Bavarijas Latviesu vestnesis, January 10, 1951

              TreSdlen, 1051. g. 10. janvāri L A T V I J A
V M B niTojas lam un draud ^ *•
U29cmt V kuia. PārUedi|iL*'i?
ļddvibu, tomēr neban^?^
^tl^apT, Athena pietauvojās re l\
Iflmam. Pa gaiteņiem vins/??''
inigo gājiens. Tur ir 26 S . " ^
«eriiie: poHtislde. krimināuSi!?
tm ufc Nākošā dienā p i a ^ ļ "
li««ī»rt^ arī 2500 v i M f M
«©krastā artileristu, visi kn s^.**
veiaki kas norikoti a p j »^
<pani triMetcSanu vada latt u?
ttļltlfc * stingri nolieiteaS
m āelainiteie.
iboa^/m kuģa ^to^!rSd^%
^ P maza SS komandTS
"•«^pavisam 2
t virtmt vidihul
luvar
ēr iidzdodai pārvMoļl
»lliidbedc.iK]nirtUL
M M tālāk ittdtovlS^
.tlazarteakuģlDeuWw
r« i> ii» tov<^aiiļ>
M h l P ^ ^ Idille
ar ^«1. idiii
l«wr^ vdbi
Hr im novieto prāmjus Ud
fiMtni» uz fietumieii^
i ipidji Jau agrā ritā ļoU roelgi
spēku darbiba.
reizes pārlido Hurricaoa
iK^SlttttM tipa lidaparāti Klīst il*
nburga kritusi, un sof^
Ūbelras. Athena piecM
iebrauc ostā. VakarS SS
pavēl m i r u ^ izsviest
flļ^^t kuģakapteinii
v^. otram virsnl^
Jqras^ m riipētieSf Ut
NeiKateslcapos. PS^
nakt! ar liellaivām. \
likteI^gai8 3. maijs. Jh
m i ^ toties satraukums Net*
Kit^^neistaram ziņots, ka lie-
IZ gūstekņu kājām ien-ņoļ
Sl^as. Bez tam naU
ĪSZ vlilieiu tm sievietes no prS»*
uz sauszemes uSi
lirtllm^^^^i^^ klīst pa prl^/i
Siļi^usdienā SSviritoil
^ikim m sadzen zemūdeņu škdai
IIMi. Ari 3000 KZ no Athena ^
vttl aii^ tās terntorijā.
i i IS pi« apvāršņa iznirst 4 bunb>
ftdijl m im)rak Kaparkonam Pi^
J ttķOa iāviņi trāpa kuģa viJa,
f iiiiiaili nbnivējot Uelāko dalu w
d i i ^ k6 eksplozijas vietas oe^ Wmim IS min. notiek 5 jauni
iriUk^M UQ k u ^ saņem sma^
ttiMNi^ ar dažiem vi^
WMmmf uz komandtilta, kam^
locekli cenšas 00*
KZ bezcerīgi viril^
klaja.
- „ -^^-dnis pavēl nolaist aV
IttnilaiittbM^ betganditi
?ļMt tās tirādas sadauntas un cavi>
jas UZ pakaļējo kiiJQ
iveseiās laivas. Tajāie|r
, iuiSS komandants UAS
pbaiMdid^ vienīgās sievietes ui
^ Tiaiva^l vēl karājās gaisā,'
POlis
ptt vfeoSgla
M t e tauva^jon tā no 20 m augstumi
Wnfl Ju^ neviens no iekSa sedltl-
Jlte nepaliek dzivs.
H ia40 obais virsnieks pa tauvu
«isniedz b o ^ un ielaižas uderj
Ucsmaa arvi^u vairāk apņem ku9^
^puskailiun kaili cUvēki
,H«pffk»tima drāma notiek arf u«
Mtejs, SJicēji ķeras pie glSbSanai
Jftrtattn, apikuŗiem jau desmitie»
«ditofeo sģH to zem ūdens. TW
tt* «dratāmi daži melni punkti, Wi
«rl tuvojas. Tās ir kara i^^,
iMorlaivas.; Otrais virsnieks
ittie un Unā] jur roku. bet tās jau i»
Pirpllditas m aizbrauc garām. ^
XfWD& t č ^ mākoņi ar spgrfg
krosu, ūt Ičida neUela dēlu plos»
g ū s t i em ir vēl kuģa pu»*;
HrcUvēdgā^ pūlēm tiem izdodU
swni«gt krastu. ^ .
Pi. to Kaprona grimst, bet v l^
paliek viķs ūdens. Kuģa prieMj
saspiediļ^es dzīvi palikuSic»
?W,ku|Tis noņem unp«r^
« a l l Nogrinļist ari blakus stāvoša»
Thielb^A; no kura 2500 dlvekleJ»
īa*ibjas tikai 2a Tāpat izdeg «0
Mgrimst ar! Deutsdiland. Uz K ^
mira 5000 KZ gūstekņi, sardi^
un iqpkalpes viri ^iņi mira diena,
iW būtu pledadlvojua atbrīvošanu.
J . Vt •
TĒVZEMEI U N BRĪVIDAI
Prot R Blese
RELATĪVAIS UN ABSOLŪTAIS
Ir nodrāzta patiesība, ka viss pa­saulē
ir relatīvs. Bez tīri subjektīvās
un individuālās relativitātes, kas iz­paužas
atsevišķa cilvēka gaumes,
Sržas Xin visas pasaules uztveres
dažādībā, cilvēku sadavē pastāv
ari vēl pati par sevi saprotama ob-jek^
va un koUektlva relativitāte.
Tādēļ ir dzīves parādības, kas atka­rīgas
no vietas, no cilvēka stāvokļa
sabiedrībā, no viņa vecuma, no vis­pārīgiem
apstākļiem un beidzot gan
laikam no paša' vissvarīgākā relati­vitātes
faktora — laika. Bet bez mi­nētiem
paliek vēl bezgala daudz citu
sadzīves relativitātes parādību, un
faktiski visa mūsu dzīve ir tādu
tīras relativitātes izpaudumu kopa.
- Ja uz šo konstatējumu pamata
veidosim plaškus secinājumus, tad
varam viegU nonākt pie relativitātes
atzīšanas par augstāko visas cilvēces
sadzīves un gara dzīves principu,
un mums var sākt likties, ka ne­kur
— ne politiskā, ne morālā, nedz
pat tīri intellektuālā un visādā ziņā
jau praktiskā dzīvē nekā kaut cik
absolūta un stabila nav.
It īpaši pilna relativitātes ir dzīve
tādos laikmetos, kā tas. kādu nupat
mēs, latvieši, pārdzīvojam savās
trimdas gaitās. Ja metam acis kaut
vai tikai uz mūsu kultūras dzīvi, tū­liņ
kļūst redzams, ka taisni šai no­zarē
stabilākās normas ir stipri sa­šķobījušās.
Kultūras pasākubiem
trOkst gan finandālā pamata, gan
technisko līdzekļu, trūkst intereses,
trūkst nereti arī pašu veicēju. Vai
tādos apstākļos kā pārdzīvojamie ne­būtu
Jāpriecājas par kuru katru kul­tūras
darbu un kultūras darbības iz­paudumu?
Tāpat ari katrs Jauns
darbs mūsu trimdas rakstniecībā va­rētu
patiesībā tikt kvalificēts kā
Jauns mtisu nacionālo garīgo vērtību
pūra papildinājums. Vai tādēļ kāds
brīnums, ka kritiķis, kas kaut cik ob­jektīvi
gribētu novērtēt kādu mūsu
garīgo veidojumu trimdā, Iŗ spiests
nereti rīkoties savā vērtētajā darbā
pret savlem^tižskatiī&ilfi to fetžlņām;
pī^toit par febu^t ko |)atie^Ib§
viņs paHkftu ātzīt h^ai*tr ūh atos
apstākļos pat nedrīkstētu? Ar to,
diemžēl, rodas pārmērīga relativitāte
arī pašos mūsu kultūras dzīves pa­matos
un nereti arī pašā svarīgākā
mūsu kultūras un gara dzīves no-
^sx% ^ mūsu rakstniecībā.
' Bet vai tiešām tāds absolūts relātī-visms,
,tāda absolūta skepse visās
sadzīves un gara dzīves parādībās
ir gluži attaisnojama? Jau senais ro­mietis
Horātys, kas ari ļ>ija stipri
brivdomigs P r s un samērā viegli
ļāvās mainīgās dzīves visdažādākām
pārgrozibām, tomēr bija spiests teikt
savus gadu tūkstošus pārdzīvojušos
vārdus: Est modus in rebus, sunt
cērti denique fines, quos ultra citra-que
nequit consistere rectum, t i.: ir
lietās mērs, un ir galu galā noteik­tas
robežas, aiz kurām un iekšpuses
kurām nevar pastl^t patiesībai Jeb
pareizais). Un tiešām, vai tad nepār­ejošas
mūžīgas patiesības, vismaz
reliģiskā un morāliskā dzīvē, vairs
nepastāv nemaz? Vai prasība, lai
katrā indivīdā būtu dzīva kaut caur­mēra
labuma un ļaunuma izpratne,
ai būtu modra nepieciešamā paš­disciplīna
un paškritika, būtu jau
galīgi atmetama? Vai tad cilvēcei pa
gadu tūkstošiem tiešām nav bijis ne­kādu
vērtīgu, mūžīgu sasniegumu,
uz kuriem mēs varētu balstīties? Tā
taču nav: ļaužu sadzīves mūžīgās
pamatnormas taču ir un paliek, ja
ari mums šķiet, ka tās dzīvē it kā
stipri nobīdītas pie malas. Un tai
pašā laikā īsteni pareizais un vērtī­gais
patiesībā ir diezgan viegli izjū­tams
un nemaz nav ne tik grūti sa­skatāms
nedz ari tik neizprotams, ja
vien tikai drusku papūlamies. Sirds­apziņa
cilvēcē tomēr gluži apklususi
vēl nav, un vismaz savā lielāka­jā
daļā — ar! mēs taču esam cUvēki,
kas spējam izšķirt labu no ļauna.
Tāpat tas ir un tāpat tam būtu jā­būt
arī kultūras darbā. Bez šaubām
ir, labi, ja kādā nometnē vairāk pēc
kultūras slāpstošie gari pavada kādu
gumu pret mūsu nadcmālo kultūru,
to gremdēdams, un līdz ar to ari
pret mūsu trimdas sabiedrību, iero­sinādams
to izdot naudu par maz­vērtīgu
darinājumu. Ja tad kritiķis,
varbūt pats personīgi autoru pazī­dams
un gribēdams nākt viņam
pretī, izsaka pēdējam kaut atturīgu
atzinību, lai gan patiesībā autors bū­tu
pelnījis norājumu vai pat noraicK-jumu,
tad pārmetumu pelna kritiķis.
Sanda Ml»
Cik atceros, pirmo reizi ar Annu
Rūmani-Ķeniņu iepazinos 1932. g.
Daudz Jau biju dzirdējusi par visai
pazīstamo sabiedrisko darbinieci»
jaunatnes audzinātāju, sieviešu tie­sību
cīnītāju un rakstnieci; biju
kautra un nedroša.
Apmulsuips izgaisa pirmā mirkli,
jo aizgājējai piemita tā vienkāršība
principu: Amicus Plato, sed magis
(Turpinājums 8. Ipp.) personībām. Drīz biju Jau iesaistīta
spriegā sarunā par mākslu» izglītību,
Plviis Klins
Profesionālu kopa
Lielai daļai latviešu rakstnieku un otrādi, tāpat kā mūsu autoru pleda-žurnālistu
pēc sešiem mēnešiem Vā- līšanās starptautiskos kongr^os.
cijā draud proletārizēšanās, kas lielā
mērā nozīmē radītāja darba galu.
Noskrandis īdzejnieks ar plecu pa­raustīšanu
atcerēsies prof. Jurēviča
pausto viedokli, ka pasaulīgās man­tas
krāšana ir nevēlama no nacionā­lās
ideoloģijas un morāles viedokļa,
brīdi nacionālās kultūras atmosfairā, tāpat kā viņš neko nevarēs iesākt ar
Mums nav ar! gandrīz nekādas Jau­natnes
literatūras.
Jaunā kopa pastāv kā vācu apga-kādā
sarīkojumā. Bet ari še tomēr
esam bijuši spiesti dažreiz konstatēt
diletantismu, un pret to mūsu kri­tika
ari arvienu ir uzstājusies. Vēl
bargāki šai kritikai būtu JSibūt tur,
kur lieta saistās ar individuāliem
veidojumiem — ar atsevišķiem lite­rāriem
darbiem vai citādiem Indivi­duāli
garigiem darinājumiem. Bez
šaubām, šāda individuāla gariga
darķiba visiem spēkiem veicināma,
Jaunie iesācēji šais nozarēs mudinā­mi
un audzināmi. Ir labi saprotams,
ka šādu darbu darinātāji tīri cilvē­ciski
ir ieinteresēti, lai viņu darbs
parādītos atklātībā. Bet tad šo dar­bu
darinātājiem gan būtu ieteicams
griezties kaut vai pie saprātīgākiem
saviem tuviniekiem vai lietpratē­jiem,
un pēdējiem tad būtu jāaiz­rāda,
ka nereti ir labāk sarakstīto
nemaz vēl nelaist Iklajā un darināt
paviiram Jaunu Mdarbu^ Katrā «^ziņā
ieteicams vismaz vēlreiz jo nopiel^i
iedziļināties uzrakstītajā un to vēl
varbūt pārveidot un pārlabot. Kat­ram
literāram darbam taču jāveic
ari savs īpatnējs uzdevums: tam jā­būt
cienīgam vispārīgi būt par lite­rāru
darbu, un ja tas nevar būt la­bāks
par jau bijušajiem un esoša­jiem,
tad vismaz tas nedrīkst būt arī
zemāks vai vājāks, Jo ar to mūsu
garigā kultūra neko negūs. Te ne­būtu
vietā atrunāties ar trimdas ap­stākļiem:
sak, labi Ja parādās atklā­tībā
kaut kas, jo citādi neparādīsies
nekas. Pēc mazvērtīga darba nav
nekādas nepieciešamības, un pie tam
ir taču mums trimdā nākuši klajā
pirmo reizi ari loti labi darbi. Ja
nu autors tomēr nāk atklātībā ar ne­gatavu
darbu, tad viņš izdara nozie-
Plkv. Kripēns
Vēl patiesības labad
Ar gandarijumu konstatēju, ka
esam tomēr ar A. Iksēnu vienisprā­tis
attiecībā uz plkv. Kalpaka perso­nības
diženumu, kuram blakus kā
līdzīgs nevar tikt nostādīts nedz
kāds no Latvijas brivības, nedz gē-,
dējā kara varoņiem. Man tomēr jā­noraida
A..Iksēna argumentācija kā
viņa slēdzienu izraisītāja, kā brīvī­bas
cīņu laikā vidzemnieki plkv.Jan-sonu
plaši daudzinājuši. Ka tas tā
varēja būt, nemaz nešaubos, bet
subjektīvi vērtējumi, notikumu tieši
iespaidoti, vēstures priekšā bieži
kļūst nepatiesi. Tāpat kā karavīrs
kaujā tieši tS3 norises brīdī var ap­tvert
tikai tik daudz no kaujas lau­ka,
cik tālu sniedzas viņa kompeten­ces,
tā arī kauju laikā vienas daļas
tautas spriedumi par cīņām un cīnī­tājiem
iespaido notikumi, kas risinā­jās
tās tuvumā. Pareizais vērtējums,
gūstot vispārēju ieskatu, nāk kau-
Jfim un kariem i>eidzoties, kad esam
pietiekami distancējušies no pārdzī­votā
un guvuši vēsturisku perspek­tīvu.
Mūsu brīvības karš savā norise
bijis stipri komplicēts. Tikai sīkas tā
studijas spēj nostiprināt atmiņā no­tikumu
secību. Minot §avā atbildes
rakstā notikumus no Valmieras pul­ka
vēstures, A. Iksēna dati par kādu
niēnesi nesakrīt ar faktiem. Laikā,
Kad Kurzemē risinājās slavenās Ven­tas
kaujas, Valmieras pulks vēl for­mējās
Tērbatā, jo ierodas frontē 29.
gjartā (pie Apes). Tai laikā fronte
Kurzemē atradās jau uz Lielupes.
Skaidrības lab-^d šķirošu Valmieras
pulka cīņu gaitas Vidzemē 3 posmos:
1) uzbrukums Apes-Alūksnes virzie­na
ar sekojošu atiešanu zem pārspē­ka
spiediena uz Mebmpes krastiem
laikā no 29. marta līdz aprīļa mē­neša
vidum, 2) aizstāvēšanās Meln-upes
krastos — līdz 26. maijam;
3) vajāšana virzienā Ape-Alūksne-
Gulbene-Krusti)ils no 27. maija līdz
5. jūnijam. Uzbrukuma posmā Val­mieras
pulks uz 31. martu pēc sīvām
kaujām sasniedza līniju Rēzaka, A l -
sviljd (tieši šo punktu ieņemt neiz­devās),
Māriņkalns (Alūksnes tiešā
tuvumā), pēc kam pārspēka priekšā
smagās atvaires kaujās pamazām t i ­ka
spiesta atpakaļ līdz Melnupei.
Par cīņu smagumu šinī pirmajā cīņu
posmā runā zaudējumi, Jo no pulka
sākuma sastāva apm. 1200 vīriem
Melnupes krastos ierindā skaitījās
tikai ap 350 karavīru. Aizstāvēšanās
laiks Melnupes krastos ari bagāts
daudzām grūtām kaujām. Vajāšanas
posms iesākās 27. maijā, kad tika
ieņemta Ape, dažas dienas vēlāk
Alūksne un Gulbene, bet 5. jūnijā
pulks bija jau Krustpilī (Alūksnē
Valmieras pulks varēja būt maija
mēneša pēdējās dienās, bet nekādā
ziņā 3. maijā). Viļaku Valmieras
pulks nekad nav ieņēmis. Sākoties
uzbrukumam par Latgales atbrīvo­šanu,
kas ziemeļu rajonā tika ieva­dīts
9. janvāri, šo ciemu tanī pat
dienā ieņēma Daugavpils pulks.
Vajāšana bieži vien nav kas
viegls, ko varētu apzīmēt ar vārdiņu
„tikai". Pareizi izvesta vajāšana pra­sa
lielu,piepūli no cilvēka, un tā jā­veic
reglamenta vārdiem runājot —•
„līdz pēdējam elpas vilcienam".
Noslēgumā vēlreiz pasvītroju, ka
diskusiju esmu spiests turpināt pa­tiesības
labad.
J. Rudzīša atklāto rūgtumu par sa­biedrības
neatsaucību.
Vācijā nodibinātā rakstnieku, žur­nālistu
un grāmatrūpniecības dar­binieku
(burtliči, metieŗi) kopā grib
sagaidīt nākotni tādu, kāda tā nāk,
ar tiem līdzekļiem, kādi ir tās ricī-bā
— organizāciju un labu gribu. Tās
pieticīgais mērķis ir izdot grāmatas
un pārdot tās. Atlilcums, kāds no šī
pasākuma rastos, nāktu par labu vis­pirms
Vācijā palicējiem rakstnie­kiem
un'žurnālistiem. Nebūtu ērti
šeit vārdiski uzskaitīt visus tos, kam
jau tagad vajadzīga atbalsts. Taču
zināmas priekšrocības tas dotu lat­viešu
rakstniekiem visā pasaulē —
apgāda darbības plāns ^ paredz, ka
līdzekļi atgriežas ražošanas procesā,
tā sagādājot iespēju nākošo grāmatu
ļzdošaņai 7--_p^^^ pa vienai
katru mēnesi. Kopas dalībniekļ dar­bības
uzsākšanai ^epledešamdi^'lī­dzekļus
ska&ā naudā atlicina no
savām algām, kā ari iegulda pasā­kumā
savu darbu. Autoriem katrā
ziņā nodrošināti viņu honorāri, kas
līdz šim bieži vien tā nebija — pel­nītājs
ne reti bija izdevējs viens
pats. Otrkārt — tas dod iespēju pub­licēties
autoriem, kas gan pieder lat*»
viešu rakstniecībai, bet nav tai kate­gorijā,
ko Izdevēji parasti dēvē par
„ejošiem autoriem". Tāpat pavērtas
iespējas sevi parādīt ļauniem auto­riem.
Bez tam — Vācija ir un pa­liek
lētākā tipogrāfijas zeme pasaulē,
kas var interesēt ik vienu rakstnie­ku
jebkurā kontinentā.
Kā redzams, aiz pieticīgā mērķa
stāv dažs uzdevums, kas ir tikpat
nozīmīgs, cik tas var likties riskants,
īpaši, ja apsver, ka jaunais apgāds
darbību uzsāk dažādu nelāga piemē­ru
saduļķotā vidē un laikā, kad iz­kaisītajiem
latviešiem Interese par
grāmatu varētu likties apsīkusi. Ja
šāda atzīšanās ieraudzījusi dienai^
gaismu, tad tas drīkstētu liecināt,
ka Vācijā palicējiem nav cita līdzek-kultūru
jitttfijumiem. Sai pinni
r ^ art pzināju, ka Anna Rūma-ne^
ĶMAiņt ir viena no pilrmajām
trim litvittta (otrft bijuM E. Jikob-son^
oRItiņa un trešā, Ja atmļiņa ne-
Dr. KĪIra Hibimiane), ķas stu-d^
uāas OMdies augstskolā, Šveicē.
Vēlik aizgājēja studē ari Fnineijfi. ^
iedomājieties, mēs bljim pinnii^
teici aizgljēja. Vai tas nozīmēja
pirmās latvietes, kas Vispār litudēj^?
Nē vēl vairāk: Orichet aUgstsko»
la Šveicē toreiz bija pirmfi, kai
vispār tievialei pavēļu dur*
vii m augstāko izditibu. Un Ja tur
pali tikumi studēja trli tetvietet,
tad tfl« lieku leizi liecina par lat­viešu
itevietei alkām pēc izgutibas.
Tai ir svarīgi * kultūrvēsturisks
f āktv un ar A. Rūmanes-I^eniņas
aizielanu tēstai pie veļu galda viena
no pirmajām cehnlauzēm latviešu
sievietes augstskolas izglītības lauki,
aiziet viesela paaudze.
A. Rūmanes-Ķeniņat rakstnlecM
baltiesai pieteikta apgāda sabietkība I gaitas vairāk saistāt ar potmu plrmt
ar nosaukumu litera. Sekojot vācu un īsi pēc 1905. g. Jau Tēvijā 1898. g.
priekšrakstiem, sabiedrībai vārdam Parādāt 19. g. t. franču literatūru
jābūt atvasinātam no tās darbības apskati ar Annas Rūman vārdu. Hel*
veida. Sī organisma kodoli gan ir autore parakstās ari kl Aina
apgādā Latvija nodarbinātie rakst- paspre, darboJoUet PēteļrburgU
nieki, žurnālisti, burtUči un metieŗi, Avīžu pielikumā Austrumi (Zeifto-taču
tā nav izolēta grupa. Par tās lo- laikā), Jaunajā Ražā, Rīta Skaņai,
cekll var kļūt ikviens latviešu rakit- A ^ J ē J a raksta skices, stiitiņui, ari
nieks, žurnālists vai bļirtilds Jebku-H^mu^ Melnais ErglU (Zalkša AI-rā
pasaules malā; apgāds ari lagal- h f ^ . ^ / J L . ^ ^ J \ Alagijēju
da, ka tā dalībnieku ^ pirstivju ^ ^ļ^i ?OļL
skaits vēl pieaugs, un taisni no pro- ?^*f*"? ^t^^jf,A
feslonāļu vidus uz viņu pašu ieroi- ^^^t ^ *2P^?^
mes pamata ļitisti Mātes bēdas. Pēc tam aizfi-
Uz dažkārt dzirdēto Jautājumu ki- l^jjjjf^ljf^j^^ pievēršu ta*
du ir šīs kopu attieksmei ar laik. r ^ j f ^.
rakstu LatvljVvar atbUdēt vieni .^^,*;^*"^«if« f"^^
vārdā ~ vlslabākto. Būdami pu«ilē PJtSirt^^^ ^™S!5^
iegājies laikraksts, tu lelntem«ini^,,^
turpināt savu Iznākšanu, ko ari daH^^^IL."?,»^^^^ ^^""^
ris, bet Jaundiblnātā rakstnieku, žur- F S ^ ^
nālistu un grāmatrūpnleclbu dari)!-ĻS SST.,. ^wtiI^^T
nieku kopa Liteni savu dartJu velki f^^LPj,^ ^•J*
neatkarigl no tā. Tikko iznācU Hugo ^^^J ™ S a ari £ ^ 1 . ^
PiiHno «AW£»in M ī n m . viriiiiU.«iI. ??9f^^J*®"^ Strādā M dzeJnieki Sau-ļa,
ar ko vismaz pa daļai nodrošināt
rakstīšanas iespējas nākotnē, kā vie­nīgi
pašpalīdzība. Nekādu fondu, no
kuriem saņemt atbalstu, mums nav.
Vienīgais fonds ir pašu griba un la­sītāju
Interese.
Pašos rakstniekos un žurnālistos
šis pasākums radis plašu atbalsi; to
apliecina arī tas, kā apgāda pārstāv­ju
vidū viss lielais vairums ir rakst­nieki,
dzejnieki un žurnālisti. Tādā
kārtā paši rakstītāji, pulcēdamies ap
jaundibmāto apgādu, veicina savu
profesionālu uzņēmumu, aktīvi ie­saistoties
kopēiā darbā. Tā pirmo
reizi latviešu jprāmatrūpniecības vēs­turē
uz lietišķiem un praktiskiem
pamatiem ir radīts organisms, kura
locekli ir tie, kas paši veido rakstīto
un iespiesto vārdu — grāmatu, mūsu
kultūras pamatu.
Kaut darbs tikai sākumā un pār­agri
spriest par tā izveidošanos, taču
no šī pieticīgā grāmatu izdošanas
mērķa nākotnē varētu izveidoties
kāda plašāka latviešu gara darbi­nieku
organizācija, kas pulcē un
saista vārda mākslas pratējus no vi­siem
kontinentiem. Tas, ko šāda or­ganizācija
spētu veikt ar latviešu la­sītāja
atbalstu, nav nieka lieta —
jau minēti tie, kam vajadzīgs at­balsts.
Bez ta»' līdz šim pilnīgi no­vārtā
pamesta mūsu rakstnieku dar­bu
tulkošana svešvalodās. Un pavi­sam
bez kādiem impulsiem un iespē­jām
ir jaunā paaudze, kas turpinās
latviešu grāmatu pēc mums. Sacen­sības
ar godalgām te minamas pirmā
vietā. Milzīgu svētību, trimdai ieilg­stot,
dotu ari dtu kontinentu latvie­šu
rakstniekfi viesošanās Eiropā un
Pūriņa noveļu krājums .Ekselencei 11^41. Frieii S«w!» iVn nt^ uiki
^b^w'ft^f^SdZ*S^ S & ' u ņ T e ^ t i S e ^^
februāri Elvīras Kodņai romāni, skalbi, Antonu Auitriņu, FalUJu,
L^rn^fn^^tf^^^^ Baltpurvlņ^MidemidcJ
«hnn.^^^^^^^^^ !^l^L^^^h^- ^ P^fi kara aiz-sistēmu
balstās Vita apgāda dart)Ib^^^ Strādā, dzīvo un itudē
lnX^ri^^ n^^a.^n'^*^^^^^ ^ Amial Rūmanei-Ķeniņal
šana atkarīga no lultājlem un pār- hf ne mazuma nopelnu Utvijai de
Vmi te būtu vietā kāds dedzīgi
viešu kultūni, taču tā vien liekat, ka Lās, ku nekur nav tik nepiedeSama
daudz no tā, kas bijli taueimi, Jau kā diplomātijā,
izsaukts politiskai Jin labledriikit Būdama apveltīta dzīvu, nerimti-cīņās
Latviešu nikttolekam atUek gu atziņu meklētāju garo, A. R.-E.
griezties pie patstāvīgi, taimnlediki allaž dzīvoja kādi smalki gariguma
neatkarīgā latvieša viii puauli ar gaisotnē, kur neviļus uzriva līdz
ietišķo aicinājumu — pērciet latvle- sev ari dtut.
šu grāmatas, kļūstiet par Jauni ap- Aizgājēja bija laba runātāja ar
gāda abonentienu Jums būs ko luīt, dziļu pārliecinātāju sp^. Atcerei
rakstnieks varēs turpināt savu dar- to dzirdējusi daudzās tanikimit, —
)u. Taisni no Jumt, ku etat nostā- gan Latviju akadēmiski iiglltoto
jušies paši uz savām kijim stabili-1 iteviešu apvienībi, kur A. R-Ķ. bija
kos apstākļos uti drošikiī keinēa, ooliDdi biedrene, gan tavdMigaJi
jums atkarājas, vai un cik ilgi lat-ļ„Open door" biedrībā, kurat vadlti-viešiem
vēl būs savas grāmatu, vai Ja bija Dr. phlL Milda Paļeviēa, gan
un dk ilgi latviešiem vēl būt tavi I dtur. Šķiet — aizgājēja bija arf goda
rakstnieki un žurnālisti. Nāciet I flllitre kādā tlevleSu korpbridjl ki
mums talkā. Tad ne rakstniekam I ari goda biedrene kādi studenšu
būs iemesls sūdzēties par rūgtumu, biedrībā, bet kur un kā, no atmUp^t
ne kādam tiesību pārmest, ka uz*|pagalsii.
ņēmīgais un enerģiskais latvietis pa* I A. R.-Ķ. bijlt lemti penonlgl tOc-saulē
kļuvis par materiālistu. |tlei ar daudz ievērojamim pmonl-bflm
— lai minām Mahatmu Oan<
Drīz pienāks bridis, kad oktant uz ne-1
zināmu laiku gaugi atiķirs tauttelut pa- S^JēJa bija ari penonigi pazlitama
sauie no Vācija palicējiem. Pēdējo vtdii ar EleonoTO Dūzi. A. R.-K. bila tuvt
ļļ^»^J« JJ**tnieki, žurnauiti. m ā ^ ^ māksla. Viņa bija Ubot
"^VeiSlnlet pasākumu, kas eenias atbal- ar «iejotājim EUu Ilbaktt,
stlt vinu kopējo eksistenci nākotnē. U MIlu Cīruli, Beatri^* VIgneri UC
kaut daļēji sagfidnjot ari radoU darba Trisdetmltajoi un ēetrdetmltajoi
S w . l u , . « , M « gadot A. R..K. miji arvien varijt
Pērciet tikko Iznākušo Hugo Ptiriņa] sastapt lielu daļu latviešu inteliģni*
^ rakstniekus, miktliniekut, i r ­stu
s, hiženlerut, tieslbnlekui.
Vleil tēn:ia brivi, dažbrid iekalta,
dedzīgi itridējāt gan par mfiktlu,
poUtlku, gan dtlem kultūru Jauti-noveļu
krājuma
Bmai 0«i8tautet grafiskais Ietērps,
218. Ipp., cena DM 5.— ,. , ^ , .
Iemaksājiet abonementa miudu UdzPi^^Sži KrJ^r.i^^^^^^^
20. janv. par A«^^sW GaiUU Jauno S ^ l S ŠSa^umāl^V^^
PAR! BANGAINIEM ŪDEŅIEM, J^^^f^ Laima bija likusi alz-
DM 6450, apm^." 13^010 Ipp^. fnAb^o'n encteienma gipe, un rilgtums. Jo dilU A. R.-Ķ.
20 proc. atlaide. \JMX^ niiļotāt mdtu zaudējumi Iii
Jūs varat jau tagad, bet vēlākais līdzlpēc pbinā pasaules kara Parizē. Dēlu
20. febr. iemaksāt naudu ari parlnmāru Ķenlnu nogalināja lielinieki
Elvīras Kociņu Jauno romimi Y^^^ ienākot Rīgā, un dēls Mir-
EIROPAS VĀRTOS, Ķēniņš — aviādju Inženieris,
kas iznāks februāra beigās. (Cena La^Jas posta un pārdzīvojamā lal-
DM 6.50. apm. 300 lpp.).Tā Jūs iegū-1^ sagrauzts, mira ar dUonl pēc
siet 20 proc. abonementa atlaidi. ļ^^f F ^ A . ^ *^
pārdzīvojuši divi dēU: Valdemāri,
saukts Māris — Latvijā, un kompo­nists
Tālivaldis Ķēniņš — Parīzē.
T«ner ari liela žēlastība Ir bilutl
aizgājēju tiesa — Annai Rūmand-Ķeniņai
bijis ļauts apgulties zem
senču zemes zaļajām velēnām.
Sit tibi tcnra levis!
Lasītāji pasaulē, paliedet koi^ arļ
saviem auiiKriemt
L I T E R A
Rakstnieku, žumfiUfta un grāmata
rflpnlecfbas darbinidm apgāds
(14a) Schwablsch Omūnd.
Artmerie-Kaseme