Bavarijas Latviesu vestnesis, September 21, 1949

              21. ^«P
6 LATVUA Trešdien, 1949. g. 21. septembri.
K amer
Jau vairākkārt man ir pieprasīts
atspēkot latviešu presē tik bieži iz­teiktās
bažas par latviešu un sevišķi
tās jaunatnes amerikānizēšanos sve­šajā
zemē. Sis bažas atspēkot ne­spēju.
Vērojot pats savus bērnus
un viņu augošo domu, šis bažas va­ru
tikai padziļināt. Kā gan tas ci­tādi
lai būtu? Lai cik liels iespaids
Ir ģimenei ļbērna audzināšanā, viņa
dzīvā domu gaita un dzīves uztvere
dabīgi veidojas ari saskarē ar dzīvo
apkārtni .un citu bērnu sabiedrībā.
Akli \in noziedzīgi pret mūsu bēr­niem
būtu neievērot šo dzīves liku­mu.
Tikai ģimenes iespaidā uzau­dzis
bērns būtu vārgs, dzīvei nede-xļg
»f mākslīgs siltumnīcas augls.
Sis pārdomas man biezi vien rodas
ari tad, kad dzirdu neauglīgas, bet
pārpatriotiskas sarunas par latviešu
fikolu nepieciešamību trimdā. Vai
mums ir trūcis īstu latviešu, kas ne­kad
nav gājuši latviešu skolā? Nē,
latvisko skolu trūkums latviešus ne­iznīcinās.
Vēl nesen Toronto pilsētā
€9 satiku latviešu meiteni, kas Lat­viju
nav redzējusi, skolā latviski
nav mācījusies, bet -—zina visas
mūsu tautasdziesmas un ir latviskā­ka
par daudziem, kas tikai tagad
Sāk mīt svešas zemes. Analoģisku
gadījumu atceros ari dažu dienu
piedzīvojumos Ņujorkā* Latviski
var būt pat bērni, kas dzimuši Ame­rikā.
Un tomēr bažas par latvietības
zaudēšanu Ir visai lielas. Pie mazā­kiem
bērniem, 'pirms pubertātes,
tas nav vēl bīstami. Tad bērns vēl
dabīgi uzskata savus vecākus par
neapstrīdamu autoritāti un, paldies
Dievam, šiem bērniem ari trimdas
1
Parize iemāca cinīties
TAUVALDIS piNIŅS STĀSTA
PAR SAVU DARBU
Pirms četriem gadiem Jaunais latvleSu
komponists TāUvaldls Ķēniņš uzsaka
ciņu par Parīzi un šodien viņS ar gan­darījumu
var teikt ka ciņas pirmo pos­mu
ir laimējis. Kā rūdīts „monmartne-tlB",
ĶenIņS gan ari tagad vēl mitinās
Jumta istabiņā, pats apkopj savu maju
un pats gatavo ēdienu taču šodien viņS
lau var raudzIUes nākotnč ar paļāvību.
..Šovasar," saka Ķēniņš, „pirmo reiz
esmu. tik tālu. ka varu atļauties pie-ftķlrt
Bov atvaļinājumu Dovlļā. Tas ne­bija
viegli: pie pašreizējās komponistu
pārprodukcijas Pailzē mūziķis tur var
izslsUes cauri tikai tad, Ja viņš dara vairāk
nekā spēj, gul mazāk nekā drikst un
prot nedomftt par pasaules Jaukumiem.
Vislielākā problēma bija nobeigt kon­servatoriju.
Mācīties un tam blakus no­drošināt
ari savu eksistenci, taš ne vie­nu
vien reiz man šķita uzdevums, ko
nespēšu atrisināt. Un tomēr tagad es-niu
tam pāri, kaut ari dažs mēnesis ir
prasījis no manis turpat divu cilvēku
darbUi , »
Tagad? Tagad tā lieta ir Jau samērā
vienkārša. Manus darbus atskaņo, mans
balets - pantomīma „Dlack-Bill'* guvis
Pōrizē panākumus, un man pamazām ro­das
salūta, ka mans vārds melomānu
aprindās vairs neskan gluži tik ano­nīmi
kā priekš dažiem gadiem."
„Clk noprotu." viņš turpina, „tad ari
nākamajā sezonā tikšu pie dažiem pa-sūtinājumlem
tbātrim un varbūt ari fil­mai.
FinanclāU tas Jotl vilina, tikai ša
medaļai, diemžēl, Ir ari otra puse: šādi
rakstīta mūzika parasti nekur citur nav
Uetojama; un tad - tā gan attīsta tech-nlku
bet nepadziļina pasaules uzskatu.
Vn tas mūziķim nav nekāds mērķis.
Ko esmu komponējis? Līdz šim gal­venokārt
kamermūziku; konservatoriju
nobeidzu ar stigu kvartetu, ko drīzumā
paredzēts iespēlēt lentā Parīzes radiofo­nā,
bez tam esmu uzrakstījis vairākus
darbus vijolei ar klavierēm un rindu
dziesmu. Pagājušajā ziemā, lai Iemācītos
ekonomiski rīkoties ar izteiksmes lī­dzekļiem
komponēju trio fleltal, klarne­tei
un fagotam un pirms dažiem mēne­šiem
pabeidzu septetu vijolei, klarnetei,
mežragam, altam, fagotam, čellam un
kontrabasam. Ar šo darbu piedalījos
ari Parīzes nacionālās konservātotljas
šāgada pavasara konkursā un ieguvu pir­mās
šķiras atzinības rakstu. No šāgada
Slecpadsmlt konkurentiem vienpadsmit
Ija franči viens rumānis, vlans beļģis,
viens urugvajietls un viens latvietis. Žū­rijā
— 2aks Ibērs, Florāns Smlts, Zoržs
Oriks, Artūrs Honegers un Frančesko
MallpjM — tā tad pleci dūži! Piecas
slavenības ar pasaules vārdu l Man, kā
saka dūša bija galīgi papēžos, toties
gandarījums par iekaroto titzinibas
rakstu tagad Jo liels, sevišķi tādēļ, ka
tas man dod tiesības nākamgad kandi­dēt
uz „Grand Prlx*V
Par Parīzes pagāiuSās sezonas muzikā­lajiem
Jaunumiem komponists stāsta:
..Gan simfoniskajā, gan kamermūzikas
laukā tādu bija bez gala. taču. dīvainā
kārtā, neviens neaizsniedza augstumus,
kādus atklāja, piemēram. OllvJē Meslēns
savā ,.Trols Tala" vai Arturs Honegers
..Liturģiskajā simfonijā". Ievērības cie­nīgs
gan ir Martlnē ..Orfejs", tāpat An-drē
Zollvē koncerts Marteno viļņiem
un orķestrim un varbūt vēl Kloda Del-venkūra
opera - balets ..Lucifers", taču
tas tad ari Ir viss. Pārējais Homko tiesu
Ir tikai vidusmērs un pelēcība."
Neraugoties uz paredzamo darba pār­pilnību.
Ķēniņš ari nākamajā ziemā ir
nodomājis turpināt savas speclālstudljns
pie Ievērojamā franču novatora Ollvjē
Meslēna.
«Vlsvalr&k mani Interesē.** saka Ķē­niņš.
..Meslēna jaunās atziņas par ritmu,
kuras viņš nodibinājis, pētījot Indiešu
un polinēziešu seno tautas mūziku. Do­māju,
ka man tās var būt loti noderīgas.
Jo nākamzlemu pirmo reizi gribu ķer­ties
pie kāda lielāka orķestra darba,
varbūt pat simfonijas.**
Pirmo pēckara laiku Ķēniņš atceras kā
kSdu retAl un patīkamu izklaidēšanos,
..Clk bezrūpīga.** viņš saka. ..man tagad
Sķlet tā dzīve, kādu dzīvoju kad vēl
skaitījos DP. Seit Parīzē, par katru
dienu Ir jācīnās ar zobiem un nagiem,
jo šeit neviens neko nedod par brīvu.
Un tomēr es esmu apmierināts, varbūt
pat savā ziņā lalmTe«5. jo šeit es esmu
Iemācījies kaut ko. ko Vācijā laikam ne­kad
neapgūtu. Ksmu Iemācījies cīnīties
un esmu iemācījies savas dienas neno-mest
zemē.** V. D.
grāmatniecība devusi kaut nedau­dzas,
tomēr vērtīgas un derīgas grā­matas,
kuras vir,ii lasa un pārlasa un
līdz ar latviešu valodu uzņem arī
mūsu pasaku garu. Tukšs, absolūti
tukšs, turpretim, ir mūsu grāmatu
klāsts bērniem pubertātes laikā. Pa­saku
dziļāko skaistumu viņi vēl ne­saprot;
un uzskata gandrīz par pa­zemojumu
lasīt ,,bērnu grāmatas".
Līdz mākslas literatūrai viņi vēl nav
nobrieduši. Tas ir laikmets jaunek­ļu
dzīvē, kad — dažiem skolotājiem
un dažiem pārgudriem vecākiem par
spīti —• lasa un var lasīt tikai pie­dzīvojumu
stāstus: par indiāņiem,
par detektīviem, par mežoņiem utt.
Bet šis bērniem nepieciešamās „lu-bu
literatūras" nav un nevar, būt
mūsu šaurajā trimdas grāmatniecī­bā.
Un vai tad ir brīnums, ka mūsu
pusaudži bēg no latviešu grāmatām,
bet iedziļinās svešajā valodā?
Sis ir arī tas laikmets cilvēka dzī­vē,
kad bērnam rodas patstāvīgas do­mas
un, pats neapzinoties, viņš sāk
salīdzināt savus vecākus ar savu ap­kārtni.
Pārāk krasa vecāku gribas
uzspiešana jauneklim pubertātes lai­kā
var to atgrūst un atsvešināt uz
laiku laikiem. Svešajā zemē šis ir
patiesi bīstams laiks mūsu jaunatnes
pazaudēšanai no tautiskā viedokļa.
Un es patiesi šaubos, vai daudz kas
būs panākams ari ar latviskām svēt­dienas
skolām, skautu un gaidu no-darbn:)
ām, ja bērnu un jaunekļu iz-kaisltības
dēļ tādas vispār būtu ie­spējams
noorganizēt kaut cik ievē­rojamam
latviešu bērnu urt jaunekļu
procentam. Es pat baidos, ka tas
varētu jaunajās sirdīs iepotēt maz­vērtīgu
izolācijas sajūtu svešajās ze­mēs.
Bērniem ir jāaug dabīgos sa­vas
apkārtnes apstākļos, ciešā saska­rē
ar apkārnes dzīvi un domu. Un
mums; gan būs jāatrod arī citi ceļi, kā
saglabāt latviskumu savos bērnos
ari pāri bīstamam pubertātes lai-kam,
lai viņi, izmaldījušies cauri
Mainridam, Zilam Vemam un kri­minālromānu
gubām, reiz atkal at­grieztos
un saprastu Mērnieku lai­kus,
Kalpa zēna vasaru un Andrik-sonu.
Un vaļsirdīgi runājot — es
neredzu cita ceļa, kā mūsu tautas­dziesmas.
Reiz pirms gadiem piecpadsmit,
Parīzes-RIgas vilcienā es satiku
amerikāni, kas gauži bija aizmirsis
savu dzimto latviešu valodu. Bet
viņš brauca uz "mājām, kur teicās
sievu meklēt. „Kā?" jautāju, „vai
tad Amerikā sievu trūkst?" „Well,"
TEĀTRIS SVEŠUMA
viņš stāstīja, „tur man nav laika to
īsto izmeklēt. Nebūtu jau ari vaja­dzības,
bet „now ir fourtnight" at­pakaļ,
kad vilciens^ ilgāku laiku stā­vēja
mazā prērijas stacijā. Kaut kas
bija saķibelējies. Es bradāju pa
smiltīm un — kaut kur tālumā er­moņikas
spēlēja Pūt, vējiņi, dzen
laiviņu, aizdzen mani Kurzemē.
Zini, es sāku raudāt kā'muļķis, Ņu­jorkā
atmetu visiem veikaliem ar
roku un paķēru biļeti ŗuz mājām.
Man jau arī pienākas trīs nedēļu at­vaļinājums."
.
Viņa stāsts, protams, bija daudz
garāks un nelatviskāks, bet viņa do­ma
nogūla manā apziņā ar akmens
svaru im kļūst smagāka ar katru
Kanādā nodzīvotu ga'āu. Un kad
mans dēls Pēteris atrakstīja savu
pirmo vēstuli, un tā bija angļu va­lodā,
pirmā brīdī kaut kas sāpīgi ie­dzēla.
Bet tad es ilgi domāju par
viņa 13 gadiem uni visāni tām tau­tasdziesmām,
ko mēs kopīgi esam
dziedājuši. Zēns, kas dzied. Kas
tie tādi, Maziņš biju, neredzēju;
kas prot priecāties par Caur sudra­ba
birzi gāju, Jauns un traks tu,
puika, esi bijis, — tas nevar pazust
latviešiem arī tad, ja pāris gadu
latviešu grāmatās un rakstos neat­radīs
sev piemērotas lasāmvielas.
„Mūsu dziesmās ir mūsu vēstiure.
Kamēr mēs protam dziedāt, mūsu
vēsture nav beigusies," — teica Kār­lis
Skalbe vienā no savp dzīves pē­dējām
runām mazā Zviedrijas pil­sētiņā
Vallā, Šie vārdi būtu uz mū­žiem
jāiekaļ katra latvieša apziņā.
Mūsu dziesma mūs saglabāja cauri
verdzības gadu simtiem. Tā arī ta­gad
ir vienīgā, kas spēj mūs sagla­bāt.
Mums nav vairs'savas zemes,
mēs klīstam svešumā. Mūsu diplo­mātiem
nav balss, mūsu karavīriem
nav Ieroču. Bet ja tautā mūsu dzies­ma
neapklusls, tā atsauks Lāčplēsi
no Staburaga dzelmēm. Mūsu tau­tasdziesmās
ir mūsu tautas likteņi —
tēvu tēvu sviedri, brāļu asinis, mā­tes
tikumi un mūsu zemes smarža.
Kas pazīst mūsu tautasdziesmu, tas
pat neredzējis zina, kā viļņo mūsu,
rudzu lauki, kā šalko baltie bērzi,
kā kokos klusē kapsētas, kā smaržo
mūsu tīrumi un pļavas. Tikai mūsu
tautasdziesma var saglabāt mums
mūsu bērnus gariem gariem gadiem
cauri. Tāpēc — dziedāsim. Ik va-
^, karus un rītus — reizē ar lūgšanu,
lai mūsu bērnu zemapziņā ieaug
mūsu tautas balss.
Mariss Vētra
Gan varbūt novēlojušies un šaurāka
apjomā nekā prasītu īsta modrn)a, esani
sākuši runāt par krlzl trimdas teātri.
Sal sakarā dažs šaubīgs vārds Izteikts
arī par mūsu rakstniecību ka tuvāko
teātra likteņu dalītāju kā skatuves uz­plaukumā
tā arī - kā šoreiz — paguru­ma
brīdī. Skaidrāk par piesardzīgam
šaubām runā statistika: teātra zāles tuk-
Sojas trimdas publikā vērojamas sairša­nas
tendences, ne tikai izceļojot, bet arī
neapmeklējot izrādes. Cēlonis, tātad
meklējams citur. ,
Ne mēs, ne trimdas teātri pi^rms divi
gadiem nerēķinājāmies, ar valūtas re­formu.
Varam sameklēt mūsējām līdzī­gas
pastāvēšanas problēmas arī vācu
teātra dzīvē. — tās Ir tīri saimnieciskas
dabas, tā ir Jaunā vācu marka. Pirms
reformas visi iestādījumi, kas tagad aiz­veras
vai gatavojas to darīt taču eksi­stējuši.
Tad bija interese un bija nauda.
Pirmā ir palikusi, bet nav otrās. Bet
Vācijas publikā un vācu teātrī valda
Dilnīgl citi samēri, kas nepavisam nelī­dzinās
mūsējiem. Nav dzirdēts, ka pair
likvidēšanos domātu Berlīnes valsts ope­ra,
vai Grindgena skatuve Diseldorfā,.
oat ne mazāki iestādījumi lielākās pil­sētās.
Jā. slēgti gan operešu teātri, en­tuziastu
ansambļi, t. s. staru trupas, kui*
kvalitāte parasti ir tikai viena, labākā
gadījumā divi aktīvi, l^t pārējie —
teātra skolnieki. Caurrfterā no 10 teāt­riem
kapitulē 4.
Ja vācu teātrim naudas reforma, tā
sakot, apcirpusi kaltušos zarus, tad
mums — kā redzam — šādas vai citādas
grūtības ķērušās pie pašas serdes, taisās
paņemt vienīgo, kas mums vēl ir. Mums
ir iemesls runāt par mļlsu teātra krizi,
IIIBIIIIIIIIIIIIIIISIIIIII1IIIIIIIIIIIIIIIIIIIII
- V.
bet nav nekāda pamata meklēt tac u
tulkojumu parailēlismā ar Vāciinr 1
stākliem. Un bez tam - piem Mērh?
kas teātra Dēripiai<i v » r a . , o i , . „ „ r"^
M uzigais D autnanis
Mčrbckas Icālri
Maršala vitamīni veicina demokrātiju — Pec 260
V
gadiem ^^likvi'deta pēdējā latviešu kolonija
Gaiļu dēļ divi latvieši, kas diez"
. vai kādreiz vaigā redzējušies, Eslin-genā
kļuvuši nikni ienaidnieki. Ie­naida
gan*sr vienpusīgs, jo «vainī­gais"
jūtas nevainīgs. Kultūrvēstu­riskie
sarežģījumi, kas kādreiz trim­das
vēsturē tiks sīkāk aprakstīti
nodaļā par IRO padomdošanas laik-
I metu, ar apakisvirsrakstu „Gaiļu
briesmas Eslingenā", sākās augusta
beigais. Jaunie gailēni augustā sāk
izmēģināt balsīs, un kur dzīvo lat-viešit
tur, protams, katrai trešai ģi­menei
ir sava vistu būdiņa. Un tad
sākajj nakts koncerti. Parasti Eslin-genā
dziesmu gars atplaukst zinā­mas
dienās reizi mēnesī, kā arī nak­tīs
no otrdienas uz trešdienu, kad
atvadības svin ASV braucēji, bet
gaiļi nometnes iekšējās kārtības
reglamentam nepadevās \in stūrgal­vīgi
dziedāšanas treniņus sāka jau
drīz pēc pusnakts stundas. Pirmais
eksplodēja operešu melodiju nīdējs
komponists Volfgangs Dārziņš.
Pirmajā vispārējā, bet slepenā
gaiļu skaitīšanā viņš noskaidrojis,
ka nelielajā blokmāju pagalmā ie­sprostoti
48 gailēni un 7 dziedoņi 20
stundas dienā nepārtraukti vingri­nās
tieši zem komponista loga. V.
Dārziņš esot arī izdibinājis, ka gaiļi
„izskrinēti" IRO putnkopības kursu
audzētavā Nellingenā. Komponists
tādēļ par savu lielāko ienaidnieku
uzskata kursu vadītāju, mūsu pa­zīstamo
putnkopības speciālistu An­dreju
Leiši, kas, liekot olas perēt,
nav izmeklējis tikai tās, no kurām
šķilsies dējējas.
Gaiļu invāzija no švābu ciemiem
drīz beigsies, un naktsmiera traucē­tājus
vienu pēc otra noskrubinās pie
atvadlāsltes, bet man ir vienīgi ba­žas,
ka mūsu latviskās mūzikas
komponistu 48 dziedātāji būs pār-skolojuši
modernāku par Hindemitu,
Honegeru vai Belu Bartoku . . .
Līdz šim bija zināms, ka vitamīnu
trūkums rada maza?inību, skorbutu
un citas nelāgas kaites. Tagad esot
noskaidrots, ka pastiprinātas vita­mīnu
devas ārstējot arī nacismu im
veicinot demokrātismu. Laikam tā­dēļ
par Maršala plāna summām Vā­cijā
ieved vitamīnus no visdažādā-kām
valstīm. Savs labums tiek arī
dīpīšiem, kas gan no, visādiem „is-miem"
jau sen izārstēti arī bez vi­tamīniem.
Ja tikai ir D-markas,
Vācijā šovasar varēja izēsties Itāli­jas
aprikozes, Ungārijas firziķus un
arbūzus, Dānijas un Švc^ičes ābolus
un pat Turcijas ķiršus. Pašreiz sā­kusies
vīnogu sezona, un vietējām
cenu pamatīgi „nosit" Ungārijas
saulē augušās.Arī mēs dažkārt at­ļaujamies
pa ķekaram un, saldās
ogas lupinādami, nemaz nedomā­jam,
ka lasītāji bijuši Ungārijas jau­nie
kolhoznieki . . .
Vēsturnieki kādreiz par 1949. gadu
rakstīs: tas bija toreiz, kad likvi­dēja
pēdējo latviešu koloriiju un lika
mums braukt tur, kur neviens ne­gribēja
. . . Tiešām, Esiingcnas lat­viešu
kolonija likvidēta un palikusi
vairs tikai parasta DP nometne.
Hercoga Jēkaba laikā latviešiem
piederēja divas kolonijas — Āfrikas
rietumu piekrastē , Gambija un pie
Rietumindijas Tobago sala. DP laik­metā
latvieši iekaroja Nekaras ielejā
Eslingenas koloniju un vairākus ga­dus
ar veikliem runas vīriem un
spēcīgiem memorandiem atvairīja
visus iedzimto uzbrukumus. Pilnīga
kapitulācija nav notikusi ari vēl ta­gad,
bet lepnais vārds ir vējā un
latviešu trimdas galvaspilsētniekiem
jādzīvo vienkāršā DP nometnē . . .
Vēstures grāmatās stāv rakstīts,
ka Gambiju jau Hcrcof:$a Jēkaba
valdīšanas laikā, ap' 1660. gadu, pār­ņēmuši
angļi, viņa dēls Fridrichs
Kazimirs Tobago salu zaudēja 1690.
gadā,un-atkal naskie bija angli. Ta­gad,
pēc 260 gadiem, rīkojumu par
Eslingenas kolonijas nosaukuma
pārdēvēšanu devis, izsakoties (bij.)
ELK informācijas biļetena rakstībā:
IRO Area 2, Sub Area Bad Cann-statt
Field Sunervisor's D. C. F.
Gare kungs. Laikam tā ir sagadī­šanās,
— arī D. C. F. Gērs nēc tautī­bas
ir anglis ; , ^ Meimurs
Mērbekas teātris, gatavodamies
turnejai, pārstudējis Blaumaņa Pa­zudušo
dēlu. Pasaules rakstniecībā
tik izplatīto temu rakstnieks risina
cilvēcīgos ietvaros kā divu paau­džu
cīņu, ko liktenīga nenovērša-mība
noved pie traģiskas izskaņas.
Meistars, rakstot šo drāmu, pats-raudājis;
viņš izteicies draugiem,
kam pirmajiem bijis dzirdēt Pazu­dušā
dēla skatus, ka ilgi domājis,
vai Krustiņš nav griežams uz labā
ceļa, apsvēris visas iespējas, bet, ie­vērojot
Krustiņa nepastāvīgo rak-stiuru,
izšķīries par traģisko atrisi­nājumu,
Bet ari tad Blaumanis nenotiesā
Krustiņu. Vecā Roplaiņa vārdiem
autors'saka: „Bet še (rāda uz krū­tīm)
arī ir tiesnesis, un tā priekšā
esmu tikpat vainīgs kā tu. Neesmu
tevi diezgan uzraudzījis. Domāju, ka
tev jaunībā būs tāds pats prāts, kā
man vecumā. Caur manu nolaidī­bu
notikusi nelaime. Cietīsim abi,"
Rūdolfs Blaumanis Pazudušo dēlu
sarakstījis 1893. gadā. Pirmie gal­veno
lomu tēlotāji bijuši Krustiņš—
Pēteris Ozoliņš, Roplainis—- Aleksis
Mierlauks. Latviešu skatuves ši bē­du
luga pārstaigājusi vairākkārt, tā
izrādīta vairākos inscenējumos Rī­gas
provinces teātros, neskaitāmas
reizes Pazudušais dēls spēlēts Lat­vijas
pagastos. Mērbekas teātris to
sagatavojis ar V. Dajevska dekorā­cijām,
Jāņa Zariņa režijā. Roplaini
tēlo Jānis Sabērts, Krustiņu — Ro­berts
Mucenieks, Roplainieti—Helga
Gobzine, Ilzi—Milda Zllava, Inķi—
Kārlis Lagzdiņš.
Rūdolfs Mucenieks izsakās: „Sisir
jau ceturtais Pazudušā dēla iestudē­jums,
kurā piedalos, un jāsaka, ka
katrs nākošais no viņiem ir bijis
grūtāks par iepriekšējo. Krustiņš
savā cīņā starp labo un ļauno un
nenovēršamo prasa no aktiera pilnī­gu
sevis ziedošanu viņam. Tā ir lie­la
prasība, bet kas to spēj pildīt,
kaut daļēji gūst lielu gandarījumu."
Kārlis Lagzdiņš 1920./21. gadā Na­cionālajā
teātri bija vēl tikai suf­lieris.
„Ar Pazudušo dēlu teātris at­klāja
sezonu," atceras Lagzdiņš.
„Režisors Mierlauks, dekorators Jā­nis
Kuģa. Krustiņa lomai bija četri
tēlotāji — A. Zommers, K. Pabriks,
K. Kvēps un J. Zaķis. Kādā izrādē
Roplainis — Aleksis Mierlauks -
ar pistoles korķi Ievainoja Krusti­ņu
— Pabriku — kaklā tik stipri,
ka Krustiņa tēlotāju vajadzēja vest
uz pilsētas slimnīcu. Roplaiņu māte
bija Jūlija Skaidrīte, Ilze — Mirdza
Smitchena, Juris — Jānis Marsie­tis,
Pūllšu Pauls i — Teodors Vald-šmits,
Aža — Berta Rūmniece. Tā
bija pilnvērtīga izrāde, skatuves
mākslas augsts snie^iums. Nacionā­lajā
teātrī Pazudušais dēls iestudēts
četras reizes. Pirmajām divām reži­sors
Mierlauks, trešajai — Eriedī-tis,
un pēdējai, godalgotajai — Jā­nis
Zariņš."
Trimdas aktieru seniors un Rop­laiņu
tēva tēlotājs Jānis Sābert? in­scenējumu
vērtē šādi: „Ja mēs vēl
šodien, kad nometnes tukšojas, esam
uzdrošinājušies ķerties pie tik liela
darba kā Blaumaņa Pazudušā dēJa,
dodot tam pilnīgi jaunu inscenēju­mu,
tad tas lieku reizi pierāda, cik
liela nozīme ir Blaumanim litera­tūrā.
Blaumanis ir viens no mūsu
gaišākajiem un saulainākajiem māk­sliniekiem,
bet Pazudušais dēls, pēc
manām domām, pārspēj visas vina
lugas. Blaumaņa tēloto latviešu sē­tu
ar \nenkāršajiem lauku ļaudīm,
kas sevī nes pasaules traģēdijas va­roņu
pazīmes, lai paņem līdzi mū­su
trimdinieks, aizbraucot tālos ce­ļos.
Atceroties Blaumaņa gaišos tē­lus,
tas nekad nevarēs zust Latvi­jai."
Patlaban Mērbekas teātris vieso­jas
amerikāņu joslā. p. A.
kas teātra pēdējais brauciens pa brim
joslu rāda, ka \abai_ lugai un labam an-samblim
- gluzi kā pie vāciešiem
)āri markas atrodas katram. Zāles i7
pārpildītas, un paliek vēl krietna
neredzējušo - vietu trūkuma dēl hul
sātnespēja nav īstais iemesls. Dr
tad — maksāt negribēšana ^ ' '^
Bet līdzās apmeklētāju skaita krizf^i
tiešām mēdzam runāt par repertuāra
krizi. Turpat vai izsmelts viss4atvi4..
lugu repertuārs, tā ka pāri' palikuS^
gandrīz vai vienīgi smagās Raiņa. Bn^7
derēs un Aspazijas drāmas, no kuru uT
vešanas / jāatturas, šoreiz tiešām ean
jaimniecisku. gan technisku apsvēriunu
m. Krize ir sākusies, un musu teātra I
rāda tulkotus darbus. Bet dzirdami
tikai konstatējumi par nacionāla reDer
tuāra apsīkumu. Mēs ari prasām
rēt to, pildīt radušoij plaisu, cik ātri
Iespējams. Bez tam dzirdam, ka bareā
«ais krizes cēlonis nav vis pašu darbu
trūkums, bet fakts, ka mūsu plānā saS
vairoUes tulkotie darbi. Taču kaS5
labs latviešu darbs uz latviešu skatuv-S
bauda un baudīja dabiskas priekšrocl
bas — tas tā būs vienmēr." Bet tāoat
katrs labs sveštautu darbs jāuzved jo to
taču vēlamies redzēt, vēlamies' taču
dzirdēt Moljēru. Sovu, Pirandollo uc^
'.atviešu mēlē un pašu aktieru uzvedumā
Tā tas bija Latvijā, un. ja nemaldos bu
jām ar tādu stāvokli ļoti apmierināti
Visam bija jāmainās, kad sākās trim.
da. Sākumā skatījāmies latviešu izcilos
darbus un cita neka tiešām ari neprasi
jām. Bet tieši tagad, kad paqājuSi lau
vairāki trimdas gadi kopš jaunā sāicu.
ma, mēs bez tam redzam, ka visa tā
laika ievirze bija ne atsevišķā māksll
nieciskā vadītāja gribas vai visas teātra
kopas mērķtiecīgs veikums, bet daudz
lielākā «mērā tā bija apstākļu vēlēta tfi
tad spontāna rīcība. Nu varam jautāt —
vai viss Sis laiks pareizi novadīts? vai
neesam pārvērtējuši pirmā brīža IncN
ces spēku? Nekad nav seku bez c61ona.
Vai neieminamies par to mazUet mv
vēlu?
Mēs runājam tagad par krlzl, bet da.
rām to joprojām bez tādas mērķtiecības
kas vestu āra no kļūmīgā stāvokļa Mēs
prasām vairāk pašu lugu." Vai tedomāja.
mles, ka pietiktu sadalīt uzdevumus
trimdas rakstnieku starpā lai lietai būtu
līdzēts? Mēs mierinām sevi sacīdami*
trimdā sarakstīts tomēr daudz rfidāmti
lugu. bet otrā vārdā prasām, lai mums
butu vairāk nacionāli Idejisku darbu
Labi zinām, ka to Jauno darbu vidū*
ko esam jau redzējuši, ir labi ja viens
vai divi kas atbilstu šai prasībai, pfi,
rējie kavējas vēsturē.
Taču Iekams spriežam, pilnīgi skaidri
būtu jāzina, ko īsti prasām un vai mūsu
prasības ari pildāmas. Mums jāzina, vai
savu zemi atstājis un sv^umā darbu at-sācis
teātris drīkst ilgstoši Ierobežot
repertuāru tā, ka atstāj tajā tikai paSu
autoru — ari viduvējo — darbus un vai
līdz ar to nerodas draud? ka šāds teāt­ris
ar laiku kļūst par arvien šaurāku
aprindu interešu apkalpotāju? Jo labi
zinām, ka bez tīri nacionālā momenta
pastāv ari citi mēri un^ prasības, kas
izteicas tīro mākslas vērtību novadā.
Vai neaizmirstam, ka strādājam ne tikai
§lm brīdim, bet ari vēl nezināmai, taču
Iecerētai nākotnei? Aizejošās aktieru
paaudzes vietā jānāk Jaunai, ne vājākai.
Ar daudzpusīgu repertuāru agrāk šos
Jaunos audzinājām. Vai to Iespēsim art
tagad? Un beidzot — mākslīgi sašaurinot
kāda ansambļa apvārsni, rodas radīšanas
pagurums, zināma vienaldzība un pat
nepelnīta mazvērtības sajūta.
Ir pazīmes, kas lieaina, ka tleSl 61
pašapmierinātā ierobežošanās no vienas
un šķietamā lielāku uzdevumu celtne»
spēja no otras puses jau labu laiku dar­bojušās
kā ārdītāji un tagad sagaidītās
Jrizes sagatavotāji spēki. Neaizmirsīsim,
ka ari jau uzrakstīta luga patiesībā ir
tikai puspadarīts darbs ko pabeidz Ie­studējums
un izrādes. Ja nu turamies
pie jau aprādītās metodes, neizbēgami
gausinām mūsu teātra augšanu un beigās
varam sagaidīt, ka par dažu latvleSu va­lodā
sarakstītu skatu lugu samaksājam
ar kādu tiesu pašas latviešu teātra kul­tūras.
Par sveštautu autoriem un tulkotiem
darbiem runājot, vispirms atcerēsimies,
ka vairāk par visu mūsu apsīkuSaJā re­pertuārā
gribam idejiski nozīmīgus dar­bus,
kas stiprinātu, rosināta. Tāda Ir
mūsu. visu prasība. Taču — kā Jau kon­statējām
— mūsu visu ir arī atziņa, ka
pašu Jaunajā' drānā šādu darbu tikpat
kā nav.
Paveroties ..aizliegtajā dārzā", sveštau­tiešu
dramatiskajā literatūrā, redzam, ka
tur laiks un nācijas pārdzīvojums ir Ie­darbojies
ar pavisam citu spēku. Pirms­kara
gados un kara laikā vēl pilnīgi
neitrāli eksperimentējošā franču, angļu
vai amerikāņu drāma pavērusi gluži Jau­nus
ceļus, kurus tagad nesaskatīt būtu
akli un kuru tendenci neizvērtēt mūsu
pašreizējā stāvoklī nebūtu gudri darīts.
Tiesa. Jaunā sveštautu dramatiķa lat­vieša
psīchei un pasaules uz.skatam ir
diezgan pasveša. Galvenokārt tādēļ.ka
tā tieši) un bez aplinkiem pārdzīvojusi
viskra.sākās temperatūras pārmaiņas, aiz­rautīgi
' izbaudījusi visdažādākos, no
vienmēr labdabīgus kārdinājumus. MOsu
drāmas rakstniekam visas ārdošās pār­vērtības
gājušas secen. Tas arī īsti lat­visku
apdomību mācījās pāriet aizām
un nu stāv gandrīz tukšām rokām, var­būt
tieši pats savas apdomības upuris.
Skats aizā varbūt būtu bijis loti pamā-cīgs.
bet pieejams tikai riskētajam. Un
mēs acīm redzot, riskēt neesam vēlēju­šies.
Ir dīvaini, ka atrodamies bozple-mēra
stāvoklī, ka jaunlaiku sabiedrisko
un politisko drāmu neesam spējuši ba­gātināt
ne ar vienu darbu.
Mēs visi būsim pret mūsu skatuvju
• bezplāna internacionālizešanu. bet ne­gribam
noskatīties, ka mūsu'vietā mūsu
problēmas risina varbūt mazāk pārdzī­vojušie,
pie tam mums pat nezinot.
Rietumu drāmas pārvērtība un ar to
saistītā pēkšņi dzīva kļuvusi brivibas
doma, jau pagājušos gado= devusi dar­bus,
kā Sartra ,.Netīrās rokas", ' „W
apbedīšanas". Kāmī ..Kaligulu". Cuk-maljera
..Velna ģenerāli", minot tiKa
tos, kuru protests un apsūdzība ir ticsi
un vienīgi diktatūrām mērķēta. Savu
laiku un kaitīgu pašpleticību tlc-^ātajs jr
anglis Pristlijs. kura ..Inspektors riaK
Mēi-bekas teātra nometņu apmeklcjuma
dziļi! saviļņoja latviešu publiku. Līdzina
kvalitatīvā uzveduma ari Sartra ..Netī­rās
rokas" vienā vakarā idejiski pa­veiktu
vairāk nekā sabiedriski mudinā­jumi
un apellācijas daudz il.a'ikā laika.
Latviešu trimdas teātru pienākums ir
uzturēt Jau dzimtenē sākto dzivlnc'So
kontaktu ar pasauli. īpaši kad ta - - K a
tagad ~ kļuvusi no korrekta pa^^"7c
par likteņa sabiedroto Latviešu ^imnas
teātrim jārāda, ka citur domf l^nat
mēs un jāpalīdz klīdināt paR"!"'^"'?^,;'
kāds tiešām ar laiku pSr\'arēs pHniM.
ja — kaut ari ar visu kas mums
ir - tomēr lutīvimics vieni un Vļ^, '
Latviešu teātris iāfjatavo ari tambnn.^.
kad izbeigsies mūsu an^ndal^ma ai
cibas ar pasauli, kas pati tad kins v
par krietnu tiesu plašāka neka ^aK**'
un šodien. • . „ j , . ^
Valdemārs Kroders
aicii
1^ \opēJās bri
augsti
^^^^^
i ŗ p f ^ r n un-I
*^Sus Nes- vi.>^
Aļesmi' f T h e Coni-
WS*%ace' 1 °.^Jō ievēroju-f
^ < a ' trS veidu, M
Jl^'^^i^lfia^un spēja atrast
1^ naSiieniUs ka le-
S^'^nlo demokraUJu-un
^.lJ\Sianos «ēģinaju-
^tSs sekas. '
K ^ ' S m u demokrātiju
fe^ nargrib mums lesta-
K 'Slaligi aizstāvēties
l<W"t nokavējām voM
darbus un to vieta
^;iaima pēc otrā pa-
KS nogrupējumu g
StaAngHja būtu aicmata ku
K 5 Padomju savienību
E S m valstīm, dip omats
K a m ,^ediplomatiski" ^
Lad nerotaļājaties ar ideju, ka
S a varētu būt ,.tilts;; vai
Caditājs starp ^^^^^K^ un y starp brīvību un tiranniju
bbutnekSda līdzsvara. Politika Mm māksla, nevis neiespe-
Lļ.un nevēlamā aizstāvēšana.
Mdet, ka Krievija tagad nav sa-
Uota karam. Jums tas nav le-r...
:-iiiUi«ni un laikam arī ne-volucļ
nav ii
(koinu
pa/istļ
princi]
luī VI
inaldiļ
Sadļ
vecai I
nīajal
gakuil
ļjats
veseli
ka ja|
jain
tajieri
rneklī
laiisilļ
j a s a k ļ
itiieii
vulibļ
t i i
h ar šādu gaišredzību Eiropas
kSjuini būtu kārtoti Teherānā un
E tad, liekas, dzelzs aizkars šo-
&a neatrastos vis pie Elbas, bt^l
ķtas gniegtos tikai līdz Somijas,
ijasi Latvijas, Polijas un Ru-as
1939. gada robežām, varbūt
""astāvētu nemaz vairs. Diem-nav
noticis. Lords Vansilarts
iwi spiests atzīt, ka Ruzvelts ir
Ij^pies krievu priekšā desmitkārt
kā to savā laikā darījis
lens Minchenē, izl'īgstot ar
llio
ar tii
vle^liļ
Tap
iidlorijl
|. Dinu
iiorneļ
ilah)
—.jot nākotnes perspektīvas,
ļtSa diplomāts atzīstas — to-
M domāju (ir runa par laika
p l starp 1930. un 39. gadu), ka
ļsdontociālisms karos.tikpat dro-
Wilffitu lec saule. Un tagad
* B t l , nesavaldīti, darīs tai)at
* pat drošību k ā saule katru
i f<aru noriet."
tet CerCilam. Vansilarts aiz-
I^Jkatu, kā katrs totalitārisms
. Qi noved pie kara. „Ta ir
^^ihnĶ ja sakām, ka Sta-
«las tikai kara augļus, bet ne
VISI totalitāristi sislematisld
l*W«im mācās karam." So „rī-
* ^ i a " mentāUtāti, lai bra^k-
Htlamin pedāļi, šodien vel duu-
^Sir'^^^ piekāpsies.
"^te 5 '"^^ Vansitarts.
J ^ t o j ^ ' f ; ? ^ viedokļa tagu-
H/lg2^'"-^'^ "PiPiiāplios",
«^košajam agr«ō;am.
% ^ to n S Krievi-
C a t ir'^^
Mlļ
l)r(
^111
32.
1U(