Bavarijas Latviesu vestnesis, April 14, 1951

              1951. g. 14
r brālīgajSm
ftņu darbo.. 5*
MeriSlu un|5«
M mazajai
jajjem darbie»""'
iTtt STABI
:<Mnltejat tran,p,rt,
letniel» OtloV, «
wela un noliktjvii
STapi^Šanls dint
Tittnto ar pilIv^ |a„
janufaktūru ziņo ka
otas dienas gaismas
*t>mer esot daži pr^
\m\i% gaismas
lejti. (Nelaba lieta
,Wrt sabotierusno
1 — RIgae zooioftj.
hii no Kaukāza 8ub.
jau kids dabas re.
^brīnot, jo pats sta.
l»j 7. ipeciaiis arod.
Anna Apaliņ^
M Pad. savienībai
(laiMcntstSt isuisBi
Jau kopš savas pai
nu«l plintnieiļi ^
, pārvaldes priedi,
«pliecinija: ..MUm
ļi ilava Pad. saviim.
ie» mēs papl^iinin,
tlljonu rubļu. Iiriko.
iklnlskos lauļošanli
Uņus uz tiem. PieoM
ūtijim uz Maskavu,
un Kislovodiku
II
u
redzi."
SI MASKAVAI
a prēmijas ļauriltJ
«ksājuši lielo pago*
ot muguras, kl nu
. Prof. Ad. Skulte
ieguvu Stalipa prS-Raiņa
filmai; 6 mh
ju mūziku baletam
Man bija v(l(šanis
ertitmenta v0ida sa*
padomju baljetu, Un
alldz.ēja vissavienības
' Komponisti Maŗ*
r Sta{ina prēmiju ap*
Valmieras cļrStoiija.
1919. g. biiižuSzijs
* atriebjas darba tau*
Bet tautas siiļdī, dii|i
naids pret nacionilo
tad pret internacio-ano
buržuāziju naids
Jauniešus arests un
Ss izcīnīta padomju
tbnvotā tauta Zilaji
vus J ā ņ u i . . . Beidzu
atstāto operu Zem-u
operu par kolhozu
tai raksta Elīna ZS-Imieras
orātorijas tek*
Krūklis." Komponists
„PSRS rāda visai pa­cēlām
skaisto koffiil'
JCAŖA KURINĀTĀJUS
; jauno izpildītāju ska-sme.
Otrajam po*»»®
utīs 27 jaunos miksli*
etgfu, operas ioli*t«
" un Dāvidftoni, baleta
Strodi, Svarenieci, Za-
'^nu, .filliarmonijas deju
12 dejotājiem, Aoreo-las
audzēknei Vinteri
% vijolnieci Rubeja.
ovskir čellistu Bertov;
orijae studenti J^sonl
īrulL — Dailes teiln.
s Ausma pār' Maskavu
Ertnere stāsta: ..Koma-ndīm
prieku, glaimi uj
(Dievs lai rm ajP^
ora Ļeva Arenštaiōs
zņems filmu Kara ktJ.J-anai
uzaicināti pietek-sievietes
visos vecu-
OTA" INTELIĢENCE
sūdzam, ka kapitalist;
a klū&tot gaK0,^t«
idusekolas saimnieciM
ja Fetlere stāsta:
eko nedarīja, ļai^^
turpināt izglītību.
due%trādāja pie bu<^^^^
, bet mani un mSeu n
dusskolā. (Vai gan «
) Uz Irmu 1 ka» 5
bet viņa varēja atr^
^mantošanu tikai kS J
nteresanti, vai pa^^J
savienību, daudz ir
darbu telefonistei
ente ir komūmsm» ļ
Inteliģences dz.ve W
bija bez
jumiem inteUgf !ŗj,d,
Sdu darbu • • • . >'J^p
s nav jāmeķ!!. ;.r
binieku* mājas [.
tos vai nu uz 2Jļ;
/ai kādu citu m eli9«»
otu" darba vietu.)
c^eū. 1951. g. U. apriH
L A T V I JA
TĒVZEMEI U N DRIVIDAI
Ismiie doma par
fsviem clniiajiem
jiimOSAS aCAUTU VADĪTĀJU
SoJUl^ UN AICINĀJUMS
Redakcija «aņēmusi no Buiosas,
ZviedrijS šSdu vēstuli:
yidzaffl pieņemt mūsu artavu
J10 zviedru kronu, par ko lū-
^am nosūtīt Latvijas eksemplāru
kidai veco ļaužu mītnei, slimnī­cai
sanatorijai vai invalidu na-īsaoi,
kas laikrakstu nesaņem. Tā­pat
lOdzam ievietot Jūsii laikrak­sti
musu aicinājumu Latvijas
ikautiem un darīt visu iespējamo,
ļjj jis aicinājums vainagotos ar
pļflftpii^'
Daugavas novada (85.) Sal­dus
skautu vienības vadītāji
Kārlis Variņi, Ēriks Ambiņš
Sekojoši aidnāj.umfi rakstīts:
ļjj^nām vifius latviešu skautu
J vadītājus, kā aiī gaidas,
ikairti tm viņu labvēļus vieā pa-laull
lasaņkties, sadoties rokās un
ipneittli«Sr ari «veSās zemēs klīstot,
B J ^ i t savu Latviju un tās sla-venoi
cīnītājus. Lai dzīvā uguns, kas
reiii airiegta Tlrelpurvā, Ložmetēj-katei
un Nāves salā, un, drošu roku
oeitf, gaiši liesmojusi pie Ventas un
Oaigavas, Volchovā, Opočkā, Nevelē
ofi Kurzemes cietoksnī, nekad vairs
aelidiiilu. Paturēsim vērā latviešu
iiejni*8 Kārla Skalbes vārdus, ku-n
» 1 ^ devis mūsu jaunatnei, pats
itfidao» veco strēlnieku rindās;
KAeigs cīnīties Latvijas dēli,
Ellā pašā tie gatavi nokāpt.
Droši sitīs ar dūri uz galda,
'Prasīt Latvijas tiesu un daju.
Mik zinām, ka daudz veco strēlnie­ku,
tatvijas atbrīvotāju un pēdējā
kaja leģionāru savas svešniecības
Ifaitas pavada sliidnīcās, veco laužu
milnās vai invalidu namos, un katra
latviešu skautu vadītāja,, katras gai­dai
un skauta pienākums ir pūlēties
m ^It, lai šo vīru un viņu pi&*
derīgo timišajls dienās iespīdētu
kidt gaišāks latvisks stars, kas liktu
tiem izjust, ka viņi'nav aizmirsti, bet
ir cie^jama daļa mūsu pašu lielās
triffldai draudzei. Un še katrs skauts
un ^da varētu ziedot kaut vai tik
dļuds, lai mūsu ve(:ajiem, sliniīajiem
un invalidajiem cīnītājiem nodfoši-niturāplāru
laikraksta Latvija brīv-eksenplira
saņemšanu. Tas viņiem
ligNātu prieku un gandarījumu, vēl
ļo vairāk tādēļ, ka tā būs jaunatne,
kai tttkotnee cīņā stāsies viņu vietā,
bildama nomodā par Latvijas karogu
un brīvu un neatkarīgu valsti.
BOiim modril"
}tt K. Variņa un E. Ambiņa «Iedotām
tl kroBia apgSdf piesatls mūm laikraksta
ikMīpIim Invalidam Antonam £ņģelim;
Oktiiiis bei BuUenlecbBer, Post Pollino bei
wiia»ta/obb.
P E T E W S E R M J \ N I S
Pie^mes par Līgotnu Jēkabu
n
Jā, Līgotnis vic^ns no mūsu pirma­jiem
literatūras vēsturniekiem. 1906.
g. beigās iznāca grāmata Latviešu l i ­teratūra,
ko autors apzīmē par ma­teriāliem
literatūras vēsturei Tur l i ­terātu
rvēetumieciskā secībā * ievieto­tas
visas līdz tam rakstītās Līgotņa
apceres un recenzijas, vidū iestarpi­not
īsus paviršus datus par tiem, par
kuriem apceres un atsauksmes' nav
rakstītas. Tā iznāca, ka Frīdenbergam
— Mierinām veltīta vairāk nekā loks­ne,
bet Apsīšu Jēkabam, Niedram,
pat Rainim tikai I--IV2 lappuses. Tur­klāt
autors grāmatā nebija svītrojis
nepiederigns teikumus. Turpmākajās
literatūras vēstures, īpaši jau valsts
laikā klajā laistajās, Līgotnim mazāk
kļūdu un kuriozu,, lai gan arī tur ma­nāms,
ka autoram nav tik svarīgi, vai
kāds pieminēts dlzejas darbs parādī­jies
1898. vai 19Clfl. g.
Bet Līgotnis «liedzis arī plašus,
ļoti nopietni ņemamus, fakto« rūpī­gus,
izpratnē smalkus literātūrvēstu-riskus
un vēsturiskus darbus. Tāda
Viļā Olava biogrāfija, pamatīgais
darbs Latvijas valsts dibināšana (Na­cionālās
Padomes; darbība Pēterpilī),
Māteru Jura biogrāfija, spilgti, dzīvi
rakstītā Vensku Edvarta biogrāfija,
daļēji arī apcere par Kaudzītes Rei­ni^
Līgotņa pēdiljā grāmata (1939).
Beidzamos gados Līgotnis sāka rak­stīt
lugas, no kurām labākās Bieran-los
(gan ar pārāk pasvītrotu didak-tismu)
un Skolotāja meita. Drāmā
Līgotnis nesniedza. sevišķas vērtības,
bet, salīdzinot ar tai laikā cildinā­miem
un obligāti rādāmiem Vili Lāci
un Zonlberģi, viņš tīrais Ibsens.
Personīga saskare man ar Līgotni
sākās 1913. g,, kad es viņam no pro­vinces
uz Rīgu sūtīju to Poruka dar­bu
saraikstus, kas nav ievietoti Rak­stu
pirmajā (Zalkša) i2?devumā. Lī­gotnis
toreiz kārtoja jaunu, pilnīgāku
Poruka rakstu izdevumu, kuru apgā­dāja
A. Golts (Līgotnis uzrakstīji^ arī
pirmo daudz maz plašāko Poruka bio­grāfiju).
Par sniegto informāciju Lī­gotnis
izsacīja patfeicību Poruka rak­stu
1. sējuma priekšvārdā. Iepazinā­mies
tikai 1920. g. Rīgā, Brīvās Ze­mes
redakcijā, kur mūs iepazīstināja
Jānis Ezeriņš. Sīs avīzes redakcijā
toreiz darbojās viņi abi. Kad Līgotnis
(līdz 1921. g. vasarai) bija Lētas Ilu­strētā
žurnāla redaktors, es viņam
nesu dzejoļus. Kādreiz redakcijā re­dzēju
Līgotni sarunājamies ar vien­kāršu,
jauniņu ,jauku, trauslu meite­ni.
Saruna bija sirsnīga, viņi abi
smaidīja. Līgotnis jautāja: „Un kā ar
tām grāmatām?" — „Tā6 tiek pajna-zām
lasītas," meiča atbildēja. Tad vi­ņa
atvadījās. Bet tāds sevišķi lai­mīgs
smaids Jlgi nenozuda no rakst­nieka
sejas. Varbūt šī meitene bija
Y KNSTS VICHERTS
PIRMAIS
Biju trīspadsmit gadu vecs un no
pilsStas pārbraucis mājās vasaras
brivlaikS. Pie mums bija ieradies
\m mežsargs, un viņš mūs, brāli un
oanl, saņēma ar vārdiem: ,3» zinu
kSdu ērgļa lizdu, un viens no jums
«biem drīkst vienu ērgli nomedīt."
Mļtai mežos brīnumu bija diezgan,
pagāja brīdis, līdz mēs aptveram
50. uzlūkojām viens otru, brālis
es, un skatienā izjutām, ka aiz
«brīnuma slēpās kas ļauns un sā-
Pļ9i: vienam no mums bija jāatsakās.
Neviens no mums to nedarītu briv-
Pr«^, jo par ērgli mēs būtu pārde-ļjni
savu svētlaimību. Mēs nerunā­ja
viens ar otru, bet no katra ska-
«wa zinājām, ko domāja otrs.
Nākošajā dienā mums bija jālozē.
JJfJSļu stiebriem, kā tas mežā piede-ŗ
J / ^ es zaudēju. Blenzu uz savu
«uebriņu un tad uz brāļa: nebija šau-
.oUabiju zaudējis. Pats par sevi sa­protams,
ka es raudāju. Un arī šodien,
«<l Jraugos šos trīsdesmit piecus ga-
:Jf,'**3kaļ, man ir pats par sevi sa-
P otftffis, ka sacēlos pret savu likte-
J • IļS toreiz nezināju, ka katrs likte-
? ? ^^6ju savās iemīļotajās
»«tas mežā un gudroju. Trīs dienas.
5^*^^ paņēmu no tēva rak-palielu
baltu loksni un
HES apsolu unv apliecinu pie
tart ' • es iesāku. Un
ļļ seicoja visu to priekšmetu, īpašu-
D!11!^ nododu savam brālim, ja viņš
atstāj ērgli. '
J^^^ ^^^as lappuses Tik bagāts
netrūka nekā, sākot ar
koni ^^^^^ gredzeniem, kas bija
hlLT^^^^^ un atkal atraisāmi, un
ajj,^':\?Viieierobežotām tiesībām uz
mni!!» ^elģ^ fabrikāta sešu
ii Z lietošanu. Pēc
"PBa es biju ubags, karotājs bez
u un tiesību uzskaite,
ieročiem, akmenslaikmeta pārija. Bet
es nēsāšu pie cepures ērgļa spalvu!
Un mans brā*lis pārdeva savas pirm­dzimtā
tiesība». Gan vairāk nekā par
lēcu virumu, bet viņš tās pārdeva.
Man liekas, viņš to darīja vairāk aiz
labsirdības nekā aiz patikas uz ma­nām
mantām, un es mazliet kaunējos.
Gan ne tik daudz, ka tas būtu mo­coši,
bet kaut kur manas dvēseles pa­šā
dziļumā bija tumšs kambaris, ku­ram
gāju gaŗira kautrēdaraies. Tikai
pēc daudziem gadiem es to atvēru.
Un tad mēs kādā jūlija rītā devā­mies
ceļā, lielais mednieks un es. Bi­j
a pusčetri, un es nebiju gulējis vai­rāk
par stundu. Tas bija tālāk par
jūdzi. Rasaini meži, virs kuriem ceļas
saule un kuros man bija pazīstama
katra pēda un k^tra balss. Es nesu
sava tēva divstobreni un viņa medī­bu
somu un mana sirds sāka dauzī­ties
jau, kad pārkāpu mūsu nama
slieksni. Arī Amerikas iekarošana ne­var
būt bijusi daudz citādāka.
Lizda atradās pie mūsu otrā ezera,
sāņus no purvainajiem krastiem, tā­dā
noslēgtībā, kur nekad vel nebiju
spēris kāju. No ezermailas plavam
sauca dzērves, koki bija sakritusi pā­ri
cits citam, krūmi kupli saaugusi,
un gaiss bija smags un svešs, - c^^^s
pasaules daļas džungļu gaiss. Klusi,
bez skaņas €6 slīdu pa lielā mednieka
pēdām. Mēs dzirdam ērgli brēcam un
klausāmies. Tas ir citā^ nekā zivju
ērgļa kliedziens. - žēlaBains, ar sku­mīgu
nolaidienu un aizkustinošs.
Mežs stāv kā drūms sprieslis un uz­tver
kliedzienu. Viss ir dīvains, Ka
aizliegts ceļš, kā iebrukums apburta
svētnīcā. ,
Bet mednieks māj, un ērgļa k le-dziens
apklusis. Mēs stāvam zem liz­das,
krūma aizsegti, nekustīgi, veselu
(Turpinājums 6. \pp)
Viņa klausītāja kādos kursos vai va-karskolā?
Man likās, ka tā viena no
tādām jaukām sievietēm, kādas Lī­gotnis
mēģinājis stāstos tēlot. Nekad
Līgotņu Jēkabs man nav licies tik
tuvi^ tīkams, kā tai reizē, kad viņš
runājās ar šo jauno meiču.
Gadījās apmeklēt rakstnieku viņa
dzīvoklī Stabu ielā, kur viņš mitinā­jās
liela nama sētas mājā, ja nemal­dos,
pašā augšējā stāvā. Iepazinos
arī ar viņa laipno kundzi. Bet šā
nama pagalmā stāvēja lieh metalla
putns, tāda kā dzērve, spārnus iz­pletuši,
knābi izslējusi — nupat, nu­pat
skries vir«ū! Reiz satiku uz ielas
Līgotni ar kundzi. Kundze apjautā­jās,
kādēļ ilgi neesot bijis ciemā. Es
sacīju, man bail no tā putna pagal­mā.
Kundze neizpratnē paskatījās, Lī­gotnis
smējās locīdamies: „Ermanim
*au visas lietas dzīvas..."
Latvijas valsts laikā Līgotnis vis­pār
biedrojās ar jaunajiem rakstnie­kiem,
darbodamies visos jaunajos
žurnālos, piem., Rozīša vadītajā Ri­tumā.
Drusku jau jaunie par viņu
pazobojās. Bija miris Augusts Deg-lavs.
Piemiņas; rakstu Ritumā sniedza
Upītis. Jautāju Rozītim, kādēļ taisni
Upītis izraudzīts, jo Upīša un Degla­va
attieksmes nebija nekādas labās.
Rozītis: „Es jau domāju aicināt Lī­gotni,
bet Deglavam ir tāds romāns
Rīga. Man tikai bail, ka Līgotnis to
Rīgu nenosauc par Pēterburgu." Lī­gotnis
bija cilvēks ar saticīgu dabu,
bet 1928. g. decembrī, kad abi ar
draugu E. viņu apciemojāni, viņš
draugam iedāvināja savu nule iznā­kušo
grāmatu, man nekā, pat sniegto
roku lāga negribēja saņemt. Es ne­saprazdams
raudzījos sienā, kur aiz
aplodas, aiz stikla krāsainiem burtiem
izšūts vai izrakstīts teikums no Ka­ķīša
dzirnavām: „Ei ķēniņ, es nepie­minu
ļaunu." Pēc dažām dienām uz
ielas sveicināju Līgotni, viņš neat­ņēma.
Nu, nu! Un tā mēs „nepazi-nāmies"
ilgus gadus, un es nezināju,
kāpēc. Pēdējā preses ballē (1938) bi­jām
sagadījušies pie viena galdiņa,
abi mazliet iesiluši. Es jautāju, kā­dēļ
viņš uz naani dusmojies visus šos
gadus? Viņam stipri ķērusies pie
sirds mana recenzija žurnālā Latvju
Grāmata par viņa grāmatu Pasaules
rakstnieki. Es acis vien iepletu, vai
Līgotnis atkal „Rīgu noturējis par
Pēterburgu"? Jo to recenziju nerak­stīju
es, bet A. Baltpurviņš, ar ko
Līgotnis pat polemizēja. Atgādināju
viņam to. Viņš domāja, domāja, ne­varēja
atcerēties dusmošanas iemes­l
u . . .
Pēc 1940. g. jūnija, kad Latviju
okupēja boļševiki, Līgotnim sākās
smagas dienas. Nebija darba, visas
viņa grāmatas aizliegto sarakstā.
Viņš sāka pārdot šo to no savas
diezgan bagātās grāmatu krātuves,
piem., kādai bibliotēkai krievu dižā
filozofa V. Solovjeva kopotos rak­stus.
Beidzamo reiz satiku Līgotņu Jē­kabu
uz ielas 1941. g. uz pavasara
pusi. Nu mēs ļoti sirsnīgi sasveicinā­jāmies.
„Kā klājas, kā klājas, veco
rakstniek?" — „Turo8, turos. Jātu­ras
jau ir, citādi var iziet kā Rapam,"
viņš atbildēja.
Tagad Līgotnim, kuram jau dzimte­nē
bija balta galva, būtu dzīvojams
77. mūža gads. Maz ticams, ka viņš
vēl dzīvo, vēl deš.
A L Ū K S N E » )
Kad Lielā snemeļu kara laikā (1702.
gadā) Šeremetjeva pulki tuvojušies
Alūksnei, vusi apkārtnes ļaudis sa­bēguši
pilL Pils atradās uz salas un
bijusi labi nocietināta. Pacēluši ce­ļamo
tiltu, pils sargi jutušies droši.
Krievi gan aplenkuši ezera līci, bet
nevarējuši poli iejgiemt — visas lodes
lēkušas no mūriem atpakaļ. Kāds
krievu karavīrs zinājis stāstīt, ka
pils esot apburta, un apburtas pilis
varot ieņemt tikai, ja šauj ar diman­ta
lodi. Kur tādu lodi ņemt? Izrādī­jās,
ka kāda virsnieka mētelim bijusi
dimanta poga, ņēmusi to. Lai labāk
varētu trāpīt, karapulku vadonis l i ­cis
kāreivji(»m ar cepurēm sanest
ezera krastā uzkalnu, tajā uzcēluši
akmens teaipli un novietojuši tur
lielgabalu. Nu šāvuši ar dimanta
pogu, un šoreiz tiešām trāpījuši. Stā­sta,
ka poga iekritusi pa pils logu pa­šam
pils komandantam brokasta bļo­dā.
Pils ar to zaudējusi savu bur­vību,
un krievi pili drīz ieņēmuši.
Krievu sanesto uzkalnu tauta vēlāk
nosauca par Tempļa kalnu, un Latvi­jas
pēdējā laikā pārdēvēja par Senču
pilskalnu, jo pastāv uzskats, ka tui
senos laikos bijusi latviešu pils.
Krievi izlaupījuši un nodedzinājuši
pili un paņēmuši līdz daudz gūstek­ņu.
Gūstekņu vidū bijis arī mācītājs,
vēlākais prāvests Gliks ar savu audžu
meitu Martu Skavronsku. Caram Pē­terim
Marta ļoti iepatikusies un viņš
to apprecēja. Pēc Pētera Lielā nāves
Marta kļuva par Krievijas carieni —
Katrīnu I. Viņa dzimusi un augusi
Alūksnes apkārtnē Paideru ciemā.
Katrīnas I meita Elizabete Alūksni
uzdāvināja grāfam Voroncovam. Vē'
lāk to ieguva barons Fītinghofs. 1861.
gadā muižas īpašnieks piešķīra cie­ma
apbūvei zemi, kas stipri veicināja
iedzīvotāju labklājību. 1903. g. gar
Alūksni ierīkoja šaursliežu dzelzceļu.
nijā Alūksnes ezera krastā atklāja
pieminekli Latvijas atbrīvošanas ka­ra
cīņās kritušiem 7. S. k. p. kara­vīriem.
Brīvās Latvijas laikfi Alūksne
strauji uzplaukst. Lielākais rūpniecī­bas
uzņēm/ums — R. Slosa elektriskā
stacija --^ atrodas Alūksnes ezera
krastā ar zāģētavu, dzirnavām un
vērptuvi. Alūksnē ir arī vairāki lie­lāki
koka apstrādāšanas uzņēmumi,
bet tās apkārtnē alus darītava, spirta
dedzinātava, vairākas ķieģeļnīcas,
dzirnavas, lopkautuve uc. 1939. g.
Alūksnē pie staciļas uzceļ valsts ele­vatoru.
Brīvās Latvijas laikā sāk
taisīt arī šoseju, kas savienotu Alūk­snes
pilsētu ar Vidzemes šoseju.
Alūksnes izdaiļošanā liels nopelns ir
7. Siguldas kājn. pulkam.
Alūksnes Glika pamatskolu ir dibi
nājis Ernests Gliks 1683. g., bet ev.
lut. baznīca celta 1784.—1788. gados.
Baznīcā ir vecs un skaists altāris un
glabājas arī vērtīgas vecmeistaru
gleznas. Alūksnē ir arī pareizticīgo
baznīca.
1935. g. 12. februārī iedzīvotāju
skaitīšanā Alūksnē ir 4385 iedzīvo­tāja.
Alūksne iedzīvotiju skaita
ziņā ir 18. pēc lieluma no 59 Latvi-jas
pilsētām. Latviešu procents Alūk­snē
iir 86 proc. Alūksnē vislielāko
procentu no sveštautiešiem sastāda
igauņa — 4,8 proc. (211 iedz.).
1940. g. 17 jūnijā Alūksnē ienāk
P.S.R.S. karaspēks Tā paša gada au
gūstā Alūksnē izceļas lielākais uguns
grēks, kāds līdz tam Latvijā bijis:
Nodeg viss pilsētas centrs, apmēram
60 ēku. 1940. g. 1. septembrī boļ
ševikl izformē 7. Siguldas kājn. pul
ku, un tā atliekas pārceļ uz Cēsīm.
1941. g. pavasarī Alūksnes apkārtnē
aktīvi sāk darboties latviešu parti
zāņi. 1941. g. 2. jūlijā Alūksnē pie
Jāņkainiņa partizāni nolaiž no sile*
1905. g. Alūksnes pili, kas atrodas
ezera krastā un celta 19. g.s. 60-tajos
gados, apmetās ģen. Oriovs ar savu
soda ekspedīciju, kas pastrādā daudz
asiņainu briesmu darbu. Pēc 1917. g.
Alūksni pārvaldīja ciema valde, kas
darbojās līdz 1920. g. Alūksni galīgi
no naidniekiem atbrīvoja 1919. g.
29. maijā, bet 1920. g. 2. janvāri Lat­vijas
valdība piešķīra Alūksnei pil­sētas
tiesības. 1920. g. decembra bei­gās
Alūksnē novietojas dala 7. Sigul­das
kājnieku pulka ar pulka štābu.
Līdz ar pulka ierašanos, Alūksnē sā­kās
rosīgāka dzīve. 1923. g, 20. jū-dēm
vilcienu, kas ar Alūksnes el€"
vātora labību dodas uz Krieviju
Pilsētu no krieviem atbrīvo latviešu
partizāni, bet kritiskā brīdī palīgā
nāk vācu karaspēks. 1941. g. 7. jū
lijā Ziemeri pie Prinduļu mājām no
tiek kauja, kurā 23 partizāni krit no
devības dēļ. Vācu armijai sabrūkot,
1944. g. 29. jūlijā Alūksne saņem
evakuācijas pavēli, un pilsēta kādu
laiku ir nevienam nepiederoša vieta
starp abām frontēm. Alūksnē krievi ie­nāk
tikai augusta beidzamajās dienās.
Tagad Alūksne esot apriņķa , ēta.
J. K.
Niisu jaunākais
koUe^a
Ja lasītājs reiz ierastos Latvijas
redakcijas barakā, slaidās eglēs ie­grimušajā
Grafenašavas nometnē, vi­ņa
uzmanību drīz vien saistītu kāds
zēns, ar kuru gandrīz vai katrs laik­raksta
abonents atrodas netiešā kon-aktā.
Tas ir rakstnieka un redakto­ra
Viļa Lesiņa 11 g. v. dēls M i k u s ,
un visbiežāk viņš redzams ekspedī­cijā,
kur rīkojas ar līmes podiem,
pastmarkām un bandrolēm. Kamēr
Mikus Utiņi bandroli Latvijai ektemplā-roi.
Drli Ue doslei ca}ii pie latlt&llem vis&f
pasaules malās
citi zēni viņa vecumā Jūsmo par kov­bojiem
un indiāņiem vai skraidelē pa
nometnes pagalmiem un gudro, kā­das
nerātnības atkal varētu izdarīt,
Mikus mīļāk izšķiras par labprātīgu
palīdzēšanu gados vecākajiem kollē-jām.
Ar savu centību un čaklumu
viņš kļuvis kaut kas līdflīgs redakci­jas
labajam gariņam, un katrs no
darbinieku saimes rītos gaida viņa
erašanos — tik ļoti pierasts pie viņa.
Ekspedīcijas jautājumus un darbus
Mikus Lesiņš pārzina ne sliktāk par
ekspedīcijas vadītāju. Ja ekspedē-šanā
piesaista jaunu darbinieku. Mi
Jcus tam var dot vienu otru vērtīgu
padomu. Viņš uzaudzis avīžnieku
ģimenē, un trimdas gadus pavadījis
spiestuves un redakcijas atmosfairā.
Mikum jau ir vairāku gadu prakse,
Jo savā laikā Augustdoriā viņš savas
mazās un čaklās rokas pielika arī
Nedēļas Apskata izsūtīšanas darbam.
Galvenais —- viņu šis darbs Interesē.
No rita līdz vakaram viņš līmē ad­reses
un pastmarkas un šķiro abo­nentus
pa dažādajām pasaules val­stīm,
rūpēdamies, lai neviens nepa­liek
bez gaidītā Latvijas eksemplāra.
Un divas reizes nedēļā viņš brauc
līdzi ekspeditoriem uz vairāk nekā
25 km attālo Veilheimu, lai būtu pie-palīdzīgs
arī spiestuvē, laikrakstu sa­ņemot.
Vakaros Mikus bieži\ redzams
sēžam pie lielās redakcijas rakstām­mašīnas
un pārrakstām tēva manus­kriptus,
un arī šo māku piesavinā­jies
jau it labi.
Kādu vakaru lodas izdevība apru­nāties
ar čaklo palīgu. Viņš labi pa­zīst
avīžnieku izrīcības un tūdaļ ap­vaicājas,
vai tikai šī saruna nav in­tervija?
Jo Mikus gan slepenībā
labprāt vēlētos nointervēt kādu citu,
bet negribētu, ka intervē viņu pašu.
Taču mūsu jaunākais kollēga beidzot
80 un to arī pastāsta: „Es dienās vē­lētos
kļūt tas pats, kas tētis ir ta­gad
— laikraksta cilvēks." Nu. nav
šaubu — šī Mikus Lesiņa vēlēšanās
piepildīsies, ja vien pašam neradīsies
citas intereses! „Man gan patīk visi
redakcijas un apgāda darbi, arī ek­spedīcijas
lietas ir interesantas, bet
vismīļāk es tomēr kļūtu redaktors,"
turpina mazais draugs.
Nav tomēr tā, ka Mikus redzams
vienīgi redakcijas barakā, — viņš cī­tīgi
piedalās arī skautu nodarbēs. Un'
kad Lieldienās viņam izmaksāja ma­zu
gratifikāciju par centību, Mikus
prieks bija liels. — „Ko darīsi ar
naudu?" — „Krāšu un pirkšu vijoli,"
skan īsa un noteikta atbilde. Izrādās,
ka Mikus dzīvi interesējas arī par
mūziku un jau prot spēlēt vairākus
instrumentus.
Labas sekmes! Ar centību sasnie­dzams
daudz. Alfrēds Vlnčels
ūhhinaļuml
MIKLAM UN UZDEVUMIEM (3)
Kas pile kura pieder?
Bismarks dzimiii 1815. g., CerČils — 1874.,
2anna Dārka — 1412., Savanorola — 1452.,
Sopenhauerg — 1788., Dante — 1265., Mo­carts
— 1756., Rafaels — 1483. g.
Slepenais šifrs
Fr. Bārdas Mioga dziesmas lieliem vīriem:
Aijā mani nm6ikēn, žuliciņ. tu. Peles jau
ar' guļ pa salmiem.
Mikla
L ī m e n i s k i : ; 1. ZelU, 2. Miers; Lunda,
3. Ir«na. — S t a t e n i s k i : 4. Zirgi, 5.
Kauli; meita, 6,. Sauna.
PAZĪSTI SVEŠVĀRDUS!
Ekvilibristika — cirkus artistu māksla. Ko-
:Ucija — savienība, Daltonists — krāsu akli
cilvēks.