Bavarijas Latviesu vestnesis, December 30, 1949

              fi. $6/ decembrf.
i lai pēdas seca,
na^ tritf • » •
i l . Haiifaiir^iaa&ttt,
vtņii komandieris:
1 pilno iiasļta»
itff un «v?tlf8
piri
iKi prStā tur*;
^ttrtia» MSri -
lisirtir!**
ēnai tinr
I otrtittala«
tli^ raķetes, un
ijSļi^bJasiŗninnisI'*
liifttaiļ 4alflni6r
H iinns tvelmS
l l n l l iimeis
falda vainai!
BsliAgeiiā aiz-atir.
pulkv. Jē-ilggadlgais
3.
komandi^is.
rsdds dzimis 23,
Kā sa^vaļ-g.
beidzis Viļņas
tjili:,plrmļi Pa-strēlnidcu
pul-l}
ā iestājies 6.
naptelņa paēsta
|lt& Kgas $i»Hii;iķa
1 JūUJtt stljies
pulka pti^galā»
Mas tertitorijas
ļl^aldni^kiem, at-tta
laika novieto-laugi^
lnāts :id25.
lAISpKSat^ ka^
jinSanu un at-līikitm
i okt.
m
ar-feb#|
šp:if«tāvests
lēSa kara or-edribas
pfirstavļi.
a
tt
Ikai ^^arSAljnlies at­ari
feiad^ Radi
"a mttirā daļa,
4ttttri^«9 rakstlņS
l JOdal Niedrai
li<^ iniilttņ laikiem
ļlnmam^^^ ts-ilrtiiim
jannim re»
7 Bea .tam v.
I . Ķmberes, A.
»tta. Krilniina, R.
die)dlt. Piterts Ai-mi
apskata trim-
Raiiļui darbos,
ikaln par alzrlts-grimatām.
IpaSi
^ Trimdas raža
8« kori autors sta-
Idav kas ^ajos ple-idaa
gados sakrāts
ļknol. Par latvieSu
pastfista A. Jo-leis
art Ed. Alaina
d l r s . Tajā
_is no zalfis git-prof.
Pr. pbiL R.
ilesmas trim^i, d.
^stnieclba 1919, gadā
las par diiejnieklem
irņi nit Kd^i Trei-itt^^
a kalen-ļpipUnatn.
No
(iN^Mkals
lļ*%gan jauki
li, bēt nav
It. Rabatas
divi - Jau
^; nn - oanjas
tiliāiais lebil-
Piektdien, 1949. g. 30. aecw^
LATVIJA
l i
te-.-
I
Mātei, kļuva aizvien ļaunāk. Dzīv­sudrabs
temperatūras mērītājā kā­pa
p?ri 40 grādiem.
Daces un teva acis sastapās ap-mulsulas
un izmisīgas. Katrā zijā
bija ^Jāsauc ārsts. Bet vai viņš gri-bes
šodien, pašā Veca gada vakarā,
braukt? '
Tēvs piezvanīja. Par laimi ārsts
IĶrl^ija mājās. Tikai no sarunas Dace
neprata^ ka viņš negrib braukt. Mei-rokas
Igcjmitīm piespiedusi, un katra sma-i
l dzeņu šūniņa viņā lūdza un sauca-
0 brauc! brauc!,
""^^^4^ pateicos, daktera kungs'"
beidzot nogurušā balsi teica tēvs
iiplikdams klausuU. Daces muskuli
iōtslāba. •
„Brauks?"
„Jā. Beidzot."
Daces tēvs bija
^ iaursliežu dzelzceļa
p; vidū, kilometriem tālu no'apdzīvo^
tām vietām. Netālu bija Krievijas
M-f robežas.
yē]š grieza sniega vērpetes ap
mazo meža māju, pār kuru liecās
smagi, nosūnojuši egļu zari.
Jau trešā diena, kamēr Daces mā­te
bija iegūlusi, bet visu laiku tā
liedzās aicināt ārstu.
;„Gan pāries. Maza apsaldēšanās.
ŗ } Pāris dienas pagulēšu un celšos."
Bet nekļuva labāk. Šorīt māte bija
gribējusi celties, lai iejauktu miklu
^izraugs mazā
stacijā, meža
pieci
«Bet visi caur mežu..."
..Nakšu pa sliedēm."
Teva pierē ievilkās dziļas rievas
vilŽam ^ica ārst dSf1,!!lli8'^" ķ^oku un raudzi-'
m
l-r
7 »:
svētku pīrāgiem. Bet viņa nespēja
kājās nostāvēt.
Jists atbrauca.
^ ,J^u?"
' ^jPlaušu karsonis. Smagā formā."
Ārsts rakstīja vajadzīgo zāļu re­ceptes.
„Bažas tabletes man ir līdzi, bet
. lajā gadījumā ar tām nepietiek. Vie-
/ nam no jums jābrauc līdzi uz ap­tieku."
/ Sis yiens varēja būt tikai 12 ga-
' iļļiis vecā Dace, 30 tēvam vēl šovakar
; bija jāaizvada divi baļķu un slīpeŗu
^ Vilcieni.
,>„Bet kā^tu, bērns, tiksi atpakaļ?
' cietna ļuz šo pusi šodien vairs
^ Neviens vilciens nenāks. Un vakars
^ nak virsū." -
Svētku izskaņai
' Piektie ZiemsVētki trimdas gaitās
ņu fiizvadīti. Salīdzinot ar iepriek-
• ^Jiēm, šoreiz latviešu-bēgļu .miera
ētkiem bija pārklājusies kāda se-išķa
slnimju pieskaņa, jo liela daļa
->,wO:mum$ jau izklīduši vai arī paš-l'liaik
gatavojas doties tālākā ^svešu-mā,
prom no nometņu „mazajām
I,' Latvijām"., Neparasti pārpildīti
svētku vakarā, bija visu konfesiju
. ^ dievnami, neparasti svinīga noskaņa
* valdīja arī daudzajos svētku eglīšu
sarīkojumos, ko organizēja skolas,
organizācijas un atsevišķas nomet-il€$.
Arī uz okeāna tvaikoņiem, kas
svētku laikā veda'DP uz citiem kon­tinentiem,
tāpat emigrācijas cent-
|os, veco ļaužu mītnēs uft privāti
dzīvojošo tautiešu istabās iedegās
i.
mā-
7ff " V •
irSt?^^^^ '^^^^ vai Vilcēns
dtu. ^^^i atpakaļ, būs
aaļ iededz to, jo...'* tēvs aprāva.
viSf^L^i??1°' ^^^^ ^ ^ ^ ^ i ^0 K^ie-v^^^-
Mežinieki bija
stāstījusi, ka kilometrus desmit no
šejienes tie naktī uzbrukuši kādam
ssttrraauuj^š ^u'"n" m"e^z^a^ ^m ala ne^t^ā^lu^.
Bet tevs šo notikumu nebija stā-Č'A^^"^^^^''
velti
biedēt. Viņiem jau nakti nebija pa
mežiem jāklīst
Jā, toreiz tā likās. Bet nu viņu
maza Dace posās ceļā. Nelaidīs Daci,
nomirs māte.
Nomirs, nomirs! Bet, ja notiek kas
ļauns ar bērnu? .
Tēvam pietrūka padoma. Pārme­tis
krusta zīmi meitenes krūtīm un
pierei, viņš to izlaida pa durvīm.
„Tāds Veca gada vakars," do­māja
Dace, iznākot no gaišā ciema,
Kuŗa šur tur iedegās pa eglītei.
Baznīcā sāka zvanīt. Gaiss bija
kļuvis rāms un maigs. Tikai debe­sis
apmākušās un melnas gulēja virs
eglēm, kas tikpat melnas slējās ab­pus
sliedēm.
Dace domāja par māti, par eglīti,
ko viņa šorīt bija appušķojusi tai
istabā, kur gulēja^ māte. Bet tajā,
droši vien, vēl nebija nevienas sve­cītes.
Tēvs gan bija piekodinājis, mežā
.ienākot, iedegt gaismekli, bet Dace
domāja, ka tas darīs nakti vēl tum­šāku.
Tagad, acīm pamazām pie
tumsas pierodot, varēja mazākais
noģist sliežu blāvumu. Gulšņu starp­posmi
bija piesniguši, un iešana ne­bija
grūta. Arī no pretim brauco­šiem
vilcieniem nebija jābaidās, jo
pēdējais mežinieku vilciens bija pie­nācis
ciemā, katoiņa vēl gaidīja ap­tiekā
zāles. W
Klusums un tumsa bija tik dziļa,
ka Dacei ienāca prātā Lagerlefas
Kristies leģendās lasītais stāsts par
Svēto nakti. ' Tiešām visa pasaule
šķita kādās varenās gaidās aizturē­jusi
elpu un sastingusi kā akmens.
Neviena sniega pārsla nenobira uz
meitenes galvas un pleciem. Nevie­na
vēja pūsma nepieskaras mežu
galiem.
Pēkšņi meitenei kāds, it kā ar va­ru,
lika gaivu pagriest pa labi. Tur
tieši pretim iezaigojās divas zaļga­nas
uguntiņas. Vai kāds gāja pa te­ku,
kas veda pa uzbēruma virsu?
Bet tekai vajadzēja būt aizputinātai,
jo nedēļām ilgi pa to neviens nebija
staigājis.
Vai varbūt uguntiņas atspīdēja
cauri mežam no kādas tālas mājas
logiem? Neiespējami. Neviena māja
neatradās tik tuvu dzelzceļam, lai
tās logu ugunis redzētu cauri ko­kiem.
Dace labu brīdi neskatījās uz la­bo
pusi. Bet tikko viņa pagrieza
Eslingenas latviešu kolonijā visma­zākie
trimdinieki - bērnu dārza
^ « M audzēkņi — bij atie, kas šogad pir-mie
piedzīvoja Ziemsvētku pnekur lai"
Iii .sveču liesmas, un atskanēja bērnu
un pieaugušo dziedātā sensena ves.s
~ No debesīm es atnesu...
Lai kādā pasaules stūri svētkos
,K bija dzirdama latviešu valoda, visu
.3-" domas šajā vakarā lidoja atkal a_t-fl
pakaļ uz pamesto zemi Baltijas ]u-
^' ras krastā, lai kaut brīdi justos ko-
, . Pā ar izmocītajiem tautiešiem dzim-
1 itenē. Ja arī dažs labs svētku sveci-
K tēm greznoja Kalifornijas pataas
[V vai Austrālijas eukaliptu zar".gara
visi skatīja sniegotās Latvijas lauku
sētas-un zvanu skaņās un sveiKu
ugunīs grimstošo sirmo Rīgu.
« Kur svinēsim nākamos, kur aizna-
P : fcamos Ziemsvētkus? Kad. busim
pv atkal visi vienkoous? - Sie jauta-jumi
pavadīs mūs, varbūt, vel ilgi,
ilgi. Kaut nekad tomēr nenokalstu
zaļais cerību egles zariņš, kam reiz
galvu, uguntiņas no jauna zaigoja
tiesi pretim. Tikai uzbērums ša ā
vieta bija augstāks, tāpēc ari ugun-tiņas
it kā mirkšķināja no egļu za-nem
Tās atradās kādu sprīdi viena
no otras, un viņām bija jāņtārpiņu
zaigojums. ^
Dace apstājās. Ari uguntiņas ap-sīajas.
Pēkšņi meitenei iešāvās prātā:
vilks! Tagad arī kļuva skaidrs tēva
norautais teikums un piekodinājums:
ejot caur mežu iedegt gaismekU.
Viņa varētu to iedegt tagad. Dre­boša
roka ieslīdēja somā. GaismekU
sataustīja, bet sērkociņus nevarēja
atrast Dace atcerējās, ka sērkociņus
piemirsusi paņemt.
Viņa stāvēja, un uguntiņas, kā di­vas
sastingušas zaļas zvaigznītes
stāvēja pretim uz uzbēruma malas.
«Tagad viņš sagatavojas lēcie­nam,"
Dace aizvēra acis.
Pagāja labs bridis. Nekas ne­notika.
Te pēkšņi Dacei parādījās istaba,
kurā gulēja māte. Viņas drudža
sārtumā pietvīkušā seja kaisa bal­tajos
spilvenos. Pie gultas sēdēja
tēvs. Viņam rokās bija bibele, no
kuras tas lasīja mātei priekšā stā­stu
par Kristus piedzimšanu. Uz gal­da
svečturī dega trīs baltas sveces.
Eglīte aiz tēva muguras zvīļoja
tumsā.
Dace to visu redzēja tik dzīvi, it
kā skatītu savām miesīgām acīm.
„Vai Dacītes vēl nav?" tēvam brī­di
apklustot, prasīja māte.
„Vai Dacītes vēl nav?" Meitene
skaidri dzirdēja čukstošo balsi, kas,
it kā sanēdama no viena zara uz
otru, atplūda pie viņas. Balss zuzēja
arī sliedēs, kas tikko j aužamā blā-vumā
aizlocījās pie viņas kājām.
Meitenei sastingums nokrita, kā
nokrīt sniegs no nolīkušiem zariem.
Viņa soļoja uz priekšu tik viegli, ka
šķita, kājas slīd pa uzvilktu stīgu,
kas, kopā raudamās, nes viņu uz
priekšu.
Bet uguntiņas pa uzbēruma virsu
nāca līdzi. Katru reizi, kad Dace
paskatījās uz to pusi, zaļās zvaigz­nītes
tai iemirkšķināja tieši acīs.
Gaur kokiem jau paspīdēja dzelz­ceļnieku
mājiņas logs, bet zaļās
uguntiņas neatkāpās. Tagad tās bija
pienākušas vēl daudz tuvāk, jo uz­bērums
bija beidzies. Klāt dārza sē­ta,
kur Dacei jānokāpj no sliedēm,
un jāpaiet daži soļi, lai sasniegtu
vārtus.
. Kad vārti aiz viņas aizvērās, tā
atskatījās. Uguntiņas bija pārnāku­šas
pāri sliedēm, un spīdēja cauri
vārtu latām.
Priekšnamā ienākot, Dace iekrita
pretī iznākušā tēva rokās. Tanī brīdī
laukā atskanēja griezīgi žēls vilka
gaudojums.
Tēvs ar meitu saskatījās. Viņu
abu sejās bija iezīmējušies vaibsti,
kam vairs nebija lemts izzust visu
mūžu.
„DacIt," no istabas sauca māte.
Tēvs ar meitu, viens otru balstī­dami,
nostājās pie slimnieces gultas.
„Man ir daudz vieglāk. Aizdedziet
eglītē svecītes. Ir taču Jaungada
nakts."
No šī vakara Dace cieši ticēja le­ģendai,
ka Jaungada naktī plēsīgi
zvēri neuzbrūk nedz lopiem, nedz
cilvēkiem.
•-i
Kalendāri, pulkstepl svins un zirgu valodiļ
(PARLAICIGAS APCERES VECGADA VAKARA.)
Ko gan būtu pasaules pastāv^ana
vērts, ja nebūtu kalendāni, pulkste­ņu
un svina!
Gadi nemainītos, un cilvēki nekad
paši nevarētu izliet savu laimi. Ne­notiktu
miera konferences, mobiU-zācijas,
deportācijas un pat vien­kāršas
kristības vai bēres paliktu
nenodzertas. Bet Dievam paldies,
mums ir kalendāri, pulksteņi un
svins. Pēdējais, mazvērtīgs būdams,
tomēr satur sevī vairāk laimes ilū­ziju,
nekā visi pārējie dārgmetāli!, —
vienkārši tāpēc, ka viņš kūst vien­līdz
^ar taukiem.
Tagad man vairs gadu maiņa ne­kādas
grūtības nerada. Tas ir tik­pat
kā nomest sētmalā noplēstas pa­stalas!
Bet pirms daudziem gadiem
es Jaungada rītā dabūju saltus ber
za zarus, un tas viss tikai tādēļ, ka
tolaik man vēl nebija sajēgas ne par
kalendāriem, ne pulksteņiem, bet es
nešaubīgi ticēju visādiem kosmopo­lītiskiem
brīnumiem, ko man, ziemas
vakaros uz mūrīša tupot, melsa vien-acainais
Obuļu Jegors. Tas bija^tāds
sakruknējis večuks, spaļu un pakulu
pievēlušos bārdu, kas kliboja pa pa­gastu
linus kulstīdams, karotes
grebdams, vai ķēmītes stīpodams.
Viņam bija runājamais talants, un
večuks varētu augstu kāpt, ja vien
tos laikos pastāvētu kādas cilvēka
tiesību sargāšanas komitejas vai citi
brīvību skandinoši iestādījumi. Es
nešaubos, ka Jegors būtu saglabājis
arī atombumbas noslēpumu, ja tāds
toreiz eksistētu.
Tanī liktenīgajā vecgada vakarā
Jegors jau bija izrunājies ar visiem
tiku-tikām, līdz pievērsās ari man
— pusolektl garam zekserim, un, sa­vu
vienīgo aci piemiedzis, vaicāja:
„Vai tu, puik*, esi dzirdējis zirgus
cilvēku mēlē runājam?"
Nē, tādus ērmus nebiju vis dzir­dējis!
„Nu, tad neesi kuža, šovakar ir
īstā reize, taisni pusnaktī stallī no­tiks
zaļi brīnumi, bet tikai tu citiem
par to ne vārda..."
Lielie pa tam apsēduši aiikurli
maizes krāsni, tērgājas. lOkidisI
svinu un ķipi ar ūdeni, bet tefmiil
Ķikrenes GustiņS ik pa briiam i^"^
dina sava pulksteņa vākus un 1
dzina ar veco prusaku kasti
nas, ko vectēvs reiz par linu po^
no pašas Rīgas ragavās atvedis, ti i
tam ari es ssvu operāciju pUiii
esmu izstrādājis, j f;
«Memra, man briesmīgi iiUS i
miegs!" r I
„Tec vie\ dēliņ, savā istabā, ļd
tīņa ir paklāU un tev, bērniņ,
tas Jaungads bijis-nebijls."
Neko labāku man nevajag,
ties vien savos pulksteņos un
ķipī — zirgu runāšana ir pa
cita lieta!
Ar mātes kažociņu mugurā
lielās māšelea strīpainajām
kājās es neviena nevākta caur
rūža" durvim ievēlos kupenā» It"'
ķēpāSanās sniegā ir Uk jauka, ka
šodien vieglu roku atdotu AmeriL
galvojumu, lai tikai vēlreiz tt ^
rētu apvelties»
Tumšajā „vāgQzi" gan sirds ma|t<
nit tirpst, bet kad Krancis ar suti
mēli trīsreiz nostrīķē manu d^pjii:^
— bailes nekur!
Redeļu kāpnes ui staļļaugiu
skaitāmas reizes izkāpelētas, cik
neesmu vasarās urkņfijles paspārni
lapseņu puzurus badīdams! Or
izcirstas lūkas, pa kurām il
sienu padod. Sirmā ar dēliem'
pamanīs manu blēdību, Ja vl«n
klusām pielīdīšu. Bet brīnumi v i i^
mēr notiek savādāk, un te nu Bi-kādas
astrologu grafikas nelldi. ito<
laime slēpās mātes kažociņa apdd<
malā, kurai pats tumsā uzminu ui
- kritu. Kritu, kā mēdz krist Ua-tas,
kas nav radītas gaisā stāvētai
Cīrulis krizdams dzied, bet ko
dara cilvēka bērns? VelU bija
rot! Siena klēpis mīksts, staUti sl
un piedevām durvis nosl
Kad biju lejā pēc kārtas
ca Sirmā ar dēliem, pl
samtainos purnus maniem ni
giem. nosprauslojās un ne v
nebilzdami turpināja skraukltiitt
smaržīgās smilgas.
ULES NO STElTIEIvl
= ^ A N S L A V S EGLinS
mūs jāpārved atpakaļ.
Vēstules ir emigranta ce­rība
un palicēja veldze.
Džems Fosters.
1. VĒSTULE.
Beidzot cauri visām pārbaudēm!
Esmu uz kuģa. Jūra - burvīga.
Burvīgi viļņi. Sanāca briesmīga
vemšana. Burvīgi! Mētelis, na]-
loni, kurpes, viss bija jāmet par
bortu. Burvīgi nolaistīti. Pec des­mit
dienām ieraudzījām Amerikas
krastu. Vēsturisks bridis. Daudzi
raud. Burvīgi!
2. VĒSTULE.
Esmu baigi iekritusi. Kanzasa ir
baiga province. Baiga bedre Ne­bija
tā, kā domāju. Nebija ta, kala^
siju vēstulēs. Stacijā nebija sagai­dītāju
bara, nebija mācītajā ar kun­dzi,
nebija draudzes Pārstāvju.
Baigi! Gaidīja tikai saimnieks, bai­gi
drūms. Māja nebija uzposta. Ne-bija
dāvanu saiņu, nebija ziedu.
Nebija baltas, atklātas gultas, ne­bija
svaigas pidžamas. Nebija ne­kā.
Baigi!
Nākošajā dienā neviens man neno­deva
lietošanā automobili, neviens
neuzdāvināja laika kavēklim sugas
. kucēnu. Ne suņa, ne auto. Labi vel,
ka darbs un maize. Baigi! ^
Boss ļaundaris nav, bet baigs
čukna. Kaimiņi vēl baigāki. No pa­saules
sajēdz baigi maz. Ssr^oŗ
man iepazīšanās vakaru. Sabrauca
kādas telsdesmit baigas gaspažas.
Es baigi uzcirtos. Esliņā šūto va-kareni
mugurā, tautiskos riņķus
pirkstos, Rīgas sudrablapsas plecos.
Lai protas, ar ko darīšanai
Iedomājies — baigie ļautiņi nepa­zīst
sudrablapsu! Prasa, kur tāda
dzīvo, no kā pārtiek? — Man ar
angļu mēli vēl iet baigi, bet nola­sīju
kārtīgu lekciju:
„Lapsas," es teicu, „dzivo mežā,
izkašņātās alās. ēd peles un var­des.
Sad tad nozog pa vistai, jo ir
baigi viltīgas. Lapsas tur arī aiz
stieplēm, lielos būros. Baro ar sprā­gušiem
zirgiem un citu baigu
maitu."
Baigie brīnās, mutes atplētuši.
Dažs sāk raudāt. Boss kļūst baigi
drūms. Bosene ķeras man ap kaklu
un slauka asaras. Baiga kompānija.
Būs no kādas dzīvnieku aizsardzī­bas
biedrības. Seit jau visi baigi
svētuļi. Un te man jāpavada labā­kie
gadi. Baigi!
3. VĒSTULE.
Boss ar boseni ir riebīgi liekuļi.
Ar lapsām mani riebīgi muļķoja!
Bosenei pašai ir riebīgs sudrablapsu
kažoks. Vairs nevalkā, jo nav mo­dē.
Tā ir riebīga zeme, tā Amerika,
un tie ir riebīgi ļaudis, šie am*^ri-kāņi,
riebīgā dolāra vergi! Viss ap
mani ir riebīgi auksts un svešs.
Raudu katru vakaru. Riebīgi!
4. VĒSTULE.
Baigi riebīgi... - Viendien' man
pienāk vēstule. Bosene prisa:
„No kā?"
Pēc tās baigās lapsu 'ietis es ar
boseni tikai labrīt un ar : ibu nakti.
Bet ja tik riebīgi jautā, kā neat­bildēsi?
«Vēstule no vecākiem," saku „r.o
Vācijas."
„Tā?!" baigi brīnās bosene, „no
jūsu vecākiem? Vai viņi . lāk rak­stīt?"
Man riebīgi apskrējās djša Sāku
baigi kliegt:
„Mans tēvs ir burvīgs direktors!
Desmit gadus vadīja riebīgu depar­tamentu!
Ar baigiem ministriem bi­ja
uz tu! Mana māte ir baiga sa­biedrības
dāma. Plaši paz'stama. Kā
jūs varat tik riebīgi jautāt — vai
viņi māk rakstīt?! Tas ir baigs ap­vainojums!*'
Es iznesu fotogrāfijas un pagrū-du
bosenei zem deguna.
„Kāds burvīgs pāris!" brīnījās
bosene. „Un šie baigi elegantie kun­gi
ir jūsu vecāki? Bet .»cā tad viņi,
tik burvīgi tērpti, dzīvo mežā .;>a-šātā
alā, ēd baigas peles, vardes un
sprāgoņu?"
Baigi! Izrādās, ka iepazīša­nās
vakarā tās gaspažas mani rie­bīgi
pārpratušas, viņas lemaz neb'-
ja ziņkārojušās par manām lap­sām,
bet jautājušas, kā )et maniem
vecākiem:
„How are your folks?"
Folks izrunā kā „fuKS" tm tas
skan gluži kā „fox" — lapsa! Rie­bīgi
baigi!
Tanī naktī .man pirmo reizi atlika \
vaļa nodoties pārdomām par mOfl- \
gam un nemainīgām patiesibfiir
Varbūt savas cilvēcīgās cieņas un
labās sfavas dēļ varētu šai vietā likt
punktu, bet ja nu reiz skrlnlņa k(H
misijām esmu atzinies sava mirušā
tēva pārkāpumos, tad nav nozīmw
sīkumus noklusēt.
Ķikrenes GustiņS tonakt dabttja
zilas ribas un pulkstenis ar visiam
piecpadsmit akmeņiem sašķīda ua
redeļu kokiem: pēc svinīgās jaun­gada
saņemšanas tēvs bija norīkoji!
Gustiņu nomest svētku tiesu arī tir­dziņiem,
un kad nu, ežās tupēdams,
izdzirdu viņa degunu svelpjam pit
lūkas, uzrunāju to .sirmās ķēves vie­tā:
„Gusti, meklē atslēgu — es gribu
laukā!"
Kāpnes sameklēt viņš nepa tapa,
bet pēc brīža stalli saradās visa sai»
me un tēvs ar vējlukturi. Sapro­tams,
ka es viņiem nemaz neatgādi­nāju
Kristus bērniņu! Kopš tā brī­ža
esmu šo to iemācījies. Atzīstu
kalendāru, pulksteņu un svina vēr­tību.
Arī klibajam Ūbuļu Jegoram
esmu piedevis, jo viņš savā patiesībā
ir pielaidis pavisam niecīgu kļūdu:
Jaungadu sagaidot nevis zirgi runā
cilvēku valodu, bet gan cilvēki —
zirgu. Tā tas ir jau daudzug gadus,
un sveiks tūkstots deviņi simti piec­desmitais!
V. K a l n i ņ a zīmējumi
ZIEMSVĒTKU EGLĪTEI RADIES
BĒRNS
Londonas osti vairAkAs dienai nosti*
vējusi 3 m auKJta Zičmsvē*ku tgllft
ko muiU ncldva no ostai Jrve«t, Jo ko­ciņam
trūka vajadzīgo papīru. Eglītē
Londona bija Ieradusies kopS ar kldu
gandrīz 20 m auestu egli. ko pēc vecām
tradīcijām Londonai sQUJu«l Norviģlju
galvaspilsēta Oslo. UeUjai egld biji
sagādātas vajadzīgās ievcētnat at}«ujas.
bet mazajai, ko sOUJuli Oslo ugunsdiē*
sč)i kā dāvanu saviem britu galvifpilfē-tas
kollēgām ..pases" nebija, kldēl U
pēc muitas noteikumiem labāka gtdtjtusi
uzskatāma ,.par ncescrfu". bet sliktāki
gadījumā par kontrabandas preci. Pār
eglītes grOto stāvokli no Londonai tele­grāfiski
ziņoja uz Oslo. bet no turienif
savukārt pienāca atbilde: ..Lielijtm
Ziemsvētku kokam celi bOt ttmm
bērns."