Bavarijas Latviesu vestnesis, November 26, 1949

              '•t
i'K'i
m
Sestdien. 1949. g. 26. novembri.
^ Laika dzirnas niaļ lēni, bet droSi«
l'UvoiJas nenovēršamaiii musu tdmr
#8 didivē, un proti — strauji sama^
zinoUes trimdinieku skaitam Vācijā,
Itek £pēji apdraudēta profesionāb
teStŗu eksistence un mākslinieki auj
kfija« tālākam ceļam. Abi Uelākie
ttfitļĀ — Eslingenas un Mērbekas,
ittiegdami katrs tuvu pie 600 izrā­dēm,
gatavojas aizvērt savas durvis,
ttrotams, nav teikts, ka teātra izrā-
:^des vispār izbeigsies. Vēl jau Šepat
^t>|ilik0 viens otrs aktieris, un kur
Wa atkal bus salasījies a-4, m
iri teātra izrādes. Skaidrs, ka tā-ma
izrādēm būs vairāk nejaušības
ļl^turs, ne mērķtiecīga darbība,
tsĶ tas bija abos lielajos teātros.
Repertuāra Izvēle liecina par dzl-
](ķ nopietnību, ar kādu līdz šim
teātru vadības piegājušas saviem
^idev^mierau Protams, vienmēr būs
j ļ f ! neapmi^^ kā tas pierādi-
IJies nesen kādā rakstā, kur izteikta
l?i?ilēSanās pēc modernās rietumu l i -
Ē^ātūras. Tam varbūt varētu ari
I p l ^ i s t , ja neņemtu vērā mūsu ne-
Ift&rmālos trimdas apstākļus cm ska-
Ciltāju Va i r u m a ieskatus. Brau-llSjōt
no nometnes uz nometni nā-
Ikii novērot ari vispārējo noskaņo-
; j ^ u , un teātru uzdevums, repertuā-i
i i izvēlirtles, bija atbildēt Sim llela-
Sļwn vairumam, ne šaurām grupu
Pitteresēm. Iet tautā un būt tiešā
IJpitaktā ar to — tas bijis abu te$t-uzdevums,
kas veikts pēc labā*
sirdsapziņas. Ja arī viena teāt-repertuārā
redzam tikai latviešu
itorus, bet otrā pa kādam cittautu
iķim Vai pat kādu modernistu,
garīgā^ litSķirfbas tomēr izlīdzl-arsatiira
ideoloģiju. Ja tā skar
18, kas mums pašreiz tuvas,
iķittt ari tās nāktu no sveStautu mu-
(piem., Vilhelma Telia brīvības
itt Ideja vai Inspektors nāk — so-preteSķību
sarežģītā norise),
l^ir rietumu modernistiem neiecietī-
Iga vienmēr var Iepazīties arī uz
iiŗteti^am vācu skatuvēm, bet latvie-imlugu
latvietis bieži skata uz ilgu,
tika neredzēšanos. Par visu vairāk
•Mmdinieku, saista ilgas pēc dzim-lines,
un latviešu lugu latviskā vide
' bijusi visUtīkamākā un tāda arī
:s latviešu cilvēkam trimdā,
daudzreiz valgums nav ieza-i(
Ieies skatītāja acīs, ieraugot vien
li^trī uzburtos Latvijas bagātos
, laukus, zilos mežus un pļavas! . . .
I Neaizmirsīsim ari jaunatni, kam pa­rīdot
latvju literatūras solido pūru,
fliS'rosinām viņi tās svētās Jūtas,
kls neļauj tai apsīkt citu zemjM ap-affikļos*
Laimīga izvēle bijusi abiem teāt­riem,
ka tajos par dekoratoriem
«IkrboJuSies tik ievērojami un tīri
p v i s k i gleznotāji, kāds ir vecā au­toritāte
un mūsu dekoratīvās māk-lepnums
prof. Jānis Kuģa Es-jenas
teātrī un apdāvinātais Jau-jĒMidlš
Dajevskis Mērbekas teātrī. Gri-
Mitos teikt, ka, nekad dekoratora uz-dfiTums
nav bijis tik smalks un de­likāts,
kā pašreiz, īpaši attiecībā uz
īfļtviskfis ainavas parādīšanu. Vai
tas būtu klēts stūrītis, zediņu žogs
aiJasn^nu krūmu, istabas baļķai-fiik
klāsts, rāmais ezers vai rudzu
lauks 9!eltaini saulainā mirdzumā, —
iī' dziļi latviskā tematika vienmēr
aizkustinājusi skatītāju. „Es biju
atkal divas, trīs stundas mājās,**
priekškaram aizveroties saka skatī- tajs. „Bl}a ausij, bija acij un zi­nāms,
ari sirdij! . .
Nbvarētu teikt, Ica ceļojoša teātra
pašaurie apstākļi ikredzes būtu atļā­vuši
brīyu lidojumu inscenētāju
fantāzijām. No daudz kā bija jāat-
Si^kās. Bet taisni tāpēc viņu darbs ir
vērtējams jo augstāk. Režisori
spiesti vairāk pievērsties tēlu psī-cnoloģiskiem
apstrādājumiem, gara
U4 valodas veidošanai, nevis ārējo
efektu meklēšanai un inscenējumu
technikai. Un taisni ar šo apstākli
izskaidrojams, ka trimdas skatītājs
Sāka it kā dziļāk izprast pašu rakst­nieku
un viņa darbu. Nebija retimis
dzirdēt spriedumu par kādu sen ag­rāk
redzētu lugu: ,;rā jau šķiet cita
luga.. Tādas un tādas lietas agrākos
inscenējumos neatceros . . Pro-
Mns, arī pats skatītājs kļuvis dzi­ļāks^
domātājs un vērotājs. To v i - iķam uzspiedusi trimdas nopietnība,
un Ja ari viņš kādreiz atklāj savu
iegribu labāk redzēt komēdiju nekā
di;āmu,. tad tas nav saprotams kā
da^a pēc tukšuma un banalitātes,
bet gan kā vienkārša vēlēšanās no-taŗatlt
uz mlri^li dzīves smagumu
no saviem pleciem. Vienācļi un ar
retu aizrautību skatīti tika gan
Baibas un Ulža, gan Pazudušā dēla,
Telia un Āksta dziļā traģika, Kaza-novas
vai Mūnhauzena dēkas, Gal­ma
gleznotāja vai Donžuāna glez­nainā
romantika, un puiku palaid­nības
Skroderdienās Silmačos vai
Saldenās pudeles Kriša, vai Div-padsmitās
nakts un Skapena ne­darbi.
^
Liels izcils posms latviešu teatŗa
Vēsturē tuvojas savam noslēgumam.
Varam mlerigl sacīt — šai laikā au­guši
māksla, auguši aktieri, auguši
paši skatītāji. Vajadzēja daudz ga­rīga
spēka, lai tik nestabilos un
materiāli grūtos apstākļos nenoietu
ļik Cl' i
m
|.:f
no ī s t ā ceļa, kas ved uz
c i l v ē c e s g a r a a u g s t u m i e m,
šis laiks lai paliek kā sagatavošanas
laiks un pārbaudījums nākošam
jaunam posmam, kas nenoliedzami
nāks, — mēs tikai nezinām kad. Te­ātra
durvis, vērsies daudz retāk,
daudzas pazīstamas aktieru sejas
vairs neredzēsim, daudzas ierastās
balsis vairs nedzirdēsim — balsis,
ķas mūs modinājušas, lai neaizmig­tu
seklā pašpieticībā, balsis, kas
stāvēja nomodā par inūsu sirdsap­ziņas
jūtīgumu, kas arī trimdas
šauribā nebeidza sludināt ētisko un
mprālo augšāmcelšanos. Vai tas
viļas nava tas, kas uztura cilvēku
dzīvu? kas dara cilvēku stipru,
drošu un nešaubīgu? Vairāk nekā
tūkstots Izrādēs trimdiniekam bija
ļauts atkal un atkal tikties un ru­nāt
ar tādiem gara milžiem kā Hai-nis,
Blaumanis, Bfigadere, Jaun-sudrabiņš,
Sillers, Šekspīrs, Moljērs,
ar mūsu cerību un nākotni Žīvertu,
Anšlavu Eglīti, Zeltiņu. Teātri bū­tu
vienpusīgi, ja viņu repertuārā
trūktu jauno talantu. Roku rokā ar
tiem strādājot, dienas gaismu
ieraudzīja pirmo reizi daudzas jau­nas
apdāvinātu autoru lugas. Ra­dīdami
jaunas vērtības mēs tikai
pierādām, ka esaņi spējīgi dzīvot,
neesam mīkstčai4i^ un likteņa sa­lauzti.
Piedzīvojumi krājas, jauni
asni top un vajag atkal tikai siltas
labvēlības saulītes — im mūsu
mākslas dārzs izplauks no jauna
vēl nebijušā krāšņumā.
Līdz tam mēs nesēdēsim rokas
klēpī salikuši Jānis Lejiņi
VELU VĀRTOS
Fulks inii iišl^ m s a v ^ dvēs}ii
Un aiziet garām sejām aizseg&n.
Vairs neHp putekļi pie viņu kājim,
Bet reiz tās ddvoja im es ar tām.
Fulks ēna nik no i^vām dvēsļn
mājām.'
Eo teikt tās grib ar mutēm
Oskarsi Kalējs
Vai mēs Jau toreis visa nednijām,
Vai viss nav pateikts, buts un
aizmirs^msf
Pulks ēnu nāk tio savām dvēslu
™81ām.
Vai liesa lemt par dzīrēm nodotām?
Kā šaasnm važas sajuta ap —
kājām —
Pulks ēnu nāk. Es neesmu starp
tām.
Folks ēna Iet m gavto ēvēs|a
mājām.
Jau spoži veras ve|o vārti tām.
Man gaita liedz, ko mēs( reiz kopā
gājām.
Es palieka pie durvīm aizslēgtām.
KULTŪRAS CHRONIKA
Marija Madelene Sepe de Bel-monte,
mūsu operu un koncertdzie-dātāja,
kas savai mākslai slīpējumu
ieguvusi un arī daudz uzstājusies
Itālijā, koncertēja LIbekfi. Dziedone
reprezentējās ar pazīstamām Verdi,
Puēinl, Guno uc. operu ārijām, lat­viešu,
arī latgaUešu, lietuviešu, itā­liešu
un meksikāņu tautas dzies­mām,
(ol)
(3. turpinājums).
,3veši kara kalpi nāk mūsu zemē
pa visiem ceļiem un takām. Jerades
Riestos tu nekā nejūti."
Ogsts skatās apkārt, bet virs bal­tā
lielceļa šūpojas sakarsušais gaiss.
Ne gājējus, ne braucējus viņš tur
nav manījis Jau no vakarvakara.
«Klausies kā dun zeme! Tur aiz­bar
niūsu kopējo kapu," Klāvans
čukst un aiziet.
Ogsts dzird, kā pamalē dārd, bet
tie var būt pērkona grandient Viņš
velkas Klāvanam nopakaļus sevī
šaubīdamies. Bet ļauna paredzēšana
sāk kasīt krūtis zem svāridem tanī
vietā, kur sirds. Viņš nejūt, ka saule
karsē kailo pakausi. Rokas žņaudz
cepuri kā nevajadzīgu Uetu. Neticis
ne soli skaidrībai tuvāk, viņš ienāk
pagalmā un atkrīt uz akmens pa­graba
stūrī. Raudās elsodama pie-skrej
Mīlīte un aptver viņa plecus.
„Tēvs, tēvs! Kas nu būs, kas ne­būs?"
j,Aplinkus runāja Klāvans, aplin­kus
runā tu. Kas tad noticis?"
„Beigti mēs esam. Rīga verd kā
katls. Es visu rītu klausos. Ko ne­sīs
nākošās dienas, tas mani baida."
«Paļaujies uz Dievu, meit*", Ogsts
mierina savu jaunāko.
Mnitel tēva vārdi ir par remde­niem.
,Vlņa strauji uzraujas kājās
im aiziet. Saraudātām acīm staigā
arī sieva un otra meita. Vienīgi Og-stam
ads paliek sausas. Vīra nede-n]^
ļauties sievu vājumam.
emars lone
Vienā no augstākajām un skaistfir-kājām
vietām Londonā, pie tā dē­vētā
High Gate, pilsētas ziemeļu
daļāf savas svešniecibas dienas vada
Valdemārs Tone. Agrife šajā mājā
dzīvojušas vairākas latviešu ģime­nes,
tagad profesors ir vienīgais lat­vietis,
bet gan ne vienīgais baltietis.
Tonēs istaba ir reizē darbnīca, pie­ņemamā
istaba un arī guļamtelpa.
He sienām gleznas, labāk sakot,
sienas neredz, bet tikai gleznas. Vēl
citas sagrēdotas uz grīdas.
«Pārdzīvoju bohēmas laikus otro
reizi," saka Valdemārs Tone, izrā­dot
savus apartamentus. Viņš nav
nedz novecojis, nedz bagāts kļuvis,
nedz arī zaudējis mākslinieka paš­apziņu.
Uz mani raugās tās pašas
gudri labsirdīgās acis, man uzsmai­da
tā pati atturīgi laipnā seja. «Sā­ku
savu karjeru pilnīgi no gala.
Daru* tā, it kā man nebūtu nedz
darbu, nedz draugu, nedz atzīšanas.
Mākslas vērtības trimdā nav jāpār­vērtē,
vienīgi jāpārceno šo vērtību
nozīme mākslinieku fiziskai eksis­tencei,"
piezīmē Tone.
Londonas latviešu sabiedrībā pro­fesors
atradis dažus domubiedrus.
Angļu sabiedrības pārstāvji vēl pa-,
sveši, un Tone vienīgi satiekas ar
Jauno rakstnieku Tomasa. Sī pazī­šanās
nāk līdzi no Vācijas.
Toneg kundze atbrīvojusies no
slimnieku kopējas pienākumiem,
kļuvusi privātuzņēmēja, kas eks­pluatē
savu zeķu lāpāmo ma­šīnu.
Mazais aparāts, kas maksā­jis
80 mārciņu un kupa parāds del­dējams
katru nedēļu. Tonēs ģimenei
ļāvis nostāties uz kājām. Pirmie
mēneši, resp. mācekļa laiks, Tonēs
kundzei bijuši grūti diezgan, un
dažkārt licies, ka viņa nekad neap­gūs
smalko zeķu lāpīšanas māku, uz
kuru likusi tik lielas cerības patstā­vīgas
eksistences nodrošināšanai.
Tomēr pirksti pamazām kļuvuši
veiklāki, valdziņi vljušies kopā kā
pēc burvju mājiena. Tagad Tonēs
kundze jau ar rūdīta vecmeistara
veiksmi aizdara viskomplicētākos
atlrumus lēdiju zeķēm. „Tagad es­mu
neatkarīga no stundām un die­nām.
Strādāju kā pašai patīk un cik
nepieciešams. Protams, gadās pasū-tlnājuml,
kas jāizpilda nekavējoties;
tad jāierauj līdz agrai rīta. stundai.
Laika paiet diezgan, |o lāpījumi jā­atnes
un atkal jāaiznes uz veika­liem
un ķīmiskām tīrītavām. Ir arī
konkurence, tādēļ var pastāvēt tikai
BiiiiiiiiiiioiiaeBieiiBiiiiieieiiiiiieeieieieiee
„The Latvian Trio'/
spēlēs ASV
Vijolnieks Viktors Ziedonis iera­dies
ASV, Selbijā, kur bija uzaici­nāts
par vijoles klases vadītāju mū­zikas
koledij. Ziedonim jau bijuši
vairāki konce.-rti radiofonā un apm.
pēc mēneša jaunais vijolnieks do­sies
pirmā koncertturnejā uz dažiem
tuvākajiem štatiem, visplrmā kārtā
uz Dienvlddakotu.
Ziedonis galda Selbijā Ierodamies
arī savu kollēgu, čellistu Dzidri
Trelmani un pianistu Voldemāru
Meļķl,, lai atjaunotu „The Latvian
trio", kas Vācijā pēdējā gadā (gan
ar vācu pianistu pie klavierēm) gu­va
ļoti respektējamus panākumus
arī jau vācu mūzikas pasaulē. *
ar precīzu un laikā izpildītu darbu.
Katrā ziņā, esmu jau iekarojusi vār­du,"
piebilst Tonēs kundze.
Mākslinieks pats daudz lasa un
glezno, apmeklē izstādes, turklāt, vēl
dažkārt, interesējās par ģimenes vir-tuvL
Kundze apliecina, ka profesora
virēja māksla varētu apmierināt
vissmalkāko gurmānu. Viņš pats
par šo lietu tikai smaida. Bijis pa­domā
Londonā sarikot izstādi, bet
šādam pasākumam nepieciešami lī­dzekļi.
Turpmāk profesors tomēr
nodomājis reprezentēties impērijas
galvaspilsētā. Gleznu izstāžu līme­nis
Londonā- diezgan" pretrjuMīgS.
Franci nesen uzstājušies ar tagadējā
laika vidusmēra meistariem. Tur
bijis gan Parizeg gara atspulgs, bet
gara trūcis. Angļu tradicionālā glez­niecība
turoties pēcimpresionisma
gaisotnē, bet Jaunāko mākslinieku
vidū netrūkstot īstu dumpinieku,
kas gan netiek pie vārda valsts rī­kotās
skatēs, bet šad un tad mēģina
saistīt publikas uzmanību privāti.
No angļu skatuves mākslas vei­diem
Tone visvairāk sajūsmināts
par baletu. Angļu baletu viņš šo­brīd
uzskata par pirmo pasaulē; tā.
sirds un dvēsele ir Frederiks Aš-tons
— liela mākslinieciska personl-ona
ba. Nebūdams,pats izcils dejotājs,
viņš izveidojies par nepārspējamu
baletmeistaru ar oriģinālu izdomu
im slavējamu gaumes im mēra sa­jūtu.
Balets patlaban plūc laurus
Amerikā un pelni dolārus. „Angļu
skatuves glezniecība gājusi pretējas
ceļus mūsējai. Tā ir papildinājums
inscenējumam, kā pašmērķis. Uz
skatuves taču Jāvalda tēlotājam un
dekoratoram," atzīstas profesors
Tone. Par nākotnes nodomiem pro­fesors
ir mazrunīgs.
Ar dzīvi Londonā mākslinieka ģi­mene
apmierināta. Tagad, kad grū­tākais
posms trimdas gaitās uz­veikts,
nākotnē var raudzīties bez
bažām. Galvenais — viss iegūstams
pašu spēkiem. Kamēr speķa ne­trūkst,
tikām arī nākotnes izredzes
arvien vilinoši plaiksnās acu
priekšā.
„Galvenais, mēs jau esam tik ba­gāti,
ka varam īrēt divas istabas, lai
es netraucētu Toni un viņš mani ar
savu darbu," saka Tonēs kimdze at­vadoties.
Istabu problēma Londonā
ir diezgan grūti risināma, jo īre
sniedzas līdz 2,5 mārciņas nedēļā.
Bet ja to spēj, tad dzīvot var.
Londonā, novembrī.
Pēteris Aigars
Man ļoti Jāatvainojas kādam lasī-tājarfi,
kas lasītāju vēstulēs nesen
lūdza avīžniekus viņu neuztraukt,
— trimdinieks esot noguris no visā­dām
satraucējām ziņām. Nē, nilļais
kungs, mēs citādi nevaram, nudien
nevaram, tad jau Jūs mūs nelasī­sit.
Man aizmirsies pēc tik daudz
bēgšanām, kurš ķēniņš iebrēcies
„ķēniņvalsti par zirgu'*, bet jopro­jām
katrs redaktors saka: „Ķēniņ-valsti
par virsrakstu." No tiem
nevajaga nobīties, tie ir gauži mier­mīlīgi
virsraksti, kāl piem., augšē­jais.
Attēlotie notikumi gan būs
dramatiski, bet — ne rakstītājam,
ne lasītājam no tam nekas ļauns
nenotiks. — Uztraukties jāsāk tad,
kad avīzes par kaut ko dikti mieri­na.
Tad gandrīz jāapskatās pēc ko­fera.
Kad krievi ierīkoja bāzes
Baltijas valstīs, mūs mierināja:
„Tikai bāzes," kad viņi iebrauca ar
tankiem, mūs mierināja: „Tikai
jauna valdība," kad nacionalizēja
privātsaimniecības: «Nekādu kol-chozu!"
Neaizmirsīsim: visa lielvācijas
fronte sašaurinājās uz īsāko pre­testības
līniju — ar mierinājumiem
gauži miermīlīgai tautai, kuras
„kopvainas apziņa" šobaltdien ir
taisni tāda pat kā gaļas ēdēju apzi­ņa:
ne katram ir tik daudz drosmes,
lai personīgi noslepkavotu bulli, bet
— gaļu var ēst katrs... Veģetā­rieši
ir reti izņēmumi, kā nekā —
sev pie krūtīm sizdami viņi taisa
gaļas ēdēju politiku.
Tas ir ideoloģisks ievads, kam
nav jāsaskan ar raksta saturu.
Vienu vakaru sēdējām pie kafijas
tases. Tas ir visu traku lietu sā­kums.
Viens ieminējās, ka esot
„sperrstunde" no vieniem lidz pie­ciem
rītā. Kafeja atdzisa. Kāda
dāma atcerējās, ka patlaban notie­kot
okupācijas armijas manevrL
Pirms kāda laika viens tanks bija
ielūzis mūsu pilsētas tiltā. Sakiet,
ko tāds tanks var darīt karā, ja Jau
miera laikā ielūzt? „Tētiņš" iz­gudrojis
atombumbu, un tas viss
vienā vakarā! Pāris dāmas sāka
atvadīties: bērni un t ā . . . Neviens
briesmīgi neaizturēja: ej nu sazini,
kur milti, kur mīļākie svārki nogla­bāti
— vajadzētu apskatīties.
Otrā dienā izrādījās, ka pilsēta
regulējusi krogu tirgošanās laiku:
no vieniem līdz pieciem rītā slēgti.
Bēdīgi, bet tā jau pilsētas darī­šana!
Jeb — tas brīdis, kad mūsu no­metnē
sprāga elles mašīna! Nakts
vidū blīkšķis tāds un nerimtīga
šņākoņa, ka varētu domāt — velns
elli sadumpojis. Bērni brēc, sie-vieši
naktskreklos, apzinīgākie vīri
— pie biksēm un pīpēm, lamāda­mies:
sabotāža, nolādētie, trimdinie­kiem
neliek mieru!
Otrā dienā bija tikai divi nelai­mīgi
cilvēki, teiksim, Pičs un Kār­lis,
— vienam dzimšanas diena, no­pirkuši
laik\is mucu ,4vakā'* alus
un piegrūdusi pāris mārciņu cuku­ra.
Drusku par tuvu krāsnij bija
pielikusies muca, kas tad to cukura
spēku var paredzēt?
Bet šī baiļu lieta traucē pat tau­tiešus
labi pārtikušos darbos. Viņu-dien
trepju galos mātes sarunājušās:
tas gleznotājs, liels dumpinieks, ap­cietināts
Austrālijā par bo ševiku
slavināšanu, streikos piedalījies,
pret valdību muti palaidis, aizvests
gan atpakaļ uz Latviju. Tādani
tāds gals...
Gleznotājs atraksta: kas par lie­tu?
Būvēju ceļus nākamajiem DP.
Ar Austrālijas valdību satiekam
labi. Konjaku laistu teltī pret
skudrām, valdība neiejaucas...
Tā tad, mazāk uztraukuma par
labiem virsrakstieml Kn. L.
. (StSsts)
„Sieva, paļaujies uz Dievu! Viņa
rīkstes šaustīs visus, kas savu ticī­bu
pametīs. Par agru asaras liet Vēl
nekas nav noticis. Raudāšanai ads
būs katrā laikā."
„Kam vēl Jānotiek? Es baidos, ka
tik vien mums paliks kā acis, ar ko
raudāt" Ogstiene nicīgi uzgriež vī­ram
muguru. Posta laikā viņas sa-biedrotās
būs meitas. Vīrs visu mūžu
ir bijis sava ceļa gājējs, posts viņu
nepiegriezīs ģimenei. Ogsts sēd kar­stuma
noplātā pagalmā un domā.
Viņš savelk kopā visu, ko teica Klā­vans,
meitas un sieva, bet ļaunuma
vēl neredz. Viņa ticība ir tik stipra,
ka galva nenoHkst sāpēs.
Vasaras saulgrieži paiet tumši un
klusi. Ļaužu prieku nomāķušas sve­šas
nezāles. Ogsts īstu prieku nav
izjutis pat jaunībā, vecumdienās ir
vienaldzīgs pret visu. Riesti dos pa­tvērumu
ir tad, ja nāks bads vai mē­ris.
Pret neskaidrām baumām viņš
aizslēdz savas ausis. Maz viņš klau­sās,
ko stāsta Mīlīte vai Antra. Siens
tiek novākts kā katru gadu. Rudzi
sausumā ātri nobrieduši, savādi čab.
Ogsts sajūdz zirgus pļaujanmiašīnā
un aizlaiž Antru uz tīrumu. Pats
viņš aiziet vēlāk un sāk siet kūlī­šus,
bet netiek ITdz desmitajam, kad
pienāk Klāvans.
«Dievpalīgs nu vairs nav Jādod,
bet es vēl vecam," viņš saka,
Ogstam roku sniegdams.
„Pie rudziem vēl netaisies?" Ogsts
Jautā roku gausi vaļā palaizdams,
„TūlIi Jfisteidzas ātri nopļaut,
nokult un apēst"
«Kādēļ? Bez sāta baudīts rie­ciens
svētību nenes."
„Tā domājām agrāk. Tagad dzīve
pieņēmusi dtu tempu. NeuzkavēSu
un teikšu kā nācu. Meistars zvanī­ja,
lai braucot pēc zārka tūlīt šo­dien.
Jo citādi vairs neskaitīšoties
tavs."
Ogsts sagumst un skatās Klāva-nā,
neticēdams ne vienu vārdu.
Kaimiņš atkal mānās. Kā mans
zārks var piederēt citam?
„Jūdz zirgu un brauc! Lietus ne­būs,"
Klāvans drošinādams nosaka
un aiziet Antra nokāpj no sēdekļa
un pienāk pie tēva.
„Kas tas par zārku?"
„Mans. Ziemā pasūtīju, nu esot
gatavs," Ogsts vairīgi atbild.
Antra savelk lūpas asas kfi tu­teņu
smailes un aiziet'^strādāt T5-'
va prāts viņai aizvien vēl nesapro­tams.
Kam tagad vaļa domāt par
tādām lietām kā zārks?
Ogsts pamet ļaudis tīrumā un iet
uz māju. Zārku meistaram atstāt
nevar. Cietie ozola dēļi sargās viņa
augumu pussimts gadus. Pievakarē
viņš brauc pa lielo ceļu, putekļu
mākoni pamezdams aiz sevis. Kai­miņi
neredz, ko viņš ved. Un ja ari
redzētu, neviens nebrīnītos. Visiem
prāti piegriezušies lielajai pass^ulei.
OgstS/nollek zārku klētiņā. Citas
vasaras tur gulēja meitas, šogad v i ­ņas
vāļājas pa istabu. Divas vien
viņ^ titinas Riestu pagalmā. Ma­rika,
iejukusi Rīgas burzmā, neprot
izrauties no kārdinātāja nagiem.
Atlaidusi tikai vēstuli, ka mājās ne­būšot,
jo esot daudz darba. „Ne tur
kas sēts, ne tur ko pļaut," Ogsts sir­dās,
bet atklāti meitu nenosoda. Sa- .
vu ceļu uzņēmusi, lai tik iet uz
priekšu. Viņa ir liela diezgan un
neuzkraus kauna nastu viņa sirma­jai
galvai.
Nedēļas slīd uz priekšu im laiks
ēdas rudenī. Ogsts velk birzes, met
plaši rudzu sēklu un klausās, kā'
graudi švirkstēdami iekrīt irdnē. Tī­ruma
malā viņš viegli apgriežas un
pastalā ieautā kāja atkal biržo tī­ruma
muguru. Otrā ežmalī kāju
savelk krampis. Robežas izcilnī pa­kāpies
stāv Klāvans. Ar labu vēsti
tas virs nenāk, kaut mute sarāvu­sies.
„Met nu sētuvi nost!" Klāvans
sauc tādā balsī, kas iedzen krampi
arī otrā Ogsta kājā.
„Met, met sētuvi nost un steidzies
paklausīties savu nieitu! Tu spre­diķoji
tikai mājiniekiem; meita v i ­sam
pagastam. Tev, kā tēvaiļn, jā­sēd
goda vietā, tāpēc nācu pjateikt,
ja meita pati nav ziņu laidusi"
Ogsts nejaudā noturēt pilno sētu­vi
un noplūk ar visu uz ežas. Klā-vana
vārdi zīžas sirdi niknāki par
dēlēm un placina viņu čupiņā. Sir­mā
galva si^as pret velēnu, bet ne­jūt
ne sāpju, ne veļa pūtienus.
Tad tas ir tiesa! Ieaudis iau agrāk
čukstēja, bet viņš neticēia. Viņa
meita, viņa bērns . . ! Viņš spiež
galvu velēnā, eribf-^^ms pazust un
izgaist kā sniega pīte.
Klāvanam ticīgā kaimiņa nav žēl.
Paštaisni viņš nosodīla citus, nepa­domādams,
'ca paša meitas nule sāk
savus ceļus. Varbūt, saudzīgāk vaja­dzēja
pateikt, bet šis laiks nevienu
nesaudzē. Viņš pamet Ogstu pussētā
tīruma malā un aizkāpi uz savu
daļu. Viņš nevar palīdzēt ne sev, ne,
kaimiņam, ne no ceļa ienākušam
svešiniekanL
(Turpinājums sekos.)
IpaSn. Kurts Unge
Dl
Ki
^0 iznācis
„M IESIETS KABATAS
«»J» *1* Su naudas •rte.
n ^ r f c l j u un latvle-
S p o j f ^ r t alkrakftu re- fc''5?^.lakg8 adreses un c-
Bob. Krfiklītte.
M SobW»b.-Omfln<J, DP Camp.
I"" ° ArtUlerie-Kaseroo. ^^^^
NEAIZBRAUCIET BEZ
ohfiskfls grāmatas
' DM
I. iiitrloi. PvmJRn». tēlojumi . . ļ^-ŗ
^ tēlojami . • 1*00
IH WfWfi»it tk. N6v«ln IzlMe. .jIi d^. .2 .62.500
Pum «51e, noveles . . 2.40
1 Lietaa, kas kārtojas pa-
^ļrč^ broS. 5.50
^ I • leslett 8.50
lilBdtfjs, Cilvēki n» ttlta, stflstl . 4.—
II flilllfž Llesm6^)Sā šlrds, romāns 3.—
Nevleiis mūs nedzird, rom. 7.80
\% TomSā robeža l d. 1.80
t II d. 1.—
m d . 1,80
LCE apgfids LATVIJAi
Es«Ungen/N., Brelte Str. 6.
Foto
CLAUS5
•- EBLINGENA
ielā 9
I FOTO UN KINO
ļ S P E C I A L V E I K A LS
Drogu veikals
Kensou-Drogerie
Perd. Grencers
Mtagem, Mlensaa un
^ a r k t Iela stūri
Kar]
Kf^atlzSte 24. novembri
""«u aizgāja masu miu
Ina
i'ti
1919. gada '>K
P^c viņas sēr,
Š
Arturi
^' augustā Ķ(ļ^\
^' ^' novembri