Bavarijas Latviesu vestnesis, October 29, 1949

              košumkokiem un nuku A I..
SamāUjag ubagubS'Ž^»-
«mi lupatā» tērpusies L».'?'
bddeSi. vīzēm k ^ ' S ' L S »
r maizes kulēm pl^jjHSS^
gorodieSi un pat^^nr^'li»
ātu maizes «ntrurio to»"!*
U«.««kanek»^«;,ļjļjj
Icni, kas Iebrauc no
. i m d 808 Ubagi īSuJ^f
tm nevien» vUclena paSiSl
-)«J tos padzīt no pfirbU^SS^
Y butegem, Jumttem.
lun citfim vietām. T^riJ^S:
iiem maisiem, bet atpakaļ S
matoa svars biežiISCi
ntrtja svaru. Kaut «m
«kd ar īpalfim atļmSSi, J
* J f un ttvlem mātes
kftdu noslēptu vietu.
Jenas pfirtraukums mehUi
dUanas labrikft SartZI
is. Fabrika nodarbinfitaJiemS
IgOiMcņlem lasnieds sUtu v £
ga]af un malti. ^
. it nttUu pusdieno klda inb
veco fabrikas stradnltttu. ^
'Ml be« izņēmuma grauž beuuih
pusapeeptu staipīgu maiii te
ilga. ^
Kāpēc ēdat sausu miu
.7 — Iejautājas kāds no gOgMc»
Jums, gOstekņlem, tagad U8.
ļ labāk nekā mums. Ari mUb
brokastis un vakariņās grsu-tadu
palu maizi. No algas ne*
pavalgam.
Tallinu un Vasalemu
smagās maSInas, kas pieģl
cārtejim gOstekņu nometni»
tūm. Kaut gan 6ofi transporhu
Ida 8 lldz zobiem apbruņoti
tomBr partizāni valrflkkļrt IlM-It
stingro aizsardzību un ^
iu8i pārtikas transportu. Partl*
tfcibā Pēmavas mežos esot pat
igie ieroCl un bruņit maSIhas.
stoi pa lauku ceļiem, var vi>
neparasti daudz pamestu siioh
Ibu. Vej9 gaudo Jumtu iķorit^
Is Izrautas, logu rūtis iedaužN
Pat vārnas un zvirbuļi baldil
itles pamestajām mājām, tlM
tm sikspārņi mājo nemniga*
tumSās telpās. Klētis un Mtll
azām nojauc apkārtējie kolhoz-meklējot
kurināmo. Oandrft
šādos gadījumos kaimiņi «tS-Vienu
un to paSu bēdu stfiituj
i^eks, saimniece un daļa »o
.em deportēti, dēls pleviaojlei
zaniem, meita nosūtīta pleapie-arbos.
DP?"
karš baro nfikoSo karu, «»
DP baro otru DP. Tadi zijo-laikrakstos
kfi. piemēram,
īleri ķīnleSu un meksikāņu »^
toēs CentrālafrlkS" būs prielg
j visai DP tautai, Jo HecinM
:9s attīstības un pastāvības ne-ttķals
dlvēks JauņaJS vd-būs
vairs tikai funkdja. V »M
kana un dūmi. Izcelš8n(>s ^
1 vairs nevarēs noteikt. Ptf«^
tzī» vienīgi improvlzSaja tt
I Pases vairs nebūs vajadzj»
būs mūžīgā celojumfi no Ks^
ļara aukstā karā. no revolug
u kustību (it seviž^ atbrjr
no ķaSuma). no vecim
vietām uz jauniem meu.
Sas.vairs dibinās tlk^^^^
p katrā vieta, kur sasup V dibinās kr^SroS as organizāc ja paWz« ^
īsas kopā P?l«J==f« fbūs vi»"»
»m loti spēcīgi Viss bus
doSana un ņemšana, P'
vislabprātāk ņems to, KO^ „e.
atdevis, vai to, ko vīP»" ^
negrib dot. Parasti dos w.
,prāt gribētu tikt v«l I rie.
teamo veco starpību stjnļ^,.^
L un neciežamlem c ^
vietējiem iedavotS)i«" vj.
m neviens vairs nepa^Vtf
, vienādā mērā apiŗ ^
.ced) un visi vienāds ^jj
fts citus par neveļag^ „,
^I vispār viss dibinsse
[bu. Katrs apiesies,_8'^a
ešie apgāj
II ar io i l I
ļdroiinfits."
TEVZE M EI U N BRĪVĪBAI
fricis Dziesnļa
mciBAS ATJAUNOŠANAS
* SVĒTKOS)
(jfl iodieii it kā kabia celtos:
HJoiiil m galcona pretī nāk. <
ApvāfSDl vis torņu gali zelt<^,
lovosis atoiet krāsas mlrdzfgāL
iļfiļA Mm pāri plakstiem lieku:
jjett dzīve, kā man tevi gfit?
Mfss margo, vēji sijā prieku.
iļStm Tējaub vai man puķei k|ūt?
lek kl dlvēks, Dievā Jēgu zinot,
Uldss bUUiaaas «eaufstrāvoti,
ļifStoMPas ki puķes salīdzinot,
HUto mUto kopsaskaņai dots?^
1^ ala. Padebeši dalās,
Ii2e vista r a ^m zvļot liek,
Si fls Mkm puķēm oe|a malās
ijjģmm vainaīs masM, i^val H ^
impresi/as (1944 —1949)
Sēžu Talsu pilskalna kraujā un
ļaujos rudimig^ saules paskopam
siltumam, vēroju balto, pūkainp mā­koņu
spoguļošanos Talsu ezera rim­tajā
līmeni. Kalna pakājē gans sau­kā
savu ganāmpulku. Ierejas plufi-ķainais
ganu Knmcis. Tālāk sieviete
ezermalā mazgā veļu. Pienāk kāds
kareivis un, liekas, sāk ķircināties ar
mazgātāju. Sieviete piesmeļ ķipi
ūdens un uzlej to kareivim. Nu viņi
laikam abi smejas. Es esmu par tālu,
lai viņu smieklus sadzirdētu.
Vai Sai stundā kaŗS nav apstājies?
Klusumam senatnīga garža M t kal«
nā, no kura kādreiz pats Lamekins
raudzījies Kurzemes sauļotās āris.
Ar un bez jumta t
KopA kāda laika mūsu laikraksta
t i ^ pārcilāti latviešu mākslas
jsttldtlini* pi0 kam paliek tāds ie-gpilds,
ka mis taisni mākslas dēļ
sism nslaimigi, un ka dlvlkl« kas
U to nodarbojas, būtu kāda speciāli
pbmlcāmo Iķira. Mēs neviens ne-
«ism pslnl^uSl spaidu darbus un, bū­dami
politiski maznozīmīgi lielajā
psMniles spēlē, esam gan upuri, ne
flUdnieki. Ir dīvaini dzirdēt, rei-ibk
no apmulsuliem gara un māk-dsi
darbiniekiem paSiem, kā šie
iļomsldljušies būtu pārskolojami.
Ifōiu Ukā vispār publicistika ļoti
ffiU nodarboties ar Inteliģences dis­kreditēšanu,
kU4*as sākums ir meklē*
Jijns dažu režīmu politiskajos ap-ivirumos.
Būtu diezgan tuvredzīgi
M tend^cei sekot Ka daudziem jā­nodarbojas
tagad citā nozarē, ne ta-
Jll^ko viņi ur.skatljiiši par savu dzī­les
uzdevumu, (tādU ir ari ārsti un
daudzi zinātnieki), tā ir nelaime, ne
ļridcirodba. Man liekas, ka šis t.^
nits lido daļu tautiešu maz inte-
W8e, un — pareizi — lasītājam ir
ivatigi, vai kāda grāmata viņam pa­tīk
vai nepatīk, mazāk — kā tā ra­dusies.
Bet ja nu tādi jautājumi tiek
diskutēti un, kā mās zinām, tautie-
Hm tautieti dažkārt ir grūti pārlie-dnitļ
piem., ka miksla ir darbs un
miš „die^dšķā8 atklāsmes" atnāk­šana
vakara stundilis, tad lai būtu
atļauts norādīt uz kādu lielas tautas
autora grāmatu, kas šiem jautāju­miem
veltīta,
Huna ir par angļu rakstnieku So-ffltraitu
Momu (Maugham), ārstu —
ķinugu, pirmajā pasaules kara lai­ki
Intelligence Servise (pretizlūko-tanas
daļas) darbinieku; Sls^odarbl-bii
pieminu tādēļ, ka daudziem tās
likiies svarīgākas par rakstniecību
u& ari tādēļ, ka viņa mūūa vakarā
PUbUcJtā grāmata „The Summing
IV (kopsavilkums) ir taisni pretēju
atsilu caurstrāvota, nekā mūsu kul-tāras
ddves apcerētāji vēlētos sagai­dīt
Sfiksim. tātad, ar citātiem:
»Ir viegli teikt, ka rakstniekam
vajadzīga kāda blakus nodarbība,
kas viņu apgādātu ar maizi un svie­stu,
lai viņš varētu mierīgi rakstīt.
Pagātnē šāda dzīves Iztika bija au­toriem
uzspiesta, lai cik slaveni un
Ml viņi būtu, jo rakstnieks ar rak-
«tlSanu vien nevarēja nopelnīt pie­tiekami
naudas, lai saturētu miesu
^ dvēseli kopā. Tā tas joprojām ir
»6xnēs ar mazu lasītālu skaitu; Sals
^ēs autors ir spiests pelnīt savu
«alzi ar biroja darbu, ja iespē­jams,
— pie valdības vai preses . . .
Bet autori strādā ne tikvien pie
«ikstāmgalda sēdēdami; viņi strādā
visu dienu, domšdami vai lasīdami...
Viņi nevar veltīt nekam citam savu
nedalīto uzmanību, un „blakus no­darbība"
nenāk par labu ne viņiem
paliem, ne viņu maizes devējiem.
Paliek vēl piSri žurnālista nodarbība,
kurai, Uekas, būtii tuvākais sakars
w rakstniecību. Taču §ī profesija
taisni visbīstamākā. Avīze prasa
pilnīgu bezpersoniskumu, tas ir vie-
J^klls, kas autoru saindē. Ļaudis,
•r «as daudz raksta avīzēm, rādās, zau-apeju
reiizēt ar paša acīm . . .
Prese nonāvē to personības, kas tai
raksta. -
Rakstniecība i r amats, kas aizpil­da
visu rakstītāja laiku; tam jābūt
viņa galvenajam dzīves uzdevumam.
h konstatēts, ka tiklab glezniecī-
0^5, kā mūzikas komponēšanas tech-
^ka iegūstama ar nepārtrauktu,
Srūtu piepūli, tādēļ diletantu dorbus
dibināti uzņem ar izsmieklu . . .
Rakstīšanas tecimika ir ne mazāk
8^ta kā citu mākslu technlka, taču
katrs jūtas spējīgs sarakstīt grāmatu,
^dēļ ka viņš prot lasīt un rakstīt
vēstules. Rakstīšana liekas kļūstam
^ iemīļotāko cilvēka atrai§ī§anos.
Hdā sta^rpība istarp amatieri un
profesionālu rakstnieku ir tā, ka
pēdējam allaž ir iespēja kļūt pilnī­gākam.
Kādas tautas literatūra nt-pastāv
no dažām izdlām grāmatām,
btt no liela skaita grāmatu, kuras
var radilt tikai profesionāli rakst­nieki.
Zemēs, kur literatūru radījuši
galvenā kārtā amatitŗi,
tā ir plāna, salīdzinot ar zemēm, kur
daudz cilvēku aiz profesionāliem no­lūkiem
izvēlējušies nopelnīt savu
dzīvos Iztiku ar rakstīšanu.
Sarakstīt daudz darbu — ir ne­pārtrauktas,
noteiktas piepūlei re«
zultāts. Autors mācās, tāpat kā citi
cilvēki, no mēģinājumu un atziņu
metodes savās kļūdās. Tad, — savu
spēju pilnīgā apziņā — viņš rada
meistardarbu.
Tas, protams, na;v nekāds ceļš, ne­kāds
padoms pilnības sasniegšanai,
bet tas ir vienīgais ceļš uz mēr^,
kādu autors var iedomāties.
Liekas neapšaubāmi, ka neviens
profesionāls rakstnieks nevar atļau­ties
rakstīt tikai tad, kad ^am' ir
«garastāvoklis". Ja viņš gaidīs
iedvesmas brīdi, tad viņš var bezga­līgi
gaidīt un radīt ļoti maz. Profe^
slonāls rakstnieks „rada" savu gara­stāvokli.
Protams, viņam ir šāvi
iedvesmas mirkļi", bet viņS ir spē­jīgs
tos kontrolēt un tiem pavēlēt,
ieradinādamies pie sistemātiskām
darba stundām."
— «Atskatoties uz savu dzīvi ar
visiem tās panākumiem un neveiks­mēm,
bezgalīgo maldīšanos, vilšanos
un piepildījumu, priekiem un cieša­nām,
tā liekas man «dīvaini nereāla".
— «Iespējams, ka mana sirds, kas
nekur neatrada mieru, ir bijusi ap­balvota
ar iemantotām dziļām ilgām
pēc Dieva un nemirstības, kurām
mans prāts runāja pretī. Labāku
vērtību trūkuma dēļ man dažreiz l i ­cies,
ka «labsirdība", kas nav nemaz
tik reta cilvēkos, ar ki^lem esmu
ticies, tiešām pastāv. Iespējams, ka
šai labsirdībā mēs atrodam nevis savu
dzīves mērķi, nedz tā piepildījumu,
bet tikai dzīves* izskaistinājumu.
Sai vienaldzīgajā pasaulē ar tās ne-novērSamDijlem
ļaunumiem, kas mūs
apstāv no šūpuļa līdz kapam, lai
laba sirdi!i nebūtu izaicinājums vai
atbilde, bet apstiprinājums mūsu ne­atkarībai
— kā pretestība tam, ar ko
mūs apveltī likteņa traģiskās bez-mērķības
izsmiekls." ^
Ja man šī grāmata šķitusi ievēro­jama,
nevērojot dažu konstatējumu
pretrunīgi.imu, tad gan ar to, ka au­tors
to ir sarakstījis tikai pēc tam.
kad uzskatījis savu mūža darbu par
paveiktu, tāpat kā to darīja «Zilā
Putna" autors Mēterlinks, mOŽa bei­gās
sarakstīdams savas filozofisku
atziņu gniimatas. Ne visu no tā Va­ram
pieņemt, jo cilvēks skatās uz
dzīvi taisni no tā loga, kādu viņam
piešķīrusi braucamā biļete vai no­metne.
Mūsu pēdējo gadu vēstures
nelaime varbūt ir tā. ka mēs meklē­jam
„rec(!pti", kā no tās izkļūt Tā­das
nav, par spīti dažai varonībai,
kas valnaigojusies ar panākumiem.
Drīz varēs runāt par sevišķu latvie­šu
literatūras žanru — «paēdušo lat­viešu
vēslailēm", kurās mūsu pslcho-loģija
miHlnās tāpat kā pārpildītajā
tramvajā vietu atraduša braucēja
psīcholoģija atšķiras no vietas tīko­tāja
psīcboloģijas.
Katrs, kam ir jumts virs galvas,
domā citM nekā tas, ka.m tā n^va.
Mākslas uzdevums gan, rādās, ne­būtu
ne Ši jumta sevišķa slavināša­na,
ne nozākāšana, ne sveštautiešu
cieņas iegūšana; viņiem pietiek savu
grāmatu un viņi nav domājuši tās
sarakstīt mūsu vajadzībām Ja mūsu
rakstniecība nav pietiekami laba
mums pašiem, tad būtu maldīgi do­māt,
ka tā noderēs citiem; ja nu vien
paši sevi neuzskatām par aplamiem
vērtētājiem. Bet to taču mēs negri-bēsimt
Snn^
VALENTĪNS
ptuas
Gāju putni lidinās zilajā augstumā*
Nākaino pavasari tie lidos atpakaļ
Kad €s atkal varēšu arklu dzīt savā
Vidzemes malienas ^Irumfif
Rietumu pu^ pa izkaltušo ceļu
velkas gurda pajūgu rinda. Bēg}L
Ari man, varbat» Jau ritu vai parit
būs Jāmēro viņu iebraukti gaita.
Oaisi dreb Latvijas rudoiim tik
raksturīgi vituiu un salnas kostu
kartup^u lakstu smaria. Ari pēdi*
gie siedl Jau salnas dzelti Vakar
viena meitene no kuras gribēju at*
vadīties, aizbraii^a bez ziediem, sit-pvuĻ
nakti ua to pusi» kur tilumi
šale Baltijas JOsm «
e
Kamēr pārijos vlhis alsrauj tilik
spēkrati, mums trijiem rotas koman­dieris
atļauj doties ua Kuldīgu di­vos
rotai i^erlgajos paJOgos, pie­kodinādams
Kttldlgi attefvottes no
ratiem un abiem kleperiem. Mis gan
labprāt būtu ļāvuši tiem tipināt kaut
vai līdz pašsd Berlīnei.
Pievakarē, īsi pirms došanās ceļā,
mums jāsameklē kāds Talsu ēigāns.
Jā, mums var tagad palīdzēt tikai
čigāns! Kāda vācu vezumnieku no­daļa
paņēmusi līdzi mūsu ratus. Bal­tiņš,
bēdīgi nostājies aizvesto ratu
vietā, dsiļdomigi graul āboliņu. Ne­bēdājies
viss, zirdziņ*, — dabūsi ra­tus
un Jaunu saimnieku arll
Čigāni, uzzinājuši, ka par aizdo­tiem
ratiem atlīdzināsim ar īstu zir­gu
(nav gan nekāds stiprais, tak ar
asti no sāniem mušas atgaiņāt, vēl
spēj), sanāk vesels p\^s.
„Zaldāta kungs. Dievs sodi, neņem
Marcinkēviču, — tas jau pret zirģeli
izturēsies sliktāk, ne kā pret savu
vec^" —
„Ņem mani kungs. Btoios pedeŗu
vāģos kā Šūpolēs aizšūposies līdz
Kuldīgai."
Atgulušies savos pakalnos, Talsi
iemieg grūtsirdīgā miegā. Dieviņš
pārēubina viņiem pāri rudenīgo
zvaigžņu mēteli.
Mēs nesarunājāmies, bet mūsu do­mas
ved garu garas sarunas pašas
ar sevi. Kļūst baisi — katrs riteņa
apgrieziens ved mūs uz Kurzemes
malu.
Astes zvaigznes zibina tumšajās
rudens debesīs. Vai arī tajā zemē,
^ r nonāksim, būs tikpat samtaina
rudens nakts debess? Kā dārga grā­mata
tā piesēta sidraba burtiem. Pa­cel
galvu un skaties: zvaigznes nav
mēmas, tās runā uz tevi ar savādu
trīsēšanu, bet viņu valoda nav jaut­ra
— tā trīs cilvēka acu skropstas,
kad tajās Iekrīt asara.
Pa ceļam mums jāuzņem divas
bēgles ar visu viņu nelielo mantību.
Es uzzibinu spuldzi: „Kur tad Jūs
tik vēlu eeļā^" izbrīnījies jautāju.
Viņas abas ir jaunas it kā būtu tikko
no skolas nākušas — vienai pat ce­purīte
ar tievu zelta aukliņu ap­kārt.
«Vācu mašīna uzbrauca zirgam, —
tur nu tas guļ."
Grāvī iegāzti rati, un beigts, sa­stindzis
zirgs.
Tagad mēs esam trīs karavīri, di­vas
Vidzemes meitenes un viens či­gāns.
Viņš svilpo. — Nakts rāpjas
uz rita pusi Dienvidus pamale lies­mo,
dun dobji bumbu grāvieni un
pāri mūsu galvām neredzami ņurrā,
kā peļu saēdies runcis, krievu Ju-janunašlna".
^Vajadzētu uzgāzt ar mašīnpistoli'',
īgni nosaka Alfrēds, «SauJ vien, gai­sā
caurumi nepaliek," atrūc Arturs
pavisam nogunišā balsi, Drēgns sal­tums
piesūkdamies ķermeņiem, dara
mūs miegainus un^trulus. Pieturam
pie kādas zemnieku sētas. Ceļa otrā
pusē šķūnis, gar kuru staigā vācu
sargs. Uzdedz spuldzi, palūkojas mū­sos
un vienaldzīgi aizvelkas tālāk.
,Jlav vērts mēģināt, te Jau vādeH
priekšā," Arturs saka, ,JCādēļ? vai
vācieši labāki nekā mēs?". Notirpu­šām
kājām rāpjamies iz ratiem un
klaudzinām pie durvīm. — Cik labi
tiem tur istabā, pat krākšanu varam
saklausīti Vissaldāki allaž krāc tāds,
kuram saltums ap kauliem nelodā.
«Kas tur?" spuraina balss Jautā,
,J*ašu cilvēki, — vai nevaram da­būt
naktsmājas?"
«Lieniet šķūnī. Istabā paši tikko
varam kājas Izstiept"
Ak, tu, gatavais milzis, mājai ma­zākais
istabu trīs, un šim vēl jāguļ
pie zoda pierautām kājām! Manī
sarodas nelāgs rūgtums. Varbūt šos
vārdus, kurus tik nejauši tagad sa­klausu
s^I, pēdīgo reizi esmu dzir­dējis
bērns būdams, svētdienas sko­lā,
bet domās tiem ?kaļa klaudzēšana,
it kā tos sacītu kāds neredzams lī­dzās
stāvētājs: «Patiesi es jums sa-
(Turpinājums 1. Ipp.)
BHiiHHnniiiB NO CIKLA - DIEVKALPOJUMS
Sl gūstekņu nometne atrodas ne­daudz
dienvidos no Osterides — Beļ-ftUi
un apzina ar Nr. mi. Sep­tiņi
simti, septiņdesmit septiņi soļi ir
no laukuma v im gala līda pakipim,
kur, eugstik par pirijo lauku­ma
dalu, paceļas virtuve, noliktavas
un ambulance. Gar abim laukuma
mdim nelielfti atstarpēs, smilšu
vaļņos iegrimušas rOsi barakas —
bez «riestiem, ķieģeļu klonu un at-šauMrafim
dzelzs durvīm.
Uz metalla korim stieplēm piestlih
zlnitis, grumbulainis, skirda plik-snes
vijaini Udki nemitīgi dlijis
un grab. Logos ir necaurredzams
stUds vai plins oetotins, Jtas katrreiz,
atverol durvis — noplnkL Augsti
dartoņioti it41r vienu no otns ib
cilvflcu Iedzīvotās vietas. Tiem līdz­tekus
iebūvētas dzelzceļa sliedes,
reiz domātas munīcijas transportiem,
kādiem nolūkiem celtas ari barakas.
Tagad pa tām katru ritu desmit viri
stumj eistemu, bet vlMpadsaltais
tup augli un katri pieturi saņ«n
pretim skirda toverus, kuru saturu
izkrata dstemi. Pēc tamils repari-cijas
aizvelk masa lokomotīve^ lai
gandarītu beļģu tautai kara postu.
Starp barakim un sUedim lirakts
vaļējs grivis, pa kuru UOitolals
Flandrljas purviju ūdens ir tikpat
iuļķains un nejēdzīgs, k i oUvHcu
atrašanis ieit. Gar grivja malu, ba­raku
maskēianai (tagad gan tas vairs
nav vajadzīgs) iestiditas a i ^ , reta
lapegle, vai ozoliņi Vienīgi apses r i -
dās ar wm vietu tpmierlnitas. Jau-ie
augumi nesūdldamies celis pre-im
bUganim debesīm. Viņas ir pir^
augušas rūsainos daeļoņiogus un da­ža
laba skatis piri baraku Jumtiem,
apliednidama savu pirikumu par
vietu, lietim un cilvēkiem. Tikai
miglainais rietenis nemitīgi liec
smuidros stumbrus un tie visi k no-svēruSies
pret austrumiem. Divi rei­zes
dienā — rītā un pievakarē, kat­ras
barakas, simtu divdesmit iemīt­nieki
nostājās pārbaudei pretī savām
būdām un pāris stundas, ja vien ne­runā
par žšanu vai atlaišanu, raugās
apsēs. Ari viņu augumi vēja un ilgu
purināti līkst pret austrumiem.
Vēl ir septembra vidus \m saule
dažbrīd atmaigst tik atvasariga, ka
cilvēki, kas iemesti šai sprostā un
kam nezināmas augstsirdības dēļ ne­kas
vairāk nav jādara kā vienreiz
dienā jāizmēž telpas, divreiz jāpa­stāv
un pa trim reizēm jānoēd knl-ciņš
Kanādas baltmaizes, piestrebjot
viru vai rūgtu tēju, labprāt kužinās
piesaulē. Nemierīgākie cauri žogiem
sarokojas ar citiem tāda paša likteņa
piesmietiem un apmaina domas, sap­ņus
un cerības, kā ari tik plānu kā
pirksts maizes šķēlīti pret beļģu
mekio tabaku, vai ko dtu, kas šai
vietai nlepiedešams.
Patiesībā visi šie gūstekņi dalās
trīs pamatgrupās. Pirmie acīs iekrīt
praktiskām mākām un izdarībām
apveltītie. Tie piedod nometnei pa-mattoni.
Viņu rīcībā nonāk visas ve­cās
konservu bundžas, kuras pārvei­do
lielās un mazās- dozitēs un tās
bieži nopērk tādi, kam nekā nav ko
tur ielikt Tāpat monētas pārkaļ
gredzenos im no nederīgiem dēļa
gabaliem gatavo slavenās «Cedelghe-mas
kurpes". Vienīgi par apģērbiem
neviens sevišķi ņerūpē. Varbūt tā­dēļ,
ka ŠI forma nekad nav lāgā pa­tikusi,
bet nu vienreiz viņas pēc ir
apnicinātas sirdis. Taču taisnība, ka
vīra tērpam ari citos laikos nemēdz
cauri lūkoties!
Otrā grupā nav pratiķu, tie drīzāk
ir romantiķi. Viņi krāj izdedžus
ķieģeļu lauskas un akmentiņus. Tā
ir manta ar ko rotaļājās nabagu bēr­ni.
No šiem atkritumiem pie bara­kām
veidojas ciļņi, kuros ietverti
simboli, ko Beļģijā nepazīst. Tur lido
Nameja vanags ar gredzenu, smiltis
izrakstīts sarkanbalts karogs, vai iz­augusi
vesela valsts ar upēm, pilsē­tām
un jūru. Ir pat pārdrošnieki,
kas no utu pulvera un nezin' kā iz­veido
monumentu, kurš, žilbinādams
trīs zvaignes, spītīgi raugās sarg­torņos.
Trešā grupa skaita ziņā vismazākā.
Daļa mācās kādu svešvalodu ap­meklē
sanāksmes, bet ir tādi, kas
nedara nekā, varbūt tikai — sapņo.
Pie šās grupas, barakā Nr. 123, pie­der
ari Edžus uh Atis.
Edžus tuvu četrdesnutam. Kādreiz
viņa mati bijuši ķeraini, bet četrus
gadus tos deldējusi bruņu cepure un
kodīgā Volhovas migla iemetusi sar­mu,
N^āda saule to vairs nespēj at­kausēt!
Zobos viņam kā ieaugusi tu­ras
īskātalna pīpīt^ vairāk gan auk­sta
un tikai retas dienās izvērpj sko­pu
dūmu dzīparu. Ejot, īpaši rllos,
tas pieklibo un atbalstās uz ilkstsi
skabārda nūjas kuras mizā iegriestt
auseklīši un nepabeigtā kafa
jās dienas skaitlis 8. V. 45. Viņi tr
stiegrains un ciets kā egles kiena
Ari ēdienu reizās Edžus neuztraucta
un netaujā cik būs? Vienmir
aiztaupa nieku maiņai pret tabaku
un atlikumu, kfi garlaikodamies, n»*
ēd. Dažiem viņš ,jarit uz nerviem**
taisni l^lgās ēšanas dēļ un negau«
šas, pāris kumosos visu aprijuli. kirl
vēro Edžus darbošanos, iiiaudaml
nicīgas piezīmes par «atomu skaMI»
lanu". Bet Bdlus tad vlpsnidems il«
bild: .Trinlet ilgik ipbus, «ēU,
būs sirsniņām un vēderiem vieg­lāk."
AUs tikai ztoi. Varbūt nedaudi
piri divdesmitiem. Kaut kur no Oba
puses. Blonds, gaišzilim, blkUm
adm Uekis gan, ka vini nekad vtt
nav ieroci pret ienaidnieku pacOlSL
Vakaros pirmais apgulstfii us sava
miroņmaisa, kuri ir tikai brangi
riekšava pelavu. Pirvdk šineli ua
nespodrās spuldzes gaismā burto
angļu valodas grāmatu. Kuli ndi*
rums kož zēnam kaulos, bet Ja Bdlui
ieminās, ka varētu apmainīties ar
kādu spēcīgāku tēvaini no augšējiem
plauktiem, Atis atsaka: «Tu pār­šauts
un klibi te guli kipio eSi
jauns, to nevaru?"
Atim sirdi pielipis vēl veoiku l i ^
das siltums un Edžū ir kautkas ti^
višķlgs. Dažreiz līdz brīdim, kad !»•
dzēš spuldzi viņi sarunājis. Vairlk
stāsta Atis, bet Edžus tikai IMui
vidū aprautus vārdus, kas vai nu
nomierina, vai pamudina notikumui
raksturot sīkāk. Visa jaunekļa dsī*
ve viņam atklājās. Kopā ir to
Edžus gana govis Gaujas likumā, pa^
līdz tēvam tīrumā sēt, vai m ā t i f^
pagalmu aiznest ūdens nēšus, Art
ģimnāzijas biedreni Skaidrīti ua
māsu Rūtu — pazīst un vlM , četri**
ir bijuši sarīkojumos. Vislabāk
Edžum patīk stāsts par veco bērzu
klētsgalā, kurā pavasaros svilpojuši
strazdi, bet tveicīgās vasaras dienās
galotnē aizķērušies milzīgi pērkona
debeši Tikai kad ugiins nodziest,
virs nosaka: «Atpūties vien, gan le*
sim atpakaļ . . ."
Saulainajās dienās tie nolien vaļņu
aizvējā un raugās debesīs. Dažreia
pret rītiem peldošs mākonis, vai
skrejošs putns viņus padara domī­gus.
Tad Atis parasti ar kādu sprun-gulīti
velk smiltīs apļus, bet Edžus
īgni groza tukšo pīpi Pēdīgi viņi sa«
grābj kūju: «Nāc. iesim medībās, re­dzi,
ka nekūp!" /
Un abi, kaut Atis nesmēķē, iet vā­rīgi
zemē lūkodamies. Retas ir rei­zes,
kad viens vai otrs noliecās, lai
paceltu palieku, ko nometis kāds no­metnes
admlnifitrScIjas vīrs. Parasti
tādu haki krāsā tērptu caurgfljiju
pavada simtiem acu, sevišķi. Ja tam
vēl zobos dižojas cigarete. Reiz gan
viņi savās medībās smagi pievīlis,
toties pēc gardāki nosmējās. Tā art
bija vienīgā sirsnīgo smieklu reize,
Taisni uz paša dzelzceļa gulšņa Edžus
krietni notālu Ieraudzīja vai veselu
puscigareti. Nelaimei zināt, art kāds
nelūgts konkurents to bija pamanījis
un nu abas puses pastiepa soU. Ne­pazīstamais
pat protestēja — „ Tu
vecīt, nelec man priekšā." Bet kad
piesteidzās laimei klāt un atlika ti­kai
pieliekties, Edžus cēlsirdīgi attei­cās;
«Smēķē, kā.redzil" Nebija tur
nekas cits, kā tīri balta vārnas ner-rastība.
Arī rita un vakarā pārbaudēs viņi
stāv blakus Tiem priekšā snaikā
apsīte vienmēr čabina savu lapu ce-kuļu.
Septembrī zaļu, oktobrī koši
dzeltenu, bet kad novembri Žoga
dzeloņos zied sarma, lapas sāk birt
Visi ari jūtas gurdāki, īpaši Atis,
Pēc astoņpadsmitā novembra uzturu
samazina un,Dievs zina, vai tas no­tiek
tādēļ, ka latvieSl vēl spēj pacelt
savu karogu un nolikt mīļas sirds
atsūtītos ziedus pie miniatūrā brīvi-bas
pieminekļa? Edžus gan tad no-ņurdz
— vajadzējis sen saprast, ka
tāda Izrīcība esot pretrunā ar Pots-damas
nolīgumu, bet šo vienīgo reizi
Atis viņu norāj: «Nerunā Edžu sev
pretim, mūsu noziegums nav — vi­ņu.
Mums nav jfikaunfis! Redzi, ap­sei
jau puse lapu nobirusi, bet Ja
mēs būsim še, kad plauks pumpuri,
tad mēs vēl dzīvosim."
(Turpinājums sekoflj
i »
•i
t
f
I
m
I
i •
• i
i
l
m
I
1 .. Mf
,u
I. J