Bavarijas Latviesu vestnesis, July 6, 1946

              1946. g . 6. jūlijā LatvieSo Vēstnesis
100. izrāde
Latviešu teātrim EsHiigeiiā !§ajās
Ajenās bija darba jubileja lOtO. iz­rāde,
^kuŗā teātris sniedza Blaumaņa
,j8kroderdienas Silmačos*\ Teātris
darbību uzsāka pžg. gadā Ambergā,
pēc kam pārcēlās uz Eslingenu un
līdz šim izrādes sniedzis he vieli Es-ļingenā,
bet viesojies arī latviešu no-friēlhē^
Bavārijā, Vīrtembetģji un
Lielhesenā. Pavisam latvie§U flātŗa
izrādes noskatījušies pāri par 50.000
skatītāju. „VLP" Eslingenā
; Arodskola Flensbuircļā
Jullijā šākurnā Flensbiirgas latvie-
811 hometnē „Antwerp" atklāja arod­skolu.
Skolai 3 nodaļas — Ķūvniecī-bas,
mechanikas un ķīmijas, un to
Vada inž. K. Upesleja. Skolas, pro­gramma
pieskaņota Latvijas arodsko­lu
programmai, mācību ilgums pus-otta
gada. Skolai labas telpas. Ie­kārtotas
arī darbnīcas, Vēl| iespēja­ma
jaunu audzēkņu uzņtemšana, ad­rese:
Latvian Camp „Antwerp", We-sterailee,
Flensburg (2ļ4).=
Pie skolas darbojas arī arodkursi
pieaugušiem^ kuros māca teoriju un
praktiskos darbus autovadīšanā, šū­šanā,
cepurnieku arodā, techniskā
rasēšanā, aušanā, frizieru lim' foto­grāfu
amatā, elekttoinstall^cijājbūv-galdniecTbā,
mūrnieku, radiotechni-ķu,
grāmatsējēju, namdaru, kurpnie­ku
uh elektriķu amatos. Sājos kiīr-sos
mācību ilgums 3—6 mļēneši. -ts.
Da*bš pārvērš zirgu staļļa
pa* darbnīcu
; Llbek^Mēzenās kazarmu latviešu
nometnē darbojas pārākums, ko te
sauc par apavu fabriku. Tā gan nav
nekāda milzu celtne ai* dūmeņiem
un lielām izkārtnēm, bet agrāko ka­zarmu
zirgu stallis un manēža, kas
pārbūvēta un pielāgota apavu darb­nīcas
vajadzībām. Darbnīcā šobrīd
strādā ap 100 cilvēku, no kuriem gan
tikai neliela daļa ir kurpnieki-amat­nieki.
Daudz vairāk ir mācekļu un
darba iesācēju.
Uzņēmuma sākumi meklej ami pag.
g. septembri, kad pārņemta bij. vācu
apavu fabrika Neimlnsterā. ifagad
pasākumu UNRRA's 801. vienības
pārraudzībā vada igaunis Virro un
latvieši Aleksejs Bite, Ādolfs Straz-dovskis
un Viktors Stelvachs. Arī ap
85 proc. nodarbināto ir latvieši, vis-vairāk
no pašu māj ām ~ Mēzenas
nometnes, bet ir arī strādātāji, kas
dzīvo Lībekas Rīgas nometnē vai arī
tālākajā Traves un Herrenvīkas no­metnē,
lildz šim darbnīca izlabojusi
vismaz 20.000 apavu, ne vien Lībekā
novietotām pārvietotām personām,
bet ari Gēstachtas, Neištates un ci­tām
apkārtējām nometnēm. Visvai­rāk
laboti sieviešu apavi, tad vīriešu
, kurpes4jn darba apavi. Blakus labo­šanas
darbiem darbnīca katru nedēļu
pagatavo 70 jaunu pāru vīriešu dar­ba
apavu, 20 pāru kurpju un 50 pāru
sieviešu sandaļu. Ja radīsies vajadzī­gais
darbaspēks, fabrikas produkciju
varētu vēl kāpināt, tādā gadījumā
ipaši ražojot bērnu apavus.
Fabrikā nodarbinātie amatnieki
par savu darbu saņem 93 feniņus
stundā, darba drēbes, pusdienas un
pēc zināma laika nostrādāšanas —
apavus. Tas ir viņu atalgojums.
Katru rītu pl. 8 darbu spķumu pa­vēsta
sirēna, pusdienās pusstundas
pārtraukums un pēc tam, darbi tijr-pinās
līdz pl. 17, Darbs dalīts un
mechanizēts. Četrās lielās gaišās tel­pās,
kur pag, ziemā ierīkota arr cen­trālā
apkure, darbojas ap 20 dažādu
elektrisko mašīnu. Klaudz veseri.
Materiālu pietiek, jo bez, pārņemtā
Ņeimīņsteras materiālu krājuma sa­ņemts
arī liels daļadzums amerikāņu
materiāla. Darbnīcas noliktavā, bla­kus
īlenu un knaibļu rindām, diegu
kamoliem un piegrieztu zoļu saiņiem
redzama liela kaudze vāciļi armijas
patronsoīmi, durkļu turētāju, seglu
j^onui un taml. priekšmetu,.kurus ta­gad
izlieto apavu labošanai.
Nometņij pasūtinājumus darbnīca
pieņem kollektīvi ar UNRRA's at-
^ ļauju. Pieņemšanas kšrtībā apavus
' arī labo, un tas ilgst 1—-2 nedēļas.
Izņēmuma veidā ar UNRRA's īpašu
piekrišanu apavus var izlabot arī
pāris stundās, pie kam klients tādos
gadījumos var u?igaidU ^egām izklā­tajā
darbnīcas priekštelpā. Laboša­nai
nodotos apavuS; vispirms izšķiro
un apzīmē ar darba numiu*u, atzīmē­jot
arī kurpnieka numuru, kas tos
labos. 'Kad rokāīrfMarāmie labojumi
paveikti, apavus apstrādā ar mašī­nām.
Arī zoles piesit mechaniski. Pie
8 šujammašinām. strādā sievietes. Par
apavu labošanu to īpašniekiem —
pārvietotām personām uav jānaaksā.
Pēc „UNNRA 801" Lībekā
Bruss flacinsons (Brūce Hutchinson)
(Beigas)
Kas tad, īsumā, ir amerikāņu taur
tas morāle, ko tad īstenībā ameri­kāņu
civilizācija nozīmē vienkāršo
cilvēku dzīvē?
ToreiZj kad republiku dibināja, tā
pacēlās augstu pāri visām vienīgi
saimnieciskām un egoistiskām tieks­mēm,
tā bija radīta Dievam paklau­sīga
indivīda brīvībai. Amerikāņu
demokrātijas principi sākumā bija
nedalāmi no dziļas reliģiskas pārlie­cības
un no individuāli tikumiskās
dzīves.
Visbīstamākais, kas skāris ameri­kāņu
dzivi pēdējo paaudžu laikā, un
droši vien arī visdziļākais notikums
viņu dzīvē ir bijis uzbrukums šiem
sākotnējiem ideāliem. Dzīvība un
brīvība Savienotās Valstīs palikušas
tikpat svētas,, kā tās ierakstītas Neat­karības
deklarācijā. Bet cenšanos
pēc laimes iztulko pavisam citādi,
nekā to saprata valsts dibinātāji.
Amerikāņu tauta ir pirmā, kurai
jebkad radusies izdevība vispārējai
labklājībai, iespēja dot katram
daudz mantu. Pagātnē šāias iespē­jas
bija ierobežotas ar dažām nelie­lām
pasaules territorijām un ar ne­daudzām
privileģētām ļaužu šķirām.
Amerikāņu tauta ieguva puskonti-nentu,
apveltītu ar gandrīz visiem
nepieciešamiem resursiem, taisni tā­dā
brīdī, kad izgudrojumi ļāva pār- •
vērst šīs dabas bagātības mantās. Ar
šo vienreizējo iespēju amerikāņi ra­dījuši
augstāko no jebkad piedzīvo­tiem
dzīves stjindartiem, uh to viņi
bija nosaukuši par cenšanos pēc lai-me!
5.'
Bet pasaules augstākais dzīves
standarts nav radījis lielāko laimi
pasaulē. Daudzas nabadzīgākas tautas
ir daudz laimīgākas. Uh visi ameri­kāņu
dzīves liecinieki — literatūra,
noziegumi, laulību šķiršanu skaitS;
izmisīgi mēģinājumi izbēgt reālai
dzīvei ar milzīgu un seklu izpriecu
rūpniecību, nemiers un neapmierinā­tība,
kas liek amerikāņiem traukties
pa autoceļiem prom no mājas— rā­da
mums, ka cenšanās pēc laimes
bijusi nesekmīga.
Iemesls tam, bez šaubām, ir tas, ka
izkurtējusi galvenā doma, kas vei­doja
valsti — dziļi reliģiozā ticība
un iekšējā pārliecība. Iekšējās lai­mes
vietā amerikāņi apžilbuši, dzī­damies
pēc ārišķībām, pēc spožuma,
pēc ne ar ko nesalīdzināmā luksa
seklām - apmierinātībām, kas draud
tos iemidzināt.
Dinamisms, kas radīja nāciju no
nedaudziem nenogurstošiem ferme­riem
un iebūviešiem, nebija ticība
mantai, bet gan ticība cilvēkam. Šo­dien
amerikāņu dzīves un amerikā­ņu
politikas galvenais dzenulis ir
cenšanās radīt vairāk mantu pār­liecībā,
ka tās radīs labākus cilvē­kus.
Katras politiskās partijas, katra
sekmīga politiķa, veikalnieku un
strādnieku sludināmā filozofija mā­ca,
ka visas cilvēku dzīves problē­mas
bOs atrisinātas, ja saražos un
izdalīs / pietiekami daudz mantu.
Tautas ienākumu indekus, par kā­diem
agrākie amerikāņi nekad ne­bija
dzirdējuši, glorificē par nācijas
rakstura,indeku, par panākumu vis­augstāko
mērauklu. Katrs cilvēks
no paša pieredzes zina, ka tas ir ne­patiess
indeks un galīgi neprecīza
mēraukla.
Meklēšana pēc patiesības daudziem
miljoniem ļaužu izvērtusies par
meklēšanu pēc kaut kāda jauna vei­da
peldu vannas, līdzīgu tai, kādu
Romā lietbja Kaligula tieši pirms
nemazgāto barbaru ierašanās. Dievi,
kufus tagad pielūdz, ļoti atgādinii
romiešu elkus, kurus toreiz radīja
senāts, bet tagad Hollivuda.
Vai tā būs tā filozofija, tas dzlveis
veids, ko Amerika eksportēs pasau­lē?
Vai lielie anierikāņu dzīves ideā­li
ir tikai ne j aušības, kuras kā novēlo­jušās
piedevas pievedīs kopā ar ma-šīņāni
un darbarīkiem?
- Tāds eksports jau iespiedies dau­dzās
pasaules daļās, kas pēc tā iz­salkušas.
Uh amerikāņu dzīvošanai?
standarts Šķiet cilvēces glābiņa
ideāls, atbilde visām mīklām, mūžī­gās
dzīves noslēpums.
Dzīvošanas standarts ļr tikai pats
pirmais- iesākums patiesam dzīves
standartam. Labklājība ir noderīga
tikai tad, ja tā rada klimatu, kurā
var augt domu un gara laime, bet
visumā visās pagātnes civilizācijās
šāda laime novītusi taiisni tad, kad
labklājība sākusi vairoties.
Amerikāņu civīliz^ācijas mikla tā­pēc
nav meklējama patlabanējās po­litikas
pretrunās, ne iekšzemē, nedz
arī starptautiskā politikā. Tā meklē­jama
parasto amerikāņu dzīvē.
Mikla ir tā, vai tauta, kufai pirmajai
dota gandrīz neierobežotas bagātības
iespēja, spēs to kontrolēt un izman­tot
laimei un gara veidošanai vai
arī, tāpat kā tik daudzas mazākas
tautas pagātnē, ar bagātību tā kļūs
korupta un ruinēta.
Tas nav vairs amerikāņu jautā­jums
Tas ir universa jautājums tā­pēc,
ka Amerikas technika un ga­rīgās
paražas tagad izplatās visā pa­saulē
un tāpēc, ka brīvā pasaule ne­var
turpināt eksistēt bez Amerikas
vadības.
Ja šajā amerikāņu gadsimtenī pir­moreiz
gribam veidot ciešamu un
dzīvotspējīgu pasaules civilizāciju,
ja gribam, lai civilizācija, kādu mēs
to saprotam, vispār turpinātos, tad
tā jādibina uz Amerikas pirmsāku­mu
ideāliem un nevis uz vienkāršas
pārpilnības. Paliekošu civilizāciju
nevar dibināt pēc teorijas, ka katrā
garāžā jābūt divi automobiļiem, jo
tāda civīlizācila nebūs labāka par
Hollivudas dekorācijām ar kora mei­teņu
mirdzu priekšplānā un tukšumu
aiz tām, --V--
Vissvarīgākais jautājums nav vis
tas, vai amerikāņu tauta spēj atri­sināt
pasaules politiskās un saimnie­ciskās
problēmas, bet gan: vai tā
spēj atrisināt savas pašas dzīves
problēmas, problēmu par vecās dzī­ves
neaizkaramlbu pret luksa sērgu,
kas nemainīgi vājinājusi un izni­cinājusi
visas tās cilvēku kopas, kas
baudījušas luksu pagātnē.
Sim j autā jumam mēs neatradīsim
atbildi Vašingtonā. Mums tā jāmeklē
miljonos nezinārnu māju Savienotās
Valstīs, to aizmirsto vīru un sievu
vidū, kas veido šo jauno un ārkārtējo
eksperimentu cilvēces kopībā un kas
šodien, pa lielākai daļai paši to ne­zinādami,
ir pasaules cerībā.
MacLean's €aņada*8 Nation
Magazine, Toronto, Ganada,
March, 1946
Nepieciešama.. •
Kārlis Osis
urna
: (4. turpinājums)
Arī sociālo vērtību cilvēkam trim­das
laiks ir nesis daudz satricinā­jumu.
Sociālais cilvēks vērtības sa-skata
citos cilvēkos, un viņa dzīves
jēga atmirdz kā kalpošana un no­došanās
tiem. Te pieder Poruka pēr­ļu
zvejnieks, te Blaumaņa Kristīne,
te Brigāderēs Mare. Sevišķi mājas­mātes
ir pieskaitāmas; šim tipam.
Viņu dzīves saturs bieži ir ģimene,
maj a, v'i'rs un bērni. Viņu vērtību
sabiedrībā cildina Visos laikos un v i ­sās
ideoloģijās. .
Karš un trimda^izpostīja daudz ģi­meņu,
un sociālo vērtību cilvēkam
pietrūkst ko mīlēt, kam nodoties, par
ko rūpēties un gādāt. Arī aprūpēja-mie
paši, trimdas nelaimju mocīti,
kļūst rupji, nesimpātiski. Saites at-lai^
ias, sociālās vērtības kļūst nevēr­tīgas.
Lidz ar to pietrūkst dzīvei jē­gas
un iekšējā spēka.
. Ari te nav cita padoma, kā sociālo
vērtību aizstāšana ar citām: jāmaina
vērtību lauks vai, vienkāršāk, jāmai­na
sociālo vērtību objekti.
Piemēri: Zinu izpostītu ģimeņu
mātes, kas atradušas mieru, ar visu
sirdi nododamās darbam bērnu dār­zā.
Zinu citas, kas to pašu guva,
strādājot slimnīcā, citas atkal Sar­kanā
krusta nodarbībās. Pazīstu kā­du
dzīvē daudz cietušu sievieti, kas
bez kāda amat;a ir kļuvusi.vienkārši
laba krustmāte sava gaiteņa bēr­niem.
Viņa.sasilda, un pašai ir silti.
Kādā cita līdzsvaru atguva, nododo-ties
rotaļlietiņu gatavošanai.
No otras puses, šai laukā ir iespē­jams
pārslēgties arī no citiem nerea­lizējamiem
vērtību laukiem. Kam
agrāk nav bijis laika nodoties otram
cilvēkam, varbūt šodien tas radīsies.
Steidzīgais tagad var atcerēties cil­vēku,
atcerēties ģimeni.
Aistētisko vērtību cilvēks trimdas
apstākļos atrodas samērā laimīgā si­tuācijā,
jo viņa vērtību lāuks ir bez­gala
plašs, tas neizbeidzas ar vienu
ģimeni, ar vienu tautu. Māksla ir
debesis, kas liecas visām zemēm pā­ri,
un debesis ir vienmēr pār mūsu
galvām, lai Ivur mēs ietu. Mazākais,:
aistētisko vērtību uzņemšanas iespē­jas
mums parasti ir. Teātru kopas,
kori, deju ansambļi, mākslas studi­jas
un literāri pulciņi darbojas ne­skaitāmos
variantos pa malu malām.
I r i espēj as dabūt lasīšanai jā ne lat­viešu,
tad vācu vai aiigļii grāmatas.
Liekas, aistētisko vērtību laukā
varētu pārslēgties daudzi, kam viņu
īgtajā vērtību sfairā darbība tagad"
nav iespējama. Kara gadu rūpēs un
steigā cilvēks ir noputējis ar ikdie­nas
putekļiem, Grūta jo grūta eksi­stences
cīņa mums stāv priekšā,
vienalga, kurā pusē okeānam. Vai
tagad nebūtu laiks nomazgāt savu
garīgo seju? Vai tagad nebūtu laiks
sakārtot savu garīgo tērpu? Rainis,
Akurāters, sūtņi Sējas mums ir pie­mēri,
kā trimdas gadus var izlietot
braucienam gara okeānos, kā ari po­sta
dienās var augt. No dzimtenes
esam atrauti, bet visas pasaules avo­ti
atvērti mūsu garam. Te var skai­droties
gaume, te varam gūt plašu­mu,
dziļumu un jaunu spēku. Māksla
ir tā zelta pirts noputējušam ceļi­niekam,
par ko tik godbijīgi dzied
senais tautas dainotājs. Aistētisko
vērtību namdurvīm ir gluds un
laipns slieksnis visiem tiem, kam
pārcirstas dziļās saknes.
Arī te nekad nedrīkst izlaist no
acīm nacionālo viedokli. Svešās ga­ra
pasaules ir arī viens no platākiem
lielceļiem uz pazušanu citā tautā, jo
aistētiskās vērtības mēdz nest savas
nācijas ģerboni. Tās jāizmanto ka
spēka avots trimdas pārvarēšanai,
bet ne kā pazušanas vārti. Visas ga­ra
bagātības, ko "svešumā rodam, ir
jāpaliek zem latviešu kultūras cil­vēka
cepures, ir jāved sakarībā ar
latviešu kultūras lokiem. I>ai sve­šās
straumēs mūsu gars skcūdrojas,
izdalās un noteiktāk apzinās sevi,
nevis nokrāsojas svešo ūdeņu krāsā.
Kādas universitātes pilsētas no­metnē
dzirdēju sakām: ..Kāpēc
mums noņemties ar latviešu koncertu
un teātra izrāžu rīkošanu, ja te gan­drīz
katru dienu notiek labi vācu
koncerti un tik vērtīgas teātra izi'ā-des.
kādas mēs nevaram dot, univer­sitātē
lasa lieliskas lekcijas." Te ir
vaļā lielceļš uz ieplūšanu svešā kul­tūrā.
Nacionālā gai^a dzīve k jāuztur
par katru cenu. Tai jābūt tam dro­šajam
kuģim, kas mūs izved cauri
pasaules gara okeāniem un trimdai.
Ari atziņas cilvēkus var saukt par
samērā laimīgiem trimdiniekiem.
Atziņai ir visas pasaules plašums.
Zinātne, pēc sava rakstura, ir inter­nacionāla.
Te nav vairs tautu un
zemju robežas, te mēs tik ļoti nejū­tam
svešuma. IJn ai ī uz atziņas no­vadiem
var pārslēgties daudzi savu
pamatu zaudējušie, kas praksē tie­šām
arī notiek. Vifās nometnēs bez­gala
daudz kursu (gan citu motīvu
dēļ), vidusskolās daudz jauniešu,
augstskolās aizvien stājas jauni lat­viešu
studenti un doktorandi. Te
esam saskatījuši drošu zemi zem kā­jām,
un psīcholoģija saka, kā tas ir
labi.
Sai laikā ir gudri ma:2:ak baiļoties
un gausties — vairāk mācīties un
strādāt, jo liktenis mūs sitīs kā ar,
tā bez mūsu ņaudēšanas.
Jau daudz grūtāk ir strādāt rado­šiem
zinātniekiem, bet viiņiēm neklā-
(Turpinājums no 1. lappuses)
Lidz galīgai DP tiei^bu piešķirša­nai
atlaižamajien», domājams, paies
vēl kāds laiks im bez tam pati prak-itiskā
uzņemšana nometnēs, neatka­rīgi
no principiālās DP tiesību
piešķiršanas, ari nenotiks vienā die­nā.
Tāpēc tagad atlaižamie līdz viņu
stāvokļa galīgai noskaidrošanai m
kādu laiku nonāk neapskaužamā stā­voklī
kā apmešanās vietu, uztura,
]3ārējās apgādes, tā darba un citā z i ­ņā;
Līdzīgā vēl neapskaužamākā stā­voklī
jau jionākuši pēdējā laikā ko­pā
ar vāciešiem vm ar vācu gūstek­ņu
atlaišanas dokumentiem atlaistie
latviešu, bijušie karavīri.
Ir noticis tā, ka kārotā un beidzot
iegūtā brīvība atlaistajiem tajā pašā
reizē ir arī vilšanās,i jo latviešu no­metņu
vārti un ceļš pie tautiešiem
tiem vēl joprojām irļ slēgti un katra
nākošā diena brivibā iļada jaunas
^^rūti atrisināmas problēmas. Lai
īpaši atceramies ievainotos viņu vi-dū
— ar amputētiem locekļiem un
darba nespējīgos, kam nereti vaja­dzīga
ari sevišķa apkopšana. Šķiet,
ka te būtu īstais brīdis ar vislielāko
enerģiju talkā nākt latviešu pašpa­līdzības
organizācijām, vispirmā kār­tā
LKPP, sagādājot tūlītēju un efek­tīvu
palīdzību tiem ļsimtiem atlaisto
karavīru, kas tagad nokļuvuši bez-padoma
un bezpalīdzības stāvoklī.
Sim organizācijām, jādomā, apstākļi
ir pārredzami un, jācer, ir arī pa­doms,
kā tos nokārtot. Bet pagai­dām,
varbūt, būtu daudz līdzēts ar
to vien, ja LKPP, vai LSK^ izdotos
steidzīgi sameklēt un noīrēt pagaidu
mītnes lielākam skaitam atlaisto ka­ravīru
un sapulcināt un nometināt
tos vienkopus. Tajā pašā laikā būtu
jāgādā, «lai atlaistie saņemtu civilie*
dzīvotāju pārtikas kartītesj uz kā­dām
viņiem ir tiesības, pie kam pro­duktu
iegādei būtu jāatvēl arī lī­dzekļi,
jo bijušiem karavīriem pa­šiem
tādu nav. Ja t^d aprūpes darba
talkā vēl nāktu tautieši DP nomet­nēs,
tad jautājums, mazākais pagai­dām,
būtu atrisināts, l Tautieši parāda
sirsnīgu gatavību palīdzēt karavī­riem
katrā individuālā gadījumā, bet
iiai gatavībai vajadzētu dot organi­zētākus
veidus.
Sādā pagaidu stāvoklī nodrošināti
ar pajumtu un uzturu, mūsu bijušie
kaļavīri tad varētu sagaidīt sava stā­vokļa
galīgu izšķiršanu un DP tiesī­bu
iegūšanu.
Kas esam un kas būsim?
Zviedrijas latviešu ' faikraksts
,J:.atvju Vārds" 8. maijā, apcerēdams
trimdas pirmo gadu, raksta: „Tas ir
lagti, bet patiesi. Kur ir šodien mū­su
cenšanās turēties kopā, saglabāt
mājup ceļam veselu ari šo nelielo
{aužu sauju kaut šajā zemē? Garīgā
rosme, saprašanās, latviskuma ap­zināšanās?
No pilsētām un pilsēti-ņām
nāk tumšas vēstis. Tur ir ap­mierinātu
un samierinātu ļaužu ko­piņas,
kas aizmirsuši, kas viņi ir, un
brīžiem arī jau to, kāpēc viņi te ir.
Darba putekļus nomazgājuši, viņi
gatavi stundām strīdētie^ un ķīvēties
ap to, vai šoreiz naudu kādam lab-darīgan\
mērķim vāks šai biedrībai
vai tai. Mums ir organizācijas, kas
var debatēt nedēļām un mēn<ešiem»
bet nevarēs atbildēt, par ko īsti tās
15 tr īdas.
Kas būsim nākamā gadā, varbūt
gados? Tikai nedaudzi soļi vēl, tikai
neliels laika sprīdis un mēs vairs ne­jās
padomus dot. Tikai vēlams bū-' būsim nemaz. Izjuksim kā pelavu
tu, lai viņi nāktu klajā ar saviem
spriedumiem par to, kā pārvarēt
trimdu. Tas būtu viņu nacionālais
uzdevums. Nav labi, ka arī šis raksts
bija jāraksta studentam.
Vēl atliek reliģisko vērtību cilvēks,
Te būtu maz ko sacīt, jo reliģijā ar
prātošanu ir maz līdzēts un ar svē­tām
frāzēm vēl mazāk. Te dominē
pārdzīvojums un reliģiskā pieredze.
Re]iģiskā^ vērtības mēdz būt stiprā
klints grūtām dienām. Tā ir vispār­zināma
parāciba: jo posts lielāks,' jo
baznīcas pilnākas. l^e.šām, tai laukā
var atrast lielu mieru un spēku, ko
nespēj satriekt nežēlotājs notikumu
plūdums. Laimīgi ir tie, kas to spēj.
Diemžēl, reliģiskām vērtībām maz
nacionālu krāsu. Arī te var atvēr­ties
vārti uz pazušimu svešā zemē,
kā to rāda Brazīlijas latviešu likte­ņi.
Dievs ir nacionālisma smagākais
pārbaudījuma akmens. Tātad: savu
vērtību lauku zaudējušiem trimdi­niekiem
jāpārorientējas uz citām un
jāprot atšķir? īstenās vērtības no
šķietamām. Gluži vienkārša doma
sarežģītai izpildišaniii.
(Turpinājums sekos)
sauja un paliksim ta|ā ceļmalā, kur
vējam patiksies mūs aiznest.
Bet vēl nav par vēlu. Es garā
redzu pārdzīvojumu lauztus, bet lep­nus
ļaudis, kas paši ar savu vārdu,
ar savu esamību vien jau ir sludinā­jums
un sauciens pasaulei: te ir tās
tautas locekļi, kuru; vara uzvarējusi,
te viņi iet un darbojas un ik dienas
no jauna apliecina, ka viņu tauta ir
pelnījusi labāku likteni. Te viņi stāv
'kā mūris, spītēdami ikdienai, ik bri­di
apzinādamies, ka viņi nav tauta,
bet tikai savas tautas atrauta daļa,
kurai jārāda, ka tā ir .savas tautas
cienīga. Te nav naida un varas kau­ju,
jo veltīgi ir atrautām lapām cī­nīties
par to, kura bijusi skaistāka
un svarīgāka. — Vai tai jāpaliek ti­kai
vīzijai? Mūsu pašu rokās tas šo-diea
ir likts un atstāts mūsu pa.šu
izšķiršanai. Pasaule šodien vēl mums
dod to pašu, ko pirms gada, — ticību
saprāta uzvarai. Arī šodien ir jātic
saprāta uzvarai, jo bez tās pasaule
nevarēs pastāvēt un nepastāvēs. Un
ŠIS uzvaras rezultātā mēs kļūsim at­kal
tie, kas gribarrv kļūt visi, visi b •
izņēmuma.