Bavarijas Latviesu vestnesis, July 17, 1946

              Latviešu Tēstnesls 194e. g. 17. j o I iA
Ar -Militārās valtfibas rīkojumu
par vififu privāti dzivafošō pārvieto*
šanu iiōmetn^ Lībeiā lekāmtad 2
jaunas nometnes, kurās nometināti
ap 1000 pilsētā un apkārtnē dzīvo­jošo'
tautiešu. Viena nometne iekār­totā
Marli ielā, un tajā novietoti visi
strādājošie, bet otra — „Gau3as" no­metne
atrodas Traves attekas kra­stā,
koka barakās. UNRRA's še­jienes
vienību vadība paziņojusi LI-bekas
la'tviešu nometnēm, ka no­metņu
iemītniekiem, kam Kanādā
dzivo vecāki, brāli, māsas, brālēni
vai māsīcas, esot iespēja izceļot uz
Kanādu. Izceļošainu kārtošot Kanā­das
Militārā misija Berlīnē (P. Lud­vigs).
— No Ambergas nometnes 150
tautiešu pāfcēla tli^Guneenhaazenu,
kur pārvietotiem iekārtota atsevišķa
nometne bijušā skolā. Ģimenēm ar
bērniem ir atsevišķas istabas, pārē^
jie novietoti kopējās telpās, kuras
paredz^ norobežot ar starpsienām.
Kopgalds un viiftuve atrodas citā
ēkā, kadā viesnīcā blakus. Jaunās,
noinetnes iekārtošanu vada komsln-dantsi
E. Driba ar palīgu E. Melber-zu.
Atjaunotas mācības tautskolā
un darbojas arī bērnudārzs, Gun-cenhauzenā
pašreiz ir 3 atsevišķas
latviešu nometneife ar 250 iemītnie­kiem
(A. M.), — 0snabrikajš t>P no­metnēs
p^c UlsffeRA's norādījuma
katrai taļitlbai iecelti īpaši nozaru
pārziņi, kas darbosies pēc UNRRA's,
nometnēs galvena komandanta un
tautību komandantu norādījumiem»
Šādi pārziņi iecelti telpu, sanitāro
jautājūifnu, darbu, virtuves un sa-dalTtavas,
izglltibjis un mākslas, at-pūtafs.
un sociālo nodarbību, sporta
un poli'cijaš nozarēs (,JnforiiiaciJas>
Biļetens'^ Osnabrīkā), — Augsburgas
Hochfeldas latviešu nometnes tau­tas
augstskolā pēc pusotra mēneša
intensīvā darba (līdz 11 stundu die-
:,nā) beigušies muimieku kursi. Pār-baudijumoš
piedalījās un apliecības
par - amata praktiskām un teorē­tiskām
zināšanām ieguva 20 kursan­tu,
iruvākā Taikā paredzēti namda­ru
kursi, ķuŗos mācību ilgums tā-
. pat būs pusotra iiiēneša ar 8 darba
stundām dienā (^Nākotnei" Augs-burgā).
—ļ Angļu okupācijas joslas
latviešu skautu vadītāju kui'si lat­viešu
skauti! priekšnieka prof. E.
^Dbnsdōrfa vadībā no 8.—16. jūnijam
notika Elbas upes krastā! B ē r n š e -
n a s tiiVUmā. itursi devā daudz vēr­tīgu
iļer6šinājumu turpmākai skautu
džtvei („^tavaS) ZtņotSjš" Hanā). —
t s k plrštāVībāl Ing^Ištate (Auf der
Schahž 5, Itig61štadt/Donau, Bayet1i)
iKi t t a l ' i j a s ziņo, ka tur atrodas
p):ģērtš Ozoliņš, dz. Ž2. g., no Rīgas
(81.G-41i40e.L), Adāms Arnolds
feergs, Ciz. |10. g., no Kazdangas pag.
(8i.G^4ļl346-L), ar adresi US PWE
9731, OM, iSV. Č6., un Arturs Sjr-gonš
no kaštrāilēš ar adresi US
PW6 Si63, Nāpies, Itary. Viņi neko
neziha .t>ar, saviem piēdērl^em Vā­cijā
uA l'udž tautiešus r&kstīt (Dr.
J , A. feiSofs). - Pai: latviešu mākslas
Edgītfa Svide
0 is manas
Māja, kur bld&i viesojās ari Blau»-
manis, bija. Cēsu tirgotāja un Mar-snēnmuižas
arendātora Jēkaba Pau-kuļa
jaunās paaudzes^ mītne Ŗigā,
sākumā Tērbatas ielā, i a d Dzirnavu
ielā 2, kur 3-4 istabu dzīvokli notika
jaunatnes sanāksmes. Paukuļa trīs
dēli un divi meitas apmeklēja vidus­skolas^
bija lieli mūzikas mīļotāji,
daudz muzicēja im muzicēt m^jās
pie labākiem Rīgas klavieru, vijoles
un čello skolotājiem. EmstsPauku-lis,
vēlākais Latvijas universitātes
pataloģijas prdfestors, toreiz bija Rī­gas
pilsētas ģiitmazijas pēdējā klasē
un spēlēja vijoli, Jūlijs un Volde­mārs
apmeklēja reālskolu, pirmais
bija apdāvināts pianists, bet Volde­mārs
spēlēja čello un klavieres. Kād
Emsts Paukulis aizgāja uz Tērbatu
studēt, viņa vietā par vijolnieku stā-:
jās Alb, Grīnups,, kas j au piedalījās
ari Rīgas latviešu biedrības mūzikas
komisijas augusta koncertos. Siem
koncertiem tālaika latviešu mūzikas
dzīvē bija tādtn pat nozīme, ka lite­ratūrā
zinību komisijas vasaras sa­pulcēm.
Grīnups ipēc reālskolas beig­šanas
iestājās Pēterpils konservato­rijā,
bet tēvs piespieda viņu studijas
tur pārtraukt, pārliecināts, ka ar tā­dām
„blēņām", kā mūzilca, maizi ne­nopeltais
» Tomēr liktenis bija lēmis
citādi un Grīnups ilgus gadus spēlē­ja
Nacionālās operas orķestrī vijoli.
Tā iznāca, ka šīs „blēņas'*, kas G r l -
nupam bija sirdslieta, sagādāja arī
iztiku viņam un viņa ģimenei. Sim
mūziķu pulciņam pievienojās ari vēl
klavieŗskolotāja Alise Savicka, ko
velājt apprecēja ķīmiķis Pēteris
Meņģelis, bet pulciņa īstā dvēsele un
vienotājs bija skolotājs Mārtiņš Ger-lins,
liels mūzikas entuziasts un labs
mūzikas literatūras pārzinātājs. Viņš
ilgus gadus bija vadījis Valmieras
biedrības kori, ar kuru III latv. dzie­dāšanas
svētkos dziļBsmu karā ar J .
Vītola „Bērzs tīreli" izpelirtijās aug­stāko
godalgu, un bija viens no shial-kajiem
mūzikas pazinejierh, kas visu
•binvlaiku varēja pavadīt savā bagā­tajā
nošu bibliotēkā, lasīdams notis
un izbaudīdams pilnīgāko < prieku.
garā šo mūziku klausīdamies, Ger-lin$
Pmikujtt ļ\ūdtfā spēlēju altu un
no savas krātuves JtzvSl^jās un pie­gādāja
vajadzīgās notis kvartetiem,
trio un kvintetiem. Af savu skaisto,
Vidzemē torete t^Mi pazīstamo teno­ru
viņš bieži mūs^ iepriednāja ari
ar operu ārijām un solo dziesmām.
Sis kamermūzikas pulciņš toreiz
daudz koncertēja lauku biedrībās —
Valmierā, Smiltenē u n Piebalgā. Vēr
lakos gados no viņa attīstījās pazī­stamais
Selonijas stīgu kvartets, kas
gadsimteņu maiņā bieži piedalījās at­klātos
koncertos Rīgā ar ievēroja­miem
panākumiem.
Pulciņā vienu laiku piedalījās arī
Maskavas konservatorijas audzēknis
Buks, kas latviešiem gan gājis zudu­mā,
bet Maskavā bija iecienīts kā
Zimina operas diriģents, kur ari uz­vesta
viņa komponētā opera. Nevis
kā izpildītājs, bet kā klausītājs puK
ciņā piedalīj% Erņsta P ^ u ļ a ģim^
nazijas biedrs Emilis Melnģailis. Lī­dzi
viņam uz mūzikas Vakariem mē­dza
atnākt ari viņa draugs un lab­vēlis
Rūdolfs Blaumanis, kas gados
gan bija par mums' visiem vecālcs,
bet prata cienīt un ar labpatiku
klausīties mūziku. Blaumanim^ bija
patīkams tenors, un viņš ikreizes
dziedāja līdz, kad uzsākām korī dzie­dāt
tautas un citas pazīstamās dzies­mas.
Ar savu sirsnīgo skatu, kūŗā
bieži paspīdēja humora dzirkstis,
Blaumanis drīzi Vien iekaroja
visu mūsu jauniešu sirdis un nekad
nelika mums s^ust gadu starpību un
savu pārākumu, Jo viņš tolaik jau
bija mūsu ievērojamākais rakstnieks.
Andrievam Niedram, kas ari šad tad
mēdza atnākt un kuru gan mazāk
saistīja mūzika nekā simpātijas pret
Annu Paukuli, kas vēlāk pārvērtās
draudzībā lidz viņu abu mūžu |)ēdē-jiem
gadiem, ari jau bijā Vārds rakst­niecībā,
un viņa raksti torefcz parā­dījās
„Baltijas Vēstnesī". A r i l»āedra
pret Blaumaii teitifi^
spektu, pretēji Melngailim, kam pie­tātes
sajūtā bija sveša.
Neņemos apgalvot, vai šajās jau­natnes
sanāksmēs meklējami sākumi
un pamati tām draudzīgām attiecī­bām,
kas vēlāk Blaumanim nodibi­nājās
ar Niedru ,JPēterburgas Avīžu"
laikā un pastāvēja iīdz 1905. gadam,
kad viņu ceļi šķirās. Mūsu pulciņā,
kuf mūzika bija pirmā vietā, pārru­nas
par rakstniecību un literāri strf-di
parasti nebija dienas kārtibāv to­mēr
ikreiz mums bija liels prieks
un gandarījums, ja Blaumanis pats
mums lasilja priekšā kādu na sst*
viem dzejoļiem vai stāstiem. P a lie-lākju
daļai tie bija humoristiska vai
satīriska satura, un viņš tur „pulie-rēja"
kādu parādību, notikumu vai
personu, kas sabiedriskā dzīvē bija
izpelnījusies rakstnieka uzmanību^
Melngailis pulciņā nekad nepieda­lījās
nedz muzicēšanai nedz ari dzie­dāšanā.
Neņemos pateikt, vai tfiš
notika aiz iedomīgas pārākuma sa­jūtas,
Jo Melngailis pats sevi jau to­reiz
uzlūkoja par ģēniju mūirikā un
šacha spēlē, nevarēdams tikai iz­šķirties,
kam dot priekšroku, — vd
tas, varbūt, bija vienīgi balss dotK-bas
trūkums, ko viņš pūlējās apslēpt
Blaumsmis tādos gadījumos, labsii*-
dfgi smiedamies, Melngaili un cittid
mierināja ar to, ka viņa balsi sa­dzirdēšot
tad, „ k a d melnais gaiUžs)
dziedāt sāks". So pašu teicienu: „Kad
melnais gahis dziedāt sāks!" Blau­manis
liek atkārtot vai katra tei­kuma
galā prātā Jukušai A l a i „Pa-zudušā
dēlā", un Melhgāilis laikam
savam labvēlint to n ^ a d naV pie­devis,
lai gan no Blaumaņa pieredzē­jis
tik daudz laba, ^ k daudz sirsnī­bas
uh laipnības, ko pats Blauma­nim
atmaksājis ar visu citu, tikai ne
ar Mphlbu un sirsnību.
Blaumanis šad un tad paņēma līdz
arī kādu savu manuskriptu un deva
mums lasīt, iekams tie vēl nebija ie­spiesti.
To vidū atceros dažus Viņa
stāstus un humoreskas, kuras neat­rodu
uzi^emtus I n ^ t o s riGdcstos. Starp
citu, mūsu vidū ciikidēja kāda Blau-
Stita humoreska, kurā viņš savam no
lugām pazīstamam Jankellm liek
stāstīt un žēloties par pārdzīvotām
briesmām un nedienānij apstaigājot
ar paunu Vidzemes lauku mājas.
A$rbnoii»i m skolu
datbiniektt sanāksme
Mērbel^ 3. ua 4 JOiiJā notika ^
mā angļu joslas latviešu agronb-misko
darbinieku un otra latviešu
skolu darbinieku sanāksme, ko ie­vadīja
organizācijas / komitejas
priekšsēdis prof. M. Eglītis. Sanāks­mes
go(ļla' prezidijā ievēiēja prof. Dr.
3!C Kundziņu, prof. DrVL^ Svābi,
pŗāv. E. Bergu un J . Celmu. Atklā­jot
sanāksmi, L C K priekšsēdis prof.
pr. K. Kuttdzjņš norādīja, ka šobrīd
]j)ersonīgās intereses jāupurē tautas
kopības interesēm. „Mūsu nākotnes
izredzes nav zināmas", teica profe­sors.
„Ticot labākiajam, jābūt gata­viem
arī nelabvēlīgākam atrisināju-mam.
Nesen dažas autoritātes ir no-rādīJĪLišas
uz divi gadu palikšanu un
iesaistīšanu darba mūsu tagadējā
trimdas vietā. Dzīves realitāte mums
skati Neinbur^ŗā (vorm Wald) atzi­nīgas
atsauksmes 2. jūlijā sniedz I^-
gen^iburgas Vācu laikraksts „Mittel-bayeriscJie
Zdtung" un Veidenas vā­cu
laikraksts „Dei- Neue Tag'*; Skat}
2. un 3. jūlijā savos raidījumos at-zīmJēja
ari Minchenes raidītājis, vel­tīdams
tai atzlhīlbu (O. Akmentiņš).
—. Latvijas sūtnis S k a n d i n a v 1 -
j a s valstis Vāldetnārs Salnājs maijā
atzīmēja 60 mūila gadu. iubilejaš
gādijurnā iiōtikā sūtņa godināšana,
kurā piēdalijāji aj) 50 dalībnieku. Par
šutņā dai^bibu miāja J . Breīkšs, doc»
K. Zivertš uh ģeh. Tēpfers («Laitvju
Ziņas" Stokholmā). — Latviešņ ap­vienības
Zviedrijā padome par savu
godabiedru ievēlējusi prōf. J . Vārš-bergu.
Apvi^Ibas jaunajā valdē ie­velēti
par priekšnieku J . Žalcmants,
par priekšniekā 1. b. H. LiepiņŠ, <2.
b„ E. Štāks, sekretāru V, Bērziņš,
kasieri V. Piķelis ūn locekļiem E.
Balode, P. Mežaks, V. Mucenieks un
A. SkrastiņS. —- Darba tirgus komi­sija
Zviedrijā paziņojuši, k a t. s. ar-chlva
darbus, kuŗoš līdz Šim strādā­ja
nelielā skaitā ari latviešu bēgļjĻ
turpmāk samazinās. Vispims archl-va
darbos nevarēs strādāt 2 cilvēki
no 1 ģimenes un neprecējusies, kas
jaunāki par 40 gadiem. Vēlāk pa­redzēts,
k a archiva darbos varēs pa­likt
pēc īpaša lūguma tikai vecāki
par 55 gadiem. — Zviedrijā iznācis
Artura Krodera atmiņu romāns „De-gošās
dienas", kura tēlots latviešu
tautas atbrīvošanās posms no ca­riskas
Krievijas virskundzības. Grā-mātas
pirmajā daļā parādīta latviešu
jaunatnes d ī ņ a p r ^ i^
ld05. gada. Autora s k a t i j um 190i^
gads nav nejaušs krievu rev0ludjiit
atblāzmojums Latvijā^ bet secīp
posms gadsimteņu ilgajā latviešu
kategoriski liek pārorientēties im i z ­vēlēties
jaunus darba laukus. Ne­drīkst
kaunēties ne no vleņa darba.**
Sanāksmi apsveica aii UNRRA'S
151. vienības direktors Ģ, Desmētfi^^
netrāpīdams: „Ir skaidrs, ka apstālc-<
|i daudziem liks mainīt savu lldzSi-ttēj(
i arodu. Jums Jāiegaumē, ka ze^
mēm, kas jūs vēlēsies uzņemt, va-^
Jadzlgi speciālisti. Sim zemēm i i
vajadzīgi ražotāji, nevis ražojumu
patērētāji".
Sanāksmes darba ppsmā L C K i z ­glītības
un kultūras iiozaresvadi^
tājs J Cetos snie(tea\pārskatu par
izglītības Jautājumiem Migrācijā
norādīja, ka turpmāko arodu sarak­stos
tik drīz nebūs vairs daudzo d i ­rektoru
un administratīvo darbinie­ku
posteņu. Latviešu Y M C A ' s i ^
nerālsekretārs agr. B. Radziņš klāt­esošos
iepazlsthiāja ar YMCA's uz­devumiem,
bet agr. A. Punka' pasvi-troja
nepieciešamību saskaņot ār­pusskolas
izglītības darbu, kurā jā­māca
nevien teorija» bet ari praķia^
Tālāk darbs noritēja atsevišķās sefc*
c l ] ^ Agronomiškie-darbinieki vie­n
o ^ ka jāveicina lauksaimniecības;
izglitite, 1 ^
spējams organizējot ^ķolas. Apzinot
visus āgronomiskos darbiniekus, r a ­dāms
šo darbinieku A centrs. Jārūpē­jas
paŗ lauksaimniecības darba iespē­ju
sagādāšanu Vācijā. Mācll>as iestā-žu
darbinieki sanāksmes laikā pār­runāja
daudzus skolās dzīves jautā-iJiatviskais
Vards^V^^M^
brivibas c l ^ vē^urē.^^^^
lita arī 4)tra daļa, un. tas iir pls^ākaii
episka rakstura dcoŗ^
publicēts tagadējā latviešu «migā^
cijā U i a t v j a Vārds^ StoUokņā).^
Dr. ņied. Kārlis A p i n i s no E i dK
pār^etbjies dzīvot uz Aiig8»>
un i^eņem visus latviešu M s
Bliņmieķus bea atlīdzības pirmdte-^
nāsi trešdienās
9rl2, Seirvatius-Stift» LindauerstTi
32, Augsburg-Hochfeld. 1
m
Artiirs ftauģārs
Mežonīgā skaistule
Tāva tērpā S^žums lāš
āčlS rtis^ ik t-itu:
Debess krāsās zeltainās.
Sārtās, tumši ēnairiāš
tevi Mfdžam šķietu.
Noslēpumu stunda šī
īstā stunda tava.
/ Katrā straujā mutuli
Tava ēna atplaiksnī,
mirklis — tevis nava. >
Tava sirds ja iekāro,
acīs nozib gaile,
Vēstot brīdi pastaro.
Lāi tev ceļu nekrusto,
kaš i r sīks ka mailē!
Redzu, nosmīn skaistule, —
dzejnieks sirdi šķeltu.
Pievilsies, tu cietsirde!
Vēsu strautu forele
arī valkā zeltu.
Anslavs EgHtls
I Heincs Diters Faigle
(1. turpinājums)
Skaļi sasizdams papēžus,^ staltais
brūni uniformētais vīrs tajā pat
mirklī izšāva labo roku acu augstu­mā
un nobēra: ,,HeilHitler! ŌT pa-liginžeilleris
Horsts Ginters Hāss,
Pfiferlingeņas kara saimniecības ie­celtais
uzraugs!"
Heincs Diters bija redzējis Horstu
Ginteru tepat miestā tekalējam cau­rās
bikšeles. Tad taš aizbrauca uz
ziemeļiem^ iestājās partijā un tagad
bija atgriezies dzimtajā pilsētā vare-nāks
pa^ pašu birģermeistaru.
Heihčš Dilerš labi zināja, cik vēr­tīgā
šāda i^az'išanas grūtajos laikos,
bet pameta tikai ar galvu, nesnieg­dams
tokas. J a vii;iš nedrīkstēja iz­triekt
„0T*^ vīru no sava namā, tad
nenmāja ar to ne vārda, pat pie pus-i
dienu galda. Vēlāk Trautele saņēma
briesmīgu brāzienu par biedrošjmos
ar-tās varas pārstāvi, kas iznīclnā-jusi
viņas tēva karjeru, iegrūdusi
nāvē viņas brāļus un postā visu Vā­ciju.
Viņš kliedza, ka labāk pāiiiks
ļ no vistu baril)as iim sapelējušas k u -
ļ kuruzas, nekā no taukiem, ko sagā­dās
;,0T" vira palīdzība. Trautele
raudāja, bet klusēja. Jaunākā meita,
deviņgadīgā Zīgburga, brēca līdz.
, Anna Helēna ieslēdzās virtuvē.
^ No šīs dienas Heincs Diters Faigle
kļuva svešiniciks savā ģimenē.
Viņam pialihca tilcai vistas. Pie tām
viņš pavadīja augas dienās. Pie vis­tām
un radioaparāta. Jo trakāks vēr­tās
pēdējo kara mēnešu posts, jo dī­vaināku,
nevaldāmāku prieku un
gandarījumu sajuta Heincs Diters
Faigle. Viņš bija to paredzējis! Viņš
bija pret to cīnījies. Viņam bija un
palika taisnība.
Un tad — nāca kapitulācijar^fi-ferlingenai
baigās varas maiņas die­nas
pārslīdēja laimīgi, jo sievas ar
slotām padzina karavīrus no tanku
sprostiem un ,,folksturms" sameta
strautā dinamītu, ar ko vajadzēja sa­spridzināt
svarīgākās, ēkas. Pfifēr-
Hngena bija pārcietusi karu gluži
neskarta.
Pēc īsa lailca miestā atgriezās i z ­klīdinātie
un ieslodzītie Heihca Dite-ra
partijas biedri, nākdami atpakaļ
vifecajos un vēl augstākos amatos.
Heincs Diters sagaidīja savu stundi^
- viņu iecēla par apdrošināšanas
kases direktoru.
Heincs Diters „ār tām kājām" par
spīti visam un visiem tomēr izrādījās
viens no ievērojamākiem vīriem v i ­sā
piestā. Otrs aiz birģermeistara,
jo apdrošināšanas kasē, vienīgajā no
visām miesta iestādēm bijā patvēru­sies
nauda.
Ar skubu direktors Faigle^ķērās
pie nacionālsociālistu izrayēšanas
savā iestādē. Bet nacionālsociālistu
pēkšņi vairs nemaz nebija. ^Neviens
'ierēdnis, neviens pfiferlingenietis
nekad nebija ne balsojis par Hitle­ru,
ne vispār gribējis ko par viņu
zināt. Nekad Hitleram nebija bijis
tik daudz pretinieku kā pēc kapitu­lācijas.
Pat kases vārtnieks, kas
Heincu Diteru pēc padzīšanas no
kases ne reizes nebija sveicinājis,
tagad, !*pie krūtīm lazdams, zvērēja,
ka tā darījis vienīgi partijas dižvīru
spiests un apdraudēts. Bet dižvīrus
vadītāju posteņos atkal bija izbīdī­jusi
neticama nelaime un apstākļu
sagadīšanās vai ari — vēl augstāku
un lielāku dižvīru spaidi un draudi.
Un tā, no augsta uz augstāku ejot
dabīgā kārtā vajadzēja nonākt līdz
pašam Hitleram - galvenajam drau­dētājam.
Bet tas, apliedamies ar
benzīnu, bija visu vainas izpircis.
Dažs amatvīrs tomēr bija turējis
par prātīgu atstāt pilsētas un apriņ­ķa
robežas. To vidū arī PfiferLinge-nas
kara saimniecības ieceltais uz­raugs
Horsts Ginters Hāss. Taisni
šo viru direktors Faigle vismīļāk
tedzētu sagūstītu. Bet — Visa? Šīs
lietas patiesībā bija sikumL Direl^
>rs Faigle triumfēja. Vkļ» aprēķiJJl
bij ā izrādījušies pareizi Viņa PāiN
tija gavilēja, viņa nsddnieki drebiS-ja.
Viņil aikal bija visiem vajadzīgs.
Šoreiz plsoņi^n^
tērzēdami pie kaa^ lodziņa^ b€!t,
cepures rokās grozīdami, spiedās
uzgaidāmajā istabā im pacietīgi
gaidīja, kad tos ielaidis kabinetā,
dii^ektora žēlīgā vaiga priekšā. Viss
bija labi, tikai — Heincs Diteirs
Faigle bija viens ar savām sekmēm.
Ģimene neizrādīja par tām ne ma­zākās
intereses.
Pagāja pāris mēnešu d^rbā m
steigā un pēkšņi notika brīnums —-
atkusa ari ģimene.
Kādu dienu Anna Helēna vienkār­ši
piesēdās Tjram blakām kā s^iās
dienās un izjautāja par darbu im
plāniemi. Trautele bija jautra im
sm<yās., bet mazā Zīgburga aicināja
spēlēt riču-raču. Heincs Diters gluži
apmulsa. Tad viņu pārņēma dziļš,
bet savadi drudžains prieks. Viņš tik
tikko novaldīja asaras. Tikai tagad
saprata, cik ļoti bija ilgojies pēc sa­vējo
mīlestības. Beidzot melnie ga­di
pārgājuši. Viņam atkal bija gods,
darbs, i^mene. Viņš sirsnīgi apkam­pa
savējos un varēja zvērēt, ka no
tās dienas neviens ģimenes tēvs visā
Pfiferlingenā netika vairāk lutināts
un cienīts kā viņš.
Tagad — bieži doeaāja Faigle —
Anna Helēna tomēr sacītu: labāk
kropls nekā beigts. Viņas kropMs
vīrs tomēr bija no pirmajiem miesla.
Panākumi valdzina sievietes, vien­alga,
vecas vai jaunas.
Ģimene atkal sēdēja vakaros ko*
pā kā Ženajās priekškara dienās, t ^
zēdama un spriezdams. Heincs Dļ*
teŗs reizērii nolaidās pat tik tālu, ka
pus pa jokam Jautāja sievas domas
pat kase^ valdīšanās lietās. Ģimene^
tagad zināja visus viņa lielos kānW
Direktors Fāigle gribēja kāpt augšui^
uz apriņķa finanCu pārvaldi, uz ap­gabala
pārvaldi līdz pat visaugstā­kajām
vācu iestādēm, kādam nākot­nē
Vajadzēja veidoties okupētajā
valsti un kurās viņa partija plaši
piedalījās. Viņa rokas un viņa vārās
visā trešās valsts dibināšanas laikā
bija palikuši nevainojami un tīri.
Tīrsl Tūkstoškārt viņš bija uzsvē­ris
savējiem, cik svarīgi visos sīku­mos
ievērot likumīgs un rīkojumus*
J a viņu — direktoni\un uzticības vī­ru
tagad pienāktu ķāut visniecīgā-kā
pārkāpumā, viņš būtu beigts c i l ­vēks^
uz visiem laikiem. V
Un tagad šī vēstule! Slepentlio-tikumi
viņa namā! Bet kas slepens^
tas noziedzīgs.
' (Turpinājums sekos)
Tautieši, kas 44. SO. a issbrauca no
Bolderājas, 2. 10. ieradās Goien-hafenā,
brauca ar v i k . nz Spelle-nu.
tad uz Berlīni, kur f?aļa i z ­kāpusi!
Kāds bija vilcienu tālā­kais
maršruts? Vai kāds ' at­ceras
I n t u Ķ i k ā n u , 19 fe. :\,
kas turējās kopā ar kādu jaunu
sievieti? Ziņas L vet. ārsts A u -
g^ļusts Ŗ i k ā n s : DP Camp, HL
e«, Meerbeck, Kr. Stadthagen (21).
2855