Bavarijas Latviesu vestnesis, March 14, 1951

              Trešdien, 1951. g. 14. martā
L A T V I J A 5
Vi^Č • "i I
Jfivas kūtis, katra % ^
itallie 50 zir^em. TagJ''**
-govīm un 11500 vistām ?
Ielikta ifela kolhoza ciemati AfT
pimā, kur iedzīs 60 apbūve ^'
^ « t t a l mājai ļi7 m, ieskaitos.
,,.ieku pufihektarus.) UQ]1^
priekšsēdis Petrovs'fei
i e c a j ā kolhozs bijušas 228^^
p l i ^ iet jaunk) celšot skaSi
ptti^ ijmx 110 «temniecību
iku pārvietošanas galveni» h
lliedz -īpašniacam. (PaSie^
Bleķiem.) Katra, ēkas ļļZ^
i p o i s doi ab 50 pajūgu b»
IMteriāli kolhozniekiem is^'
bii^vatlbas. ^Kur kolhoztf
teaļsdzigo naudu, par to nevu?
bet pa^i; kolhozi jaaS!
'HlfiJ Sapr^zdaiņi, ka liels koMT
J t i t o vajagf^daudz izdeviS
ii*>M kolboļsniekl nolēmi s
' - " t l l ? » nokārtot šādi: nep"
Hii miaio ģimeņu nodokli
i l M z ; 15. maļrtam, bet lauk
bM nodokli un obligāto «r™.
liiM nodokli — mēneša ijjvi
Blņojujna «aņemšanas. Sij u
plllŖttt 34 rajona kolhoioi
Itijtnrotams, ciU „ar MJŌJB/
^ ( » f l J A $ PILSONIM TSMil
CI!^ SIVĒNAM
Vieilenko la^ā lekcijā parStii
Imivirn lopu novietošanu stlstj.
• |0vij jāparedz 20 kv. o, i™
5 ky. m, sivēnam 4-7 bi
fdomju pilsohim nav paredzitiļi
par «ivēnu); aitai 4 kv a W
ifiŗas rajonā ļStaliiia vārda tc
' i pārvietošanu veic Skudrai
h ar traķtoru.ļ \ Nesen Jāņa Qr^
ļiļ|k4 pārviet(|)^a 7 km talu. looi
Utu ar trimfeltņiem pacēla
[^Jļm, ko 8ļi cilvēki veica 3,
Nedējas Iļalkā izbūvēti skt
krSsni* (kas pārvietošanu naJi
^|yļIlS PLĀNA UZ DONBASU
|latatvi}ag piekrastes apgab
~ brauktā straumē plūst meh
Staļina jaunbūvēm uh Dol.
m. Latju^les jau izpildīja
plānu un nupat nosūtījis pļii
ļioiiu uz nākošā mēneša r^ļļ
februāra bcļigām uizDonbaniB
lōt; rajoniem: nosūtīts vairtt i n B
vļīgomi finiera izejmatc'*"
oalltas uc* virs plāna. AI
:ote jciuns dzelzceļa atzaro
si garumā 'un saņemts auto
ioļaņ&s celtni(s. Liepājai nei
i<^a trie dienās nosūtījusi uz
iipu 106 vagonus.
U I NU KĀ, BET PttS BDSl
ītt^ār Maskavas rajoni, p
'•''kolhoznieku pili. Taji
Jorija, speciāli kabineti, ia
Jii^izetādes zāle, bibliotēkasi
praf,vkā ari centrāla zāle ar
Ifai^ Ap pili būšot parks, H
lurina dārzs, ļ Pils būvei it
toilj.vruWUr (Ijai nu vēl kads
,;P$ŗ kolhozniekiem nerupgjas:
iO gadieni, kas vēl nebōJ
^""^ varēs stiigāt paši savij
UN ISTBNBA
J ņ a savā ievadā „Miera tt
fls sardzē" raksta: Padomju M
^^^.u atbrīvotāja. Berlīnē ir pi'
pad armijas karavīrs ar
I rokā esošo šķēpu satriecisf
rtu, bet kreisajā tur meiteDitl.
* ' īsies pie viņa. (Tas, W
^*.-sta satriekšanas, W
vusl arī ..meitenītei", P »
i i s , nav parādīts.) Nevarai
•sities citu armiju, kurai būtu»
piīoļs) piemineklis. Mūsu W
iltoieki vienmēr bijuši angi»
imperiālisti. (Kānufie-
' ^aplaimot" vēl brīvībā F
^alil) Staļina ģēnija izau'
l(Wn]u armije^ ir pāral^aP^
Ai^ kapitālistu armiju. (Tap«
ia vadītā padomju M^^^
^nodzinusi nelaimīgas tautas
.>o$tāl)
USBVS KĀVIES MElNAJi
rpt PJOTRS SITIES PA ^
ilgas vagonu rūpnīca ^strāfi
- bijušo frontinieku, to
komandieru: meistars R
r., vec. meistari Jefiniove ^
s un kopmontāžas cechaF
ļjevskis. Viņiem arī daro«
II spars. (Aiz bailēm,
TĒVZEMEI U N BRĪVĪBAI
LATVIJA DZĪVOS,
kamēr mums bus laivieJu dziesmas
latviešu mākslinieki
IMPMSUAS HEHTAS lOSES, DUBU LTKVARTETA TĒVIJA UN ĀDOLFA
KAKTEIJIA KONCERTOS BOSTONA
0.
, . u u o " atpakaļ uz padoW
d l - , palīgs Mališevs kavj
^ jūrā kopš 1941. g-! ^^p
auls zvaigznes ordeni u"
I par Sevastopples ļJ"
«Vešanu. Kopš divi Sf^ŗj
U uz Latvijas kuģ^'f^f^rfl
Smoļensk, kur part'.J» *"
-inis Zemdegs, mašinis«
kvs, elektriķis FilipovsJJ^ J
fc ,.Spēka" presētājs
ļie esot sitis fašistu\^" J
te, bet Spēka strādnieki y
' r a ž o š a n u . Pēc d e i n o j ļj
Mis, cik daudz jau pa^" |
NKVD branžā!)
Ierodoties izceļošanas zemēs, katrs
nacionāli apzinlg» latvietis bez mate­riālās
eksistences mieklē eirl garīgos
pamatus, kā vadīt tupmāko trimdu.
Vismaz 95 proc. no latviešiem trim­dā
sieti nesaraujamām saitlim ar savu
tautu un Latvijas valsti, m tādi tie
grib palikt lldiz brīvības lēktam.
120.000 otrā pasaules kara latviešu
politisko trimdinieku vārdā mūsu
augstākās organizācijas jau priekš
vairākiem gadiem ir formulējuša^ un
pasludinājušas latviešu trimdinieku
misiju: atbrīvot Latviju no padomju
okupācijas, saglabāt katru trimdinie­ku
savai tautai un uzturēt dzīvu lat­viešu
kultūru. Yie trimdinieki, kas
svešā zemē un svešos ļaudis ar sirds
degsmi novēl savas labākās domas
un darbus kaut vienam no šiem trim­das
pienākumiem, liek stipru garīgu
pamatu savai grūtajai trimdas dzīvei
un to izturēs. Sevišķi mūsu gara
darbinieki uzticīgi kalpo iiiavai tau­tai
un valstij un ir īsti cīnīliāji. Mūsu
mākslinieki ir tie, kas bieži sauc iz­klīdušo
tautu pulcēties kopi, lai dzī­votu
kā tauta.
Bostonā katru sestdienu liotiek lat­viešu
mākslas vai sabiedriski sariko-umi.
Trimdinieki tos apiļieklē, lai
)ūtu kopā ar savu tautu uiii kultūru.
Tā ir nācijas eksistences dzīva iz­teiksme
un apliecinājums i tas ir
spēka avots nacionālai pašapziņai
un dzīvošanai.
lūk, Herta Lūse d^ied JKzepa Vī­tola,
Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa,
Jāņa Mediņa uc. latviešu skaņražu
dziesmas. Māksliniece no Dieva žē­lastības,
kas vēl arvien kāpj pret kal­nu*
Stalta un majestātiska viņa nes
uz saviem pleciem daļu no mūžīgās
Latvijas, no tautas likteņa. Viņa ir
viens no mūsu izklīdinātās tauta« bal­stiem,
un, klausoties viņai» sniegu­mos,
atmiņā atviz Jelgavas pils grez­nā
koncerta zāle. Latviešu tautas pas­tarās
dienas priekšvakarā tur 1943,—
1944. g; Herta Lūse, M. Bnechmane-
Stengele, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vēt­ra,
Lūcija Garūta, A. .Zilinskls un ci­tas
mūsu mākslas prominences pulci­nāja
tūkstošiem latviešu, lai patrio­tiskā
saviļņojumā kā no brīnuma avo­ta
dzertu latvisko dziesmu. Tā bija
mūsu zeme, mūsu pilsētai, mūsu
skaistās koncertu zālas. Tur uz mū­su
māksliniekiem un savu tautu no­lūkojās
no sienām mūsu atmodas un
brīvības laikmeta dižie gari
Tad kara ugunis sagrāva mūsu ze­mi,
piemeklēja tautu, Bet latviešu
kultūra palikusi, kaut arī padjīta
trimdā. Herta Lūse, taisni tāda, kāda
viņa bija Latvijā, aiī trimdā kā māk-slinisce
un patriote stiprina latvisko
garu un tēvu zemes mīlestību. Un
latvieši trimdā ir un paliek latvieši.
Atmiņā atviz Hertas Lūses koncerts
Londonā 1950. g* martā, kur viņa
skandēja plašai latviešu un angļu
saimei latviešu patriotiskās dziesmas.
,.Latvija dzīvos, kamēr mums vēl būs
latviskās dziesmas un latviešu māk­slinieki,"
toreiz teica mūsu sirmais
valstsvīrs sūtnis K. Zariņš. Un nu
Herta Lūse dzied atkal — Bostonā -
nemainīga, latviešu māksla ir nemir­stīga.
Citreiz latviešus atkal kopā sauca
viru aubultkvartets Tēvija. Sis an­samblis
J. Ansberga vadībā nāk no
tēvijas, gan mainītā sastāvā (3 vecie
dziedātāji). Dubultkvarteta koncertu
jrāmata ir astoņu dziedātāju lielā dar-oa
gara stāstītāja. Tur ir latviešu
nometņu vadītāju, svešu zemju ģene­rāļu,
pulkvežu un citu vīru atzinīgi,
pat sajūsmīgi vārdi latviešu dziesmai
Jjn tās tulkiem. Pēc neskaiitāmiem
koncertiem Vācijā Tēvijas vīri ar
mācītāja Osv. Blūmlša gādību izceļo­ja
uz ASV un nometāfi; uz dzīvi Bos­tonā.
Pēc grūta dienas dairba šie
dziesmu entuziasti sagatavo jaunas
dziesmas. Jau 25 reizes Tēvijas du-bultkvartets
dziedājis Bostonas KvinsI
raidītāja latviešu pusstundās, par ko
radio sabiedrībai samaksā Bostonas
ļniljonārs H. Džonsonsi (katrs raidī­jums
maksā 82 dolāri). Kā zināms,
Amerikā nepastāv radio abonenti
maksas, bet radio sabiedrības ņem sa­maksu
uz reklāmas principa pamata,
ļapat kā Vācijā, arī ASV Tēvijas
dubultkvartetu aicina dziedāt dažā
dos sarīkojumos. Dubultkvartets ie
oziedājis daudzas latviešu dziesmas
arī skaņu platēs. Amerikāņiem patīk
^atviešu daiļskanīgās dziesmai. Un tā
an dubultkvarteta vīri ne tikai kalpo
mākslai, vieno trimdas saimi, bet ar
propagandē Latviju un tās kultūru
pasaules varenākajā nācijā, no ku
ras mēs gaidām brīvības atnākšanu
mūsu tēvijai.
^Tēvzemes balvas laureāts Ādolfs
Kaktiņš Bostonā atbraucis no saulai­nās
Kalifornijas. Sis Nacionālās ope­ras
skatuves suverēnais valdnieks,
kas savus spožāķoe mākslinieciskos
panākumus guvis operā, rezignēts par
tik šauru, akustiski nepiemērotas
zāles skatuvi. Atrast piemērotu kon­certzāli,
kādas bija Latvijā un citās
Eiropas valstīs, Amerikā ir grūti. Un
tomēr, par spīti tam un balss apgrū-t'nājumiem
klimata maiņas dē), Ādolfs
Kaktiņš savā mākslinieciskajā spēkā
stāv nepārspēts Latvijas dziedoņu ga­lerijā
— viņa pārdzīvojums aizved
pateicīgo klausītāju atpakaļ Mātes Lat­vijas
rokā«. Bet kad A. Kaktiņš
dzied Jago āriju, mākslinieks panāk,
kā laimīgos laikos Nacionālā operā,
tīri fascinējošu iespaidu.
Tas bija 1944. g. rudenī, kad Liepā­jā
latviešu tautas ienaidnieki bija iz­platījuši
baumas, ka Baltijas jūra nav
droša, daudzus kuģus ar bēgļiem no­gremdējot
krievu zemūdenes vai lid­mašīnas.
Liepājas jūrmalā esot izska­lots
arī Ādolfa Kaktiņa līķis — māk­slinieks
esot gājis bojā, kādam kuģim
grimstot. Bet, paldies Dievam, A.
Kaktiņš laimīgi nokļuva Vācijā un
tagad dzied jaunajā pasaulē, lai pil­dītu
savu misiju savas cietušās tau­tas
labā. Viņš ir viens no diženajiem
latviešiem. V. Kalns
PROF. E. BLESE
Dzimtenes vesma (D
I. ladieHes. Baltu valodo «kiņat un for­mas.
Latvijas Valsts Udevnieciba. Rīgā,
1948. g. — 260 Ipp. Titulē lapas otrā puitē krit-viski:
Ja. Endzelin. Zvuki l lormy balltisjkich
|azykov. Na latySskom ja2yke. — Uippuses
^pakSS kāpnlte atkal latviski: Redaktors A.
Feldhūns. Technlskais redaktors A. Auiiņl.
Korektore M. Eiergaile. — Tilftk ..pase":
JT 10851. NodoU salikSanai 1948. q. 1«.I. Pa-rakstīta
iespiešanai 1948. g. 21.X. Papīra for­māts
61X86 cm. Metiens 1500 eks. U,U ie­spiedloksnes.
15 itdevn. loksnes. IidevniecT-bas
Nr. 1261. Iespiests LPT ParaugtipoijrafiļS
Rīgā. Pugkina lelS 12. Maksā 16 rbļ. - Gtā-mātas
beigās iespraustas lappuses no 256a
līds 256e, kas* ietver Pēcvārdus, kuru» ui-rakstījis
prol. B. A. Larins. Ukrainas PSR li-nātnu
akadēmijas korespondējošais (sic) lo>
ceklis 1949. g. 30.III.
Savāda noskaņa pārņem iejūtīgāku
lasītāju, kad viņš atver šo grāmatu.
Kaut kas sens, mīļš, tuvs dveš pretī
no tās — gara acu priekšā pazib
Latvijas Universitāte ar tās filoloģi­jas
fak. auditorijām, un tai pašā laikā
kaut kas drusku svešāds, it kā tiiešām
no citas pasaules...
, 10 rindu garajos priekšvārdos (prof.)
J. Endzellns paskaidro, ka viņš šai
grāmatā atstāstot savas univensitātē
lasītās lekcijas, un tāpēc ^te mazsva
rīgi sīkumi neesot jāmeklē. Arī no
visa tā, kas īpatnējs tikai kādai vie­nai
baltu valodai, viņš te pārrunājot
tikai svarīgākos fakti». Lett. Gram
matik citējumos esot ņemts vērā tas
teksts, ko paredzēts izdot (sic) 1949.
gadā latviešu tulkojumā, un kur būšot
tas pats paragrāfu skaits.
Grimatnieks ziemeļos
VĒSTULE NO TORONTO
Latviešu grāmatu galdi, izdevēju
oārstāvības un lasītavas izvēršas
par mūsu stiprākajiem kultūras
balstiem visā pasaulē. Sniedzot
ieskatu grāmatnieku darbā dažā­dās
zemēs, šoreiz iepazīstinām la­sītājus
ar Valtera Ziediņa pasāku­mu
Kanādā.
Māja MoTzes ielā Toronto ne ar ko
neatšķiras no desmittūkstoš līdzīgām
ģimeņu mājām šeit. Nav arī pašreiz
svarīgi, ka tā pieder latvietim, jo tas
būtu cits stāsts par to, ka patiesi vēl
pēc kādiem gadiem te nebūs latviešu
imenes, kas būtu gribējusi tikt pie
sava kakta un tomēr nebūtu to vēl
varējusi. Tas būtu stāsts par latvie­šu
ātro pielāgošanos apstākļiem, ko
vēl paātrina — vismrīz kanādiešu
acīs — taupība, tāpat tas varētu ie­rosināt
debates par materiālir>mu un
par ieaugŠanu svešā zemē. īstenībā
šodien šai pa.rādībai ir viens liels un
nevainīgs cēlonis — dzīvot cilā mā­jā
ģimenēm ir gandrīz neiespējami iz­devumu
dēļ, bet dzīve savā mājā
savukārt ir nesalīdzināmi lētāka. Sī
ceļa gājēji gan ievēro vēl vienu l i ­kumu:
kas nopērk auto, pie mājar,
netiek, bet māj-as pircēji pēc laika arī
brauc.
Tādēļ Morsjes ielas saimniekam Val­teram
Ziediņam nav automašīnas, bet
viņam ir vecākais un lielākais grā­matu
centrs Kanādā, kas sūta mūsu
gara maizi arī uz Sav. valstīm. Tā
sākumi ir 1945. g. Vācijas nometnē
ar Mantnieka izdoto Valodiņu — pir
mo šīs grāmatnīcas grāmatu.
Tas ir zināms piedzīvojums— šādu
vietu apmekJēt, kad visu nedēļu cil­vēks
dzirdējis tikai angļu valodu, re-
Ckfimatas vielas traktējums —- tas
tūliņ jūtams — nepārprotami aplieci­na
veca meistara roku, ļoti plašu eru-didju,
kā arī vielas suverēnu pāninā-šanu.
Viss tas Jau arī nevienu, kas
pazīst autora neskaitāmos darbus bal­tu
valodniecībā, nepārsteidz, it īpaši,
ļa vēl ievēro, ka materiāls visumā ir
tas pats, ko viņš jau daudzkārt ap­strādājis
dažādās variācijās. Var būt.
ka vietumis apcerējums ir drusku ele­mentārāks
un deskriptivāks, sevišķi
zīmējoties uz lietuviešu valodu, nekā
tas šķistu no autora sagaidāms: var­būt
tas tāpēc, ka no studentiem Rīgā
vienā otrā ziņā tagad prasa vairāk
tiešus valodm faktus un ne teoriju.
Tāpat varbūt drusku vairāk nekā līdz
šim tas bija parasts E darbos, izcel
tas baltu valodu ciešākās saskares ar
slavu valodām, lai gan to tik pārmē
rigi arī nejūt un caurmēra lasītājam
tas varbūt paUks nepamanīts. Bez
tam krievu vārdi visi sniegti krievu
rakstībā un ne latīniskā transkripci­jā,
t. i tā, kā to sastopam mūsu va
lodnieciskajos rakstos līdz 1918. g.
Principiāli pret to nebūtu ko iebilst,
jo tā to dara šad tad arī Rietumeiro
pā. Atziņu formulējumu veids, kā jau
E-am parasts, ir visai koncentrēts un
lakonisks: grāmata domāta, lai to no
pletni studētu un pēc tās mācītos,
nevis lai to pavirši lasītu. Tāpēc tās
lasīšana nezinātājam nebūs tik vieg
la. Tekstā ļoti daudz aizrādījumu uz
attiecīgo rlnēlnisko literatūru — gan
citu zinātnieku, gan paša autora dar
biem. Diemžēl Rietumeiropā tikai ne
daudziem šie darbi būs pie rokas, kas,
bez šaubām, stipri apgrūtina grama
tas atziņu vispusīgu un pilnvērtīgu iz­pratni.
Sevišķi žēl, ka autors tik bieži
atsaucas uz savas Lett Gr. jauno lat
viešu iespiedumu, kuru gan līdz šim
Rietumeiropā vēl neviens redzējis
nav.
Grāmatnīcas vadītājs Valters Ziediņš savā
uzņēmumā ar kundzi — zobārsti, kas pa­līdz
veikt ekspcdīciias darbus
dzējis Ziemsvētku tirdziņam līdzīgo
raibumu ielās un skatlogos, vēries
amerikāniskos žurnālos ar greznu
lechnisko apdari, bet savādu plieka-numa
garšu saturā, un kad darba no­gurums
slēdzis acis vakarc^ un nav
bijis laika pārlasīt savas grāmatas.
Tad sestdienā cilvēks atceras kārtē­jos
Toronto grāmatnīcas sludināju­mus
laikrakstos ar māksliniek^a J,
Dekšņa zīmēto viņeti. un brauc turp.
Tīrs, gaišs, jauns un latvisks gaiss
apņem viesi. Latviešu mākslinieku
gleznas, keramikt^, rokdarbi rotā grā­matnieka
privātās telpas. Bet t. s.
„grāmatu istabā'!, gaumīgos plaiiiklos
(arī jauniebraucēja — latvieša Ti-linga
galdniecības darbs) sveicina tik
daudzas grāmatas, ka ienācējs jūtas
kā atgriezies no tāliem maldiem. Viņam
liekas, ka bijis par daudz ilgi p;rom,
un viņš drusku kaunas par to. Seit ir
tā pasaule, kas ir viņā pašā, un šeit
notiek sīksts, neatlaidīgs darbs šīs
paf?u!es uzturēšanai. Valters Ziediņš
stāsta par autoriem un grāmatu iz­devējiem.
Viņš piemin Vāciias laika
grāmatniecības uzplaukumu, kad
daudz arī grēkots pret labas grāmatas
izdošanu un pret autoriem. Un atskan
iepriecinošs atzinums, ka latvieši ši­nī
kontinentā grāmatu nav aizmirsu­ši.
Paiet katram gan zināms iedzivo-šanāis
laiks. Bet kad iebraucēja pli­kums
nomainās ar vietējo dzīves stan­dartu,
parādās latvieša cieņa pret grā-matti.
Tikai tas nu ir daudz pirktspē­jīgāks
tautietis nekā Vācijā. Tādēļ
nākotnē, kad grāmatu izdošana atdzī­vosies
arī Amerikas kontinentā, pir­cēju
atradīs tikai laba un glīti izdo­ta
grāmata.
Vēl atskan daži vārdi par Ansi
Gulbi un viņa ideālismu, ko tas lika
latviešu grāmatu apgādniecibas pama­tos,
tad telpā iestājas klusums. Po-ruks,
Blaumanis, Virza, Ezeriņš, Bri-gadere,
Jaunsudrabiņš un Andrejs Eg-iīt:
s, tāpat Zenta Mauriņa, Raudive un
visi citi jaunie un vecie latviešu ga­ra
dedzēji noraugās uz mums no sie­nām,
oaldiem, viņi ir visapkārt mums.
Mēs esam savējo vidū, kā uz salas
šinī amerikāniskā jūrā visapkārt. Un
daži šīs amerikāniskās pasaules strād
nieki, kam pirmdien atkal būs jācilā
mēbeles vai jācērt sasalusi zeme To
ronto apakšzemes dzelzceļa darbos,
šini istabā domā par tautu brīvību
un laimi un visu, kas ar to sakarā.
Vioi domā, cik brīvības tiesā pieder
spēkam un cik garam, un ka mūsu
daļa ir tikai gars. Un pie brīvības
pieder arī cilvēku domas un pār vi
sām lietām iespiestais vārds, kas Jau
tik daudzas tautas ir piecēlis no ver
dzibas un saucis brīvības vārdu. Grā-m=
ita tādēļ ir goda vietā, tāpat kā
tie, kas tās raksta, un arī tie, kas
tis kā mazi cietokšņi Toronto, Ņu
jorkā, Sidnejā, Londonā, Stokholmā
Vācijā godīgi izplata, kalpodami lat­viskai
kultūrai.
Atskan tālrunis, nāk apmeklētāji
atgriežas īstenība, kas šos sapņus
piepilda. Es redzu, ka grāmatnīca ir
z nams centrs, kur apgrozās daudz
tautieši, an tie visi Ir vienas gaismas
cilvēki, ~ viņi nāk pēc grāmatām.
Pasitis jauno sainīti padusē, dl
vēks iznāk uz ielas, kur dziļš sniegs
pašreiz gr.ežas puteni. Mīksti kļuvu
ši satiksmes trokšņi, un viss ir balts
Ziemeļi, ziemeļu gaiss... V. U .
Par atsevišķiem autora uzskatiem
un atziņu formulējumiem te nerunā
6im. Autors jau pats piemin, ka sī­kumus
viņš atstājis neiztinātus. On
svarīgākajās parādībās lielas uzskatu
dažādības vispār! nevar būt. jo attē
lots te galvenā kārtā tas, kas jau sen
visu vai vismaz lielas zinātnieku da­ļas
atzīts par pareizu. Starp citu, in
teresantas ir dažas darbā minētās at
sevišķu baltu valodu diaiektiskā6 for
mas, kas mazāk pazīstamas, bet kam
svarīga nozīme salīdzinājumos ar ci
ām valodām. Būtu tikai bijis vēlams
ādas retākas formas pārtulkot, piem.
ko nozīmē vāplis (92. Ipp.), ŗlekls
95? rējlgs?), skutra (95.), dzīga (100
dzīve?), lizga {1002} ligzda?), ņirga
100; ņirga?), tāpat — kas ir šķina
gas, mauragas, kabedze (visi 100
app.), vai glabasts, kungasts (108
pp.). Tā kā ari E. un Mīlenbacha
ārdnīca Rietumeiropā grūti atroda
ma, tad šo vārdu nozīme lasītājam
neskaidra ari paliks.
(Turpinājums sekos)
lanna dranala par
Baifllas smūm
Dr. K. Aon, Der voelkerrechtll-che
Schatz nationaler Minderhei*
teo in EsUand 1917--1940; Ham-borg,
1951 (100 Ipp.).
Igauņu jurists Dr. K. Auns, kas dar­bojās
par mācības spēku Baltijas uni­versitātē,
bet tagad Rokfordas kolle-dž
§ ASV, nupat publicējis grāmatu
par minoritāšu aizsardzību IgaunMā.
Autors savā darbā skar arī Latvijas
minoritāšu jautājumu, jo Tautu sa­vienībā
Baltijas valstis uzstājās ko­pīgi.
Autors aprāda, ka minoritāšu
jautājums bijis Igaunijā labāk atri­sināts
nekā jebkur citur Eiropā. Tam
bijuši divi, iemesli: pirmkārt, tautu
automonijas jautājuma plaša iztirzā­šana
pēc 1917. g. marta revolūcijas
Krievijā, kur nāciju pašnoteikšanās
principi gan bija aizgūti no Va-kareiropas,^
galvenā kārtā Austrijas
(Rennera u. c. mācības), un, otrkārt,
igauņu tautas spilgti izteiktais indi­viduālisms,
kur no indivīda pašno­teikšanās
uz tautu autonomiju bija
tikai viens solis.
Autors plaši aplūko Tautu savienī­bas
neveiksmi minoritāšu problēmas
atrisināšanā internacionālā mērogā.
Tā vietā mazākunHautibu jautājumu
kārtoja ar līgumiem atsevišķu valstu
starpā, kādi bija jāparaksta galveno­kārt
jaunajām valstīm. Tā radās ne­vienlīdzība
Tautu savienības locekļu
starpā, jo no 55 daJībniekiem tikai 15
bija saistīti ar minoritāšu aizsardzī­bas
līgumiem. Baltijas valstīm uzlika
pienākumu pirms uzņemšanas Tautu
savienībā nodot deklarācijas par mi­noritāšu
aizsardzību. Šādam viedok­lim
Baltijas valstis pamatoti pretojās,
jo, pirmkārt, šīs saistības vērsās pret
valstu vienlīdzības principu, otrkārt,
šis valstis mazākumtautību aizsardzī­bā
bi>a gājušas jau tālāk nekā to pra­sīja
deklarāciju saturs.
Autors apskata Igaunijas 19^. g.
satversmes noteikumus, kas bija ļoti
liberāli minoritāšu aizsardzības jau*
tājumā, un ari svarīgāko aktu šai no­zarē
— likumu par minoritāšu kultū­ras
autonomiju (1925. g.). Sit likums
noderēja par paraugu daudzām citām
valstīm Eiropā, un to izmantoja v#l
arī sabiedrotie pēc otrā pasules kafa,
veidojot mierlīgumus ar Balkfinu val­stīm
(1947. g.). Beidzot autors analizē
Igaunijas-Latvijas skolu konvenciju
(1934. g. 7.1.), kuras noteikumus
dauzkārt aizguva ad citas vitlstis.
Autors pareizi secina, ka minoritāšu
problēmu turpmāk sekmīgi kārtot va­rēs
tikai Intemacionālfi mērogā, atsa­koties
no agrākās kārtības, kad šo
jautājumu regulēja interni atseviš­ķas
valstis. Bet tad ari jāgroza val­došais
uzskats par valstīm kā vienī­giem
starptautisko tiesību subjektiem,
atzīstot par tādiem arī indivīdus un
nācijas.
Rūpīgi sarakstītajai grāmatai, kur
izmantota plaša literatūra, pievienots
ari Latvijas-Igunijaa skolu konvenci­jas
teksts un Igaunijas deklarācija
par minoritāšu tiesībām Tautu savie­nības
pa^mē. L
Roberts Mūks
Nes gribam dzīvot - akli^ ncprāii(i^
muziķi
Uz visu to cilvēku lūpām, kas dzī­vodami
turklāt arī domā, šodien ir
krīzes vārds. Un, varbūt, vairāk
tas ir sirdis nekā uz lūpām. Krize no­zīmē,
ka cilvēces dzīvība atrodas uz
sliekšņa starp būt un nebūt. Slimība
nu ir iegājusi tādā stadijā, ka dažu
stundu laikā gaidāma izšķiršanās. Ba­cilis
cīnās ar Dieva doto augsni. Pie­ņemsim,
ka pirmais uzvarēs. Vai nav
vienalga? Brīvība pastāvēs. Baciļi iz­augs
par maziem velnēniem, nopli­cinās
līdz galam bijušā cilvēka darbu
atliekas^ un atkal sāksies paradīzes
prieki virs zemes, tikai apgriezta kār­tība:
Ādams nepazina ļauna, Ivans
nepazīs laba. Rezultāts tas pats: nav
ne laba, ne ļauna. Varbūt tad atkal
eņģelis kārdinās Natašu, varbūt atkal
sāksies viss no gala...
Diemžēl, tādas teoloģiskas perspek­tīvas
slimnieku nespēj uzjautrināt.
Vaļ tas nozīmētu, ka viņam ir labāka
ziņa prātā, neatliekamāka uzdevumi
veicami, pēc tā paša Cēzara kalendā
rija kaut kas sagaidāms? Laiska kustē­šanās
visas brīvās pasaules malās
rāda, ka tikai rūguma periods ir sā
cies, bet kāda būs īstā dzira, aldarim
vēl nav skaidrs. Kā kaķis, ieraudzī­jis
varenu žurku, grasās un reizē vil
cinās to nožmiegt, tā demokrātijas
ideāla vectēvi, tikko apģiduši nāves
viesuli pie pašu omulīgas siltumnīcas
durvīm, nav vēl skaidrībā par īstā
antitokslna izvēli. Bet šī izvēle būtu
skaidra, pārāk skaidra, ja tikai slim­nieks
skaidri zinātu, ka grib dzīvot
Lūk, vecuma nespēks draudi Sak'*
labi jau būtu paklimst vēl savu lai­ciņu
zem saules, bet — lai notiek tā
Kunga prāts! Dzīvības uzdevums ir
aptumšots. Nav, kas paceļ balsi svētā
neprātā: būt un no jauna radīti Nav,
kas iedrošinās nest vislielāko upuri:
nāvi, lai beigtos nepelnītās ciešanas,
lai dzīvība pati sevī būtu tikai patie­sības
lieciniece.
Tagadējās Ķīnas armijas koman­dieris
Cute, pieņēmis marksisma dok­trīnu,
atlaida savas konkubinas, sa­dedzināja
opija pīpes un aizbrauca
studēt uz Vāciju. — Kādas ticības
vārdā rietumi galīgi atsacīsies no sa­vām
ilūziju pīpēm, uz kādu universi­tāti
tie brauks mācīties viselementā­rāko
gudrību, ka tārpam ir jāuzmin
uz galvas?
Nav mūsu uzdevums būt par viņu
ticības apustuļiem. Bet mēs zinām
savu ticību. Mēs zinām, ka gribam
dzīvot: akli, neprātīgi, mūžīgi. Mūsu
zemes sula, vēl svaiga nemiera pilna,
rit mokām atdotās un izkaisītās tau­tas
dzīslās, mūsu zeme vēl pratīs ie­šļākt
indi tās izvarotāju acīs. Zeme
ir gudra un uzticīga.
So gribu dzīvot mēs pārvērtīsim
dievkalpojumā, jaunā mistikā, lai tā
būtu kā orākuls, pie kura griezties,
kad šaubu lietuvēns aizcērt s^alodu un
sausu padara sirdi. Un jo ilgāk šī pa­saule
pārosies ar velnu, jo dedzīgāk
mēs piesauksim Dieva patiesību. Tā
nevar nenākt, ja zeme« lode vēl kaut
(Turpinājums 6. Ipp.)