Bavarijas Latviesu vestnesis, November 15, 1950

              L A T V I J A TiOiaien, 1950. g. 15. novembri 195a ^ "
Liecības par mūsu labajiem un
sliktajiem darbiem
S K A T S L C K B Ē G Ļ U M S V E S A R C H I V A I«ABIB||fI08
Kopi dibināšanas LCK bēgļu dzī­vei
archivf centies uzkrāt visu, kam
kāda nozīme latviešu trimdas dzivē,
lai nākamām paaudzēm dotu iespēju
savāktos materiālus izvērtēt un gūt
pārskatāmu ainu pār mūsu likteņ­gaitām
pēdējos 10 gados. Arehiva
materiāli savā laikā aizņēma vairā­kas
telpas Augustdorfas nometnē,
btl tagad svarīgākie saiņi Jau len
novietoti drošībā aizjOras zemēs. Tā
kā archiva darbs pmsti norit klu­sībā
un daudz kas tanī pat pilnīgi
slēpo», tad dažās rindas gribu pa­kavēties
pie svarīgāko nozaru rak­sturojuma,
lai tautieši redzētu, kādā
virziens archivs darbojas un ko viņi
var vēl darft tā krājuma papildinā­šanā.
Plašākā un svarīgākā archiva daļa
aptver materiālus par Latvijas oku-aemdos
vairs Ūkai
SOdOhtviKu
No kādreiz brllii Jgslas ziemeļos
dzivojošim 26.000 latviešiem Uelals
vairums Jau emigrējis. Ubekā, kād­reizējā
kultūras un sabiedriskās dzī­vei
oet^trā palikuši vairs tikai 1000
latviešu, otrs 1000 rodams Hambur-gas
nometnēs, bet pārējie latvieši vēl
mSt Rendsburgā, Plnebergā. Nelštatē
un Eitīnl No atlikušajiem 3000 ar
galvojumiem emigrācijai apgādāju­šies
2500, tā kā pagaidām Vāclfā pa-
Udju grupā ietilpst Ūkai 900 tau­tiešu.
Kad realizēsies IRO pieteiktā
Invalidu akcija uz Sav. valstīm, ir
feredzes izvietot ari latviešu invali­dus.
Bllnēto akciju kopīgi ievadīju­šas
visas baznīcu organizācijas, kat­ra
uzņemoties galvot par zināmu
skaitu invalidu. Luterāņu federācija
šo darbu velc kopīgi ar katoļu un jļi-du
baznīcām un Pasaules baznīcu
apvienību.
Sllsviga*Holitelna veidoju par
britu ipslas transitnomeb^u un en^-
fādjas oentni. Udzfis Ventorfai Jau­na
tnnsltnometne top Glikštatē, kur
pāreelsiei Austrālijas emigrācijas
cmUļt kas līdz šim atradās Faling-boitelā.
Ari Kanādas emigrācijas
misija atstās Falingboste^u,; kas p^*^
redzēta tttlem tizdiK^urt^cm uti no-vietcilet
.ttn^vMfitņgmetnē,
Hamburgas raidītājs ziņo, ka notiek
sarunas ar britu militāro valdību ari
par Ķlles un Neiminstersn baraku
nometņu nodošanu DP emigrācijas
vi^adilbām. ,JHamburger Abend-blati*^
savukārt raksta, ka britu ml*
litārais gubernators brig. HJūns (Hu-me)
paziņojis Slēzvigas-Holšteinas
minii&u prezidentam Bertramam,
ka uz Sl-H. karaspēka vienības ne-novirzīs,
bet tai jāuzņem emigtācijas
proc^ā iekļautie DP, kuru emigrā­cija
paredzēta līdz 1951. g. 31. okt
Vdn.
pāciju un latviešu kaŗaviru gaitām.
Te sakdpotas pavēles, iesaukšanas
dokumenti, vadītāju pārskati par
operācijām, daži l!ragmenti par vācu
kafatiešu lēmumiem, ziņas par kon­centrācijas
nometņu upuriem uti
Diemžēl, gadās sastapties ar Ueltem
trūkumiem nozarēs, kas arvien turē­tas
slepenībā, pient, par notiesāto
skaitu vācu kafatiesās, koncentrāci­jas
nometnēs un soda bataljcmos. No­teiktu
datu nav, bet ir ziņas archi-vam.
ka Mackavas ncmietnē pie Dan-cigas
ar nāvi sodīti daudzi latviešu
karavīri. Ari Rigā, īsi pirms tās
krišanas, nāves sodi izpUdIti lielā­kam
skaitam latviešu leģionāru, kas
it kā pienāiti dezertēšanā.
Pēc archiva materiāliem redzams,
ka uz 1944. g. 1. JūUju miUtārās vai
līdzīgās vienībās biJU iesaistīts pāri
par 129.000 latviešu, bet par vēlāko
laiku Šādu pārskatu trūkst Vienrei­zīgi
dokumenti ir ziņojumi par Tu­kuma
robežaizsardzibas pulku un
latviešu leģionāru akcijām pret vācu
„fazāniem", kas Saldus apkaimē ap­laupījuši
zemniekus. Tāpat ir lieci­nieku
nostāsti, It kā kādļs kuģis ceļā
uz Kurzemi nogājis dzelmē ar lat­viešu
karaviriem. Dokumenti stāsta
par vācu okupācijas Iestāžu rīcību
Latviias evakuācijā un vāciešu rīcī­bu
ar latviešu darba spēku vācu
darba nometnē.
īpaša archiva nozare veltīta mūsu
pašu nometnēm, organizācijām un
tautiešiem. Te liecībās sakopoti dati
ne vien par labajiem, bet ari par
sliktajiem darbiem: nenodotiem no­rēķiniem
un tautas mantu, sabiedris­ko
tiesu sodītajiem, intrigantiem un
denunciantiem. Skolu lietās uzglabā­tas
sekmju atzīmes un gatavības ap­liecību
noraksti, kā ari pājrskati par
trimdas skolas stāvokli un dzīvi Tā­di
paši pārskati ir ari par nometnēm.
Tie varētu būt vēl pilnīgāki. Ja visas
nometnes būtu sekojušas archiva ai­cinājumam
un rūpējušās par mate­riālu
piegādi. Dažkārt archivam lie­lās
un smagās kastēs nometnes sasū­tījušas
pārskatus par devām un tam­līdzīgi,
bet piemirsušas svarīgus tie­su
protokolus un pat nometnes no­saukumu.
Tāpat maz kas palicis pāri
derīga no vēstuļu kaudzēm, kufās
konstatēta privāta sarakstīšanās. Bet
retums ir Latvija^ pensionāru lietas,
k ^ a apgabala 2Cfmesgrāmatu doku­menti,
Madonas aizsargu pulka do-kumentālijas,
Ed. Krauca trimdas
laika filmas utt
Archivs darbu turpina un svarīgi
materiāli ar vēsturisku nozīmi ar­vien
mīļi gfiiditi. Sešos gados veikts
plašs darbs, kam būs paliekama no­zīme.
Jau tagad archiva materiāli
bijuši palīdzīgi mūsu leģiona organi­zēšanas
un gaitu pareizā apgaismo­šanā
un dažos citos gadījumos. Vis­svarīgākais,
kas izvērtēts, nogādāts
drošā vietā, bet pēdējie sūtījumi tiem
vēl sekos.
R Kaltmanis
PALĪDŽBAS AKCIJAS ATBALSIS
PKĻIļļTAS IESPĒJAS ADĪTAJAM
pilidzibaa akcHaa vadītājs V. natorijas latviešu pārstāvis raksta:
ISkaistlauks mūs intotmē: ,jpēc tam, kad iesūtījām Jums sa-
Kāda «mtņrikiņu draudze piedāvā rakstu, mēs sākām saņemt saini-mūsu
tautfeiton iespēju pašiem pel- §us..
nit. Tā sūtītu vilnas dziju, lai še ļ Dažos lūgumos ir nepilnīgi dati par
adītu kamzoļus, vestes, cimdus un ze- ģiiuenes sastāvu, piem., nav paziņoti
ķes, ko tad draudzes locekli ASV hērnu vārdi un vecums, bet ki*ust-pārdotu
un naudu sūtītu adītājiem, ļ mātes resp. krusttēvi arvien grib zi-
Draudze, kas to piedāvā, ir loti liela, ^āt vai bērns zēns vai meitene. Lū-un
daudz ko varētu darīt mūsu labā. | gumā uzdoto ziņu pareizībai jābūt
Tā grib tikai zināt — kādā veidā., nometņu komitejas, mācītāja, DV
Draudze gatava sūtīt ari.citas izej- nod. vai pazīstamu sab. darbinieku
vielas r«qp. pusfabrikātus un gata­viem
Izstrādājumiem rast noņēmē­jus
ASV. Tas ir simpātisks priekšli-kums^
Jo latvietim daudz patīkamāk skaistlaukam vēlreiz nācies mainīt
paša spēkiem ko nopelnīt nekā sa- j dzīves vietu un viņa tagadējā adre-ņemt
dāvanas. Lūdzu steidzīgi pa- se: (14a) EssUngen-N, Ublandstr. 7.
ziņot, kas vēlētos pelnīties ar adī­šanu
vai kāda cita veida mājas dar-
Man lat¥ieša
Irta?a LaMjai
Aicinājums zied(^ Artavu Latvijai
radis dzīvu atbalsi trimdini^u sai*
mē. Nav pamata bažām, ka latvie^
novēršas no savas tauiis un kļūst
vienaldzīgi par tēvzen^s likteni, ja
jaunos un vecos, mazos un lielos vie­no
Latvijas vārds. To liecina latvie­šu
zēna vēstule, kuļras tekstu iespie­žam
negrozītā veidā:
«Māmiņa man un māsiņai stāstīja,
ka Latvijai ari mūsu artava ir vaja­dzīga.
Mums nav daudz, ko esam
sakrājuši, saņemot no māmiņas pa
10 vai 5 fea par katru sevišķi labi
izdarītu darbu. No sirds nosūtām
šis DM pieci — Artavu Latvijai, jo
mllu bezgala savu dzimteni, kura
man bija jāatstāj 4 nedēlu vecumā.
Mana mllā vecmāmiņa, kas tagad jau
dus svešajās Vācijas smiltis, mums i
abiem ar misiju arvien stfistlja par JS^slilirrirS^^^^^^
Atsaucoties uz aicinājumiem Lat­vijā,
sāk ienākt Palīdzības akcijā ie­saistīto
tautiešu paziņojumi par ad­rešu
maiņām. Tā nupat saņēmu vē­stuli,
kurā kāda māte raksta: J-ū-dzu
atvainot, ka līdz šim neesmu zi­ņojusi
savas ^adrešu maiņas, Jo sākot
ar maija mēnesi esam nepārtraukti
mētāti no vienas nometnes uz otru.
Patreiz esam ieskaitīti vācu saimnie­cībā.
Tbc dēl vēl nevaru Ieceļot; tē­vam
80 gadu, meitiņai 8, tā kā liela
prieka no mums nevienam nevar būt
Pateicoties Palīdzības akcijai mūsu
ģimene ieguvusi sirsnīgu ūn loti at­saucīgu
krusttēvu-draugu Anglijā.
Jūs jau vislabāk zināsit, uz kādu
pašaizliedzību un uzupurēšanos spē­jīgi
mūsu karavīri. Baidos tikai, ka
katru nonesi sūtot mvuns paciņas,
krusttēvam piiam no daudz kā Jā­atsakās.
Sis apstākli! padara Sos
sainīšus daudzkārt vērtīgākus. Ka­mēr
mūsu tautā W« tik krietnj viri,
kas nerunā, bA dara, nepra^. bet
dod — mēs nezudisim. Tas ļauj
mums, likteņa pabērniem, Ucēt nā­kotnei."
Kāda veca māmuļa raksta: • „Ma-nas
kaimiņienes man saka aiz­rakstiet
ari Jūs Pallda^as akcijai,
tad Jums nebūs žēli Jānoraugās, ka
mēs sainīšus saņemsim.'' Kādas sa-apliecinātāra.
Oktobrī ienākušie lū­gumi
jau nosūtīti labvēļiem.
Palīdzības akcijas vadītājam V.
dārgo tēviju.
Novēlu daudz sekmju svētīgajā
darbā!"
To raksta 8 g. v. A r n o Rožē-v
l c 8 , Stadtoldendorfā.
LWF grib sagādāt
darbu
Pasaules Luterāņu Federācija uz­aicina
luterāņu DP reģistrēties, ie­sūtot
šādus datus: Vārds un uzvārds,
vecums, ģimenes sastāvs, patreizējā
nodarbošanās, izglītība, aroda vai
amata prasme, valodas zināšanas,
kādu algotu vai mājamatniecības
darbu resp. rokdarbu vēlētos strādāt,
adrese. Sis ziņas ^vajadzīgas LWF
plānošanas darbam, rūpējoties par
varbūtēja darba sagādi, kā ari māj^
saimniecības noorganiz^anu bēgļiem
tuvākajā nākotnē. Ziņas iesūtāmas:
Lutheran World Federation, IRO
Area 2 HOs, (14a) £sslingen/N., Fab-rikstrasse
38.
VES1ULES
REDAKCIJA!
Jluns Mlamnliki
uiiļiniams
Nometinu dnve
SVilBU GBdINDEa nom«tn« šinli die­nās
Atvadījāt no lava admlnlitratora
cvdr. adv. R. Prldenberga, kas ar Uelu
taktu un vvlksml visus trimdai gadi»
paftalzUedzIgl stršdšiii trimdinieku Ubfl,
vtikdams gan adm nlstraUvus, gan sa­biedriskus
pienākumus. Viņa nopelns ir
ari puiotra tūkstoša bēgļu izvešana no
Halles, kad pfidējfi pftrgflja bolSeviku
rokā. Izvadllanas vakarā R. Frlldenber- . . . ^ , , . «.«
su»iUfnigoi všrdof citdinšja juMAaU rib-ļļ Ar pāriešanu vācu saimniecībā un
metnet admlņUtratort ptkv.-itn.'R.J^^ I piemērojoties šis z i n i * džIVēli atVlctt
tekii'Sr. r&rO'^ rodas m»»mmm%m
vadītfljs V. Lambergs un citi, pasniedzot | nodibina savu eksistenci. Tā pazī­stamais
gaļās izstrādājumu rūpnieks
Emīls Forkers nesen atvēris gaļas iz­strādājumu
rūpniecību Vācijā, <In-dustriehof,
Kr. Frankenberg-Eder-H.)
E. Forkeram Tukumā piederēja mo­dema
gaļas izstrādājumu fabrika,
ļcuŗas ražojumi bija iecienīti plašā
apkārtnē. Nav šaubu, ka šis uzņē-adrest,
atmiņas velti un ziedus. R. Frl-denbergs
ar savu talantiem apveltīto ģ^i-menl
— kundzi un dēlu ~ planlsUem un
meitu-gleznotflju dodas uz Franciju, kui*
viņus galda jauns darba lauks turienes
UuUešu labfl.
TAUTIEŠI,
kam būtu zlnlma bOvtechnlķa Bem
harda L l e I k o k a, dzim. apm. 1914. g. j migais tukumnieks iekaros tirgu sa-
Rlga (?), pašreizējs dzīves vieta, lūgti ļ vlem speciāliem izstrādājumiem ari
to paziņot LCK pflrstflvim Bavflrijas aP'ivfiM45
gabals, A. Avotiņam. Orosshesseloho b.P^^^*^**' ^ ,
MOnchen, KastanienaUee S. ^ A. L
NOGĀJIS NO SLIEDĒM
Kā zināms, Latviefiu preses biedrībai
britu joslas kopa Jau labu laiku izdod
savu biļetenu, kuram nu jau isnākuii t
numurL Izdevums domāts LPB biedriem
pieredzes un sinUanu paplaSlnftšanai un
doma apmaiņai, kāpēc mani nepattkaml
pārstelds pēdējos biļetena numuros daia
redaktoru kultivētā savādā tendence le»
vadrakstos ļaut uz visām pasēm un vl*
sur redzēt trūkumus un biedrības intart>
tu neievērošanu. Ar pārmetumiem oz-bruku
nevien LCP, LCK un LNP, bet art
laikrakstam Latvija un pat LPB citām
kopām. Reizē nekad nav Ucls aizmirsts
uisUivēt sevi un britu Joslas kopu noiU.
dit par paraufu. Vai ar Šādiem paņēmie­niem
var veicināt sadarbību un saprala*
nos, ir liels jautājums, uz ko gan visla*
bāk laikam varēs atbildēt paU kopu
priekfinieks O. Liepiņfi, kas ioi rakstos
lielāko tiesu sacer.
Mani loti aizskāra ari atzīme par IUN
nāllsta 8. apcieUnāSanu It kā par krāp-ianu
un dokumentu vlltoSanu. īstenībā
tiesas process pret 8. v i l nav bijis on
viņfi no apcleUnājuma atbrīvots. Viņii
neapvaino krāpSanā un dokumentu vilto­šanā,
bet gan tirdzniecībā bez atUecIgu
licences un nodokļu nemaksāšanā. Tā^ to­mēr
ir Uela sUrpIba. Atzīmi 8. laikam
izpelnījies tāpēc, ka savā laikā bijis opo­zīcijā
pret biļetena vīriem.
Man un ari dtiem preses dlvēkltB
savtīguma un paiuislavas kultivēSana
mOsu biļetenā sen jau derdzas. Tā kā
da|a to nemaz nesaņem, jājautā, kam ar
lo Isdevnmn pakalpots, kas O. Liepiņa
vadībā tagad gallfi novlrafjlts no sila*
dēm. A l f r l d s V l n ē o l i , Lība kā
VEL PAR BIB2A VSSTIM
Nevaram pievienoties R. Kalniņa Lat­viju
I. septembra numurā izteiktajiem
Ieskatiem, it kā žurnāla Mela vēstis vēr-aba
bOtv mazUīājusles, izdoSanu kārto­jot
Zviedrijā. Gluži otrādi — tafad lar-ņāla
tecbnlskā apdare ķ|uvos) glītāka,
pav§ln^l|%Jappi|ā|i «kalts, nn pSreJot mtt
i l k U ^ leiiledami^ tekiia vairums vteid
niuiiurā palielinājies par 7S~M proc. Ai
to gandrīz līdzsvarots apstāklis, ka Ugad
žurnāli isnāk tikai reizi divi mēneSos,
kamēr Vāeljā tas iznāca katru mēnesi.
Ja ari teksta kopvairums mazliet sama­zinājies,
tad vainojams vienīgi piemērotu
rakstu trūkums, jo mežsaimniecības dar­binieki
aizņemti smagā eksistences cīņā.
Par rakstu kvalitāti var bOt dažādai» do*
mās, bet, objektīvi vērtējot, satura līme*
nis caurmērā bOs vienāds. Tāpēc mnms
nav saprotama R. Kalniņa tieksme nesa­prast
lietu, k u saprotamu palu par sa*
vi, un meklēt trūkumus, kur to īstenībā
nemaz nav,
L a t v i j a s m e l s a i m n l e e l b ai
d a r b i n i e k a k o p a i valde,
Lielbritānijā
KURS VAINĪGS?
A G A T E S KRISTI ROMĀNS
(23, turpinājums)
Viņa gkra acu priekšā iznira ainas: lapsu medības, mājī­gas
pēcpusdienas tējas stundas pie sprakstoda kamīna, mit­ras
temes un lapu smarža, bērni... Tās visas bija lietas,
kuŗāi Cecīlija nekad nedalījās ar viņu un nekad nebūtu tās
Sttfenam dāvinājusi. Viņa acis satumsa, un It kā no tālu­ma
viņi djdrdēja Vonecijas gurdo savaldīgo balsi: ,;Stefen,
ja mēs abi ko|^ aizbēgtu. Cecīlijai gribot negribot bfltu jā­šķiras*'*
«Mani Dievs, vai tov patiesi āķiet, ka es tev ļaušu ko tādu
daritr* viņi spēji iesaucās.
HMan tas būtu vienaldzīgi.'*
„Bet man nē." <
Jā, tāds viņā ir — domāja Venēcija skumīgi, — vienmēr
viņi balstās uz savu labo slavu, vienmēr ir apgrūtināts ar
dažādiem aizspriedumiem. Taču es nemaz negribētu, lai
viņā būtu citāds! -
«Tagad man jādodas tālāk, Stefen," viņa sacīja. „Uz re­dzēšanos."
Viņa viegli piespieda papēžus zirga sāniem. Kad viņa pēc
tam vēlreiz atgriezās, lai pamātu Stefenam, viņu acis sasta­pās,
atklādamas visu to, ko bija noslēpuši viņas rūpigi iz­vēlētie
vārdi. Kāda ceja likumā viņa nozaudēja Jājamo pā­tagu.
Vientuļš gājēts pacēla to un pasniedza viņai, plrtpl-lētl
zemu noliekdamies. ~ Ārzemnieks, — viņa iedomājas,
pasacidama viņam paldies. — So seju es esmu jau kautkur
agrāk redzējusi. Daļa viņas domu atgriezās pie vasaras die­nām
Le Pinē; otra daļa vēl kavējās pie Stefena Horberija.
Taēu, kad viņa pārkļuva mājās, viņas sapņotājas smadze­nēs
atdzīvojās kāda atmiņa, „Tas bija tas pats mazais vī­riņš,
kas man lidmašīnā piedāvāja vietu, un kas Iepriekšējā
izmeklēšana atklājās pār privātdetektīvu. Ko viņš šeit
meklē? Dieva dēļ, ko viņš šeit meklē?.
xin
Nākošajā ritā pēc tiesas Izmeklēšanas Diena Grelja. sirdij
satraukti sitot, ieradās savā darba vietā pie mistera Antu-
Ina.
Misters Antuāns, kas patiesībā saucās Endrjū LevI un lab­prāt
uzvedis kā ārzemnieks, kaut gan viņa māte — židlete
to bija laidusi pasaulē kādā Londonas priekšpilsētā. - viņš
apsveica DIēnu ar sagrumbotu pieri, kas vēstīja negaisu.
Par viņa otru dabu bija kļuvis paradums runāt lauzītā an­gļu
valodā, tikko viņš atradās savā friziera zalonā; un tā
ari tagad Džēnai veltītajā pārmetumu sprediķī viņš iepina
dažus svešvārdus. Viņš nosauca Džēnu par „kompletu"
stulbeni. Kādēļ viņai vispār bijis jāceļo lidmašīnā? Kas
par traku Ideju! Viņas „eskapada" uzņēmumam ārkārtīgi
kaltēšot. Pēc tam, kad viņš bija ļāvis dusmām izgāzties,
Džēna beidzot varēja apsveikt savu draudzeni Glēdisu. Tā
bija gluži ēteriska blondīne ar dižciltīgām manierēm un ne-varigu,
arodniecisku balsL Privātā dzīvē viņas balss bija
aizsmakusi, bet mundra.
^Nesūrojies, mīļā," viņa sacīja Džēnai „Vecals vēl nav
Isti skaidrībā par to, uz kufu pusi kaķis lēks. Un manu­prāt
tas lēks uz citu pusi, nekā viņš domā. Uz redzi, miļā;
tur jau buro pati mīļākā no manām klientēm, jādomā -
atkal riebīgā garastāvokli. Kaut tik nu viņa nebūtu paņē­musi
Ildzi savu pretīgo klēpja sunīti!"
Vienu sekundi vēlāk Glēdlsas vārgā, bezkrāsainā balss
Čaukstēja: „Labrit, madam. Kā, un kur tad jūsu mazais,
mīļais Pekinas sunītis? Mazgāsim matiņus, vai nē? Pēc
tam Henrijs vēl pieliks savu roku."
Džēna tajā pašā laikā Iegāja blakus kabinē. kur gaidīja
kāda tikko ar Hennas krāsu Izdaiļota sieviete, kas aplūkoja
sevi spoguli.
.J>atlesi — mana seja šorīt Izskatās pārāk briesmīga," viņa
garlaikoti sacīja savai draudzenei, šķirstīdama kādu tris
nedēļas vecu laikrakstu. Parādoties Džēnai, viņa ļāva burt­nīcai
noslīdēt, un blenza jaunajā meitenē.
„Tā Ir viņa," domāja sieviete, ļaudama gariaikotajal sejas
Izteiksmei pagaist. „Par to es esmu droša.-'
' ttLabrit, manas dāmas,'* Džēna sveicināja ar parasto jaut­rību,
ko no viņas vienmēr sagaidīja, un ko viņa gluži mē-chaniski
un pavisam bez kādas piepūles ari spēja apliecināt.
Jūi sen neesat bijusi pie mums, madam," viņa sacīja ar
Hennu izdaiļotajai dāmai, „vai jūs bijāt izceļojusi? Varbūt
apmeklējāt kontinentu?"
„Es biju Antibās," uzrunātā atsaucās, un uzlūkoja Džēnu
tikpat ziņkāri.
«Skaisti! Vai laiks bija Jauks? Mazgāsim matus un pēc
tam ilgviļņus, jeb šodien būs ari jākrāso?"
Kliente, pagaidām novirzīta no savām domām, paliecās uz
priekšu un uzmanīgi pārbaudīja savus matus. ,.Man šķiet,
mēs vēl varam uz kādu nedēļu krāsošanu atlikt." Tad vioa
no jauna pavērsa savu skatu pret Džēnu. „Sakiet: jūs taču
neesat ta meitene, kas vakar liecināja zvērinātajiem ~ tā
pati meitene, kas lidoja Prometejā?"
„Tomēr, madam."
.M, cik uztraucoši! Cik ārkārtīgi uztraucoši! Pastāstiet
taču, ka tas bija."
^u^^^^ ^^^^^^ "'^^^^ ^P^^a- .h. kunH7c. tas pa-ttesi
bija briesmīgi, paUesl..." viņa sāka dzivi attēlot, at­bildēdama
uz jautājumiem, kas nāca cits caur citu. ,JCā iz­skatījās
vecā francūziete? Vai tas atbilda patiesībai, ka
lidmašīnā atradās divi franču detektīvi, un ka aiz notikuma
patiesībā slēpjas skandāls franču valdības aprindās?"
Si pirmā nopratināšana bija tikai daudzu citu priekšspēle.
Ik viena dāma, kas ieradās salonā, vēlējās, lai viņu apkal­potu
tā meitene, kas atradās lidmašīnā.
Ikviena no viņām steidzās pastāstīt savām paziņām:
„^Qļā, iedomājies, tā meitene pie mana friziera ir tā pati,
kas,.. kā, lūdzu? Jā, protams. Es jums ļoti ieteiktu aiziet
tur. Antuāna kimgs prot savu darbu... man šķiet, viņu
sauc Zanna. Viņa ir jauka maza meitene ar lielām acīm.
Ja jūs viņu mīļi palūgsiet, viņa jums visu izstāstīs..."
Nedēļas beigās Džēna Grelja juta, ka viņas nervi nav
vairs kārtībā, un dažreiz, kad viņai daudzkārt atkārtotais
stāsts bija jāatkārto vēlreiz, viņa būtu varējusi sākt kliegt
vai iesviest sejā attiecīgajai tirdītajai fēna aparātu. Beidzot
viņa tomēr atrada labāku līdzekli, kā remdināt savas sajū­tas.
VU;ia devās pie mistera Antuāna un drošsirdīgi piepra­sīja
algas paaugstinājumu.
„Un jūs to iedrošināties?" viņš trakoja. ,jrum8 nepietrūkst
bezkaunības prasīt lielāku algu taisni tagad, kad vienīgi
augstsirdības vārdā esmu jūs paturējis darbā? Jūs, kas esat
iejaukta kādā slepkavības gadījumā! Daudzi citi mazāk
labsirdīgi ļaudis jūs nekavēdamies būtu atlaiduši."
„Nerunājiet muļķības," aukstasinīgi atbildēja Džēna, ,.es
esmu šl salona pievilkšanas spēks, ko jūs ļoti labi zināt. Ja
jūs vēlaties, lai es eju, es aiziešu arī. Pie Prinjē vai tur
pāri — pie Pjēra Rišē man samaksās bez Ierunām to, ko
prasu."
„Un kā gan klienti uzzinās, ka esat pārgājusi pie konku­rences?"
„Iepriekšējā izmeklēšanā es iepazinos ar diviem reportie­riem,
kas rūpēsies par to, lai tas kļūtu zināms."
Un tā kā misteram Antuānam bija bailes, ka tas tā patiesi
varētu notikt, viņš errodamies piekrita Džēnas pra.sibām.
Glēdlsa no sirds apsveica savu draudzeni. „Labi darīts, mī­ļā,"
viņa smējās „Soreiz Antuāns zaudēja. Ja kāda meitene
nepalīdz pati sev, viņa ir pagalam Džēna, es jūs apbri-noju."
„Ak, es neļaušu pabāzt sevi zem ūdens," apliecināja Džē­na,
cīņas priecīgi izsliedama savu mazo zodu, „Man vien­mēr
bijis jārūpējas paSal par sevi."
„Un dažreiz tas Ir nolādēti grūti. Ieteicu tev arī turpmāk
rādit vecajam zobus Vārgulība šai dzīvē nekur neder. Bet,
paldies Dievam, ne tu, ne es no tās neciešam."
(Turpinājums sekos)
ai
mič
8ki
Mana vals
" ^ i S r jūsu darba apga-j,
apm»»™ " tnrtē nav at-
& f lurKn^aidro uz v etas.
fiSrst^diUiet kā nu pati a
S K r labiku. Ziniet, ka esat pir-
8«L Sin! apgabalā. Jums jāsak
fpaSTalnfem VISU labu un
Lies jaunajā darba!" '
laipns smaids, rok^s spiedleņf. ^
. Snce bija beigusies. GubprTj
nItoSaidija CM Plenāku^^^ mani
(auns darba lauks ne vien mM.
CtTpaSlem venecueUešiem Vel
SfJfetamā un neizpētītā apgabala.
spalvas vņcienu biju ku^^
^ Srste džungļos. Romantiski Glu-ii
a filmā.
He valdības nama durvīm stāvēja
mans jaunais džips.^ko mans vir^^at
Sviera tikko legataJiemJo^era papī­riem
kabatā, patlaban parbaufa
laaatavoja braudenam. Ķfds ciw
vSdlbas ierēdnis i instruēja viņu
ceļojumam pa mūsu darba rajonu.
Dzirdēju, ka viņš patlaban tetea.
«Ziniet, ceļu tur nav. Braudet, kur
Strodiet par labāku. Upēm tUtu nav,
brauciet pāri, kur seklāks.^ Dažreiz
jums būs Jācērt oeļS cauri meHem.
Ņemiet līdz maitetl (zobenam Udzigs
darbs rīks. ko iedzimtie lieto cirvja, »
izkapts, sirpja, lāpstas un kapļa vle- ē
tā. Aut). Ja redziet kāda dta auto «
pēdas, sekojiet tām, būs vieglāk.
Laimīgu ceļu!" -.,
' Jā, — laimīgu ceļu mums novēlēja p
visi. Tikai tOTelz vēl nezināju, cik «i,
loti nepieciešama laba tolme ceļinle- ™'
kam Orlnoko apgabali. Toreiz man ka
viss ,vēl likās romaiitiito. .Tagad
nu, Cli; jdiUliMa 1%pr^ra$^|tr-f
Satiksmes dalās ierēdnim bija
taisnība. Te nebija ne ceļu, ne tiltu,
vispār nebija nekā. Braucām stun­dām
Ilgi pa klaju lauku, kaut ko lī­dzīgu
mežonīgai itepel, netatlekot
neviena dlvēka, kam paprasīt ceļu.
Nebeidzām slavēt inženierus, kas bl-1
ja konstruējuši džipu: tas gāja cauri «1
īstām dubļu jūrām, lauzās cauri bie- mi
ziera krūmiem kā tanks un spraus- plai
lodams un tvaikodams veica diezgan bezl
"P«. P«c tam, kad sadalītājs atzl
«hUfu'' " 'l'^Snu. Mums ļu«^
IMzētu, Jo amerikāņu naftas sabled- no
ribas Izdotajā kartē «is apgababblla vL
£t v a l d t t i cilvēki,
anfija cTiki viņu tur bi'j^a'.« nai labi ne- Uvķlig ^
. n , f e **5^' """ns klāt! - es klu- \ ^
S i*""? ««^Jves un daVba ^Mu^
J*2niro2iioBia$
itkuni ,
ASUIITI*""*" 1<»8U«1 tos uzņemt PW «I
devis rikolumn ''«tnieks „ f *nl
to Jaunau8& *"P"5k atzi-hl""^
karavīru Xt„f'*Jf'*='« bij. gušl, d
var Plenēm» I n T ^^kumu ar- TIA
''"«tnlekii. 5 J * *Utai britu n.
8«n lalkraksfe T^I r*'Ws/d
Jautājur
att
būt pit^
simts pj
^^^t's^ ^ Austrālija r?''^'
&W«kalo«',tL^«lupSu b";«ŗab^
Piensitugļ
braukšan,
naeklētu la