Bavarijas Latviesu vestnesis, April 29, 1950

              L A T V I J A
Sestdien, 1950. g. 29. aprU!
Alfonss Bērziņš un Pēteris Bļaus
spaidu darbos
padomju soda nomelnēs
VACU GŪSTEKŅI KRIEVIJA STRADA KOMUNISTA REIBIAŅA
ATBRĪVOŠANAI
6a;ās dleaās mōsu redakciju ap­meklēja
vācietis R. un latvietis S.,
kas abi nesen atgriezušies no pa­domju
gūsta, kur Krievijas plašu­mos
satikušies gan ar latviešu kaŗa-
|QsteIn[»iem, gan musu izsūtītajiem
tautieliem
Vācietis R., kas, būdams vēl zēns,
pirms 10 gadiem repatriējies no Ri-gas
un vēl tagad nedaudz saprot
latviski, sagūstīts Vīnē un 1945. g.
oktobri nonācis gūstekņu nometnē
Nikolajevkas ciemā Penzas tuvumā,
kur cltls barakās mituši ari latvIeSi,
igauņi un krievu civilisti/ Izsituma
tffa dēļ ar mūsu tautiešiem R. gan
»av varējis satikties, bet dzīve tur
visiem bijusi ļoti grūta. Latvieši
bijuši grupa no 1941. g. deportēta­jiem
\m decembri nosūtīti uz citu­rieni.
1948. g. vasarā, kad R. otrreiz
bijis Penzi, caur' pilsētu katru dienu
gājuši pa divi transporti ar izsūtīta­jiem,
kuru vidū, cik uzzināts, lielākā
t l ^ bijuši baltieši, pie tam vairāk
•ieviešu nekā vīriešu. Transporti
Stipri apsargāti, katrā vagonā bijuši
Starmeši im sargiem vilciena sastāvā
vairāk telefonu. Krievi gūstekņiem
Itāstijull» ka toreiz soda nometnēs
un cietumos pašu krievu vien esot
17 miljonu»
Krievi, gan «tikai sarunās divatā,
nikni lamājuši boļševikus un allaž
plebllduši, ka reiz taču jānāk kam
Izšķirīgam, lai verdzībai būtu gals.
Vācu gūstekņi Padomju savienībā
paveikuši milzu darbu ceļu būvēs
tķi celtniecībā. Krievu civilisti ne
vienreiz vien viņiem iroi»iskl teiku­ši:
MMIS Jums varam piedot, ka sa­grāvāt
mūsu mājas, jo tās tagad vēl
labākas uzceļat no jauna, bet nekad
nepiedosim, ka jūs zaudējāt karu.'*
Proktiskais padomnieks
Ka izcfzit cērmes
V l i l f « « i t Ir «paļās cērmes (aicarls
Inmbrtcoides - l»t,. 8pulwurm - vāc,
I f r ^ cm, mātītes 2f-30 c»
slUaSt kā sareaismts Ukal *r
lanUt. Vif fcdt tUtil viena, bet nereti
^Wai, un āttttfs »rf vatriKl simt».
Anraksutl nat tS<tl gatfljumli kad, ope-
,^wmsVatrod «» pUnlfl pieblīvētas
•r eirmim. Tlpēc cilvēkiem, kam Iŗ clŗ-nes,
blell Ir Iņaudiolas sāpes vēderi, rel-iēm
asiņošana larnas, reiiēm nlew nā­sis,
mainīga ētisriba, befmleis. jobu
Sriešana nn citas nervoias parādības.
lISl konstatējamas aklās «J»';*
Blska Iekaisuma pailmes, nn tāpēc ne-chfonlskoi
ladfjttmos operēt aklo
tan^, kamēr nav noskaidrot», vai nav
cērmes, un tās l»dtltas, H to }ott dauds
SHreB dienā Jidodas UdsU Pal WJ
cērmjn), tad vllrojamas P/'ā^*»*»»
rtlnlias iirna alisprostoSanas gadīju­mos;
Helsēm cērmes noklOst lults va­dos
<dieUenā kslie, sāpes kā pie iults
akmeņiem), konll <cērmes vēmekļos) un
citur. īReliēm leiitājas ku^^ģa un urnu
Iekaisuma ilme» (vemšana, caureja).
Daudfl neilnils, ka cērmes rada ari
plaušu saullmlaōM. tai to «kP'Jtt^i J*-
W kā cērme» noklOst cilvēkā. Oliņas
likiost no slimi cilvēka ar tikārniju-miem
un ārpusii nedēļās nobriest
Cilvēks, ņemot barību nenomaigātās ro­kās,
ēdoi nenotnasgātos augļus un seviš­ķi
saknes <sakņu dārsi top mē<(lotl ari
ar ateju saturu), bērni - iltlSJot neUrus
pirkstus vai grauāot nagus, uiņem no­briedušu
otiņu Harnās. Zarnās no oliņas
atbrīvojas sHcs kāpuriņi, ka» pats Isurb-las
caur larnas sienu un nok|Ost asins
Straumē. Tā klpuru alipludina caur slr-di
plaultt asini vados» kas arvien sato-rlnldamtes,
nflall kāpuru vairs tāiak.
Tad liāpurs Ittlsulas taukā un noklOst
ttpas eeļos, top atklepots, un, ar gļotām
vēlrelt norlu, tas atgriela» tarnās, kur
nostiprinās un Isaug par īstu c^rml. Ap­rakstītais
ceļojums UgH apm W dienas
no ptellpianas. . . . ' .
Tas, ka cērmes tikai pēc ceļojuma caur
aknām, sirdi un plaulim nometās u«
dtivl tarnās, ilnāms anm. SO gadu. Lai
to pārbaudītu, i n t g. Japānis Kolno le-
|«a noUrledulas cērmju oliņas un
saslima ar smagu plaušu Iekaisumu. Dro-
It sakāros, ka ttk daudi oliņu cilvēks
nejauši ar barību ui relitl nekad neut-ņem.
1941. g. Hamburgā rogels un Mln-nlngs
Isdartja eksperimentus tā. ka s
pieauguši cUvēkI brlvprštlgl leēda ne­lielu
skaitu oliņu (S-4$), kas var atgadl-
Ues ari neKauSI. Pleciem saslima plau­šas
I.-I3. dienā pēc oliņu lelšanas, un
slimība Uga 3-1 dienas, riaušu slimības
parādības nebija smagas un atgādināja
vieglu saaukstēšanos. Galvenās grOUbas:
nespēks, smagi locekļi, galvas sāpēsi» pa-grUtāk
elpot, saiņauguma saJOta krOtls,
reltēm ddrēji un reltēm sauss klepus.
Nedaudi pelēki ledteltenu krēpu. Rent­gena
stari rādija plaušā» perēktveida
ēnojumus datādā$ vielās un daiādi lie­lus.
Plaušu parādībām i»adot, radās
viegla sejas taska, ādas niese. OrtlUbas
kuņģa un samu kanāli radās tikai otrā
mēneša beigās, kad tārpi Jau bija kriet­ni
paaugušies,
ttvairlUes no šiem paratlUem var vis­vairāk
ar Uribu ēdot (liru baribu, tīras
traukus un tīras rokast). Vai kādam cēr­mes
tarnās, par to var pārliecināties, i i -
meklējot laboratorijā Ukārnljumus ar
mikroskopu, kaut ari vienreliēja neat-itSana
vēl nepierāda, ka tārpu nav. Ja
neatrod, atkārto iimeklējumn pēc pāris
nedēļām; Cētmio ttdtišanai tr ari daiādi
speelāU UdtektU bet to nepareiza lietā-iana
vtr palikt bet panākumiem un rci-
Bēm at! kaltēt Tāpēc katrā gadījums
JālOdt ārsta padoms. Jāatceras, ka zā­les
nenonāvē cērmes, bet Ūkai apsttilbi-na.
un tāpēc Jārōpējās, lai pa lidīISanas
lAlku vēders labi Uritos.
Prof. m. med. N i k o l a j s V ē t r a,
Krievu vienkāršie strādnieki pel­not
tik maz, ka R. visā gūsta laikā
nav redzējis nevienu, kas nezagtu.
Bijuši pat gadījumi, kad gūstekņi
gājuši zagt pēc krievu apsarga ieros­mes
un \nņa pavadībā; sargs, pro­tams,
paturējis laupījuma Uelāko
daļu un pēc tam to pārdevis tirgū.
Sikumā daudzi gūstekņi bēguši, bet
gandrīz visi notverti, jo, kā R. vēlāk
pats redzējis, robeža pie Brestļi-tov
«kas bijusi cieši apsargāta. Kas
bēgšanā noķerts, tas nošauts vai no­sists
un par biedinājumu citiem vi­ņa
liķis nolikts pie nometnes vār­tiem.
Kuriozi krievi izrīkojušies 1949. g.
vasarā, kad angļi ieslodzīja cietumā
Rietumvācijas komunistu vadoni
Maksi Reimanu. Katrā briva'ā die­nā
gūstekņiem bijis jāstrādā t. s.
Reimana atbrīvošanas maiņās (Be-freiungsschicht).
Kad vācu komu­nists
izlaists no cietuma, polītruki
slavējuši gūstekņus, teikdami, ka vi­ņu
darbs palīdzējis Reimanam iz­kļūt
brīvībā. Nometnē Kurskā, kur
R. pavadījis pēdējos gadus, uz 1000
vīriem bijuši 270 krievu virsnieku,
lielāko tiesu, protams, čekisti un
spiegi. Kiu-skā varējuši pirkt Lie­tuvas
papirosus un igauņu cigaretes.
Viņa piedāvātais tālu ceļu vestais
papiross garšo diezgan savādi.
Kad pienākusi atbrīvošanas diena,
nometnē ienesta liela grarmata, kurā
katram atbrīvojamam bijis jāierak­sta,
ka Padomju savienībā bijusi
skaista dzīve un jāparaksta rezolū­cija,
kurā teikts: „Mēs pateicamies
liiūsu lielajam tēvam Staļinam par
to laiku, ko mums bija laime pava­dīt
Padomju savienībā un mācīties
viņa gudrajā, vadībā." Kas šo rezo­lūciju
nav parakstījis, nav ticis at­brīvots.
Braucienā uz mājas pusi
pie katra vagona un robežstacijās
^ bijuši. traņ5par:entl ar slaYinājumiem
Staļinam.
Latvietis S. pēc kapitulācijas sa­gūstīts
Kurzemē un kopā ar citiem
nosūtīts uz politiskās filtrācijas no­metni
pie Maskavas, kur sapulcināti
ap 1000 latviešu un 500 igauņu kara­vīru.
Sajā nometnē ieradusies ari
tie latviešu vīrieši, kas atgriezušies
no Vācijas un citām Rietumeiropas
valstīm; sievietes lielāko tiesu sūtī­tas
uz Latviju. S. 1947. g. vasarā no
nometnes Izbēdzis un, slapstīdamies
tikai pa naktīm un pārtikdams no
tīrumos salasītiem kartupeļiem, no­kļuvis
līdz Latvijas robežai un tā­lāk
līdz Liepājai, kur noslēpies pie
pazīstamiem. Latvijas-Padomju sa­vienības,
tāpat kā Latvijas-Lietuvas
robeža neesot apsargāta, bet robežu
ar Poliju toties apsargājot stingri.
S. gribējis nokļūt uz Zviedriju, bet
ceļā uz Pāvilostu Liepājas stacijā
apcietināts. Viņš, būdams bez kā­diem
dokumentiem, uzdevies par
vācieti, nežēlīgi piekauts, ieslodzīts
Liepājas cietumā un pēc dažām die­nām
kopā ar vairākiem izbēgušajiem
vācu gūstekņiem nosūtīts uz Mas­kavu
un ievietots slavenajā Ļubjan-kā.
Tur nemitīgi pratināts, bet, kad
krievi nekā nevarējuši izzināt, pār­vietots
uz tuvējo vācu gūstekņu no­metni,
no kurienes savukārt pēc pā­ris
mēnešiem atkal aizsūtīts uz
Krasnaja Preslaņas cietumu Maska­vā,
kuru krievi saucot par 20.000
namu. Tas pārpildīts līdz pēdējai
lespē'ai, un cilvēki gulējuši pat zem
nārā.Ti; no daudzajiem uzrakstiem
uz sienām bijis redzams, ka tajā
smakuši arī latvieši. Lielākā daļa
ieslodzīto cietumā pavadot tikai iz­meklēšanas
laiku, bet pēc tam tri­bunāls
divu minūšu ilgā procesā
viņus notiesājot ar 25 gadiem soda
nometnē un nosūtot uz Tālajiem
austrumiem.
Blakus gūstekņu nometnei Maska­vā
bijusi ari soda nometne, kur
ieslodzīta Kirchenšteina pirmās val­dības
ministra Pētej-a Blaua sieva,
kas notiesāta ar 10 gadiem. S. uzzi­nājis,
kd pats Bļaus vergojot spaida
darbos Urālos, kur kādā soda nomet­nē
esot arī viņa dēls. Mūsu ātrsli­došanas
rekordists Alfonss Bērziņš
izciešot 10 gadu spaidu darbus Mur-manskā.
Pēdējo gūsta posmu S. strādājis
oglraktuvēs Staļinogorskā pie Tūļas,
no kurienes S. g aprīlī atbrīvots un
nokļuvis amerikāņu joslā. Viņš vēl
zina stāstīt, ka marta karadienestā
iesaukti visi 1927.—1930. g. dzimu­šie,
nevērojot, kādā darbā katrs
strādā. Latviešiem gan solot, ka ka­ra
dienests būs jāizpilda savā repub­likā,
bet parasti tomēr nosūtot uz
Urāliem. ,
Arī S. pacienā ar ciema kukuli —
krie\ni cigaretēm, bet tie kvalitatīvi
ir daudz sliktāki nekā lietuviešu pa­pirosi
un garšo gluži tāpat kā IRO
„turcenes**.
Arv. B,
.Nezinu, kam t^ad pieder manas
plaušas''
MĪKLAINI IZCEĻOTĀJU ^NORAIDĪŠANAS GADĪJUMI KANĀDAS
KOMIJA FALINGBOSTELĒ
Falingbosteles transitnometnē, kas mūsu meitai tūlit pēc ierašanās Aus-ir
lielākais angļu joslas pulcēšanās
centrs braucējiem uz Austrāliju un
Kanādu, parasti uzturas 5000—6000
izceļotāju. Diendienā pienāk trans­porti
no apkārtējām paraatnomet-nēm,
un tādi atkal laiku pa laikam
dodas prom. Pēdējie ir tā saucamie
priecīgie transporti, jo tajos DP ar
cerībām dodas pretim jaunam dzī­ves
posimam.
Bet ir vēl trešie transporti, kur
ļaudis sēž drūmām, noskumušām se­jām.
Tie ir «caurkritušie", kas do­das
atpakaļ uz savām pamatnomet-nēm.
Atpakaļbraucēju transportos ir
ne vien slimie un tādi. kas neatbilst
enugrācijas noteikumiem, bet ari
tādi, kuru noraidīšanas iemesli ir
grūti izdibināmi.
^.Kādēļ jūs sūta atpakaļ?" vaicāju
kādam noskumušam jauneklim, kam
tikko izgaisušas cerības nokļūt Aus­trālijā.
Atbilde pavisam īsa: „Plaušas!"
Turpat blakus otra ģimene — vīrs
un sieva, jJēc skata spriežot, isti ve­selīgi
darba rūķi.
„Mēs esam veselīgākie cilvēki pa­saulē,
bet drusku par veciem, pāri
50. Mūsu meiteni Austrālija paņēma,
bet mi|ms jābrauc atpakaļ un jāgai­da,
kamēr meita mūs izsauc."
„Cik ilgi tas varētu būt?"
„Konsuls teica, ka pašreiz ne vi­sai
ilgi — 2 vai 3 mēnešus. Tikai
Nepārslogojiet veltigi
savu bagazu!
Daudzi tautieši, iebraucot Ameri­kā,
jau pašā sākumā nonāk naudas
grūtībās lielās bagāžas dēļ. Tādēļ
ieteicams neņemt līdz pārāk daudz
mantu^ jo transports no ostas «uz nā­kamo
dzīves vietu izmaksā ļoti dār­gi,
sevišķi ja ceļa gabals ir garš. 150
mārciņu bagāžas katram pieauguša­jam
un 75 mārc. bērnam var vest
par brivu, bet, ja šis svars pār­sniegts,
tiad jāmaksā ļoti daudz. Kā­dam
tautietim, kas nesen ieradās
Dienviddakotā, par savu bagāžu bija
jāsamaksā 150 dol., kādam citam 96
dol. Par bagāžu jāsamaksā tūliņ, to
izņemot. Uzglabājot stacijā, vēl jā­piemaksā
1 dol. par dienu. Nevaja­dzētu
ņemt līdz daudz vecu un lie­totu
drēbju, tāpat ari traukus (ja
tie nav sudraba vai porcelāna). Da­žu
labu mantu te var iegādāties
daudz lētāk nekā maksājot bagāžas
transporta izdevumus. R. K,
VAI DZELZCEĻNIEKI VĀCIJA
DABŪS DARBU?
Bij. Daugavpils dzelzceļa technis-kās
vidusskolas audzēknis Jānis Sta­riņš,
ierazdamies Vācijā, mācības
turpinājis vācu technikumā Drēzde-nes
apkaimē un beidzot dabūiis vie­tu
uz vācu dzelzceļa. Sākot ar 1945.
g., viņam pat uzticēts tik atbildīgs
postenis, kā vadīt lokomotīvi. Uz v ā ­cu
dzelzceļiem Sf. nostrādāMs Hdz
pat 1949. g. jūlijam, kad štatu sama­zināšanas
dēļ atlaists. Kopš tā laika
saņem bezdarba pabalstu. Izredzes
tikt atpakaļ darbā pašreiz esot ļoti
mazas, tāpēc prātīgākais būtu izce­ļot
Pasdīdams Vācijas dzelzceļus, St.
norāda dzelzceļniekiem, kam tomēr
nāktos palikt Vācijā, jau tagad In-formēties
par darba iespējām tuvā­kajos
vācu dzelzceļa pārvaldes Ie­cirkņos
(Bezirksstelle). Esot iespē­jams,
ka daļa šeit paliekošo mūsu
dzelzceļnieku ar laiku tiktu pie dar­ba
savā specialitātē, jo latvioSu dzelz­ceļniekiem
esot laba slava vācu
dzelzceļu pārvaldē. E* E.
Pēdējais laiks apkopt
aizmirstos
tautle^^u kapus
Daudzās Vācijas kapsētās apglabā­ti
mūsu tautieši, īpaši bij. kaŗaviri.
Nometņu tuvumā viņu kapi lielāko
tiesu ir glīti apkopU, bet kur kap­sētu
tuvumā nometņu nav.^kapu ko­piņas
bieži vien pilnīgi aizlaistas un
pat neapzinātas. To darīt cēls mēr­ķis
būtu mūsu jaunatnei, īpaši
YMCAs/YWCA9 biedriem. skauUem,
gaidām un skolniekiem. Apzināšana
un rūpe par apkopšanu turpmāka­jiem
gadiem, iemaksājot vācu kapu
pārraugiem nelielu summu, jāveic
visdrīzākā laikā, kamēr spējīgākā
tautiešu daļa vēl nav izceļojusi.
YMCAsTWCAs konference to se­višķi
lika pie sirds saviem biedriem
un biedrenēm, lūdzot par apzinātiem
un uzkoptiem tautiešu kapiem infor­mēt
joslu valdi. Un beidzot — šis
darbs būtu katra tautieša pienākums,
lai mēs arī trimdā pierādītu, ka pro­tam
cienīt savus mirušos un lai ap­liecinātu
to pašu augsto kapu kultū­ru,
kāda mums bija dzimtenē.
trālijā mūs jāpieprasa."
Tālāk sēž un šņukst jauna māte ar
mazu bērnu. Viņas stāsts ir daudz
drūmāks. „Mans vīrs ir Kanādā,"
viņa stāsta, „Kad viņu izsauca dar­bā
uz turieni, visi ieradāmies šeit
Fallngbostelē. Mūs visus atzina par
veseliem. Virs aizbrauca, bet kad pēc
6 mēnešiem pienāca arī mūsu kārta,
Kanādas ārsts pateica, ka vienai
meitenei plaušās esot ēnas, un brauk­šanu
uz % mēnešiem atlika. Kad at­kal
pēc 3 mēnešiem ieradāmies šeit,
ārsts pateica to pašu un braukšanu
vēlreiz uz 3 mēnešiem atlika."
„Bet ko saka citi ārsti par Jūsu
bērna plaušām? Varbūt jūsu bērns
pa šo laiku tiešām saslimis?"
„IRO ārsti un arī vācu speciālists
atzina, ka mans bērns ir pilnīgi ve­sels."
„Ko domājat darit tālāk?"
„Nezinu. Sausnugākais tas, ka
mans virs vairs man netic. Viņš
domā, ka tīši kavējos un negribu
vairs uz Kanādu braukt. Visus pa­pīrus
par b ^ a veselību nosūtīju
viņam. Bet arī viņu šurpu nelaiž."
„Jums vajadzētu griezties pie IRO
augstākās vadības," iebilstu. „IRO
taču mēģinās lietu noskaidrot un
jūsu taisnību aizstāvēt.*'
„PllnIgl veltīgi," sašutis iesaucas
kāds kaimiņš, kam liktenis lēmis
staigāt to pašu bēdu ceļu. „Es to
visu jau Izmēģināju un pilnīgi bez
panākumiem. Ja vēlaties, varu jums
savu romānu izstāstīt- Es te ceļoju
no Falingbosteles turp un atpakaļ
jau mēnešus," virs turpina. „Pats
sameklēju kādā fabrikā Kanādā
darbu, un tur mani gaidīt gaida. Bet
mani nelaiž. Kad pirmo reizi no­kļuvu
pie konsula, viņŠ paziņoja, ka
ārsts mani atzinis par veselu, bet
vienīgi pulss drusku paātrināts. Ja
es būšot Kanādā vajadzīgs kā spe­ciālists,
vizu izsniegšot, bet ja kā
vienkāršs strādnieks, tad gan nē.
Pēc pāris mēnešiem atbilde bija klāt
Fabrika pieprasīja mani kā speciā­listu
un arī paziņoja, ka darbs stei-dsgims;
Nekavējoties saņēmu no IRĢ
uzaicinājumu, doties atkal uz Faling-bosteli.
Tā kā bija oagājušl gandrīz
3 mēneši, visas pārbaudes bija jāat­kārto.
Un tad pie konsula piedzīvoju
vislielāko pārsteigumu — viņš pazi­ņoja,
ka pa šiem divi mēnešiem es
esot saslimis ar atklātu tbc!
Kad pirmais apžilbums bija pārgā­jis,
mēģināju iebilst, ka ar šo slimī­bu
nekad neesmu slimojis un 48 g.
vecumā tik īsa laikā, pašam jūtoties
ļoti labi, ir neiespējami saslimt; tad
konsuls pacēla pret gaismu 2 mazos
rentgena uzņēmumus un teica: „Te
jūs redzat, kā uūsu slimība ir pro­gresējusi.
Seit ir balts, bet šajā platē
pilnīgi melns," un norādīja uz lau­kumu,
kas aizņem apm. 2/3 no plau­šu
apjoma.
Pret šiem lietišķajiem pierādīju-miem
man bija grūti ko iebilst Ja
jau tik liels laukums manā krūšu
kurvī bija kļuvis melns, tad skaidrs,
ka manas plaušas bija vai nu satru­nējušas,
vai pat pilnīgi izbirušas.
Gribēju gan teikt, ka šāds lebai^dīša-nas
paņēmiens mūsu dienās ir drus­ku
novecojis, taču to nedarīju. Tā
vietā lūdzu atļaut piegādāt vēl citus
rentgena uzņēmumus Konsuls to no­raidīja.
Nelīdzēja arī manas sievas
asaras; laipni atvadījāmies un devā­mies
mājās. Iznākot uz ielas, man
sāka likties, ka Iekšā tiešām ir tāds
kā tukšums. Pāris vietās sāka pat
sāpēt, gan tā kā drusku zemāk par
plaušu joslu.
Lai būtu drošs par savu veselību,
otrā dienā nogāju pie IRO galvenā
ārsta un lūdzu vēbreiz lielo rentgena
uzņēmumu. Nākošajās dienās tas bija
gatavs, un rentgenologa-speciālista
atsauksme: Jūsu plaušās no aktfvas
tbc nav nekādu pazīmju.
Bruņojies ar šo plati, un Kanādas
iestādes vēstuli, kurā minēts, ka ma­ni
steidzami aicina darbā, kā arī vēl
citiem papīriem, nekavējoties devos
pie Falingbosteles IRO galvenā di­rektora.
Viņš bija ļoti laipns un, ie­pazinies
ar lietu, teica: ,.Es jums va­ru
pateikt, ka taisnība ir jūsu pusē,
Ja gribat panākt ko vairāk, meklē­jiet
paši."
Mēģināju vēl iebilst, ka IRO taču
ir DP tiesību aizstāve un gadījumos
ja kādam DP nodara skaidri saska­tāmu
netaisnību, IRO iestādēm jāuz­ņemas
lietas izkārtošana. „VienīRais,
ko varat darīt", direktors paskaidro­ja,
,.rakstiet uz Otavu, bet tas jādara
jums pašam, jo esat brīvs cilvēks."
Tātad, lūk, meklēties pie IRO ir
pilnīgi veltīgi! Bet tas vēl nav viss.
ko es šeit piedzīvoju. Otrā dienā ma­ni
vēlreiz izsauca uz IRO un rent­gena
uzņēmumu atņēma, izsitot no
rokām vēl pēdējo cīņas Ieroci, ar ko
es varētu ?avu taisnību aizstāvēt.
Tas esot noslēpums un DP rokās ne­varot
atrasties! |
Tā nu es te sēžu, — brīvais cil­vēks.
Bet kam īsti pieder manas
plaušas, ja tādas vispār man vēl ir,
to es nezinu."
LoMesu preses balsis
Mini Hlll
Prot. A. Svabes ievadrakstā Sātans
aizstāv bībeli (laikraksta 16. num.)
iztirzā oficiālo iestāžu un preses
balsis, kas pacēlušās sakarā ar ame­rikāņu
lidmašīnas pazušanu Balti­jas
jūras telpā, padomju iznīcinātā­jiem
virs Liepājas apkārtnes uzbrū­kot
neapbruņotajam lidaparātam, un
starp citu secina: BoļSevisms ir prin­cipā
pret jebkādām starptautiskām
tiesībām un ar tām operē tikai tad,
ja izdevīgi tās Hetot kā cīņas lldzekU
rietumu demokrātiskās iekārtas grau­šanai.
Starptautiskās tiesības boļše­viku
mutē skan Ukpat ciniski kā An­tikrista
mēģinājumi attaisnot savu
rīcibu ar Kristus mācībām. Neviens
cits ka Višinskis bija tas Kremļa
diplomāts, kas 1940, g. n . jūnijā sar-kanarmijas
aizsegā ieradās Rīgā, lai
te pēc Kremļa režijas inscenētu Lat­vijas
aneksijas maskerādi. Viņš ļoti
labi zināja, cik starptauUskus līgu­mus
toreiz pārkāpa padomju valdī­ba,
okupēdama valsti, kurai tā 1939.
g. 5. okt. bija svinīgi solījusi un
ar Molotova parakstu apliecinaj asi
«nekādā ziņā neaizkārt Latvijas su­verenitāti".
Tāpat Kremļa diplo­māti
zina, ka latviešu tautas siste­mātiska
izkaušana ir starptautisks
noziegums; zina, ka saskaņā ar 1939.
g. 5. okt. līgumu Krievijai 1949. g.
oktobrī bija jāatvelk no Latvijas ter-ritorijas
sava okupācijas armija un
ka tāpēc, saskaņā ar paša Molotova
parakstītu dokumentu, 1950. g. 8. ap­rīli
Latvijā vairs nedrīkstēja atras­ties
neviena krievu militārā bāze,
Šis pats laikr. (15. num.) pēc Švei­ces
avotiem ziņo: Bij. britu aizsar­dzības
ministra Aleksandra aizstāvē­tais
un konservatīvo atbalstītais pro­jekts
par britu ārzemnieku leģiona
radīšanu, norādot uz daudzajiem,
tūkstošiem baltiešu, poļu uc, kas uz-'
turas Anglijā kā bēgļi, tagad galīgi
atmests. Projektu britu apakšnamā
atkārtojuši deputāti Vintertons un
29. martā arī Emerijs, norādot, ka
vinīgais britu potenciālais ienaid­nieks
šobrīd ir Padomju savienība,
un ka daudzi bēgļi izteikuši gatavī­bu
iestāties britu armijā un par viņu
lojalitāti varbūtējā karā nebūtu ko
šaubīties. Ierosinātājiem atbildot,
^caŗa ministrs Strečijs, kam tiažkārt
pārmestas ciešas saites ar komunis­tiem,
paskaidroja, ka jautājums val­dībā
aplūkots un projekts atmests.
Amerikas latviešu laikraksts, at­zīmējot
DP likuma papildinājumu
pieņemšanu, kas atļautu latviešu ie­ceļotāju
skaitu ASV palielināt pat
līdz 20.000, un luterāņu baznīcas or­ganizāciju
paceltās balsis par izsīku-šajiem
līdzekļiem ieceļošanas sek­mēšanai,
ierosina vajadzīgos līdzek­ļus
sagādāt pašā latviešu sabiedrībā.
Sajā sakarā Laikā starp citu teikts:
Ierosināts jautājums pie Latvlan Re-lief
izveidot finanču komiteju, kuras
uzdevums būtu LR darbības izvērša­nai
galvojumu sagādē vajadzīgos 1!-
dzekļus komplektēt šejienes latviešu
sabiedrībā. Mēs diezgan bieži piemi­nām
patriotismu, nepieciešamību pa­līdzēt
tautiešiem, kam palīdzība va­jadzīga,
un gatavību cīnīties tautas
labā. Vai šis nebūtu viens ceļš, kā
dedzīgos vārdus apliecināt darbos?
Ja ikviens ASV latvietis, kas strādā
un pelna, ieceļošanas akcijas veici­nāšanai
ziedotu tikai vienas dienas
algu, rastos dolāru tūkstoši, kas Iz­glābtu
no posta latviešu tūkstošus.
Tas nebūtu liels upuris. Latviešu
kopa Vilimantikā un apkārtnē jau
rādījusi cienīgu stāju, LR mērķiem
saziedojot dažus desmitus dolāru.
EPIVA CAISV
Raksta Reģionālas un lokālas or­ganizācijas
A. Valdmanis starp citu
izteic šādas domas: Man šķiet, ka no
līdzšinējām kļūdām mūsu organizā­ciju
darbā ASV, Austrālijas uc. zem­ju
latviešiem vajadzētu mācīties un
reģionālo latviešu apvienību visas
zemes mērogā nedibināt, iekams
nav izvcidojašās daudz maz stabilas
nacionālas kolonijas un izbeigusies
latviešu ieceļošana. Mūsu dzīve .«sve­šās
zemēs jāsāk no pa^as apakšas
arī organizātorisl^ā ziņā. SAkslm
veidot mūsu nacionālās vietējās ko-loniias.
radī.sim tur vai nu latviešu
biedrību, klubu vai apvienību, palī­dzēsim
vispirms viens otram nostip­rināties
un tad ar laiku varēs dorrāt
par reģionālo organizāciju. Sākt ar
viņām nozīmē to paAu, ko «;rikt mā­jas
būvi no jumta. Es vēlētos uz­svērt,
ka visur kur vien naf^ai'lē ir
latvieši, nedrikstētu būt vairāk par
vienu reģionālu organizāciiu. k ifal
var būt nodaļas vai sekcijas. Bet
lai būtu viena apvienība, radīta uz
nacionāliem bet ne partiju pama­tiem
Līdzsinēiā orpanizācijj dzīve
pierādīlusi, ka vietējo nacion§1i f&-
biedrisko. kulturālo un ?aimnieri?ko
dzīvi neviens politisks centrs izkār­tot
nav spējis.
Kara ļ;a<!'i"
* ^ H « kMā NorveJJia.
PS2»l«Le(lus okeanM
BALTUAB VALSTIJ
•r Ipaia fUtka trika
mliM nMfikaaMBta'
M AnrlMMialia Ti
Aattkta 11. apilia
vtUta oB «tt^abaliktta
MV.
Sig «tarptautiskais triki a
padomju satelitvalstis valdi
TU, kfi ari uz indlvlduiUm
bas un draudzība» Jflttm, -
aeng to nosauc par „ioati
>ai}u, mllcitlbai wi dm
tSm. Paņdnlani Ir )ott
Bolieviki jtfeipldl 'Um ^
valstu Mifvoaius rstotft <
nai ņAvUuviMn nvto
ua drauflem ASV vai d i l i i
Taiftb UR lūgt nelielai de«L
vlš^ itto m dirgo ptiaM
visplmf kktS itntptoDie&iiL,]
no iiem Jjtinumedlkajnenti'i
chloromldtinu. Rakitlttll V
pastfitta, ka Ir smagi glimi, un
ņu vaiellbu var gl§M vitnT'"
dzanu medikamenta my
•lalsa paitu. LlelSkS daļa
laņSmeju llem lOģumiem n
paklausa, un tfi gada lafii
telz» aizkaram ieplūdtalt
Mudz^ reto firstnleclbag B
tt noteikti norfidijumi, ka ttt
moi roedlkamentua Izmani
anarmljM apiSdeL '
Daudz materiālu llnl lieti
ao UetMvleSu-imerlkSņu infr
W orttra Ņujorki, no dre
Vm»t kvartaiM, kurn
Wwk8rt dažidae Eiropaa
"J^bezUmnoPordhenir
«tei ralditSja. Mlnētetol
fņto gandrīz vliSs valīt
«ala priekškara, bet It IMJ?
2«,«n RmaMjj. Tag^Sdlli
•JļMiadljumu dS
2 ^ nw ievērota «
KW8 lietuviete 9
2^*;«tuU no kSdai
HŽli*'!^?^'»- Ita tlkSl
«iffliTiJ^n'**' "nagi
TB^P^'t^ai darbu" 3 ļ . bMt gisS\
'"'«iBj tika "'•^lam, \L
tii jau mfl "^teikti j
Mkstiu *' *F nw8lnu t
•i. * V.