Bavarijas Latviesu vestnesis, December 30, 1949

              VES1ULBS
REDAKCIJA!
S NEVAKAM
S IEROČUS
ec. LIbekā bij. sūtnis
Valters nolasīja 2
Latvijas iekš- un §r-autājumiem.
Sekojo-dija,
ka 99 prec. ap-
Valtera uzskatiem ne-euta
galvenās tēzes
maija apvērsums bija
», un tāpēc mūsu sūt-bez
nozīmes; 2) ka
ā Latvijas 1922. g. sa-pēc,
to iedzīvinot, par
'kās varas iemiesotā-atzlt
palikušos bij.
uft.
a Žobrīd mūsu nacio*
•ju un valstsvīru dar­ām
vadmotīvam vaja^
m, ka latviešu nācijai
, un viņu vienīgajam
ērst šo procesu un pa-neatkaribas
refltaurā-to
mēs vairs nevaram
as bet mums Jācīnās
piūsu rokās, kaut da-
/ne^ļskanam ar dzl<»
JU filozofijas princi-
Ieroči ir: rietiimu liel-
[mūsu sūtņu pilnvaras
tna trimdas tautiešu
ties ap vēlētu vadību
tautas glābšanu- Saji
[altera vārdus var «a-
5ģinājumu izraut sal-ia
rokām.
J. P., Lībekl.
LS VALSTU APVIE-lOMA-
ATMESTA?
I, 1948. g. beigās mūsu
ies pieņēma atzinumu,
iem veicināma Baltl-ļenošanās.
Pēdējā laikā
(u resp. tā iedzfvinā-ļiirs
nav dzirdams. Ar!
JP sesijā par to nekas
|ā tas būtu saprotams!
atmesta un apsolītie
citur? .
E. E„ Emdenā,
|S, NE STĒIS
iec. numurā ievietota
redakcijai par vēla-»
Itata" vārda laboju-vai
tas gadījies ma-mās
dēļ, vai arī dru-labpaticies
pajokot, —
fibējis ieteikt vārdu
„štēts" — kā iespiests,
[kļūda var radīt nevē-un
sajukumu^šī
M Tamuis, Lībekā.
SMAKSĀJAMA
>ZlBAS NODEVA?
isījis Latvijā par pas­tas
nemaksāšanu, bet
lu atradis nevienā nu-adresi
nodeva sūtā-rpus
nometnes un tā-lot,
kā vācu saimnie-ar
savām nodevām
trimdas kopībā.
P. Irmējs, Valdorfā.
jcibas nozares vadl-paskaidro,
ka pašpa-
\\x latvieši, kas dzīvo
Jm, var samaksāt tu-nometnes
komitejā
pa pastu LČK saim-fei
uz adresi: (21a)
Detmold, Lettenlager,
^udu pārsūtot pa pastu,
Idas kopības dallb-jiumurs,
lai saimniecī-ļētu
izsūtīt par samak-limdas
kopības markas.
JSTERAM
'ā dievvārdi turas tik
ļaize māgā, tad ^ vai
|r vāji vai galva.
Kn. Lesiņš.
i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i eB
IPRIEKSZIME
)rī ASV ieradās mūsu
bet jau šinīs dienās
ļlidi saņēma viņa sū-
:u dāvanas — Care
ļtautietis raksta: „Man
istrādā un jāgādā par
ļimeni, jo esam seši
daudz vieglāk nekā
locekļiem. Zinu, ka
rūti, tāpēc arī sūtu
itku dāvanu. Vēlāk,
>ntinentā aiz muguras
varēšu par Jums do-bagātlgāk."
E. M .
Musu baznīcu vaditaju, sūtņu un centrālo orgonizūciju
priekšsēžu novēlējumi toutiesiem
EICIBA
sirsnīgāko pateicību
ieku dzīves vadībai,
cijām, Latvijas Sar-m,
redakcijām, drau-
, atsevišķām perso-a
cienītājiem Vācijā
par līdzdalību mū-zgājušā
mūsu dārgā
vadītāja monsiņora
rinoviča apbedīšanas
par daudzajiem līdz-
"Jumiem.
. D. Mūrnieks,
aunu katoļu gar. apr.
cyā un Austrijā v, L
Palāvībā uz Dievu sākt ļauno gadu
fj^' ^^^^^^^ to, tad tikai
I
Ps. 121. Es paceļu savas acis uz
tiem kalniem, no kuriene ma^
nāk palīdzība. Mana^ ^ i d ^ b a
nak no ta Kunga, kas d^esi Sn
zemi radījis. Tas Kungs lai tev^
pasarga no visa ļauna, lai Ving
sarga tavu _ dvēseli. Tas Kungs
lai pasarga tavu iziešanu un
ieiešanu no šā laika mūžīgi.
Mīļie kristīgie brāļi un māsas! Mēs
uzņemam jaunu gadu. No mūžības
jĢras izcēlies, tas stāv mūsu priek­šā..
Kādus noslēpumus viņš sevi
slēpj, to mēs nezinām. Uz vina
sHegšņa stāvēdami, mēs mēdzam
viens otram vēlēt svētīgu jaunu ga­du.
Bet kas tad, jauna gada vēlēju-liius
izteicot, mums īsti ir prātā?
Nemaldināsim sevi, mums prātā pirl
jnā kārtā ir nīcīgas lietas, kā: laime,
veselība, panākumi dzīvē, prieks'
garš mūžs. Mums nebūt nav vienal­dzīgi,
vai jaunais gads mums nesīs
to, ko no viņa sagaidām, vai sāpī­gus
zaudējumus un šķiršanās brī­žus.
Un kā būs tad, kad jaunā gadā
viss tas, ko viņš sevī slēpj, kļūs par
Īstenību, kad notiks tas, ko cerē­jām,
vai ari tas, no kā baidījāmies?
Vai tad prieks pildīs vai bailes tri­cinās
mūsu sirdis, vai tad ticībā tap­sim
stiprināti vai kritīsim izmisu­mā?
Ne viens, ne otrs nedrīkst ar
mums notikt, jo mēs, kristieši, stā­vam
uz droša pamata un katrā brīdī
paceļam savas acis uz Dievu,
Un nu, ko vēlēsim viens otram uz
jauno gadu mēs, trimdinieki, kas iz-klfstam
visā pasaulē, kas sūrā, neie­rastā
darbā pelnīsim savu maizīti?
Vai vēlēsim viens otram būt lai-
Itiigiemf? Tikai tad neaizmirsīsim, ka
laimīgs ir tas, kas savu pienāku­mu
apzinīgi pilda un savu tuvāko
dara laimīgu.
. Vai vēlēsim viens otram bagā-aizmirsīsim,
ka bagāts ir ne ntaes-
iP^ ie^TtiieeKk _ar to, kas tam ir. ^^
dzTvē7 \ f 1??- ^^"^f ^^^^^ gudrību
S t neaizmlr-sisim,
ka gudrs ir tas, kas māca-?
ttoo , Skais^ rla^ika"m^ ^un" ^mū ž^ībnaoi bdTerdiglsm.
rnnfai."' T ? " "^^^^ ^^^^^ ^ūtva-oTlw
Jā, vēlēsim
S n u'"'' .""^'^^^ panākumiem
sevi pacelt patmīlības un pašdievi-nasanas
augstumos un neļauj neiz­devībām
un smagumiem gremdēt
sevi izmisuma dziļumā.
Vai vēlēsim viens otram dzīvot
pec Pestītāja mācības: ko tu gri­bi,
lai citi tev dara, to dari tui v i ­ņiem?
Bet neaizmirsīsim tad, ka ne-
Pietie_k tikai ar lūpām to izrunāt,
bet ta ir ari darbos parādāma.
Ja to visu savā dzīvē piepildīsim,
tad jaunais gads mums būs īsts svē­tības
gads. Bet kas dos mums uz
visu to īstu spēju un spēku? Ne­viens
cits, kā mūsu Tēvs debesīs,
kas neļauj mūsu kājai slīdēt, kas
mus pasargā kas ir mūsu ēna r>a
musu labo roku. Neviens cits kā tas
Dievs, kas svētī mūsu ieiešanu un
iziešanu no šī laika mūžīgi. Uz to
lai Dievs mums palīdz jaunu gadu
sākt ar paceltām acīm, sirdīm uVi
rokām uz Dievu, debess un zemes
Radītāju, un ^adu v^dīt stiorā pa­ļāvībā
uz to Dievu, kas mūs svē­tīdams
svētī.
Uz to novēlu visiem brāļiem vn
māsām tuvumā un tālumā ^vētīgu
jaunu gadu.
Archibīskaps prof. Dr. T. Grīnbergs.
Svēta gada lokā
Vecais gads ātri ieslīdēs mūžības
atvaros, un mūsu cietēja tauta
varēs vieglāk uzelpot un pasacīt:
„Viena smaga iiasta ir projām!"
Patiesi vecais gads bija ļoti smags,
•-»f daudzi tautieši piedzīvoja vilša­nas
savās cerībās, trimdfnieku sai­me
izplūst visā pasaulē tfņ izkaisās
ikā rudens lapas. Daudzi, smagu
nastu salauzti, ir aizgājuši mūžī-
4ias MēpL Lielā pasaules daļā valda
ne-tiestbasj bet gan pārspēks un
kaila spaidu vara, kas veselas tau-
>te:.tur verdzībā. Un šīs netaisnās,
aunās varas priekšā pazemīgi lokās
pasaules likteņu noteicēji, glaimo,
melo, bet īstā miera neatrod.
'Mēs, mazu tautu pārstāvji, ticē­sim
taisnības un patiesības uzva­rai,
sevišķi šinī jaunajā gadā, ko
Cels uz Latviju lai
nekad neaizaug!
1944. g. Silvestra dienas pēcpus­dienā
kādā Vācijas pilsētā atklīdušo
latviešu pulciņš bija sapulcējies kā­das
viesnīcas sānistabā, lai apsveik­ta
viens otru ar nākošo Jauno gadu,
lai satiktos, iepazītos un pie glāzes
tējas pārrunātu par nākošām izre­dzēm.
Visi bijām pārliecināti, ka
l^aŗš drīz beigsies ar Hitlera sakāvi.
Tikai par to bijām neizpratnē, kas
pec kara beigšanās ar mums notiks.
Kāds bijušais Latvijas amatvīrs,
lielu Kurzemes māju īpašnieks, kas
jau zināja, ka viņa mājas kara dar­bībā
nodedzinātas, teica: ,,1946. _g.
Lieldienas es svētīšu savās mājās,
tīruma malā zem veca kupla bērza."
Nevienam no mums tad ne prātā
ienāca, ka mūsu „svešnieclba" var
ievilkties garumā, ka mēs pat 1950.
,g. Lieldienas nesvētīsim zem Latvi­jas
baltajiem bērziem un ka 1949. g.
Ziemsvētkos mums nedegs Latvijas
snauidrā eglīte.
Bet neapšaubāmi pienāks diena,
l^ad Likteņu Lēmēja „vi€ns akmins
taisīsies vaļām bez rokām, tas sitīs
to tēlu pie 'vina dzelzs un māla ka-ja,
m, un tās satrieks" (Dan. II, 34),
"beigsies vina vara pār tautām un
.yisas tautas, ari latvju tauta, atgrie­zīsies
savā dzimtenē... Tas bus,
tas būs. Un tad, kad debess un ze-
^es. Valdnieks izdos pavēli latviešu
tautai atgriezties dzimtenē latviešu
Zerubabela (Ezr II, 2) vadībā, kas
jau sen ir izredzēts un latvju tau­kai
saglabāts ministra Kārļa Zariņa
personā, ļai atgriežas, visi, visi. Lai
'^^vienartf atpakaļceļš uz LatvijU
dolāru ietekmē neaizaug ar aizmār­šības
smilgām. Dzimtene ^ visus
gaida un sauc. Dzimtenē visiem at­gadīsies
pajumte, darbs un maize. _
Novēlu visiem Latvijas Pareizticī­gas
Baznīcas draudzes locekļiem,
faniem garīgiem bērniem un, oez
ticības izškiribas, visiem pa dažā­dam
pasaules malām izklīdušiem^ un
^1 dzimtenē palikušiem tautiešiem
gaišus, svētlaimīgus 1949. g. Kristus
piedzimšanas svētkus, apsveicu un
Novēlu laimīgu Jauno 1950. gadu.
MētropoUts Augustīns.
Pāvests izsludinājis par svēto ga­du.
Miljoni kristiešu ceļos uz mū­žīgo
pilsētu un lūgsies par mieru,
par taisnības un patiesības uzvaru.
Arī latviešu tautas pārstāvji varēs
tur ierasties un nolikt bēdu un
asaru nastas pie Svētā Pētera kapa.
Jo mēs zinām, ka taisnība tomēr
beigas uzvarēs, lai gan tai bieži uz
uzvaru jāiet caur Golgatas ciešanu
krustu... Apzinādamies, ka uzvara
vienmēr ir saistīta ar garīgām un
fiziskām ciešanām, labprāt pieņem­sim
tās un noliksim uz mūsu tautas
brīvības altāra. Vēsture liecina:
ciešanām ir liela nozīme cilvēku un
tautu dzīvē! Būsim gatavi arī jaunā
gadā uz to saņemšanu un izmanto-,
šanu mūsu rakstura kaldināšanai un
mūsu garīgās stājas stiprināšanai!
Dzīve nestāv uz vietas, — gads
skrien pēc gada, cilvēki paliek ne­mierīgi.
Tautu dzīves notikumi iet
savu gaitu. Spriežot un vērojot paš­reizējos
apstākļus, mūsu tautas nā­kotne
vēl vienmēr tīta biezā miglā.
Un neviens mums nespēj pateikt,-
kas mūs sagaida tuvākā nākotnē.
Bet viena lieta ir droša: mēs visi
esam Dieva rokās un Dieva Ap­gādība
vada un vadīs cilvēku un
tautu likteņus. Daudzu tautu vadī­tāji
gribēja' un vēl tagad grib laimi
rast virs zemes bez Dieva likumu
ievērošanas. To dara kaila materiā­lisma
piekritēji: veltīgas pūles!
Pašlaik vēl ir liels meklēšanas
laiks, pašlaik notiek cilvēku iztu­rības
un tikumības pārbaude. To
mēs saskatām mākslā, literatūrā,
presē. Beigās tomēr visvarenā Die­va
taisnība uzvarēs! Būsim nesatri­cināti
savā ticībā un stingrā morā­liskā
stājā! Ar saVu godīgu dzīvi un
ar labiem darbiem mēs taisīsim til­tu
uz atjaunotu un brīvu Latviju!
Beigās man jāsaka, ka visā vi­sumā
latvieši ir pratuši saglabāt sa­vas
nacionālās un valstiskās vērtī­bas,
— ticību gaišākai nākotnei un
enerģisku pašdarbību: tam_ lieci­nieks
piecu gadu darbs trimdā! Tas
liecina, ka mūsu spēki nav apsīkusi.
Tāpēc jaunā gadā stāsimies pie
darba, gaišas cerības apgaroti!
Augsti vērtēsim vienprātības garu,
sevišķi ikdienišķā dzīvē un politis­kā
laukā... Laba griba un krietns
raksturs palīdzēs mums rast un tai­sīt
ceļus uz brīvu dzimteni. Jāat­zīst,
ka līdzšinējais darbs nav bijis
veltīgs: ārzemēs mums ir audzis
labvēlīgāks noskaņojums, un _ta_s
aizvien pieaug presē un sabiedrība.
Rietumu demokrātiskās zemesno_-
teikti stāv par Baltijas tautu hn-vjbu,
- tikai grūtie pēckara ap­stākļi
neļauj tūlīt stātie_s^ pie musu
valsts jautājuma atrismasanas. Tā­pēc
ari mēs sargāsim savas valsts
demokrātisko iekārtu, musu t_autas
un valsts tiesības un tādā gara au­dzināsim
mūsu jauno_paaudzL Sa­dosimies
rokās
brīvu un neatkarigu Latviju. Svēta
gada lūgšanas un svētības ne.is
dievpalīgu mūsu darbiem! To ar e
novēlu jaunajā gada visiem tautie
, em dzimtenē -^^^^^^^^^
Saeimas viceprezidents
auzivo vispirms
nākotnei
Pārkāpjot šīs gadu mainas sliek­sni,
mēs atsveicināmies no 20. g s
pirmās puses un ieejam otrā pusē.
To ievērojot, gribas jautāt, ko šis
gadsimts lidz šim cilvēcei devis Tas
ir devis daudz, bet tikai techniskās
civilizācijas attīstībā. Cilvēks šai
pusgadsimtenī pratis sev pakļaut
gaisu, ūdens dzelmes un sašķēlis
atomu. Gara kultūras attīstībā ne­kas
tads, kas saistītu visus prātus,
nav nācis klāt. Liekas pat, ka ga­rīgās
kultūras kopēji pagājuši sā­ņus,
lai pašķirtu ceļu technikas at­tīstībai.
Bija mēģinājumi uzturēt humani­tātes
valdonību. Pēc pirmā pasau­les
kara visa cilvēce uzgavilēja pre­zidenta
Vilsona 14 punktiem, un
daudz mazo tautu to ietekmē iegu­va
brīvību. Tomēr tūliņ pēc tam
agresijas spēki pacēla galvu un
iedzina cilvēci vēl vienā briosTnīi^ā
katastrofā. Otrā pasaules kapā brī­vo
tautu dēli atkal upurēja sevi
(^etru brivību cēlājiem principiem,
bet austrumu briesmonis jūtas pie­tiekami
stiprs un grib visam tam
pārvilkt svītru.
Sis pats austrumu briesmonis arī
mūsu tautai uzlicis lielu pārbaudī­jumu,
un latvieši tagad izklīdināti
visās četrās pasaules malās. Cieša­nas
un sāpes mūsu tautai ir milzī­gas,
bet es ticu, un mēs visi ticam,
ka latviešu tauta to pārcietīs, ]o
mūsu nacionālais spēks un vienības
gars nav zudis. Ir tomēr vēl ļau­dis,
kas nododas tikai pagātnes pē­tīšanai.
Bez šaubām, pagātne mums
jāzina un jāpazīst, bet neaizmirsī­sim,
mīļie draugi, ka mēs dzīvojam
nākotnei, un nākotnei mums jāau­dzina
mūsu jaunā paaudze. Ja to
aizmirsīsim, mēs nebūsim gatavi tai
lielajai dienai, kad Latvija mūs
Ģauks atpakaļ.
Tā ieejot 1950. gadā. novēlu vi­siem
latviešiem vienoti stāvēt
droši skatīties nākotnei acīs,
arī Dievs svētīs Latviju,
Kārlis Zariņš
Latvijas sūtnis Londonā
Mūsu zvaigzne
tumšā naktī
vn
tad
Jaungada novēlējumos izskan cil­vēka
optimistiskās tieksmes, kuras
nekādas nelaimes vai ciešanas ne­var
galīgi apslāpēt. Cilvēkā tad
gūst virsroku l a b a i s elements,
par spīti tagadējās pasaules varmā­cībai
un netaisnībai. Optimisms
ved uz augšu, tālāk no zemes sm.a-guma,
tuvāk patiesībai un taisnī­bai.
Ja mēs jautātu mūsu brāļiem un
māsām nelaimīgajā dzimtenē, ko
viņi vēlas Jaunā gadā, tad tie vien­balsīgi
atbildētu ar vienu pašu
vārdu: „Brīvību!" Šis jēdziens
izteic, jādomā, viņu karstāko vēlē­šanos
un aptver visas pārējās tiek­smes,
kādas vien viņiem varētu būt.
Novēlēsim to Latvijai no visas
sirds un apņemsimies darīt no savas
puses visu iespējamo, lai to pa­nāktu.
Katrs lai patur prātā, visos dar­bos
un domās šo cēlo mērķi — Lat­vijas
neatkarības atgūšanu. Tā lai
būtu zvaigzne, kas mus vada ta­gadnes
tumšā naktī. Savā laikā iz­cīnījām
de jure pret stiprām naidī­gām
varām; tagad izcīnīsim arī de
facto, jo mēs esam stipri savā tais­nības
sajūtā. Bet nebūsim fantasti
un sapņotāji, kas saliek rokas klēpī
un gaida uz kaut kādiem brīnu­miem.
Strādāt nenogurstoši, nodi­bināt
un nodrošināt sev saimnie­cisku
neatkarību — tas ir tagadnes
uzdevums. Droši stāvēt uz svešai;
zemes! Ir dzirdētas balsis, kas dod
mums padomu „būt lepniem un ne­ko
nemācīties"! Es nevarētu iedo­māties
sliktāku padomu. Taisni jā­mācās,
kur tik vien var. lai būtu
bruņots saimnieciskā cīņā un lai
tad vēlāk lietotu iegūtās zināšanas
un jaunlaiku metodes atbrīvotā
dzimtenē, kad būs jāsāk jaunuzbu-ves
darbs.
Dzīvot saticīgi, strādāt nākotnei
un nenogurt, ticēt un cerēt — to
sirsnīgi novēlu gadu maiņa tautie­šiem
un tautietēm!
Dr. 0. Grosvalds
Latvijas sūtnis Francijā
Izturēt un verot
Liktenim labpaticis likt pašreizē­jām
latviešu paaudzēm pārdzīvot
vienu no visbriesmīgākiem mūsu
tautas vēstures posmiem. Nav
niums mūsu pagātnē mazums vi­sādu
nelaimju un postu, bet pašrei­zējais
tiešām iztur visus salīdzinā­jumus:
ir austrumslavu masveidīgo
izplūšanu sākot ar 6. g. s. pēc Kris­tus,
kad šie slāvi, gotu chronista
Jordana vārdiem runājot, „plosās
visās malās" (ubique de aeviunt); ir
uz Lietavu emigrējušo (.3. g. s. bei­gās)
zemgaliešu „raudu dziesmas",
redzot savu zemi liesmu un dzelzis
bruņotu laupītāju varā; ir tuksneša
klusumu ap Vidzemes pilsētām (7.
g. s. sākumā) pēc maskaviešu, tā
sauktā Livonijas kara un pēc poļu
— zviedru kariem; ir 18. g. s. sā­kumā,
kad Pētera Lielā grenadie­riem
sekoja melnā nāve. Liekas,
ka tik daudzas reizes mūsu tautas
eksistence ir karājusies diega galā,
un tomēr esam vēl dzīvi.
Protams, smagais rūpju un bēdu
krusts, kas ik dienas spiež mūsu ka­miešus,
liek mums sakost zobus un
mēģināt paciest un pārciest Kāpt
daiļrunības augstajā zirgā — ar to,
kas mums sirdī — būtu smieklīgi,
krist izmisun\ā — nav atrisinājums,
paliek pāri uzmanīgi vērot apkārtni
un pētīt apvāršņus, vai tad tiešām
kaut kur nesāk rādīties „cerību sud­raba
svītra", kā mēdz sacīt kāds
mans paziņa, baltu diplomāts.
Nupat laimīgi rit mans 10. emi­grācijas
gads. Apstākļu spiests es­mu
vērojis notikumus vienmēr no
vienas un tās pašas vietas. Kas gan
viss nav aizdrāzies gar manām acīm
šais gados «mūžīgās pilsētas" ielās?
Iedomīgas un ļaunas varas cēlušās
ļ un brukušas, jauni saukļi izsaukti
pasaulē un nereti atkal paklusam
pievākti, pasaules lielajiem, dzejiski
runājot, allaž bijis tauriņa mūžs.
Traģisks karuselis. Visiem notiku­miem,
šķiet, piemītam ļoti nestabils
raksturs, un laika riteņi, šķiet, grie­žamies,
ja uz visu paskatās no ma­las,
ar apžilbinošu ātrumu. Kā šo­dien
atceros sarunas un diskusijas
ar amerikāņu un angļu virsniekiem
un diplomātiem, sākot ar 1944. ga­da
vasaru (kad atbrīvoja Romu) un
nupat lasu mūsu latviešu emigrāci­jas
presē izvilkumus no ģenerāļu
Kleja, Haulija un Bcdela Smisa
rakstiem. To, ko mēs baltieši tais
gados, kad mūsu eksistencei likās
esam uzgāzts Eiropas kontinentā
zārka vāks, drīkstējām izteikt ap­linkus,
anonīmos rakstos, viss tas
šodien pārspēts nezinu cik reizes
ļoti redzamu vīru rakstos un runās.
Notikumi ripo jo strauji, bet at­risināmā
problēma, bez kuras pa­saulei
nekad nebūs elpas, ir tik lie­la
un dziļa, tās masa tik smaga, ka
vajadzīgs laiks un lieli satricināju­mi,
lai viss sāktu kustēties nezinā­mā
virzienā . ..
I z t u r ē t un v ē r o t , — ar visu
to, kas mums sirdī un uz kamiešiem.
Un noturēties cienības pilnā m ē ra
s a j ū t ā pret tiem svešajiem ļau­dīm,
kuru vidū dzīvojam: ar pašlie-lību
mēs viņiem drīz apniktu,
mums grūtsirdīgiem un garā no­spiestiem
neviens nepiegrieztu vē­rības.
Tāds mans vēlējums un sveiciens
tautiešiem, kam labpatīk to pie­ņemt.
Prof. Dr. A. Spekkc,
bij. Latvijas sūtnis Romā
dziga. Otrkārt, lai pildām bez \ūci<
nāšanās savu pienākumu pret tau­tas
kopību un ziedojam ari tai savu-artavu.
Treškārt, ne tikai saglabāsim dzī­vas
atmiņas par dzimteni un savu
tautu, bet cīnīsinues par mūsu tau­tas
brīvību. Darīsim to ar gara Ifro»
čiem, biedrojoties lat\-iešu )rganirfi«.
cijās. Necentīsimies ari jau pirmajā
gadā iegūt visas dzīves ērtības. Vai
nu viens pats, vai vairāki kopā abo­nēsim
latviešu laikrakstus, mēneš­rakstus
un rakstu krājumuii
iegādāsimies gadā vismaz vienu lat­viešu
grāmatu. Kam dzīve pašķīru­sies
labāk — neaizmirstiet latviešu
mākslas darbu!
Mūsu sentēvi savās lauku sētāa,
iestājoties tumsai, aprausa pavurda
ogles tā, lai tās neizdzistu līdz rīta
ausmai. Izklīstot plašajā pasaulē, sa­glabāsim
arī mēs savas latvlskftg
dvēseles pavardus, lai tie kvēlotu un
neizdzistu līdz tam laikam, kad ausis
mūsu tautas un tēvzemes augšām­celšanās
rīts. Lai Dievs palīdz mums
visiem izturēt un Šo ritu sagaidīt,
kuram jānāk un kas nāks!
J. Celms,
LNP prezidija un LCP priekšsēdis.
Izšķirīgo cīnu nekas '
vairs nevar novērst
Jau sesto gadskārtu pārkāpjam
gadu mijas sliegsni ārpus savas ral^
ļotās dzimtenes robežām. Vēl nav
beigušās latvju tautas ciešanas un
trimdas gaitas. Vai nav tās pat
padziļinaju.^ās, tūkstošiem ledus lau­kos
vai tiilākā emigrācijā izklīstot?
Bet nevērtēsim tautu likteņus ar
at.^evišķa cilvēka mērauklām. Ņem­sim
vērā, ka dzīvojam laikmetā,
kad notiek visas pasaules vērtību
pārvērtēšana un divu pasaules UL*
skatu cīņa. Sī cīna jau sen pasāk­ta
un tā būs izšķīrēja. Nekas to
vairs nevar novērst; vienalga, ar
kādiem līdzekļiem, bet galā to no­vedīs.
No šīs cīņas malā nepaliks
neviens, un visas tautas gribot vai
negribot tajā ir ierautais, un tā ari
mēs, pie tam ne vien tikai kā cle-tģji,
bet arī kā līdzcīnītāji. Un mū­su
daļā pirmā uzvara ir izcīnīta!
Karavīram, kaujā ejot, nav vaja­dzīgi
tikai ieroči vien, bet ari tēv­zemes
mīlestība, ticība savai taisnai
lietai un apzināts mērķis, kaS to
paceļ pāri visām baiļu un grūtību
izjūtām. Latvju tauta to savos cie­šanu
gados arvien ir varējusi, bet
šodien redzam, ka arī visas citas
tautas ir atbrīvojušās no savām
šaubām. Gars ir uzvarējis, apziņa
ir pamodu.sies!
Tas ir musu paļaušanās un ticības
stiprinājums. Blakus mums tagad
stāv visi tie, kam dārga viņu brīvī­ba,
kam dārgi kristīgās patiesības
un taisnības principi. Paliksim stip­ri
atvairīt visas šaubas, kas var kļūt
par bīstamāko ķirmi mūsu un mū­su
tautas dzīvajā miesā Bet kamēr
būsim latvieti, lai ari kur virs ze­mes,
tikmēr ncizdzisīs Latvijas
vārds un mūžīgās Latvijas ideja to­mēr
reiz piepildīsies!
H. Klarks.
LCĶ priekšsēdis
l
icību un iztuiību
Novēlu mūsu tautiešiem stipru ti­cību
mūsu tautas nākotnei un iztu­rību
mūsu kopējā cīņā par Latvijas
atbrīvošanu. ^
Dr. P. Oliņs
Latvijas sūtnis Riodežaneiro
Sūtņa Vašingtonā J. Feldmaņa no­vēlējums
lidz redakcijas slēgšanai
nebUa saņemts.
ļapilda dotie solījumi
Aizvadītais gads lielai latviešu
trimdinieku daļai kļuvis par zināma
dzīves posma nobeigumu un jauna
sākumu. Daudziem par tādu vēl kļus
nākamais gads. Ar lielām cenbam,
bet arī sagatavoju.Šies visgrūtākajam
darba posmam, ģimene pēc ģimenes
atstāj Vācijas nometnes, lai uzsāktu
mērķtiecīgāku dzīvi citā zemē. Pali­cēji
tās izvada ar sirsnīgiem laba ceļa
vēlējumiem, cerēdami, ka ari vi­ņiem
radīsies iespēja izceļot un strā­dāt
ražīgu drabu. Kam šādu cerību
nav, vai tās pavisam mazas, tam H rā­jas
vientulības, pamestības un rūg­tuma
sajūtas. Visi aizbraucē:i, pali­cējus
mierinādami, ir solījāmies un
sola viņus neaizmirst.
Nākamajam gadam tad n u ir jā­kļūst
par doto solījumu pildi.sanas
gadu! Trimdas kopības organizācijām
Vācijā atraitņ u un bāriņu. sl:mo un
veco cilvēku labākas aprūpes no­drošināšanas
labad, kulluras un-g^ra
darbinieku saglabāšana: un garīgās
rosmes celšanai turpmāk jāpārkārto
sava*''uzbūve un darbība tā, lai v^si
trimdas latvieši iesaistītos šinī darbā
un pienākumā un lai visi arī līdz:
lemtu, kas un kā jādara. Tād'jļ nā­kamajam
gadam jātop par latvie-u
organizator'--'-''^ Fpēju jaunu krietnu
a p l i e c i n ā j u—
Pirmais mŪ5U pienākuma ir d^udz
un krietni strādāt. Tas dos rr::rr.s
iespēju saglabāt sevi. mūsu p:^"-'-
rīgos un tos, kam palīdzība vaia-
Gdiddmais laiks
Barloti laikam bija viens no po­pulārākiem
vārdiem Latvijā. Maz
10 bija vaigā skatījuši, bet visi zi­nāja.
Ik dienas mes la.sijam laik­rakstā
vai klausījāmies radio, kādu
laiku viņš mums rītdienai zilē un
lai gan mums bija tieki^me pārspī­lēt
vilšanas, kādas viņš mums sagā­dājis,
VISU lietu skaitītājs Marģers
Skujenieks apgalvoja, ka pēc sta­tistikas
a.stondv.smit procenti viņa
pareģojumu tomēr piepildoties.
Mes šodien stipri mazāk interesē­jamies,
vai rit būs saule vai no­krišņi,
bet \"1 jo vairāk mums rūp
gaidāma.s laik.<. Ari to ic.^i)aido un
veido zemais spiediens TiCtumos un
aug.^tdiS spiediens austrumos, vai
ari otrādi, un politiska laika pare-ģ.
em var ari da/.rciz misēties, kad
lAi gaidāms negaiSs, ka.s kliedēs
smacīgo gaisu un liks atkal saulei
JO spozak spīdēt par musu dzimto
zemi. Un laikam m^ēs pat bez vi­sas
statistikas varrim trikt, ka vil­šanās
j;rocents šeit bij.s krietni
a u s t a rc s.
Bet ir vienkār.-as dabas parādī­bas,
kas arč^jam ļauj nemaldif^i pa­redzēt,
kads rit bu;^ laiks, un ir mū­žīgi
dabao !.kurni, kuros ietverts arī
mūsu ::kten.s. Tie liek mums ne­šaubīgi
t.cet, ka neraiss tuvojas un
atkal Lnvi varc= eipot mu>u t a u t a.
T..,;<'c lai nelaujar.ies tumsai, kas
arvien ve; sedz mu>u t u : c i d n i , lai
vcr^.am l';ika zīmes, kas kjūst jo
d i e n a s labvēlīgākas un ar drošu
s.r'i: un stīP/ r u ticību lai ieejam jau-
Arnolds Skrēbers
latviešu pārstāvis pie IRO