Bavarijas Latviesu vestnesis, April 6, 1946

              s
Izcelosaniui iespējas m
Zviedriju
LaMjas Sarkanais krats siho, ka
«imāk uzskaitītām personām ir iespē­ja
izbraukt uz Zviedriju. Tam nolū­kam
vināpi vispirms jāierodas Libekā,
kur^lldz transporta atiešanai tās no­vietos
Īpašās telpās (Meesen Kasemc).
Iebraukšanas formalitātes kārtojamas
Zviedrijas Sarkanā krustā Libekā,
Eschenburgstr. 5/7. Katra persona
aizbraucot var t^emt Udz 5() kg ba­gātas,
pārējās mantas nosūtīs vēlāk
ar kuģi. Izceļošanas iespējas uz
Zviedriju piešķirtas Rtnai Vitei, L i -
Hjai-Emilijai, Ingrīdai, Almai, Pēte­rim,!
Zelmai un Dalmāram Ozoliņiem,
Ilgai Brorabergai, Evai-Marijai Gērtai,
Kārlim Reinholdam Laiviņām, Vivi-jai,
Genadijai un Jānim Abeltiniem,
Valentīnai Janlselei ar 2 bērniem,
Emļllijai PochSvicai, Emīlijai, Olgai,
Ausmai un Zaigai Augstsprožiem,
Ērikai, Aiek^andrāna. Viljamam un
Elzai Lēnertiem, Olgai un Elgai Jan-sonero,
Zigfrīdam Vītolam, Alek­sandram
Voltkānam, Elzai, Lieqei un
Kārlim Goperiem, Jurim Sīropato,
Annai Abalri, Ver^i Oopereiv Lūci­jai
ŖaHumai, Marijai un Armandam
Kčleriem, Emmai un Albertam Riid^i-
Mem^ Šarlotei un Kārlim Timļi8k§m,
Kafļlnai, Tāļivaldtiņ un Dacei Ļā-
«:l«mf Martai un Ingridai Bērziņam,
Martai, Aivaram-Herbertanf un Dacei
Upmani^m, Lizetei OrantIneI, Lūci­jai,
Vijfti un Andrim VUt^iem, Ernai,
Ivaram, Izoldei un Eduardam Kaļni-i^
iera, Emmai un ļ Skaidrītei Blaulem,
Gunāram Liepiņām, Arturam Baunia-nim,
Agnesei Muižm^ceiv Jānim Švā-gerlm,
Dorotejai, Ārijai, Zintai un
Irenei JSpčm, Jānim Knopam, Elzai
un Astrtdai Presnikovām, Rutaii A l -
mļi un Alvim Akoti^^iHt Jānim un
Miklai Viklandiem, Sofijai Tirelei,
Kārlim Ozoliņam, Martai Gerberei,
Zelmai un Lvvaram Eliermaniem, El­vīrai
Tirzltei; Ritai un Solvitai Put-nii^
ām, Tatjanai. Margaritai, Larisai
un NadjeŽdai Poklikājevām, Veroni­kai
Voitckai, Alisei un Ināram Bu-ši
«m, Birutei Neilandei, Annai Kesai,
Rutai Ragovskai, Elgai .^irausel ar
bērniem, Emīlijai. Imantam un Ani-
'tai VabuHcm, Janīnai. Aldonai, Jā­nim
un Bornhardam Pinkāniera, Min­nai
Gļrlntāki, Emīlijai Klestrovai, Jo-lvaiļif*
i Dotiukai, Fricim un Emīlijai
Ktelcbcrgiem, Marijai un Dzidrai - 11-
ļļfii Lagzdlnām, Zigrīdai, Dainai lin
Uldim Boķiem, Jūlai Tilonai, Annai
Svdilgii^l, Matildei un Eduardam Pe
iersonifcm, Annai Losbergai, Austrai
m\ Jurim LiepiAiem, Gitiai Markvicai,
Paulinei Bcbrei, Jānim un Valentīnai
Lībiešiem, hm^ļardei un Ilgvaram Bi-tftm,
Emīlijai - Grietai Lielzeltihai^Oi-gfti
Gerselei. Verai Demetjevai, Ed­garam
Staibavam, Paulai un Gunā-
Volļdemārs Daimbftrgs
I Putniiļš sprosta
Istabā vēl krēslas tītā,
Kad vēl mani 8ap6i veic,
•<^aurfi sproatft agrā rītā
Putnlf^ftMules lēktu sveio.
I
Jau ar pirQ)ii&m saules stariem,
Kufos meis un pakalns tīts,
Līdz ar brīvo putnu-bariem
Vif^adziesmfli skali trīc.
Gr^tā gūstniecības sprostā
Vii'mm prāts vēl sauli svaikt,
It kfi mācot likteApostā
Manifn gttttsiirdlbu veikt.
Latvijā diiutmu svitki bija nfivlen
tradicionāla neatņemama mūsu kultū­ras
dzīves izpausme, bet dziesmu
svētki bija ^ r l H e ļ s l^tvi^ķ^ ķi|ltūifts
propagandas līdzeklis. Koru dziedā­šanas
dziļās būtiskāa saknes apliecina
arī ta<$, ka trimdas apstāldos, rodo­ties
kaut jel kādām iespējām^ tOdal
sāka organizēties ari kori. Pašreiz,
laikam, nebūs tādas latviešu nomet­nes,
kurā nebūtu sava kora, kas ne­vien
kuplina citus sarīkojumus, bet
rīko arī patstāvīgus koncertus. Tas
nozīme, ka par spīti grūtumiem ar
nošu materiāliem, kori iestudējuši
labu skaitu dziesmu, tā kā var domāt
ari par plašāka apjoma pasākumiem.
Mēs nezinām, cik ilgi pašreizējie
nometnes dzīves apstākli var turpinā­ties,
bet lai kā, data vasaras droši
vēl biļs mūsu rīcībā. Tas ir taisni tas
laika, kad dzimtenē dziesmas skanēja
pa novadu novadiem. Kā būtu, ja to
pašu mēs mēģinātu arī tagad? Ja iz
dotos sapulcēties kopa vienas okupā-eijfid
M^las koHem, tad iznāktu itio
kupls pulks. Mūsu koru dziedāšanas
un līdz ar to tautai kultūras līmeņa
d^moiļstrēšaBai tĶ bĶt^ skaista ūn
pateicīga izdevība. Zināms, grūtumu
būs daudz, bet šķiet, ka ar muiiu hh-vēlu
— Militārās valdības un UN-RRA's
atbalstu tos varSs pārspēt
Dziesmu dienu rfkoSanaI vispirms
būtu jāizrauga satiksmes ziAā vieglāk
sasniedzama vieta; kur vajadzētu at­rasties
nevien kaut cik piemērotai kop-kora
koncertēšanas vietai, bet ari
prāvākai tautiešu nometnei, lai ar tās
telpu palīdzību varētu atrisināt dzie­dātāju
apmešanās jautājumu. Pārējaifi
jau būtu vieglāk veicams. Kad šie
apstākli būtu neskaidroti un saņemta
principiāla Militārās valdības reep.
UNRRA's piekrišana, tad atliktu iz-raudzīties
dziesmas, sagatavot nošu
materiālu un nodot to koriem dziesmu
iestudēšanai. Pat ja dziesmu dienas
tad nevarētu notikt, šis dziesmas ie­mācīdamies,
kori neko nezaudētu.
Kā ifiuma zii^, J o domi} Jau pār^
sprieduši Frankonijas novada latviete
Bavārijā un jautājuma tālākai kārto­šanai
iaraudafjuši pat rīcībai komite­ju,
par kūfas pagaidu priekšsēdi izvē-
Uta Jēkabs Poruks. ākiet, ari vietac
izraudzīšana Frankonijas tautiešiem
neradīs nepārspējamas grūtības,
tam nolūkam lieti noderētu Nirnbet-gā
nacistu sanāksmēm izveidotais lau-kumsi
un tribīne. Nīrnberga ari sk-tiksmes
ziiTā viegli sasniedzama un
tās tuvumā atrodas vairākas prāvas
latviešu nometnes. Tāpgc ŠQ Franko­nijas
novada tautiešu ierosmi derētu
uztvert un paplašināt visas amerikāņu
okupācijas joslas apmērā. Būtu vē­lams,
lai šo jautājumu jau viBtuvākā'
laikā apspriestu mūsu pāTstāvibas of-gani
un, ja ievadītie priekšdarbi dotu
cerības, ka iero3inājumu iespējams
īstenot, tad būtu izraugāma rīcības
komiteja kas uzņemtos sagatavoHvnas
darbu organizēšanu un vadīšanu. , -s
ram G'alvidiem» Helēnai Lasmanei,
Skaidrītei un Aijai Turauskāmi Ilmā­ram
Gudrajam, Zentai Maurii^ai,
Konstantīnam Raudiv^m, Augustam
un Angelikai Pētersoniem, Maijai-
ICfttrīnai un Selgar^n Spādēm un Oļ­ģertam
Vfirpam. Almai un Pēterim
OzollAlem, V^cntlnai Janlselei, Elzai
Lēnerteii, Elzai Goperei, Martai Up-manei,
Elzai Presnikovai, Zelmai EI-termanei,
Elvīrai Tirzltei, Tatjanai
un Nadježdai Poklikājevai, Emīlijai un
Imantam Vabuliem m Annai Smilgai
pirms izbraukšanas jāsazinās ar L SK
EsUngenā, Uhlandstr. 7, vai ar L S K
Libekā, Grossburgstr. S9, kur vii^i sa-iems
tuvākas zifias.
^hronika
Jau pirms dažiem mēnešiem re­žisora
Jāna Gērmana vadībā Min-chenē
nodibinājās latviešu teātris,
kurā bez profosionālieiu skatuves spē­kiem
— Krikas Prindules, Imantas
Gobas, Litas Zemgales, 2. Ozolii^a un
Silina — piedalās arī Locngiīna ielas
nometnes drāmas kopas dalībnieki.
Darbības atklāšanai teātris, izvēlējās
Blaumaiiia „Ugunī". Pirmizrāde noti­ka
29. martā Loengrīna nometnes
zālē (K.R.). - U r a z i l l j ā nodibK
nāta Latvijas Sarkanā krusta komite­ja,
kas U55sākusi rosīgu darbību un jau
vāc apģērbus, vrfu un citas mantas
tautiešiem Vācijā. Kaut gan Brazilijā
izsludināts jaunais imigrācijas likums,
tomēr tas vēl nav stājies spēkā un
līdz šinv pieņem vienīgi pieprasījumus
no lauksaimniekiem pēc zināmu tautī­bu
laukstrādniekiem, pie kam latvie­šus
pagaidām pieprasījuši tikai 3 lauk­saimnieki.
Nekādas instrukcijas Bra­zīlijas
valdība saviem sūtņiem un kon­suliem
par vīzu piešķiršanu iebrauk­šanai
Brazīlijā vēl nav devusi. Sūtni^s
K. Z a r i t š Londonā, sai^ēmis Brazi­li
jas Latviešu Sarkanā krusta komite­jas
uzsaukumu, raksta: M£ S jau gan
vienmēr visiem saku nesteigties ar
emigrāciju, jo aizjūras zemēs iebrau­cēju
saņemšanai vēl nekas nav saga­tavots,
bet ir labi, ka tie&i no turienes;
pienāk izziAas Šajā lietā. Bez tam ne­varam
steigties ar aizbraukšanu, kad
vēl mūsu pašu dzimtene var saukt
mūs atpakaļ pie pašu zemes. Man
šķiet, mums vēl nāksies vagas dzīt
dzimtās zemes tīrumos." Latvijas Sar­kanā
krusta komitejas adrese Brazī­lijā
ir: Comit^ de secorros As Vitimas
De Guerra Na Lettonia, Rua Boa 127,
Sao Paulo, Brasil.— Fronhofenas lat-viši
franču okupācijas joslā saziņā ar
UNRRA's vienību Freiburgā ierosinā­juši
pla.šākas latviešu mākslas izstā­des
organizēšanu. UNRRA's vadība
apsolījusi, ka pēc tam, kad izstāde
būs notikusi vairākās vietās franku
okupācijas joslā; nokārtos tās pārcel­šanu
arī uz P ar Iz i. Izstādes sagata­vošana
uzticēta prof, A. Annusam, R.
Mauram, U. Albertam un J. Kalmī-tem.
Attiecībā uz zinām par latviešu
projektēto novietošanu Sāras apga­balā,
franču galvenajā štāba paskai­drots,
ka šāds nodoms gan pastāvot,
bet konkrēti priek?>likumi būšot iespē­jami
tikai tad, kad noskaidrosies Sā­ras
api:^abala pārvaldes jautājums. —
Šinīs dienās saAemta piekriSauA atvērt
NelŠtaies DP nometnē mežsaimniecl-ba^
i skolu, kufas uzdevums sagatavot
sjijpiciālistus mežsaimniecības un mež­rūpniecības
nozarēs, Skolā uzņems 18
līdz 25 gadus vecus jauneklus ar pa­beigtu
pamatskolaa izglītību. Mācības
ilgums apmēram 1 gads. Ārpus spe­ciālajiem
priekšmetiem mācīs ari met-niecību,
meliorāciju, angļu valodu Un
fizisko audzināšanu. Par skolas vadī­tāju
izraudzīts Arturs OliAš. Skolas
adrese: DP Camp, Bl 5 Nord, Z. 66,
U-Schule, Neustadt, Holstein, 24 („Lī-bekas
Vēstnesis**). ~ Kad Ķīles Frīd-richsortas
nometnē ieradās pirmie ie­mītnieki,
zālē vēl pie vi&iem jtimta
balstiem bija skalruiii, logiem aizkari
un pie griestiem gandrīz vasas spuldzes
un apgaismošanas kupoli. Pie sienām
bija visi kontakti un slēdži, gar zāles
malām galdi un blakus skatuved telpa
līdz griestiem pilna ar krēsliem. Lo­gos
netrūka nevienas rūts. Bet nekas
nav mūžīgs. Jau pēc 2 stundām no
zāles bija pazuduši gandrīz visi skaļ­runi.
Diezgan drīz pazuda ari ^..di
un krēsli. Pazuda ari spuldzes un
spuld'žu kupoli. Kad s^^uldžu zālē
vairs nebija, tad būtu bijusi „vieglprā'-
tība'* atstāt tur slēdžus, kas daudz
labāk noderēja dzīvokļu iekārtošanai.
Visilgāk zāli greznoja logu aizkari,
bet kad zālē vairs cita nebija, ko Aemt,
fcad bija jāķefas ari pie aizkariem. Ta-
Iļjad zālē nekā daudz vairs nav, ko vēl
varētu pievākt, Logu rūšu gan vēl ir
lielāks daudzums, bet ar laiku arī tās
būs izdauzītas, jo logos aizvien vai­rāk
parādās, papes gabali un šīfera
«11 naudas Mukķ pieteikšam
Sakarā ar LCK -aicinājumu pieteikt
evakuēto valsts, pašvaldību un sa^
biedrisko iestāžu ļm uziiēmiimu man­tu
un liarēķināties par līdzpaņemto/
valsts un sabiedrības:_naudu, attiecī­gie
darbinieki un privātas- personas
jaiļi pieteikuši atsevišķu uzņēmumu
iekārtas un citas vērtības, bet loti
daudzas personas, kuru rīcībā atrodat
valsts un sabiedrības manta, no pie­teikšanas^
atturas. Tas pats sakāms
pļar līdzpaņemto valsts un sabiedrības ž
naudas ildzeklu norēķiniem
LCP savā otrā sesijā nolcma v6k
reiz aicināt visus Latvijas pilsoAur
pieteikt LGK komitejai uz Vāciju iz­vestās
valsts, pašvaldību unlmbiedris-ku
iestāžu un uz ēnvumu iņantaš un
arī norēķināties par iestādēm un uz-fiēmumiem
piederoi^ām. uz Vāciju
līdzatvestām naudasr summām. Katrr
godiga un apzinīga\ latvit; a pienl-kums:
ir vispārībai dotnātus (idzēklue
rodi i vispārības interešu apmierina-ianai,
vēl jo vairāk tagad, kad tautie­šu
j^pnīpe prasa lielus līdzekļus. Tā­pat
arī sabiedrības manta, kas latvie*
Šu komitejām nepieciešama aprūpe»
darba veikšanai, pieteicamavLCK ua
nodo^-ama komiteju lietoš^ā, ;^Pārējo
mantu pēc tās regļistrēžanas"^ L C K at­stās
mantas turētāja tālāllā pārzļiiS,
Sakarā ar to L C K lūdz vēlrciz^isir
latviešu komitejas pilnsapulcēs, vfit
arī ar paziņojumiem uzaicināt LWi-jas
pilsoī^us pieteikt valsts un)-W
biedrības mantu un norēķināt 1ldzna^x
^i'icmtos valsts vai sabiedrības ņ a u di
līdzekļus. [ T
LCP tālāk uzdeva LCK nodot Sa*
biedriskai tiesai visus tos pflsoī^u^
ķas šim aicinājumam nepaklausītu
un pravSīto mantu un naudas līdzekiua
nepieteiktu resp. nenorēķinātu
I J. Bogens, LCK finnnču \m
' saimn. nozares vadītājs
plates, kam jāaizstāj stikls.^ Varbūt
jautās, kur palikušas visas HIS'nozu­dušās
mantas. Uz to nav grūti at­bildēt,
jo turpat nometuG viena to
dala ir. ' Logu aizkari izlietoti dažā
dzīvoklī par sienu^ drapējumu, citā
l-ir gultas r^f>:m v^i spilvenu^pārvfil-;^
kārniem, par galda drānām un dažr'iiz '
arī paredzētajā vietā pie )o<>icm, tikai /
ne pie zāles logiem.^Da'ki-.^__mantu
aizgājusi ari par mainas objektu. Kā­pēc
tas viss? Vai latvieši būtu zaudē*
juši j> dīgumu? ,To gluži negribēto»
apgalvot, bet skaidrs ir gan tas, ka,
svešumā dzīvodami, esam piesavinā­jušies
netikumu, ka viss tas, kas nav
piesiets, pazūd („Nākotnes Ceļā-Ķīlē)
i
lānis Kifdeējs
lideji
1.
Zēni kliedz m\ kalnu meži palīdz
viņiem kliegt. &is skanīgais pulks jau
aav no (liturienes — tie ir Lailu ciema
ikolēni. Sīmanis paklausās nebēdnīga-ļns
bf^lsis un viiVam liekas, ka tur var
sadzirdēt arī pats savu balsi. Pavasa­ris
te vienmēr skali apskaujas ar Lai-
U J ciema ka'niem un ļaudīm.
Ap, Sīmana Gaura 'zābakiem šlākst
. ar sniega paliekām sajaukušies dubli
un vifiš savā galvā jauc skumjās do­mas
ar tām, ko vējš patver no sicm
tīrumiem un mežiem un iesviež vi-iis^
m taisni pierē.
Septiņus kilometrus vins ir nogājis
un te jau ir Lailu kalni. No stnc-jas
viiiš navļ gājis lielceļa līkumu, bet
taisni I pār Vaidu kalnu un tad gar
Zobena ezera malu līdz Rūcējam. Tā­pat
ka citos pavasaros. Rūcējs skrien
balts un jmelns. locīdams lazdas un
jaunos alkšņus savā.»? krastmalās un
lakstīdams un rūkdams pa piekalnes
akmeii}em| Nevienas laipas Sīmanis
vair« »eatrod: tās visas Rūcējs jau
aizlīgojis uz Zobena ezeru. Sīmanis
pakāpj uz piekalnes pusi, kur ir ak­mens
tilts pār šo strautu.
Pavasai'os Rūcēju var dzirdēt kilo­metriem
itālu. Un kad jau Rūcējs sāk,
tad zināms, ka pēc dažām dienām
rūks visa« pasaules ūdeni. Jau aiz Zo­bena
ezera Sīmanis bija sadztirdējis
Rūcēju un ŠI balss jau no tālienes sa­sita
vii'ia īgnās un spītīgās domas par
to, ka te mežā būtu gan labāk satikt
vilkus nekā cilvēkus. Pats nemanot,
viAŠ bija sācis rūkt tās dažas prie­cīgās
dziesmas, kas bija klusināti
dziedātas šos divus mēnešus cietumā
kopā ar citiem bēdu brāļiem tanīs
brīžos, kad dvēseļu izsalkums pēc brī-vibas
un prieka uz visu krūtīm uzgū­lās
kvēlodams.
Un Sīmanis sāk solot steidzīgāk.
Šie labie Lailu kalni! Es redzu virtus
un gaismas te ir tik daudzi Ja man
patīk, te es varu sēdēt kaut uz šī
paša akmens, api^ulties sūnās pie bēr­ziem;-
es te varu svilpot vai siuikt kā
negudrs, neviens man te neuzklicgs:
Taisi durvis oiet! &o\o ātrāk! Turi
muti!
Sīmanis jau ir augšā, pašā augstāka
Lailu kalna galā. Divi citi no Lailu
kalnu trīnīj^icm f^u! pretī - viens uz
ziemeļiem, otrs uz austrumiem^ Sīma­nis
stāv uz Dienvidnieka li'z vakaru
pusi ir brīva i c l e i a u n aiz tās sākas
tāls mežu zilums. Kad bērnībā Sī­manis
domāja par pasauli, tad vien­mēr
likās, ka tā sākas aiz šī mc'/.u zi-uma,
aiz kura vakaros novēlās saule
; kā liels, sarkans skritulis.
Sa vas t ē V a m ā j as S ī an i s v ē 1 n e va r
redzēt. Tās ir Ziemeinieka viiVū pu.sē.
Bet tepat vinš stāvēdams zina, ka ii'
j a u ' m ā j ā s , ^ i t kalni ir jau mājas;
Zemes un debesu ^a\smū jaukdamās
glāstās ap viūa acīm un skat« Atklā­šanās
u« diiimto apkārtni vinu d«rfi
jūtīgu \jtū i»ltu, m šinī lw5d! v4Aa
acīs pēkšiVi atnāk maza sen 1)ijusi un
aizmirsta aina: pa ka 1 na malu skrien
Agnese, draiskule un nebēdne, kufas
dēl viūš tik bieži tika nopērts, vina
pirmā ienaidniece un mīlestība šis
skaistās zemes virsū! Pagaidi, pagaidi,
tu man! Ja tu man tiksi rokā, ja es
tevi noķeršu, tad tik rādīšu 1 Viņš
dzenas un kliedz aizelsies, Agnese
mūk,lieliski skrien un - sasodīts - žiglāk
par viī^u. Viņai pat iznāk laika ap­stāties
vm parādīt bezkaunīgu, sar­kanu
un galu galā skaistu mēli. Tā
viī\i abi skrien, ka kalns dim zem
vinu basajām kājām un septii^i. lieli
un mazi suni, riedami un priekā kauk­dami,
pavada vinu trako skrējienu.
.^ī aina — Agnese ar bizēm, septi­ņiem
auniem un vina paša vīrišķīgo
kliegšanu aizskrien, bet divi kalni nāk
pretī —- Ziemeļnieks un Austrum­nieks.
Pašā augšā kūp arumu brū-nums,
lejāk gaismā trīsēdams mirdz
sniega baltums un tālumā pārmainās
zilā dūmakā.
Lieliem soliem Sīmanis jau"" k|pj
Ziemeļniekā un domā — ko lai srka
nj^ājās? Ks bcgu? Atnācu glābties?
'^Bus gan kaut kas jāsaka, bet'vai lai
saku, ka pats esmu mazliet dabūjis
pa ;:alvu un tā nu esmu tc Lailu cie­ma
lāga veči ir ar. pamatīgi potētām
mēlēm, kam asumu nostādīt arvien
turpina tas- pats pakavu un lemc.^u
sitējs Floriāns Laidaks. Bet nekas!
Gan jau aprunāsimies. Galu galā ari
cs esmu tā paša Lailu ciema Gauru
Staņislava dēls. Pie tam tagad jau
esp.iu mācījies pazīt reālo, brīvās, lai­mīgās
pasaules socioloģiju un Eiropas
skaisto meitu — humanitāti. Šīs abas
māsas tagad pasaulē pamatīgi nostip^
rina ticību visam labajam — brīvībai,
taisnībai m tā tālāk. Bet pamēģini
tu neticēt! Nāc >urp. mīlīt, mēs tevi
iemācīsim ticēt. Pirmo reizi pamēģi­nāju
neticēt tanī četrdesmitā gadS*
Termii^cietumā mani pamācīja vairs
to nemēģināt. Un ko es varu Si cīt?
Es ticēju kā slimnieks, klusēdams, ka
man ir brīvība nomirt. Tagad ir četr­desmit
trešais. Šogad divus mēnešus
e-s studēju ticēšanas vajadzību Cen­trālcietumā.
Man tomēr laimējās.
Man laimējās tāpēc, ka nopratināšanā
sirdīgi aizstāvēju muļķības tā, ka tam
vācietim sāka brilles uz deguna nie­zēt,
manī klausoties. Muļķus arī cie­tumā
turēt iznāk par dārgu. Lai ieti
Vinu saprašana nav mums kaiiīga. Tā
vihš pārdomāja un lāva man iet. I ai
Dievs žēlīgs tam, kas tur mēģina savu
prātu un loģiku parādīti Ar to i.elai-mīgais
jau ir piekalts. Tālad esmu
mazliet mācījies sajust pasaules 1000
gadu vecos likumus. Tas Ir vairāk
ķā mānā vecajā tautsaimniecibas fa­kultātē.
Daudz ko laipni i^ēma un deva. Pa
zobiem man tecēja jirinis. Nekas,
nekas! Mana dzīvība un naids vēl ir
pie manis. Lai visi velni i;"6ti6pj sa­vus
nagus, bet dzīvot'*,man jādzīvo!
Kauc kā suns, grauz savu kčdi ar ro­biem!
Ari dzelzs deldējas. Kas gan
oits tev, mazajam, šīs dzelzs taisnības
priekšā atliek? Nomirt? Visi teiks
— laipni lūdzam. Būtu groks tādu iz­priecu
tiem lielajiem, saltajiem vel­niem
pilnīgi par velti sa|,ādāt. Rei­zēm
beidzas nost arī lielie. Pagaidī­sim,
Silvu ķēdi pagrauzdami.
Jau redzami Gauru māju logi. Sī­manis
pārvelk delnu pār pieri, kā
smagu dzelzs cepuri projām pastum­dams.
Tad bikls un drusku sakaunē-jieis
ieiet tēva pagalmā.
Jau gandrīz nedēlu Snnanis dzīvo
tēva mājās un visi ir apraduši ar do­mu,
ka nu vin.sn.av tikai vienas die­nas
viesis, bet palicē-js. Sīmanim
negribas aiziet pie kaimiņiem, negri­bai
palikt i#tabā, viņam nemaz negri­bas
būt ķudīs, negribas ne daudz vat
pāt, ne ari atbildēt. Savas pirmās di
nas G^uros viņš pavada staigājot^a
kalna malu un pa mežu. Un tā viAg
Jūtasi labi un brīvi. Visus pēdējo»* gair
dus Sīmani^ kā dzelzs pinekļus
dams un tos lauzdams ir ^ŽzIvojU
spraigumā, ciliā un bieži izn^isumā.
Vilis nospriež un pats ar sevi nolemju
— vajaga atpūsties, dzīvot vienkārši,
padzīvot kā dzīvo visi cilvēki, ka«
runā un zina, ka ir laime, vajaga dvē­seli
aiznest nz pirti, pēc tam viAā va­jaga
ļaut iešalkt pavisam citādiem
vējiem, kaut tiem pašiem, kas te spē­cīgi
kaukdami pūš pār Ziemeļnieku,
Austrumnieku un Dienvidiiieku'. Tā
viņš stingri lemj un pats sev soļāa
uzlabot veselību, atrast prieku un le-
,gūt mierīgu domāšanu. Tikai tad!
Atpakaļ uz Rīgu? Skaidrs, ka jāiet;
atpakaļ tur, kur organizācija strādā
un cīnās. ^ Esmu atbēdzis? Varbūt to
draugi uzlūkos par nodevību? B e t^
Jau I zii^o j u, ka ne var u va i rā k, ka Xui^
laiku gribu nozust. Gribu paelpbt,
padzīvot! Saprotiet, gribu paelplodt,
pasniieties, pastrādāt, atjaunot asinia,
grUu padzīvot kā vilcējs zirgs, kS
brīvs suns, putns un k ā cilvēks! »
Jau divas nedēļas Sīmanis ir nodzl-vojjs
tēva mājās un neapmierināt»
brīnās pats par sevi: vai es tie|ām.
esmu "tāds pusizjaukts cilvēks? Cil­vēks
atjaunojas kārtīgā^darbā. Labi
un patiesi vārdi. Bet es pats — vai
esmu kļuvis slinks, atjūcis smagāk
strādāt vai visrpāri kļuvis mīkstčaulis?
Tā gluži neliktos. Bet nekur īsti
negribas piestāties.^' Sīmani šāk sist
smaga vientulība un postīgs pašig?
uurns. Pagalmā v iM atbrīvo lielo,
melno , suni, kas .^milk&t pie ķēdeš.
Skrien nu, brīvais draugs, labu gabalu
pa pasauli un kod katram, kas lielT^
saka, |};a viņš nav suns! Kod drolH
Kas nekož, tas miretl —
(Turpina jums ^ 8 ^ ^