Bavarijas Latviesu vestnesis, April 29, 1950

              uz sava
^^^oņal-
. t ap mums
tautas
M !l€^tkarlģā
^li^nleku ter«*
^(bhaņa 6SĒL^
•avfeii, pidij,
.dtoķWl\uz^
l«h no apcie<^
" bija vargjifi
Vadītājs
4obates pieur
Utfivokli. Se^
preM noklau^
badējft 'Mtņa
T apstākļiem
iptcljas. Tlis
•^uiņiem un
iSlJa ari da-a
f l t o . , LI-IJķultfiru
ar
..mūsu tau«i
lati
nodo«
«Ieies
'KW«viJa8
Wt6rplH
larbinleķtt
bija pS-
^AKAEA
rMt bijā
«-nol6.no-mov*
1918.
brtojtimu nfi-
"^IJāl Tautas
jiS diehft
_ , i h M Lat-
M .Padomes
^e^ln darbus
iiittiriki polt-
Valsts aug-tteitoEot
at-par
n^
iju Tau-
.^itties ša-ttiazo
tautu
ja Jfinodibi-p-
atetlm, kas
Vijas pat-rmfi
bija
PfucarS aļrto
ržainuels»^J«
ļījas pirmo
laja^ple^^-
«iteidbttun
_ 1918. «.
rt^ d?im*
vfirdl bija
kā P6c
«.«ka no
K J . Čakste,
A.Dobdis,'
% BUbuls,
P. Rudzl-
ItoUņS,
iBachmanis,
Kiiņš^ V.
els; aiz-
^ M. An-j
; nežinā-ar-'^
ans, M.
X Lāčkāja.
A. Kro-
TEKAM
Laik s un dzivita / ^;:^!^h5!?'!;il?i?i J
Pirmais ASV lidmašīnu bāzes ku­ģis
saucās „Langley" — par godu
zinātniekam, kas bija daudz darījis
aviācijas ; labā. SamuMi Pierpotu
Lengleju mēs šeit piemina^nneviņa
konstruēto lidmašīnu dēļ, bet gan
tāpēc, ka kādā vietā .viņš Heliski no-tēlQ
laika relativitāti.
„Es kaut kur lasīju par mušu
|Wigu, kas davo tikai dažas stundas.
Rīta ausmā dzimušām saules lēkts
ir Jaunības laiks. ; Viņas mirst'no
vecuma nespēka, kataiēr gaisma pie­ņemas
spēkā, un tikai viņu pēcteči
dzīvo līdz pusdienai. Un tā ir Jau
atkal Jauna rase, kas vēro saules
rietu. Tad nu iedomāsimies, saulei
nogrimstot, ilo vēl dj^vo mušu tautu
tiapulcētu zem dižas sēnes Jumta,
Jal dzirdētu, ko saka viņas visgud­rākais
prātnieks nākotni, ViņS
stāsta, ka, pasaules vēsturē ir blJU
laiks, kad saule stāvēja nevis debe-rietumu,
bet gan austrumu pusē.
Kopš šiem tālajiem laikiem zināt­nieki
viņas ceļu rūpīgi Izsekojuši un
Uz pierādījumu pamata izveidojuši
„lielo dabas likumu", ka saule vir-
^ s tikai uz vakariem. Tagad tā tu­vojas
apvārsnim, lai pazustu uz v i ­siem
laikiem līdz ai lielo viendienas
mušu rasi, kurai viņa bija radīta."
Tāda tad nu būtu mušu filozofija.
Ļaudis, turpretim, runā par gadu
miljoniem un miljardiem. Bet, Ja arī
Sdnām, ka dzīvība uz Zemes, šīs tre­šās
planētas no Saules, pastāv ma-fcākais
1500 miljonu gadu, kurš gan
ņemtos izskaidrot, cik īsti ilgi tas
ir? Laika pamatvienības — diena
un gads, atvasinātas no abām gal­venajām
zemes kustībām: pirmā no
tās apgriešanās ap savu asi; otrā no
viņas apskrējiena ap sauli. Un Ja
šīm laika vienībām ir liela nozīme
cilvēka dzīvē, tad niecīgas un ne­pilnīgas
tās Ir zemes lodes luī vēl
vairāk universa mērogā.
Var nožēlot viendienas mušu, kaut
arī cilvēka mūžs nav no garajiem.
Tikai retajam lemts pieredzēt 30,000
6auleslēktu> Jo tad Jābūt 82 gadiis
vecam. Varētu domāt, ka ar daudza­jiem
zinātnes rīcībā esošiem slimī­bu
apkarošanas līdzekļiem cUvēka
mūža ilgumam būtu jāpārsniedz visu
citu dzīvo būtņu vecums. Diemžēl,
tā tomēr nav. Gorillas un šimpanzes
visumā dzīvo tikpat ilgi kā <rilvēks.
Ziloņi pat gūstā sasnieguši 120 gadu
vecumu, kamēr brīvībā tie nodzīvo
150 gafius. 100 gadu robežu pār­sniedz
līdakas, k^urpas un laši. Se­višķi
daudz simtgadīgo atrodam
starp putniem (ēk^ļi, kraukļi, vana­gi,
pūces, papagaiļi un gulbji). Vēl
ilgāk dzīvo valzivis un bruņurupuči.
Dažu eksemplāru vecums pārsniedz
300 gadus.
Stādu Vecums bieži Ir vēl lielāks.
Jo pārsteidzošāk tas tāpēc, ka viņu
īpatnējais dzīves un uztura veids
neatļauj tiem izvairīties no kaiti-giem
klimatiskiem Iespaidiem. Cik
svarīga ir apkārtnes ietekme, liecina
fakts, ka, piem., amerikāņu agava
tavā dsdmtenē Meksikā uzzied 10
gados, turpretim Eiropā tā zied 40
līdz 100 gadu vecumā. Kamēr vīn­ogulājs
un palmas sasniedz 100 g.
vecumu, mirtes pat 150, priedes un
egles piedzīvo 400 vasaru. īsti Me-tuzāll
Ir ciedru koki un sevišķi K a -
lifomijas mamutkoki, kuru vecumu
vērtē uz 4000 gadiem.
. Dzīves ilgums nav atkarīgs no su­gas
attīstības pakāpes vai ķermeņa
lieluma: ir skudras, kas ar saviem
12 gadiem mirst suņa vecumā un
kanārijputniņš ar 24 gadiem pārdzī­vo
lauvas tm tiģeŗus. Katra dzīvā
būtne tiecas uzturēt dzīvību J)ēc
iespējas ilgāk. Tāpēc atkal un atkal
organismam tiek piegādātas uztur-vielas,
novērsti traucējumi orgānu
funkcijās un izlaboti bojājund (rēto-
Sana, asiņu sarecēšana utt). Par
spīti šīm pūlēm nevienam nav ie­spējams
pārsniegt dabas nospraustās
laika robežas. Mirst viendienas mu­ša,
mirst cilvēks, mirst reiz arī
mamutkoks. Var iebUst, ka taču
vienšūnu dzīvnieki ir nemirstīgi.
Dabas likumi ar nepielūdzamu no­teiktību
nosaka no šūnu biljoniem
Izveidotu organismu dzīves ilgumu.
Vai tie nebūtu iedarbīgi tajā mikro­skopisko
dzīvnieciņu Joslā, kas brī­nišķīgā
formu dažādībā apdzīvo ze­mes
lodes ūdeņus? Vai sīkbūtnes,
kas vairojas daloties, stāvētu ārpus
žņaugiem, ko visām citām dzīvības
formām uzliek laika robeža. Ir
tiesa, ka pie vienšūnaiņiem nav no­vērojamas
novecošanās parādības;
viņu vidū nav arī līķu. Tomēr mirst
arī viņi — dalīšanās ir viņu nāve. Jo
daloties viens indivīds iet bojā, resp.
izzūd, lai divi citi, pārņēmuši ie­priekšējā
substanci, nestu tālāk sa­vas
sugas īpatnības. No šī viedokļa
raugoties, viņu mūžs ir ļoti īss: kā
organiskas vienības viņi eksistē ti­kai
^ nedaudz stundas. Bet ja dzīves
ilgumam ir kāda vērtība, tad tos
spētu
varbūt var apskaust daudzās bakte-njas
Jau pēc 10-20 minūtēm.
Daudzas dzīvības formas vitāHtā-tes
saglabāšanai izstrādājušas spēiu
dusošā latentā, stāvokli nogaidīt pie-mērotu
dzIviBs apstākļu iestāšanos.
Si parādība ļoti iiplatita stādu pa­saulē.
Tādi reducēti dzīvības nesēji
ir, piem., sēklas un sporas. Dzīvības
sīkstumu raksturo šādi piemēri: kā­das
nezāles jēklas tiraukos tika i ^
raktas zemē. Pēc 40 gadiem tās at-kal
izraka un Izsēja. Rezultātā —
puse no tām nebija savu drfvot-spēju
zaudējušas. No 50 gadus ve­ciem
herbārijiem iegūtas sēklas iž-pagatnc
KLABATA8 - laikraksts latvie-šu
vientuļajiem skautiem —
noteikti interesēs art Tevi. Tas
V maksā DM 0 3 vai 1 starptau­tisko
pasta kuponu. Pasūtināt
Esslingen (14a), Zollbergstrasse
1-50.
mēģinājumbs uzdīga. Lotosa puķe,
kas Oangas viļņos šūpojās tajā lais­kā,
kad Kolumbs meklēja ceļu uz
Indiju, izaudzēja sēklas, no kūrām
pēc vairāk nekā 400 gadiem izplau­ka
Jauni lotosi.
Tāpat kā atsevišķiem indivīdiem
nospraustas noteiktas laika robežas,
arī pati sugu attistiba līdz pat mū­su
dienām norisinājusies norobežo­tos
laika posmos. Zinātni^ tāpēc
runā par adītāju, reptiļu, zivju,
bezmugurkaulainu un dtiem laik­metiem.
' Sle apzīmējumi raksturo
dzīvības formas, kas zināmā laikā
ir bijušas valdošās. Sugu dzīves i l ­gums
ir ļoti dažāds. Ir formas, kas
sen Jau izzudušas un par kurām
stāsta vienīgi pārakmeņojund; citas
pārveidojušās izlases vai kādā dtā
ceļā (mutācijas); bet ir arī tādas,
kiiŗu dzīves cikls ilgst Jau miljo­niem
gadu. Sajā neaptverami ilga­jā
laikā tās saglabājušas neļ^zītu
savu plŗma&ējo veidu. Tā ir vļena
no lielākām miklām, ko dod vien­šūnu
dzīvnieki vēsturiskā skatīju­mā
— dzīvība taču sen Jau iemieso­jusies
komplicētos veidojumos , ar
pašu cilvēku pēcgalā. Vēl ir, piem.»
daudz ba^ miljonu gadu
paturējušas savu sākotnējo izskatu
un dzīves stilu. TK pati dzelzs bak­tērija-
Ļeptorbrix, kurai ASV Jā­pateicas
par milzīgajiem dzelzs rū­das
slāņiem ziemeļos n6 Augšējiem
ezeriem, ari Uiigad vēl turpina savu
darbu. Un sēra baktērija — Beg-giatoria,
kuras esamību nevar no­liegt
nevies, kas pukojies par ne­labo
smaku Ķemeļros, var atska­tīties
uz līdzīgu vecumu.
Mūžība šķir mūS no dzīvības pirm­avota.
Pieņemsim» ka ^ pieminēto
lidmašīnu bazēš kuģi „Langley" mēs
būtu noenkurojušies devības upes
vidū un mūsu vsirā būtii likt tirauk-ties
lidmašīnām šīs upes iztekas
virzienā. Ja tās spētu vienā stundā
nolidot 10.000 gadu p6smu,uz to at­griešanos
mums būtu Jāgaida vairāk
nekā 30 gadu. Tad, lidotāju stāstos
klausoties, mēs šausminātos pair
baigo apkārtni, kādā bija kārts šū­pulis:
dzīvībai Mēs dzyrdētu par i n ­dīgu
gāzu pilno atmos^iru, par nā­vējošiem;
ultravioletiem stariem,
drausmīgiem izvirduimem,. par z e ­majām
baktērijām saldūdens .okeā­nos
un retām aļģu kolonijām. Tiktu
stāstits par sīkiem vēzīšiem, korā­ļiem
un pirmajām jskrimstalu zivīm.
Tad'mēs dzirdētu, ka sauszemi p|-
mazām idtaro sporaugi, kās zwnes
vēsttļpres vidustalkos izvēršas milzu
pap^dēs, zem kurām veikli lo4ā
dažāda lieluma ķirzakas. Mēs būtu
pārsi^^gti, kai skudras pirms
350.000.000 gadu ir bijušu gluži tā­das
basas kā mūsdienās. y n stāstam
turpinoties, mēs ieparitc» ar pirma­jiem
zīdītāju ddvni^em, spārno­tām
ķirzakām, čūskām un milzu
brlflmoņiēm. Stāstījums tēlo^ ka
pamazām daba sāk līdzināties mūsu
laiku apstākļiem, ka parādās ļoti
bagāta tropisku sUdu valsts un ka
pēc neilga laika — neilga, protami,
šīs norises apjomā — cilvēks, homo
sapiēns, ļŗiras no saviem brālēniem
Primātiem, lai kā vienīgā saprātigā
būtne sākta savas savdabīgās drives
gaitas. Mēs Justos mazUet aizkārti
savā pārākumā dzirdot, ka skudra
ir vismaz 1000 reii^es vecāka par cil­vēku.
Bet — bērnība; ir skaista, un
mēs pamatoti varētu Justies laimīgi
— Ja tikai. Ja tikai nebūtu atom­bumbu
un lidmašīnu bāzes kuģu...
Odu dejas vērojot, ieklausīsimies
tāpēc, vai viņu visgudrākais tvāt-nieks
rezignēti nestāstk par kādu
rītu, kad laule vairs neuzlēks.
Apa.
Latviešu skautiem iopies^l^^^^^
vietejom oiganizocijdm
Latviešu skautu saime Vācijā i z ­klīst.
Aizbraucēju pulkam šajās die­nās
pievienojies un devies uz ASV
vad. V. Klētnieks, bet uz AustrāUJu
vad. R. Rauska. Ziemeļzemju —
Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas
skāUtu darbības saskaņošanai un ak-tivizēSāhai
nodibināta skautu tm gai­du
padome, kurā ieiet no skautiem
vad. K. Ragovskis, J . Lūkins un L.
Laka, bet no gaidām — vad. M. Re-neslāce,
S; Tw V. Jaun-zems.*
' '-r
Dānijā vadītāju sagatavošanas
kursus beidza četri, bet kopnieku
trīs. Vadītājā solījumu deva A. Reiss,
A. Upīte un R. Hartmane. ^
No Jauna reģistrētas Zviedrijā Ž,
Vācijā 3, bet slēgtas 11 vienības, tā­pat
vairākas apvienojušās.
Skautu stai^utiskā biroja DP da­ļa
paziņojusi,!!! ar 1950. gadā 1. Jū-
UJu DP skauti' Vācijā un Austrijā
vairs nepastāvi, bet varēs pievieno­ties
Austrijā - Pfadfinder Ošter-reichs,
bet Vācijā - Christiiche
Pfadfinderschaft Deutschlands, Deut­sche
Pfadfinderschāft St. Georg un
Bund Deutscher Pfadfinder organi­zācijām.
Pēdējās trīs apvi^otas
Ring Deutscher Pfadfinderbūnde,
kas gan nav sktfutu Starptautiskās
konferences locekle, bet ir kontaktā
ar Skautu Starptautisko biroju.
J . V .
nuiTi STX$T8
Xrā bŗiftoja rudens vētra. Rupjas
lietus lāses 4»loJ^ gar telts bre­zenta
iumtu^ Retumis ķlda, caur
vļU izB^kusies,^^ ilokrita uz
dēļu grUasTv
Mēs,^ divpadsmit .fūsMicņi, dell
kbiA imiH^ušies, sfiMlI^ ^ mazo
dselzi loMsfņ lai vairī­tos,
nd. drēgnuma, kas n ^ ^ i i un
vēss- neēdis cKuri nobisltajim for-niaš
tērpiem: Krisi^īņa; slāpju mal­ku
ImrMta, miūbēja uli negribēja
lāga sildli Ja i ^ J U pēris sausas
Ipgales, l i īsi b ^ nokarsa pavi-sāsir
sarkana, Iii bfidi vēlāk, lies-nyim
siiilokot, vafa^ tik tikko sildītu.
Bet\laUbl
vakirg M )
i i r i t i . Oiriis rudens
JaļliMiVMte |aU|i tum­si,
\m madiei siltuiiii aH tflta.
Tovakitr valodas nevedās. Visi
sadrūmtļtfm' sejim raudzījis uguns
spīdumi un smēķēja. Ikvienam bija
lavas rūpes, ķu apņēma domu
diuds del|k, tieļcf dubultais dze­loņdrāšu
.žogs mūsu nometni, aiz
kura ik pa desmit metriem mūi mē­dīja
tīdniie loimatiju stobri. Pat
dtktrt^^Ielais ^ dzieditijs, Jautirais
lUgU nomalei p i ^ f Bebrii-sēdēja
kluss u h l ^ i s i^pņojies kur tilu,
tālu. KlusuBJiu pirtraucā leitnants
Rpuska:
,3odian.'ir^jieil gads, kc^ man
norāva ķāJuJ VB nezinu, vai tā ir
laime, vai :arl .nelaime, ka paliku
dzīvs. J ļ i i algil viena. Ditou, pa-reisājk
ssikoi; i^SJ(ti i^rms tam pie­dzīvoju
interesantu gadījumu."
„Nu tad k ! l } v i ) i : C tādi Jau te
sārigioi mIM ^ P ^ * * izmeta Beb-ris
uii nīgri iiospļivis piri plecam.
lUuļikāii^^Ma iM> ka^^ taba­kas
nkķu, ]^e|^^ jauna pīpi
un aizsmMļa^
,.Mēs tbrēis stivijim pie DžOk-stiM/;
uzsika Rauska, izlaizdams no
mutes ķiM;>lu; dūmu mikbni. „Gan-dris
ļkvieniMi no mums kaulos vēl
vus ļaudis panākt Līdz rīta aui»
mal ceļš uz aizmuguri ir drois,"
Jfē, draugs! Bftanus ļaudis man
vairs nepanākt Drīzāk tii mHd,
panāks." *
Manī iezagās kārdinājums ivei6
mazliet pakaitināt
,Jfan gan šķiet, ka Jūsu ļ i t i^
nevienam vairs nav ne drosmes, nf
arī patiku šdt atgriezties un jif
mddēt"
„Tt> es zinu," rupji atcirta batsf
tumsā, „bet reiz viņiem vajadaii
man sekot reiz..." Tālikiis t^Ū^
sa spējā vēja brilizmā. Pie īsa klu^
suma brīža sveiais turpināja:
nAri man netikās šdt palikt, bil
t u knļsts, t u nolādētais krusti ļbi»
deva mieru."
nVal majora kungam k u pasu»
dis?"
,J>ie velnat V i u mana diivt ir
šeit pazudusi. — Bet sakalt vai Jumt
nav kāda cigarete?"
«J^esmēķēju. Maniem vīriem
gan..."
„Tad lai palidc," mani pārtrauca
svešais. ,Jlemodiniet viņus. Rīt­diena
s^asīs lielu piepūlL Bea tam
- - d t i em nav Jāddrd, ko mis šeit
runājam."
Ūkās, ka biju atical uzgūliu fva*
šā kājai. Jo viņš to mēģināja kuttt»
nāt
,Jr Ubi, ka Jūs še latUnt Jo» Itt»
manu sirdsapziņu kā smags tianent
spiež kāds noziegums. Es zinu, JOi
mani nosodīsit bet tagad man If
vienalga. Klausieties: «
Otrajam karam sākoties, ari mani
iesauca a^mkaļ armijā. Patdcottee
manas dzimts vārdam un labajiem
sakariem apgabala kara komandantu*
rfi, es tiku iedalīts specālu uzdevumu
daļā, kuras sīkas vienību novieto^»
Jās Jaunieņemtajos
\
apganalos. Ti
kara gaitas mani noveda Jūsu dzinw
gulēja VolcKfcria, Opočku un Ost- I ^ ziemeļu stūri, lai ar man pa«
formas 1 1 ^ tedim ptdcaitušu I res drošBiu. Savus ļaodU sadalīju
Pa Staburaga bērnu tekam
SVdki, Edžu un Jānil
Vai tad jūs esat mūs pavisam aiz­mirsuši?
Nu pagājuši vairāki mēneši,
kopš jūs abi ar vecākiem aizbraucāt
no mūsu nometnes Vācijā. Es un
pārējie zēni esam vēl šeit Tomiņu
Imants, Ivars un Māris arī ir aiz­braukuši.
Pagājušo nedēļu bija mazskautiem
sanāksme. Lai gan Jānis nebija maz-skautos,
pastāsUšu, ko sacīja vadī­tājs.
Mazskauti un arī visi pārējie
zēni, mazskautu vecumā — līdz 12
gadiem, arī mazskautos nebūdami,
varot piedalīties vientiiļo latviešu
mazskautu (zēnu) rotaļā. Tajā varē­šot
tāpat kā pulciņā gūt labus panā­kumus,
arī atšķirus.
Maija oti^S svētdienā *(7. maijā) šo­gad
atkal svinēs Ģimenes diena. Va­dītājs
aidnāja, lai šai dienā cenšo­ties
sagādāt saviem vecākiem kādu
īpašu prieku: ar kādu mazu dāvanu,
vai kādu mūsu darbu, kas vecākiem
patiktii, vai ar ko citii — Kātiņš pats
to Jau vislabāk zināšot Bet katri
ziņā — lai šinī dieni nebūtii nevie­na
tāda darba, neviena tāda vārda,
kas varētu vecākus skumdināt Ja
kāds šai dienā ir tālu prom no ve­cākiem
- lai aizsūta mīļus sveide-nus.
Tie, kuriem māmiņas vai tē­tiņa
vairs nav šai saulē, lai apdemo
mūžīgās dusas vietos un aiznes tur
ziedus vai piemin šai dienā, cik
daudz laba viņi darijuSi. Vadītājs
stāstīja par Staburaga bērniem
cik nelaimīgs Juties Mārčs, «ad v i ­ņam
vairs nd>ĪJi8 tēva.
Vēl sanāksmē risinājām dažus uz­devumus.
Daļu no tiem-uzdošu Jums
abiem un visiem pārējiem zēniem,
kas lasa šo manu vēstuli:
Atininiet miklas:
Augstu stāv, zemu krīt — I^letil
muti, zvaigznes skaita. — Pilna kūts
aitiņām, visas tās bez ļipiņām.
Ierakstiet šajos sakāmvārdos trūk­stošos
burtus:
N— V—ss i — z—It—, k—I
s——d.
K— v H - —k—l-n, k—
e—s a——u—a—.
A— m-—^i —Ig- a—
d——b—em —i-kr nē.
Pameklējiet grāmatās vai pavaicā­jiet
dtiem un uzrakstiet 3 latviešu
tautasdziesmas par māmiņu vai tē­tiņu,
piemēram:
BiJ man gara tā dieniņa,
Kad saulītes neredzēju.
Vēl garāka tā dieniņa,
Kad māmiņas neredzēju.
Atirisinājuml iesūtāmi: Uldim —
„LatviJa". Esslingen (14a), Breite
Str. S--5 ar piezīmi Pa Jaunību te­kam.
Uzdodiet vārdu, uzvirdu, pilnīgu
adresi, dzimšanu datus, Jo par pa-rdziem
atrisinijumiem daži saņems
laikraksta „UtviJa" abonementus 1
mēnesim
Nu beigšu m pidīSu atbildi.
IMis
bija Madonu un Ērgļu smiltis. At-ki]>
iOtiea pāri Udupei, mēs ceri-
Jām^^ ka varēsim mazliet atpūsties,
bet Velti, ^Krievu: uībnikami ne-dftva'fliittimt^
ili^ D«i-dzi
krita;^audzus' ievainoja, līdz
beidzot m i i t roti palika vairs tikai
tirlspadšmn' kaujas i$»ējlgi vīri. Mūs
atvilka dļuriugurē atpnOtai un pa-piidķUanlK
Hūšu pOsidju ]pir-ņl^;
kids prOlu bataljons.
KeUjim vēl krietbl iiguHJušl ne-gulito^
kaujps Bpl^^^lm kad sa-ņiMm
pavēli atgri^ctiu pītmajis
llnljiš Prūši, pirisiiienis'bija tit--
tuii tili; fmaiui nudijumus,^^^^ sek­tora
v a ^ a bija atg^uil par labiku
tos a t t ^ t droittft vifU.
HŖA^B rotu atļttcušajam velna
d^dm l^ja jihomlina priUH tiU iz­bīdīti
priekšposteni, t i sauktiis Vel­na
<|]0ciiayis. TMvOebiJavpatikams
\jamii^^ artilērija un
mļb^, tod^a giņdris nepirtraukU
apliludija lo pa^igutm- pozidju.
K|d devimiļ^ ceļi, trakoja ttda
p i l vētra k i lovakiŗ, un lietiis
straumi^ lija aiz mūsu apkaklēm.
Viri, dubļus brizdami, lidējās, bet
tas lietu būObu. nemainīja. Velna
dzirnavās mūs sagaidīja maiņas no-ilģpji^
vācu leldlibelis ar saviem
vīriem Pārņēmu posteņus.
„Hi]i — und B^nbruch!" aizejot
novēllja prūši, „Mēs.šeit atstājam
divdesmit piecus kritušos, rotu un
bataljona komandieri neskaitot"
Sadalīju nākošās sardzes im tad
ar vīriem novietojos granātu pus-aizbērUJā
skrejgrāvī. Jo stdgā celtos
viegbs bunkurus bija sagrāvusi
ieņaidnidca artilērija. Vīri saīguši
sajoza deSāk mēteļus un teltenes
un ļāvās.snaudām Nogurums lika
aizmirst slikto Idku irn fronti ar v i ­sām
tāl briesmām
Nezinu, dk ilgi biju snaudis. Mani
uztraucēja it spēcīgs grūdiens sā-nol.
Gribēju pavirzīties sānis, kad
atskanēja asa, metāliska balss vācu
valodā:
,JPaliedet vien mierīgs guļam,
Idtnant Nu Jau ir atical labi. Jūs
tikai bijāt uzgūlies manai kājai, im
tā sāka tirpt"
Es pāršidgumā sarāvos. Vakarā
Uču visl>ūšl aizgāja, Vai Ud kāds
būtu aizkavējies šeit? T u likās ti-ri
neticami i
^Piedošanu. Es tiešām Jūs nema­nīju.
Domāju, ka visi no vecās mai­ņas
aizgājuši. Jūs laikam esat aiz­gul...
aizkavējies."
Cauri tumšai un lietum mēģināju
saskatīt runitf ju, bet velti.
„Sakiet vien mierigi aizgulējies.
T i nu t u šoreiz ir. Visi mani ļau­dis
ir prom, bet majors brīvkungs
Maksis fon Koppelpfsnnici v i l giil
k i t Ha, ha, ha," sveiais nervod
iesmējis.
«3Ii)m kunga» jOs vB varat sa-pa
vairikim mijām, bet pat|^ jtfp .
štābu novietojos kādā mleīaja mi»
Ji. Nebūtu, vari)ūt, tur apmeties, Jo
n^ad savi tuvumi neeimii dtUi
ios nņki^irēitf, bēt mani k a l ^ t
brienu mācītāja izUurēšinis. leMM
viņa namā, viņš mūs wjJhak tfli
vēsi, lai neteiktu pat naidīgi, kā pa*
rādnidcs saņem tieeu i]q^dlti}%
Tas bija pretēji visur dtiur pieds!«
votam Liela auguma, gadu niitag
krietni saliekts, viņš izikatijia U«
dzīgs tiem daudzajiem svētajiem ua
lētajām bUdItēm, ko pirdod gada
tirgos. Klusēdams, u zināmu ne*
vērību iepreti mums, viņi mūs Vi«
dlja pa plašājim telpim, Uds ntoii#
cim pie viņa darbistabu.
„Es gribu arī šo istabu iedzīt,^
teicu micitijam, redzot viņa vild«
nišanos atvērt durvis.
^Ti ir mana darbistaba. Tur nav
ndci ko redzēt Un — es nevēloi te
svdtiem ridlt," viņš noteiktu balU
atbUdēJa.
Mani kaitināja micitija tonis un
p i r i i ^ drošā vdoda.
„Mēs esam vara, un mums vtss
jāredz!" es viņam atcirtu.
„Tā JUs tikai iedomājaties," viņi
ar nepārprotamu plukaņu atbildēja*
„To Jūs pats redzēsit," bija inaaa
atbilde, im aizvainotā spītībā u at*
vēru durvis un iegāju mācītāja
darbistabā.
Skatam atidājās patumša telpa
divi logiem, kwŗ\i» gandriz pilnīgi
aizsedza ārpusē kupli salapojuši v l *
nāji. Pie pretējās sienu bija vien*
kfiršs, glīti ierīkots altāris ar svaU
gām puķēm uz tā. Pie rienu ātra-dās
pāris krēslu, bet v i ^ istabu
stilrī, kā gridā ieaudzis, stāvēja
smags veclaiku rakstāmgalds ar at*
zveltņa krēslu aiz tā. Aizmuguri
bija bieziem sējumiem piekrauti gri*
matu plaukti. Es biju mazliet v l*
lies, Jo cerēju redzēt ko vairik. No
istabas iznākot, vecais mādtājs ma­ni
apveitija naidīgu skatu. Dusmu
valdīdams u pievērsos saviem pa*
vadoņiem.
„PaUksim šeit"
„Maksl, vai t u ir vajaddgi?" klu*
si Jautāja viens no pavadoņiem.
nSoreiz Jā, Jo šl Ir vācu armijM
prestiža Ueta," u atbildēju, un mani
bija iedegusies vēlēšanās uzņmtiu
kluso dņu ar veco īpatni
„Mē8 paliksim šdt Lūdzu ttfi
istabas. Pēc stimdas mēs būsim
klāt"
radtājs manāmi sarāvās, bet til*
m viņa stāvs iztaisnojis.
nJa virsnieku kungi apmierinisiu
ar midtija m i j u kirtibu, lūdzu,"
viņi sausi aMldēJa.
C^o! vecais labi tdca: ja kuiM^
apmierinisies ar mādtāja mājas
kārtību. Gan mēs viņam parāi
mūsu kārtību.
(Turpmāk bdgaD