Bavarijas Latviesu vestnesis, March 24, 1951

              L A T V I J A Sefitdien. 1951. g. 24. mtjtl 1
JAUNĪBAS TEKAM
M A N A I S K O L AI
R . ?. 2. ģimnāzijas gada dienu atceroties
pieminot, pailēmu 'Mm^
Uguni m nelkti, —
laivieiu ikolu k i Bi^irt*
nfeku p i l i vēl gai$« trt
ra dzelmē grimušu,
mājot:
»Ar tunitt mūlam ci
• ielir
Ncfnieds tai roku neliid,
Pati naierobdio gaiimii*
plfkipdimifļs.
Brīvības atslēgvt palyri
AITERIKS DAUGAVIETIS
KI tāli un tuvi ^(vanl ēm
Laika vftia tHiill
Ti bija svētku dtisjnia
skolai, kad skolēni. k<t)|iiā
ar b i j u i i « t t i kl diml*
ifim nikuiitm. — iriml
•apuleējuliea aulā, vht-noti
pulki.
Brģolef, profaftora Kiytih
dzioi dievvārdi. SkolINu
koris un akadēmiski i^i*
ni* AuĀikņi sardzē f\t
kaiogiem *- Latvijai %m
kanbiltsa^anā, %Mm
balli «ila, Direktora (!ir-
Bosia Nagobada aicirtlltl,
lit noliecas klu<mma brļh
dirn zem marmora pU\m
nm%i krttuio vilrditm • -
kareivjus godinot, km,
v i l Mtolnieki hMimk
•iinTm plrkuii brivia.
Šogad nolkcas iļialva ii^f,
paitt Ernestu f^agobiiīdti
pieminot. Varbfkt, ar Dlļs
va illastlbu viņi aizgija
aitsiull, pinni illgta Iii
ka vēl trimdas skola.
Skolēnu gods!goŠ»wtii,
fi^ grāmatu galda.
Rucavas tautiui tlr|iļl«
balta villaini. Itma G(|j«
vt. Ari vigs Jsu aizii|iii|ll
Un viņai lovakir ^m*^
tos rosi nolikt -»JanvUi
pagiji pieci gadi, kciiļļil
vina pidita Vlczeinifi^i
kapāti.
Kad roies noried, pl*
sl v i l JQt to sin«rfu. K{\ā
ctlviks no mums al
viga dvisele ptiliek
plīvo ap mums. Man
mllls. vecli skolas
sete bija Elma Gi
Kld vēl k i bēiDl {m^
cim pirmo reiil ģimirtiirlk
j l , viga bija tur — Vmm
noldkoja, noskatīja.
Vēlāk pie viņas Ittūlm iit, kad kas
nelabo atgadījās. Sad Itndi k%d easli-mulam
skolotāju trika i»ii«tājēja,
Grāvee kundze i«māctt klaiē. Pati vi-
Qa tikai dalās meiteņu Itliilli mācīja
vācu valodu. Tad vēl iitcei^». viņa
reisēm aizstāja lOglaiiils mācītāju.
Daudz Grāves kundsi nii|\iti. bet to<
mēr viņa bija visur. lUn kopā ar
viņu id^aistam, mHnlf tiiHii^
T i reii, kad» nobijulltii m pārbau­dījuma,
troklņojlm^vlņii tcffilca. Diet*
t«ata|i tērpi, ar maira miidiii. Logs
bija vali, un ait t i kaiitiļia kristā tie*
dija kļavas. Pēkl^f )uitl»i smaria
•Ik klasē, un kopā ar ro netveramas
visas garās ziedu vainiras» kas vēl
prieku. Baitu vaira ntitliiji. Jaizturl
Mēs esam izauguši lliŗl. mikijušies
un audzināti latviskā giitiil m tikumā,
aii^ājuši no skolas. \h 4ii:iledami. kā
no visa, paņēmuši lldi iitmiņii at*
nākšanu rudeņos. aiiEinIiiiii pavasa>
roi, īsā rīta Klgšanai» htVM «vinigu*
mu, Ziemēvētku eņģi»hii kor«i netve>
ramo jauktunn. Sirils hrUM jutām
pukstam skolas sirdi. TIkiil itigad at­skārstu
-~ tik daudz tur m Grāves
kundies.
J. iOZBNTAlS - UfilDlBNlJ IHA
Viņas rokā mOsu
zelti mirdzēja.
ikoka atalēga
Un lidUt Viaeme» mķm vēl kllz*
dami, apstijieiies brlcil Belmoldā.
Aiztjiat lldi ReminghaoīKBiiļi, nogrie-iittitt
tur no lielā ctla tiii uikēpjtet
patilni. Paveroties tilmt tur vai*
rik kt Ji^nr Škil temi ntldrnb airds
iMlti UtictH kipj kitīnll un a|
vili|i mii pid[ahii«eii gtli koku
sktq^li. Ki milia Vidziniit aug
stiaiii ^ EUnu Gt Ivitili dstlmteiiē.
leeitet tad kipsiti u.. in^jlMlat G r i
t u kimM roil no i^^slm puķēm
Vairik vbii mīlēja mmi. itoHeciet
viļiai mu •trkanbal'^iiiikinas
par visu vairāk viņa mīlēja Latviju
un (icēja tāe rītdienai.
,.BrIvlbite atslēgu paturi rokā®,
Jfl viņa grims, grims pils un tu.*'
Birlnumigas nes tālāk rindas grā­matu
grāmatā: ..lekš jums ir tā at-i
imis
slēga, tā pils. Bet kad ari pils būs
atslēgta, vēl nebūs beigta Lāčplēša
gaita, un sāksies skaistā ciņa bez asi­nīm
Spīdolas valstībā."
Mēs visi esam aicināti. Visiem
mums iet un kļūt par Lāčplēša un
Spīdolas kareivjiem.
Lieldienas sfāsh par Māri,
zaķi- un Dūksi
..Labdien. Mārit!" iaķi« «aka un ļ .,Es nezinu, māmiņ, bet viņi
sniedz Mārei ķepu. Viņa brīnās — tā atnācia un atnesa man tās sk
izskatās tik līdzīga cilvēka rokai, ti- olas, kas tur uz šķivjar*
kai nagi ir līki un krietni garāki. Bet Siltie pavasara saules «Uri l^a^
vai tad viņa jau kādreiz agrāk redzē- zāa pa loga rūtīm un apmetās
jusi zaķa ķepu? Protams! Bet kur? Māres spilvena. Viņas gaišie a
Māre nevar un nevar atcerēties, un mirdz kā ar zeltu piekaisīti,
tagad arī nav laika domāt ..Celies nu. meitiņ. ir jau pa
„Labdien," Māre atbild. .JCas tu vēls. Brokastis arī jau gaida."
esi?" «Es jau esmu tikpat kā augši,
.,Vai tad tu tiešām mani nepazīsti tikai jānomazgā mute" un Māre,
— esmu Lieldienu zakial" metusi jaku ap pleciem, aizspurdz
,.Lieldienu zaķis?" brīnās Māre. durvīm.
,.Tad nu gan vajadzēja pasaukt ari Mātea sejā pavīd priecīgs smi
Anniņu: viņa vienmēr gribējusi sa- un viņa viegliem soliem dodu
tikt zaķi, kas n^s tās skaisti krāsotās virtuvi,
olas." *
„Bet kur tad ir tavaa Lieldienu ..Skriesim nu. Duksil" «aka
olas?" Māre Jautā tālāk. un laiž teciņus pa priekšu, ka kali
,.Seit!" zaķis pacel milzīgu grozu, stilbi vien zib.
pilnu ar olām. .»Uz kuriem tad šoreiz?" jauti
..Vai. kur daudz!" iesaucaa Māre. ša acis.
..Es gan nevarētu panest. Tu laikam ..Vai. kāds tu jocīgs, kur tad
esi stiprs?" kā uz mežu, vai tad nezini, ka m
,.Jā," kuplās ūsas bradcidams un jāsatiek Lieldienu zaķis? Viņi
krūtis izgāzis, atbild Lieldienu zaķis, nakt bija pie manis un aizekrēji,
.,un es skrienu ātri ar visu pilno maz nepateicis sveiki. Bez tam e«
grozu." nsm gribēju pajautāt, vai ari niki
„Vai man ar dosi?" Māre vairs i l - gadu viņš nāks pie manis."
gāk nevar nociestiee. Viņai apžilbst ,.Vai, kāda tā Māre jocīga," d
acis. paskatoties vien uz krāšņajām Duksis. ,.kā tad noķersi zaķi. Ja pit
olām. Pagājušo gadu viņai tik skais- to nevaru? nu tu droši vien mani
tas nebija. kal māni, — ja zaķis pie tevis \
,.Vai esi bijusi paklausīga?" aiz- bijis, tad jau es būtu to saodis," Ti
domīgi jautā garausis. Duksis priecīgi rikšo līdzi melt«
.,Jā, Lieldienu zaķlt!" viņa steidzīgi I jo mājās tikpat nekā nav ko darīt
atbild. Bet zaķis sarauc pieri grum-bfš
un domā.
,.Kaut nu viņš kaut ko neatcerē­tos!"
Māre ir pavisam uztraukusies.
„Es zinu visu," kā meitenes domas
uzminējis, zaķis saka. „Vai tu vien­reiz
māmiņai nerunāji pretī?" Liel­dienu
zaķis skatās meitenei cieši acis. I nas zaķa pēdas saskatīt.
„Jā-ā-ā..." Māre stostās, „bet to- ..Vai tu arī neko neredzi?
reiz man tik |oti gribējās saplūkt cel- i * " ^ ^ ' suņukam acīs skatīdamās. T
malā pirmās gailbiksīties." tikai noluncina asti un nozūd aiz
,.Un vai kādu citu reizi tu neapgāzi I i^ošā krūma,
kaķenei piena trauku?"
„Tas man gadījās pavisam nejauši."
„Un vienu ritu tu piemānīji māmi­ņu,
teikdama, ka esi muti nomazgā­jusi?"
..Torit liian tā gribējās ēst. ka ne- ļ n e m a z negrib klausīt un
varēju vien sagaidīt, kad tikšu pie tik tālāk,
brokastīm," „Duksi, vai tu dzirdi?"
..Vairāk qan es nekā nevaru at- .iVaul Es jau nāku," un viņi
cerēties. Tagad man nu ir jādomā, aizskrien pie kāda celma, tur i
vai tev olas dot vai nē." nosaka bija uzlaidies strazds, un vai tik
zaķis. kokā nepavidēja lielās lēcējas v l
Māres sirds vai stājas pukstēt. Vi- res kuplā aste?
nas skatiens pārstaigā olu grozu. Tās i.Vau! Kas tur ir?"
laistās un mirgo visās varavīksnas ..Dūksi, vai tu nemaz neklausīsi
krāsās. . Tur ir zilas, zaļas, sarkanas, meitene jau žēli lūdzas,
dzeltenas, raibas, un.visas tik skais- MES jau tūlīt, vēl tikai līdz
as. Nu. tik skaistas, ka Māre nemaz krūmam. Vaul Kas tas? Te taču
nevar pateikt, kura no tām visvairāk bijis zaķis! Vau! Nu tikai pa pēd
patīk. Ies tam garausim rādīšu!" Ar pāris i
..Būs jau vien jādod, citi bērni ir cieniem Duksis jau ir nozudis sta:
bijuši vēl nepaklausīgāki," beidzot kokiem.
zaķis ir izdomājis, ,.bet tad tev jā- ..Diez', kur tas palaidnis atkal I
apsolās turpmāk laboties." skrēja." nopukojas Māra un atlall
..Jā, mīļo Lieldienu zaķīt. es nekad saules sasildītajās sūnās. Spofi'
vairs tā nedarīšu," un Māre no prie-|stari glaužas gar meitenes vaigllO^
kiem nezina kur dēties. Zaķis ņem no I Cik te jauki!
groza vienu olu pēc otras un liek Māre aizver acis un klausīs,
meitenei klēpL Vienu, divas, trīs, mazs vējiņi šūpojas Jtoku zaros. Ksttl
č e t r a s . . . Māre vairs nespēj saskaitīt, kur ievīterojas putniņš. lešalcas t
Krauj uu krauj. Grozs jau pusē, bet I vējais krūms. Tālumā dūdo balod
zaķis vēl nestāj. Māre noglāsta olas, | Vientuli ka) dzenis^
tās ir tik gludas un skaistas...
Kas tas? Māre negrib tlcit ««tl
acīm. Blakus stāv Lieldienu zaķis*
..Tu te?"
Klāt ir mežmalas pirmie krūmi.
..Meklē nu, Dūksi!" sauc Māre
rāda uz zemi.
„Vau! Nav neviena zaķa!"
..Kā nav« tu tikai esi slinkst
meklē, es ari palīdzēšu," un meil
nometas četrrāpus.' bet nevar m
„Vau, vau! Nav!"
„Nav gan laikam," meitene
un nosēžas zem priedes.
„Duksi, nāc šurp!"
,.Ka8 tad nu atkal," tas, nol<
«eiai aa. oaslltf,
ANfa dInS.
Tttr aaiii bSliņi
iQpol«8 kSra.
T. dl.
Kēā gadskārtā saule ir tik augstu
usieii debesu kalnā, ka diena
un nakts ir vienā garumā, tad šim
notikumam par godu senās āriešu tau­tas
Rvinējiuias Lielo dienu. Tā iekrīt
25. martā. Pēc senas teiksmas, kas at-balsit>
ju$ieiii arī dainās, šai dienā pa­šam
Dieviiim šūpulis Izarts. Arī seno
ģermāņu lieldienas svinētas kā Oste-ras
(saules) pacelšanās laiks, un šo
nosaukumu ģermāņu tautas vēl jopro­jām
lieto.
LitRldientia laikā saule no dienvidu
puslodes pārnāk ziemeļu puslodē, no­stādamās
t s. pavasara punktā, un
vienlīdzīgi; apspīd zemes lodi, tidē!
diena ir tikpat gara, cik nakts. Si
momenta astronomiski pareizais da­tums;
ir 2t< marta.
Saule, nostādamās vienādas dienas
un nakts liitāvoklī. itin kā šūpojas —
vai kāpt atiitgstāk debesu kalnā, vai at­krist
atpalkal tumsības klēpi? Sādā
sakarā radušās ari Lielās dienaa tra-dldjtss
— šūpoles un Šūpošanās.
Lielā dieina ir gaismas uzvaras svēt<
ki plir tusļlsu un visu ļauno. Latvie­tis
līdz ar isaules atgriešanos ir Uksms
arī pats. Jlsun:> ļaudis Lieldienu n\h
iet 00 sit4iA sētā, peŗ mājiniekus pū­polu
zariem, minot seno burvestību
vārdus — Apaļš kā pūpols — un ticē­dami,
ka tas vairo veselību, jo vītols
ir zemes matēs Māras svētīts koksj
viņas ai/gādībā ir visa vieliskā pa
saule, arī cilvēka augums. Tie ir līk­smi
gājieni ar dzi^mām un mūziku.
Senie latvieši ari ticēja, ka, saulei le­cot.
Lieldienu rītā jāmazgā seja teko
ša strauta ūdenī, lai būtu vesels, čakls
un modrs visos turpmākos vasaras
darbos. Dainas stfeta par šūpošanos,
kā Lieldienu galveno izdarību: ģķ^
Audziet manim gari lini.
Mirkstiet balti ezerā:
Jo es gana šūpojos
Visas trejas Lieldieniņas.
Saules apspīdētā norā vai vecainē
jaunie ļaudis sapulcējas ripas sist, ar
to it kā veicinādami saules kustību
augšup. Si rotaļa vecākos laikos tika
piekopta pat klosteru pagalmos kā
guvums no senām ierašām. Bumba un
ripa ir saules zīme, tāpat kā Lieldienu
ēdiens — olas. Lieldienu ola ir ap­s
l ē p t a dzīvības brīnums, saules sim-bolizējums.
Sišanās ar Lieldienu olām
čaulai sapHstot. zīmīgi pauž dzīvības
un saules atraisīšanos — atmodu.
Svētki kā saule izlej gaismu pār
darba dienu, novērš apnicīgo, dodot
prieku un jaunu spēku. Senās ierašas
padara krāšņāku mūsu d?ivi un pada
ra mīļāku mums dzimtēm un tautu.
„MlrIt, celies nu augšā," saka mā­te,
pārliekusies pār meitenes gultu, Zaķim ir pavisam bēdīgs valgs m
noglāsta viņas matus. Aizmigušajai ausis nošļukušas uz sāniem. ,.Ta,
Marei uz lupām rotājās smaids. Tā Māre, man uzlaidi virsū savu Dulrt
sakustas un lēnam atver plakstus, «n man bija jāizskrien lauku lauki.
ACIS vēl ir salda miega pilnas. Brīdi līdz beidzot tiku no viņa vaļā. Kāpic
nekā nesaprazdama, viņa raugās mā- tu viņu ņēmi līdz uz mežu?
miņa. bet tad vienā mirklī ir sēdus.
«Lieldienu zaķis — kut viņš palika?
Vai tu neredzēji?" Māre uztraukta
raugās visapkārt.
Māte pasmaida: „Kā nu nē, rau*,
nupat kā izgāja pa durvīm."
..Un olas?" meitene pārsteigta, ,.vi-oaro
taču bija milzīgs grozs, pilns ar
olām."
..Vai nu Lieldienu zaķis būs bez
olām — paskaties tur, uz gaidai"
Tiešām, vesels šķīvis pilns ar «kal­stam
olām. Vai tik tās ir tās pašas?
Patiesi, skaf. tur tā sarkanā ar brūn­ganajiem
sāniem, to zaķis taču pašu
pirmo ielika v^iņai klēpī, un tad tā
zilidselteni raibā, pelēļcā. zilā — tās
visas ir tās pašas, ko Lieldienu zaķis
bija viņai iedevis.
Māre apķeras māmiņai un piespie­žas
viņas vaigam: ,.Māmiņ, es tagad
vienmēr tevi klausīšu!"
,.Bet tu jau man vienmēr esi bijis
rātns bērns."
,.Nē, Lieldienu zaķis teica, ka man
jābūt vēl paklausīgākai, jo citādi viņš
diez' vai vairs kādreiz man olas ne­sīšot."
,JCad tad viņš tev to stāstīja?"
(Turpinijumi 7. Ipp.)
t« ft^AS a ttdtt^AAflMk^tt^AAAAAAAAA A A ^AAA#S^a^Slt^flHH''^
f V V f v ^ ^ n M V O « v v l I wWw9 «II iH H^^CTv^^^^^^^^^^^^'^' 'i
Sarmdm
Ti tleU nav nemaz tik «al<i(
Un slepens prlek« tad tevī vaMa»
Kad proa pa «vētkien so ti« tiid
Ko rek«tot veido bnrU pieci
Tik divm iio«t «§« no^emīBi
Un vienu beigis pioUekra —
Tim derētu bfit kri«otim«
Tik neizmei no rodņirai
Tu pats tos pavastif giidi,
Tie mIk«U. pOkalni un ^aidi
Trīt buHus žigli pHekli 11^
Ar beigām pats vien gali tiec.
Mēs UJās drižam Ueldieni«
Pret kokiem augsti «viedleoi.
Tam pirmais burts ir «agrozIU
Un noslēgumi dta gali vlt«.
(erb)
Iepriekš. mlkla« atrisinijum«
U « « l t k l : 1. Edlt«, 2. Aconē. 3, Alni»»'
4. Gumiļē. 5. Ma«alaca, 6. VifiaitJl. 7. Vfc*
— SuiemUkl: l . Daugdv«, 2. TofBtrs^
i Svltd^
i» SlViS»' pJ" m
m ^ ^ ^ uz
m
iir''*Sss 0^ ^®
•^lj «f instruin^i'^ notiem
vokalaJS
komitaji
^ j don W.
un
LNPI.
ganizici
» » ^ a U a ) ' V. pārvaU^
. I skaitot
zemāk
l^Uf'^ ^•^^ prof.!.'
orcheiiri) 2/8. 1_ .
t i t
ii
J. Poi
Zuika.
Konkt
. 1) T«
,_wi.ipp) ļ iesūtīt
P^Kdzis tevi
KSil S matus.
i l # ka pat sveiki ne- d^^
tt|ļi uzlec uz celma un Godate
iSiaani klausīt, bet Ābele, ļ
i toit lava nitoi^a ne- ruks unj
,te tō esi i», droši vien, luika. "
ioillpiliuiies,' kur tu tik Tālāki
' , konkursi
iMli ir tik tuvu, un viņa 4) D^r!
ļatf lid Ud šurpu at^Jg. 10.-jt*
• ļbui-.ar^
ipintirotlkt)klda nelaime,fjūrasTIU.
^,ļitaļ:i^ska. Steidzieip) Darbi]
w nekiJi vairs nenāc uz ŗatsevišķ
mi maimņai piģautāMmi slēgt
vju kōŗi
«ļļttv," • dziesma']
l i ' *: 50, Stud
pinil KoinipH^ Gi
liftltt aļStl. ar uzr?''
! im.ļjrkwio mēli un Ir autors •
^ -ļautors"
' ber- frese — i
Bil l 4 ViM jaska- Sh pēdē
WH W tur. ne(?i6n«i valrsļ cijas ko^
ļit©tri«ciinanu lieldienu ŗnuma
ļ1*toti datīt, es tev ne- ļ bus un «1
^ iuncina asti,: nemaz daiibi ni
W par MSras bārienu nim, žūi
l'^Mm. godalaasi
.n^KllIt U2 mājāmr' sa- pārkārtof
.^«Kiotuesi p. ^
ļ*«Mh?Nevi
"«^tene, ka kora dzi»
ļ«i'»»K..iffl aiz mugu- jfodaip
ROMĀNS '