Bavarijas Latviesu vestnesis, May 20, 1950

              uz Ue-ļoti
dārga
māju, ka, ^
lu par
izdm-it.
iX kā Lai*
&ada-leŗu
bagl^
palu viU
iris, l)
vildm
le pr«ču
Marp
Isaliiovfi»
dtādl
ipljujnu
sas daļu,
im maķ-iOUtuki
gaia pie-dairtiz
tad n8,
iiz katra
irrtlin, }a
ito pilnu
vaj^būt
darba i!«
lun attft-isnnajal
parasto
[j^dīlusnfi
irtOtlta^
latu iet«i-itaa
at"
Ir da«
lu ved-
IV patl-tt
parā-krasta
lot vaja-
5ija inguit
|i»utijumu
ļa» tarl-kSrtlbu
MIKŖZ
virdus
:saud8«
iurl. Ja
otļu no
tad vi-daudzfii
Ir zeltf,
!di. Tā-toutietes
tam
Tdemēro*
biju»
Vi-ļtauti
«tei,
Mi. tad
It lat-kaut
appre-ralidicm?'
ļprecotlei
nopetoH
" nemaz
Ir le-ļgalveno-aprfiķina
V laulība
uzupu-ļiuses.
T5
m, ku-tetvleSa
abus
Idē. Lai
luties ^2-
IrdzoSos
ir tikai
thaniķim
ka ceļa
|u tepat,
Ino ku-inuprSv
Jau vai-
[amanlts, •
kSdB
iedrosies
[« ftrādā
)tajS8
turas
laņem
rienigais
Iet no
nelaea
lu
ce-ksda
pigi 1«-
daudz
Ida, no-
Bein-tUtla
BesMm, 1950. g; 20. maijā
Gaissjik biezs kā
<ulsanas talkā
VISTULE REDAKCUAINO ZVIEDRIJAS
T i ^ pirms gada speciālajā māsu
^migrācijas akcijā Zviedrija ar IRO
starpniecību bija paredzējusi uzņemt
100 DP, bet pēc ,^obiruma" šai ze­me
ieradās tikai apmēram piektā da­la
no paredzētā skaita, kopā ar pie­derīgajiem.
Pēc gara un raiba brau­ciena
cauri Vācijai nokļuvām Stok-holmā,
kur mūs sagaidīja veselības
deipartamenta direktors, māsu savie­nības
un darba pārvaldes pārstāvji.
Masas novietoja modernākajā Stok­holmas
slimnīcā, atbrīvojot šim no­lūkam
veselu nodaļu, bet piederīgos
bēgļu uztveršanas nometnē gal­vaspilsētas
tuvumā. Divu nedēļu lai­kā
iebraukušās māsas iepazīstināja
ar Stokholmai lielākajām sHmnīcām
un māsu skolām un organizācijām,
visur parādot Uelu laipnību un uz­manību.
Piederīgajiem šis laiks bija
Išta atpūta pēc iepriekšējām smaga­jām
bēgļu gaitām. Tad pamazām
mūs sāka izvietot darbā, iespējami
ievērojot Ikviena speciālo aroda pras­mi
Ar brīvbiļeti, „fetarta naudu" un
uz fcredita iepirktām mantTm tad nu
devāmies sameklēt jaunās dnves un
darba vietas. Te nu atkal vienam
otram — tās pašas valodas dēļ —
klājās raibi. Kāds tautietis, kas de­vā^
toreiz darbā uz alumīnija fabri­ku
stāsta:
Pēc tam kad ar vilcienu biju no­kļuvis
gala stadjā, kāds vāciski ru­nājošs
zviedrs novietoja mani auto-
" bu®ā un pateica, ka šoferis izsēdinā-fiot
vajadzīgajā vietā, kur gaidīšot
fabrikas pārstāvis. Viss bija gluži
jauki, bet disonanci radīja kāds mazs
$Ikums, proti — šoferis nemaz ne-
, domāja maoii kaut kur izsēdināt, bet,
tebraucis cauri visai pilsētiņai, ga-tavojās
vest atpakaļ uz staciju. Sa-vads
visas niecīgās zviedru valodas
zināšanas, mēģināju viņam izskaid­rot
savu situāciju. Bijām tomēr šo
valodu mācījušies katrs pie sava sko­lotāja,
un tādēļ tālu netikām. Bei­dzot
Izdevās sameklēt kādu dāmu,
kas runāja „a Httle" angliski, un tad
j i u kaut kā sapratāmies, un savā
darba vietā arī laimīgi nokļuvu.
Fabrikā Izskatījās vareni — visi
dtndos vien strādā! Alununija pū­slīši,
kas tur nepārtraukti jārij, tik
- ķmi nemaz neesot, — kādus 12 mē­nešus
varot izturēt... Fabrikā ne­pārtraukti
bija apmēram tik biezs
gaiss, ka pie mums rudenī kulšanas
talka Tomēr lepni izslēju savus pla­tos
plecus un nodomāju, ka mani jau
gan gar zemi dabūs tikai kādos 16
mēnešos. Tad sāku gaidīt, kad liks
pie darba. Pirmajā stundā vēl smai­dīju,
bet otrā kļuvu jau nopietns, jo
s^ta, ka mans darbs būs tikai —
ftavet un skatīties. Trešajā stundā
kļuvu jau gluži nikns un, vēlreiz sa­grābstījis
galvā pēdējās zviedru va­lodas
druskas, devos pie priekšstrād-meka
- ts. ,.forman", — lai nopra-situ,
kas man īsti darāms. Sis tikai
smaidīja un mēģināja man kaut ko
lestasUt, bet beidzot tomēr lorīkoja
pie kādas mašīnas, kuras „rīklē" bi­ja
jāiekrauj daži simti katiiņu. No­ilgojies
pēc darba, sakrāvu tos iekšā
pusstimdas laikā, tad metos atpakaļ
un atical prasīju, kas darāms. Izrādī­jās,
ka man tie paši katliņi pēc 3^
stundām jāsagaida atical iznākam no
mašīnas ā r ā . ..
Otirā dienā man noprasīja, vai gri­bot
mācīties par veidotāju. Protams,
smaidīdams teicu jā. Tad kāds in­struktors
ņēma mani savā gādībā un
sāka stāstit un rādīt. Ko rādīja sa­pratu,
ko stāstīja — nekā. Sāku to­mēr
praktiski mēģināt, un — pēc
Pinnā pogas piespiediena visa mašī­na
apstājās. Tas nu bija „in^bra"
(slikti), bet pēc tam aizvien vairāk
sāka skanēt „bra" (labi), un beigās
viss gāja lieliski. Pašreiz pelnu jau
1,60 kronas stundā, bet vēlāk akor­da
kārtā ceru izpelnīt vairāk nekā 2
kronas.
Fabriku sti-ādniekiem Zviedrijā
drīzumā paredzēts noteikt triju ne­dēļu
atvaļinājumu un dot brīvu ār­stēšanos.
Tāpat valsts šeit jau maksā
bērnu piemaksas, un mazāk atalgotie
strādnieki saņem arī dzīvokļa un ku­rināmā
piemaksas. Strādnieks var
dzīvot labi, un arī mūsu tautiešu ap­stākļi
šeit ātri vien ieiet normālā
gultnē. Iebraukušajām māsām līgu­mā
paredzētais smagais 6 mēnešu i l ­gais
apkopējas darba periods jau sen
galā. Viņas visas tagad strādā par
pilntiesīgām māsām, saņemot mēnesī
465—500 kr. atalgojumu.
K r i s t i a n s t a d ē , maijā.
SLOTU ROKA IZSTAIGĀSI VISU PASAULI...
SUJAMMASINA KA ZDBENS. B^T IELĀPA VIETĀ IZNĀK PANKŪKA ^ BIROKRĀTIJAS VELNIŅŠ SAR<
KANAJĀ KRUSTĀ - RĪDZINIEKS BRAUC PIE INDIĀŅIEM MEKLĒT ZELTA TUNELI
Vēstule redakcijai no Kanādas
Gribu pastāstīt, kā še Kanādā klā­jas
dažām tautietēm un tautiešiem.
Grūts un sūrs ir darbs visiem, bet tā
jau tam dabīgi jābūt, jo esam taču
tiimdā. Šejienes darba pārvaldes ie­rēdnes
visumā atsaucīgas un cenšas
ikvienam palīdzēt sagādāt kaut dk
piemērotu vietu. Dažas latvietes pa­tvērušās
slimnīcās par 80 dolāriem
mēnesī. Priekšrocība tā, ka darbā var
arī paēst. Meitenes, kas strādā slim­nīcās,
nereti vispār dienā ēd tikai di­vi
reizes — savā darba vietā, kur
pusdienas un arī vakariņas var da­būt
par 20 centiem. Dažās slimnīcās
Tie pasi vecie
75 centi...
p.
pilsētas
Vēstule redakcijai no Austrālijas
Vēstulēs no Austrālijas visvairāk
«sam lasījuši informāciju par mūsu
tatitiešu dzīvi lielajās pilsētās — Sid­nejā,
Melburnā, Adel^dē uc, — bet
" fc§ tad Mājas mazākajos centros?
Sniedzam šodien divu latviešu stās­tus
par v i e l ^ Austrālijā, kas nav
Ws, populāras kā šejienes lielpilsē-
'tes. Ari latviešu tajās samērā maz.
Sis pilsētas ir Balarata un Taunsvi-le,
abas ar pilnīgi atšķirīgiem klima-
.Cskajiem un dzīves apstākpem, pie
kam viena no otras atrodas milzīgā
attālumā.
Latvietis P. V. mūsu laikraksta
Austrālijas redakciju Kanbērā infor-inē:
,,Ja paņemsit Austrālijas karti
tm gar Klusā okeāna piekrasti vir­zienā
uz ekvatoru apskatīsities aus­trāliešu
pilsētas, tad simtiem jūdžu
vz ziemeļiem no Sidnejas atradīsit
Taunsvili. Tā ir Kvīnslendas pavalsts
JiOseta ar apm. 30.000 iedzīvotāju, to
vidū tikai 9 vai 10 latviešu ģimenēm.
Pati pilsēta atrodas brīnišķīgā vietā,
ar lielisku pludmali, jaukiem līfiem
un palmu birzīm. Viss te, i r tā, kā
kādreiz esam lasījuši par „teiksmai-najām
dienvidjūru zemēm un sa­lām".
Ja mūsu tautieši jau Kvīnslendas
galvaspilsētā Brisbanē sūdzas par
karstumu, tad īsteni izmanīt to var
Seit, sevišķi laikā, kad oēc lietus at­spīd
saule: tīrā suta! Patīkami gan
ir pašreiz — Austrālijas rudenī. Ta­gad
te laiks tāds kā jaukā Eiropas
vasarā. Ik dārza ir b^nankoki, tuvē­jās
upēs peld krokodīļi, un jau ne­tālu
aiz pilsētas katrā laikā un katra-vairumā
var redzēt ķen^'Jrus. Ļaudis
arī te, tāpat kā visur Austrālijā, ru-
Jiā par zirgiem un suņiem, bet bez
tam šejienieši vēl daudz pārspriež
makšķerēšanas jautājumus, jo ap­kārtnē
milzīga ziviu bagātība. Vel
viena īpatnība: pilsētas krogi, skaita
ap 50, atvērti līdz pulksten 22, kamēr
gandrīz visur citur Austrālijā kro­gu
durvis aizveras jau pl. 1^.
Darba izvēle nav sevišķi liela.^ Vis­vairāk
nodarbināto ir
laukos un gaļas pārstrādāšanas fabri­kās,
tomēr darba iespējas sameklē­jamas
arī citur, un pat obligātā līgu­ma
laikā darba vietu var mainīt pēc
patikas. Kas vēlas, dodas meklēt lai­mi
uz „mežonīganem rietumiem", bet
to jau var darīt ari no kuras katras
' citas pilsētas. Salīdzinot ar citāin
Vietām Austirālijā. Taunsvilē apgrū­tinātās
satiksmes dēļ dzīve ļoti dārga.
Domāju, ka esmu vienā no tiem
apvidiem,, kiu: klimats viskarstākais,
taču arī Taunsviles vasara nav mums
nepaciešama. „Lejā** — Sidnejā vai
Melburnā šejieniešiem būtu auksti.
Gribētos tikai pateikt, ka klimata dēļ
gan nevienam uz Austrāliju braukt
nav jābaidās.'*
Mag. iur. A. Bitāns stāsta: „Vairāk
nekā gadu te dzīvodams, esmu iepa­zinies
ar dažādiem apvidiCim, un ta­gad
jau labu laiku mitinos Viktorijas
pavsists 45.000 iedzīvotāju pilsētā
Balaratā, 76 jūdzes no Melburnas,
kas viegli im ērti divās stundās sa­sniedzama
ar vilcienu vai autobusu.
Ja ievēro, ka te ir mazliet vēsāks ne­kā
Kanbērā, tad Balaratu droši var
skaitīt vispār par vienu no visauk­stākajām
Austrālijas pilsētām. Pil­sēta
un apkārtne jauka. Pašā Balara-tas
vidū ir ezers, kurā 1956. gadā no­tiks
pasaules olimpisko spēļu airē­šanas
sacīkstes. Tuvā apkārtnē vēl
divi ezeri — īstas prieka dienas mak­šķerniekiem.
Balaratas ielas apdēs­tītas
Eiropas kokiem.
Man ir trīs mazgadīgi bērni, pavi­sam
ģimenē esam 5 cilvēki. īrējam
atsevišķu māju ar 6 mēbelētām ista­bām
un maksājam par to tikai 12
šil. 6 pensus nedēlā, kā saka — „pil-nīgi
par brīvu". Barakās vai hostelos
neviens te nemitinās. Dzīves iztika
lētāka nekā Melburnā. Stirādāju psī-chiatiriskā
slimnīcā, kur pēc katirām
divām darba dienām seko divas brīv­dienas,
bet gadā ir 42 dienas samak­sāta
atvaļinājuma, Valsts dod an
darba drēbes. Netirūkst nodarbošanās
arī citās nozarēs. Tiem, kas iekrājuši
naudu, Balaratā izdevība ātri tikt
pie sava kaktiņa un stūrīša zemes^.
Vispār gribu teikt, ka grūti svešuma
iedomāties kaut ko labāku par to, ka
Dievs manai ģimenei palīdzējis le-kārtoties
Austi-ālija."
K a n b ē r ā , maija.
RĪGA AUSTRĀLIJA
Austrālijas latvieši prot daudzināt
mūsu galvaspilsētas Rīgas vardu,
S r tagadējais baleta solistes A i -
Ss Žergailes vārds, Rīga izala
Melburnas latviešu, . ^ ^ t l h ^ P r i ^^
nība, Rīga - T^MnSf R^^^^
dīša grāmatu veikals Si<iņeia Rīga
102. latviešu skautu vienība Md-bumā.
VĒSTULE REDAKCIJAI NO ASV
,,Viņš jums maksās psigaidām ofi­ciālo
taksi — 75 centus stundā, bet
mēģiniet čakli stirādāt, gan jau tad
pieliks!" Tāda bija saruna; pēc ku­ras
stājos savā pirmajā darbā Ame­rikā.
Biju ļoti pateicīgs darba sagā­dātājam
un arī devējam — kādam
Amerikas tautietim, kas še jau dzīvo
tik ilgi, cik gadu vispār ir šo rindi­ņu
autoram.
Ik rītus nu mans meist;aŗs Džordžs
savā automašīnā veda mani cauri
Bostonai uz 30 jūdžu attālo Roslain-delL
Pa ceļam viņš stāstīja un rādī­ja
visu, kas varētu būt Interesants.
Latviski runāja labi, daudz labāk
nekā viens otirg «inteliģentais". Pēc
pusstundas bijām darba vietā — kā­dā
nelielā turīga pilsoņa mājā, kurā
netrūka ne televīzijas, ne gāzes cen­trāles,
ne cita komforta. Mājas māte
nebija apmierināta, ka viesi, kas cie­mojas
pie viņas, «piemēslo" istabas,
un tādēļ bija nolēmusi pārbūvēt vie­sību
vajadzībām pagraba telpas. Te
nu bija darbs manam meistaram un
man — tikko no Eiropas iebraukuša­jam
DP.. Ar kaltu lauzu sienas, tad
būvējām jaunas, vēlāk krāsojām. V i l ­ku
pirmo reizi krāsotāja otu, kā to
man Dedelstorfā bija mācījis Rīgas
amata meistars Kalējs. Ja dažubrīd
nebija cita darba, palīdzēju turēt
dēļa galu, kamēr meistarei to Zāģēja
vai urba. Es gribēju «uzdienēt", no­pelnīt
vairāk par 75 centiem stun­d
ā . . . Tādēļ centos.
Pusdienas laikā ēdām līdzpaņem­tās
maizītes. Piedzērām klāt pienu
vai kafiju. Ēdamais meistiaram bija
īpašā kastītē, kādas te Amerikā iz­platītas.
Man maizītes atradās bijušā
Rīgas ierēdņa un žumālistii portfelī.
Tāds te ir gluži neparasts atribūts, —
portfeļus Bostonā redz parasti tikai
tiesnešiem.
,,Padod man plaieri", saka Džordžs,
un es neziņā nelaimīgi kratu galvu.
Kas gan tas varētu būt pai* daiktu?
Ja Latvijā mūsu vecie amatnieki daž­kārt
savus rīkus sauca vāciskos ap-
:amējumos, tad te nu dabūju tos ie­mācīties
angliski. Pamazām kļūstu
arvien gudrāks. Saņemu jau trešās
un ceturtās nedēļas algu — bet tā
tomēr nav ne par centu lielāka par
tiem pašiem 75 centiem stundā. Daž­reiz
mēs nostrādājam pāris stundu
ilgāk, tomēr arī tas manu atalgoju­mu
neu/labo. Uzturēt ģimeni un sa­maksāt
dzīvokli nav viegli. Par laimi
man vismaz nesāp pēc darba rokas,
jo Vācijā vingrinājos, nesdams savai
krāsniņai malku no Henigsenas ozo­lu
birzīm...
Atceļā no darba runājam piar visu,
tikai ne par algu, — jo es jau ne­varu
atstāt Džordžu un aiziet, tā pa­likdams
vispār bez darba. Runājam
ari par politiku, un te nu izrādās, ka
esam pretējo nometņu cilvēki. Mans
darba devējs izrādās sociālisti» — ja
ne vēl kreisāks. Viņš dzīvo apmēram
tādā gara pasaulē, kāda valdīja lat­viešu
progresīvajā sabiedrībā ap 1905.
gadu. Tomēr abi samierināmies, jo
ceram viens no otra kaut ko iegūt
es algas paaugstinājumu, viņš lētu
darba spēku...
Kad pagrabā darbs nobeigts un tas
spīd un laistās kā īsts naktslokāls,
meistars aizved mani uz savu jaim-celto
māju Kentonā, kas vēl nav īsti
pabeigta. „Jāsasteidz, — šo māju es
gribu pārdot", viņš saka. — «Kādēļ
tad pārdot, ja jūs taču te varētu labi
pavadīt savas vecuma dienas — ne­būtu
pilsētā jāīrē dzīvoklis!" aizrā­du.
— «Vajadzīga nauda. Vecuma
dienas es gribu pavadīt Floridā. Kā­dā
sabiedrībā esmu jau nodrošinā­jies."
Vienam māja iznāk par dārgu
— mans meistars ir vecpuisis.
Un tad beidzot es ari saku būvdar­biem
ardievas. DTpīšu vidū tie gan
izslavēti kā labākais peļņas avots,
bet — vismaz Bostonā — redzams,
ka dārgo būvmateriālu un sainmie-dskās
krīzes draudu ietekmē darba
šajā nozarē visiem nepietiek. Līdz ar
to arī augstā atalgojuma cer^a? bie­ži
vien nerealizējas. O. Akmentiņš.
B o s t o n ā , maijā.
strādā latvietes ar maziem oērnlem,
un parasti arī bērnus atļauts paēdi­nāt
par to pašu maksu. Ir tomēr vie­tas,
kur bērnus necieš. Ēdienam no­smeļ
taukus un salej atkritumu
tvertnēs, bet ārā iznest neļauj. Ne­sen
kāda slimnīcā strādājoša māte
saslima. Viņai bija nepieciešama
kakla operācija, bet slimnīcas vadī­tāja
šīs strādnieces bērnam aizliedza
izsniegt lēto ēdienu, jo māte, lūk, ne­strādājot
. ..
Nedaudzas latvietes dabūjušas dar­bu
dažādās šūšanas darbnīcās. Izde­vās
noklausīties kādu dialogu:
,,Es tagad ar skaudīgu niknumu
atceros tās mūsu veiklās meitenes,
kas nometņu laikos draudziņ pastai­gājās
ar svešzemju karavīriem un
lauzījās angļu mēlē, «nopūtās viena,
kas nostrādājusi gadu par kalponi
kādā šejienes vācu ģimenē. ,.Cik
priecīga biju pirms gada, ka angļu
valoda nebūs vajadzīga, tik tagad
dusmojos par pazaudēto laiku."
«Ko? Valodu neproti? Kas par to?"
drošināja otra. ,,Ar lupatu un slotu
rokā izstaigāsi visu pasauli. Nedomā,
ka tevi kaut kur cels augstos amatos
un pieliks istabeni klāt. Darbs ir Jā­strādā."
Nākošajā rītā satiekoties, pirmā
meitene draudzenei stāstija:
„Man izgāja pavisam tiraki. Darba
pārvalde norīkoja mani šūšanas
darbnīcā. Iedama turp, visu laiku
drebēju — kaut tikai neliktu pie ma­šīnas,
jo šūt neprotu. Un kā tad:
pielika turklāt pie elektiriskās! Tā
nošņāc kā zibens, un vienā sekundes
daļā pār galdu aizstiepjas metru ga­ra
vīle. Bet es nevaru un nevaru sa­prast:
kāpēc man visi riteņi vienmēr
griežas otrādi, un Ielāps, ko uzlieku
•pavisam taisni, pēc piešūšanas Izska­tās
kā piepūtušies pankūka? Nobiju­sies
skatos, kas nu būs. Bet melsta-riene
griežas kā vilciņš apkārt pa
grīdu un nebeidz smieties..."
Šūšanas darbnīcās atalgojums svār­stās
no 60—70 centu stundā. Ja dar­ba
pietiek, dzīvot var. Kāda cita še­jienes
latviešu ģimene izplānojusi ie­rīkot
tautisko rokdarbu un leļļu
darbnīcu. Ar interesi galdu maija
beigas, kad darbnīcas ražojiuni sāks
iet tautā. Bet visam pamatā vajadzī­ga
nauda, na,uda, h»s tik ilgi un grfi-ti
pelnāma. *
Mūsu mazā Ilga jau sen dedzīgi
sapņoja kļūt par telefonisti, jo viņas
rokas somā glabājās ļoti labas un
jaukas atsauksmes par UNRRA no­kalpoto
laiku. Pēc telefonistēm šeit
tiešām liels pieprasījums. Arī valoda
Ilgai gluži laba, un darba pārvalde
pēc nokalpotā līguma laika nekavē­joties
ieteica viņu telefonistes dar­bam.
Bet — Iznāca klupt nevis va­lodas,
bet auguma dēļ. Šejienes tele­fonistēm
jābūt neprecētām un ļoti
slaidām. Tā nekas nesanāca, un mei­tene
nīka veselu mēnesi bez darba,
LATVIETI v»^ PASAUU'E
Betherstas imigrā­cijas
centrā jaunaus-
1 trālieši noorganizēju-
^ §i operas ansambli,
pirmajam uzvedu­mam
iestudējot Tos-ku.
Daudz pūļu šim
darbam veltī ungāru
imigranti, bet dalībnieku vidū ir arī
latvieši: par kormeistaru darbojas K.
Freimanis, un kori dzied mūsu tau­tieši
E Garais, Z. Svenne, Sosāre,H.
Jansone, J. Dzalna, J. Zagorskis, K.
Pelčers un K. Dzenis.
Austrālijas latviešu labdarības
biedrības literārā sekcija sākusi mū­su
rakstnieku vakaru ciklu. Vakari
notiks 1 līdz 2 reizes mēnesi. Pir­mais
sarīkojums bija veltits Kārļa
Skalbes 5. nāves dienas atcerei.
Piedalījās Olga Pijole (soprāns), Mir­dza
Stūre (klavieres), Lita Zemgale
un Arvīds Knope (deklamācijas). Par
Skalbes dzīvi referēja Alfr. Slļķēns.
Daugavas Vanagu
Dānijas nodaļa 21.
maijā rīko Kopenhā­genas
latviešu nomet­nē
15. maija atceres
vakaru. Tajā pare­dzēts
Skandināvijas
LNF padomes priekš­sēža
inž. A. Ozola referāts. Daugavas
Vanagi uzņēmušies arī iniciātivu
Aizvesto piemiņas dienas sarīkoša­nai
kopā ar JKS un LNF. Sai sakarā
domāts noorganizēt nacionālu pro­pagandas
akciju dāņu presē un sa­biedrībā.
Latvian Hot Dogs
— tā Našviles pilsētas
rienesijas štatā) ame­rikāņi
'esaukuši lat­viskā
gaumē ceptos
pīrādziņus, kas šai pil­sētā
guvuši lielu pie­krišanu.
Par parasta­jiem
„kar stāj iem suņiem", kā zināms,
amerikāņi sauc Frankfurtes desiņas.
nervozi gaidot darba pārvaldes tele­fona
zvanu, kas ieteiktu ierasties
dažādās citās eventuālās darba vie­tās,
Rei2i gādīgā darba pārvaldes ie­rēdne
viņai iečukstēja: «Nu gan juma
būs laba vieta, — ja vien jūs patik-sit
tai dāmai, pie kuras jums būs jā­iet
Atnāciet parīt un saģērbieties
labi glīti. Šādās darba drēbēs nevar,
— tā iet tikai uz fabriku."
Kas g^m tā varētu būt par darba
vietu, kur cilvēku tik ļoti vērtē pēc
drēbēm? Un atkal paiet garas nezi­ņas
stundas, līdz noliktajā lalkfi, tēŗ-pusles
savā jaunajā kažociņā, Ilga
ierodas lielajā Simpsona firmā, <^
galdā labās atsauksmes, izrunājas
sirsnīgi un plaši par senču rakstiem
līdz ceturtajam augumam, un arī par
nākotni. «Jā, jūs esat briniSķīga
tene," saka darba devēja, «lūdzu ple-ceUeties!"
— un kritiski novērtē ua
nopēti Ilgas augumu. — «Ļoti ž^, ei
jūs labprāt pieņemtu, — bet jūs m i
drusciņ par īsu..."
•
Viegli nav arī ar Sarkano Krustt^
Vienu brīdi paspīdēja cerības 8tat8|
ka tajā latvietēm būs labas izredzes;
Ievērojot nesen pieņemtās mūsu tau-tietes
Ešmltes lleUskos panākumua
darbā, par kuriem Latvijas slejās jau
rakstits, Kanādas Sarkanā Krusta
Vankuveras nodaļa paziņoja, ka
turpmāk vispār labprāt pieņems dar^
bā latvietes. Bet pieņemšanas llR
bezgala gaŗS un formalitāšu pilns»
Kandldāitēm vispirms jāpieteicas pl«
sekretārcjs. Ja tās spriedums labvē­līgs,
sekietāre sagatavo interviju pia
galvenās māsas un ārsta. Tikai pēe
tam var Iesniegt lūgumu, kam ne­pieciešamas
divas kanādiešu atsauk­smes.
Vkna atsauksme jādod blju&a*
Jam darba devējam, otira — kādam
sabiedriskam darbiniekam. Lūgumu
līdz ar at&ai:^&mēm nosūta uz Sarka­nā
Krust^i galveno mītni Toronto, no
kurienes atbilde mēdz pienākt apmē­ram
nedi§ļa3 laikā. Tad kandidātei
jāiet pie ārsta uz ārkārtīgi sīku ine»
dicīnlsko pārbaudi, kuras rezultātus
atkal sūtii uz Toronto. Ja laimējies
Iziet cauii visam šim sarežģītajam
procesam, tad kandidāti pieņem vie­na
mēneša izmēģinājumam. Tikid pēd
šī mēneša viņa skaitās pilntie^aa^
Hgmāsa un sa^i^m divur jaunus, pēa
mēra šūtus pelēkus kostimus,''lietl»
mēteli, ziemas mēteli, copuri, SaUl un
rokas somu. Darbam izsniedz māsas
cepurīti ar sarkano krustu, prldsS-autu
m piirvalku.
Grūti paigājuSajā ziemā gāja «brīv­laistajiem"
vīriešiem. Sals ar sniegu
un vēlāk sekojošais lietus daudziem
laupīja darba Iespēju, jo būvniecības
uzņēmumi ilgāku laiku bija slēgti.
Labai daļai ģimeņu bija jāiztiek ti­kai
ar niecīgo sievas algu, kas paras­ti
svārsti jās ap 80—90 doL mēnesī.
Kā šie cilvēki sabalansējuši savu
budžetu, taai, šķiet, īsts noslēpums,—
bet novājējis vai miris iota&c ne-i
viens nav. .^xi darbs zāģētavās, kur
izpeļņa vislielākā, bija gandrīz ap­stājies,
un daudziem iznāca „gav^8
atvaļinājumu".
Laimīgākie Izrādījās amatnieki, Jo
labam amatniekam darbs garantēts
visur. Blj. Rīgas drēbnieks V. Mel­deris,
stirādādams svešā darbnīcā, i l ­gāku
laiku izpebiīja. nedēļā 60 dola<«
ru, bet, pa vakariem mājās strādā­dams,
vēl otrtik daudz. Pašreiz viņS
strādā pie Vankuveras labākā dreb-»
nieka Morgsina. Bet līdztekus dar­bam
šis latviešu amatiiieks mii daž­kārt
ari «palaist kādu Ukumiņu" iz­klaidēšanās
nolūkā. Tā nesen viņa
draugu vidū paklīda baumas: Mel­deris
aizbraucis zeltu rakt, Melderis
nopircis zelta, raktuves... Tiešām —
kādā jaukā dienā Melderis bija no­īrējis
36 pēdas garu zvejnieka laivu
un devies braucienā uz 200 jūdžu at­tālo
Prinča Lulsa kalnāju, kas pieder
indiāņiem un kur pirms :?šdiem 85
gadiem rakts tunelis, meklējot zeltu,
īpašniekam toreiz pietrūcis pacietī­bas
un līdzekļu, un tas ftavu raktuvi
pametis. Pēc nostāstiem pasāktais
tunelis atrodoties pie kādas trijžubu-rainas
kļavas, bet Indiāņi esot tā ie­eju
nomaskējuši un vispār šai apvldU
esot bīstami rādīties. Nekādas zelta
bagātības mūsu tautietim lau nu ne­izdevās
atrast, bet vēlāk viņš stāstī­ja,
ka brauciens tomēr bijis lielisks,
jo tajā varējis vērot pirmatnīgo Ka­nādas
dabu un sirsnīgi izmakSķerē-
I
ties
Vēl kāds citH latvietis krauj šejie­nes
ostā kuģm;. Izpeļņa - 1,65 dol.
stundā — šķiet laba, bet... ostas
strādniekiem ir sava arodbiedrība,
kurā konkurences dēļ nevienu jaunu
biedru neuzņem. Tā nu mūsu tautie­tis
var dabūt darbu tikai tad, kad
to jau dabūjuši visi arodbiedribas
biedri. Dažkārt augu dienu jānonīkst
par velti bet ja darbs beidzot gadās,
tad nopelna arī. Caurmērā nedēļā
varot dabūt 30—40 dol.
V a n k u v e r ā , maijā.
Leonija Ozolkalna»
1'^
ii-'
; iii
\ •