Bavarijas Latviesu vestnesis, January 10, 1951

              f.
LAI VIJ ^ TrdkUen, 1951. g. 10. Janvāri
āpgadu darbs Vācija turpinās
« ^ t r i m d i n i e k u izkliSanai.
<m grāmatu apgādi Vācijā vēl tup-
Mttft darboties, balstīdamies uz lē-ļ
»Jwm tedmiskajiēm izdevumiem,
m dtur pasaulē ir daudz augstāki.
Tā pirms Ziemsvētkiem Grāmatu
BRCmoi
i
p"; /VI/ '-t*! >
imti Oetitautei vSka ifmljiiini Lvtja
Bfomfllāa Lieti nlk
Drauga apgādā apaSn. H. Rudzītis
IļMorkā; ciļnvarnieks A. Prieditis»
Vācijā) boikuifis Luija Bromlllda
Vf^mfina Ueti nāk abas grāmatas ar
I^mas Geistautes vāka zīmējumu.
Darbs aptver 950 lappuses, un tā
veikianai bija vajadzīgi divi mēneši.
uzskatāms par sdnāmu sasniegu­mu
grfimatrūpnieclbā, jo pastāvīgie
kara draudi ievērojami lerob^Juāi
papīra tirgu, Vācijā tā cenas cēluSās
pat līdz 100 proc* un tas grfiti dabū
Marija Urnelua
Dziesma bēgļu
m uz juras
bgalstiigtiiis pēdējs,
Nosfld Milici i^e,
Tur tavs siH(^iil8 palika—
Zll» salgo diHe.
Vi^iis ve| un valda»
Grftk sWt mSte iiur
Tevi cieši roUs,
MSJii nav tev vairs nekur,
T ^ ^
Augsta c€ļ un dsi|i yok
CMlbas un bēdas,
minii auf un vilnis plok,
Neaisttjot pēdas.
Duii Likfaitis Npolte
J l ^ u f levpirL
Tor» aii vi^« i^lota&ii
Spulgo svafgine viri.
jams, tāpat kā Zviedrijā un AngUjā.
Intereiļ(ēJoties par papīra iegādes ie­ejām
dtās zem^ izrādījies, ka tur
stāvoklis nav labāks un BellJjā pat
iespējams pirkt papīru, kas impor­tēts
no Padomju Latvijas. Sarežģī­jumus
grāmatu ražošanā rada
tas, ka dažu visai apzinīgu pārstāvju
panākumi un materiālās priekšrocī­bas
pamu(Hnāju8as iesaistīties grā­matu
branžā ari cilvēkus, kam šī no­zare
ir vai nu sveša, vai pietrūkst
atbildības. Tie vai nu pasūta grāma­tu
eksemplāru skaitu, ko nespēj iz-pārdot
pat ilgākā laikā, tā radot
maldinošu uzskatu par iespējamiem
tiraSiem, vai ari apzinīgi kavējas
norēķināties par pārdotajām grāma­tām.
Visumā interese par grāmatu iz­došanu
tomēr palikusi līdzšinējā un
Tatjana Vestene
Grona mizo kartupeļus
radušies ari daži jauni vai darbību
ārzemēs atjaunojuši vecie apgādi To
vidCi minams Rakstnieku, žurnālistu
un grāmatrūpnieclbas darbinieku
apgāds litera Vācijā, kā ari AbuCs
Zviedrijā un Dobelis ASV. Ari H.
Rudziša apgāds, kā jau minēts, bla­kus
dari>Ibai Ņujorkā domājis par
grāmatu izdoSahu Vācijā ari turp­māk,
un Bromfllda romāns Lieti nāk
nav uzskatāms par tā pēdējo izde­vumu.
Savus nodomus apgāds tomēr
vēl neatklāj. J. Dobelis pats dzīvo­dams
ASV, paredzējis Vācijā izdot
Aldas Niedras jauno stāstu un no­veļu
krājumu Pasaules plaiiksta uc.
darbus.
Pēdējais siets uz Savienotajām vai-
I stim — Grona dažreiz saved kopā cil-ari
vēkus, kas gadiem ilgi personīgi nav
tikušies. Lūk — Tat}^ Vestene!
Viņa ir tik pat uzņēmīga, šarmanta
un smaidīga kā kādreiz Latvijā vai
trimdas laikos Ubekā.
«Redzat, kādas manas rokas!" ap­sveicinoties
saka māksliniece. „Va-kar
četras stundas mizoju kartupeļus
virtuvē. Savā mūžā tik daudz kartu­peļu
nebiju nomizojusi. Agrāk no de-jošanas
man sāpēja kājas. Šodien sāp
rokas."
Kādreizējā pazīšanās ar šiem vār­diem
atkal atjaunota. ,3et no darba
es nebaidos," saka mūsu prīmabale-rina,
kas piecos trimdas gados ap­meklējusi
vai visas nometnes Vācijā
un viesojusies ari Anglijā. ^Vienīgās
bailes man no jūras. Jau kuģi ierau­got
vien sametas slikta dūša."
Tāpēc pēc viesizrādēm Aglijā Tat­janas
Vestenes pirmais jautājums
nometnes vadībai bija ~ kā viņa va­rētu
tikt pāri okeānam lidmašīnā?
Par to paziņas viņu zobojuši vēl ilgu
laiku. Tatjana Vestene dodas uz Ņu­jorku,
klusībā lolodama cerības, ka
ari Amerikā varēs dejot. Viņas nā-listu
tautību. I^lpēc par Brivkaln!
bija vienīgi rakstīts a. G. (als Gast).
Savus koUēgas atmiņā pārskatot,
Tatjana Vestene sarunai beidzoties
kā kuriozitāti min, ka Kanariju salās
baletdejotāja Vera Krauze ar savu
spāņu vīru atvērusi restorānu Dan*-
cing Palace Riga. Jā — latvieši tagad
laikam atrodas Visur pasaulē.
Ko vācieši uzskata
par saviem ievēro-jamakiem
ļaunlaika
rakstniekiem
MlncbeBes snlveniatet toltfa slnit-net
Imtltata profttort Dr. A. Ka€m ari
SofEd isdmrija aptanlii pie lavteni ita*
dentiem, Itl notkaidrota, karas 21 vie«
rakftnlelrat pCe itatarilltnui potoui tto
unkau ptr Ievirojamikailem. 8o autora
taraktu Isskatit iSOt: i) Htnnaiis Heto,
2) Gerhardi Haaptaani, S) BaUlatt M.
Relatīvais un
absolūtais
(Turpinfijums no S. Ipp.)
amica veritas, t. i . Platons man gan
draugs, taēu vairāk man draudzene
ir patiesība.
Tādēļ arviei^u jāpatur prātā abso­lūtais
un mūžīgais, un it īpaši atse­višķam
indivīdam savā gara darbība
jāsiii^ās izsīkt seklumā un izplūst
paviršībā. Ir jācenšas, lai ari mūsu
trimdas laika gara ražojumi būtu
rellitļvl pilnīgi, lai tajos tiešām būtu
ielikts viss, kas iespējams un kas
nepieciešams saskaņā ar prasībām,
kādas vispārīgi vēršamas pret cil­vēka
gara veidojumu. Literārā dar­bā
tās ir prasības, lai darbam būtu
pašvērtigs un iekšēji patiesīgs saturs,
lai tas būtu pareizs tēloto personu
psicholoģijas un nevainojams stila
zināģ Autoram jāattīsta sevi vajadzī-ļ
| p i k « i ^ pats . 8t)ētu*
spriest un sajust, vai vajadzīgās pra-.
sibas darbā ievērotas vai nē. Būs
taēu kādreiz ari mūsu tautai atkal
laimīgākas dienas, un tad nākotnes
kritika novērtēs objektīvi ari taga­dējā
trimdas laikmeta literāros sa­sniegumus.
Diemžēl jau tagad var
teikt, ka par vienu otru darbu tā būs
spiesta izteikties visai atturīgi, lai
nesacītu vairāk. Piepildīs trimdas
laikā mūsu garigo vērtību apcirkņus
ar pelavām ari nav nekāda gudrība.
Lai atceramies gudros vārdus, ka pat
tuksnetf nekad nebūs noiet no īstā
ceļa un pat vistumšākajā nakti ne­būs
zaudēt savas mūžam gaišās va­dītājas
zvaigznes.
kamais mērķis ir Detroita, kur jau ar! tiimtn Bianiis, i) Krasta VI-sekmēm
darbojas Lēmanis un Tilla-r^***^'^ Karoia, 7) Berta Brukta,
ka, kas iecerējuši drīzumā rīkot savu Vereen BergensHnt, •) Pranei Kal-baleta
vakaru. ^ cakmaUen, U) Hogo fon
Tatlana Vestene no latviešiem Vā-i«^'"*?~JJJ»»
cljā atvadījās LībekāMēzenes nomet- TJ!'!!!!'."^l^"*/!*" ^""^^^ ^ H.Oeorfe,
nē kopā ar Paulu Brīvkalni, kas šeit
nodibinājusi savu vārdu kā operdzie­dātāja.
Vācu mūzikas kritiķi viņu
uzskata par labāko Zalomi. Pada
Brīvkalne tuvākā nokotnē dziedās
arī vēl Oldenburgas un Duisburgas
operā. Pašreiz viņa iestudē Vāgnera
Tanlieizeru.
„Bet to jūs gan neaizmirstiet uz-
Svens Hedins soka
— mums jāsaprot
Ķinos prasības
Kāda Rietumvādjas laikraksta lldi%
strādni^ nule intervijā ar S v ^
Hedinu uzzinājis, ka pēc iev&ojM^
pētnieka domām T i b ^ liktenis If
aprimotfots, un pašreizējfe nottlnunlī
l o j ^ vēsturiskas attīstības kensik
vence. „No 1644. g. līdz 191L g. li»
b ^ pārvaldīja Ķīna,** teicis fiM^
„un tikai kopš 1911. g. Tibeta 1 ^
patstāvīga. Tādēļ mums jāsaprot
nas pašrdiējās prasības vai otnu
tas patīk vai nē.** ViiA pasauH
jdstamais pētnieks savā laikā \gM
ari Korejā, un par austrumu pann
ir tajās domās, ka tur valdni^f^
mainīties no stundas uz stundUi 9i
pat kā var mainīties ari Āzijai m
vispār tālo austrumu uzskats.
Par Vādju Ievērojamais zināt
joprojām domā, ka tā Ir pai
sirds. Svens Hedins pašreiz velc
mūža darini, kam paredzēti SS
ml No tiem gatavi Jau 34, kas
zinātniskus pētījumus un apn
par viņa eksnedidjām Āzijā laU
1927. līdz 19S5. g. Atlikušo 2S i
sarakstīšanai, kas norit Svena
na personīgā vadībā, vēl paies
rfikl gadi. Brivajā laikā i
zviedru zinātņu i^ademljas 1
sarakstijs darbu Lieli viri un
kas parādījies atklātībā 1950.
rudeni.
if) Georgi Traklf* KULTŪRAS
61 gada aptaujfti. reiultfU dleigaB Jfi
tami atšķiras no tepriekiēilem. Btso I ^uoS^iīt'lnJarboJ^'^^^^
pag. gadi btia tikai trHi rieti, vil gada VSdJas plapiasM MM siJamL M '
pirnu tam piektā, bet IIM. g. tUuU stp*
tlņpadunlU vleti. PMIji gada laiki ar
vietām apmalaljlei BUkt «n Hett. No
eetrpadmutit vietas stipri prteklgali Is-virsijiet
Vicherts, nobīdot Cokmalltra
rakstīt, ka Paulu Brīvkalni pēdējais. ^^^^ tabatt kopi
Paulas Jēger-Freimanes raksts Lat-.****S- PHnigl no Jauna paridljnilee #1».
vijā apbēdināja,'* plebUst Tatjana Tf^ku nn Cvelgi. Vios ap-
Vestene. Brīvkalne nekad nav nolle-'^*^*» ^^īf^ w». g. tabuUM cetrii pir-gusl
savu tautību. Bet vācu operu vl«tii turejvilei Raaptmaai, Btt«
programmās nav parasts minēt so-l'^* ^anni.
KAS IR MISIONĀRS
Valsts apgāds Maskavā tikko pub­licējis
Ļegkina un Petrova jauno
svešvārdu vārdnīcu, kas, kā katrs
padomju zinātnes pasākums, uzrāda
atkal jaunus sasniegumus. Tālāk mi­nētie
dažu dēfioacUu J^mšB rāda,
kā kārtlg«bibo]āēv^^iid^ lietās
jāstrādā: •
Kas ir misionārs? Ļegkins ar Pet-rovu
savā vārdnīcā paskaidro, ka
tie „parastl Ir imperiālistisku agre­soru
pirmie spie^ un Izlūkošanas
aģenti**. Nobela prēmiju, saskaņā ar
šo vārdnīcu, «piešķir regulāri ne
par sasniegumiem zinātnē un īstiem
darboņiem miera labā, bet gan, ie­vērojot
buržuāzijas šķiras intereses'*
Tāpat nav ko piebilst liberāļu defi­nējumam:
Liberālis Ir tāds cilvēks,
„kam ir galīgi reakcionāra nostāja,
kas atklāti nostājas kontrrevolūcijas
pusē un sabiedrojas ar to fronti,
kas vērsta pret strādnieku šķiru**.
RABLE DARBI TOMĒR NAV
PIEDAUZĪGI
Selfldas tiesai nesen bija Jāiz­spriež,
kādi no tai lesnlegtim lite­rāriem
un citiem Iespieddarbiem at-jzlstami
par i^ailzlglēDūi Un'^laņo^
mami no apgrozības. Par šeflldlešu
tikumību nobažlJušāl^li^^ersilMi'
t l ^ i bijā iesniegušas ne vien dažā­das
kioskos pērkamas ,4nagaadtoas*'
ar parastajiem kailumuzņēmumiem,
pornogrāfiskas pastkartes un Udri-gus
ražojumus, bet ari 16. g. s. sla­venā
franču rakstni^ Fransuā
Rablē darbus. Tiesāt par ^ u Jā-
^ka, ka tā gan aizliedza pornogrā­fisko
pastkaršu un lubuliteritOras
izplatīšanu, bet, labi apspriedusies,
beidzot tomēr atzina, ka Oargantuā
un pantagruela autora d ^ i nebūtu
tiem pielīdzināmi, Jo Semdas uni­versitātes
studentiem pat pārbaudī­jumos
prasa zināšanas par Rablē un
viņa darbiem.
Biadfofdas latritla blbUetikiL in»
tīkas partdsitg Iekārtot art
elbas sttada*
l^ondonas avlio Jaanali gadi
pa^illBiti apjoma - oSla
pola vtett s lappīBOi*
Vijotaiioks S. Zartsit bU. Utpijii
m koneortmolitan, Jaavta vldft'
t|e ki B. Bomborsa BMO
^giMtrio dalībnieki Voio&to, Itoaa
Veitfi BODnlialtee Alma iMa
dijasi aa(Ba valoU K, Bkalbvi
Ballia ftKaav^as. k i art dtt ^
lamlt Baaadas lltortltafai eloBfliJMBM
MllMi Kirtii Mantots
dsloditija Uga Maatoro drtsami ai,
slit ValMki Bo Ballfiktat, kar
BAsikiIfekftalltBi aodontoai
virelif eerftie sokaMW#
Balotie Vsft Rēno Mmilo
vojas tavam patftfvlgim balota
U^ooitSbfi^
kas;|naitikaiam baletam aUloot lliltoMi» n i ^ taatai
mtoMā Vtttora Kviola koaeoris
dilts MMitnili lobiairt vai msili»'
Moatrtilat latviola Modrtbas
orķestri aa lltoriri sekdla, kas
attiki darbība.
Moatrollas UtvIOa toitris
lettadit lina Jaantadrablņa'MIB
pUks» Jo traki.
Andrija Ot^lņa apglds _
^iaa Sadrabiņa k ^ ataUņa
AilŖaiaa gama aast ar A*
Uattridjim. ApgiSs Mts Aasttji
vo h Sadrablņa dsejoļa ļpjuum
ma kalni.
PabUcItte Zaali Vnims paboMsls.
IM Ipp. plaia darba par vie«
Laika attvBlgi an gatavo Itkdji
pat dienas aktasUtitiai.
ļagrlda VttiBB
ROMAHS
(88. turpinfijums)
*
HTO nu ir tava godība!*' viņš teica sev īgni un ar nepatiku
uan^eta acis savam neskaidrajam attēlam kādā saplaisājušā
spoguļa atliekā, blakus prāva manufaktūras veikala skat­logam.
„Lauķis, vairāk nekas. Tas ir viss, kas no tevis vēl
palicis pāri.. .**
' Gandriz ar niknu spītību Juris izslējās visā augumā un droši
klaudzināja apkaltos zābakus pa izlau^dto bruģi Lai tik mē­ģina
iriņu ķert kāds, kam nepatik tik kareivīgi soļii
Tomēr bez kādiem starpga<HJumiem Deksnis sasniedza no­runāto
satikšanās vietu, kur tam bija dažu stundu ilga ap­spriede
ar vairākiem leģiona virsniekiem un Kurzemes paš­valdības
vīriem. Nokārtojis šīs savas neatliekamās lietas,
uzklausījis ziņojumus un padomus, kas tam bija jānogādā
tālāk uz štiibu, Juris atvadījās no apspriedes dalībniekiem un
teicās tūlīt doties atpakaļ uz māju. atādl grūti bija izvairitles
no pusdienām, kuras jau gaidīja visus runas vīrus ar visiem
Ventspils slepenajiem labumiem. Bet Juri tirdīja dtas domas
un citas vēlēšanās, un viņa kabatā svila noplēsts pajpīra stūris
ar sveču gaismā uzrakstītu adresi, ko viņš jau sen zināja no
galvas, kop^ kādā dīvaina vakara Liepājā. Un nu Deksnis
ātri apsviedās ap stūri, lai velti nekavētu laiku un ātrāk
nokļūtu Baložu ielā. Katrā elpas vilcienā viņš juta satrau­kumu,
kādu sen, sen nebija izjutis, un klusībā mteēja un
šaubījās, ar kādu skatu un kādiem vārdiem gan viņu sagaidīs.
Viņš atcerējās pārak skaidri, cik nesavaldīgi viņš bija uz­vedies
toreiz Liepājā, un nu viņu māca balles, vai šis vakars,
kas viņam dīvainā kārtā bija nozīmējis tik daudz, nav sa­bojājis
vairāk, nekā viņš spētu par labu griezt.
Isl un apņēmīgi pieklauvējis pie meklētā nama durvīm,
Juris saspringa gaidās, līdz pēc īsa mirkļa iekšpusē atgriezās
slēdzene.
Pavērusi durvis spraugā, Dagnija atkāpās soli, im atspiedās
pret sienu. Viņa juta, ka nespēj novaldīt pēkšņo karstumu,
kas tai Iesitās sejā, un klusībā pateicās pievakares krēslai,
kas slēpa viņas vaigus. Un tai pašā mirklī, kā pēkšņs tm ne­gaidīts
gaismas stars viņas smadzenēs iezibsnijās kāda žilbīga
nojauta, vēl juceklīga un neskaidra, bet tā uz īsu brīdi pa-darija
viņu apreibušu un klusu, un, driļl ievilkusi elpu, viņa
dzlrdčja pati sevi sakāro gluži svešādā baM:
„Ta8 esat jūs? Patle^r
tļĒB gan — ar miesu un kauliem, un *nekāds gars. Varbūt
esmu jūs iztraucējis?"
„Nē, nemaz..Dagnija teica ātri. „Nāclet dziļāk."
„Es ceru, ka neesmu jūs pārsteidzis pārāk nepatīkami,"
Deksnis teica, pakārdams virsdrēbes. „Bet es visu laiku
glabāju adresi, ko jūs man vienreiz uzticējāt — Liepājā."
„Torelz Liepājā... Dagnija ātri aizgriezās un pārliecās
galdam, lai sakārtotu tur dažas grāmatas un izsvaidītus pa­pīrus.
Toreiz Liepājā... Viņš tomēr nebija aizmirsis! Un es
pati? Vai tā toreiz bija tikai nejaušība, viegla spēle, izdzertā
vīna skurbums? Nē! Ari es neesmu šo vakaru aizmirsusi.
Ari es nē — kaut visu laiku esmu centusies par to nedomāt
Kā es esmu krāpusi sevi! Kā melojusi pati sev, lai nu vienā
acu mirklī apjaustu patiesību... Un tais pāris mirkļos, kamēr
viņa raudzījās, kā Deksnis pakar uz vadža savu mēteli un
cepuri, Dagnijas atmiņai Izjoņoja cauri kādas tālas un ver­smainas
nakts atmiņas.
Trauksme. Krievu uzlidojums Liepājai. Skudra, Gaigals un
viņi abi Sārta dzīvoklī. Gaigals ar Skudru ierebuSl. Pagraba
patvertne. Virs galvas motoru rūkoņa un zenītartllērijas
ugunis. Gluži tuvu vairāki bumbu sprādzieni. Viens vienīgs
sveces gals, kas īsi raustīdamies saļimst Atkal jauns bumb­vedēju
vilnis un dobja dunoņa. Un tad, šai dlmdojoSā tumsā
Jura pēkšņais tuvums. — Vai tās patiesi bija bailes, kas man
ļāva viņam piekļauties? Tikai bailes? Man, kuļrai agrāk
nekad nav bijis bail no šiem maitu putniem! Kādēļ toreiz es
tik padevīgi ļāvos Juj-a sargātajam augumam? Un tad ne­ganta,
izslāpusi mute. Vēl un vēl. Es nebēgu, es nevairījos,
es neatrāvos. Kā mēs izjutām šai tumsā viens otru, kā mēs
gavilējām apslāpētās trīsās! Tad nāca gafS, vienmuļš sirēnas
kauciens. Tās bija beigas. Beigas. Un mēs gājām atkal augšā.
Mēs vairs nepalīkām vienL Mēs arī nepieminējām šo mirkli
Juris tikai raudzījās manī — visu laiku. Toreiz Liepājā...
Varbūt bija pagājuši tikai daži mirkļi, kamēr Dagnijas at- •
miņā noplalksnījās šis īsais tuvuma bridis, tad viņa pacēla
savas samulsušās acis un uzlūkoja Juri, kas ļoti nopietos un
nekustīgs stāvēja istabas vidū, velti un izmisīgi meklēdama
pēc kāda vārda, ar ko pāršķelt klusumu.
Dagnija gribēja kaut ko teikt, pavirzīties kādu soli sāņus
no Dekšņa skata, bet pēkšņā vājumā viņas pled tikko manāmi
paliecās uz priekšu, un šīs vienas nodevīgās kustības pietika,
lai Deksnis satvertu viņu savās rokās.
Juris atglauda tālu atpakaļ Dagnijas gaišos matus un
viegli noskūpstīja viņas acis.
„Es zinu, ka tā nav bijusi nejaušība. Nekas nav bijis par
velti... Un lai visi labie gari sargā Biržarāju saimniekus.
Tagad es saprotu, kādēļ..
Dagnija neatbUdēja. Viņa atcerējās Juri, kā tas bija snaudis
tēvoča platajā gultā, kur viņa to pirmo reiz bija ieraudzījusi,
un cik smagu un nežSīgu skaidrību viņā bija ienesusi šī
d i ^ Uelajam, nerātnajam karavīram toreiz nebija sde-derējusi
neviena doma viņas galvā, bet nu šodien, la)
Dagnija izjuta Juri kā vienīgo drošo un stipro balstu skVP
dzīvē, kur visi cits trūka, ļodzījās un Izira.
„Mēs esam tik sveši viens otram, un tomēr.. pfc. ilfl
klusuma Dagnija paraudzījās Juri.
mēs pazīstam viens otru Jau tūkstošiem gadus, tamt^
tikai nekad nebija gadijes sastapties. Liktenis to mums 14}!'^
aiztaupījis šīm smagajām dienāin,,lai mēs vieglāk spētu Wi
panest"
„Vai tu tici liktenim?"
Jildz šim es smējc», kad kādreiz ar draugiem gadījās nmit
līdzīgas lietas. Tu zini — visi karavīri ir vismaz druskll|!
māņticīgi, bet nu es nesmejos vairs. Mana likteņa vārds
BlrŽarfijL Un tu?"
Dagnija uzvārija tēju un uzlika galdā Blritarāju SļdņķL^
sviestu un pēdējo saziedējušo rupjmaizes klaipu, uh kad vilk
bija paēduši krietnas vakariņas, Deksnis piecēlies pāris reissl
pārstaigāja šauro istabu, un tad spēji nostājās Dagnljts
priekšā.
«Vai tu nebrīnies, ka esmu ieradies tik dīvainā apģērbāf
viņš jautāja.
Jik — mazliet — bet man nav bijis vaļas par to padomāt,''
Dagnija pasmaidīja.
n£s atnācu šovakar, lai tev kaut ko pavēstītu. Bet nu mstt
tas nākas daudzkārt grūtāk."
,JKādē} grūtāk?"
,J)audz, daudz grūtāk..." Juris aizdedzināja cigareti, m
viņa rokas kustības bija satrauktas un asas. „Es negribu krist
tavās acīs. Un es bīstos — ko tu domāsi par mani? VarbOti
ka esmu gļēvulis."
nNē, — nekad. Vienalga, ko tu ari nebūtu izdarijls," Dagnijā
teica nopietni
„Redzi," Juris apsēdās prett Dagnijai un saņēma viņas ro­kas.
„Es esmu kļuvis dezertieris. Jau labu laiku."
. „Tu?"
Juris palodja galvu. „Tal dienā, kad mēs satikāmies
Liepājā uz ielas, es biju saņēmis pavēli doties uz Vādjtt»
Nekad vēl es nebiju Juties nejēdzīgākĻ un visu šo laiku esam
domājis un cīnījies pats ar sevi — ko darit? Un tad es iz­šķīros
— man ir tikai viena izeja, ja gribu palikt uz savas
zemes — kureliešl."
„Vai tā Ir dezertēSana? Taču nē!" Dagnija šaubīdamās ps^
raudzījās Juri.
,4fi mnt Formāli tonM5r. Ari citādi daudzu acīs. Es zlntf,
ka liela daļa kurelieSu ir goda vīri, viņu doma ir laba, ua
tomēr un tomēr... Es varu tev atzīties — man bija grfltS/
Ste solis. Es vienmēr esmu bijs grāvjos, un neizsakāmi nldiS
visus aizmugures žuricas. Nu es pats esmu alzsHdējU oi
to pusi-
(Turpinājumi sdras)
m
•Ilva
tintiā^ .PtSaS*?^]
i -iri "r, -•.••I: 'i
midittalķītiķl
MOn drtadiM oSc|k^N
A m s. i. i t ^ ittii;
M ladt ti; (toeembc!
S.«. Jmirt
Uts^tonii kipiSti;
i ^ !• U. decembri mirts
• ' Ml
-^t iespējas
'^^^^^ PASTU
•HMi
&1