Bavarijas Latviesu vestnesis, May 12, 1951

              95t.
ur tik, A
n I" i
P?; «giaSni biiL
I i^aistii
R aptvers vair^.
m ciemul Bet
^na brauks \ii
Ll^^^^rtota av^. I
iCampanlaVko ,^ !
\[ festtvalao,
K ^^ōt iom,j
īpatnības taaiij,
^adiciju, sporu ^
iiena festivāla ij.
P!?': «^ka Britai,
ŗildirektors i^.
t,biia tā, kad paii
\, ka sifl ir viņu
^ ķeras pie darbi"
^si atzīmēta dlem,
I pat pašiem rlkoii!
kepsi uzņemtais l^
ļpar ikviena peii^
3. Ipp..
ti īL*'
klāi UetSkiU M
tu vairs neMslill
Inija. Es paliku pi'
IlotSj» p8c «PPif
U vlņS ie»""'
r. kad laida lopi.
Vt droši, ka viļ«
Sittljas skolM skfr
samidlnāt» kopi
Dtles p8c isl'^J"''
Lja skola Mi«.P''
Ugala dziedat Jie*
\m, ja kopniJfļ
Ļia ka vienīgi «•
B abām skolām.
[au vairs nebija «•
lita lielž koia v«J
PJS, sastidija
IVairāki sia'i f S
fs tagad aaiOk,'
augšas
ļ Dievi?
sestdien, 1951. g. 12. maiji
L A T V I J A
sanina ar lannaļien pazlnāin
VĒSTULE LATVIJAI NO SAV. VALSTiM
Mans kaimiņš Lorencis dažreiz ir
jautrā prātā. Viņš tad sit ar dūri pr«Jt
krūtīm un skaļi noprasa: „Vai jūs do­mājat,
ka man, vecam siļķu iņaudzči-jam,
nav vairg spēka kaulos?"
Kas ^an to varētu teikt? Lorencim
jau 63 gadi, bet viņš katru dienu iet
darbā un savas astoņas stundas no­strādā
kā nieku. Tiesa, viņš nav tik
spēcīgs kā lielais Krist«, kas ar saviem
67 gadiem svaida 100 mārciņu smagās
naglu muciņas kā sērkociņu kastītes.
Toties Krist6 var strādāt, kad tas grib,
bet Lorencim jādara tas, ko liek un
jālokās bez mitēšanās. Tā ir starpī­ba,
un Lorencis to atgādina, kad iznāk
runāšana par spēku un izturību.
Kaut ar Krists skaitās Lorencim
priekšnieks, taču viņš nekad neliek to
jufit} vispār Kristam nav tāda daba,
bez tam abi ieceļojuši n o . . . Norvē­ģijas!
Tas noticis jau priekš 40 ga­diem,
bet viņi šo braucienu spilgti
atceras — par 68 dolāriem 'no Trond-jemas
lld2 Amerikas vidienai. Tie tik
bija l a i k i . . . Draugi gan paklusām
zobojas, ka Krists toreiz nemaz ne­esot
zinājis dolāra vērtību. Kad v l -
'ņam ēollti 40 dolāru mēnesī pie ak­meņu
skaldīšanas, viņš vispirms ap­jautājis,
cik siļķu par to naudu var
nopirkt,
Krists apprecējis norvēģieti, un vi­ņa
dēls, kas jau astoto gadu strādā
Britanijas...
tai pašā firma, kur darbu sāka un
visu laiku turpina tēvs, runā norvē-g
i ^ , bet Lorencim par sievu gadījās
zviedriete. Viņu mazmeitiņa vairs ne-prot
ne veclēva, ne vecmātes valodu.
Kaut tās stipri radnieciska^ — pie­liktu
ar vienu, lai saprastu otru. ..Nav
neviena, kas viņai to mācītu," saka
Lorencis un klusināti piebilst: „Nav
ari nekādas v a j a d z ī b a s . . . " Tomēr
prieks bija redzēt, ar kādu sirsnību
un aizgādību viņš sagaidīja jauno
Dzordzu, kas tikai priekš gada iera­dies
no tās pašas Trondjemas.
r.Kāpēc braucāt šurp?" apjautājos
pžordžam bez aplinku vārdiem. „Kā
lai nebrauc, ja rodas iespēja." tas
atbildēja. „Bet jums taču tur bija mā-jasi"
— ,3ija gan. bet neko niBvarē-ja
nopelnīt. Par vesela mēneša algu
nevarēja nopirkt uzvalku. Seit tāds
maksā nedēļas Izpeļņu, un kurpes vēl
piedevām." Džordžs vēl pastāsta, ka
tēvocis — pārticis vīrs — mudinājis
mācīties amatu. Viņam neesot bijusi
patika mācīties. Tā ar 29 gadiem ne­ko
vairāk neprotot kā „melno darbu".
Seit esot sācis strādāt būvdarbos, bet
tas esot darbs „ar pārtraukumiem"
— kad līst vai snieg, tad jāsēž mājās.
Tādēļ pārnācis p i e . . . nbrvēģiem.
„Kā iekļuvāt Sa.v. valstīs?" — ,.Uz
kvoti. Divi gadi gan vajadzēja gai­dīt."
^
KANISKĀS DZĪVES SKOLA
VĒSTULE LATVIJAS REDAKCIJAI NO ASV
Daudz rindu mūsu laikrakstā veltīts
Amerikas īpatnību aprakstiem, bet
mācīties praksē, kaut arī algas ziņā
tie nebūtu tik izdevīgi.
maz dziļākam ieskatam šejienes dzī- Visneizdevīgākais stāvoklis iebtau-
Turplnfijams ao 2. Ipp.)
Festivāla centrs ir t. s. Dienvidus
Krastā izstāde Temzas līcī, starp Va-terlū
un Vestminsteras tiltiem. 27,5
akru lielo platību divos gados strād­nieku
tļjkstoši pārvērtuši īpatnējā, ne­kur
nebijušā paviljonu, dārzu un fon­tānu
pasaulē. Atsevišķo paviljonu no­saukumi
pauž lielo apjomu un dažār
dlbu, ko rSdIs Izstāde: Britanijas ze«
me, Dzinējspēks un produkcija, Jūra
un kuģi, Transports, Mājas un dārzi,
Sports, Britu tauta. Ipatā Atklājumu
celtnē, ko klāj lielākais pasaule^ ku­pols,
būs uzskatiml parādīts,lielo bri­tu
zinātnieku un pētnieku mūža
^darbi. Lai minam tikai Faradeju, Kū­ku,
Uvingstonu.
Sabumbotajā Londonas „slama"
priekšpilsētā Poplarā uzbūvēta jau­na,
moderna pilsētiņa, ar plašiem lau­kumiem
un apstādījumiem. Te notiks
britu architektūras izstāde. Lpndonas
Zinātņu muzeja telpas notiks,zinātņu
IzstSde. Kamēr' Dienvidkrastļi skatē
atspoguļosies zinātnes un tč^dīnlkas
progress attieksmē pret moderno dzī-fi,
il izstāde savukārt iedziļināsies
vielai pttiiiefelbl un struktūra. Bū«,
pien,, redzams 10.000.000.000 reizes
palielināts atoms. — Jāpiemin ari
Beteksī parks izbūvētie festivāla „Iz-priecu
dārzi", kas reprezentēs sarī­kojuma
vieglprātīgo daļu.
Pavisam notiks 23 mākslas festivS-lii
koncertu zāles, teātri, mākslas ga­lerijas
visā Lielbritānijā dos labāko,
būtiskāko, vērtīgāko, kas vien viņu
speķos.
Velsa un Skotija reprezentēsies ar
savu programmu — senām tradīcijām,
krāšņiem tautas tērpiem. Erlinburgā
augusta otrā pusē notiks vēsturiskā
cilšu (lanu) sapulce — pirmo reizi
pēc vairāk nekā 200 gadiem. Velsie­ši
savukārt ir lieli mūzikas cienītāji
un tāpēc Kardifas tuvumā tie rīkos
nacionālus mūzikas, drāmas un tau­tisko
deju svētkus.
Britanijas festivāla Ietvaros notiks
ari mūsu dziesmu svētki un pārējie
jūlija sarīkojumi, bet tāpēc tie nekā
nezaudēs no nacionālām īpatnībām,
bet, kā mēs visi ceram, iegūs vēl lie­lāku
popularitāti vietējos iedzīvotā­jos.
Vairāki latvieši bija nodarbināti
iestādes iekārtošanā, vairāki strādās
ēdienu un atspirdzinājumu sagatavo­šanā
u. t. t.
Pirms trĪ6 gadiem, projektējot fe­stivālu,
starptautiskās debesie bija
aaudz skaidrākas nekā tagad. Festi­vāls
bija domāts kā kara radīto grū-ļibu
un trūkuma izbeigšanās zīme, ke
jauna, labāka laikmeta iezvanītājs
Tāds nu, diemžēl, tas n e b ū s . ..
nTaču stāvokļa pasliktināšanās,'
saka ģeneralldirektors Berrijs, „pie-m
festivālam 'vēl lielāku nozīmi.
Pasaulē, kur aizvien vairāk izplatās
varmācība, ir ļoti nozīmīgi parādīt,
brīvai nācijai piemīt radītājas
?Pejas. Festivāls dos arī pašai nāci­jai
ierosinājumus un palīdzēs tai sa­gatavoties
un realizēt nākamības uz-aevumn^."
Katrā gadījumā — Britanijas festi­vāls
ko karalis 3. septembrī atklās no
^v. Paula katedrāles kāpnēm, būs liels
i^otikums, varbūt pat lielākais, kāds
jebkad pasaulē šai virzienā noticis.
T . V. Sk.
Londonā, maijā.
UTVIESi VISA PASAULE
i . * . , ^ ' ^ ' * ^ " ^ ^ , Sv. Matveļa baznīcā amatā
Z;^»!/"adelfllas latviešu ev. lut. drau-nācnāļs
J. Šiliņš.
i « B » « i t J * ^ ^ " biedrība Llelbritāniļā no 2.-1S.
^ka I "J"* ekskursiju ui Spāniju. Tu-turētaJ^',„
r:J • ^Mā « 2^*^*^l pieteikšanās biedrības
tCS tUi^. -alveti^^ m "mn, Hans Road, London. SW 3.
ļerUS. vrijlil^' • Aateki darbību izbeiguši latviešu
liīmes P l \ , jevi I »*^t»kola nn ^Imnailja.
„Tas nav nekāds ilgais laiks." —
r.Divl gados daudz kas var nolikt, se­višķi
tagad," nozīmīgi pasmaida jaun-ieceļotājs.
Viņam tikai vē'ēšanās. lai
varbūtējie notikumi nesāktos pirms
gada — kad būs iebraukusi no Nor­vēģijas
viņa meitene. Džordžam tad
būtu it kā vienaldzīgi, vai karš sākas
vai nesākas. Toties kapteinis PIters
nemaz nebūtu par to sajūsmināts —
viņam pēc gada jābrauc atpakaļ, jo
viņš ielaists Sav. valstīs „radu apcie­mojumam".
Vīza izdota uz vienu ga­du.
Sai laikā Pīters grib sapelnīt ie­spējami
vairāk dolāru. Tāpēc viņš
pameta darbu uzņēmumā, kur Krists
ar Lorenci nostrādājuši tepat fisu
mūžu, un aizgāja uz ostu pie rūdas
kuģiem. Tur varot divtik nopelnīt.
..Nopelnīt var gan, bet kas tas par
darbu caņru dienu vienos svied
ros," saka bijušais stūrmanis Džons.
Viņš izbraucis pasaules jūras, ciemo-jies
Hamburgas ostas krodziņos, kas
viņam palikuši daudz labākā atmiņā
nekā raibas dalekarnietes, ar kurām
iepazinies Geteborgā. ,^Aukstd zeme
un iedomīgi cilvēki," viņš saka par
Zviedriju. To gan tūdaļ apstrīd Ing-ners
Paulsens.
Paulsens piedzimis Amerikā, bet
viņš prot runāt zviedriski — māte ie­mācījusi.
Zviedru valodu iemācīšot
arī savam zēnam. Kā viņš to izdarīs,
tas nav īsti skaidrs, jo sieva i r n or
vēģiete, kas zviedriski neprot. Bfet ja
Paulsens to apņēmies, tad viņš to arī
izdarīs. „Man ir tikai 40 gadu, bet
viss jau sagādāts," viņš paklusām
palielas.
Pirmajam karam viņš bijis par jau­nu,
otrajam par vecu. Kamēr citi ka­rojuši,
tikmēr viņš mērķtiecīgi strā­dājis
un krājis. Tagad Paulsenam ir
piecistabu mājiņa ar visām amerikā­niskām
ērtībām. Pēc desmit gadiem
tā būs pilnīgi izmaksāta. Protams, v i ­ņam
ir arī mašīna, kaut arī ne pēdē­jo
gadu modelis; viņam ir motorlai­va,
ar ko vasarā var iebraukt pa
ezeru pazvejot vai izvizināt ģimeni
Tomēr visvairāk viņš lepojas ar jau
no akordeonu, ko nupat nopircis par
1200 dolāriem! „Tas sevi atpelnīs.'
saka Paulsens. „Katru sestdienas va
karu akordeons pārnes mājās 15 dol
Vai nav labi maksāts par 3 stundu
darbu?" — Paulsens domā, ka dēls
— pašlaik tam tikai desmit gadu —
drīz varēšot palīdzēt; tas jau tagad
trenējas valsi, spēlējot bez kļūdām
Un ja viņi abi spēlētu stūra kafejnīcā
pa sestdienas vakariem, tad padomā
jiet, kāda lieka nauda ienāktu ģi
menei!
Vladis šais sarunās nepiedalās.. V i
ņam zviedri un norvēģi pasveši. To
ties katru tas pavelk sān's, kas izsa­ka
kādu vārdu poliski. Viņa vecās
acis tūdaļ iedzirkstas, un tam ir bez­gala
daudz ko stāstīt.
Vladis cītīgi lasa polu laikrakstu,
kas iznāk Čikāgā, un sirsnīgi priecā­jas,
ja tanī atkal „sadots" komuni­stiem.
„Mēs neesam nekādi bagātnie­k
i , " viņš saka, „bet komunisti nekad, ;
nebūsim! Ja sāksies karš ar Maskavu, i
mūsu jaunieši pieteiksies brīvprātīgi, ļ
Polija bijusi un būs brīva!" — Tam ,
viņš tic nešaubīgi. Viņš arī zina uz-ļ J
skaitīt poļus, kas atrodas izcilos ama-tos.
Un tie visi taču rūpēšoties, lai!
poļu taisnā lieta gūtu uzvaru.
Vladis pats ir piedzimis šai kra­stā,
un tagad tam pāri par 60. bet
viņa mazbērni tāpat turēšoties pie
poļu tautības. Mūsu pilsētā poļu ne-
«ļ£Ot daudz - „tikai 5000", bet Čikā­gā
to esot kadi 60.000. Seit viņi dzī­vojot
klajāk, bet tur dažviet poliski
vien dzirdot. „Savas tautības cilvēks
arvien pievelk," viņš atbild, kad jau­tāju,
kā poļi tā sagrupējušies pa vie­nu
vietia. ..Padzīvosit ilgāk, arī jūs
sabrauksit vienkopāk." Arv. K l.
A S V , aprīlL
ves mācībā, kas katram agrāk vai
vēlāk būs jāizprot, lai cīnītos uz aug­šu.
Ja spriež pēc veco Amerikas lat­viešu
atzinuma un mācības, ko dod
bēgļi, kas .'eit jau nodzīvojuši 3 vai
4 gadi un ir vecāki ..amerikāņi" par
visu DP vairākumu, tad lielākai Me­sai
paiet vairāki gadi un jāiziet cau­ri
vismaz 3—4 nodarbībām, līdz var
sākt to, ko, sportistu valodā runājot,
saucam par startu sacīkstē par dzīvi.
M B I J U viesmīlis, šoferis, ,.kaplis"
precēts kalpotāju pāris — couple),
īdz tiku par darbinieku kādā firmā,"
stāsta latvietis, ka^ te ieceļojis 1947.
g. un varējis lepoties ar valodas pra­šanu.
,.ArI tur sākumā maksāja tikai
40 dolāru nedēļā. Bet es turēju acis
vaļā un, naktis negulēdams, prātoju,
ar kādām idejām varētu uzlabot dar­bu
savā firmas nozarē, kur tādas ie-pējas
likās būt pamatotas. Beidzot
atradu vēl neviena nepamanītu ide-u,
kas deva firmai Iespēju labāk pa­kalpot
klientiem un reizē ar to vai­rot
savus ienākumus. Protams, sāku­mā
bija jāatduras uz lielām aizdomām
priekšniecībā un jāliek galva ķīlā, ka
ieta ies, jo pārorganizēšanu ar šo
)rīdi uzticēja man pašam. Atkal se­koja
pūliņi, netaupot ne dienas, nedz
naktis, līdz pēc 4 mēnešiem es biju
uzvarējis. Ierosinājums bija attaisno­jies,
un mana alga automātiski palie­linājās
no 40 uz 100 dol. nedēļā. To­mēr
to uzlūkoju tikai par sākumu, jo
esmu pamanījis, ka uzlabojumi būtu
vietā ari citās firmas nozarēs."
Tautieša domas bija, ka sapratīgs
latviešu ieceļotājs līdzīgu karjeru var
taisīt kurā katrā nozarē, ja vien pa
guvis nonākt pozīcijā, ka var sākt ap­tvert
lietu kodolu. „Mums nav jābai­dās,
ka mēs nevarētu sacensties ar
amerikāņiem," bija viņa atzinums,
„tikai jāiziet viņu dzīves skola."
Kā visas skolas, tā ari šī būs vis­grūtākais
uzdevums Amerikā. Jaunā­kie
to veiks vieglāk, bet vecākai pa
audzei gadu nasta bieži vien vairs ne
atļaus ne iziet cauri tik daudz no­darbībām,
nedz arī perfekti iemāci
ties valodu un iedzīvoties amerikā­niskajā
dzīvē. Tāpēc viņi arvien pa
liks nosodīti turēties mazāk atalgo
tos un netīrākos arodos, pilsētās par
sētniekiem jeb „euperiem", apkopē­jiem
slimnīcās vai skolās, namu vai
slimnieku uzraugiem mājās un dažā
diem palīgstrādniekiem. Bet jauna
jiem, neskatoties uz nopelnu sākumā
stāv visi ceļi vaļā ir uz valoda^ ap­gūšanu,
ir kārtīgu arodu. Viņi var
atļauties ērtību vispirms labāk sa­maksātos
arodos, piemēram, mūrnie­ka,
krāsotāja vai galdnieka darbā rei
zē labi pelnīt un iemācīties arodu, be
vēlāk apskatīties pēc piemērotas vie­tas
citur, kur var kāpt uz augšu ar
idejām un ierosmi.
Tāpēc jauniešiem, ja vien iespē­jams,
jādod izdevība apmeklēt vietē
jās skolas, kas tiem pāris gados pa­līdz
kā iemācīties valodu, tā arī ie­pazīt
un izprast amerikāņu dzīves vei­du,
pie tam nezaudējot nekā no lat
viskā. Pēdējais ir svarīgi, jo tieši ta
jā var sakņoties izdevība Ierosmēm
un jaunām idejām, kas var vairot ie
nākumus un labāku stāvokli. Tiem
kam skolas laiks jau garām, jācenšas
meklēt arodus, kur iznāk saskarsme
ar amerikāņiem un kur valodu var
ceļiem laikam ir laukos. Ivad kādam
tautietim prasīju, vai viņš gada 'ai-kā,
ko pavadījis Nebraskas farmā, ie-macljiei
angliski, viņš bēdīgs kon­statēja,
ka visas pūles bijušas veltas.
Saimnieks runājis kādu dziļu izloks­ni
un nav lieki tērējis laiku, pļāpā­dams
ar puisi, bet palīgstrādnieki bi-uši
DP. Tā angļu valodas vietā vin"
emācījies krieviski. Laukos tāpēc
vismaz jāpūlas lasīt laikrakstu, lai
vairotu vārdu krājumu.^
Valodas apgūšana, arods un dzīves
mācība pagaidām mazajam cilvēkam
Amerikā ir vienīgās kāpnes, kā likt
uz augšu. Pieredze rāda, ka ar šām
ietām nedrīkst kavēties, jo lielākai
iesai taisni vecums bijis par ieraes
u, ka tie nav tikuši uz aufišu, kaut
z^ājuši bieži grūtāku dzīves skolu,
kā tas Ir ar vecajiem Amerikas lat­viešiem.
Vairākums viņu pusmūža ga­dos
sākuši ar to, ko mēs varētu saukt
par ņamatskolu, kamēr tagadējo 'e-celotā'u
sastāvam ta sen aiz mugu­ras,
bieži ieskaitot arī ģimnāziju un
augstskolu. Jāpiespiežas tātad vairs
tikai vienā vietā — valodā un ameri-kānisma
izpratnē, kas pēc savas bū­tības
ir tā paša eiropiskā cits paveids
un stils. Daži eiropiskās mentalitātes
elementi atmesti, un citi stājušies to
vietā, lai līdz minlmam nivelētu visu.
kas tieši nekalpo ātrai un jūtamai
karjerai, cilvēka ērtībām un labklājī­bai
jau šajā pasaulē, daudz neprātojot
par nākošo.
Ņujorkā kHdā lielā firmā tagad strā­dā
ap 30 latviešu sieviešu. Ne tāpēc,
ka te vairāk maksātu, bet tāpēc, ka
amerikānietes aiziet uz rūpnīcām, kas
veic bruņošanās pasūtinājumus. Viņu
acīs darbs birojā nav nekāds gods,
ja citur ar to pašu piepūli var nopel­nīt
vairāk. Amerikāņu birojos, kā sa
ka, gumiju var stiept* tikai tie, kas
ieņem vadītāju posteņus, bet pārē­jiem
jāraujas tāpat kā fabrikās, jo
sen noskaidrots, cik aplokšņu, rēķinu
vai čeku dienā jāapstrādā. Un tā pat
dzīve izlīdzinājusi starpību starp bal
to un melno darbu, ko par ideālu tura
boļševiki,un velti cenšas to sasniegt.
Bet ari birojos asprātīgi ļaudis var
rast vienu otru ideju, kā uzlabot dar­bu
un tādā veidā lūkot avansēties.
Sā vai tā. bez skolas neviens ne­iztiks,
un labi dara tie, kas paši sev
izvēlas labāko startu. Bez šīs skolas
pavisam grūti kaut ko pasākt tādās
milzīgās nozarēs, kā tirdzniecībā un
valsts darbā. Nedomāju, ka šl skola
ASV būtu grūtāka par to, kas jāiziet
bēgļiem Vācijā, Anglijā, Kanādā vai
citur, ja tie grib sacensties ar ieze­miešiem
visās dzīves nozarēs. Drīzāk
var būt otrādi, jo šeit mazāk pie­ņemts
skatīties uz to, kas ir cilvēks
un no kurienes viņš nāk, bet vairāk
ievēro, ko viņš prot un kam derīgs.
Šaubos arī, ka šī skola kaitētu lat­viskumam,
drīzāk tā liktos aicināta
veicināt to. Jo latviskā pašapziņa ir
ticības un pārliecības lieta, un šeit
visiem pret cilvēka personību ir ie­dzimts
demokrātisks respekts.
Kādu laiku dzīvoju istabā žīdu ģi­menē,
kas Amerikā pavadījusi 30 ga­du,
bet nekā nebija zaudējusi no ti­piski
žīdiskā. Zīdu daudzums Ame­rikā
un viņu turēšanās pie sava tau­tiskuma
pat piespiež firmas apgādāt
preču iesaiņojumus ar žīdu uzrak­stiem
un ari citādi pakalpot viņu na­cionalitātei.
Ņujorkā 86. iela skaitās vācu iela.
Tur veikalos var sarunāties vācu va­lodā,
pirkt mednieku desiņas vai švā-bu
„ripli", vācu avīzes un žurnālus,
'ieiet vācu kino un krogā. Tā ir maza
vāciska pasaule milzīgajā Ņujorkas
tautu kausētavā, un tāda pati tā šeit
vai citur var būt latviešiem. Viss at­karīgs
no pašiem. Bet šī pasaule ne­radīsies,
ja mēs ;būsim nosodīti mūžī­gi
palikt tikai par sētniekiem un citu
aokopējiem, ja mums nebūs amerikā-nisma
skolu izgājušu tirgoņu, aizņē­mēju,
komisionāru, kas latvisko spēj
padarīt reizē ari par ienesīgo. Un tad
tālāk tas kopsies pats no sevis, kā
to rāda žīdu, vācu, lietuviešu, itāļu
un citu eiropiešu paraugi.
Ēriks Raisters
B r u k l l n ā , maijā.
Papīra lidmašīnas ap komunistu
eksprezidenta galvu
KRITIENS CIRKA ARĒNA - TASMANUA NODARBINĀS ĀRSTUS -
TAGAD VIŅŠ PROT ARi LATVISKI - DZEJAS MiLAI - KAS T A S PAR
SIĻĶEMI
VĒSTULE REDAKCIJAI NO AUSTRĀLIJAS
Austrālijas iekšpolitikas lielais no­tikums
aizvadīts — federālā parla­menta
jaunais sastāvs ievēlēts. Par­tiju
priekšvēlēšanu kampaņa bija
īsa, bet asa. Visnepatīkamākos vār­dus
mītiņos nācās dzirdēt komuni­stiem.
Sirsnīgi izrīkojās Sidnejas uni­versitātes
studenti, kad mācību pār­traukuma
laikā uzstājās Austrālijas
kompartijas eksprezidents J. B. Mai-less.
Simtiem studentu nemitīgi pār-trauca
runātāju, apdzēsa elektriskās
spuldzes, apmētāja aģitatoru sīknau­das
gabaliem un papīra lidmašīni-ņām.
Sidnejas DailY Telegraph rak­sta,
ka demonstrantu vadītāji bijuši
..three Balt students". Pēc citām zi­ņām,
šie trīs ir latviešu studenti.
No 30 pēdu augstuma Sidnejas cir­ka
arēnā šajās dienās nokrita divi
Dibinās Braziliļas latviešu organizāciju
centrālo padomi
Latviešu apvienība Brazīlijā pēc
Latvijas pilnvarotā ministra Dr. P.
Oliņa ierosmes Sanpaulā aicināja Bra­zīlijas
latviešu organizāciju un drau­džu
pārstāvjus uz informatīvu ap­spriedi
par Brazīlijas latviešu organi­zāciju
centrālās konsultācijas komi­sijas
dibināšanu. Ieradušies bija N.
Ozoliņš jun. no Riodežaneiro, māc. A.
Stefenbergs un K. Liepiņš no Nova-
Odesas, 2. Sproģis no Sanpaulo bapti­stu
draudzes, inž. J. Kaspars no San­paulo
luterāņu draudzes, 0. Lezdkalns
no LAB, P. Rušmanis, L. Rudzītis un
H. Gūža. Nolēma dibināt komisiju,
kurai jāizstrādā statūti Brazīlijas lat­viešu
organizāciju centrālai padomei,
kas vēiāk izveidotos par Dienvid­amerikas
latviešu globālo pārstāvību.
Y
latviešu apvienības BrariMJā valde un re vīzijai komisija ar viesiem. 1. r. no kr. -
O. Lezdkalns (priekšsēdis), A. Dzelme. A iSi^a) 7lemcll\ E. lezdkalne. V. Dunce. O.
BIKša-, 2. r. - L. Rudzītis, P. Rušmanis, E. Kalniņš, R. Sttgllcs, P. Ļavāns un K, Vec-tirāns.
trapēcas vingrotāji — latviešu artisti
Konstantīns Zuijs un Adrians Mat-vejs.
Sevišķi smagi ievainoU pirmais.
Viņam bojāts mugurkauls un nav pa­redzama
drīza atgriešanās labi atalgo­tajā
cirka artista darbā.
•
Tasmānljas parlaments pieņēmis l i ­kumu
par 14 ārzemju ārstu nodarbi­nāšanu
nākamajos divi gados. Šogad
prakses atļauja paredzēta 4 ārstiem,
1952. g. — 5 un 1953. g. — atkal 5.
Vispirms gan nepieciešami speciāli
pārbaudījumi, pēc kam jdsaistās piec­gadīgā
līgumā ar valdību. Ārzemnie­ki
galvenokārt būs speciālisti plaušu
slimībās un psīchiatrijā. Debatēs par­lamentā
Tasmānljas veselības ministrs
Dr. Tērnbals teica, k a pēckara ārzem­ju
ārstu līmenis esot ļoti zems, un
šaubījās, vai maz varēšot dabūt šo­gad
paredzētos 4 ārstus, kuri spēšot
pierādīt vajadzīgo kvalitāti!
Kāds Tasmānljas tautietis žēloias
par latviešu sabiedriskās dzīves klu­sumu
Tasmānijā. „Dažkārt mēs tomēr
darbojamies interesantā virzienā,"
viņš stāsta. ..Pagājušos Ziemsvētkos
te ieradās kāda latviete ar divi bēr­niem.
Mazākais puisēns, kuram 4 ga­di,
runāja tikai angliski'un vāciski.
Tagad viņš jau lieliski prot arī lat­viešu
valodu."
Apgāds Grāmatnieki izdevis pirmo
latviešu daiļliteratūras grāmatu Au­strālijā
— Jāņa Ziemeļnieka dzejoļu
izlasi (Dzejas mīlai. Tajā ietilpst J.
Ziemdlnieka darbi no krājumiem
Skūpsts, Nezināmai, Aizeiošais un
Naktis. Tikai labs speciālists re­dzēs,
ka šajā iespiedumā latviskās iz­runas
garumzīmes un mīkstinājumi ir
rokas zimēti, pēc kam viss darbs pār­fotografēts.
Tādas pat sākuma grūtī­bas
vajadzčia pārvarēt arī mūsu iz­devējiem
UNRRAs laikos Vācijā. Ap­gāds
Grāmatnieki izdošanai vēl saga­tavo
Ērika Adamsona Dziesmas mū­žībai
un Jāņa Ziemeļnieka balādi Fa-tums.
Eiropietim un austrālietim dažkārt
visgrūtāk saprasties ēdienu kartes iz­vēlē.
Balaratas latviešu tirgotāja Jē-kabsona
delikatešu veikalā austrālie­šu
namamāte nopērk 3 marinēta^ s;|-
ķītes. Nākamajā rīta rjustrālie'.e atkal
veikalā: ..Sakiet, lūdzu, kas tās par
siļķēm? Vārīju turpat pāris stundu,
bet nekas krietns nesanāk."
Arnolds SmiU
B a l a r a l ā , maijā.
f
i
i te sa
" V i . ^1
\
?1
I
+ ī
4
m