Bavarijas Latviesu vestnesis, September 9, 1950

              teiļii»i§
liUek prof. Dr. Braeite FrenkeU (Fnen-kfl)
Htldelbergi Viauni apgādlliiiikiiU
triBUita Dle baitisdiea Spracbeiu Ibre
B e M o i i f ea m elnander «nd zu den In-dofenmiilsdiiB
Sdiveiteriaiomeii tU
UDldliniaff ta dle bštttfdie 8pfadiwiiiea-
Iditft I t l Ipp* i m .
0arte meimnif ttttd infegt ba pir*
•kāta par balta valoda nvitarpējtem M -
Inurfeni aa attledai ipret d t im ladoeiro-pleia
» iovliķl piet eliva» ģenaSaa aa la-dSiļa
Jeb i M a vtiofiai. lestiūii darbf
ir fliplifia piffk^ta par Ide. vilodim,
fotto ineorilaaiii par Baltijai aoiaBkama
aa am virda Cpirmali eaot vai aa Ull-rlola
vai aH Ifti balta virdf, otra varbūt
ģemiņa pie liettaiei, kaat ari etalskl
a M laa ^lUnuB by^ alki
likUarotl praia valodaa pleailaeui^ prO*
ia vatodlau attiecea aret Uetavieuem aa
l a i M i e m , kā ari prSia valodaa ļpatal-balĻ
t i dadds latareaaata aoradfjama
Ipioak, par brita aa bBltpa virda, tipat
par dta balta virda iicelSaaoi). —
iimti ail pankati par Iļetav. aa latv.
valoda atfidmim a^ plrijloi balta
e i l l b^ ievSil par karfieai.
Seko pfeataie par aiUem. Abtora pag o*
i i a ā aiaal, dtfdaaui tt* Ipp. kida maaa
im t. nat't ievietota rakāta par g«-
T i l i , aekpdaBia sneaitelaa alKridl-
B vfeļa OreaifB ete^ea pievienojot
„ litelktai blpotHii, ka mi, - kara ta*
gadijali >uffitaauill Bosaakami Ir latlal-i
l t t SfIOBei aa vUlailalkB vica Belea
XIX I. i ; oiāApaal veidota latviskojams,
lailNUB feaa&i>vi daimtaji valodfi
aaakaliea aiitfr aa ka Ha ^ a Jisaialgtii
i r aieli |eļ|^ dTelU ,,pl<^^ (^^ OsoUaa
Sia,-S. g, u<V.-vle. vlrdaleaa sieUs „elB
Bolalleiarela klelaet llosa» aaf dem īVji-
•AejitīnMdiea wlrd% Aatora io lakara
noraida» afsmfdaaia, ka aielia, daadnk.
ile}i, aoilmijot gaa ploata, bet ae plost-sielnub
Btt aavakirt tikai ii pHW aoaf-aiti
varita BOderit par d l t i apUmēJama
— l i l i i e l ao fonāaa aielia Mplofti**. tad
aatoraiB tlettai, l | i e t taimlba. Bet i r Io-ttei^
doifliit ka veelki fonaa bUad īlele
ki lleia »Ihtteradieaken kraa^
kraata liof ise^ kaala. praala), ko
itUeelfa vieta Bnealteina nn aa
|(ti art ttt^ piettilaltl for-aia
M i l a i ^ iMTtl^ I J i toraui deUa
ar aiMllM f loata var bflt aif iaaaika, le-k
a a M i (toia. k i m m Hdsia
Paiiii laaaflN^ a ^ imtm Faalbik UMn
ta| llfflslr Jaš aeaat^^ var bflt air paiti-vAptfltf
» plelf ahraainl^ forma lieili
1^1^ i i i kā mlb^ Ir at-
Ueai, 1
jaaiam
iarlit<
i a l v l i ia klaba asaidalta ia-u
Ifim Maa aa koka iaatrih
keraiiilkii mi d t a i dārkai, aa-btrarta
Hds 1^ aep-
J r i v t i par latvieia triia^
aai^ dmiūf ^d|uM ar valrlkba Uaitrāei*
l l m v ^ i p l i i i l i i t ā i p ^ ^ dmata biroja
SSiM^Drta,^ k^^^ namart vemta
M d M i B l d t i i KirUa Balodla pagUaH
radiat It l ^ d l d i t u koalņirdr latarija pafiiaaiiama i6i a kļava par Vlaipegaa
loalaki orķeatŗi mfldķl. Tagad
" mi H a l i ^ ^ kar atdaltalaaa-ilofilriņai
lat^^^
B l a m m l i i i d N^^ ta- f i p ^ dlvrda aeam aa leptembŗa
Biv^aoii kfli dnUma I m u Graa«
aa kritltda iāali B«Jo^
lla Jaa "Vilrik iteki l nilaeiaa mīt Mia«
cheļioi eaikrildjaa eeatri, aa^ p«e visa
lnvlk|a ^ffvarli^ diltamf, pare-tema
» aodea. mr eelām os A8V«
MM saa Bikiaaa m% aav aekida patī­kami
» laka katra dleavkaa v i l pavadī­ta
ilropi*** aaka inaaaia, kam aalvojama
aagidlē a i fUadetfliv, BļaifriUUaa ao-flMM
tikko JeradiM aif prof. P/atarea,
k l ^ «•ptambra kdgla v i l grib bflt «ro-pm
laaknimaleka koiurreai straibargi
ott taa, Ia fk» lalil velkdea, aottea pāri
ekaa&aiB.
vaaiaita fonaa lateria »lat«rtldga<« vai
aif ao laaki — laakia, laadniefca ar drat-ka
Bleiiga Boa&Bi. Aif mflaa a i i ja virdi
KsMlĻ Parvji (ao iejieaea arf aivirda
Pnrvitto), SpSrņi, V i i ^ < » kfttoio <ato-aidja)
nenoaDaē kaalaa, parvai, etc» oet
gaa laadlf» kam lakara ar kaallem (pleai^
mUa iedalvotiji variM bflt iidaaddaīa
k i iibadējaii, ķaidaial), i r parva («tpanr-
Biafl% ar apiraiem ipiem^ tie varēja bflt
izdaadaliiitl k i eaklTgiJUl» kaa tt k i ar
apiraiem laidailei), ar vftmiem <ar k r l -
toio iatoaidja) r e » , kraiddieai, aaL kr.
voroa, vai ar viraīua att. m i i alkuBai
ploata jeddēaa apilmija gaa virda alels»
tarpreti delia Jaa bija t u , kai ar atola
lakari, a tad t a v i k i k i r t t - deUaēJiMi,
aiela Ipaialeks, deU vadltiJi. d t i d i aa^
kot * ploitaieka, aa tidi|^e{i tielim ar
pttaa paauta teprotaaa k i pioataleki,
plosta braatēji {,;rmuī"h T i d l l veea*
Jim Bllealteiaa domim tomlr varēta bQt
paaiats*
Aatora t i l i k piemia, ka ailieai ar kar-
Xiem esot daiaa kopējaa valodaa Ipatal-baa,
bet, dieaiiēl, aeko partim aepaaaka
Seko apcerējama par aeaia prflia lemea
aovadiem aa to aoaaakaaiiem. SIklk aa-tors
kavējaa pie Pogeaibii|u virda. kara
pamaa viņi pēc UetaviHa pētalekal[.
Bflgaa paraaga meklē aenpr.gadde MmaSa**,
Aaton ar gadde aalata aif Utv. vietaa
Boaaakama Oadealeki, bet aepiemla'ao-aaakamaa
Gadi aā Gadiņi. Aatora attfmē
an daiaa lietavu salikteņaa ar gaid —^ pēe
aoalmea koka aa atada aosaakaiaaa, ka­rus
viņi, pretēji Badaellaua, gribēta ad-tm
ar aeapr. gadde, aa ae k i Kadaellaa
ar Bosaakamo gadi, Uet gadal, ko tagad
latvieil aa lietavieSi saista ar baltkrie­viem,
bet kaa v « veciki I d k i sdstljles
ar gotleai. Ba gribēta i^adtleaat Koka
aa stida aosaakamoa (latv. v- i Jaa to ail
aemaa aav) elemeata gad tleSim var-bflt
labik saistīt ar seai^r. gadde. Bet
vieta Bosaakomos, it I j ^ , tiri. vddi:
Gadi, bet ar alaiBia' paaiata ari Gadf-
Bieki (ir Bietamkanemē virda Idiealekl
Mlatvieii'*, kaa ddvo Lietavi», sd. ar
krieviaieU-tarievi), ti^t Gadiņi (sd.
krfeviņl) tomēr labik aaistlt ar seao ga­da
virda kitaatas aOsaakama. Atf
Daadgia pofa aosaokami Gdaask aa
Gdlņas Bosaakami Gdvala aators reda
vddolamas ao s^apr. gadde, aa ae B6
gota virda, kam tielim var pievieaotiea.
n i i k i dali aators apcer bdta laplatT-ba
aastrama virdeai, raai pair lle^vie-i
a sakariem ar bdtilirievieBi, par balta
sakariem ar soma dltlm. Te daada iate-reaaata.
bet par vieaa otra lieta paliek
ailiaabas.
Ar 79* Ipp. sikot aaton ajpcer seaos
sakaros baltu aa slava valoda starai.
Visvdrik viai lasakis par laba aorvēģa
aētaieka prof. Kristjiņa Stanga aaskatam,
ka patiesibi kopējas Valodaa vienības
starp slāviem aa bdtlem gaa aebfls bljia.
Bet v d kidreta slava aa bdta vdoda
raBltiJiem tomēr aav pastivējls Iespaids,
ka viai raai kopēja vdoda, tas.aeesot
Bosakims. Ka slava aa bdta valodim
daudi kopēja, kaa pie tam pa dalidiai
bdta vdodim sadalia daiidl, aav aoUe-daams.
Vispitfgi stara bdta. slava aa pat
ģermiaa valodim tav Boliedaami plali
cieiiki sakari, aa tie atlaaj atdt Ka trii
ide. vdoda aalmes par plederigim k i dd
vispirigikd pialikd pstchlski-ka^tflrild
liagvlatlskd vieatbd.
Grimatas beiga daļa veltīta Jaa l a a r i -
kiem tīri valodaledskiem balta aa slava
vdoda sdlddBiJUBUem -r j a a skaņa, g^a
fipma;dņi,iIpa^viioit^ vii
Mata baltajoaud
Aae. da^btba^ veidoa jeb aspēktoa. Tipat
rakstarotas vieaidibu aa atiķiribaa nn^
takses aB virda krijama d ņ i . Palia bel-gis
apcerēti alkik bdta aa ālava valoda
cteiikle gramatiskie sakari ar ladolriņa
(iri^) BB It ^ail ar ģermiņa vdodim.
Par griBiata autoram iaaakima visa a^
slalba. Mams, bdtsi taata pirativjiem, to
lasot, bea iegiOatamim atdņim rodas vēl
patīkami apnņa, d k tomēr daadi aama-
Bibaa daiida taata daitaieki veltijaii aB
Joprojim vem bdta taata aa viņa vdo­da
pētnaad. Bet Jo patīkami ir ari taa,
ka starp pētBlekiem debljama vietu le- Sem ari paia bdta taata pētaieki ao
itvieiiem EiidaellBs, starp lietavlellem —
ao miralajiem Bflga aa Mloaakla, ao
ddvajlem Skardias.
(Tarplaijams sekos)
īpa, *aa nttle notika DarmStatē, at-aķaņpja
ari T. Ķēniņa godalgoto
Septetu. Sarīkojuma no Parīzes bija
ieradis ari autora. Vācni prese viņa
mūzikai, kas tika atskaņota blakus
daudzu dtu ^ u jaunās paaudzes
moderno komponistu darbiem, velti
ieitzinigas atsatiksmes, ko sniegsim
ari mūsu lasītājiem nākošajā nu­murā..
Cellists Ingus Nfinms, beidzis kon­certa
turneju Reinas-Vestfāles apga­balā,
kopā ar padstamo vācu vijol­nieku
prof. Fasbenderu, viesojās
Šlēzvigas-Holiteinas mākslas cent-rbs.
Vācu presē bija lasāma nedalīta
apbrina un cildinājumi, kādus ne­saņem
pat pali vācu mākslinieki.
Nāruns saņēmis uzaicinājumu oktobri
piedalīties ķā solistam svētku spē­lēs
Hamburgā.
(Vai tam, kas domā lasām leļetonul)
Kādu dienu Jānis Kalnalācis teica
tā: „Tu esi galīgs zābaks!" NoJi
briža lieta kļuva nopietna. Mes bi­jām
nttiājuSi par mākslām. Viņš jau­tāja:
JJn kādas ir tavas domas par
eksistenciālisihu?" - Kā vēlāk izrā­dījās,
lauvas tiesu man bija kaitējusi
uzvārdi: Sartrs-Starcs. Es biju ar
pilnu pārliecību atbUdējis: „Taut-saimniecība,
tāpat kā lauksaimrdecl-ba,
nodarbojas ar kopšanu, bet
sports ir dauzīšanās. Sos Jēdzienus
nevar apvienot! Tautsaimnieks nekad
nepiekops dauaSanos!"
Ko Jānis Kalhalāds dari ja? Ar
vienu teikumu viņš iznicināja ma­ni
— cilvēku, kas savu dzīvi taisī­jās
ziedot mākslām. Kopš tā briža
esmu strādājis nepagurdams. Esmu
Put, vējiņi, skanēs amerikāņu klausītajiem
Jau vairākus gadus IRO galvenās
mītnes publiskās informācijas nozare
2enēvā veic kādu maz reklamētu,
taču nozīmīgu darbu, kas divkārt
svarigs DP interesēm: tas populari­zē
včģfu kultūru ASV un tajā pašā
laikā gādā par jauniem galvojumiem.
Runa ir par dažādu DP tautību na-ci<
mālās mūzikas, galvenā kārtā kora
<^8mu, ieskai^i^u skaņu lentā,
ko izdara, apbraukājot nometnes un
uzmeklējot labākās vienības. IRO
automobilis ar akcijas vadītāju Mr.
Rolfu Skotu, i n l Narmu un visām
vajadzlģajāln tedmiskām ierīcēm ši­nīs
dienās bija ieradies ari Sv. Gmin-dē,
kur bij. Jelgavas diriģentam;Ba-lodim
izdevies sakomplektēt 30 balsu
kori un tikko sākt darbu.
„Ar latviešu kultūru un vēsturi
^smu jau nedaudz iepazinies," saka
Skots, „Skrēbera kungs 2eņēvā man
nodeva jūsu pēdējo dziesmu svētku
materiālus, un es zinu, ka esat dzie­dātāju
tauta. Lai labi sokas!"
„Kāds tad ir ieskaņojumu tālākais
liktenis?"
„Sādi iekonservēta mūzika," Skots
Sāskaidro, „nbnāks ASV, kur tris
elākte raidītāji līdz ar visām ne­skaitāmajām
pallgstacijām — ABC,
Columbia un Muthual — cer svēt­dienu
pēq)U8dlenāa iekārtot īpašus
stundu gaŗūs raidījumus gan Balti­jas
tautām, gan ditām DP grupām.
Dziesmu atskaņojumu papildinās to
tekstu tulkojumi W īsi paskaidroju^
^ ^Š6 taiil^ v8i»^ fculti&i m
sasniegumiem, tā veicot propagandas
darbu, kas domāts Jaunu ^vbjumu
sagādei. Iespējams» ka šo akciju vēl
paplašina, ajici^ publikas prielcSā
atklātos sarīkojumos.: ASV jau pa­stāvošos
korus, plem., Ņujorkā, kur
tad tiešais kontakts, labi izpildīta
prograiļama un tautas tērpi dotu vēl
pilnīgākus panākumus."
Sarunas laikā koris jau nostājies
un,^ diriģenta Baloža vadīts, noskan­dina
Pūt\ vējiņi un Lokatiesi mežu
gaU. Vienība vēl jauna, balsis nav
paguvušas īsti saliedēties, un dzies­mas
nākas atkārtot vairākas reizes.
DaudSsdaļīgs aparāts ar neskaitāmiem
kloķiemunspuldzēm tūliņ pēc uzņem­šanas
var iedziedāto atskaņot no
jauna, tā dodot iespēju vajadzīgām
korektoram. Rolfs Skots, kas pats
Ir vijolnieks un 18 gadus bijis Ko-lumbijas
raidītāja laika kavēkļa
programmas muzikālais vadītājs» ik
intonācijas svārstību vai izlēkušu
balsi uztver ar dzirdīgu ausi. Viņa
palīgs ir igauņu bijušā finanēu re­sora
vadītāja Narmas 'dēls, kam jau
laimējies nokļūt ASV, bet viņa izci­lās
spējas. pamudinājušas ĪRO vadī­bu
aicināt to atpakaļ uz Eiropu — ne
vairs kā DP, bet kā tedmisku spe-ciālistu.
īpaši šai akcijai. Ari viņš pie
aparātiem d^ra, ko spēj, lai nolīdzi­nātu
un izfiltrētu negludumus.
„yai nu esat atbraukuši par agru,"
tāds ir latviešu atzinus, „tādē}, ka
neesam paguvuši vēl īsti sadzieda­ties,
vai arī par vēlu — tādēļ, ka ve­cās,
saliedētās vienības sen jau iz-
Idīdušas pasaulē."
Bet gan jau ar laiku dzirdēsim, vai
šis iebildums bijis dibināts. &
MIRIS laŗcnjus VĀCU
RAKSTNIEKS ERMSTS VIC IT8
Ievērojamais vācu tagadnes autors
Emsts Vidierts miris 63 gadu vecu­mā
un apglabāts Šveicē. Vina slava
un^panākumi ī^i liža^
cios,ffpadar0t viņ^ļ^r
vācu dzejpieku. Viņa darbi plaši pa­zīstami
Friancijfi, Anglijā, Šveicē un
aizjūras zemēs. Vfcherts nebija cīnī­tājs
» kas tiekdamies pēc jaunām for­mām
būtu vēlējies paplašināt līdzši­nējās
izteiksmes • robežas: Vidierts
nebija spējīgs upurēt cilvēku par
labu literatūrai. Vldierta mūza ir
dziļi humāna un viņa personība dzī­vē
un mākslā nedalīti piederēja mī­lestībai
uz cilvēku un dzīvās būtnes
ciešanām. Mirušā rakstnieka pazlsta-^^
mākie darbi ir Jeromina bērni, Bēg­šana
uc.» kas latviešu lasītājiem tik­pat
kā nav pazīstami
atklājis vienu jaunu un «^priniļļi
vienu pastāvošu »»išniu".
Abstrakttsms — tis ir mans jauis
radītais virziens literatūrā. Piemēroti
viņš ir visiem jauniem dzejkalējlem,
kuru prātus trenkā neizteicamas U.
gas pēc neizteicami skaistās
Tijas vai Ofēlijas. Piemērots ari ve«
cajiem meistariem, kas visu e8(^o un
notiekošo jau ir aprakstījuši un ta«
gad klusē.
Psuraugam došu pāris piemērus
bez bailēm, jo tos viņu meistariguma
dēļ nevat ne nokopēt ne atdarināt:
Balāde par runci, kas
neienāca istabā
Vējš «trauj durvis člkļitoSās!
„Nāc iekšā!" izdveš plaušu mais(k
No koridora ienāk gaiss
Un aizkar manu» tavu nāsi
Sirds uzmet kāsi!
Cik svešs!
Pēc mazmājiņas dveš • . •
Ļoti laikmetīga allegorija
Ko steni> kalēj» varenais»
Kam dlā veseri un els?
Uz laktas sadauzīts tiek gais«» '
Jo'ēzē Icvēlo tev vēl.dzelzs,
*•
Es nezinu, kur paSulaik Tu esi»
Mans sapņu nezināmais ziedsl
Pār apkārtni jauž sārtu padebesi:
Skaists» neizteicams ir lis riets! . . i
Protams, vienmēr radīsies balsis»
kas noliegs noliegšanas dēļ. Bet
pietnie noliedzēji lai tūd^ nedomi»
ka viņi ir sapratuši abstraktismu!
Un , . . Jatmo dzejdaritāju rindai
nes līdzi svaigus vējus. Viss Ueciiņ
par meistarību rīkojoties ar atska»
ņām» liekot domas rindās. PilnlBi:
burām traucam pretim jaunam laik*
metam» ko es saulcšu par akrobi*
tismu.
IiAinēŠu dažus no daudzajiem pli»
mēriem:
Gurķotājs (nesen jņiMic®^
presē)
Tos (gutķus) krējumā es sajaucu
Ar pipariem un dillēm»
Un ēzdsims dzīvē lūta^os
MCMXXXVIl
JefiņŠ plukstas situnUa^
Ak^bāts pa virvi staigā.
D<»nā — kritīs! Nekrit viss,
Velna zellis, bravo» bis!
Jau iepriekš lūdzu izbeigt viftui
disputus aviz&i, žurnālos un grāma­tās
par šo tematu. Seit izteiktās do­mas
nav redakcijas, bet ir manas un
nemaldīgas.
Lūk» tā, Jāni Kalnalād! ^
LIteriUa Bemiin
a
ROMĀNS
(4. turpinājums)
J»u re,** BIriarāJs iesaucās it priecīgi» "vai tāpēc nav la­bāk
ipie^Udk^ likt visu galdār
JKO^W par im»^ Juris šūpoja galvu^ »»par jums abiem
ar māti jau nav ko runāt. Ipali ko lai es saku» kas vēl sa­vus
vecos rēķinus nav nokārtojis» — un laikam ari ndcad
toi nevarēšu nokārtot."
JĻ ķo tur,*' Biržarājs ierūcās» »»katrs cits vecis būtu rīko­jies
tāpat Tur jau nav ko runāt"
nHeticu vļss» saimniek» ka daudz tādu būtu..
«I^bāk pastāsti» kā tiki ārā no ķēpas un pāri pie savē-
Jto,"^ Biržarājs pārtrauca Jiiri.
Nc^bēja durvis un uz sliegšņa parādījās saimniece, ai­cinādama
vakariņās.
.«J^dni» tēvs, tos svešos» kas gala istabā," viņa atgādi­nāja,
un saimnieks iegāja dziļāk namā. Juris stāvēja dur-vb
un pāri saimnieka plecam vēroja ļaužu bsuru, kas bija
aalasIjiJBs Biržarājos.
lielā gala istaba» ko saimnieki agrāk bija glabājuši go­diem,
bija izkravāta pustukša un izklāta salmiem, kur bēg­ļiem
pārgulēt Tikai kaktā iestumtās apputējušās klavieres
m ģimenes bildes pie sienām melni lakotos un zeltītos rām-jp?
liecināja par agrāko izskatu šai telpā; Blakus tai otrā
palielā istabā bija vidū iestumts galds ar solu rindu un krē­sliem
visapkārt, bet ap krāsni sakārtās drānas izgaroja mit­ruma
un sviedru smakti.
Bars ļaužu, pāris vīriešu» bet vairums sievas ar bērniem,
lodjās ap krāsns ūegc&o muti, kravājās gar saviem saiņiem,
un daži tāpat gulšņādami snauda.
J lu tad nādet, iesim uzēst drusku vakariņas!" ierunājās
BiržMājs, un ļaudis istabā priecīgi sakustējās. Tie velti ne­kautrējās,
un to klusais paldies izteica daudz.
^Kad vienpadsmit caurbraucēji, mājinieki un Deksnis pie­sēdās
pie galda, īsā mirklī noplaka kartupeļu bļoda, un
saimniece uzlika jaunu gaļas šķīvi uz galda.
«^Val tad tālu braukdami?" Saimnielcs iejautājās.
:„Kur nu, vairs lāga sākuma gala neatceramies," atbildēja
zems» drukns pusmūža virs un uzlika platu zemnieka plauk­sta
uz galda.
.,Jfo Gulbenes .viaiā stiepienā uz Rīgu, tur atvilkām elpu
un tad sākām virzīties uz jūras pusi"
nVai no mājām ar ko paspējāt līdzi paņemt?"
.,Tik, cik steigā. So to jau iesviedām ratos. Vismaz ēda­mo
un pāris drēbju gabalus. Bet nu jau ari lielā puse būs
cauri."
„Un kā tad bija pa ceļam?" jautāja Biržarāju saimniece."
Šāva arf uz jiims? Te dti caurbraucēji stāsta briesmu lie­tas."
Gulbenietis tikai atmeta ar roku: „Ja jau nevienam pa­jūgam
negadījās klizma» gāja ciešami. Bet tiklīdz kāds ap­stājās
» Stāvējām visi Vietām bija tīrā elle. Dažreiz pa visu
dienu pavirzījāmies uz priekšu tikai pāris kilometrus. Un
tad dzēsta niaktis uz kaila lauka — tās bija nelāgas. Bērni
raud» mātēs staigā apkārt piesarkušām acīm, tikko pašas
uz kājām turēdamās — pelēkas un negulējušas. Lopi iz­slāpuši
un neēduši. Bet tie vēl bija nieki, ja varējām braukt
pa šoseju. Bieži žandarmi mūs nogrieza pa izmīcītajiem
lauku ceļiem. Pa šoseju atkāpās kfiŗaspēks, kājnieki, mo­torizētās
vienības — sīki, pelēki, noguruši vīreļi, visi tikai
atpakaļ vien, tikai atpakaĻ Kad parādījās krievu lidmašī­nas,
tie kā kaujami jēri sakrita grāvjos, bet uz ceļiem palika
guļot pusdzīvas miesas un apdauzīti smagie ieroči."
„ Ja mums tos dotu...", iemeta vidū Deksnis.
«Gulbenietis iesmējās: „Ja dotu? Pietiktu ja būtu kāds,
kas pats ņem. Bet šie karotāji šķielēja tikai uz māju pusi.
Mūsējos jau tur neredzēja, — tiem jākaujas. Bet Dievs ar
viņiem. 2ēl tikai tos vidzemniekus, kam šo bēgļu dēļ bija
jāpaliek iekšā. lUgas pievārtē vārijās kā eUē. Vienu ko­lonnu
sagrieza arumos pie Nītaures. Citi palika pie Litenes.
Visi lauki, visi ceļmalas meži, viss klajums abpus ceļiem
pilns lopiem un pajūgiem Viss viens vienīgs purvs im
staignājs. Rati iestigiSi mālu putrā līdz rumbām, lopiem
kājas nobrāztas jēlas, zirgi sakrituši pār ilksīm aiz slāpēm
uh bada. Un tad govis! Pretī velkas noklīdušas, neslauk­tas
govis, pierietējušiem un asiņainiem tesmeņiem, citas jau
vārtās ceļmalā uzpūstiem vēderiem, turpat ievainoti un pus-sprāguši
zirgi, ari dažs augšpēdus sagāzies mironis. Šim
juceklim pa vidu maisās apmaldījušies bērni, lamājas viri
un kliedz sievas.
1 ^^^^^ ^^^^ ^ ^ ^^^^^ P^^^kS kareivju masa -
klibodami un ievainoti, daudzi bez ieročiem un kallām gal­vām.
Varēja redzēt tūļojamies ari kādu zirdzinieku vai
spārdāmies kādu mašīnu, bet drīz ari bargie žandarmi pa­meta
savus posteņus uri kopā ar pārējām kareivju kolonnām
devās uz Rīgas pusi. Stāstīja, ka krievi esot tikai dažus ki­lometrus
aiz muguras. Parādījās ari kādas sarkano lidma­šīnas,
pameta pāris zemus līkumus pār ceļiem, nobērdamas
dažas ložmetēju kārtas, tad pazuda.
Daļa bēgļu, kas bija jaunāki un spēcīgāki, pameta savus
logis un pajūgus, kad saprata, ka ar tiem nekur tālāk vairs
n ^ s , un ar bērniem uz pleciem kājām devās līdzi kara­spēkam.
Ved tēvi ua mātes, kas vairs nespēja paiet, sēdēja
mēmi ceļmalas, dažā vietā tie ar vani dzina savus blm\ji
tālāk. Tās bija liejēdzīgas ainas ceļa nialās, un net& doolt
par tiem tūkstošiem, kas palika maisā.. "
,JCā jūs pats tikāt laukā? Jūs taču Wet zirdiinidBr
jautāja Biržarājs*. „.
„Mans pajūgs palika. Biju pametis mazu Iftumu m
radu mājām, bet manējie aizbrauca taisni. Tie tika vil pr
dējā brīdī cauri» bet es paliku kājinieks. Kādam vācu kirt'
vīram palūdzu lai nošaiij manas govis un zirgu. LojH w**
dzijās manī it kā nojaužot savu likteni Briinām, žēligfim
acīm...
Bet nu es sāku muldēt, galīgi muldēt," druknais gulbe­nietis
nobraucīja ar plaukstu seju im saslējās. „Tā es kljfal
tiku līdz iU|ai, kur» man bija sarunāta tikšanās ar savējiem.
Un te nu mes es|im.".
Saime ap galdu sēdēja klusa un domīga. Sis nebija pir"
mais stāsts par bēgļu gaitām, ko dzirdēja Biržarāju ļaudis,
— katru vakaru atkal un atkal no jauna tie klausījās par
postu, izmisumu un bēdām, kab piemeklējušas vidzemniekul
un latgaļus, un vienmēr no jauna tiem bija dziļi jānoliec
galvas, lai apslēptu savas satrauktās sejas.
Biržarāju saimniece tikai nopūtās un krāva visu, kas vien
bija savākts klēti un pagrabā, bēgļiem uz galda, bet pats
Biržarājs pasmēla ik vakarus kā uz dzīrēm alu no piena
kannas kaktā, laizdams apkārt putojošo kausa
„Un kā tad rīdzinieki — vai ari tie par mukšanu vien
runā?" gribēja zināt saimniece.
„Ko nu Rīgā," tas pats gulbenietis turpināja stāstīt, kamēr
pārējie klusēdami ēda," j^dMnieki jau kā drudzī — ar vienu
kāju uz kuģa, bet otru^^evar atraut no Ierasta, par brauk*
šanām vien runā, bet kkd tā stunda klāt atliek un nez* ko
vēl gaida. Cerēs, kamēr izies tāpat kā mums — krievs gan­drīz
plikus i z c ^ no giiltas." ' '
„Nu jā, — Sržarāju saimnieks nopūtās, — varbūt ail
mūsu laiks nav tālu."
„Jū$u pusē jau izskatās gluži mierigi, var redzēt ka «visi
taisās uz lielu dzīvošanu — dažās mājās pat zaptes vāra vilU
vasaru un dzirdina teļus," drusku smīnēdams teica gulbe­nietis.
„Nav jau visur tā, kā šeit, kur bēgļiem baltu cūk­gaļu
ceļ priekšā."
Biržarāji klusēja, bet brūnacaina sieviete galda galā, kas
visu laiku cītīgi bija palīdzējusi mazam zēnam paveikt savu
vakariņu tiesu, paraudzījās DeksnI un teica:
„Kā redzu, mūsu vidū ir ari frontes vīri Pajautāsim, vai
vēl tiksim līdz kuģiem jeb vairs nē?"
„Kādēļ tā?" viņu pārtrauca kāda jauna meitene otrā galda
galā un gandrīz lūgdamās skatījās Juri. J^abāk jau būtu,
ja varētu kādu laiku padzīvot tepat pa Kurzrai un tad
braukt atpakaļ..."
(Turpinājums iekos)
Srff »l»«s 15^?. ««
dtf «ds piemērs: PlJ
^ miiaiii
tt. flwemSIjlclei t
meti. Wl4 m g. 1;
parMIJlM pirmais cU^
nā pl. 11 l)Gtu senu
m. |. l. janvari^^
pirms divpadrmltUii^
tagadnes, atklātu * i "
m. g.) m apmēri»;
pl. It būtu ttottdi
mes vecuma 80 |a<
mēram mūiu Im
tei. * Cik nietffs
vēka mūžs!
Pirti» (mdi\^,
notvert kmi%r, kas meiuy^fjs
vairāk par p^:ā^tai
tlgl tievo mtyt %
savu iMļpara^/tteva ^
daļai l^^tSis Zvetft
pa vlnlļcMM 1^
ar mdyDl J^amot
ielaida bteor^i^sella»,
w{vlra viņa? ^ompanjo
sikini", tac va,\nu "
mir nevārīja paj
mkair 8%vtf a,
vienu kvad?atpWu
bija iplesU noijot savu V
Cīnīdaitiies
lēkmēm, pētli ļ
stari
ittterlikeia - ii
V18Ū MKamo Zismu i»vj
JWteaja pžtniecniagr
n6. Tur viQi^ m.ļUm
w vi!;ii irrEJ