Bavarijas Latviesu vestnesis, May 2, 1951

              cs
iUSiii
Mta. ka d U ^
~ HTK M « h&
umm
« a Tiiii nd
^ mimjļ
.fBtort iii
'tortfifi>fMifc
I M itlliiiifll.
Iesiti.
un,, toM''ļ!L
lēmu. V S j J «
par Bltdjo loP
aaal saķērusi'-
:ēji bij» Pif £
ns pini* ^tt
'° f abili
i
m
TreSdifn, 1951. g. 2. maijā
L A T V I J A
Priekizfmf^as sUmnicas
laipni policisti
^ % Vitra mm saskite ai meilliiiB m peiieiju
VĒSTULE LATVIJA! NO INDIAM.AS
VII miB nav pilnīga pāiskata par
|ff>iiec!bu Sav. vaUtDs. Nokļuvu In-maz.
Tomēr ārpus Sav. valstīm ārsta
tiaiftat iegavuiiem ie atļauj patstā-
M daiļoti» tikai Ud, ja 1 gadu
BOiCiidi tejisnei medicīnas augstsko^
II tm pie tam iztur pārbaudljumui
9it mflf neuzņem šin! augstskolā
flfCa trūkuma dčl.
Ameriki nav tādu aptieku, kā bija
piropl. Seit zāles izsniedz ārsti paši,
vāi tis var Iegādāties pazīstamajos
Pnjg Store", kur var pirkt ari avī-
{9, ciļfiTetes, bezalkoholiskus dzē^
flentss un daudz ko citu, pat iedzert
gllii kafijas vai apēst saldējumu^
Pastāv BiilsIgA^ medikamentu fabri^
kas r^io gatavtis zā|u maisijup
sus, ktifi» izdala ārsti paši, vai ari
igļliuļulia iegādājas minētos veika*
lof. Zālim tomēr .vajadzīgs ārsta
pirabU.
Ton^i ^ ^ i ^ ^ saskare ar Srsl^
olielK jftto, ka tl ir uz atieta 1!^
oisņft. Ne jau tāpēc et tā domāju, ka
t mls^i pfe Ierašanā» Indianā maā
ttttlclja Bivta pienākumus valsts
sļimnleā, neraugoties uz manām ne^
pieticamām valodas zināšanāmi ne
U^ICf ka vietējie laikraksti iespied^j
v^iriktts inanus tin manas ģimenes
\)i9lmumus, kā ari daļēji patiesu un
daļēji piedomātu dzīves aprakstu. Inr
tsreianti, ka kāda uz](^ēmiHna parak­sti
lasāms» ka, pēc 1 gada uzturēSa-nSs
VādjJ, es 1946. g, esot atgriez-zies
Latvijā un strādājis Latvijas sar^
kiDl krustā. Acīm redzot, reportie­ris
giB lisijii manaa dzīves aprakstu,
btt te pārveidojis pēc sava prāta, ne-lifiol
nekā par trimdlnielka dzīvi Vā-cļji.
Ne a p r ā t a var vpriest, ka es
gsadrii vai goda viesis mūsu slim*
nlc|. Ļai fēn pret mani izturas laipni,
ved nz dait>i} un no darba mājas
viMi automobili, tcHnēr maksā tikai
iinitira algu, un es zinu, ka no-vlre,
ko es protu m varu.
Minepoll Ir rentgena ins^tūts,
klds paeaulē retuma. Iepazinos ar lat­viski
tefenieri, kam tuz izārstēts
pUirie vēzis. Tas jau li notikums.
Arf mii agrāk apstarojām plaušu vē­li,
bat lllbuma no tā nebija. Nezinu,
viAāi arf Vācijā ir t^ varens apa-rits
kā ta, jo Vācijā medicīna, neap-iiottlmi,
ir uz augstas pakāpes.
Nopat. pēkšņi saslima mana dēlēns
ir aUo lamu. Bija nepieciešama ope­rācija.
nBet nnnos nav naudas," saku sie-vii.
J4<liu pinno aldziņu izmaksas
tikai mēneša beigās... Arī parāds
baialeai Ir gaiKbīz 300 dolāru."
'..Ak Dievs!" s^ca sieva. „Ka6 kai-tlji
dlplša laikos..."
,JleiviBlsim mūsu labvēlim Dr.
Holman — jāop«rē ir."
Maivanijto. Pēc 5—10 minūtēm
Mja klāt pirmās palīdzējas rati, grez-aati
ar niķeļa ietvariem, neapraksta-ai
Irtām ni^tuvēm u. t. t., kādu ne­kur
Sir(^ā nebiju redzējis. Slimnīca
B^IVējotie» sāka operāciju.
Mās dilvojām mazā piUsētiņā (21.000
Isdflvetāju), be^ medicīniskā palīdzī­ba
im slimnīcas iekārta var būt pa^
raugi daļai labai Eiropas lielpilsētai.
Qk maksas dila operēsama un kad
Jāsamaksā, to vēl nmnu. Galve»
Biil palldzfl)a ir sniegta un ja būs
vnilfba, būs iespēja atmaksāt. Ag-pieminētais
inž. N. teica, ka viņa
iTfteliaas lielos i2^evumuu pa daļai
'šguil apdrošināšanas biedrība un da-organizācijas,
ar ko gan mēs
jauniebraucēji, pagaidām rēķināties
. Kāda laikrakstā lasīju, ka tiem, kas
ļUāpuši Amerikas krastā, nekādi do­kumenti
vairs neesot vajadzīgi. —
Kā atgadījās man? —
Tā kā tikai divi nedēļas esmu dar-laika
steidzos apraudzīt operēto dēlu.
^ e ļ a iabi nezināju, tāpēc biju no-nalduies.
M.in gaŗim pļbrauca poli­cijas
automobilis, bet iekšā sēdētājs
C'āif.iiiJ'^^''^^ noraudzījās ©anī.
^•dju aldk un eiropieša vientiesībā
fiarba llaiika redz tikai gafām brauco­šos
automobiļos. Manīju, ka eju ne­pareiza
virzienā un pagriezos atpa-i^
aļ. Un redzēju brauc tas pats po.
iicijas autombilis, acīm redzot, apme-tis
hkunnu. Apstājās tieši pret mani.
..''^okurnenlus, lūdzu!" saka policists.
Meklēju dokumentus un mēģināju ea-va
īpatnējā angļu valodā iestāstīt, ka
esmu jaun^erikānis.
^Dokumentusl"
Dokmm'&nti neapšaubāmi pierādīja
ka esmu ne tikai bijis IRO „luU*li$",
t>et pirms % nedēļām iebraucis Ņu­jorkā,
reģistrējies arī sociāli aiz^r.
dzība. Ierēdņi kļuva laipni, sēdināja
autombiii un aizveda līdz meklētās
slimnīcas durvīm.
„Vai es> tāds šaubīgs izskatos?" jau­tāju
brauciena laikā.
.,Redziet, dar1)a laiks, kad reti kāds
iet kājām," teica policists, bet es vē­roju,
ka viņš lumanīgi apltiko manu
cepuri. Man galvā bija melna basku
cepurīte, ka« ļoti noderēja uz jūras
un ko nāltošiem jūras braucējiem silti
ieteicu, bet kādu ^VSV vēl nevienam
amerikānim neesmu redzējis. —
Ja te kāds brauktu ratos, kuros ie­jūgts
zirgs, to droši arestētu...
N. Vētra
I n d i ā n i , aprīJI.
vecmāmiņa Anglijas salā
PEDUA NO DiVIŅI _ PĻAUJ MĒNESNĪCA, KUĻ PUSNAKTI - PIEKUST
BIJA KAUNS - ZļEM KOMUNISTU THUIORA - „ZAĻO" PABTIZANU
VADONIS VECKALNIŅS - DZĪVES GUDRĪBAS UN PANĀKUMU NO­SLĒPUMS
- PIRMAJAI MAIZEI DZIMTENE BOS BIEZA, JO BIEZA
GABOZA
Ciemos pie sirm&s vidtemnieces Ann&s Oiolipas
2lrgfa, runīgj, gudrs vslodis ir ļ ku dzīves grōtumo un meklēja vieg
Anna Oioliņa, kas nu jau treSo ga- lakas dienas pilsētā» un labrikā». Bet
du dzīvo AnglijS, znota pirktajā skai­stajā
trīsstāvu mājā. tīrā un klusā
lielpilsētas kvartālā. Kad preses fo­togrāfs
gatavojas to bildēt, vjņa ar
homonf saka: „Bet ko tad es darīšu,
ja sāks nākt precinieki?" Istaba auk­sta
arī kamīnam degot, un tā viņa sēž
vēl dzimtene^ mētelī un linu zīda gal­vas
lakatiņā, griezdtma savu atmiņu
ratiņu. —
Esmu dzimusi 1872. g. 7. jūnijā,
Neiķenē. Tēv^ bija mežsargs, precē­jies
otru reizi, un ģimenē bijām 9
bērni — 2 dēli un 7 meitas. Nu visi
jau iiziaulē, tikai es viena ar mei*
tu, znotu un mazdēlu pāri še sagaidu
aavu 79. dzimšanas dienu. Jā, — ģi­mene
mums bija liela, un tēv^am ne*
nācās viegli to uzturēt. Jau no ma­zām
dienām muižā ganīju zosis un
cūkas. 12 gadu vecumā jau biju īsta
ganu meita un dažreiz, tīri kā zirgam
strādājot, nācās palīdzēt ari lielajām
meitām, Par to gadā saņēmu 5 rub­ļus,
5 mārc, vilnas un 3 mārc linu.
Muižā arī 6 ziemas mācījos bībeles
stāstus, katechismu, latviešu, vācu un
krievu valodu. Galva man bija laba
un acis vērīgas, bet par tālāku skolu
nebija ko domāt. 16 gadu vecumi» bi­ju
jau lielā meita ar 9 rubļiem gadā,
saņemot arī 30 mārc. Unu, 5 mārc
vilnas, 3 mārc. ziepju un pastalas cik
plīst. 20 gadu vecumā saņēmu 20
rubļu ar vilnas un Unu pielikumiem,
Bet tad arj strādājami
Jaunieši dzimtenē laimīgajos Lat­vijas
laikos dažkārt iiūdzējls par lau*
V
MES GATAVOJAM ĶIEGE1.US
VESmE REDAKCIJAI NO AUSTRiLfJAS
Austrālijā paceļas viena jaunbūve
pēc otras. Lai gan ķieģelnicu dūme­ņi
kūp visās kontinenta malās, ķie­ģelis
tomēr ir dārga manta, kas ne
vienmēr dabūjama vajadzīgā daudzu­mā.
Sājos cepļos čum un mudž ari
esmigrantu strādnieki. Es, piem., ne­esmu
ne labāks cilvēks, ne sliktāks
strādnieks, kā mani amata brāļi —
Ŗivlžu vīri J. Raitums un Sp. Klau-verts,
niin!az nerunājot par baleta eo-listiera
brāļiem FIbi<jiem, basketbolis­tu
H. Tursu, šād\istu K. Ozolu uc.
slaveniem vīriem, kuri pielikuši sa­vas
rokas Lielbritānijas impērijai
Mrkanajam ķieģelim, kas darināts
Austrālijā.
„Boss" teica, ka esot vairSkas brī­vas
vietas — kādā vēloties strādāt?
Ko es, cilvēks, varu zināt, ja pirmo
reizi mūžā redzu ķieģelnīcu ne no
ielas puses, bet visu tā, kā ir. „Boss"
domāja, domāja un beidzot teica, ka
vajadzēšot iet „lejā". Tā ir milEīga
bedre — diametrā ap pāris simts
metru, bet dziļumā divdesmit cilvēku
augumu. Smagas mašīnas šajā bfJKirē
grābj karaliskā ķieģeļa pirmsākumu
— granti. Iespējams,, ka ķieģeļu spe-cliālisti
to nesauc par granti, bet kaut
kā citādi. Vismaz tā ir zeme. Ma­šīnas
šo zemi iemet vagonetēs.
Katru vagoneti apkalpo viens cilvēks.
Ja zeme, iesviežot vagonetē, pārbirst
pāri malām, tad tl ar lāpstām jā­iesviež
„bānītr'. Pēc tam mauliet
iestumj vagoneti, uja pa sliežu ceļu
tā ripo lejā. Pats «tavi uz vagone­tes
un sr\'ilpo. Kad ap 150 m braukts,
tad ir k l ā t gala slacīja, kur ar lielām
virvēm vagoneU uzvelk fabrikā, un
pēc tam tukšā vagonete atkal ir lejā.
Bet nālcamā posmā svilpot vairs ne­ko
viņi teiktu, ja būtu dzimuši manā
paaudzē? Tad jau gan trimdā darba
ziņā ir vieglāk nekā dzimtenē veca­jos
laikos. Toreiz strādājām, neskato-laika
var atcerēties visus Veckalniņa
brīnumdarbus, kad viņš bija ,,zaļo"
vadonis! Piem., kādu dienu viņš viens
pata ieradies Mēdztiias pagasta namā
un varasvīriem teicis „Te nu es es­mu.*'
Mierīgi kūpiniijis pīpi- izšāvis
un tas aizgājis. Bailīgie un pārsteig­tie
nav uzdrošinājušies viņu aiztikt,
lai gan bija zvērējuši, ka, Veckalniņu
sagūstot, to sākšot kapāt no mazā
pirkstiņa. Vēlāk, netiekot pie viņa,
komūnisU apcietināja Veckalniņa
sievu. Puika — ..zaļo" ziņnesis bija
nokavējis par to paziņot, un sievu
aizveda uz Madonu. Satikos taisni uz
A. B«lott uzņēmu»!
ties ne saulē, uedz pulksten! — no ceļa. kftd viņu veda. Es jau nekā ne
krēslas līdz krēslai, kamēr vien acis
var saredzēt, ko rokām darīt. Cik
bieži gan esmu ar vienroci pļāvusi
rudzus mēnesnīcā un kūlusi ar spri­guli
pusnakti! Kājas gan dega, bet
rokām un sprigulim bija jākustas!
Toreiz nedrīkstēja vaimanāt. Teikt,
ka esi piekusis — bija kauns. Un to
varēju palīdzēt. Vecka^^iņš un Plik-auss
vēlāk tad sagaidīja sievas aiz­vedējus...
Un kur tad pārdrošie uz­brukumi
Mēdzu'āro un Cēsīm?
Sākās Latvijas laiki. Dzīvoju gan
Rīgā, gan Vilkārēs. Tirgojos. Tīrais
prieks bija kaulēties ar žldiņiem, kas
sūtīja manus kokus uz Angliju. Viņi
mēr nebiju tik nogurusi, lai sestdienu mani nepiešmauca. Pmce bija Uba,
Poziņoļums LATVIJAS abonentiem
J ā kā vtio pēdljo Ulku aeaitlgi pteaagaSi laikraksta ražolaisaii UdfvaDi. lad
Iļfidf, lai aebūta JāpaangsU^a abonementa eiaktiii. centai faat ietaapīlosos
»r«jM - pārvaldei on pārdošanas udcvumos. Ud? Slm arf U bIJa Udevles ao-t^
ŗ^t Latvijas lidzSinējo cena. PaSā pēdēfā iafkS tomēr taULriiksta teclmlski
ralaiani ladirdEināJosie! neiamērīgt strauilj, — dnkografilo Itdevnai pieangoSi
J*' i*~20 proc, bet papīra sadārd^isāļief pat lldt m proc, an ilo vispār gruU
Um, IS kā ar budžeta leUnpiļumlero vieii nekādi vairs nav iespējams starpību
ļiHdzināl. To pašu iemestu dēļ samazinaJiiJil apmērus vai pat apstājušies daudii
Wkr«kfU BB lurnāll Vācijā oo citās Eiiopas lemgs. citi paaogiittaiJuSi cenas,
Vifiju igauaa Uikrakiti iznāk vairs tikai uz divi lappusēm, bet Zviedrijā Itnākolā
Ulvlti Enciklopēdija paaugstinājusi abonementa maksu par 50 prot:
Ievērojot saimnieclīkos apstākļos, ari Latvijas apgāds «plests lQgl savus lasl-laj
« mae^tles nest daļu oo strauji pieatn|ušajiem Izdevumiem on, s ā k o t § r
». a a l J B , noteicis ļaunas abonēšanas maksas Vādjā, Zviedrijā, Aisglijā. ASV
8« Kaaadā.
lATVlJAS JAUNĀS ABONEMENTA MAKSAS NO S. G. I. MAIJA:
Vācijā: indiv. abonem DM 4150 mēnesī
koUekt. abonem. . . . . . . DM 4 —
uz ārzemēm DM 5.30
atsev. num. cena . . . . . DM 0.60
Zviedrijā: Kr. 5.50 mēnesī
Anglijā: . *. Sil. 6/8
ASV un Kanadg ar parasto pastu Dol. i.20
Visiem pārējiem abonentiem maksa paliek līdzsiaiji,
Reizē ar to paziņojam sludinātajiem, ka ar 1. maiju frāpalu
9Mu un tirgotāju sludinājumiem aprēķināsim 30 proc atlaidi
LCK apgāds LATVIJA
gribas — tukšā vtgemet®
atpakaļ, šoreiz drusku pret kalnu.
Sie tad nu paties^ā ir īstais daibs:
atsperies un stūmi augšā! Stumla-oas
laikā var daudiz ko izdomāt un
pārdomāL Arī to, ka svaru c i ā n as
rekordlMam A. Jfirmalietim vai K.
Blleskalaam šāda vagonete liktos kā
spalviņa, bet kādreizējam baltrocim
dažreiz kriet?M jāpasvist, sevišķi sau­lainajās
dienās, fo no bedres nekur
izbēgt nevar, bet saule te virs cilvēku
galvām riņķo no rīta līdz pievakarei.
Protams, ir jau gan arī vēl tas vecais
dabas likums, ka mākonis kādreiz
aiziet saulei priekšā. Sāds notikums
saules zemē Austrālijā zelta vērts.
Jā: vagoneti stumjot, klusībā var pa
fiJozofēl arf par profesora P. Starca
slavenajām pretsporta publikācijām
un padonwt, cik labi te sportistam - -
tam šis darbs kaulus nelauž, bet „bā
lais jauneklis" gan ātri lūgtu pēc ka
das citas strādāšanas. Vai sportists ar
saviem muskuļiem jau pārāk bieži
nav izpircis nevarīgā tautieša nespē­ku
tad, kad, svešā zemē nonākušiem,
mums ierāda nelabi smagu darbu un
pasaka — te nu būs, strādājiet, pel­diet
savu maizītil
Tāda milzu kieģelnīcā ir arī varcms
skaits strādnieku. Citam darbs grū-tāks,
citam vieglāks. Mēs. „!e)ā",
esam astoņi vīri septiņi austrālieši
un es. Austrālieši visi labi un izpalī­dzīgi
draugi, bet pa dzīvi sitas kā nu
kurais. Tonijs sestdienas un svētdie-nāfi
līksmo. Nedēļas vidū uz jaunās
algas rēķina viņš birojā aizņemas 10
šiliņus. Bilam un citiem ir pašiem sa­va
mājiņa un auto. Viņu ,.vlkends"
paiet, kopjot dārziņus, makšķerējļot
vai spēlējot golfu.
Dienas darbā rit ātri, kaut, vagone­ti
stumjot, ceļš dažreiz nemaz nelie­kas
tik ī%. Ir tā, it kā no Siguldas
braucot uz Rīgu. Kad klāt Zemitāni,
tad jau tikpat ka Rīga. Te ari: pus­ceļā
stāv lielais trauks ar ziedi, lai
rati labāk ritētu, tad nāk mazais uz­kalniņš,
kas atgādina kaķa galvu, pēc
tam krūmiņš ar dzeltenajiem ziediejn
un, liīk, ceļš ir galā.
vakaros atteiktos no dziedālanas pa­gūta
skolā, kas bieži ieilgt nakti.
23 gadu vecumā aizgāju par saim­niecības
vadītāju uz Vilkārēm, jo
saimnieka dēlam nomira matē. Mājas
bija brīnumskaistā vietā, upes krastā,
apkārt liepu un ozolu gravas, birzu
birztalas, meži. Seit ari apprecējos,
un še dzimusi mana vienīgā meita.
Mierā un pārticībā, gan dūllgi strā­dājot,
nodzīvojām lldz 1905. g.. kad
mājas izrentēju, nopirku Ķemeros va­sarnīcu
un iekārtoju pansiju. Laikam
biju laba saimniece, jo tie pasi va*
sarnieki gadiem ilgi dzīvoja pie ma«
nis. Bet esmu pēc dabas tāda nemie^
riga, kustīga, sirds alkst pēc pārmai­ņām.
Pārdevu vasarnīcu «atnācu Rīgā.
kļuvu par tirgotāju Daugavaalas tir­gū
un bez tam vēl izīrēju isttbsf lat­viešu
studentiem. Braši un jautri zēni
bija šie studenti, tikai gados vecāki
nekā vēlāk, Latvijas laikos. Atceros
vienu ar uzvārdu — Zemitāni, otru
Dardzāns. Bet tie laikam bija tiksi
uzvārdu brāļi vēlāk paslstamejiem
latviešu karavīriem — pulkvežiem
Zemitāoam un Dardzānam.
Rīgā un Vilkārēs pārlaidām pirmo
pasaules karu. Viegli jau nebija, bet
kaut kā izdzīvojām. Frontēm sabrū­kot,
arī Vidzemē sākās komunistu
pirmais, baigais valdīšanas laiks. Kā
visur, tā arī mūsu pagastā, komitejā
un par varas vīriem kļuva plukatas,
dzērāji un salašņas. Viņi savu varu
izlietoja personīgai atriebībai, taupī­go
un strādīgo apcietināšanai, aplau­pīšanai,
aizvešanai un noslepkavoša*
nai. Viss notika gluži tāpat kā 22 ga­dus
vēlāk. Gluži tās pašas ainavas,
tikai citi cilvēki.
Cesvaines rajonā 1919. g. mežos
bija slavenie ,^a|ie" partizāni, kurus
vadīja Veckalniņš, vēlāk Lāčplēša
ordeņa kavalieris. Viņi bija mazos
pulciņos. Salasījis kopā, kad gāja
lielākos uzbrukumos. Tā „zaļie" Mē­dzūlā,
1919 g. maija sākumā atbrīvo­ja
lielāku skaitu apcietināto. U. mai­ja
Veckalniņa un manas mātes brāļa
dēla Plikauša, vēlākā pulkvežleitnan­ta
un L.k.o.k., vadīti, uzbruka Cēsīm,
ieņēma cietumu un atbrīvoja ap 200
apcietināto. Mežos izklaidus grupās
bija tikai 15—20 ..zaļo", bet ar bailī­gu
un pļāpīgu veceņu netiešu palī­dzību
izplatījām baumas, ka „zaļo"
mežos ir simtiem, ka viņiem ir loime
tēji un pat lielgabali. Tas vks sarka
najiem varmākām iedvesa bailes un
Par karalisko ķiegeh AustranjaSļ ^^^^^^^ ^^^^^ nervozus. Iedzīvotāji
lātv^esiem ir daudz un gan s a^r.. partizānus vUādi atbalstīja, norunā-
Re.z^ un tas bija pasc ga.vaspilse.a ^.^^^^^ j ^ - ^ ^ ^^^^^ ^^^^
Kanbera, notika ta. ka kads uzņe- produktus, sūtīja ziņas. Veckalniņš
mums vēlējās gatavot sevišķi labus
i ķieģeļus un nosūtīja paraugus izmek­lēšanai
Melburnas universitātē. Uzņē-bija
varena auguma vīrs, drošsirdīgs,
nebaidījās ne paša velna un labs šā
vējs. Viņš gan nebija no runātā
muma strādāja ari kaas latviešu m-1 jjgm. Ar savu suni Trepi, kas, dzirdot
zenieris, Viņs tur bijē tikai ..melnais čsvipnnc nohiii. v.Mim» v*>rki»lnin*
bet aizrādīja vadībai, ka ķieģeļi ne­būs
labi. Kungi ļoti greizi no^atījās.
Latviešu inžerāerim tomēr izdevās
pielikt paraugam arī divus viņa dari­nātos
ķieģeļus. Melburnas universitā­tes
atbilde izrādījās ^graujoša": par
īsti labiem bija atzīti tikai mūsu tau­tieša
abi kieģelu par(3ugK Lūk, cik
Eiropā gudri ..melnstrādnieki '
Arnolds Smits
a l a r a t ā , aprīlī.
šāvienus, nebija valdāms. Veckalniņš
bija kļuvis leģendārs. Viņa veikumi
tēvzemes labā izlīdzina un godam aiz­sedz
t ^ cilvēcīgās vājības, kas vi­ņam
tā labi nelāva iekļauties normā­lajā
dzīvē.
Kā zināms, otrajā komunistu val­dīšanas
laikā Veckalniņu aizveda. Bet
pirms tam viņš tiem bija leicis: „Ne-būtu
es vecs un klibs, Det gadus des-m'A
jaunāks, tad gan mēs runātu citu
un cenu es zinājuI likaisis bija lis
laiki, bet, kā vienmlr, ne prezidenU
Ulmanis, kuru braucu klausīties,
nedz citi visiem pa prātam nevarēji
izrunāt un izdarīt, mi. g. 76 gadus
vecs nomira vīrs, un ar meitu Ma­donā
atvērām galantitrijas un drēbju
veikalu. Pēc gadiem atkel sākts
karš, atkal no pazemes kāpa sarka­nie
mošķi. Atkel ieradās māju un vei­kalu
„nacionālizētāji" — izlaupītājL
Atkal putināja. Ak Dievs, cik daudz
veltīgi strādāti, krāts. zaudēU gan
valūtu pārmaiņu hikm^ gan sarkans-jiem
laopītājiem, gan karos. Un tagad
zaudēta ui laiku arī tēvzemei 1944.
g. Jūlijā ar zirgiem ciiuri Rīgai devā­mies
uz Liepāju* tālāk trimdā. Nekad
neaizmirsīšu oktobra vakaru, ka<L
asarām acīs, dziedot Dievs, svētī Lit-viju.
atitājām dzimtenes krastu. Big-lo
gaitas Vācijā, — las visi atceras,
kad bez starām un iinaida vajadzēja
būt vēl azotē ..Grussi aus Lettiand"
— šņabim, speķim, spriestam, papiro-sita,
Ui tiklu uz priekšu ar lavām
saglābtām mantām un nepaliktu ce|a
malā. Atkai izbadējusies leudis ds-būja
saēsties pēdējos Latvijas labu­mus.
Amerikāņus sagaidījām TIringijā,
tad pārcēlāmiM uz Petmoldu, Gri-veni,
un 1946. g. atbraucu uz Angliju.
Tagad varu izgulēties kā nekad savā
mūžā. Arī migla un dūmi man ne­kaitē,
bet sirdij nav miera. Aužu grā­matu
zīmes, prievītes, slavenās Uel-vardes
jostas, jo jaunlibā mācījos aust
pie Viļumsona Jelgavā. Jā, kāda ir
dzlv€« gudrība jaunajiem? — Nedari
nekad citam to, ko piits negribi. Pa­nākumu
atslēga un noslēpums? —
darbs un tikai darbs. Esi taupīgs un
godīgs, tad sasniegsi visu. Un ko Īsi
saku par dzimteni, par mājām? Tur, ^
droši vien, sēkla būs jāierušina ar ro­kām
un kājām. Nebūs ne zirga, s.ņa,
ne kaķa, nerunājot nemaz par lo­piem.
Bieza jo bieza, sviedros mēr­cēta,
būs pirmās mai2.es garoza. Bet
tas īstenu latviešu zeiinkopi nebaida.
Apklust vecmāmiņai atmiņu ratiņš.
Būtu jau gan stundām vēl ko stāstīt
Bet šoreiz pietiks. Izrādīts arī krāsai­nais
pūrs — ķā varavīkšņu kamolā
tītās jostas, grāmatu times un prie­vītes.
Kaķis spēlējas ar kamoliņu pie
vecmāmiņas kājām. Viiņa sēž, raugās
lēnajās ogļu liesmās un pasmaida.
Varbūt viņa ugunī redz sevi jaunajās
Vilkārēs. redz. ka meitas dēls, saules
apspīdēts, dzen pirmo vagu, un pati
viņa klausās cīruļu dzliesmu. stāvēda­ma
bērzu birzī, tajā vietā, kur piims
pus gadu simteņa iemāca kā jauna
meita, lai ritinātu sav^is garā« dzīves
kamolu? Jōllji Valvars
A n g l i j ā , aprtlL
LATVICil y>>Aw^^^
* AmttUats DV satM assiknsl siedojo-pn
vlksaav, Ud H^dsēta liatrleSn IsTaUdiem
a Oteri. Argtatini, aitresl 12 f. ••cā
Ufriela imtānu mite.
t SrasiUjas tauUetis B. Ģlbietli Ierosinā­jis
donu ierikol pašiem srvu raldstedju.
Priekidarbi Jas veUtti. pailiik re^istTē akcio-siros.
t Pirmie Beļģijas latviitiļ j^o sapēnnšl
. , • ^ - , . ., ' liceloianas ^iras ot ASV. Koplfla tīde-
Vd.OGu. Kas gan vairs pec tm ilga , vumi %-iro sagādei ir UOO Iraaku.
' iii
U 'i •
if
4
1y J
• n
* 'ik