Bavarijas Latviesu vestnesis, June 7, 1950

              it
lūnijfi
Trešdien, 1950. g. t )Qni}ā
V. -T gan san
ec8
I ^ •
nekg
ivfgi atradās
i T k ā -
un
muldēt
mvam
ģaniim
pat ne«
atro«
par
ir tas. ka
[tartilerija
režus, un —
zenītniekl
ĻtiegriM-i-
f.f iīOsu ženlt»
0 padom«
^piuīISanāf
vien lida
tedzēdami
Vācu
i) uguni pret
la^tnepū^
ziņojums,
pamanīta ilfll*
vēl nav bijia
Komandie^
„Kfi jos do«
vai nīdsu
Ijinian to zināt?
Maskavā. V i ­l
i j a i par to,
korpusa ko*
Utu, ka man
klāt esot»
^Idonlnktt
galvaspil«
tonnu un
ANMe bijai
infor*
pikojoties
»'J m
vietu*
illati^odai
bumbve*
avia-*
^ un i n i _
kolonnai/^
I, korpusa ko^
ml. V i ^ 8a*
mam^ pūri
l i i i i i pāvōēja
ftbardēt tanku
kHJā^totl»
^ertUeltnants
lai visas U(fa»»
tioBāvāfi patB
Mda atradās
«aitoiim pa^ .
isaid^^ lapai
hisdianāsbija
aftļinUt neno»
,at kā nekā-lutii
«aņtoa
ļas kara apga-
Kara trešajā
rie spāki b«a
4^81, ievainoti,
bēga. ArmUas
-^.Patvionkār-
15, ka sarkanar-kaa
to pSr*
bruņojuma
aiiektātoVietu»
ied^votāļu iz-ilītt
propagan-ofilartevu
nād-
" \ vēlēšanos
uiajai taum
raMjJfis dienās šw
[ŗātlgl mēģināja
visos iespeja-sridzlnot
tiltus,
adus, sabotējot
,dt uzsākot snal-i^
lielām sarkan-likiioti
pūļi uji-vletējos
padomju
gžas zemes, bU»
5ga saSutumu un
pbUdinājā^ It
Bamlbu, Faktiski,
] anektētle apga-tietinātie
iedzlvo-k
miUtārs iegu-
[traucēklis.
irā Uudei:
jAMAKSS PA»
MEI UH
ļVoMcinira Dambgļi
= SnmiA UN TAURĒTĀJI
MOsu laikraksti, un sevišķi Lai-lkas ari Ir auveiina valdnieki. lOk- vai mums Ir ftsnljl, kas var vai va-vija,
pēdējā laikā velti daudz vērtības slas, tāpat kā visas garigls disdpU*
rakstniedbas un mākslas' jautāju*Inas, kā gars, nav pakļaujamas, nav
miem, par ko jāpriecājas. Jo tās trļsubordinljanuis, jo tās dod katrai
mūsu vienīgā manta, ko esam paņē-jtautid, katrai nādjai augstākās vēr-muši
lidz no mājām, atskaitot mūs ļtibasuii līdz ar to af! augstāko sank*
pašus un to, kas mūsos slēpjas. Betldju. (Dievs, protams, ir visaugitā-
Lai pulkvedis zina
„PuIķv.' Kfirlim Lo'bem jiaziņots, pietnSk nekfi jeUcad agrSk, im alz-ka
viņam atņemta IRO aprūpe un mirsti neesam ne mēs, ne ari mūsu
nekavējoties jāatstāj nometne un jā- valstis, kaut ari vēl tik daudz pa^e-pāriet
dzīvot uz barakām, kur jau mojumu un akmeņu mūsu ce}ā.
mitinās izskiīnētle vai brivprātigl „Un es nebūtu jArsteigts," nesen
vācu saimniecībā pārgājušie D P . . . teica Vinstons CerMls AngUJas par-,- •«^^u^^. „M„ %^ ..^i-..^—
Pulkvedis domāja skumjas domas lamentā, ,4a mums būtu Jākaro jauPf "Tjf" lepnedna veUs un retees tois. k u p n to*WeMBm p M ^
par likteni, kas'gribējis, to par ci- nākošos pāris gados." - S a T l elāP^^ol* « l ^ t f u ^ ^'tet"n2f^'"L2SaM ^LkS2£
ņu, kurā aktīvi būtu jāiesaistās vi-Lngļu politiķa vārdus vēl papildināmai" " ^ ^ ^ f ^ K^
sai rietumu pasaulei, viņa alga ta- L r ASV prezidenta TrūmeM dekla-P^***"-?*^ ^''®™J'?.«*^; * ? f - P ^ ° ? l ' ^
gad ir morāU^ks paieSums." , rāciju, ka aktīvu p r S S S n a f e Z . " ^ ' " «iverfaltfites J » " « > J ^ P « v ^ , ^ ^
Tie ir vārdi, kas laikrakstā ah- tā izraisītu karu, sastaps viens ^ " ^ ' ^ «fS Sf,
snieguši ikvienu latviešu cilvēku krievu solis vSl tālāk uz rietumiem. u S k s l a ir f o r m u valoda. ļ ^ ^ J ^ ' S . f J ^ ^^
plašajā pasaulē un liek domāt ne _ tad tā Jau ir zlnSma garantija nā- Tātad, jo bagātāka un vSrtIgāka tor'\Vr^i^^^^^n^wrv^
«kal par latviešu pulkvedi, kura ci- uptnei. Un kad krievu pUoti virs n». !<> vairāk tā izsaka un Jo «"««HLv IS'iSta d l ^ m v L m ^
ņu pret komunismu kāds Apvienoto Baltijas jūras notrieca ASV lldma- tāks un vērtīgāks ir mākslas < t o b a " 1 ^ 2 ^
Nāciju veidots iestādījums atmaks*. ^SV presB «ka aplle- sa^T" "Lf " ^ N J ^ S e T S a k M ^^
is ar soda V^^'^f^^'^. l'*^»" clnāts. ka Baltijas valstu anneksija «fni»'- J- KHdtēJs Latvijā " v ā ļSJ aS llSiSoSui^^^
kvalifikāciju, bet vel vairāk — X)BI\r%iMAU ^-r^- IrAlrfiffi At<nimntnp n u m l T i Hflkft! ..fiA«ir . » f""/'* 1^.
visas mūsu trimd;
voka un izredzēm naKo^ie, Kaa pa-ļ sies legalizēt savu atrašanos Balti-IT';* ^ ^ - ^ "^"'IrētāJi klusi. Pat vēl vairāk, mdiU
^^^^^ nepiepildījās. Panākts t i > , ^ ? « ^^^^^^^ KsS ī S u S u s . tar
rietumiem un neatrod ne atbildes, pretējais. Un kāds Vašingtonas i^J^l^ nevērtīgu saturu. £ ^ ^ ^ vērtlbM.
ne izejas, brīžiem pārdomas sev ce- laikraksti rakstīja: ,J>ar spitt tam,h^P^^ neat aisnojas Ml vķja vārdi:»™"^ vw mump o»,
ļot g ^ karātavas, gan vijot uzvaras La brīvā pasaule naf^zinusl Bal^ L'^r^^^iPjf,^^^^^^
vaiņagus. tijas valstu iekļaušanu Padomiu ««. r^^"^'^® 1^ nav pivfli mm
'15n tāpēc tāda nedrošība, tāpēc ^ j ^ ^ tikai tiki ^ , , ,
par pasaules ļaunuma apkarošanu Unr^^^ 7Ain^ anrakfa tnanf» ? ^ W m n e t i ^ 1^^1X1^ ūpTŪKlū 010013
vedim, bet vel tūkstošiem un mii- tijas Jūru par padomju ezeru. P ā r ' ^ ^^^"^ uzbraukties. for-
Joniemjd^S pasaulē. Ar to pašu ir visām lietām, īpaši zfaiējotles uz
ari atbildēts, ka tadeļ vien, ka au- igauņiem, latviešiem un Uetuvie-strumos
miljoni smok un nākotnē šiem, tas viss ir briesmīgs nozie-
3
lija radīt Itelfikls vērtības un paeatt
latvlaiu garu ui viztotnta, kaa Jā­redz
vislam. Protams, itt gatotoai
nav matarifille kalni Katra mIrsU-gala,
radzftdama Monblanu v^ Sve»
rastu, nevarēs noliegt šo kalnu aug­stumu,
bet aplūkojot Lscmardo da
Vinēi vai lasot Dantl un Šekspīru,
viens otrs var apgalvot, ka viņu dar*
bion pēc v ^ Ieskatiem nav, vai lr
maza vērtiba*
Bet, Ja latvieši paU biaH nollada
savat vērtības Jo taCu nav tāda
materiāla mēra, ar kuru varētu ils
v&rtibas mēroti — vai tad tur Ir vai*
nlgl šo vērtību radltājlt Un vai lat
viņi paU būtu lo vērtību taurMJlT
Ko lr darījuši tia, kuru rokās lr va­dība
un lId»k}L lai par ilm vērti-bām
pasaulei tiktu taurēts? Vai io
uzdevumu nenoblda uz pēdējo pil-nut
Vai pagaidām par nm Hetām
netiek vairtUt runāts kā darīts? Bet
laiks alsrit un darbs paliek nedarRs.
tāpēc Jau «arrit lt'i^e nne!^ko^ n^e i z » ^ 1 ^ ^ ka «la•t,v ikeuteru g laonk lvsē rIr-lādzīgu
k}ūdu pielaiž ari Ģirts Ar- tlbu popularizēšanai, Itdz Hm valrlk
nnaks datumos, rietumi vēl necel-ļgun^ pret (Āvēcību^ Kādreiz šfidākaldis rakstā Māksla un daba, sad- runtjušl nekā dariJuH, V. Datxft>«gs
sies kājās; Atlantijas Čartas vārdi vai tādā veidā ŠI nozieguma nodari^ Uams par abstrakto glezniecību, ka rakstā Spīdola un taurētāji uoKU
par cOv^u tiesībām m brīvību vēl tājiem būs par to jāsamaksā" i^* abstrakcijas nerada ne gribēto I elpu putekļiem, zam kurtem atul<^
dzīvību neiegūs. Tāda ir realitāte, ja šai laikā — kad Uekas, ka vērā h««paidu nedz Uūziju, par pārdzīvo- Jas kādas smlltla celtaa ēkas nadio-
Var likties, ka nav nekādas jēgas, nem tikai materifiluA amvfirumuft im U ^ ^ ^ nemaz nerunājot. Pat kaut kā* I šie pamati
ja «ai laikā un lādos « P ^ t ^ ^ i & - P^S^^^^
runājam par savas zemneess nneeaattkkāārrii-- ļiIrr uzzgdlaabbāāJjussiieess mmOūssuu npaattii dāārrBgSākkSa i," ^"'T^^' ^ "•r-C«J^"^^^ ^ ^ "I^»^" !'™ f™**™. W•«J»• _7»'f™arLt»n_p w_l
bu. cerot uz rietumu palīdzību, kad manta - Utv^Jas de ferto un de " ^^J^^'ČJtSi
par dņttļiretkomunismu pulk^;edim Jure. tad i^Tamate K n Z a m W"^,"""^'^vf^^f o r m u ^ J a to«ļnuuilfeoa^
s o d u l ļ » ^ Te lr ciJlōņi saknes, ka »vas bMs S^Srm6te'„ļ^^
kidS) mūļu eavBkt emigrācijā slīgst nevarttu ce.€t uz akHvtt palīdzību K r C l ^^^S^Ji^^iJSinS^T^^
SrSj-^SSA^S^S?*! «on««i «• klflrt iespaidīgu un art atb«lit. ua pamtM «lan mIL
^.„S1^ • komOnlsmMn ««Wo« Uda pārdzīvojumu. Bet tai iegūtu Ari perspekUv» b l t t t , «nm iplMtl
^^^^^^!tt,,u.^^^.r^ -rt Sf.?!'*»^^ "S»M6V T^ļēc bagāti un dau^^ fomu. ir aplūkot no ttaiptMtiikl fch^
J r i ) s^^^Si. «ftejrtem vajadzīgi ne tikai ilgi darba gadi, bet augsto pivsibu viedokļa, un tt kļOi-pašre
zeja s t t v g ^ a j ^ i ™ ^ w ^necavēklem ari augstāko dievišķīgo varu tebv6- tam «ri kritlikOd piffprtt SOTL tJtt
but citāds, Ja. v>dSmies «altik Mflo^^ priekam par, mūsu sabrviku4Bba uiTvcUes bta tam mi)V'«ttiw^&diu oleUi-prāta
apsf^em «acā JOfetM*- w tes-iiiasu tauttd' rok - r rtai i r i o henarefe^ kur«-«tiv TleBridrib^lr
mes. faSrelzS ais pasaules polītis- kapu austrumos un gatavojas to da-ļfc. ^Jzl ^1° "SJS ^ «ļS™ kādu mUsu tautas tētpui i f f l dejai,
kais stāvokUs ar milzīgo neatrisina- rīt ari rietumos. I^otams. v a J a g a^LS ^ ^ H I r ^ ^ J i . ™^USabUeSu. «BSuTir^^
to probKmu skaitu ir tik sareižitsJ spēlca. lai 8o p i ^ S u d S T e f d t f f i p S i ra
gaJi tarritoriji, kuri esam vfi tuva»
lini*' (l KUMJs), patiesi, lr ^tMisi-
Jams** (neatkārtosim tOkstoto rai4
kUn). Redakcijas, kā to lasitijs pstU^
var iDomstatit, ari n^Uedi ne l i ļ^
ne iBlmīl m kora dibinilaiiat
Bioiilf«āll ne Alilas Rīgas dijim
Sidnejā, Mmtt ļļerunijot par Jau­nām
grāmatām, koncertiem un itsti-eamljaii
vil reporAftis. Ja tomēr
daudz |us paliek noklusēts, tad pa.
lielāhair 4m tadmUra tarneata dēķ
kā lai pagūst ui prot Vītola vpkaru
UbekiimZtigtta Nānma booenrtii
Augsburgi no BsUngenas vai
Gmindaa? RIgt rikotijl li;sQtUi W««
gumus, iumilists vakarā aizgāja;
naktī laikrakstu laspMa un no rīta
latftiji saņēma aprakstu, tigad taa
Mdmē %^ dienas celi un D<4na^
k ļ l ^ b ļ l i j ^ liiU^ PM:
AtUek viens celi - lūgt palus
māksliniekus vai viņu draugus
uzņem
ka galīgu, spriedumu dot var būt izbristu,. bet - lai pulkvedis zina, I ^feļJa^T^^^^ pasaule,'nerunijot nemaz
Pārsteidzīgi. Tā Jau tiiēu tomēr ^M^^ viņš nav viens, viņa V o l c h o v a s | g ^ ' l ~ i UterātūrTkas vēl lr aiz ae^tl*
ka pret to, kas notiek Kjf«^. riate^ purva b^^^^^^^^ stāV ai^ viņa, un mēs §de\±r,^^^^
sitis pn^a^^aS
izšķirigal,ciņal rietuntos notiek no- [mūsu stunda. Ididaktiski uSstrātlvo mākslu iņests
sauklis, kuru maldīgi un veltīgi pū­Pēteris
Aigars lās Izvērst par plašu principu miik«
Viens no nedaudziem
No RIGAS PRIEKŠPILSĒTAS 2ENA LIDZ KARALISKAS OPERAS
BALETMEISTARAM
ļslas dzīvē. Tāpat kā aprimējums io^
visti — mežoņi slēpj setri tikai pār­spīlējumu
un protesta žestu. Jo m
Anri Matiss, nedz viņa domu biedri
un sekotāji nekad nav bijuši mežoņi,
bet par tādiem glezniecībā tos, var­būt,
uzlūkoja reālistiskās mākslas
Londonā no karaliskās Kovent
Gardena operas, kas atrodas kņadas
un kustības pilnajā aug|u tirgus
kvartālā, uz Holbomas apakšzemes
staciju ik pēcpusdienu dodas vidēja
auguma gaišmatains vīrietis. Viņa
skats tā pieradis pie Londonas ļaužu
plūsmām, pie nebeidzamām auto rin-ņemību,
bet rildījusi dart)a gribu. Sā- fe'Jtf « ^ ^^
kota^o sistāmātlsko izglītību baleta
mākslā viņš guvis pirmā pasaules ļ ^ z r^B u i u * n u « M « M t t M i<Hiuvu
karalaikā Maskavā, valsts baletaP^®^**
skolā. Izturot konkursu viņš top uz- A. EndziņS savā rakstā Latvijā
ņemts Zimina operā kā baleta so- »»Kur esi, Spidcda?" So l*art poulf
lists. Atgriezies Rīgā, Harijs Hūcis U'art'isma Jēdriam nestāda btakus
, . ^ kopā ar baletmeistaru Valdemāru ļ mākslas suverenitātei Se Jāceļ ieru-dām,
kas brīžam kā milzu kāpuri lo- Komisāru Uek pamatus operas baleta Jo mākslas suverenitātes Jēdziens
Vne pnnH TJoihHfanHaa frnivfifinnfig- trupai Plūcls ātri IzvlTzās latvlcšu I '^^P^^tnāJts. Autors nucsta:
baleta mākslinieku pirmajās rindās "Tagad ārkārtējos apstākļos un mū-un
izmanto katru brīvlaiku un atva- tautai tik liktenīgās dienās taču ir
ļinājumu, lai papildinātos Parizē un lfP«8a, lai ari la^iešu rakstnieks.
Londonā pie N. Legata. B. Nižinska, U^eznotājs, publicists, zinātnieks, po-
Mjaslna I ^>tlķis utt. «būtu ass mūsu cīņas lero-
Gandrlz katram inscenējumam ~ Domājams ka autors ar vār-kopS
mūsu baleta iesākumiem, bija diem ,^ūsu Ierocis" ir gribējis teUrt
nepieciešams viņa atsperigais stāvs, H^tautas ierocis. Labi! Vai tad v ^
skLves kavauera un tēlotāja ta- ļēJ n ^ ^ K^^^^^^
Plūēa tēlu saraksts mūsu baleta rāda, ka daļa mūsu gara daibi^^^
vitoturē ir ptāvs. lielajos klasiska-hg^bbu^
jos baletos: Gulbju ezerā; Donkicho-rļs4al Kas tie tādi? Autors turpina:
ā; Kitoā; Esmeraldā, tāpat Po- "Tā, piemēram šllaikiaksU slejās ir
loiderdejās^ deJojS atbUdIgās P?^ts viedoklis, ka māksla ir šuve-
vi-rLie^š.u, lomas. UT «eSui-eT llAaMtv^hiie šu hofaliieetui ļI rena un nav sub- o.jr^d^ln^iēLjaum ua«". ^—« uT-āi^-
kas cauri Lielbritānijas galvaspilsē
tai, ka vairs nejūt to, tāpat kā putns
nejūt gaisu, kas dod neredzamu at­balstu
spārnu atvēzieniem, '^rieša
tērps — brūni melnais, gludi pie­grieztais
mētelis, melnā platmale, kas
arvien mazliet atbīdīta uz pakauša
un, gaišie cimdi tik labi iedien liel­pilsētas
ainavā, ka nevienam nenāk­tu
prātā apgalvot — Šis ielas gājējs
ir āaemnieks, kas audzis Rīgā,
strādnieka ģimenē.
Harijs Plucis pieder nedaudzajiem
latviešu māksliniekiem, kam selonē-jies
arī trimdā nodibināt vārdu sve­šas
tautas mākslinieku vidū un iegūt
cienījamu stāvokli un piedienīgus
dzīves apstākļus. Strādājot Kovent
Gardena operā Londonā jau trešo
gadu Harijs Plucis arvien un visur
pasvītrojis, ka viņu izaudzējusi Lat­vija
un tās Nacionālā opera. Satieko­ties
diendienā ar labākiem angļu
skatuves māksliniekiem, ar promi­nento
inteliģenci, Harijs Plūds kļūst
par neapšaubāmu liecinieku mūsu
mākslas un kultūras uzplaukumam.
Bet nēba tādēļ Harijam Plucim pa­vērušās
Eiropā lielākās un labākās
operas durvis, ka viņš labs latviešu
patriots. Spējas un zināšanas ļāvu­šas
atrast ceļu no bēgļu nometnes
Dienvidvācijā uz impērijas galvas­pilsētu.
Māksla pazīst tikpat maz žē­lastības
kā politika. Kas neiztur
ugunskristības tam, neglābjami jāno­iet
no skatuves. Plucis godam pastā­vējis
starptautiskajā sacensībā. Lat­viešu
mākslas kritika diemžēl nav
bijusi Plucim draudzīga. Sī nedrau-dsdba
tomēr nav salauzusi viņa ap-
. . i ^ A « . * ihrrsavuk^ veld^^^^ tie, kas pauž viedokli, ka māksla
S t ' ^ ^ ^ ^ vm nav subordlnējama?
ņeniufc "^ļ^ l"^^^. ļ Vai tad autors taisni uz viņiem zīmē
nav viegla U^.Sist^^^^ teikt pSSulei to, kas
evirzernipenāta^^ atsakās to
ļāva izveidoties mj^ darīt". - Vai tie būtu mūsu politiķi?
>^ešubaleU paidago^^^^ zinātnieki? Publicisti? GlS-skolas
vadītāju. Uelada^ala^^ rakstnieki? Autors vairas tos
baetnieku jauna ^ u d ^ g i ^ ^ ^^^^^^ ^^^^^
pēumu viņa klasē I^^^^^^ ^^^^^^ aizstāvjiem un realizē-paidagoga
gaitas Plucis tagad turpi-L...
na Londonā Kovent Gardena operā, l ' * * ^ ' ' ' " ^
šodien apmācot labāko baleta trupu
pasaulē — Saldera Velsa baletu. Vi­ņa
uzraudzībā notiek mēģinājumi
klasiskā baleta partijām un solistiem.
Viņš asistē pie jauninscenējumiem.
Turklāt viņš darbojas Karaliskā ba­leta
skolā kā galvenais pasniedzējs.
Tas ir liels kāpiens — no Rīgas
priekšpilsētas zēna lidz karaliskās
operas baletmeistaram.
ņimn zieta{lent
Būtu patīkami maldlttei, apgalvo­jot,
ka savu kultūras tautas virdu
pasaulē vēl nsenm nodlbl&Uuil,
varbūt tadē], ka tā par mums tik
maz zina. Tmi t a nanotlmi, kt tū­liņ
būtu apšaubīts iMits latvlaSu tau
tas ģenUs. Bēt visam
mums trūkst Intamadonālas plera-dzes,
plaiakēm aprindēm pasvdtas lr
rietumu pasaulē plaņamtas kultūras
v&rtibu mērauklas, gara dUvea tradī­cijas,
un pavisam nepazīstama lr ta
technūca, tla paņtailenl, ar kādlon,
V. Damberga vārdiem runāja Iriml-tie
leroēl - līs kultūras vērtības,
āk pasaules gara anenēloa. MūiU
uztveri vēl Ievērojami letakmi tā au
dzināSana, kuras Ideāls bija Atrait­nes
dēla ciešanas. Nenoliegsim to»
Bet atzīsim, ka laiks lr pagājis, un
mēs paši esam citi, un galvenais —
dtur. Ar to, ko mums izdevies pa
glābt un ko vēl no Jauna radam Uāt,
mēs esam kā plauktā saliktas māla
krūzes, kam Skalbe, jpledūrls pirkstu,
liktu dzidri sloAēt skanēt pašiem
sev. Citiem mēs esam vēl tikai māls
un glazūra, kura forma un krāsa
prasa gaismu un podastu apskatei,
citādi tā paliek zemē aprakta manta.
Mēs gaidām, lai mūs atrod, paiļ
rokās un apbriha
Bet pieredze rāda, ka rietumu
mākslinieks, rakstnieks, mūziķis pats
sevi reklamē, konkurē, aktīvi sacen­šas,
ieteic meklē publikācijas iespē­jas,
lijA par sevi runāt Protams,
ciņa ir sīva un izlase augstas kvali­tātes,
jo beigu beigās patiesās vērtī­bas
ir izšķīrējas. Tāda kārUba var
patikt, var nepatikt, bet ar to Jārē­ķinās
kā ar faktu - velti pret to
saslejotles šķiest spēkus. Vēl slik­tāk
- sarūgtinājums palikt nomaļus.
Ja Latvijā nebija nekāda nelaima
noklusēt kādu provinces teātra iz­rādi,
kādu koncertu Rīgā vai izstādi
Jelgavā, (mēs taču zinājām, ka rit un
pēc gada tās atkārtosies), — tad ta­gad
ik sīkākais notikums šai „vienl-kautrēties
no tā, kas no viņu viadok-
BT izskatīties pēc patoUāmaft,
no trimdinieku un mūsu nado-
Visupirms jājautā, v a i mākslas
s u v e r e n i t ā t e s aizstāvēšana
i r negribēšana, vai atsa­c
ī š a n ā s d a r b o t i e s (rasp. cī­n
ī t i e s ) L a t v i j a s labā? Rai­nis
Uguns un Nakts pēdējā cēlienfi
piešķir Spīdolai (kultūrai, garīgām
vērtībām) troni, rasp. suverenitāti.
Vai tāpēc Spīdola atsakās no cīņas?
^Hņa dodas cīņā kopā ar Lāčplēsi,
MIRIS FROP. B. P0P0V8
Prot Boriss Popovs, bij. LU ml-nerok)
ģiJas institūta vadītājs miris
un kremattzēti Stokholmā. 1941 g.
viņš bija onlgrējis uz Vādju, no ku»
ŗienes pēc divi gadiem ar kolēģu gi-dibu
nokļuva UpaMā. Viņi bija
ievērojams petrogxw, pazīstams ml
nerāltt dla^osts un kriitaloptlsko
metožu spedāllita.
nālSi kultūras viedokļa ir neplacia*
iamlba: pašiem sūtīt InformBciJu»
aprakstus, recenzijas, uzņēmumus no
visiem un piur visiem mākslas un ga­ra
dzīves nōtikumiam un sasniegu­miem,
kādi Jel kur notiek Tas na-tikai
saturēs kc^ļ^ā pašus trimdinie­kus,
kļim patīk uzrināt, ko viņiem
85?^"?*^®®»W uzrakstījis, ko
Kārkllnl nospēlēju un OioUņi uz­gleznojis
— t u notimigl voldnitu
ari mūsu nactonālās kultilru diIvL
kA to vēlas gan V. Dambtrgs, gan
mēs vlsL Mums nav na IzgUtibts ml*
nistrijas, ne kultūras politikas — vlsi
atkarīgs no mūsu pašu latvUkā In-itlnkt
«, m lalkraksto lr gandrii vai
vianUila Institūts, kurā mūsu gara
Mm atspoguļoju un Uds ar io l i n i -
mā mērā var veidoties. Bet ar to nav
gm ar laikrakstu vien taču nevar
taUlt kultūru poUtiku, Ja tam t l Jā-pttUek
uz visiem trimdu lalUaml
Hums nav vairs ari Kultilru fon­da,
mūsu preses un rakstnteku arod­organizāciju
vairs nespēj aptvert v i ­sus
savus biedrus pasaulē — vtibOI
»rt t a d \ ka tie paši kļuvuši nmt-iaudgi.
Bet dart>l Uunēr top, mūsu
gara izlase nav pamirusi, latviešu
māksla dtivo, V. Damberga vārdiem
— tā stilv un dnfis nar Latviju, —
vienīgi savam persoc^Jām māksli­nieciskajam
imtmlsam klausīdami,
vakarā radtil%
mākslinleb kauticad noliek sabMri-b
u priekšā gatavu darbu, kāds par
to kautko ari pasaka — un tā paliek.
Bet ar taurētāju pašu mlijās iepis-
^^ī^ taurētāju pasaulē. Pa-fSSSj^
lSdas, protams, nevajadzētu
aticārtot, kaut tagad ko podtivu un
MttshļAtlvu grtltāk radīt nekft ag-rtk.
Mēs nevaram ari vairs radīt tā­du
iMtitiltu, kāds frančiem lr vīnu
1* Iespējams ra-
« t LCK, ārējās informāciju f<mdu,
kurā ieplūst līdzekļi polltUkai clņ2
- - v a i tad nav iespējams radīt ari
modu mūsu kulttlras popularizēša­nai?
Ja mums nekad nav biJU kaut-ok
tevērojamu mecenātu, tad taču
tautkur lr Latviju valsts līdzekļi?
Un lr un top no Jauna vēl neizdota
mūrilM^, nereproducētu gleznu, ne­tulkoti
tx>mani Un ir visas pasaules
2*dl, bdevniecibu un redakcijas,
kam nevlans vēl nekā nav pledfivfi-
Jia. Bet Migt no mums neviens neko
nelūgs — mēs paliksim savā plauktā.
K u te būtu ko Uurēt!
Bet tam Jābūt organizētam, ne prf-vāli
teprovialtam darbam.