Bavarijas Latviesu vestnesis, May 12, 1951

              ļukos
"""^ va ^
[mainīji^
I v'J^.*
^ ^ } ^ diii,
tfi&etropolM"
llu fIot« ^
Vlŗl. Nevara
ka Bal.
ko ari
5t ka liepiji
redziti, to
PMtJītlt,"
doma, k!^
, tad ģen. Ban-ļiakaros
ar an.
fiskai» balalio.
ļvi skatījis tōk.
vainago
^P» lai bolle.
to poitit tu
nevaru n«ko
[i. ka ķmMi
'raucis uz VI-ļauna.
un nometoij
10 vjņiea pati
un desmitkir-i
« pie Vokho-s,
lubSna, W
L kapr. virs
18 reizes Ievai*
^nek^40 ttiv-
(tekrufiti. Divi
i es atceros -
lies bataljona,
jt. M. rotas -
di frontS. LIn.
K . - 4
is?" jauti D.
iemai tik vien*
tļiivjiem vain
kttjat dakteriuD
' laciņ sa^iba,
)tiu lalkaa ne-operāciju,
tl>
>$Liep8iuejam
nm§r jitur pi<
redž. Vlenī-vēl
tipatlabi
J nu imejainies.
[varētu tikitri
„Kadu vākam
^ _ ttīs viri -
Mūsu draugam
M netīri nagi
[b aizrādīt, bet
f" un mums pa»
380t jisnazgSjas*
Irim dienim no*
lirokā esot jau
h ner«df6ies at-
^ viri.
la kopgja pa^^
sramles kau ai
ik no gravjMō
„'0 neviens W
k jo pSris na;
Iru. Ilgi ne
V kas gaita!
J t l k a i l M i J ;
\ntt Viru. nemai
Ic ķīmijas 6tu-
^ komandpunkta.
un fli^P^lf
t a nav mainl^«
fabāki ierakuij
Izdas un ietjaf
' Blīdenes »i«-
l ievaino»' ;
Lna? sen gsl* i
mājam " J S;
' Sestdien, 1951. g. 12. maijā
R G A
N. LANCMANLS
Bigā mēs Izaugām lieli
Kad ..bruņotais apustulis" — bī-ikapa
Alberts pirms 750 gadiem dlbi-nija
Rīgas pilsētu, tai vajadzēja kal­pot
par atbalsta punktu kristīgās ticī­bas
izplatīšanai, tirdzniecībai ar vie-tžjain
ciltīm un vācu kolonizācijai.
Vicu ordenim pārnesot savu darbību
ur zemes iekšieni, tur ar laiku izvei­dojis
muižnieku kārta un ar to sal-gtita
vietējo zemnieku nebrīvība.
Rīga zem virsbīskapa virskundzības
savS Iekšējā dzīvē baudīja lielu brī­vību
un patstāvību. Tās pamatele­ments
— tirgotāji un ari vēlāk izvei­dota
amatnieku kārta nebija iginte-leseta
nebrīvā darba spēkā, un tādu
arī botu bijis grūti dabūt. Bez tam
v8cu tirgotāji arī Rīgā bija līdzi at­veduši
vācu pilsētu prinolpu, ka pil­sētas
gaiss dara Ibrivu. Praktiski tas
izpaudis tS, ka katrs nebrīvais, kas
pilsēta biija nodzīvojis vienu gadu un
vienu dienu, kļuva brīvs un vairs ea-vam
agrākam kungam netika izdots.
Sis principi nāca Rīgai par lielu svē­tku,
sagādājot vajadzīgo darba spē­ku.
Daudzi latviešu zemnieki, atbē-guil
no saviem kungiem Rīgā, še
atrada darbu un brīvību. Daudzi no
viņiem ar centību kļuva pie turības
un auglia stāvokļa. Par nožēlošanu,
liela daļa no viņiem reizē ar to pār-v&
coj&s un latviešu tauitai zuda \A
vlsdem laikiem.
TirgotJJi, kas bija spēcīgākā šķira
pilsfitS, izveidoja arī pl'lsētas pārvaldi
- riti. Rāti nev^eiēja, bet tā papildi­nājis
kooptSdjas ceļā; ja kāds rāts­kungs
©ira vai izstājās, tad rāte pati
izraudzīja viņa pēcnieku no ievēro-jainSko
pilsoņu vidus. Tirgotāji bija
apvienoti arodorganizācijā Lielajā
ģildē, kurai bija liels iespaids pilsē­tai
pirvaldē. Vēlāk arī amatnieki ap­vienojis
Mazajā ģildē. • Ģilžu ēkas
Rigi vēl tagad saglabājušās, bet rāts­nams
gija bojā 1941. g., kad arī sa­dega
vērtīgā pilsētas grāmatu krātu­ve.
Kad izcēlās cīņas starp virsbīska­pu
un ordeni, Rīgas pilsoņi nostājās
virsbīskapa puse. Virsbīskaps tomēr
cīņu zaudēja, un viņam pat uz laiku
nācās Rīgu atstāt, bet Rīga nokļuva
zem ordeņa varas. Vēlāk tomēr virs­bīskaps
un ordenis vienojās par kopē-ju
pārvaldi.
Rīgas izdcjfvīgaifi stāvoklis pievilka
kaimiņu iekāri, kādēļ tai nācās pār­dzīvot
vairākkārtīgus iebrukumus,
postījumus un virskungu maiņas: po­li,
zviedri, vispēdīgi krievi, kas te
noturējās pāri par 200 gadiem. Krie­vu
laikā arī mainījās pilsēta^ pārval­des
veids; radīja vēlētu domi un pil­sētas
valdi ar pilsētas galvu priekš­galā.
Tomēr arī tagad latviešiem, kaut
tie bija vairākumā, bija maz teikša­nas
pilsētas lietās, jo vēlēšanu tiesī­bas
bija atkarīgas no mantiskā cenza.
Pēdējās pilsētas vēlēšanās pirms pir­mā
pasaules kara Rīgas vāciskā pil­sētas
dome ..izslēdza" no Rīgas pilsē­tas
visu Torņkalnu, kur ar maz iz­ņēmumiem
visi namīpašnieki bija lat­vieši,
lai pilsētas domē nesanāktu lat­viešu
vairākums. Gubernators Zvegin-cevsi
šo domes lēmumu apstiprināja.
Tikai nodibinoties patstāvīgai Latvi­jai,
latvieši ieguva noteikšanu arī pār
Rīgu, un vēlēšanu tiesības baudīja
katrs pilntiesīgs pastāvīgs Rīgas ie­dzīvotājs.
No latviešu zemnieku nebrīvības
laikiem, kad Rīgā deva bēgļiem pa­tvērumu
un brīvību, līdz pat pēdē­jam
laikam plūsme no provinces uz
Rīgu neapstSjās. lem^esk tam — k-bSkli
dzīve» apstākli, vieglāks darbs,
labcika pelņa un — vēlākas laikos —
izglītības iespējas, pēc kuŗae tik loti
centās pamodusies, brīvību un paš­apziņu
atguvušā latviešu tauta. Aug-s
t p ā s pilsētas un valsts skolās lat­viešiem
arvienu vēl stāvēja ce]ā
daudz kavēkļu. Tādēļ nodibinājās pri­vātas
latviešu skolas: Ķēniņa vidus­skolas,
Draudziņas meiteņu ģimnāzija,
Odiņa tirdzniecības skola. Vienīgā
|Turplnfi]ums 6. Ipp.)
M. DERUMS
Sena Rīga kara un uguns liesmas
PBTBRIS LIELAIS UN NAPOLEONA ARMIJAS PILSĒTAS PIEVĀRTĒ
Septiņarpufi gadsimtos mūsu sirmā Rīga gan pieredzējusi daudz spožu
^^nu, bet pārāk bieži pēc tās no dažādām pusēm stiepušās svešas, nai­dīgas
rokas ar uguni un zobenu. Neskaitāmas reizes pilsētu plosījušas un
grivušas kara un uguns liesmas, bet arvienu no jauna tā pacēlusies go-
<llbl. Ari pēc tagadējā posta laika, kad pilsēta īsā laikā pārcietusi trīs
iiltbrlvošanas", jānāk jaunai Rīgas atdzimšanai.
Atšķirsim pāris lappušu no Rīgas pagājušo gadsimtu vēstures, kas stāsta
par iebrukumiem, kara un uguns postu.
tu vl«tl PftrdaugavS. kur k&drels pacglSs
»«siļ itāvu sargtornis, no kupii nosaukumu
ŗvto Torņkalni, Zviedrijai karalis Gustavs
Ws lazi. g. Uka ierīkot nocietUiāJumu, lai
'*^a!(}is aplencēju karaspēku aegtu pret
Wm paUgi nākoSiem po u spēkiem. Gu-
«W4 Ādolfa tudevumā pulkvedis Kobrons ic-
Jwi torni un uibēra skansti, no kurai
Jl «*ptenbrl nīsSka pilsētas bombardēSanu.
JļocuHnijamtt nouuca pulkveža vārdā par
KotrooikuisU. Pēc BIgas padošanās svied-
"*J/wletlnfijumu vairākkārt pārveidoja. Tas
Fjfeļa pilsētu noturēt 165fl. g„ kad UJbru-
! r ''''«v^ cara Alek-
"IJ MļchalloviCa vadībā, bet gadu vēlāk
,.rJi»»kaB»t« vēlreii paglāba klgu no poļu
'«ttittnii. SlanstlJ bija Ievērojama norfme
•n, Fatera Lielā karaspēkam aplencot Wgu.
,,.'J?*i««>nieks Helms savā dienas grāmatā
IrJ.i?™ g. ae. oktobri krievi
L II . patādljās netālu no Kob-
6 1 8 •* dienā pirmo reisi ux
Wc pusdienas no Kobronskansts
, y .••SBs Šāvienus, ar kuriem nogalināja
I H T . J ' . ienaidnieku." Krievi tomēr skan-
Tlist «^"^90 punktu tnilt salaboja,
kinf . ^ -a. novembri mūsējiem
"lasīsies ienaidnieka ģenerālllāte
iMfc.W**' »ā8 pašas reltes labi
^ « i l lu «I piigiiu. Ziņa izrādījās par pa-
Zuls' ^^K^^' ^ n« ^^'rJevu ģenerāļi
pfisCjlem deva zīmi, pēc kam
t«BA!?ī P^selas bastioniem atklāja us Kob-
J?*UBiu apni^ Panākumu tādai SauSanai
" ««9*»" krišanas leņķi ral-
Ttfthrf . piespieda sapulci Izklīst. 0. no-
Uiliu ! • karaspēka Ieradās pats PCterls
toaa n 5 ^ . pa' flodu augstajam viesim Kob-tw\;
l. . P" Pēlerskansll. 14. novembri
HrtS^?^^,' artilērija, un Pēteris Lielais
jSaTj^l iesāka Rīgas bombardēšanu, norai-
«U k n . . ^lerskansts 3 bumbas. Viņš rak-l*
nSu*^ ^«^Sikovam: - Šodien pl. 5 pēc
«iBiJ» 1 ^^9as bombardēšana, un
livjj,\\P«»l»as UK pUsēlu nosūtīju pats
II pa' loti pateicos Dievam,
šai nolādētai vietai lēmis
RI{|as nostāsti pat norāda visu triju Pētera
granātu krišanas vietas, bet tie, protams, ap-saul)
āmi. Pēc nostiprināšanas Pēteŗskantts
kļUst par ļoti bīstamu Rīgas apšaudīšanas
punktu. 5. decembri atkal krita ur.brticēiu
bumbas, kuru pēkšņie sprādzieni padzina no
basni'cas visus dievlūdzējus, kas tur bija sa-pulcciJuSies
pirmo reizi pēc 42 nedēlam, nn
atkal apklusa tikko ieskanējušās ērģeles
„DlaV8 Jslna," raksta Helms, „kad uz tām
atkal tpēlēi Viņam par godu, Jo šai dienā
baznīcas tika sUpri bumbām bojātas. Ienaid­nieks
bumbas raidīja no Kobrona. Viņš ie-lāka
pl. 0.30 un turpināja lldc 8 vakarā,
stundā meta 16 bumbu, kas nofl^rlja tādus
postījumus, sevišķi Grēcinieku un Cilka ielā
un mums kaimiņos, ka to nav iespējams ap­rakstīt
ne ar kādu spalvu . . C h r o n i k ā tā­lāk
pieminēts, ka ar šāviņiem sagrautas baz­nīcas,
torņi un „boJātas sienas '.
Tā karoja tos laikos, kad neviens vēl ne­pazina
atombumbas, supercietokšņus nn tan*
kus. Toties ^nodegušās «emes taktiku' pa­zina
Jao ari vecos laikos, un tās dēļ Rīga
daudzas reizes nodedzināta lidz pamatiem.
Ārpus lekSrīgas, ko ieslēdza Da^fra,""
tagadējais pilsētas kanālls. priekšpilsētās
bija atļauts būvēt tikai koka mājas, lai Ie­naidnieka
uibruknma gadījumā visu uzcelto
varētu nodedzināt. Vēsturnieki aplf««^'_.^^
laikā no 1559.-I8I2. g. Riflas priekšpilsētas
nodedzinātas līdz pamatiem 8 reiies, canr-mērā
vienu reizi katros 30 gados. Beidzam
reizi Pārdaugavu nodedzināja niktl
g. 24. Jūliju, kad pie Katlakalna parādījās
Napoleona armijas izlūku nodaļas.
Kad divas dienas iepriekš vēlu^ vakarā pie­nāca
ziņojums par franču priekšpulku tuvo-šanos,
kara gubernators, ģenerālleitrjajils
Esens nosūtīja uz Pārdaugavu poUclJas priekš­nieku
baronu l^Ideneru un lielu skaitu pa-
Jūflu ar darvā Izmērcētām pakulām un citiem
deflosām vielām. Turp bl|a nogādātas nrl
mucas ar darvu, un 11 vietās stāvēja kaŗj.-
spēka nodaļas. Tieši pl. 10.45 pēc sIgnMa
priekšpilsēta sāka degt 11 vietās. ^Ugnn*^^^-
kam sākoUes. <«a''3lS« vētra ar stipru lietu.
(Turpinājums 6. ipp.)
/
l A T V I JA
īavitas
dziesmas
Galdi, gaidi mimullņa,
Šovakar ceļa vira:
Skanējās Rīgas vartt,
Surpu grieza kumeliņu.
Kurzemnieki RIgi brauca,
Skanēt skan Rīgas pils;
Trīs birkavi, seši podi,
Tas bi] vira ve2umiņi.
Balti, balti, Rīgas mūri,
Kas tos baltus ballnija?
Vidzemnieku balti lini.
Tie tos baltus balinlja;
RIgi aulas man kājiņas,
Rīga jagts kumeliņš;
Elt', mfisiņas, nojadziet
Rīgā jūgtu kumeliņu.
Sen to Rīgu daudzināja,
Nu es biju, nu redzēju:
Stūrs pie stūra, mūrs pie
Caunes aste galiņā.
Senās Rīgas sirds ar šaurajām lekŠpllsētau
Ieliņām, dievnamiem un archileklūras piemi­nekļiem
ir daļa Latvijas vēstures, kurā at­spoguļojas
dažādi laiki un dažādu varu pēdas.
Cilvēku mūži ir aizritējuši, bet pilsēta pa­likusi,
un no mūsu un nākamām paaudzēm
atkarīgs, vai un kādus Jaunas vaibstus ie­rakstīsim
mūsu galvaspilsētas sejā. Uzņēmu­mā
— skats no Tirgoņu ielas us Māras
baznīcu.
Visi trīs A. Grapmaņa uzņēmumi
Latvijas brīvvalsts laikos Rīgā palaikam
kļuva vakanta Nacionālā t e ā t r a direktora vie­ta.
Reiz uz to pieteicās vairāki kandidāti.
Visīsāko lūqumrdkstu ministru prezidentam
bija iesniedzis (hejnieks Kārlis Jēkabsons,
turklāt vēl dzejā". Tas skanēja šādi:
Lūgumraksts
Tfi lūgumraksts ir
Dēl Nac. Te. dir.
Kārlis -lēkabsons
Un rīdrinieki garšīgi nosmējās. Toreiz viņi
to vēl r^rdla . . .
D 1^ •
"'•jliiiiMT^''^""'' -.«v.' v.#o?•i./«^fe##^?>''--
A. LIEPINS
Mīisu metropole vēstures gaitā
Dandi eveiti ptUēta redsljn,
Neviene neMl« lid« kā te,
Rīga sUltSl
(Zinaīda Lazda)
Rīga ir Latvijas metropole, un lat-viešu
zemes galvaspilsēta tfi bijusi
pat vairāk nekfi 750 gadu, kaut bī­skaps
Alberts, sekojot tradīcijai, pie*
šķīris lībiešu ciemam Daugavas kra­stā
pilsētas tifsibas tikai 1201. g.
Visa Rīgas vēsture ir deM saaugusi
ar latviešu zemi un tautu* Pat tad,
kad zem sveSnieku jūga latvialu sem-nieka
dzīve uz laukiem sastingst, RI­gi
latviski sirds joprojim Strauji
pukst. Un kad latviešu tiesības RIgS
grib ierobežot, tie iziet aktīvi ciņi
par tim.
Rīgas latvieSi uzskatīja vicieius
par svefiniekiem — ienicējlem, un ne­atzina*'
tos par pilsētae dibinltljiem.
Tas, piemēram, iznaužas četru latvie-
Su amatu dokumentos. Sie amati ir:
ēils heiējl, liģeri (noliktavu plrtiņi).
alus nesēji un kaņepju kūlēji, kas at-zīmēti
k i Itbleiu izcelsmes amati. So
amatu pratēji vienmēr atgādinājuši
vāciešiem, ka tie ir ienācēji svešā
zemi.
Rīga kļuvusi par modernu pilsētu
gan iedzīvotāju, gan platības ziņā,
veidojoties gadu plūdumā. Sākumā
pilsētiņa maza, un tajā atradās tirgus
laukums, baznīcas un noliktavas. To
apdzīvoja tirgotāji un amatnieki. Par
ostu noderēji neliela Daugavas ole-teka
— Rīdzenes uPe, kas sen jau aiz­bērta.
Rīga senatnē bija ievērojams
tirgus apkārtnes iedzīvotāju ciemiem,
bet tās plauki^nu nodrošināja torei­zējais
lielais Daugavas satiksmes ceļš,
kas īpaši noderēja preču pārvadāša­nai.
RIqu pārvaldīja pilsoņu vēlēta rāte.
Svarīgākos lēmumus apstiprināja ko­mūna,
kas sastādījās no Rijas nam-niekiem,
un viņu vairākuma sākumā
bija lībieši. Kad Rīgā ieradās pāvesta
legāls Modēnas Vijums, tam atlika
sankcion-t notikušu faktu — Rīgas
rātes nodibināšanos.
Sākumā pilsētas vadība bija nodi­binājusi
dziļu draudzību ar Vidzemes
latviešiem un lībiešiem, ka^ bieži iz­paudās
darbos. Tā, kad bīskaps A l ­berts
slēdza līgumu ar dāņu karali
Valdemāru, nododot dāņiem visu L i ­voniju
un Rīgu, tad vienīgais, kas ak­tīvi
nostājās pret šo līgumu, bija Rī­gas
pilsēta savienībā ar Vidzemes
lībiešiem un latviešiem. Bīskaps un
ordenis bčja spiesti p4ekāplnes šīs
stiprās savienības priekšā, un dāņu
karaļa sūtnis, nekā nepanicis, ar ne­godu
atgriezās atpaka|.
Rīgai bija savas likumdošanas tie­sības,
un ir uzglabājies Rīgas statūtu
kodeks, ko datē ap 1293. g. Sis ko-deks
uzrakstīts uz 62 pergamenta fo-lio
lapām, iesiets stipra ozola koka
vākos, kas apvilkti ar ādu un ietverti
misiņa apkalumos. Kodeks piešķir
pilngadību vīriešiem ar 18 g., sievie­tēm
ar 14 g. Smagi sodi paredzēti par
nepareizu mēru un svaru lietošanu,
par viltotu preču izpfalīšanu, un ja
to vērtība pārsniedz 10 vērdiņu, tad
draud nāves sods. Slepkavām, ko no­tver
nodarījuma vietā, nocērt galvu.
Ja slepkava aizbēg, tas var izpirkt
savu grēku, samaksājot 13 markas
sudrabā. Kristīts vīrs vai eieva, kas
ir neticīgs, vai nodarbojas ar burša­nu,
jāsadedzina uz sārta. Laulības pār­kāpumā
pieķerto sievu vīrs var ie­slodzīt
bez ūdens un maizes, cik ilgi
vēlas. Pašnāvnieka līķi izved uz lau­ka
un uzdur uz mieta. T i Rīga pati
nokārtoja savas iekšējās dzīves jau­tājumus.
Jau 14. g. g. Rīga iestājās Hanzas
savienībā, kaa vēl vairāk paplašināja
tirdznieciskās iespējas, deva Rīgas
tirgotājiem dažādas privilēģijas, bet
ierobežoja svešu tirgotāju rīcību
Rīgā.
Ar laiku Rīgas pilsoņi sāka sadalī­ties
dažādās grupās. Vispirms jau rā­tes
papildināšana ar kooptāciju nove­da
pie tā, ka Rīgā radās sevišķi pri­vileģēta
šķira — patricieši. Vēl 16.
g. s. šīs grupēšanās vadošais prin­cips
ir profesionālais, beit 18. g. s.
tam ir nacionālā baze. Bei tam Rīgas
namnieki organizējas daž^dā« brālī­bās,
kuru uzdevums bija rOpēties par
s^vu brāļu garīgās un kulturālās dzī­ves
izkopšanu. Vecākā no tām Ir
Svētā Krusta brālība, no kuras vē­lāk
izveidojās Lielā un Mazā ģilde.
Sevišķi straujš garīgās un materiā­lās
dzīves uzplaukums Rīgā sākās
19. g. s., sakarā ar plašo rūpniecības
izveidošanos. Sinī laikā āp fabriku
rajoniem toreizējās pilsētas nomalēs
veidojās jauni apdzīvoti centri, ku­ros
galvenā kārtā mita latvieši. Sā­kās
arī strauja latviešu organizēša­nās.
Pēc Latviešu biedrībJia — Māmu­ļas
nodibināšanas Rīgā sāka organizē­ties
viena biedrība pēc otras: Jona­tāna,
Cerības, Pavasara, Torņkalna
palīdzības biedrība un dažādas krāj­aizdevu
sabiedrības, kas palīdzēja
vairot latviešu materiālo labklājību
un vadīja to kultūras dzīvi.
Pēc pirmā pasaules kara Rīgai pa­veras
jauna vēstures lapas puse —
tā kļūst par neatkarīgās Latvijas gal­vaspilsētu.
Likvidējusi kara postīju-mus,
Rīga nemitīgi augusi arī Latvijas
laikā un kļuvusi par visas tautas kul­tūras
centru. Te nodibinātas augstā­kās
iestādes, kas kalpo zinātnei,
mākslai un tēvzemei.
Rīga augusi ar vairākiem koncen-triem,
kas iezīmēti pilsētas metā kā
loki ap serdi koka stumbrā. Sevišķi
skaidru loku zīmē pilsētas kanālis ar
parka joslu tā krastos. Rīga visnotaļ
ir parku un dārzu bagāta. Centrā at­rodas
Vērmanes dārzs ar tam iepre­tim
gulošo Vienības laukumu. Kanāla
parka joslas ziemeļu galā plešas Strēl­nieku
dārzs, ko neliels ielu kvartāls
šķir no veciem, augstiem kokiem ba­gātā
Viestura dārza. Pilsētas austru­mos
šalc Mežaparka priedes, kuru
pievilcību vairo Zooloģiskais dārzs
Ķīšezera malā. Grīziņkalnu apvij skai­sti
izveidotais 1905. gada parks. Pār­daugavu
grezno Arklidijas parks,
Dzegūžkalns un Bolanlskaie dārzs.
Brāļu kapi ar savu diženumu ir gran-diozākali
brīvības cīņu piemineklis
Baltijas valstīs.
Rīgai ir arī sava „city" ar lieliem
tirdzniecības uzņēmumiem, bankām,
birojiem u. c Tā ir Rīgas vecpilsēta,
kur vlszīmlgāk izteicas lokveida iz­būve.
Te sastopamas celtnes dažādos
jauktos stilos, jo tās veidojušās gadu
simteņu plūdumā. Tā Archibīskapa
katedrāles torņa pamati ir gotikā, bet
pata tornis renesanses stilā. Pāri vi­sām
vecpilsētas celtnēm valdonīgi
paceļas Pētera baznīcas tornis, kuras
būvē sakausēti gotikas elementi ar
baroka formu. (Nodedzis 1941. g.)
Rīgu skaistu dara operag nams ar
sešām jonicSu kolonnām, Mākslas mu­zejs
(baroka stilā) ar 4 smilšakmens
kolonnām, gotu stilā celtā Olava ko­mercskola
,Latviešu biedrības nams,
ko grezno māk^l. J. Rozimtāla freskas
ar latviešu pasaku motīviem, un ci­tas
monumentālas celtnes.
Sevišlp liela rosība celtniecībā bi­ja
vērojama neatkarīgās Latvijas lai­kā.
Tad izveidoja Centrāltirgu ar vai­rākām
grandiozām hallēm, saldētavu
un pagrabiem, kas ir modernākais Ei­ropā,
finanču ministriju. Tiesu pili,
Armijas ekonomisko veikalu. Kara
muzeju u. c.
Tagadējās pilsētas robežas sevī ie­tver
210,7 kv. km lielu platību, kurā
ietelp 34,13 kv. km upju un ezeru
ūdeņu. Kopīgais ielu garums pār­sniedz
1200 km, bet attālums no vie­nas
pilsētas malas līdz otrai gandrīz
visur sasniedz 20 km. Tālai pagātnei
pieder tie laiki, kad Rīgai varēja ap­iet
apkārt pusstundas laikā. Tagadē­jās
Rīgas robežas ir grOti pārredzēt
pat no Archibīskapa katedrāles tor­ņa
platformas.
Rīga, Rīga, skaista Rīga,
Kas to skaistu darināja?
Vidzemnieku sūrā vara,
Pakavoti kumeliņi.
• V • - :• ļ • ; ••
i V
M
~ (Ci
re
i ; .
Hk
mmm
Mi
p ^
• 5 S
E|
« I V
Iii'i-!^ i
J l ļ