1946-03-06-01 |
Previous | 1 of 6 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
LATVIAN N E W S B U L L E T IN Ŗedakcija-Editorial Office: Hotel Convikt. Dillingen/Donau; Bayern (13b) Iznāk divi rekeB nedēlā Published twice t week. Nr. 18 (20) Authorized by Mllitary Government and UN RRA Diilingenfi, trešdien, 1946. g. 6. marti Ķeriet zagli 1 Kad kādreiz gadatirgos rudziša iespaidā puiši dūrēm kārtoja savus rēķinus, beigu beigās kautiņa sākšanā par vainīgu neviens neatzinās. Vismazāk sevi par vaininieku», protams, atzina pagasta lielākais kauslis, sevišķi tad nē, ja viņam ķautiAā ll)ija klājies plāni. Dūres varonis tad pilnā mutē centās pierādīt, ka visā ļembastā vainojams neviens cits, kā, teiksim, ganu Janka no Eglainēm. ftādt tirgus trači nāk prāta, lasot dažos vācu laikrakstos īstus apsūdzības rakstus par latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Šinīs rakstos tieši gan nav apgalvots, ka neviens vācietis nav hitlerietis, bet papildinājumā pie Šiem rakstiem ikdienas dzīvē Šādi apgalvojumi ir pavisam parasta lieta. Ar uguni nevar sameklēt ļvācieti, kas labprātīgi būtu iestājies par.tijā. Pēc bijušo „NSDAP"dižvIr|U paskaidrojumiem tā vien iznāk, ka arī Hitleru kāds nobaidījis un piespiedis kļūt par ,,l:īreru'. Ja nu pielieto tādu loģiku kā tie vācu laikraksti, kas baltu tautas cenšas padarīt par galvenajām vaininiecēm visās negantībās, tad jānāk pie slēdziena, ka nolādētie latvieši, igauni un lietuvieši ir tie, kas godīgos vāciešus piespieduši kļūt par „Pg". Ņemsim dažus vācu apgalvojumus. — Baltu tautu piederīgie | esot bijuši ,.NSDAP" locekli. Šim apgalvojumam nevar noliegt vienu „»pēclgu" īpašību: tas nabaga baltus tā pārsteidz, ka pirmā mirki vini nevar atjēgties, paliek, tā sakot, ar vaļējām mutēm. Nabaga latvieši, igauhi un lietuvieši savā naivitātē iedomājušies, ka Gēbelsa pierādīšanas metodes ir aizmirstas, bet izrādās, ka tās ir loti dzīvīgas, kaut vai savas vienkāršības del: apgalvo kaut ķo un cauri. Ja apgalvojumam vajadzīgs pierādījums, tad tam noder nākošais apgalvojums. Liekasi ka daži godājami vācu vīri pavisam „aizmirsušif" ko nozīmē saīsinājums "NSDAP". Līdz ar'to vini ^neatceras", ka šinī vāc u partijā par biedriem varēja but t i k a i v ā - c i e š i , Jo tā taču bija vācu partija, kurā kaut kādiem pārijiem no citām tautām nebija ko meklēt. Siem kungiem ar atminu, liekas, ir tā pavājāk ari jautājumā par to, kas varēja būt „SA" .locekli.. Vini pāvi- Bam aizmirsuši, ka„SA" pirmuzde-vums bija izdauzīt citu partiju sapulces un ar rungām vai pat pistolēm ^pārliecināt'* vāciešus par nacionāl- Bociālistu mācības pareizību. Šādus sevišķus goda uzdevumus, protams, uzticēja tikai vāciešiem/Kad ar šiem : ^varoņdarbiem" vai'ēja īlepcŗties, tad neviens vācietis pat nedomāja apgalvot, ka kāds cittautietis jebkad bijis ^SA*V loceklis. Tagad, turpretī, ar sevišķu „patiesības mīlestību*' šīs orga-nizācijas„ varoiiu8" meklē arī pie citām tautām, lai vēl drusku vēlāk, varbūt, apgalvotu, ka visi „SA" ļaudis bijuši cittautieti. Kad lietot Gēbelsa metodes, kāpēc tad ne konsekventi? Sen jau da^i vācu patiesības meklētāji vairs neatceras, kā radās „SS" (Schutzstaffel) vienības. Tādēļ tas jāatgādina. Pirmos vispārējās „SS" vienību locekļus speciāli izlasīja no HSA" Hitlera apsargāšanai. Tie bija uzticamākie no uzticamajiem, kas bija gatavi „flrera" dēl iet caur uguni m ūdeni. Kafam izceļoties, blakus i a i vispārējai „ŠS" fonnācijai uz tādiem pašiem uzticības pamatiem nodibināja un izveidoja ieroču „SS" vienības. Tas bija partijas karaspēks, ko vajadzības gadījumā varētu izliļetot dažādiem speciāliem uzdevumiem, ari nepaklausīgu vācu vienību savaldīšanai. Pēc uzbrukuma austrumu telpāļi vācu ģenerālštābs sāka apsvērt' kā izmantot tos nedaudzos iekaroto apgabalu vīrieSus, kas, savu varbūt nepareizi izprasto nacionālo interešu dēl, bija gatavi cīnīties kopā ar vāciešiem. Vācu regulārajā armijā tos Ieskaitīt negribēja, vai nu starptau- ^ tisku noteikumu dēl vai arī aiz ci- Mem apsvērumiem. Atstāt šosj vīrus (Beigas 3. lappusē) Latvijas ev.-lut. baznīcas virsgans - archiblskaps prpf. Dr. theol., T e o^ d 0 r 8 G r ī ņ b e r g s aicina visas latviešu nometnes trimdā rīkot svētbrīžus un aizlūgt par Latviju un latviešu tautu. Mūsu Sillenbuchas nometne Stutgartā, Vlrtembergā, ir viena no pirmām, kas sekoja šim aicinājumam un māc. A. Zinģa vadībā noorganizēja svētbrīžus no 18.-23. februārim. Svētrunas šajos svētbrīžos sacīja māc. A. ZiAgis un garīdznieki no Es-lingenas — prāvests Valters, Dr. theol. Belzēns, mācītāji Izaks, Kampe, Rozītis un Mačs. Skaista jās un no-^ pietnajās aizlūgumu stundās piedali^ jās arī nometnes koris diriģ. A. Grik-maua vadībā, dziedofii prof. P. Sakss, A. Gbšteins un J. Borgs, pianistes brīvmāksl. Daina "Pogelniane un M. Borga un vijolnieks brīvmāksL A. Zīverss. Latviešu lūgšanas nedēļas nobeigumam Sillenbuchas vācu pilsētas vecākais Dr. Grīnbergs mums piesūtīja dzeju, ko viņš veltījis latviešu tautai. Sirsnīgos un izjustos vārdos vācu pilsētas vecākais savā dzejā apliecina līdzjūtību un līdzdalību latviešu traģiskajās gaitās un trimdinieku drūmajā dzīvē, kurā gaismu nes ticība un paļāvība dievišķajam nolēmumam. Tas ir pirmais gadījums,, kad vācu tautas pārstāvis patiei5i dzīvo līdzi mūsu bēdām un ilgām, sniedzot patiesa drauga roku latviešiem, kas piespiesti nezināmu laiku pavadīt vācu zemē. A. Purgailis sijā, Mirekurā, Ļunevillā, Buksevillā, Kormisijā, Montreālā un citur. Pag. vasarā un rudenī viena otra no mūsu grupiņām pārdzīvoja lielas bažas un bailes, jo vairākkārt rādījās pat tā, ka būs jābrauc uz Padomju Savienību kopā ar repatriējamiem krieviem. Citādi darba nebija grūts, pārtika un apgāde ari tagad vēl visiem, kas turpina strādāt pie amerikāņiem, ir jo bagātīga. SaAem pat pilnu amerikāņu karavīru kantīnes devu — cigaretes, šokolādi, ziepes u. t. t. un piedevām vēl 3600 franku algu mēnesi. Arī amerikāņu dienestā esot, tomēr bijām tikai DP — pārvietotās personas ar gaužām neapskaužamu un nenoteiktu ticsis^'U stāvokli. Daudz mums līdzējusi Latvijas sūtniecība Parīzē. Ar sūtība 0. Grosvalda un sūtniecības padomnieka Bereņta gādību visi dabūjām personas apliecības franču va-lodā un ar mūsu Londonas sūtniecības vidutājību ari Latvijas ārzemju pases. \ V ^• Par mums parādīto laipnību un izpalīdzību esam mēģinājuši palīdzēt arī trūcīgākiem latviešiem Francijā. Parīzes nedaudzo latviešu parastā sastapšanās vieta ir Dunkānā akadēmija Senas ielā, kur ikviens latvietis atrod sirsnīgu uzņemšanu pie Aijas Bertrānes. Kaut ari īsam laikam, viņa sagādā apmešanās iespēju, bet Bertrānes veģetārā pusdienu galdā pusdieno vai visi 30 parīziešu — latviešu. Pie amerikāņiem nodarbinātie latvieši no savām algām atlicina zināmu dalu, nododot to Bertrānes vārdā nosauktajam palīdzības fondam. Tanī pašreiz saziedoti dažd tūkstoši franku, no kuriem tautietis nelaimē var cerēt uz mazu paļbalstu. Šādi nelaimes gadījumi nāk jo bieži priekšā. Dzīve Francijā, bet jo īpaši Parīzē ir ārkārtīgi dārga. Dzīvokļus dabūt nav iespējams un laimīgs tas, kas var atrast istabu viesnīcās, kaut ari tās ir tikpat ka nesamaksājamas. Pārtika ir uz kartītēm, drēbes un apavi pērkami vienīgi ar atļauj ām, Parīzes restorānos var paēst arī bez kuponiem, bet par to jāmaksā loti daudz. Tas viss jāievēro tautiešiem, kuru sapnis ir nokļūšana uz Franciju. Vispirms jau nav iespējams iekļūt Fraņ-cijā, j 0 iebraukšanas atļauj as nevi e-nam neizdod Tam, kas mēģinās ieklāt Francijas robežās bez atļaujas, jārēķinās ar saduršanos ar attiecīgām iestādēm. Franči tādos gadījumos jokus nesaprot. Pašreizējos politiskos apstākļos ārzemnieks Francijā nav vē-miem. Mūsu darba vietas bija Nan- lams. Nav brīnums tāpēc, ka ikviens Pārbraucot no Francijas Vācijā un sastopot tautiešus angļu vai ameri^ kānu okupācijas joslā, nu Jau pāris nedēļas no vietas dzirdu vienus un tos pašus jautājumus: kā ir Francijā, vaii mūs tur 6ems pretim? Atbildēt var gari un plaši, bet pavisam īsi var teikt: „diezgan neiepriecinoši" un „ n e I r jau tiesa, •— Francijas kulturālā dzīve Šajos pēckara mēnešos atkal ir rosīga, vispusīga un bagāta, Parīze pamazām atkal kļūst par pasaules garīgo un idejisko metropoli, te ir tā tālākāRietumeiropa, pēc kuras tik loti tiecas mūsu tautieši, kam austrumu pārliekā tuvuma ir gana uz ilgiem laikiem, bet tas viss, vismaz pagaidām, nav mums. > Pietiek sastapt burvīgās un skaistās Parīzes ielās nedaudzos turienes latviešus, lai saprastu, ka mūsu bēgļu masai te nav ko meklēt un nav pēc kā ilgoties. Parīzes tagadējie latvieši kustas, liekas, kā ēnas. Vienīgās rūpes ir par to, kā lai nopelna dažus desmitus franku (pie kam vienas pašas dienas vispie-ticīgākal dzīvei te vajadzīgi daži simti franku), kā lai sagādā visnepie^ ciešamāko un kā lai neredz skaisto un vilinošo, ko Parīze dod tikai riem, kam naudas ir loti daudz. To visu Francijā mācījušies pazīt un saprast vairāki deiiimiti latviešu, kas jau 1945. g. maija sākumā pēc amerikāņu ienākšanas, Rietumvācijā bija devušies uz Franciju, lai tur meklētu darbu un ari eventuālās jaunās dzīves iespējas. Vācijas sabrukuma priekšvakarā biju pāris simtu latviešu vidū/ kas strādāja Rūras apgabalā un kas pēc amerļkā6u sagaidīšanas kopā ar lielāki! polu grupu iekļuva nometnē Bonnā. Drīzi vien dzirdējām, ka poliem dod izdevību saistīties amerikāl^u dienestā. Šo izdevību neliedza arī mums — latviešiem, kaut gan tad bija jākļūst zināmā merā par poliem, dzīvojot \Tiiiu vidū un pabnēsājotvinu valsts vārdu uz saņemamo darba apģērbu aprocēm. Atstājām sievas un bērnus un apmēram 60 latviešu devāmies mek-lēt laimi uz Franciju, kur strādājām pie amerikāņu vienībām. Aizvadītajos mēnešos esam vairākkārt sadalīti sīkākās grupiņās, dažas no tām pratušas atkal atgriezties Vācijā, bet mazākā dala vfel joprojām turpina strādāt sardžu dienestā» apsargājot vai nu amerikāņu mantas vai arī ka-fagūstekAus vāciešus. Tā kļuvām pazīstami gan; ar lielām franču pilsētām, gan ar mazpilsētiņām un cie- Dr. A. VAldihanis par savu atkāpšanos „Tautietes un tautieši 1 Pēc samērā neilga laika es nolieku visas pilnvaras un amatus, kurus jūsu ievēlētie pārstāvji bija man uzticējuši, neskatoties uz to, ka mani atbalsta vairākums. Es nevēlos vairākuma, bet vienību mūsu vidū. Un to es nevaru panākt, kamēr daži, citādi cienījami cilvēki pūlas mūsu emigrācijas dzīvē ienest „veco partiju garu', pie kam tos nesavalda vairākums pašu mājās. Strādāt tikai ar vienu roku un gaināties ar otru roku es viens pats nevaru, un negribu, jo es nestrādāju sev. . Manu darbu lai vērtē tautieši paši, it sevišķi mūsu karavīri un vinu tuvinieki. Es apliecinu, ka nav neviena cita iemesla manai aiziešanai no latviešu lietu vadības, kā vienīgi dziļš nogurums un rūgta nevēlēšanās nolaisties līdz tam līmenim, līdz kuram nonāk cilvēki, kas visas savas Dieva dotās gara dāvanas izlieto nevis lai palīdzētu, bet gāztu. Es^ kalpošu mūsu kopējai lietai atkal, ja mums klāsies grūti un ja mani tad,aicinās. Es neaizbildināšos tad ne ar nogurumu, ne ar sarūgtinājumurbet tagad es gribu iet. Detmoldā, 1946. g. 7. fet^ruārl A. Valdmanis, Lat\ļiešu Centrālas padomes priekšsēdis un Lat- ' viešu karavīru lietu kārtotājs angļu joslā un Beļģijā." ^ Dr. A. Valdmana parakstītu rakstu, kā mūs informē, izplata tautiešu vidū^ Tekstu atstājām negrozītu. meklē ceļus un iespējas tālākai braukšanai. Atsevišķi tautieši, kuru'vidū, piemēram, ir Kārlis, Vite un Galvihš. izdabūjuši iebraukšanas vīzu Dienvidamerikas republikā Venecuēlā. Stāsta, ka pēc lielām pūlēm šad un tad laimējoties dabūt iebraukšanas vīzu arī Urugvajā un Argentīnā, t l. uz tādām Dienvidamerikas zemēm, vur no ieceļotāja kategoriski neprasa lielāku līdzekļu deponē jumu vai īpašus financiālus un drošības galvojumus. Daži citi tautieši veltīgi izmēģinājušies dabūt iebraukšanas vīzas uz Savienotām Valstīm vai uz britu impērijas lielajām dominijām — Kanā-, n- TA /V V M J * xx .ix - du un Austrāliju. ^f^^'' ^; Valdmafia atteikšanas 1 r. .. , , no LLP priekšsēža pienākumiem no Kad par Francija,^ valsts galvu pag. Latviešu Centrālās padoke^ 25 locek-gada otra pusē nāca ģenerālis dejiem 18 ar rakstu pateicās vifiam"par l i u T r ^^'^^\}^ franču tā līdzšinējo darbu. Līdzīgu patei-valdība DP jautājumā kļūs sevišķi L^bas rakstu LCP'20 loteklu adresēja lemteresēta un labvēlīga. Esot pat ,tv. ģen. J. Laveniekam, kas tāpat bijis izstrādāts īpašs likumprojekts, k i j a atteicies no LCP priekšsēža viet-kas lielam ^ skaitam DP nodrošinātu Lje^, pienākumiem, tiesisku stāvokli Francijā un pat pa- Harijs Mindenbergs redzētu Francijas pilsoņu tiesību ie-gūšanu. Ar to bija domāts sagādāt Atsevišķas tautiešu giiipas jau Francijai fizisko darbaspēku lauk- 1,^3 sanāksmes Hanavā prasīja saimniecībai, kalnraktuvēm un amat- D,. A. Valdmana • atkāpšanos no LCP niecībai Vērojam pasi, ka īsts fran- p^ekšsēža posteņa, jo nav vēlams, ka cuzis pec savas daba. smagākam fi- h.tviešu emigrantus tagad pārstāvētu zīskam darbam nav nekāds lielais darbinieki, kas vācu okupācijaUaikā draugs., Parīzes mēnešraksts .Le U^tvijā atradušies izvirzītā stāvoklī. Monde vel sava 19^16 g. janvāra nu-Lr to mēs paši aiztaupīsim pēdējā mura kada raksta loti atzinīgus var-L^i^ biežos uzbrukumus baltiem par dus veltīja Baltijas valstu bēgļu -^^o, ka vini Ir nacisti vai fašisti. DP darba mīlestībai. Rakstā bija izteikta vēlēšanās pēc iespējas drīz redzēt šos DP Francijā. Šādas mūsu darbīgumam un čaklumam labvēlīgas balsis tomēr drīz vien apklusa, kad de Golls atkāpās un nāca jauna valdība. Arturs Tīlmanis Mēs lasām Ziemelvācijā mūsu — Osnabrikas latviešu nometne iedzīvotāju skaita kas, šķiet, politisku iemeslu dēl par ^^^^ viduvējām. Esam te kopā DP uzņemšanu Francijā nemaz nevē- ^ cilvēku ar visiem maziem bēr- 1as runāt, Bet uzsvef, ka franču strād- P^^™- iztikas ziiiā mums nieki paši ir bez darba un ka" ārzem- p^^i^» varbūt, pat labāk kā daudz nieku darbaspēka konkurence tos var ^^^^ nometnēs. Var teikt, ka ari lī-tikai apdraudēt. Praktiski tas izpau-p^^*^^ vismaz pagaidāmi nevienam žas tā, ka patlaban neviens ārzem- netrūkst. Esam lieli lasītāji un Ipasū-nieks Francijā nevar dabūt darba at- ^^^^^ ^i*"® Vācijā iznākošos lat-lauju, bet ja tādas nav, tad nevar I laikrakstus. Domāju, ka ari pārējos tautiešus interesēs, ko mēs īsti lasām. Mūsu nometnē visvairāk lasī-ciemā pie Keimsas vēl tagad atrodas I*!;" ....Latviešu Vēstnesim".! No tā 01 i.«.,.:^i.:„ rrj ., I abonējam 85 eksemplārus. Nākama dabūt ari uzturēšanās atļauju. Kormisijas ciemā un Montreālas 21 latvietis, šis divi grupiņas ir, cik zinu, vienīgās, kas vēl palikušas par sargiem amerikāņu dienestā. 60 tautiešu vidū ir Bruno Rozītis. Kāriis Indijas nemieri apspiestie « Terroristi Palestiiia uzspridzināms ani^M lidmašīnas vietā ir Augsburgas „Latvju Domas" — 80, Minchenes „Bavārijas Latviešu Vēstnesis" 70, Ansbachas „Jaunās Zi- T?,^. AI 1 j Cl ,1 . I nas" 60, Haņavas „Tēvzeme" 40, Es- Freimanis, Aleksandrs Skalders^ ^^'hng.n.s „Latviešu Zinas'10, Altetin-kolajs Suchorucenko, bij. vltn. Dr. H. g^s ^Atbalss" 5. No mēnešrakstiem Vītols, dzirnavnieks Sprogis, Lappuķe, Vīrcburgas „Celš" pasūtināts 60 ek- Liskops, Pumpitis, Igors Cinovs, Tem- semplāros, Kemptenas' „SauksmeC 5i bergs un citi. Alb^jrts Zembergs ļ un Altētingas „Jersika" 10. Visbeidzot nupat pasūtinājām veselus 100 eksemplāru Augsburgas «Ilustrētā Vārda", lai ari bērniem būtu kō palasīt un pašķirstīt Leopolds Bi^ozovskis I n d i j as plaši izplatītajos nemieros nedēļas laikā nogalināti 223 un ievainoti 1047 cilvēki. Dumpinieku sodīšanai sākušas darboties 5 ārkārtējās tiesas. Angļu spēku virspavēlnieks Indijā — ģen. sērs Klodsj Ochinleks Niidelijas radiofonā paziņoja, ka so-^ dīs visus Karaliskās Indijas karaflotes nemiernieku vado6ua. Kaut art Indijas ostās izdevies atjaunot kārtību, Džubalporā, Indijas vidusprovin-ču militārā centrā, 2500 Indijas armijas sipoju 27. febr. sadumpojās un atstāja savas kazarnias. Mahatmas Gandija pēctecis indiešu neatkarības kustības vadībā Pandits Neru Bom-beja asi kritizēja„kontrrevolūcionā-rus," kas Bombejas ļaudis uzkūdījuši asiņainiem nemieriem. 100.000 klausi^ tāju nopietnajam pulkam Neru paziņoja, ka Indijas problēmas varēs atrisināt tikai tad, kad to atstās angli. LCP par LSK statūtu ievērošanu Latviešu Centrālā padomb nolēma „Ikvienu indieti armijā, aviācijā, ka- uzaicināt Latvijas Sarkana ,krusta dar-faflotē un policijas spēkos" viņš aici- biniekus turpmāk stiiigrāk ievērot naja nešaut un nekaitēt saviem brā- LSK statūtus Iecelto pilnvarnieku 1iem — indiešiem pēc angļu pavēlēm, vietā jāstājas vēlētām komitejām. Sistemātiskos uzbrukumos, trim ang- Latvijas Sarkanam krustam jāturpina lu lidlaukiem Palestīnā spridzekļiem biedru uzņemšana un visās Vācijas bruņojušies terroristi iznicināja 20 un okupācijas joslās jānosaka Vienādas (Beigas 3. lappusē) LSK biedru maksas. H.M.
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, March 6, 1946 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1946-03-06 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari460306 |
Description
Title | 1946-03-06-01 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | LATVIAN N E W S B U L L E T IN Ŗedakcija-Editorial Office: Hotel Convikt. Dillingen/Donau; Bayern (13b) Iznāk divi rekeB nedēlā Published twice t week. Nr. 18 (20) Authorized by Mllitary Government and UN RRA Diilingenfi, trešdien, 1946. g. 6. marti Ķeriet zagli 1 Kad kādreiz gadatirgos rudziša iespaidā puiši dūrēm kārtoja savus rēķinus, beigu beigās kautiņa sākšanā par vainīgu neviens neatzinās. Vismazāk sevi par vaininieku», protams, atzina pagasta lielākais kauslis, sevišķi tad nē, ja viņam ķautiAā ll)ija klājies plāni. Dūres varonis tad pilnā mutē centās pierādīt, ka visā ļembastā vainojams neviens cits, kā, teiksim, ganu Janka no Eglainēm. ftādt tirgus trači nāk prāta, lasot dažos vācu laikrakstos īstus apsūdzības rakstus par latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Šinīs rakstos tieši gan nav apgalvots, ka neviens vācietis nav hitlerietis, bet papildinājumā pie Šiem rakstiem ikdienas dzīvē Šādi apgalvojumi ir pavisam parasta lieta. Ar uguni nevar sameklēt ļvācieti, kas labprātīgi būtu iestājies par.tijā. Pēc bijušo „NSDAP"dižvIr|U paskaidrojumiem tā vien iznāk, ka arī Hitleru kāds nobaidījis un piespiedis kļūt par ,,l:īreru'. Ja nu pielieto tādu loģiku kā tie vācu laikraksti, kas baltu tautas cenšas padarīt par galvenajām vaininiecēm visās negantībās, tad jānāk pie slēdziena, ka nolādētie latvieši, igauni un lietuvieši ir tie, kas godīgos vāciešus piespieduši kļūt par „Pg". Ņemsim dažus vācu apgalvojumus. — Baltu tautu piederīgie | esot bijuši ,.NSDAP" locekli. Šim apgalvojumam nevar noliegt vienu „»pēclgu" īpašību: tas nabaga baltus tā pārsteidz, ka pirmā mirki vini nevar atjēgties, paliek, tā sakot, ar vaļējām mutēm. Nabaga latvieši, igauhi un lietuvieši savā naivitātē iedomājušies, ka Gēbelsa pierādīšanas metodes ir aizmirstas, bet izrādās, ka tās ir loti dzīvīgas, kaut vai savas vienkāršības del: apgalvo kaut ķo un cauri. Ja apgalvojumam vajadzīgs pierādījums, tad tam noder nākošais apgalvojums. Liekasi ka daži godājami vācu vīri pavisam „aizmirsušif" ko nozīmē saīsinājums "NSDAP". Līdz ar'to vini ^neatceras", ka šinī vāc u partijā par biedriem varēja but t i k a i v ā - c i e š i , Jo tā taču bija vācu partija, kurā kaut kādiem pārijiem no citām tautām nebija ko meklēt. Siem kungiem ar atminu, liekas, ir tā pavājāk ari jautājumā par to, kas varēja būt „SA" .locekli.. Vini pāvi- Bam aizmirsuši, ka„SA" pirmuzde-vums bija izdauzīt citu partiju sapulces un ar rungām vai pat pistolēm ^pārliecināt'* vāciešus par nacionāl- Bociālistu mācības pareizību. Šādus sevišķus goda uzdevumus, protams, uzticēja tikai vāciešiem/Kad ar šiem : ^varoņdarbiem" vai'ēja īlepcŗties, tad neviens vācietis pat nedomāja apgalvot, ka kāds cittautietis jebkad bijis ^SA*V loceklis. Tagad, turpretī, ar sevišķu „patiesības mīlestību*' šīs orga-nizācijas„ varoiiu8" meklē arī pie citām tautām, lai vēl drusku vēlāk, varbūt, apgalvotu, ka visi „SA" ļaudis bijuši cittautieti. Kad lietot Gēbelsa metodes, kāpēc tad ne konsekventi? Sen jau da^i vācu patiesības meklētāji vairs neatceras, kā radās „SS" (Schutzstaffel) vienības. Tādēļ tas jāatgādina. Pirmos vispārējās „SS" vienību locekļus speciāli izlasīja no HSA" Hitlera apsargāšanai. Tie bija uzticamākie no uzticamajiem, kas bija gatavi „flrera" dēl iet caur uguni m ūdeni. Kafam izceļoties, blakus i a i vispārējai „ŠS" fonnācijai uz tādiem pašiem uzticības pamatiem nodibināja un izveidoja ieroču „SS" vienības. Tas bija partijas karaspēks, ko vajadzības gadījumā varētu izliļetot dažādiem speciāliem uzdevumiem, ari nepaklausīgu vācu vienību savaldīšanai. Pēc uzbrukuma austrumu telpāļi vācu ģenerālštābs sāka apsvērt' kā izmantot tos nedaudzos iekaroto apgabalu vīrieSus, kas, savu varbūt nepareizi izprasto nacionālo interešu dēl, bija gatavi cīnīties kopā ar vāciešiem. Vācu regulārajā armijā tos Ieskaitīt negribēja, vai nu starptau- ^ tisku noteikumu dēl vai arī aiz ci- Mem apsvērumiem. Atstāt šosj vīrus (Beigas 3. lappusē) Latvijas ev.-lut. baznīcas virsgans - archiblskaps prpf. Dr. theol., T e o^ d 0 r 8 G r ī ņ b e r g s aicina visas latviešu nometnes trimdā rīkot svētbrīžus un aizlūgt par Latviju un latviešu tautu. Mūsu Sillenbuchas nometne Stutgartā, Vlrtembergā, ir viena no pirmām, kas sekoja šim aicinājumam un māc. A. Zinģa vadībā noorganizēja svētbrīžus no 18.-23. februārim. Svētrunas šajos svētbrīžos sacīja māc. A. ZiAgis un garīdznieki no Es-lingenas — prāvests Valters, Dr. theol. Belzēns, mācītāji Izaks, Kampe, Rozītis un Mačs. Skaista jās un no-^ pietnajās aizlūgumu stundās piedali^ jās arī nometnes koris diriģ. A. Grik-maua vadībā, dziedofii prof. P. Sakss, A. Gbšteins un J. Borgs, pianistes brīvmāksl. Daina "Pogelniane un M. Borga un vijolnieks brīvmāksL A. Zīverss. Latviešu lūgšanas nedēļas nobeigumam Sillenbuchas vācu pilsētas vecākais Dr. Grīnbergs mums piesūtīja dzeju, ko viņš veltījis latviešu tautai. Sirsnīgos un izjustos vārdos vācu pilsētas vecākais savā dzejā apliecina līdzjūtību un līdzdalību latviešu traģiskajās gaitās un trimdinieku drūmajā dzīvē, kurā gaismu nes ticība un paļāvība dievišķajam nolēmumam. Tas ir pirmais gadījums,, kad vācu tautas pārstāvis patiei5i dzīvo līdzi mūsu bēdām un ilgām, sniedzot patiesa drauga roku latviešiem, kas piespiesti nezināmu laiku pavadīt vācu zemē. A. Purgailis sijā, Mirekurā, Ļunevillā, Buksevillā, Kormisijā, Montreālā un citur. Pag. vasarā un rudenī viena otra no mūsu grupiņām pārdzīvoja lielas bažas un bailes, jo vairākkārt rādījās pat tā, ka būs jābrauc uz Padomju Savienību kopā ar repatriējamiem krieviem. Citādi darba nebija grūts, pārtika un apgāde ari tagad vēl visiem, kas turpina strādāt pie amerikāņiem, ir jo bagātīga. SaAem pat pilnu amerikāņu karavīru kantīnes devu — cigaretes, šokolādi, ziepes u. t. t. un piedevām vēl 3600 franku algu mēnesi. Arī amerikāņu dienestā esot, tomēr bijām tikai DP — pārvietotās personas ar gaužām neapskaužamu un nenoteiktu ticsis^'U stāvokli. Daudz mums līdzējusi Latvijas sūtniecība Parīzē. Ar sūtība 0. Grosvalda un sūtniecības padomnieka Bereņta gādību visi dabūjām personas apliecības franču va-lodā un ar mūsu Londonas sūtniecības vidutājību ari Latvijas ārzemju pases. \ V ^• Par mums parādīto laipnību un izpalīdzību esam mēģinājuši palīdzēt arī trūcīgākiem latviešiem Francijā. Parīzes nedaudzo latviešu parastā sastapšanās vieta ir Dunkānā akadēmija Senas ielā, kur ikviens latvietis atrod sirsnīgu uzņemšanu pie Aijas Bertrānes. Kaut ari īsam laikam, viņa sagādā apmešanās iespēju, bet Bertrānes veģetārā pusdienu galdā pusdieno vai visi 30 parīziešu — latviešu. Pie amerikāņiem nodarbinātie latvieši no savām algām atlicina zināmu dalu, nododot to Bertrānes vārdā nosauktajam palīdzības fondam. Tanī pašreiz saziedoti dažd tūkstoši franku, no kuriem tautietis nelaimē var cerēt uz mazu paļbalstu. Šādi nelaimes gadījumi nāk jo bieži priekšā. Dzīve Francijā, bet jo īpaši Parīzē ir ārkārtīgi dārga. Dzīvokļus dabūt nav iespējams un laimīgs tas, kas var atrast istabu viesnīcās, kaut ari tās ir tikpat ka nesamaksājamas. Pārtika ir uz kartītēm, drēbes un apavi pērkami vienīgi ar atļauj ām, Parīzes restorānos var paēst arī bez kuponiem, bet par to jāmaksā loti daudz. Tas viss jāievēro tautiešiem, kuru sapnis ir nokļūšana uz Franciju. Vispirms jau nav iespējams iekļūt Fraņ-cijā, j 0 iebraukšanas atļauj as nevi e-nam neizdod Tam, kas mēģinās ieklāt Francijas robežās bez atļaujas, jārēķinās ar saduršanos ar attiecīgām iestādēm. Franči tādos gadījumos jokus nesaprot. Pašreizējos politiskos apstākļos ārzemnieks Francijā nav vē-miem. Mūsu darba vietas bija Nan- lams. Nav brīnums tāpēc, ka ikviens Pārbraucot no Francijas Vācijā un sastopot tautiešus angļu vai ameri^ kānu okupācijas joslā, nu Jau pāris nedēļas no vietas dzirdu vienus un tos pašus jautājumus: kā ir Francijā, vaii mūs tur 6ems pretim? Atbildēt var gari un plaši, bet pavisam īsi var teikt: „diezgan neiepriecinoši" un „ n e I r jau tiesa, •— Francijas kulturālā dzīve Šajos pēckara mēnešos atkal ir rosīga, vispusīga un bagāta, Parīze pamazām atkal kļūst par pasaules garīgo un idejisko metropoli, te ir tā tālākāRietumeiropa, pēc kuras tik loti tiecas mūsu tautieši, kam austrumu pārliekā tuvuma ir gana uz ilgiem laikiem, bet tas viss, vismaz pagaidām, nav mums. > Pietiek sastapt burvīgās un skaistās Parīzes ielās nedaudzos turienes latviešus, lai saprastu, ka mūsu bēgļu masai te nav ko meklēt un nav pēc kā ilgoties. Parīzes tagadējie latvieši kustas, liekas, kā ēnas. Vienīgās rūpes ir par to, kā lai nopelna dažus desmitus franku (pie kam vienas pašas dienas vispie-ticīgākal dzīvei te vajadzīgi daži simti franku), kā lai sagādā visnepie^ ciešamāko un kā lai neredz skaisto un vilinošo, ko Parīze dod tikai riem, kam naudas ir loti daudz. To visu Francijā mācījušies pazīt un saprast vairāki deiiimiti latviešu, kas jau 1945. g. maija sākumā pēc amerikāņu ienākšanas, Rietumvācijā bija devušies uz Franciju, lai tur meklētu darbu un ari eventuālās jaunās dzīves iespējas. Vācijas sabrukuma priekšvakarā biju pāris simtu latviešu vidū/ kas strādāja Rūras apgabalā un kas pēc amerļkā6u sagaidīšanas kopā ar lielāki! polu grupu iekļuva nometnē Bonnā. Drīzi vien dzirdējām, ka poliem dod izdevību saistīties amerikāl^u dienestā. Šo izdevību neliedza arī mums — latviešiem, kaut gan tad bija jākļūst zināmā merā par poliem, dzīvojot \Tiiiu vidū un pabnēsājotvinu valsts vārdu uz saņemamo darba apģērbu aprocēm. Atstājām sievas un bērnus un apmēram 60 latviešu devāmies mek-lēt laimi uz Franciju, kur strādājām pie amerikāņu vienībām. Aizvadītajos mēnešos esam vairākkārt sadalīti sīkākās grupiņās, dažas no tām pratušas atkal atgriezties Vācijā, bet mazākā dala vfel joprojām turpina strādāt sardžu dienestā» apsargājot vai nu amerikāņu mantas vai arī ka-fagūstekAus vāciešus. Tā kļuvām pazīstami gan; ar lielām franču pilsētām, gan ar mazpilsētiņām un cie- Dr. A. VAldihanis par savu atkāpšanos „Tautietes un tautieši 1 Pēc samērā neilga laika es nolieku visas pilnvaras un amatus, kurus jūsu ievēlētie pārstāvji bija man uzticējuši, neskatoties uz to, ka mani atbalsta vairākums. Es nevēlos vairākuma, bet vienību mūsu vidū. Un to es nevaru panākt, kamēr daži, citādi cienījami cilvēki pūlas mūsu emigrācijas dzīvē ienest „veco partiju garu', pie kam tos nesavalda vairākums pašu mājās. Strādāt tikai ar vienu roku un gaināties ar otru roku es viens pats nevaru, un negribu, jo es nestrādāju sev. . Manu darbu lai vērtē tautieši paši, it sevišķi mūsu karavīri un vinu tuvinieki. Es apliecinu, ka nav neviena cita iemesla manai aiziešanai no latviešu lietu vadības, kā vienīgi dziļš nogurums un rūgta nevēlēšanās nolaisties līdz tam līmenim, līdz kuram nonāk cilvēki, kas visas savas Dieva dotās gara dāvanas izlieto nevis lai palīdzētu, bet gāztu. Es^ kalpošu mūsu kopējai lietai atkal, ja mums klāsies grūti un ja mani tad,aicinās. Es neaizbildināšos tad ne ar nogurumu, ne ar sarūgtinājumurbet tagad es gribu iet. Detmoldā, 1946. g. 7. fet^ruārl A. Valdmanis, Lat\ļiešu Centrālas padomes priekšsēdis un Lat- ' viešu karavīru lietu kārtotājs angļu joslā un Beļģijā." ^ Dr. A. Valdmana parakstītu rakstu, kā mūs informē, izplata tautiešu vidū^ Tekstu atstājām negrozītu. meklē ceļus un iespējas tālākai braukšanai. Atsevišķi tautieši, kuru'vidū, piemēram, ir Kārlis, Vite un Galvihš. izdabūjuši iebraukšanas vīzu Dienvidamerikas republikā Venecuēlā. Stāsta, ka pēc lielām pūlēm šad un tad laimējoties dabūt iebraukšanas vīzu arī Urugvajā un Argentīnā, t l. uz tādām Dienvidamerikas zemēm, vur no ieceļotāja kategoriski neprasa lielāku līdzekļu deponē jumu vai īpašus financiālus un drošības galvojumus. Daži citi tautieši veltīgi izmēģinājušies dabūt iebraukšanas vīzas uz Savienotām Valstīm vai uz britu impērijas lielajām dominijām — Kanā-, n- TA /V V M J * xx .ix - du un Austrāliju. ^f^^'' ^; Valdmafia atteikšanas 1 r. .. , , no LLP priekšsēža pienākumiem no Kad par Francija,^ valsts galvu pag. Latviešu Centrālās padoke^ 25 locek-gada otra pusē nāca ģenerālis dejiem 18 ar rakstu pateicās vifiam"par l i u T r ^^'^^\}^ franču tā līdzšinējo darbu. Līdzīgu patei-valdība DP jautājumā kļūs sevišķi L^bas rakstu LCP'20 loteklu adresēja lemteresēta un labvēlīga. Esot pat ,tv. ģen. J. Laveniekam, kas tāpat bijis izstrādāts īpašs likumprojekts, k i j a atteicies no LCP priekšsēža viet-kas lielam ^ skaitam DP nodrošinātu Lje^, pienākumiem, tiesisku stāvokli Francijā un pat pa- Harijs Mindenbergs redzētu Francijas pilsoņu tiesību ie-gūšanu. Ar to bija domāts sagādāt Atsevišķas tautiešu giiipas jau Francijai fizisko darbaspēku lauk- 1,^3 sanāksmes Hanavā prasīja saimniecībai, kalnraktuvēm un amat- D,. A. Valdmana • atkāpšanos no LCP niecībai Vērojam pasi, ka īsts fran- p^ekšsēža posteņa, jo nav vēlams, ka cuzis pec savas daba. smagākam fi- h.tviešu emigrantus tagad pārstāvētu zīskam darbam nav nekāds lielais darbinieki, kas vācu okupācijaUaikā draugs., Parīzes mēnešraksts .Le U^tvijā atradušies izvirzītā stāvoklī. Monde vel sava 19^16 g. janvāra nu-Lr to mēs paši aiztaupīsim pēdējā mura kada raksta loti atzinīgus var-L^i^ biežos uzbrukumus baltiem par dus veltīja Baltijas valstu bēgļu -^^o, ka vini Ir nacisti vai fašisti. DP darba mīlestībai. Rakstā bija izteikta vēlēšanās pēc iespējas drīz redzēt šos DP Francijā. Šādas mūsu darbīgumam un čaklumam labvēlīgas balsis tomēr drīz vien apklusa, kad de Golls atkāpās un nāca jauna valdība. Arturs Tīlmanis Mēs lasām Ziemelvācijā mūsu — Osnabrikas latviešu nometne iedzīvotāju skaita kas, šķiet, politisku iemeslu dēl par ^^^^ viduvējām. Esam te kopā DP uzņemšanu Francijā nemaz nevē- ^ cilvēku ar visiem maziem bēr- 1as runāt, Bet uzsvef, ka franču strād- P^^™- iztikas ziiiā mums nieki paši ir bez darba un ka" ārzem- p^^i^» varbūt, pat labāk kā daudz nieku darbaspēka konkurence tos var ^^^^ nometnēs. Var teikt, ka ari lī-tikai apdraudēt. Praktiski tas izpau-p^^*^^ vismaz pagaidāmi nevienam žas tā, ka patlaban neviens ārzem- netrūkst. Esam lieli lasītāji un Ipasū-nieks Francijā nevar dabūt darba at- ^^^^^ ^i*"® Vācijā iznākošos lat-lauju, bet ja tādas nav, tad nevar I laikrakstus. Domāju, ka ari pārējos tautiešus interesēs, ko mēs īsti lasām. Mūsu nometnē visvairāk lasī-ciemā pie Keimsas vēl tagad atrodas I*!;" ....Latviešu Vēstnesim".! No tā 01 i.«.,.:^i.:„ rrj ., I abonējam 85 eksemplārus. Nākama dabūt ari uzturēšanās atļauju. Kormisijas ciemā un Montreālas 21 latvietis, šis divi grupiņas ir, cik zinu, vienīgās, kas vēl palikušas par sargiem amerikāņu dienestā. 60 tautiešu vidū ir Bruno Rozītis. Kāriis Indijas nemieri apspiestie « Terroristi Palestiiia uzspridzināms ani^M lidmašīnas vietā ir Augsburgas „Latvju Domas" — 80, Minchenes „Bavārijas Latviešu Vēstnesis" 70, Ansbachas „Jaunās Zi- T?,^. AI 1 j Cl ,1 . I nas" 60, Haņavas „Tēvzeme" 40, Es- Freimanis, Aleksandrs Skalders^ ^^'hng.n.s „Latviešu Zinas'10, Altetin-kolajs Suchorucenko, bij. vltn. Dr. H. g^s ^Atbalss" 5. No mēnešrakstiem Vītols, dzirnavnieks Sprogis, Lappuķe, Vīrcburgas „Celš" pasūtināts 60 ek- Liskops, Pumpitis, Igors Cinovs, Tem- semplāros, Kemptenas' „SauksmeC 5i bergs un citi. Alb^jrts Zembergs ļ un Altētingas „Jersika" 10. Visbeidzot nupat pasūtinājām veselus 100 eksemplāru Augsburgas «Ilustrētā Vārda", lai ari bērniem būtu kō palasīt un pašķirstīt Leopolds Bi^ozovskis I n d i j as plaši izplatītajos nemieros nedēļas laikā nogalināti 223 un ievainoti 1047 cilvēki. Dumpinieku sodīšanai sākušas darboties 5 ārkārtējās tiesas. Angļu spēku virspavēlnieks Indijā — ģen. sērs Klodsj Ochinleks Niidelijas radiofonā paziņoja, ka so-^ dīs visus Karaliskās Indijas karaflotes nemiernieku vado6ua. Kaut art Indijas ostās izdevies atjaunot kārtību, Džubalporā, Indijas vidusprovin-ču militārā centrā, 2500 Indijas armijas sipoju 27. febr. sadumpojās un atstāja savas kazarnias. Mahatmas Gandija pēctecis indiešu neatkarības kustības vadībā Pandits Neru Bom-beja asi kritizēja„kontrrevolūcionā-rus," kas Bombejas ļaudis uzkūdījuši asiņainiem nemieriem. 100.000 klausi^ tāju nopietnajam pulkam Neru paziņoja, ka Indijas problēmas varēs atrisināt tikai tad, kad to atstās angli. LCP par LSK statūtu ievērošanu Latviešu Centrālā padomb nolēma „Ikvienu indieti armijā, aviācijā, ka- uzaicināt Latvijas Sarkana ,krusta dar-faflotē un policijas spēkos" viņš aici- biniekus turpmāk stiiigrāk ievērot naja nešaut un nekaitēt saviem brā- LSK statūtus Iecelto pilnvarnieku 1iem — indiešiem pēc angļu pavēlēm, vietā jāstājas vēlētām komitejām. Sistemātiskos uzbrukumos, trim ang- Latvijas Sarkanam krustam jāturpina lu lidlaukiem Palestīnā spridzekļiem biedru uzņemšana un visās Vācijas bruņojušies terroristi iznicināja 20 un okupācijas joslās jānosaka Vienādas (Beigas 3. lappusē) LSK biedru maksas. H.M. |
Tags
Comments
Post a Comment for 1946-03-06-01