Bavarijas Latviesu vestnesis, April 29, 1950

              LATVIJA Sestdien, 1950. g. 29. aprlH
fllinĻ
MUt
jimi
itiila
'i I
m
tr
IžtatiFeritks
Viena lio vftstlprākajām elku t i ­cībām
mūzikā ir liciba vārdam. Tai
dz^as, sensenas saknes. Daudzām
tautām instrumenillmuz.ka kā pai-
«tivīga tautas tniksls pavisam jnin
izkopta: Ja tada ari ir, tad kā as
vai dziedājuma pavadījums. Visa
prfmitiva skaņu pasaule saistās ar
vāidu un iidzar to ar ziiiāmu lioū-
Krēiibu. No tejienes ticējums tii-
Jam, jutai, jēdzienam pārgājis ari
mākslas mtizikā, izveidodams daža*
* das teorijas'. To autori, protams,
meldejami starp vokālkomponistlejon.
Lai neaizklīstu par tālu, pismmē-fim
tikai garāmejot, ka tautas
iņSkiIi dzeja ar mu/iku gan iet
pastāvīgi lid2;ās, tak katra pakļauta
savai likumībai un nebūt obig?a
Ijeittelc divreiz vienu un to paiu.
Ķi fntidl lai it-jk^
idto faktu, na
vienā melodijā var
dziedāt un tiek
3zied5tas neskat-ā-fNt*
l nreidja
•atura tautasdzie­smas?
Vislielākā.? ne­skaidrības
pa lai-,
kam rada gudri vi-'
ri* Tfi Uelafs operas
reformators Glūk»,
Icas no virtuozās
17. gadsimta italie-lu
operas pārgāja
U£ vienkāršotu tie-
Itt pārdzīvojumu
teteiksmi, bija nā­cis
pie atziņas, ka
t ^ ā galvenais Ir
vārdi. Vārda izsa*
ka. priekus, bēdas,
imronibu, naidu,
fi^ln viat cilvē-tamtinlmaļās
pa-ttpāi.
Mūzikas uz­devums
vlenfgl itz-
^ i i sekot vār­dam.
Ska9a nespēj
tet nekā batiski
jauna, tl pielidzi-
Airoa krāsai kolo-riti
līmējuma, kas
tienfrt relJefSk.iz-ceļ
līniju un dara
to tīkamāku acij.
r Pa dajai pie tā*
'^da t>ala uzskata
turējāt virsi kam
«imts gadua vēlāk
pa otram lāgam bi*
la jānāk kā refor-mātoiam
un jā«
fllb} opera no pa-
^mlanai ^ Ei*
«hardi Vāgners. Mīlēdams filozo-
^lēt, viņš izveidoja par šo jau^ā-ftimu
pats savu teoriju. Saska­lo
ar to dzeja Ir virlSķma^s. mii-
^ a — sfevlilķlgals elements. Viens
bez otra nav pilnīgs, viens tiecas .«^a-plfttt
ar othi. Tikai dzejas apaug­ļota
mUzika rada visaugstāko rmkn-lai
darbu. Protams, tāda darba
lītais paraugs viņa laikos ncbiļa tā­lu
Jāmeklē» tas bija Vāgnera paA?»
mūzikas drāma Ar to mū/Jkalu
«kspreslja Šķita saj^nieguj^i savu kul­mināciju,
muziķa bija taisni piesuk-oēta
jCitu kā Šampanietis oKlskftbcs.
i* Sfidu varenu paraugu ietekmē ari
komponisti, kas nejutās īsti aicināti
tādai visaugstākajai sintētiskajai
vārda un skaņasi. mnkjJlai, bet kas
kopa It kā otras iiķiras žanru tiri
instrumentālu muziķu» meklēja ce-us.
kā tuvoties M pilnībai. Viss
ielais deviņpadsmitais gadj^imis puv
to nodod liecibu, jo izteikta vai ne-lateiktā
veidā aiz katrōv^ M laikmeta
mCizikai saskatāms vārds, vij^maz to
pie labas gribas visi Iķtta saskatām
Bēthovens gan biia miri.*;, nepiedzī­vojis
Vāgnera atklāsmes, pats tiri
nejauti vienīgi savā sestajā simfo­nijā
pavērdams ai?.karus jaunalai
ideoloģija! un ir nejauzdams kādas
tai bOs sekas. Tak, kod Vāgners ar
lavu dzejisko spalvu Izklāstīja Bēt­hovena
.simfoniju saturu, klausītfi-
^em tā kā atveras acis, cik daudz tur
•kaidri vārdos nosaucamu cēlu, va­ronīgu,
tdmēr galu galā visai taus­tāmu,
cilvēcīgu notikumu, pārdzīvo­jumu
un jotu. Vel tagad musu ve-cBcā
paaudzf» ir tā saaugusi ar Vāg­nera
tēlojumiem, ka citādi nemnz
nespēj klausīties ne Ero»ku, ne lik-lensimfoniju,
nc* devīto. >
Ari Vāgncr«? bija sava talka bērn.^,
sasummēdams un sistēmativ.edams
to, kai bijā nācis mode jau s^n
prieki viņa. Hcktoru Berliozu u?.-
ICIko par pro;:»rammns m6?ikas tēvu
un viņa ietekmē slmfoniljci, vai na
llrmli^ ticēdami, ka ši māksla tā
^ ^Inlgākā, vai ari ar neomuliau sa-
Jdtu atskārzdami, ka bez vārda v i ­ņu
mōzlkal maz izredžu, rak.stija
paši vai izmantoja jau gatnva^ lite-rlrat
programmas saviem skaodar-biem.
Klausītājs ar progiammu ro-i
i i aekoja ik notij kā pcc katalocra
un bija kārs sadzirdēt to, ko skaņ-
Vadla viņam liek dzirliet Dmdii
(odrinieki iemanijās, ka patiesība
pietin iilasit programmu, un par
in^siku var ēalot tiri tekoši, ari tās
nedzirdējis vai nesapratis. Tie.^i ča-bšanrii
vārdos un rakstos sis vir-idens
deva nei^smcļrimi daudz vie-
Clt!.auto!l'Sfe tmalkjCtt^Ski un
nebij/ia kataloga katram klausītājam
sau^a, lažu v.ņu tendences bija līdzī­gai.
Vc: šinī gad.-im:a Skŗabins sa-v
l m simtomskJin'poēmiim i e l k a va-reiu;^
vārdio: ;!dieviiķa, ek^iazes,
pr:^;r;€te?s jeb Ugims' pot^ma, un vai
kairu laku izraibināja ar tādiem
okipi-t-ajas ap-zīmtiumiem kā; cēli,
cldcni, grandiozi, varonīgi, dieviš­ķi.
Virjia agriikais i^kolotajs, — kaut­rais,
smalkjūtīgais, bet atklātais Ta-ņejtvs
teicii trauksmaina'am skaņ­radim
acīs: ko jus vienmēr ;paši sevi
vien sžlavējai, pagaidiet, lai slavē
Citi.
Jūtas mūzikā sāka sevišķi ziedēt
ar romantismu. Taču sirsnīgā sa-n;
s::va, diidtū vien'ii^n'ība un — ' l a ­bā
nozlnie — pai vientiesība, kas pie-
JUf^IS SOIKĀNS - LATVIJA
mīt tādam kā Subcriam. drīzi kļuva
par manieri. NosIuUju.^ies ņo vo­kālās
muziļips. kādus melodiskos gā­jienus
uit citus paiiīēmlcnus tur lietā
komponisti „likdami uz nolinV*, pie­mēram,
lirisku dzejoli, v^ņi tādus
pašus pārnesa ari iiutrumcntālmūzl-kā.
Šādas ddc.-^m/as bez vārdiem
bie^i ir tik pilna?; klausītajam inu
pazīstamu k!i>c:u, ka viņi t^c.^ām
tādam skaņdarbam var iz^eltot, kā
kad tam būtu tekn? , apal'.^ā. Ro­mantiskā
un tai sekojamā impfosio-nisti^
kā mudkn tātad ir vistuvākn-jo.
s rados programmas īnnz'k'vk Ne
visi biļa tik atturīgi kā f>opēns, kas
savas ragainās viztjas nosai^^a pavi­sam
abstraktos vai pat prozali^kos
vārdns par prelūdijām, ciicļfm, jo­kiem
(Scher/.o), mazurkām, Silmans
jau 1,1 irb ar programmatiskajiem
Karncvalicin, Krci.Merianām, Sapņo-jumiem.
Kli-eju saradās daudz, un
klausitijs, aiz vienkārša paraduma,
asociēja zlnāiuas klišejas ar zinā­mam
jūt,1m. Galu galā, juty tur
varēja pat nemaz nebftt, ja tika!
bija attiedg.s simbols, klise'a, M u ­zicēšanas
un klausīšanās proccs.s z i ­nāmā
merā atgādināja dzīvnieku
dresūru, kur dresējamo ar dažādām
villihiņām un piekukuļošanu iztai-na
par gudru, un tad tas savu gud­rību
rci:'A"m rada ari bez kukidicm
Jautā^uni'; ir. vai jutas un vispār
tas, ka-ī dai^:*dns pro^.^rammās rak­stīts.
mū/Jkā jel kad bijis iek^ā? Vai
vārds ti«*šām i^ed/ias ar skanu?
Neminēsim noma/, āriski^to 17.
gad.simta itāliešu operu, ka^^bija v i -
Hi reformu un tām scl^ojoAā ekspvc-sioniJ^
ma muzikālais cēlonis. Nemi-nē,
sim ari italle.Mi gnlo.'o pret[X)Iu
Bachu. par kura jtitām nudrl klusē
ir Giuk!^, ir Vngner?. Taču tani pa­šā
Gluka laikā t)ija komponists, kas
lak^iiia ne vien instrumentālmfizi-ku,
bet ar? os>or;L> un kas par tādu
vārda hcgemomju par. i^kaņu nc]:ā
nezināja un neka negribēja zmāt,
kas pateica par op :ru skaidri, ka
ari tur mu;'ika ir vi>5. vārds — ne­kas.
Tas bija Mocarts. Lai varētu
dziedāt, teksts nepicciv^žams,. tacu
Mocarts nc-cad nepadevās vārda va-i^.
ām un necentās i7„spie5t no, tā kā­das
jūtas mūzikā. K-^ncervā ap­meklētā
u droši atcerējies viņa bur­vīgo
,.āri;u, kuras teksts ir -viens
vie;iīgs vārds AUclujā! Laika ritē­jumā,
kad tik daudz reižu jļīpārmal
%-;cns un tas pats, kajner u.'.rodas
kas .1 »i ; : ^ , ar,; v;en5 otrs Mocarta
i
ārr-'a's paņēmiens daitām t'i^ad var
klisciiaks Uhi tā ir tu'i- n}uz:-
K1. a f :rma> kii^eja. kam ar'vardu
(Turpinājums ippj
grāmata
Sāiuua ar sevi un
ar lasitauem
Laikam es sāku vecot, jo man gri­bas
runāties ar sevi. Ja ari ne vēl
skaji, tad domās gan. Es bieži grozos
kā spoguļa priekšā. Udzās stāv visi
galvenie darbi. To tu esi godam
veicis, es, lūpas nipakustinādams,
saku. Bet šis te ir pUekans kā plu-riņa.
Slnļ par maz sirds siltuma, ir
tikai izskaistināti teikumi. Te esi
par daudz melojis. Tur pavedinājis
iasitāju uz zagšanu, uz laulības pār­ija
pšanu, lai Dievs nogriež, — pat uz
pašsiepkavibu! Jā gan, savā laiiiā
esmu ticis uzaicināts Aiju sadedzi­nāt,
tāpēc ka Jānis nervu sabruku­mā
pārgriež dzīslas. — Ir visādi cil­vēki
un katram savādāka sajēga par
māksiii. Bieži pat nekādas.
Pa^ā pēdējā laikā man visvairāk
jākavējas pie Baltās grāmatas. Lai­kam
tāpēc, ka tā patlaban iznāk jau­nā
izdevuma. IJn te nu es griežos
pie lasitājiem ar isām vēsturiskam
un statistiskām ziņām par šo darbu.
Kad priekš apaļiem trīsdesmit se­šiem
gadiem Baltā grāmata parādī­ja^
pirmo reizi, oficiālā kritika tek­stu
akceptēja bez lieliem iebildu­miem,
bet zimējumiem bija diezgan
ko turēt. Tagad, kur redzētas daudz
trakākas lietas, neviens vairs neuz­trauksies
ari par tiem. Pie jaunā,
septītā pilnizdevuma neesmu nekā
grozījis, ne vārdos ne līnijās. Ir t i ­kai
atgriezušies visi pieci tēlojumi
par Hdicm, kas vācu okupācijas lai­kā
tika iz.sviesti. — Baltā grāmata ir
daudz lasīta. Latvijā tā iznāca, da­žādos
izdevumos, 68.000 eksemplāros.
Tiem jāpieskaita trimdā Iznākušie,
— saīsinātais izdCVums ar pieci un
tagadējais, pilnais, ar trīs tūkstoši.
Tā kona iznāk visai iespaidīgs skaitlis
76.000.,
Nevaru izgudrot, kam pateikties
par šo lielo tirāžu. Vai paidagogiem,
kas grāmatu ierindojuši jaunības U-terātūrā,
vai laužu daudzumam, ko
dēvē par tautu, inteliģenci, vai ""beidzot
pašam sev? Rakstnieks nevar izvē­loties
lasītāju.^; tie rodas paši. Ja
skolotāu tagad da?.kārt nosūkstās
par to, ka iekiidu.^i Balto grāmatu
skolās, tad es tur esmu vismazāk
vainīgs. Lielāks prieks man ir dzir­dēt
atzinīgus vārdus par šo grāma­tu
no prātīgiem cilvēkiem, no augsti
izE^lītotiem un no māksliniekiem, kas
bieži atpūšoties pie tās. Man patīk
ari, ka to lasa bērni, vai ka niātes
la^^a no tās bērniem priekšā par ā<;eno
sētu ,par siļķēm, stabulēm, par Jāņu
nakti un par lāču vadātājiem, par
skroderiem, audekliem un simtām
citām lietām un izdarībām. Bet es
arī neņemu Jaunā, ja kāda pār5?mal-ka
kundze ātrās dusmās iesviež grā-^
matu krāsn', tāpēc ka bērns, lasī­dams
stā.stu par Ziemsvētku čigā­niem,
ievaicālas'
,.Mammin. kas tas ir izrunīt?"
Jā! kas nevēls*?; uzdnrties uz vie­na
otra vārda kādus lauku ļaudis
senāk neturēja uar pied^uziciem. kn
piemor?^m. — (nu, lai labāk paliek
nominēts), tas lai liec šai grāmatai
likumu.
top angļu ral<stnieces
vēstule no Londonas
Nesen angju sieviešu žurnālistu
biedrība visā klusībā nosvinēja 50
gadu pastāvēšanas svētkus. Nebija
ne greznības, ne svinību. Parastajā
ik nedēļas darba vakarā bija likta
cita, svinīgajam gadījumam piemē­rota
darba kārtība.
Sapulcītes notiek mjzā istabiņā,
pavisam tuvu kaimiņos greznajam
un lepnajam avīžniecības i^amu ra­jonam
Fleet Street. Tur katra kvad-rātcoUa
telpu maksā lielu naudu, tā­pēc
šī biedrība saspiedušies šauri,
šauri. Maza istabiņa, liels grāmatu
skapis, piekrauts galvenā kārtā ar
sieviešu autoru darbiem, kamīns, un
stūrī mazs galdiņš sapulces vadītā­jai.
Dalibnleēu saradies divreiz vai­rāk
nekā parastai Daudz vecu mā­miņu
ap gadiem vO un vairāk. Tās
angļu dāmas, literatūras un žurnā­listikas
veterānes. Jubilejas vakarā
viņām vārds. Tās gan nav vairs or­ganizācijas
dibinātājas, bet viņas ir
tās. kurus vēl atceras redzējušas un
kopā darbojušās ht dibinātājām —
toreiz, kad bija vēl iesācējas. Angļu
dāmas par sabiedriskām lietām un
par rakstniecību sāk interesēties ti­kai
tad. kad ieguvušas sirmus ma­tus
un izvadījušas tautās savus bēr­nus.
Viņas Ir sirmas, kad savu kar­jeru
sāk, un pavisam salīkušas un
baltas, kad sasniedz spīdošo zvaig­žņu
pakāpi. Angļi nekad nedara di­vus
darbus reizē, kā tas pie mums
pieņemts. Laika ir diezgan un dzīve
gara. Viņi dara visu pēc kārtas.
Atcere? gadījumā dabūjam zinātr
ka pirms gadiem 50 vai 70 Anglijā
esot bijušas tikai trīs profesijas, ar
ko neprecēta sieviete varējusi pati
sev maizi nopelnīt: mScIt, šūt vai
Iziet uz ielas: 1862. g. Londonā esot
bijušas 15.000 guvernantes, 43.000
šuvējas un 80.000 prostltuētSs. Sie­viešu
rakstnieēu un žurnālistu bied­rība
bijusi Jauna un revolucionāra
parādība, un. tai bijis jāizcīna sma­ga
cīņa ar sabiedrības aizspriedu­miem.
Biedrības galvenā ideja ir — at­rast
tin izaudzināt Jaunas spējīgas
rakstnieces un žurnālistes Konku­rences
naidu un skaudību šis dāmas
nepazīst. Biedrības darbs norit pēc
gluži paidago^dskicm principiem.
Katru nedēlu notiek mazā darba
sapulce, bet reizi mēnesi kādā lielā­kā
zālē priekšlasijiums vai priekš­nesums.
Mazās darba sapulces pil­nīgi
atgādina skolu. Dāmas, kuru
vidū pavisam maz Jaunavīgu seju,
salasās klusi un rātni kā skolniēcl-tes.
Stūri pie galdiņa ieņem vietu
priekšsēdētāja. Pa laikam tai līdzās
nonestas kāda viešņa — kāda lite­ratūras
autoritāte vai sieviešu žur­nāla
izdevēja. Abām dāmām ir pa­visam
stingra ^kolmeistarieņū stāja
un izrīcība. Uz galdiņa glīti kau­dzītē
salikti jauno autoru darbi. Pa
lielākai daļai tie ir mazi stāstiņi.
Sapulces vadītāja ar stingru audd-nātājas
roku pasniedz stāstiņus
vienu pēc otra dalībniecēm, kurām
tie jālasa priekšā visai sapulcei. Pēc
tam debatē, vai stāstiņš bijis.labs,
cik tas gatavs iespiešanai, un kur
tam ir vājās vietas Tās liek pār­strādāt
Ja stāstiņu atzīst par labu, tad
atkal ir debates, kur to likt. Ang-
Zeme. kur sastopas
>^isas pasaules tautas
Šveice ir ne tikai bagātnieku iz-l^
riccas, bet ari visu pasaules doma-tā'u
un raditāju cilvēku sapņu zeme.
Tāda Šveice b.ja Cvmglija un Pes-talocija
laikā, tāda tā bija arī mūsu
Latvijas trimdiniekiem pēc 1905.
uada, kas to netraucēti varēja tālāk
attistīt .savas brivibas un garīgās
augšupejas idejas,
Kāpēc Šveice pievelk un ierosina'^
Vispirms — to ir slavenās krāšņās
dabas ainavas. Tālāk — aui^^la kul­tūra
un tccbnika, loti sena univer­sitāte,
kuras daudzie institūti icri-koti
pēc tecbnlkas un zinātnes pēdē­jā
vārda. Modernās slimnīcās veic
neiedomājami sarežīitas operācijas.
Šveices .«sanatorijas pazīstamas visā
pasaulē. Plaša un daudzpusīga ir
Šveices garīgā dzive. Rosīgi darbo­jas?
da/.ādas kustības — kristīgā z i ­nātne
tcosofija. antroposofija, maz-daznāni,
Cimermana kusliba, jogu
institūts uc. Lekcijās un disputos
piedalās zinātnieki ar pasaules vār­du.
Pa.sreiz domātāju cilvēku inte­resei
dennunktā \ŗ pa'as Šveices f i ­lozofs
Valters Niss (Nigc:). Viņa ne­dējās
grāmatas Lielie svētie un Ķe­ceri
saistījušas ne vien literātu, bet
arī reli§!!?kas pasaules u?.manibu
Tās izŗ^H^rk par soiti augstajai cenai
— pāri 50 frankiem.
It īpaši Ciricbē katra tauta un
katrs radošs gars cenšas rādīt savus
I sasniegumus, jo te viņu redz visas
pasaules acis, dzird visu zemju au­sis.
Šejienes māks'as muzejs, kon­certzāles,
lielākās auditorijas, lielā­kie
apgādi mēnešiem uz priekšu jau
aizrunāti un pārslogoti. Te dzied
Benjamino Džilji, dejo Žozefina Be-kere,
dzied Panzes sievieSu kvartets,
daudzos kino rāda franču filmas —
dažas jau trešo mēnesi, viesojas itāļu
Skalas operas stigu orķestris. Lielā­kais
notikums nesen bija Somijas
pleznu iz.stāde, kur apmeklētāju nic-ptūdums
bija visai ievērojams. Nu­pat
dauedāja ari somu viru korl.s, pie
kam ieejas biļetes izpirka pirmajā
dienā pēc koncerta izziņošanas. Ovā­ciju
un ziedu bija bez gala daudz.
Gaišās .somu puišu galvas vārda īstā
nozīmē grima Šveices pielūdzēju
snfegtaios spilgtajos ziedos.
Vācija lielākajā Cincbcs nacionā­lajā
bibliotēkā pašreiz .sarīkojusi
!>ēckara grāmatu izstādi. Izraēla
brošūrās un grāmatās rāda vēLsavu
ciešanu ceļu un valsts uzplaukumu.
Tāpat redzama ari vienas otras Bal-kānu
valsts literatūra Tikai par Bal­tijas
valstīm man. neizdevās redzēt
vai dzirdēt ne vārda. Atceros, ka
ka 1948. g man. Sveica e!?ot, izdevās
Ciricbē dabūt tcķas musu mākslas
un daiļamatniecības Izstādei. Bet fis
man vēlāk ar kautnu nācās atkafat-teikt.
jo mūsējie nevarēja vienoties.
C i r i c h ē , ' a p r n i :
Bora Svik.ile
lijā ir vesels mežs periodisku izde­vumu.
Autorei dod norādijumus,
kur savu darbu lai iesūta Vēlāk
debatē, kādas bijušas sekmes. Ang­lijā
nav paradums autoru darbus
ieguldīt papīru kur\u. Profesionālā
organizācija atvieglo redakcijām
darbu, jo tām iesūta tikai tos dar­bus,
ko arodbiedrības kollektivs at­zinis
par iespiešanas vērtiem. Tas
tomēr vēl nenozīmē, ka tie tiešām
tiks iespiesti Ja darbu neizlieto, tad
tas tiek atsūtīts autoram atpakaļ,
un, autors var meklēt savu laimi citā
izdevumā. Dažreiz redakcija, atsūtot
darbu atpakaļ dod līdzi savu moti­vējumu,
kāpēc tas nav pieņemams.
Dažreiz vaina meklējama darbā,
bet biežāk pašā izdevumā. Jo tie
specializējušies uz šauriem tema­tiem
un nevēlas iespiest to, ko uz­skata
par savam izdevumam nepie­mērotu.
SI kārtība ļoti nospiež
rakstnieka brīvo fantāziju. Uzrak­stīt
varētu nezin ko, bet kur Anglijā
atradīsi papīru, kur to iespiest?
Piemēram, - uzrakstīts stāstiņš,
kas nobeidzas ar laulības šķiršanu.
Visi klausītāji atzīst, ka stāstiņš tie­šām
izdevies labs. Autorei tomēr
ieteic to nekur neiesūtīt, jo ir pie­ņemts,
ka angļu literatūrā tematu
par laulības šķiršanu nemaz necilā,
uia tādu izdevēju neatradīšot, kal
riskētu šādu stāstu iespiest. Bei­dzot
tematu izvēle sašaurinās us
trim: rokdarbi, virtuves receptes un
īsi stāstiņi, kas visi beidzas ar lai*
mīgu apprecēšanos. Dot rokdarbui
un ēdienu receptes — tas nav žur»
nāllstu uzdevums. Tātad paliek tl?
kal pēdējā nozare — aprakstīt ne*
skaitāmos variantos klimas, kai
kavē tikt pie laimīgām laulībām, un
kā beidzot visiem šķēršļiem tiek
pāri. Ir žurnāli, kas šādus stāstiņi^
ievieto pa 5 un vairāk vienā numu*
rā un tā turpina numuru pēc numu­ra.
Cita temata nav.
Jaunās rakstnieces lielā diena Ir
tā, kad viņu angažē par pastāvīgu
līdzstrādnieci kādā sievieSu žurnālā.
Nu var sākt ievietot pa vienam stās­tiņam
katru nedēļu, kas ienes kriet­nu
naudu. Redakcija piezīmē, i ka
pēc nedēļas tas pats autdrs atkal
dos jaunu stāstu par to paSu te­matu.
Angļi necieš pārmaiņas ne
laicīgā, ne garīgā baribS. Ja viena
stāstiņš paticis, tad anglis vēlag
katru nedēlu lasīt tā paša autora
tādu pašu. stāstiņu par to pašu te­matu,
Nu autorei neskaitāmos va­riantos
atkal un atkal Jāpārdzīvo
un jāliek citiem pārdzīvot tās divas
trīs nedēļas no savas dzīve.s, kas ir
pašas pēdējās pirms laulībām.
Ja mainā tematu, tad nereti mai­na
arī pseudonimu. Pseudonims ir
zināmas literāriskas standartprec^
marka. Ja maina preci, tad maina
ari marku
Rakstnieka darbs bieži izsauc viļ­ņojumus
sabiedrībā un nemieru ap
autoru. Angli nen.īl šo ar profesiju
saistīto nemieru ienest savā privātajā
dzīvē.
Rakstnieču arodbiedrība rīko ari
inteliģences pārbaudes vakarus. Sa­pulces
vadītājai ir gara liste dažādu
jautājumu. yisām pēc kārtas Jādod
atbildes. Piespriež pat godalgas.
Ideāli ir atbildēt uz 18 jautājumiem*
Augstākais punktu skaita tomēr ir
13^2, ko izpelnās kāda dalībniece
reizē ar godalgu. Tiek minēti grā­matu
nosaukumi un Jautāts, kas tā^
sarakstījis Kad kāda dalībniece
reizes trīs, četras no vietas dod pa-'
reizas atbildes, kamēr citas tikai
rausta plecus, nāk zobgalīgi Jautā­jumi
atbilžu zinātājai: viņa Jau lai­kam
visu dienu neko citu nedara,
kā tikai lasa grāmatas
Gadās, ka savus darbus nolasa
10 personas. Visi darbi Iznelnās at­zinīgus
vārdus un komplimentus,
bet tomēr paliek bez cerībām tikt
Iespiesti. Kāda izdevēja atnākusi iz-vēlētiea
savam žurnālam darbus.
No desmit vai vairāk nolasītiem
darbiem labi 1a paņem vien^. Kam
laimējas pieskaņoties tirgus prasī­bām,
tas pamet sapulcīti un kļūst
par jaunu zvaiŖznI pie Anglijas lite­ratūras
debesīm Jaunās zvaigznes
tad n?ik un ieņem vadošo vietu pie
galdiņa, no skolniecēm pārvēršoties
par skolotājām Agrākās skolotājas
pa to laiku ieguvušas jau platākus
spārnus Tās pamet Londonu un
pazūd kaut ktir imperiias fieznalīga-
1os plašumos kā ārzemju speciālko­respondentes,
kā mūžīgās cejotalas
vai preses reprezentantes kolonilSs
un dominiļas. Kaut kur no liela tp-luma
tās sūta savus sveicienus in
ar Tf^tu mātes sirdi seko visam, kas
notiek mazajā istabiņā . Katrs ma­zākais
panākums tiek apsveiVts ar
laimes vēlējumiem un gavilēm.
Nav tā kā p!e mums, kur ar
rungu sit nost katru, kas atļaujas
kaut kas būt.
Kottstance Berga
nu
verl.
MDI
n%4zl
ua
aizvadi 2»ikrk
r P i tam