojumam pieder vismaz viens
dzērienu pārdevējs. Visi viņi izska­tās
līdzīgi: maza auguma, šķībām
acīm un lieliem vaigu kauliem. Vie­nu
dzēriena galdu greznoja krāsai­na
skārda izkārtne, kas pasaulei vē­stīja,
ka galds pieder Terro kun­gam.
Un arī Terro likās pārākais
visā Batāvijā. Viņš bija tērpies bal­tos,
cieši uzspīlētos svārkos un v i ­ņa
galvu rotāja melnā iezemiešu ce­pure,
kādu aizgājušā gadu simtā
valkāja vieglprātīgais hu2;āru ma­jors
Trenks.
Pircēji pie viņa apstājās labprā­tāk.
Smaids tam padevās siltāks,
viņš neskopojās Jaipnu vārdu šal­tīm,
un viņa glāzes nebija tik daudz
noslīkušu mušu kā citur. Apstājos
un vēroju iedzimto dzeršanas izda­rības.
Brīdi vēlāk izslāpušo bari­ņam
pievienojos arī es. Taču au­strumnieku
dzērienu izvelc izrādījās
pārāk krāsaina, lai baltais sveši­nieks
tajā orientētos. Terro cilāja
pudeles un pudelītes, smalcināja
pulverus, bārstījās un laistījās,
šķaidīja un sildīja. Sagatavošanas
procedūra ilga vismaz stundas ce­turksni.
Pa to laiku ziņliiārigo in­donēziešu
pulciņš salasījās jau
krietni prāvs. Tie izbrīnā vēroja
balto cilvēku.
Pēdīgi alķīmiķis Terro brūngano
Šķidrumu atzina par lietojamu. Ziņ­kārīgo
pulciņa čalas, apklusa. Vai­rāki
desmiti acu pāru ņirdzīgi rau­dzījās
manī, tikpat daudz mutes
paplētās collu platākas. Likās, viņi
gaidīja kaut ko briesmīgu. Ne ma-l
zums nostāstu dzirdēts par austru­mu
zemju indēm vai saldiem bur­vības
padzl-rienlem. Taču ziņkārī­ba
pārspēja aizdomos. uņ malku pa
malkam sūcu eksotisko dziru. Nāsīs
iecirta viegla viskija dvinga, bet
nekas briesmīgs nenotika. Bet uz
mazā dzērienu galdiņa gulēja koši
snrkiina kartona ktste a." uzrakftu
v3cu vilodā — Hom^op*th!e, Dr.
Ge.'-bhonk, NOŗiib^rg V:i; tiešām
vajadzēja šķērsot jūŗa^, lai nogar­šotu
a la ^«re dirāloo diērienu?
fiDodrto KlAUVMlfl.