Bavarijas Latviesu vestnesis, May 12, 1951

              L A T V I J A Sestdien. Id51. g. 12. maija
Kādreiz atgriezās 219.788 — cik
aigriczisics šoreiz?
LATVIEŠU IZKLISANA PASAULE UN ATGRIESNAS DZIMTENE
' Grūtais vergu jOgo, kādu tūkstošiem
latviešu tagad ne^ Pad- savienības
piespiedu darbu noniietnēs, tāpat sū­rās
trimdinieku gailas;, ko tagad lie­la
latvju tautas dala vada Vācijā, un
citās temē&t dažādās pasaule^ malās,
nav pārciestas piroso reizi. Dažādu
apstākļu spiiiisti, mūsu tautieši ari ag­rāk
atstājusi isavu dzimteni un patvē*
rušies svešie zemēs. Daļa viņu, ap-stāk)
iem mainoties, vēlāk atgriezu­šies
mājciis, da}a iekārtojusies kādā
svešā malā ļauna dzīvē, bet da|a grū­tajos
apstākļos aizgijusi bojā.
Tādas pa! cilvēku mediba«. kādas
notika 19^10j'4l. g. pēc 'boļševiku ie­brukumu
Latvijā, kad nakts vidū no
gultām izrāva 34.25() mierīgus iedzīvo­tājus
un, līdzīgi lopiem, aizrestotos
lopu vagonos nogādāja uz piespiedu
darba nometnēm Pad. savienībā, ir
notikušas arī agrāk- Par pašiem pir­majiem
notikumiem, kad tūkstošiem
laužu aizveaiti un pārdoti par vergiem
tatāriem un persiešiem, saglabājušies
tikai nostāsli. Turpretim vēstures ma-teriSlos
atrodam jau ziijas, ka 1324.
g., kad krievu kņa;E| Dāvids Timofe-jevs
iebriiLkii Latvijā, no viena paša
Rēzeknes apgabala aizvesti 20.000 lat-viešu,
bet I5;58. g. 22. janvārī Jāņa
Briesmīgā karavīri no tā paša apga­bala
aizvecluiSi ap 30.000 latviešu-
Rletumzemguliieši simtgadu cīņās ar
vācu ordeņa iebrucējiem 13. g. s. bei­gās
bija tā noasiņojuši, ka, nespēda­mi
savu zemi vairs nosargāt, devās
uz Lietuvu. Aizgājēju skaits sasnie­dzis
mm cilvēku.
Cik no iliem trimdiniekiem vēlāk
atgriezušies dzimtenē, par to nav ne­kādu
ziņu.
Tad nāk pirmie Sibirijae- trimdinie­ki-
Par li«m Augusts Melnalksnis
1938. g. izdotajā griimatā Latviešu ko­lonijas
sniedz sekojošas ziņas:
1,18. gadsimta otrā pusē Vidzemes
zemnieku apspiešana un izmantošana
sasniedza augstāko pakāpi. Zemnieks
bija padarīts par sava kunga beztie­sisku
vergu,, ko vairēja sist, spīdzināt
un nogalini!, par to nesaņemot ne
mazāko sodu. Valmieiras un Cēsu pils
muižas zernoieki 1776. g. va«ar&, Krie­vijas
troņmantniekam Pāvilam ceļojot
caur Vidiie-mi, 21. jūlijā Lenču pasta
stacija iesniedza aizstāvības lūgumu
pret muižnieku varmficibām- Sl zem­nieku
pārdroiSiība loti uztrauca muiž
niekus. Gala rezultātā vainīgos bries­mīgi
sodīja. So zemnieku nemieru da­lībnieki
ir M pirmie uz Sibiriju izsū­tītie,
kaut gan viņi nebija ne slepka­vojuši,
nedK arī sacēlušies ar iero
čiera roklis. No RTgcis cietuma, pie
slēgti pie i i l i t s kopā ar slepkavām,
dedzinātājiem un zagļiem, viņi uzsāka
savu moku pilno ceļojumu.
Pēc vairāku mēnešu klimšanas tūk­stošiem
kilometru (|aŗā ceļā, izsūtītie
nonāk Toboļskā. Se kalējs latviešu
nemierniekiem pārcērt ķēdes, un tie
tiek brīvi. Toboļskā priekšā ir jau
c i t i nemiernieki: Pētera t. zviedru un
vidzemnieku pēcnāči, Elizabetes un
Katrīnas 2. laikā izsūtītie somi, poļi
un vācieši' Ar ķeizara piekrišanu gu­berņas
administrācija ierāda koloni­jas
vajadzībām 18.00K) desetinu zemes
sāls purvi^ia bagātā mūža mežā, kilo­metrus
80 no Toboļtiikas un 240 km
no Omskas. Še 1802. g. nodibinājās
pirmā latviešu, igauņu, somu un zvie­dru
jauklā kolonija, ko nosauca Rīgas
vārdā par Riškovu. 11803. g. kolonijā
nonāk uz nometināšanu Sibirijā no­tiesātie
Kauguru nemieru dalībnieki
— kaugurieši, kocenieši un valmle-sloga
piespiedu darbu nometnēs. Sā­kas
lielā Sibīrijas traģēdija...
Notikumi, kas risinās Latvijā 1905.
g , aizdzen trimdā ap 10X)00 tautiešu.
Daļa no tiem nonāk Amerikā. Cītīgi
strādājot, tie ātri tiek uz augšu. Tā,
pēc kāda turienieša A. Lauberta zi­ņām,
1929. g, Ņujorkā strādā ap 200
latviešu drēbnieku un ap 20 namu
pārvaldnieku. Daudziem ārpus pilsē­tas
pieder vasarnīcas un saimniecī­bas.,
Pie lielā Hu(teona tilta par kon­struktoru
strādājis inž. Emīls Freijs.
Maksis Meijers un Jēkabs Graudiņš
cēluši 90 stāvu augstus namus, bet
Priedo un brāļi Freimaņi bijuši ievē­rojami
cementbūvju speciālisti. Vese­lus
pilsētu kvartālus uzcēluši P. un
A. Kājiņš. Klavieru fabrika piederē­jusi
Andersonam, bet tērauda spiežu
uzņēmums G- Dancim. Sekojošās
saimnieciskās grūtll>a8 daudzu tautie­šu
turību gan izputinājušas.
Dziļi mūsu tautu skar pirmais pa-saulesi
karš. Piespiedu evakuācijā un
bēgļu gaitās uz Krieviju aizplūst ap
850.000 latviešu. Tūkstošiem latvju
karavīru krīt frontē, daudzi iet bojā
revolūcijas cīņās, sērgās, aukstumā
un betdā. Kara vētrām norimstot un
apstāl;liem noskaidrojoties, sākas tau­tiešu
atgriešanās dzimtenē. Sevišķi ro*
sīga tā kļūst pēc Latvijas-Krievijas
mierlīguma parakstīšanas 1920. g.
Tajā pat gadā dzimtenē atgriežas
91.028 latvieši, 1921- g. — 94.818, 1922.
g 21.204, 1923. g. — 6088, 1924. g.
5036. 1925. g. — 1614- Pavisam dzim­tenē
atpakaļ nokļūst 219.788 tautieši.
Ja pieņemtais aizplūdušo latviešu
skaits 850.000 ir kaut cik pareizs, tad
iznāk, ka atgriezušies ir tikai drusku
vairāk par vienu ceturto daļu, pie
kam trimdas laiks daļai bija ildzis
11 gadu. *
Otrais pasaules karš un pēckara
jukas vēl nav beigušās. Sī kara ie­tekmē
110.000 latviešu nokļuva Vā­cijā,
5500 Zviedrijā, 2100 Austrijā un
1800 Dānijā. Sie tautieši tagad daļēji
ir jau citās tālākās pasaules malās —
Amerikā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzē­landē
u* c Vienu no pirmajiem uz
Pad. savienību 1940. g. 21. jūlijā de-poTtēfa
mūsu valsts prezidentu Kārli
Ulmani, un tam sekoja tūkstoši. A r i
no tā laika drīz būs pagājuši 11 gadu,
bet vēl tālu nav saskatāms gals, kad
mūsu tautafi iznicināšana beigsies.
Pirmajiem 34 tūkstošiem, ko aizveda
KURZEMES GALS (D
Pirms (fesmii gadiem dzimtenes ciņu laukos
' NO KARAVĪRA ATMIŅU GRĀMATAS
baigajā 1940.'41. g., visus vēlākos ga­dus
ir pievienojušies neskaitāmi citi
tūkstoši Daži sakās zinām, k a no vi­sām
trim Baltija» valstīm Aizvesti vai­rāk
nekā 1 miljons cilvēku, bet daii
gūstekņi, kas nesen vēl bljuii Latvi­jā
un tagad atgriezušies Vakareiio-pā,
vērtē, ka pašreiz Latvijā nav vai-rāk
par 800.000 latviešu. J a tas t l , tad
no mūsu kādreizējās 2 milj. lidis
tautas jau vairāk nekā 1 milj. nokļu­vuši
padomju vergu nometnēs. -
Cik no tiem atgriezīsies? Tas ir
jautājums, uz kuru pašreiz vēl ne*
viens nevar atbildēt Zuduši iobrld
mums ir jau visi tie, kas necilvēcīgos
apstākļus tur nav izturējuši un jau
atdusas Sibīrijas nepērredzamajS ma­su
kapā. Mēs, protams, vēlamies, Ui
dzimtenes sauli kādreiz varēta i^atlt
visi, kas vēl dzīvi, bet ari šis vēlē­jums
laikam nepiepildīsies, jo dau­dzi,
kas tagad gan vēl elpo, ir tl
izbadināti un novIrdzlnSti, ka Ilgi
izturēt vairs nevarēs. Un tl kfi l i di
stāvoklī ir nokļuvuiii cietēju lieiai
daļa, tad mūsu dzīvā spēka zaudē­jumi
būs daudz, daudz lielāki nekā
tie bija pirmajā pasaules kafā.
h Udvlgs
Pusdzīva krava jeb:
..progresīva padomju
putnkopība''
Padomju laikraksts SodallItKeskoje
Zemļeģelije š. g. 73. numuri apratsta
sekojošu epizodu: „Pag gada augusti
Rjazaņas putnkopības Stacijas sma­gais
auto apstijis pie Molotova kol
hoza biroja, Merviiikas rajoni... Iz­krāva
kastes ar cllietn, kolhozu
priekšsēdis saņēma kravas riķlau par
500 cāļiem, un auto ar savu dzīvo
kravu ripoja, tlllk uz nikoio koiho*
zu. Parelzēk tomēr būtu kravu aplī­mēt
par „pusdzlvu". Jo daudzi ciļi
ceļā nobeidzis un ari atlikušie tikko
elpoja. Pēc dailn dienim no 500 c l -
ļfem bija palicis piri vienīgi kravas
rēķins, atgldinot kolhozam, ka tai
parādā ievērojamu summu naudas
Rjazaņas putnkopības stacijai. Rja*
zaņas rajona kolhozos nobeidzis gan­drīz
visi Jūlija un augusta perējuma
cāļi."
UMtm kiit toii flsnlilMt
u M^lMi tetvidd dsmii
Itlln « . lN9i|tf ,9iēi| l « <Mte
fUm kiii«Ms. ^
Karš tuvojas beiglm. Viss, kas reiz
Uep&jl jauks UjU, Ugail «abumboU.
Nepirlrat&ti piri mūsu gāWlm iņlc
boļševiku tlļllvēja artUerija. Esmu
k&dl skolas Mci pie Roiu laukuma,
kas tagad kaķo par>, kara lazareti.
VisapUrt tikai drupas* Kidrtizljl
Graudu ielā vairikus simtus metru
n«var saskatīt Dovienu namu, kas nt-būiu
drupis vai sUpri bojits. TIpat
smagi cialuši Kūrmājas prospekta
nami. Gaisi bieii rioUek kaujas, si­rēnas
nepirtraukti vēsti gan uzlido­jumus,
gan trauķ«es atsaukianus.
Taisni pēdIJIs aprīļa dienās boļševiki
ir v i t a k t l v ^ .
Ir 28. aprīlis, kad ar tnallnn doda-mies
pie 19. divīzijas uz mrivjiem
Saldus rajonā (Blldeoe—Kaulaēi).
Mums pievienojas dzejniece V. Strē-lerte,
kas vēl grib apciemot piederī­gos.
Neviens vairs nastekhas, liekas^
savam liktenim nevar izbēgt Izbrau­cam
ap pl. 9. Tūliņ aiz Grobiņas
mums flsamazina temps, Jo Kurzemes
ceļi pa kara laiku nav laboti. Mums
m bridi pat jlapstijas. Visapklrt pa-vasaris.
Birzis kdko dzeguzes. Zem
nieka ar sētuvi roki gausi met sēklu
nezinidams, kas to pļaus. Pļavas un
atmatas koši zaļas. Blnis un krūmi
vēl dzeltenīgi.
Esam visi druska aizsapņojuiles.
kad šoferis ziņo, ka varam ce|u tur
pinlt SeJIs nozūd pavasarīgie
smaidi. Visapklrt dun He^abali, gai
sl aizrūc hdmallnas. Cerību, cerību
nezaudēt, gsn tad nīks mūsa diena,
kaut ari caur ugunim un gruveileml
Aizpute, K i ^ g a — ari tis ir bolše
viku bt»blm nomētitai, kaut art ne
tik rūpīgi k l LiepIJa.
Mūsu brauciens lodltn beldza« k l
dis m l j l i aiz Kuldīgas, kur kldam
no mūsu c^a draugiem ir piederīgie.
Izņemot dūšīgo dzejnieci, visi esam
karavīri, taču nostlsti par notikumiem
tuvikaji apklrtnē mums nemaz nav
patīkami. Vairficas Saikanis bultas
partizina grupas pastridijušas bries
ma darbus. Kldu mežsargu noilvuši
aizvakar tikai tlpēc, ka viņa m l j li
mitinijttiies karavīri. Gandrīz kat
ris Kunemes mljis taču bija kara
viri. TIpat visur notiek laupīšana
Rietumiem jāatzisi sava vaina pret
politiskajiem bēgļiem
VĀCU LAIKRAKSTS APCER NEPAREIZI NOVĒRTĒTO DP PROBIEMU
nesi."
Turpmākos gados latviešu koloniju
skaits Krievijā aug- Turp nokļūst ne
vien tie, ko aizved ar varu, bet arī
daudzi tādi, kas pārliecīgi grūto dzī­ves
apstākļu dēļ spiesti atstāt savu
dzimto zemi un meklēt kādu vietu,
„kur nav kiiingu un baronu". Nomas
maksas paaiigstināšaiia, īstermiņa ze­mes
nomas Ifgumi, neražas, zemnieku
saimniecību pievieriO'šana muižai —
tie bija iemesli, kas daudzus spieda
doties svešumā. *
Konversācijas vārdnīcā atzīmēts, ka
no 1850. līdi!; 1859. g. Krievijā radu­šās
5 latviešu kolonijas, nākošos 10
gados — 'tCi, tālākos 10 gados atkal
42, tad 101. 189. 102 un no 1910. līdz
1914; g. vēl ZS kolonijas, pavisam ko-pā
514 latviešu apmeiiņu Rēķina, ka
līdz pirmajam pasaules karam Krie­vijā
atradiijii^iss jau 220.000 latviešu.
Ar savu centību tie'" vietām radījuši
arī pārsteigumus. Tā, piem., Kamens-kas
kolonijā,, kur 14 gadu pēc nodi­bināšanas
reiz ierodas ministri Stoļi-p:
ns un Krivošeins, tie par latviešu
ierīkošanos viensētās tā sajūsmināti,
ka uzdod gubernatoram visiem iece­ļotājiem,
kas vēlētos apmesties vien­sētās,
ierādīt labākos iecirkņus, neat-sakoties
pat no krievisko sādžu lik­vidēšanas.
Šīm koionijiām tomēr nav lemts ilgi
pastāvēt. Sākoties Hcollektīvizācijai,
latviešiem atsevišķi organizēties ne­atļauj,
daudzias par pretestību izsūta
uz citiem apgabaliem, daudziem saim­niecību
ēkas nodedtina, daudzus ie-
Nesten ziņojām par jaunu komin-forma
direktīvu, kurā komunistu
aģentiem uzdots rīkot terrora akciju
pret Austrumeiropas emigrantu poli­tiskām
organizācijām un grupām.
Šifrētā instrukcijā, kas nonākusi A SV
federālā izmeklēšanas biroja rokās,
īpaši bija uzdots ari atentāts pret
Brīvo ungāru kustības prezidentu
Vargii un viņa Ņujorkas biroja uz­spridzināšana.
Ar §0 pašu komunistu
slepeno instrukciju, šķiet, saistāma
arī kādreizējā poļu vēstnieka Fran­cijā
Lukaševica mistiskā nāve, ko
grūti izskaidrot ar pašnāvību. Pama­to
joti(^s uz šo ziņu, lielais nedēļas
laikraksts Die Zeit Vācijas britu jos­lā
pUišā rakstā pieskaras pārvietoto
personu, resp. politisko bēgļu prob­lēmai.
Raksta autors Richards Tin-geis
(Tuengel) uzsver, ka tieši minētā
informācija no Amerikas izteiksmīgi
apgaisimo kādu jautājumu, kuram rie­tumi,
pēc autora domām, veltījuši par
maz uzmanības. Tas ir jautājums par
pārvietoto personu politisko nozīmi.
Gadījums ar kominforma instruk­ciju
m Lukaševicu, —- raksta au­tors,
— skaidri apliecina, cik no­pietni
raugās Pad. savienība. Tur­pretim
rietumi līdz šim to nav darī­juši
— paši sev par ļaunu. Jau
pirms kara beigām botfieviki domā­juši
par to. k ^ darāms, lai paredza­mos
Maskavas satelltvalstu emigran­tus
saskaldītu, deklasētu tos un dzītu
izmisumā. Maskava Ao pieredzes
labi zina. cik liela politiska nozīme
var būt emigrēcijai, Jo rietumos jau
kopi 1918. g. dzīvo daudz krievu
emigrimtu. Kremlis allaž rēķinā­jies
ar to, ka reiz pienāks brīdis, kad
rietumu valstis aicints emigrantus
Ildzi ciņl pret komunismu. Tāpēc šie
ļaudis jau ieprieki bija iespējami
l i ^ l k i ^ a i t l jlizaldna.
{^ieminot tos 5 milj(niti^ bēgļu no
zemēmi aiz dz^s priekMtara, kas pēc
kara iitradis rietumos, raksta autors
izcel, ika to vidū bija vismaz pusotra
miljona viru, ar knjim varētu t^*
nāties nākamajā cīņā pret komu­nismu.
Tās būtu 7 0 - ^ kara laika
sauie varētu sastādīt. So daudzo
tūkstošu vidū bija daudz fanātisku
komunisma pretinieku, cilvēki, kas
bija pazaudējuši visu, atskaitot kailo
dzīvību, viri. kas labi zinija, ka bez
komunisma sakiv» nevar būt atgrie»
šanās dzimtenē.
.«Nelaimīgā klrtl rietumvalstis ari
bēgļu jautājuma interpreticiji Ilvu*
ša« krieviem sevi piemuļķot," tlllk
raksta Tingels. Maskava ar sek­mēm
tām iestāstīja, ka DP ir ^kola-boranti",
„kara noziedznieki" vai vis*
maz „antidemokrati" un tādēļ izdoda­mi
komunistiem. Tas ari notika, un
pat jau ce|ā simtiem tūkstošu bēgļu
likvidēja. „§īs noziedzīgās Maska­vas
politikas fakti tikai tagad kļūst
zināmi arī rietumu pasaulē," saka au­tors,
,.pie tam šo politiku sekmēja
rietumvalstis savas glupibas un uz­varētāja
augstprltS)as dēj." —
Te varam atkirioti norādīt uz mūsu
leģionāru izdošanu ZviedrijI, uz
25.000 kazaku izdošanu, par ko Lat­vijā
nesen bija rakstīts plašāk, uz
vlasoviešiem, uz varmācīgajām repat-rificijām
pēckara^ pirmajā posmi tm
citiem piemēriem. Arī liellkais seitu
dienas laikraksts Sav. valstis Ameri-kanski]
Srbobran tikko publicējis zi­ņojumu
par apitiēram 20.000 slovēņu
un serbu Izdošanu Tito režīmam. Sie
bēgļi jutās laimīgi, kad bija nonīkuši
rietumvalstu okupētajl territorijl, bet
smagi pievīlis, Jo noslēgtos dzelz-ceļa
VMonoi viņt» AOSltlJa It kl uz
Itāliju, bet MtiskI Ue nonica atkal
JugoslavijI, kur tos bez klda tiesas
sprieduma tūlīt apilva. Nedavdzos.
kam laimējās izbēgt no šīm masu
slepkavibim, rietumnieki pēc tam
otrreiz izdeva slepkavim. Metodes,
ar kādim komunisti no pirmajiem
pēckara mēnešiem līdz pat šim lai­kam
.,apstrādā' Austrumeiropas val­stu
bēgļus Vācijā, ZviedrijI ue.
mums pirlk labi pazīstamas.
„Bet rietumu dremokratijas vH ar­vien
nav nekā mācījušās, vēl arvien
nav aptvērušas šo cilvttu vērUbu
ciņi par brīvību," parelīd iedna v i ­cu
lalkiraksts. Sos clIvOfciis easaisU
apraēra divīzijas, kas kvalitātes, pie-»kopīgai;; !ikt«il5 un kopīgie poUtfs-redzes
komunisma un tā metožu pa­zīšanas,
bet jo sevišķi savas iekšējās
gatavības ziņā būtu pieskaitāmas pie
labākajām., ko nekomūnistiskā pa-kie
uzsitati, un tie ir sava veida in­ternacionāle
šaipus dzelzs priekška­ram,
kas vērsta pret komunistisko
internacionāli un būtu gatava cīnīties
pret komunismu jebkuros garuma vai
platuma grādos. Sie cilvēki labi ap
zinās, ka viņu dzimtene nav atbrīvo
jama Itrik, ieklm visa pasaule at
brīvota no komunisma. Viņi bieH
vien neizprot rietumvalstu savstar
pējoii strīdus, piem., par izraugāmo
virspavēlnieku naclonllitlti un tml
BoIŠevikif ciņa pret DP grib aizkavēt
viņu kopību izveidošanos, kas even
tulli varētu uzņemties piekto kolon
nu organizēšanu aiz dzelzs priekš
kara.
Citēsim vēl daias vietas no Die
Zeit raksta: „Rietumiem no t l būtu
jlmācis, ka DP liktenis nav pirmi
k i r i l karitItIvA vai bumina prob
lēma, bet gan politiska un turklit ar
izcilu nozīmi. Ir smags nokavējums
ka līdz šim tas nav izprasu. Un tl
Staliiu bea viena lielgabala šlviena
varējis nnodlU nolikvidēt aimtiem
tūkstošu Mrliecinitu un visidl ziņi
godīgu pietkomūnistisku cīnītāju
Nekad vēl pasaules vēsturē tik no«
zīmīga kauja nav vieglāk uzvarēta
Pareizi noraksturodams bēgļu vilša
nos par izpratnes un palīdzības tril
kumu m viņu reakciju uz to. au
tors tālāk raksta: „Kas pret to da
rāms? Bēgļiem, kas šodien strīdi
Anglijas raktuvēs vai Ziemeļu un
Dienvidamerikas vai citu aizjūras
zemju farmās. beidzot jādod pir
liecība, ka rietumi saprot viņu visādā
veidā cienījamo nostāju. Rietumu
politiķiem vajadzētu būt drosmei at
zit pielaistīs kļūdas. Tiem vajadzēt,
cilvēkiem, kam viņi sagādājuši tik
daudz nelaimes, dot vismaz šo mori
lisko gandarījumu, jo tie nevar at
modināt mirušos^ ķuru« n«;>ārdomāt
un vieglprātīgi pametuši*^ liktenim.
Vēl vart)ūt divpadsmitā stundi le
spējams izlīgt ar cilvēkiem, kam
būtu visas tiesības mūs ienīst, be
kas tomēr ir gatavi par mums mirt,
ja viņui sauktu."
,.NedrIkstētu būt nekādu šau!)u,
nobeigumā saka Ricbards Tingete
„ka Šis aicinājums domāts ne tika
demokrātiskajām ārzemēm, bet ar
mums, Rietumvicijas vldešiem. Mēs
esam atbildīgi ne tikai par mūsu
pašu tautiešiem, kas padzīti no ddm
tenes, bet ari tiem DP mūsu vidū, kas
uzticēdamies atbēguši pie mums."
ua slepkavošana. Nav sevišķi omu-īgi
pārgulēt nakti meža malā, kur di­vus
kilometrus tālāk tikko' vēl no­tupušas
slepkavības.
Nākošā diena ir atkal tikpat jauka
k l i^riekšējā. Mūsu ceļš iet uz Tu-kurnu.
Tumes pagastā apciemoju brā-a
iļimeni. Arī šeit ir frontes ie­spaids,
jo te novietojies smagāa arti­lērijas
diviziona štābs. Pēc krietnas
stundas esam atkal ceļā, un nu tieii
pie deviņpadsmitās. Esmu savi ba-aljonl.
Daudz kas ir mainījies pēc
marta kaujām, kad mani ievainoja,
bet te tomēr ir tas gars, kas nemin
nekad. Te man nepietiek ciemoties
tikai piris dienas, jo tas, kas aizva­dīts
trijos un vairākos kopējos kau­jas
gados, nav pārrunājams dažās
dienēs. Esmu taču no ..metropoles",
un visi grib kaut ko zināt.
.,Vai ir tiesa, ka angļu flote esot
pie Uepājas?" jauti viri. Nevaru
neko tuvik pastlstlt, ari Liepijl visi
grib im gaida šo floti un armiju kā
vienīgo glābiņu. ,iRunl gan, ka BaU
tijas jūrā esot iebraukuši, ko ari ra­dio
ziņas apstiprinot, bet ka Liepājā
vēl nav līdz vakardienai redzēti, to
varu „no pirmis rokas" pastisUV
beidzu Jokoties. ^
Mūs visus nospiež viena doma, kl
glābt Kurzemi? „Vai tad ģen. Ban-gerskis
nemēģina nākt sakaros ar an­gļiem?"
nerimst enerģiskais bataljo­na
komandieris, kas nāvi skatījis tūk-stošlm
reižu un kura gaitas vainago
kauju slava. Ar nivi viņš ir „uz tu",
tikai tēvzeme viņam rūp. lai boļše­viku
ordas reiz beigtu to postīt un
pazemot 2ēl, ari šeit nevaru neko
vairlk pateikt, k l tikai, ka ģenemis
kopš piris nedēlim izbraucis uz Vā­ciju,
bet ptdkv. Osis grib mēģināt
diplomitisko spēli no jauna.
Viri ir iedegusi brūni un nometuši
siltie drēbes. Katrs no viņiem pati
par sevi ir „bunkurs", un desmitkir-tējus
pirspēkus tie situši pie Volcho-vas,
Ostrovas, Opočkas, Lubina, Les­tenes
un Saldus. Lūk, kapr. P., virs
ar ..pilnu krūti", sešas reizes ievai­nots,
piedalījies vairāk nekā 40 tuv­cīņas.
Al)u šķiru dzelzkrusti. Divi
tanki tuvcīņā. Jl, nu es atceros —
viņš ta(u ir no Zemgales bataljona,
pulkv. K. virs no kapt. M. rotas —
titad gandrīz četri gadi frontē. Itn.
D. —• 6 tanki, seržants K. — i .
,JKttr Ādams Baigais?" Jauti D.
„Ar Ādamu lieta nav nemaz tik vien-klria,
— ii^as, uz grivjiem vairs
netiks, kaut gan neļaujas dakteriem
iestāstīt Vienu ad drusciņ sagilba,
to nb Volchovas. bet ottu laikam ne-varēs}
nupat izdarīja opericiju, tl­pēc
jau netika līdzi. Pa Liepiju ejam
pastaigāties, tikai vioimēr jātur pie
rokas, jo pavisam vāji redz. Vienī­gais,
ar ko Ādamam vēl tipat labi
veicas, ir „Henesi'," t l nu smejamies.
Vai nu par Ādamu varētu Uk Itri
beigt, — jāstāsta vēl. „Kādu vakaru
gaidām ciemiņus. Esj^m trīs viri —
Ādams, Bērzs uiv es. Mūsu draugam
Ādamam, kā jau parasft, netīri nagi
un rokas. Bērzs grib aizrādīt, bet
Ādams nav „paķerams" un mums pa­stāsta,
ka oemaz neesot jlmazgljas,
Jo netīrumi paši pēc trim dienim no­birstot
— to viņš Mārokā esot jau
pātbaudījis."
„Un Žanis, v a i tad tas, „uzsitis gai­s
i " zivju dīķus, vairs nerldlsies at­pakaļ?"
atkal jauti viri. Tl mēi
ejam valodās no viena kopēja pazi­ņas
pie otra un atceramies kaujas.
Nāk vakars. Viri nāk no grāvjiem
un iet uz grāvjiem. Te neviens zaķa
pastala nevar pastāvēt, jo pāris ne­dēļās
tas kļūst par vīru. Ilgi nebiju
saticu savu „dēlu" V., kas gaitas
deviņpadsmitajā uzsāka tikai 1944 g.
rudeni Zēns kļuvis par vīru, nema2
vairs neizskatās pēc ķīmijas stu­denta.
Esmu ceļā uz rotas komandpm^ctu,
drīzi jau pie vadiem un grupām, at*
kal grāvjos. Te nekas nav mainījies
kopš marta, 'tikai labāki ierakumi,
bunkuri un ieroču lizdas un ieoald*
nieks pievilcies tuvāk. Blīdenes sta>
ci jā ieripo boļševiku vilciens, mūsu
artilērija šauj no vairākām baterijām*
Grāvjos nakts nav gulēšanai. Visas
darišanas — apgāde, ziņnešu dieoHts,
uztura piegāde utt var notikt tikai
nakti. To zina ari ienaidnieks, un uz
galvenajiem ceļiem ne reti >rit le-;
naidnieka granātu sprosti. Izdalesj
p\mkti nu ir zem granātu krusas, bet;
tas neiet ilgi. ,.Vi€n« ievainots," ziņol
postenis.
Latviešu divīzijā ir manāms nervo-ļ
zums. Ko nesīs ritdiena? Sen gaida]
atgriešanos sirmajā Rīgā, Vidzemes^
kalnos un pie zilajiem Latgales eze«'
riem» bet nu sarkanajam nezvērami
jau atvērti vārti uz Eiropas sirdi. Vēlļ
paliek viena iespēja, ka arī vācu vfc-l
nlbas Kurzemē turpinās cīņu, bet cikj
ilgi? An^i, vai tad tie mūs bū» aiZ'
mirsuši? J. F.
iif dleaas «o Utelga tigUlbiinif.