Bavarijas Latviesu vestnesis, September 10, 1949

              6 LATVUA Sestdien, 1949. g. 10. septembri
slingenas latviešu
iie
PĒTERIS ERAAANIS
NO CIKLA VmCBUKGAS IMPRESUAS
(1. turpinājums)
Kādreiz agrā rīta stundā, kad
dzejnieces istabiņā vēl sēdēja un
dudināja EsUngenas viesu trijotne
un mūsu nometnes rakstnieki, es,
noguris pēc negulētas nakts, atva­dījos
un izgāju mazajā, patumšajā
gartenitl. Un lūk, šajā krēslibā starp
dzejnieces un vientuļā matemātiķa
durvīm pie sienas es saskatīju sve­šu
vīru, kādu nometnē nebiju ma­nījis.
Sirds iedrebējās: svešais tie-liņ
man pretī durvis, kur rakstīts
ka šeit tāda un tāda novada sluu-tu
un gaidu mītne. Tur es reiz
veŗiem runāju par draudzību Blau­maņa
dzīvē un mākslā. Nogriezies
pa kreisi, es nekļūstu tumšā gaiie.
nī. Uz pirmajām durvīm pa lebl
rakstīti treji kultūras darbimeku
vārdi: vispirms te dzīvo mākslas
vēstures profesors, mākslas teorēti-ķds,
filozofs un gleznotājs; tad —
enerģiskas, ļoti noteiktas dabas ir-šām
dažā ziņā izskatījās pēc mūka: I ste; beidzot — viņas māsa, izskatā
garš, melns, cieši sapogāts mētelis, ļ viņai stipri līdzīga, dabzinātņu sko«
Ainas no Rūdolfa Blaumaņa Brl-numiĀlities
uzveduma Eslingenas
latvieSu teātrī.
AtigSeJā attēls pa kreisi Lavize ^
Anoe Rozīte, Tūju saimniece Lita
Zemlt&le* Anne — Zenta Jēkabsone.
Attēlu virknē no augtas dakteris
Priedite — Augusts Mitrēvics, Viļņu
JSnis Jānis Lejiņš un Hze—Olga
IDdre, Dāča — Lilija Stengele un
VēJS — Reinis Birzgalis.
PirmiirSde notika 8. septembri, un
Jau 12. septembri teātris izbrauks
vtestirāžtt turnejā pa amerikāņu
Joslu.
Apstākļi, kādos tagad jādarbojas
t<iJātŗiem, kļūst arvien sarežģītāid.
Izceļošana? Jā, protams, tas jau pats
par sevi. Aizbrauc publika, aiz­brauc
aktieri, vai tas vairs kas
jauns^ Nupat, nupat jau likās, ka
pēc 500. izrādes Eslingenas latviešu
teātris uz visiem laildem nolaidis
prieMkaru. Un tomēr nē—lūk, Brī-numzālite.
Kā tad tā? Nu — tur jā­teic
patiess liels paldies Eslingenas
latviešu kolonijas pārvaldei, kas de­va
atbalstu techniskiem Izdevu­miem
un materiālu iegādei. Aktftrl,
ja vajadzīgs, jau ar mieru strādāt
par velti Ar drusku naudas un
daudz entuziasma tā lieta pa lai­kam
gājusi labāk nekā ar daudz
naudas un drusku entuziasma. Bet
kaut kur ir ari šo samēru robeža. Ja
tagad pajautājat Jānim Lejiņam, ko
viņš domā par teātra nākotni, viņš
atturīgi un apdomīgi pagroza gal­vu:
»Tja,.. Reiz taču mēs aiz­brauksim.
Bet vēl nerakstiet, ka nu
Jau spēlēšanai beigas. Domājam par
Raiņa Krauklīti, par Bomaršē Fi-garo
kāzām. B^t?.."
Reinis Birzgalis, nebūdams direk­cijas
loceklis, runā tieiSāk: „Ja šo­dien
mūsu Amerikas galvojumi bū­tu
jau klāt, pat tad mēs vēl pa­gūtu
kādu gabalu iestudēt. Krauklī­tis
lil novembrim kā radīts. Un vēl
jau mums tie aizokeāna papīri nav
rokā.** Bet paklausāties, ko saka
Jānis KājiņS, teātra administrators
— cilvēks, kas tikko atgriezies no
Augsburgas, kur ļ=ir profesoru Andri
Burtnieku personīgi sarunājis izrā­des
senajā romiešu pilsētā: ,Tagad
ir gandrīz tā — ja p^ts neesi klāt,
un pats visu nenokārto, daža laba
izrāde plānotajā turnejas braucienā
var izjukt: šķobis kultūras dzīves
organizācija uz vietām, sāk pietrūkt
cilvēku, kas uzņemtos atbildību. Kā
tādos apstākļos lai riskē ar simtiem
kilometru ceļa, veselu autobusu un
desmitiem mākslas kalpu, kas viņā
iekšā?"
Taču tas vēl nav viss, Ja sirmais
un pieredzes bagātais skatuves
gleznotājs prof. J. Kuģa bija aizka­vēts
uzņemties dekorāciju gatavo­šanu,
varēja aicināt prof. A, Annu-su
vai Hariju Gricēviču no Hana-vas.
Bet nu viņi visi ir ceļa jutīs.
Jā, arī prof. Kuģa, kam Bostonā iz­redzes
saistīties baznīcas dienestā.
Ari prof. Annuss, kas visā drīzumā
dodas uz Minesotas štatu, lai ar
laiku tur uzņemtos mākslas paida-goga
pienākumus kādā turienes kol-ledžā.
Un tad? Tad teātrim vairs
nebūs dekoratora. Ari skatuves mei­stars
Ūdris taisās prom. Tāpat kā
drīz vairs nebūs aktieru — mācītājs
Pelds, Bostonas baltiešu apvienības
priekšnieks gādājis par to, lai gal­vojumi
tiktu sagādāti gandrīz vai
visam teātra personālam — ari L i ­lija
Stengele ir viņu vidū. Un vienu
dien* Šķiršanās bridis būs klāt. Tā
notiek paradoksālais — Bostonā ie­cerētajam
teātrim v ē l n a v ne ak­tieru,
ne dekoratora; Eslingenā kopš
gadiem pastāvošajam teātrim šo ļau­žu
d r ī z v a i r s nebūs.
„Bet pagaidiet," pēkšņi saka Kā-jiņš."
Vācijā taču paUks daudz Ie­viešu.
Un tie gribēs spēlēt arī teāt­ri!
Es taču pazīstu savu tautu. Tad
taču daudz kas būtu līdzēts, ja kā­da
privāta persona vai organizācija
garantētu kaut vai tikai tos simtus
marku, kas vajadzīgi kostīmiem,
dekorācijām, materiāliem. Un ak­tieri
savu darbu dos par velti, ja
ne citādi — es taču pazīstu ari ak­tierus."
Jā, tā vajadzētu, kā administra­tors
saka. Ja Latvijas lauku paga­stos
ar 5—6000 iedzīvotāju bija sa­vas
dramatiskās kopas,. tad vismaz
viena tāda būs ari Vācijā ar tiem
20.000 latviešu, kam šeit būs jāpa-.
liek. Un tai arvien vajadzēs drusku
nauda?.
Bet lai nu kā — Brīnūmzāllte ir
izdīgusi, turklāt pavisam liesā ze­mē,
un drīz viņas spējas latviešu
skatītājs varēs pārbaudīt dažā' labā
amerikāņu joslas nometnē. Lilija
Stengele šajā lugā nozog saimnie­ka
jaimkundzei 12. numura diegu,
Jānis Lejiņš piedāvā bonbongas, kū­pu
nemaz nav, bet Reinis Birzgalis
staigā ar sarkanu hemhūtieša bār­du
no 1893. gada. Ūn Andrejs Lind-bergs?
Viņš, kā zināms, tik ilgi spē­lēja
vijoli, kamēr sāka tpēlēt teātri.
Bet nu notikušas vēl trakākas lie­tas
— tas neesot Krancis, kas rej
aiz kulisēm, kad Viļņu Jānis iero­das
pie brūtes...
Jā, teātra māksla kļūst arvien sa­režģītāka,
i ' S.
bāla, izdilusi, noskūta seja. Galvas
sega$ vīram nebija, galva plika, bez
matiem. Likās pavecs un sejā v i ­ņam
kaut kas no bakteriologa ma­temātiķa;
īpaši tā likās, kad sve­šais
pienāca man tuvu klāt un pa­lūkojās
mani caur acenēm; Jā, ace­nes
tāpat kā matemātiķim un skats
arī līdzīgs - r stingrs un tomēr lab­sirdīgs.
Svešais varētu būt viņam
tuvs radinieks vai pat orālis, bet
es zināju, ka matemātiķim trimdā
nekādu radu nav. Bet tad viņš
viegli iesmējās, pēkšņi likās krietni
jaunāks un kaut kā atgādināja te­pat
dzejnieces istabiņā sēdošo sirs­nīgo
balādistu tm mistiķi Kļuvis
tūliņ nopietns, viņš runāja klusā,
patīkamā balsi, skaidrā latviešu va­lodā:
„Vlsur drupas. Daudz ir cilvēku,
kurus laiks sadzinis pagrabos. Art
latviešu zinātne un dzeja šeit no­kāpusi
pagrabos, zeļ un aug pagra­bos."
„Jā, tā zēla zbfifitne un māksla v i ­duslaiku
klosteros," es piebildu. Jo
man likās, ka, ar šo svešinieku ru­nājoties,
būtu jāpiemin klost^s.
„Kā tad, celles tur bija arī pagra­bos,
mūki tur pētīja un pārdomāja,**
tā svešais. Pēkšņi viņš gāja man ga­rām,
pavēra āra durvis un, ne vār­da
vairs neteicis, uzkāpa pa kāpnī­tēm
un Izgāja ārā. Es viņam sekoju,
bet rīts bija tik agrs un miglaln?,
ka neredzēju, kur aizgāja mūkam
līdzīgais. Brīdi man pat šķita, ka
esmu redzējis hallucināclju, runājis
ar iedomu tēlu. Bet tā nebija nepa­tīkama
hallucinādja, tādu e.<& vēl
labprāt redzētu.
Jā, dažs ievērojams pagrabs ir
mūsu nometnes blokos, pagrabs, ku­rā
mājo kultūras vai mākslas dar­binieki,
vai ierīkota kāda iestāde
ar vispārīgu nozīmi. Lūk, devītais
bloks. Es nokāpju' pagrabā, un tū-
Klāra Zāle
Mazā dziesma
Mazs puins nakt! ielaidies;
Kā saplaokttšā ķiršu koka,
Un mē}ā gaisnia paslēpies,
Lidz debess malai dziesma loka.
Rit asaras no pazarēm
Aiz nezināmu ilgu smeldzes.
Kāds peonija pacerē
Vairs skūpstā mati neaiveldzē.
Caur mēļa gaisma Jāiet ism
No mazas dziesmas apmātm.
as mac mmata
m
Žurnālista un audzinātāja 75 gadi
Otrreiz trimdā atrazdamies, 75
gadu vecumu 12. septembrī piedzī­vo
viens no vecākiem latviešu žur­nālistiem—
redaktors Mārtiņš Liepa.
Likteņa ironija ir gribējusi, ka pēc
1905. g. Mārtiņam Liepām bija jā­glābj
(jlzīvība trimdā tāpēc, ka to-i^
zējal Krievijas valdībai viņš šķi­ta
„pārāk kreiss". Kopš 1945. gada
viņš atkal ir trimdā tanī pašā vies­mīlīgajā
dāņu zemē, kas viņu jau
vienreiz bija uzņēmusi.
Lid2 1905. gadam Māriiņš Liepa
l l i i f i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i ii
LATVIESU GADA GRĀMATA
1950. gadam
iznāks oktobrī. Sim izdevumam
domātie manuskripti iesūtāmi
redaktoram J. Kadilim (Esslin-gen
a. N., Stuttgarterstrasse 27),
līdz 20. septembrim.
IIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIHI
bija skolotājs dzimitajā pagastā Lē­durgā
\m tanī pat laikā rosīgi sāka
publicēt stāstus tā laika literāros
žurnālos. Pirmajā trimdas posmā,
kas ilga turpat pusotrus gadu des­mitus,
viņš bija aktīvs cīnītājs par
Latvijas lietu un pēc valsts neatka­rības
proklamēšanas arī pirmais
Latvijas diplomātiskais pārstāvis
Dānijā. Pēc atgriešanās dzimtenē
viņš kļuva par vienu no redzamā­kajiem
latviešu skolotāju organizā­ciju
darbiniekiem un ilgus laikus
arī vadīja abus Latvijas skolotāju
Savienības izdevumus „Mūsu nā­kotne**
un «Nākotnes spēks", tikai
pēdējo«i neatkarīgās Latvijas gados
pilnīgi pārslēgdamies uz dienas
avīžniecību „Jaunāko Ziņu" ārlietu
redakcijā.
Novēlēsim sirmajam kollēgam, lai
piepildītos viņa vēl joprojām cie­šās
cerības — arī pēc otiTeizējās ie­ilgušās
trimdas vēl atgriezties dzim­tenē.
E. DZIĻLEJA, POĒTIKA SKOLĀM UN PAŠMĀCĪBAI
P. MANTNIĒKA APGĀDS. 174 LPP,
Ka trimdā var iznākt tik speciālas grā.
mātas — patstāvīga darba rezultāts — kā
Dziļlejas Poētika, tā ir laba Ueciba lat­viešu
kultūras dzīvīgumam emigrācijā.
Autoram ir liela prakse kā skolotājam
un Uterātūras kritiķim, bez tam viņš
Jau Latvijā divas reizes (1920, un 1928. g.)
izdevis poētiku, par ko atsauksmes bijfi
visai labas. Ari SI grāmata izdevusies tā,
ka viņas vērtību nenākas apšaubīt.
Dziļleja labi pazīst mūsu rakstniecību
un moži seko tās attīstībai. Viņa 1920.
g. izdotā poētika imponēja , taisni ar
bagāto piemēm krājumu, kas bija ņemts
no Jaunās, tolaik tik svaigi uzplauksto­šās
latviešu literatūras. Tā kā vecie iz­devumi
nav bijuši sacerētāja rīcībā, tad
šim viss tekstii saraksUts par Jaunu un
piemēri gūU pa lielākai dalal no tagad
sasniedzamās trimdas rakstniecības. No
vienas puses tas labi, Jo iepazlsUna la­sītāju
ar pašu Jaunāko attīstības pos­mu
— gan intellektuālistiem. gan dzim­tenes
rakstniekiem, no otras — žēl
daudzu vecākās literatūras labu parau­gu,
kas tagadējā grāmatā vairs nav ie­vietoti.
Grāmatas teorētiskā puse stāv
vidusskolu līmeni, kā ari pavadpiezimēs
minēts. Bagātākā ir metrika un nodaļa
par poēzijas veidiem. Dziļleja izvairījies
skaidri atbildēt uz Jautājumu par stila-bisko
vai tonisko pantmēru dainās, bet
devis bagātīgus paSsacerētus vēsturisko
pantu un sacerējumu yeidu paraugus,
kas ir pareizi un gludi, kaut ari ne pā­rāk
pirmreizigl dzejiski. Neskaidrāki ir
pārspriedumi par stilu, kas pie tam
meklējami divās nodaļas. Autors gan
saka, ka „centies sniegt Jaunākās un
svarīgākās atziņas poētikas teorijas Jau­tājumos",
taču vācu te<^rētilj:i Millers-
Freienfelss. Bodenštats, Lits uc, pie kā
viņš turējies, dzejas būtību diezin cik
dziļi neanalizē. Trūkst atbildes uz pašu
galveno problēmu — kas ir ļ māk4a, ne­apskatīts
palicis ari tifc svarigais skai­stuma
moments. Sis poētikas sniegtie
paskaidrojumi ir ļoti kaprisi — apmē­ram
tā. ka poēzija ir tēlaina valoda un
tas viss. 18. Ipp. pareiz! uzsvērts māk­slai
būtiskais formas moments, citējot
Dāmbergu. kas to tiešām izprot. Bet
turpat tālāk lasītāja gūstamā izpratne
visai sašaurinās. Jo viņš var gūt nepa­reizu
ieskatu, ka šl augstā forma nav
nekas cits, kā dzejas pantu vēsturiskās
formas (sonetl, terclnas, trioletl uc).
Neskaidrs un nepietiekams no O. Val-ceļa
ņemtais definējums, ka noveles gal­venā
pazīme ir ..noskaņas maiņas
punkts, kas izšķir cilvēka likteni." Tāpat
iebildumus var celt virzienu apzīmēju­mos
(lielos virzienus Dziļleja sauc par
stiliem). Skolēniem sajauks galvas kate­goriskais
apgalvojums, ka «.vairums
rakstniecības darbu visos laikmetos sa­cerēts
reālisma garā" (160. 4pp.). Reā­lisms
ir ļoti noteikts virziens, kas at­tīstījies
tikai 19. g. s. un kura pazīmes
nav meklējamas agrāk par 18. g. s. Na­turālismu
definējot. Dziļleja pievienojas
J. Jansonam, ka tas „tēlo dzīvi tādu,
kāda tā ir". Te vajadzēja norādīt uz dzī­ves
likumu, cilvēka fizioloģiskās puses
un sabiedrības negatīvo parādību ap­rakstiem.
Klasicisma paraugus K. Dz.
pareizi meklē daž. tautas noteiktos laik­metos,
kā Jau tas vispār pieņemts, bet pē.
rāk maz izmeklē klasiskā virziena eseh-ciālās
pazīmes. Ko skolēnam var dot
paskaidrojums, ka klasiķis ir ..stlpra
personība", ka klasicismu raksturo „ga-rigs
briedums"? Itin kā romantiķis
Bairons vai naturālists Zolā nebūtu
„stipras personības" un ari mūsu Frici
Bārdu neraksturotu „garigs briedums".
No latviešiem Dziļleja pieskaita klasi­cisma
virzienam tikai divus: Raini un
Virzu. Zināms attaisnojums te būtu, bet
vajadzētu aizrādīt, ka Rainis Ir klasiķis
galvenokārt savās drāmās un Virza
franču paniasiešu tradīcijās darinātā­jos
pantos. Nekādā ziņā būtiskās klasi­cisma
pazīmes nav atrodamas patosa un
neapvaldītu ornamentu pilnajā poēmā —
aprakstā „Straumēni", kā saka K. Dziļ­leja,
Daudz svarīgāka lonž klasiskā
virziena propagandēšanā un pa daļai
realizēšanā latvieSu literatūrā piekrit
Viktoram Eglltlm un Valdemāram Dam-bergam,
ko Dziļleja nav aizrādījis. Tā­pat
viņš. līdzīgi gandrīz visiem mūsu
pārējo literatūras vēsturu autoriem, par
maz izcēlis dekadentu lomu latvieSu
rakstniecības attīstībā. Līdz ar citu
tulkotāju vārdiem vajadzēja aizrādīt, ka
Kalevalas latviskojumu veicis Laicēns.
Sie ir daži Ierosinājumi, ko varētu
ievērot turpmākajos Izdevumos. Visu­mā,
kā Jau teikts, Dziļlejas Poētika ir
nopietna un liela darba sniegums.
Oļģerts UepiņS
lotāja, liela dzejas cienītāja, iedē­vēta
par Or(±iideju. Ar dāmām lik­tenis
man nav lēmis tuvāk iepazī­ties,
ar interesi un apbrīncKiams es­mu
vērojis profesoru. Viņš apskau­žami
veikls runātājs, viens neveik­lākajiem,
kādus man gadījies dzir­dēt.
Ļoti mīl runāt, mīl runāt daui,
ar vārdu plūsmu saistīdams klau­sītājus,
vienalga, vai runā par al-stētikas
problēmām, filozofijas vai
glezniecības virzieniem, vai par
bērnības gadiem Latgales priekš­pilsētā
(bērnība šajā Rīgas daļā
viņam kopīga ar draugu — dzej­nieku
balādistu, tikai katram tā tur
dzīvota citā laikā): Liekas, istl brī­vi
elpot un dzīvību just profesMS
var tikai uz katedras auditorijā, kur
raugās pretī' klausītāju sejas,
manībU sastingušas. Sabiedrībā, kur
pašam jābūt pasīvam un klusam,
jāklausās ko citi klāsta vai meli.
profesoram neomulīgi, pat grūtt.
Runā viņam daudz dzēliguma ua
piparotas dzīves gudrības, bet viņi
spēj būt ari dziU sirsnīgs, pat e&«
tuziasts. Mīl šachu, neatteicas ēavi
reizē ari no stiprāka malka, sabied*
rībā omulīgi jaulcs, brīžiem iesaiik*
damies: ,,Ockē!" (Tā viņš pa Jttoim
izrunā „Okay"). īstā noskaņojumi
nokļuvis, mīl citlH; krievu dižrakst^
nieku teicienus, ari Skalbes jaunī­bas
laika dzejoju vārsmas:
Pasaulei nava pamata -*
Viņa Ir neJlēlIgs viitSi
Viņa ir lēni. grūstoša
Maldu tuksneša smilts
Bet kad profe^cnrs dažu (Uenti !r
savā istabā viemi, raksta un iļfift-dā,
viņš dzird, ka gaiteni gar vffii
durvīm 6o]l n i ^ un iet. Pie vl|^
šie staigātāji neiegriežas. Viņi grle»
žas pa kreisi, kur kāpnes ved
dzi}āk, it kā pagiaba pagraĀrf^
ir telpa, no kuŗaa pretī aitas d.y)u
amaka, elpa, kur var nbpifict daiidz
kā vajadzīga un vērtīga. Un fio
rigo pārdotavu pārzina slavenā a ^
mirušā latviešu novelista tftvMa
brālis un radinies.
Aiz devītā bloka sled dārzs, daudi
skaistu puķu visās krāsās, dauids
kuplu krūmu, dārzs, kas mūsu no­metnei
kā Vērmanes dārzs. Dārza
galā pace}as pārvaldes bloks, virs
kura jumta svinīgās dienās (bija
laiki, kad katru dienu) uzvijās mū­su
valsts karogs. Sajā blokā mūsu
administratīvās iestādes, birojs, am­bulance,
aptieka. Aii šīs ēkas pag­raba
telpās daudz kas ievērojams
bijis un vēl ir. 1945. g. rudeni tur
gatavoja un taisīja nometnes sie­nas
avīzi mašīnrakstā. To kārtoja
rakstnieks, kas bija arī saistījies
skatuves darbā, viņam talkā stājās
jaunais balādists un kāds sirms ]o-viāls
žurnālists, pilns dzīves priekā
un uguns, kā vecs |žatīrs. Sājā pag­rabā
tad bija arī nometnes biblio­tēka,
vēl .pustukšoiS skapīšos. Ar
zināmu lepnumu balādists' man stā­stīja:
tur esot pat Ermatingera vā­cu
lirikas vēsture trīs sējamos (DJe
deutsche Lyrik seit Herder). Bet
kad es gribēju dabūt grāmatas lasf-
I šanai, bibliotekāre — citādi laipna
kundze — man liedza: esot tāds no­teikums,
ka tikai tie varot dabiit
grUmatas, kas bibliotēkai ziedojot
kādu savu, Sak, es neesmu spējis
nevienu paņemt līdz no mājām, pat
tās nē, kuras pats esmu sarakstījis.
Tad es, laikam, esot rakstnieks? JS,
apmēram tā ir. Nu, tad man varēšot
dot tāpat... Sl nozīmīgā nama pag­rabā
joprojām dzīvo vīrs, ko likte­nis
apbalvojis ar spēcīgu augumu
un balsi. Viņš ir galvenais basists
nometnes, diemžēl, irstošajā kori
Dziedātāji aizbrauc pasaulē, bet šis
spēka vīrs vēl turas un ir tēlojis
Jāņa tēvu mūsu rīkotajos L'go svēt­kos.
Speciālists spiestuves būšanās,
viņš bijis klāt nometnes avīzes un
mēnešraksta ik numura piedzimša­nas
procesā. Viņa k'indze ierēdne
nometnes birojā.
(Turpinājums sekos).
KULTŪRAS CHRONIKA'^
Gleznotājs E. Sveics ieradies ASV
un pēc neilgas uzturēšanās uz lau­kiem
pārcēlies uz Ņujorku. Māksli­nieks
sācis strādāt kādā Ņujorka»
porcelāna fabrikā, gan ne gleznie­cības
specialitātē.
Režisors Osvalds Uršteins pec ie­rašanās
Ņujorkā nolīdzis ar, 1. no­vembri
dziedāt kazaku kori. Konf
atradīsies lielākā koncertu turneja
20 nedēļas. Ņujorkā apmeties aii
grafiķis Sigismuds Vidbergs.
, .. tolJevizēšana-
' "^ "^au kopš vair^-
^ (E)- -Juas balss raidi-
I ^ valodā gandr'2
F S i * ' t ' ^ vai nu Bal-b&
aKaJSu lasītāju tā
S a tas. ka Amerl-
;8e«SI?Svlzēšanā". -
3i
teica spi-
W ,Dec ālu uzdevumu
T^ftfuSnski. Viņam
^ * f f l z ē t Latvija Vi-
J i » "TS^ ar lielu maku -
fllte^t^m uz Sibirl-rw>
J"Ziaākie zemnieki.
KS» ® Maskava,
* i Drīz vien Andre s
ļPpar ārlietu vicemi-gJjATUO"
DIPLOMĀTI
JJ. - NorvēŽu prese f'ff''
l'",\««.6« savu dienestu atsta-
JftS Hostovskis. \ V iņ ļltklfitu vēstuli, kurā
g^^udzi maldās, domādami,
ļgļStfitirviegU. Bet tas
kad tur kļūst ndespē-
& Hostovska demisija
i ķ ceturtais gadījums O^lo
"1 Hostovskifl bez tam bija
no ieverojamiklem jaunās
Htotnlekiem. Pirms da-
Udzigu soli spēra polu
•atašejs Kopenhāgena
. ft^jīaJs, kas Polijas trim-ijIM
Londonā bija lauksaim-vloeministrs.
Ui D T ^ Z VAIRSK
MffiA ZIŅOTS AGRĀK
pilsētas galva Simzo
_^jls/ ka atombumbas
M Upuru skaits 1945. gadā
^ bļļb gandrīz uz pusi Īle-ķļlU
tas uzdots agrākajos ofi-
[ ilļ^Jumos. Pavisam toreiz
Jljuil 210-240.000 cilvēki.
JiilUtfi atradušies daudz ja-ib[
avIrU)kas starp nogalinā­mais
minēti, (j)
mm
K.
^ajlei
levor(
skalt»
1500
&LOi
trimdj
l)iedeļ
mUfiU
lakstlļ
gad j
Ati
K. Zll
na 4:
Izvira
Ari
zultāti
bek.
Sezc
Vlljo
mazajā I
vola, <
m skrf
Helno
liku n<
JUllJam
peks dl
nas oUļ
Iedragāt
10 km,
nelzturf
kāpināt
jās. Kaļ
boja
rakstīja»
ptjnaijā'l
tomēr V
nlņus ui
ar tle8ā
m tležl
topeks -
nā Cecl,
gacikstē
EifrideI
rā Velki
Jauns VI
rezultāts]
kopS 194
Koenal.
MtUers,
Dikstfis,
ieciena
oet tlet
atzimfijai
luBl enle
staraaclkj
Veljas
Bvetdien.
VfB. Mt
Bayern
Jahn R<
Elntrachtl
berg
AugBburgI
Mannheit
II i'i li
MŪ8U mīļā māmiņa
OTILIJA R
negaidīti šķirās no mums š. g. 2C,
kopS 24. augusta atdusas Felbaclīaļ
jos kapos.
visiem, kas Jūt mums lidzi
mmm grūtajā bridi.
niiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiitiiiiiiii,,,,,,,,,
IttUto dziesmu krājums
-mmm, sākot ar
\ m mūsu dienām . 2.50
B & Ž ? ^ ^ bērnu grā-
PiJOttodS an 8apnl'« latvle- RftoS Ed.
m^ll Stemberga zlm s.-^
cepumi'* 2.80
» • »
•ētiskā virtuve'* . g,
' JJ^J'^la» kalendārs**
,50
Urbiiri'" Kalendārs**
'ļļj*'»" «««te. Ilustrēts 0,80
ALAINIM.
(308)
ļ talSkUBi
lw^>a un^^,^8 lietas,
r-tekns^^ļr^k neka m
1) Prof]
gaU{
grfii
2)
krāji
3) 11.
gaai*i
K.
rokas
Grfimat
K. 8kj
sl
(311)
JAU
SAVIE
piedāvā tau
Jaunākās ui
izni
cik tālu Bi
P^r olielalj
TautleSl. ral
nīs vēlaties
ve',anafi. Uell
^ ^ ^ ^
C ' t f r a s man, ''^'^'n
Piedāvāji,
J"i' i.atvl
f*:ra raksi
OLYI
Cena D M
(21a) Ai