Bavarijas Latviesu vestnesis, May 18, 1946

              LstvieSa Vēstnesis 194e. ff. 18. mal»
Ingoištaies latvieSu jiiometnd mai­ja
sāk^irniā pagāja gads kopš tās pa-stāvēšjainsis.
No 100 lemltniekicin pa-gājuSS
gadi5 nometne tagad izaugusi
par samērā plašu latviešu koloniju,
kurā labās telpās dzĀvo 550 latviešu.
Aizvadītajā gadā pulsēja rosīga d z i -
ve.l Tautieši var uzrādīt dažu labu
teicamu pasākumu. No nometnes
dibināš(3irtasi līdz šim lailiam koilohijā
dzimuši 9 im miruši 7 pilsoņi. No­metni
pašreiz vada inž. J . Upesleja.
— „kaiit kas no nekā" — saucas ska­te,
kur savus trimdā darinātos dar­bus
izstādījuši Eichštet^i^ un Reb-dorfas
nometnes iemītnieki. Sajā
latviešu, lietuviešu, igauņu un uk­raiņu
darbu skatē daudz latviešu
amatlepa zīmējumu, koka un mietal-la
izstrādājumu, adījumu,- izšuvumu
un trimda darināto tautas tiljrpu.
Skolēni i:'.stādījuši pašu gatavotus
mācību' tlclzekļus. Konsej,*vu kārbas,
iesaiņojamais materiāls, koks, •nede­rīgi
apģērbi, veci adījumi ir izej­vielas,'
no kurām.darināti eksponāti.
^ 0 dzimtenes līdzpaņemtos etnoj^a^
fiskos priekšmetus katra tautība rā­dījusi
īpašā etnogrāfiskā iilitabā. Ska­tes
gadījiamā notika arī visu 4 tautu
koncerts, kurā no latviešu puses pie­dalījās
Elchštetes-Rebdorfas nomet­ņu
apvleļiotais koris J . Piuisēna va­dībā,
vīru dubultkvartets „Dzinļte-ne",
dziedātāja K. Kirchštetne un piā-niste
A. Kirchšteine (A. Bieraifcts).
— Eslingdfnas latviešu kolonijas tau­tieši
ievēlējuši jaunu padomi un V l r -
tembergāl-Bādenas apgabiiil^ latvie­šu,
deleglitus. Padomes vēlēšapās
visvairāk btilsis nodotas par K. K a l ­niņu,
J . Aperānu, A. Kacēnu.un J .
Ointeni, ķet delegātu vēlēfianās par
Fr. Igalu, J . Labsvīru un N, Šiliņu.
— EsUngenafl latviešu baptistu drau-dze
no Amerikas saņēmusi m kg
drēbju un apavu. Saņemtās: mantas
izsniegtas draudze$ locekļiem un pā­rējiem
I kolonijas iemītniekiem, k m
to ^ visvairāk vajadzēja, I^ptiiiitu
draudze isledojusl L S K 10(10 marlloj
\in Mm\\ sķj^iļu uztura ^toļšu
kaļrav&u Vajadfeibart. — lilsiingeti'as
Diēftvidbatoteā prāvests K. Valters
SiniŖ d i m M , pi^aloties archi-blskapaml
prof. Dr. theol. T.
G r 1 n b € f g a m , iesvētīja 74 jau-ni^
us. A^Jonijaš tautieši 9 iesvē-tāmiem>
kHim vecāki palikuši dzim­tenē,
pafiiilrdza naudas Veltes (J.
Raitiiins). — Hochfeldas nometnē
Augsburglļi tikusi darboties tautas
augstskola. Vispārējo zinātņu noda­ļā
darbojas angļu, franču, vācu va­lodas,
grSteatvedfbas , u n « t i kursi,
bet amatīt nodaļā dekoratīvās glez­niecības,
^Y\etallu apstrādāšanas, ādu
izstrādāšairias, šoferu, masētāju» drēb­nieku,
kurpnieku, mūmieku, frizie­ru,
eleķtroimtallātoru un citi kursi.
Jaimaja ps^etoio persomi nometnē Mērcfeldā pie Nlimbergas
Apmēriam 1 km no Fišbachas lat*
viešu nometnes pie Nīmbergas, ejot
pa asfaltētu 'š<teeju, atrodas bijušo
kara gūstekņu nometne Mērcfeldā
(Mārzfeld), kur pašreiz novieto lie­lāku
skaifu Baltijas tautu pārvietoto
personu. Nometnes novietojumā, kas
vēl iežogots ar dzeloņstiepļu žogiem,
atrodas vairāki desmiti saplākšņu
baraku, ko laika zobs jāu diezgan
manāmi nodeldējis. Lai barakas at­kal
padarītu par derīgām cilvēku
mītnēm, jimerikāņu armijas iestādes
uzdevušas vācu «trādniekiem tās sa-labot.
Šis darbs vēl turpinās. Ir uz^
celtas arī pilnīgi jaunas koka un
skārda barakas. Arī ar visiem .uzla­bojumiem
barakas vāji piemērotas
ģimenēm ar maziem bērniem: nak­tīs
tajās stipri vēss, bet dienās
saules iespaidā —• stipra tveicē. B a ­rakas
tāpēc drīzāk uzskatāmas par
pagaidu mītnēm nekā par pastāvī­giem
mitekļiem. Arī daba apkārtnē
vienmuļa, bez košuma un kokiem:
līdzens lauks vien.
Lai arī UNRRA's vienība no Fīr-tas
pārcēlusies uz Mērcfeldu, tagad
mitinādamās tajā pašā baraku no­vietojumā,
un dara visu iespējamo,
tomēr. visus jautājumus novietoša­nas
ziņā vēl nav izdevies atrisināt
tā, kā tas būtu vadzigs. Barakās
jādzīvo saspiesti m tā kā pavardus
tajās nevar ierīkot (drošības labad
pret uguns nelaimēm), tad provizo­riski
pavardi sarindoti uz lauka; kur,
īpaši pievakarēs, redz rīlcojamies
mērcfeldiešus. Pārsisto UNRRA's uz­turu
izsniedz no kopvirtuves. Kā
jaunās nometnes iemītnieki un viņu
aprūpētāji jaunajos apstākļos cenšas
iekārtot savu dzīvi, redzams kaut
vai no nometnes pirts, kas ierīkota
atsevišķā barakā, kur gan nav silta
ūdens, bet to pa šļūteni pievatja no
ārpusē uzstādītā un apkurinātā kat^
la. Sāda provizoriska pirts pieejama
ieradās Fīrtas
visu 3 nometņu iemītnieki: ap 800
latviešu un 500 igauņu. Pēc Lieldie­nām
šurp no Groshābersdorfas no­metnes
pārvietoja vairāk par 400 per- dons. Pašpārvaldes jautājums Mērc-sonu.
No pārvietotiem visus darba
sp)ējīgos 18-50 g V. viriiešus, atskai­tot
tos, kas nodarbināti nepiecieša­mos
darbos pašā nometnē, iesaistīja
amerikāņu darbos. Tā kā novietoša­nas
apstākļus Mērcfeldā nevar atzīt
par labvēlīgiem, bet vēl bija nepie­ciešamas
darba rokas, tad no apkār-tēj
ām nometnēm uz Mērcfeldu vēl
pārcēla tikai darba spējīgos vīriešus.
Tā uz šejieni pārvietoja vēl vairā­kus
simtus DP no Erlangenas, Ans-bachas,
Streitbergas pie Bambergas,
Rotenburgas un Ambergas. Nodar­bināšanai
vēl pieteikti darba spējī­gie
no Marktredvicas, Bambergas un
citām tuvākās apkārtnes nometnēm.
So pārvietoto Vai pārvietojamo ģi­meņu
locekļi paliks viņu tagadējās
dzīves vietās. Patlaban Mērcfeldā
i r jau pāri par 2200 iemītnieku, to
vidū 1600 latviešu,
Nodarbinātos ik rītus automašīnās
noved darba vietās, kur tiem iz­sniedz
arī pusdienas no divi V i e ­niem,
bet vakaros nogādā atpakaļ
nometnē. Darba laiks i r no p l . 8—16,
jāstrādā fizisks darbs. Ir Izredzes,
ka vienu daļu D P nākotnē varēs no­darbināt
arī adniinistrātīvos uzde­vumos.
Par darbu solīra atlīdzība
naudā un ar nodarbināto punktu zī­mēm,
kas gan nav Izsniegtas, Jo pa­sākums
vēl organizēšanas stadijā.
Vēl nav nokārtota arī darba drēbju
un apavu izsniegšana uA citu nepie­ciešamo
priekšmetu sagāde.
Par spīti visiem šiem kavētājiem
apstākļiem, tautieši Mērcfeldā rosīgi
strādā nevien pie savu iedzīves Jau­tājumu
kārtošanas^ bet arī kultūras
laukā. Drīz vien pēc pāpeelSanās dar­bu
atjaunoja skolas. Mācību gads
ttfbjas noslēgumam tautskolā, ģim-^
nazijā un laiksaimniecības skolā,
kas visas nosauktas Ata Kronvalda
vārdā. Nometnes skolās mācās .170
audzēkņu, bet bērnudārzu apnaeklē
100 bērnu. Garīgai aptūpei vienā
barakā iekārtota baznīca, kur diev­kalpojumus
vada māc. J . Turks, r e i ­zē
darbodamies arī, pagaidu komite­jā,
kuras priekšsēdis i r Ēvalds K o r -
feldā nokārtots tā, k a nometnes lat­viešu
pagaidu komitejā ietelpj pār­stāvji,
kurus Izraudzījusi katra šurp
pārceltā latviešu kopa. Jaunās no­metnes
adrese: Latvian Gamp Mārz-feld,
Moorenbrunn ūb. Feucht, Bay.
(13a).
Pagaidu komitejā laba sadarbība.
Notikuši vairāki koncerti un sarīko­jumi
ar latviešu mākslinieku pieda­līšanos.
Sarīkojumu telpā, kurā 1200
vietu, ik nedēļas notiek kinoizrādes,^
Iekārtots grāmatu galds un turpina
Iznākt Fīrtā pasāktais nometnes i n ­formācijas
biļetens. Organizējas
tiunatnieku darbnīca. Tā kā lielākā
daļa vīriešu.nodarbināta, tad arodiz­glītības
pasākumu, noorganizēšana
vel nav iespējama, bet mērcfeldieši
cer, k a arī šī pašdarbības nozare ne­paliks
novārtā. Taisni Otrādi, paš­reizējais
darbs var izraisīt vajadzību
steidzami apmācīties atsevišķās aro­du
nozarēs.
Ko par jaunajiem dzīves apstāk­ļiem
saka paši mērcfeldieši? Būtu
nepareizi apgalvot, k a viņi i r sajūs­mināti,
jo, kā redzējām, apstākļi
Mērcfeldā sajūsmai nedod pamata.
Paredzi būtu teikt, ka lielākā daļa
mērcfeldieSu izprot un saprot, ka,
j a mūsu gādniekiem vajadzīgs mūsu
džurbSj tad par to kurnēt būtu ne­gudri
un nemorāliskl. Gits jautā­jums
i r par dzīves apstākļiem, b e t U N -
RRA's vadība solījusi gādāt par to
uzlabošanu un pūlas to arī darīt It
saprotams, ka jaunos apstākļus vie­na;
daļa cilvēku sajūt kā sarūgtinā­jumu
Ligitā viņi saka, „Lieldienas
mums nevis svētki, bet bēres ar
raudām un asarām", bet visu to ne-va,|
adziHu arī pašiem sevī pārspīlēt.
Nevajadzētu no šīm pārmaiņām se­cināt
nekādu beigu sākumu-, bet
atcerēties, k a darbs vienmēr ir bijis
mūsu visdrošākais balslfi, k a darba
priekšā atkāpjas visrūgtākie apstākļi
lon arī td, k a še Vficljā mēs tomēr
(?sam tikai pārvietotās personas, kas
esam baudījuši un joprojām bau­dām
Rietumu Sabiedroto tautu pa­līdzību.
Juris Miķelsons
Uz |auiiSii|^itūēiii
BI d i b it e n ā nesen izveidotā pla-
„Imantas*" latviešu nometne, kas
ar 1500 iemītniekiem īsā laika bija
kļuvusi pajr lielāko latviešu koloniju
Hesenas apgabalā, maija sākumā sa-d^
līt^ uz šādām vietām: uz Kēnig-št'einu
200, Vīsbādenu 200, Hanavn
200, Dīburgu 200, Veciāru 200 un
Bensheimu 100 personu. Atlikušos
400' novieto Ofenbachā pie Frank-furtas.
Kēnigšteinā/^pa? pirmo lat­viešu
komandantu! iecelts Dr. Urjā-nis,
bet Bonshoimā\par komandantu
ievēlēta R. Vinkels. Beatrise Vīgnere
un Meta Milzarāja t^ organizē r i t -
mopļastikas studiju. ' - A. K.
Pa'domā vēl citas nodaļas. Mācības
notiek 3—6, reizes nedēļā pa 3--8
stundām dienā, to ilgums 3 mēneši.
Atsaucība ļoti liela. Dažās nozarēs
mācās pāri par 400 kursantu (J. Up-manis).
— Augsburgas H a u n s t e -
t enas latviešu teātris iestudējis un
izrāda Jūlija Pētefsona komēdiju
«Pieklīdušais kaķēns". Bez teātra
vadītāja un režisora A. Mitrēvica
pārējie tēlotāji gandrīz visi amatie­r
i . AugsburgieŠiem izrāde patika un.
cerams, patiks arī citās nometnfe
(O. Krolls). — Fišbaclīas latviešu
nometnē skolas mācības sāka jau
pagājušā gada jūlijā un mācības ga­du
beidza aprīļa sākumā. Ģimnāziju
absolvēja 18 audzēkņu. Jaunajā mā­cību
gadā, kas sākas 6, maijā, sko­lēnu
skaits būs lielāks kā līdz Šim,
jo skolas apmeklēs arī bijušie kara­vīri,
līdz ar ko ģimnāzijā atvērtas
dažas parallēlklases. Visi tautskolu
beigušie iestājušies ģimnāzijā (J.
M.). —- Minchenes Loengrīna ielas
nometnes šoferu kursos autovadītāju
tiesības jau ieguvuši 80 tautiešu.
I*aVisanA paredzēts apmācīt 250
šoferu. Kursantu vidū ir daudzas
l^riHonaiE ar universitātes un nīākslas
alcadēmJljas izglītību. Apmācības
automobili loengrinieši samontējuši
paši no lūžņu kaudzēs atrastām un
izlabotām daļām (V. Grozgalvls). —
/vr angļu Militārās valdības un UN-BRA*
8 atbalstu Altgarges nometnē
Eļbas krastā tautieši māc. J . Lazda
vadībā i no. skārda platēm uzcēluši
baznīciņu, kas var uzņemt ap 150
dievlūdzēju. Baznīciņa iekārtota
vienkārši, bet glīti, ar latviskā stilS
darinātiem altāra svečturiem
kanceli (Arv. Eg.). — „Ventas'V
latviešu nometnē Esemā nesen no­tika
Baltijas tautu etnogrāfiskā u»
grāmatu ^ skate. Skates gadījumā
bija ^rīkots Baltijas tautu reprezen­tācijas
vakars, kurā katrai tautībai
b^jaSOl minūšu ilga programma. No
latviešu puses piedalī|ā8 jaukis ko­ris,
tautas d(£^ju ansaniiblis un tautat
deju duets (E. Eikens^. — Cechoalo-vakijas
pierobežā Tirsenreitas pil**^
sētiņā kopš p,g, decembra mīt apm.
100 cilvēku l i e la latviešu kopa. Mītne
iek^tota labās; gaišās skolas telpāil,
gandrīz katrai ģimenei atsevišķa
istabiņa. Darbojas tautskola.un ciU;
pasākumi, — Pateicībā par gādībW)
un mūsu tautas likteņa dziļo izpratfv
ni Neinborgfi» apriņkaTatviešu no­metņu
vadītāiji ar noļvada-JcomiteJafi^
priekšsēdi R. Strazdiņu UNRRA*a
viteībaa direktoram francūzim/Ber-tranam
nesen pāsnie<^a^latViešu.
velti — Jēkaba Apīņa gleznu un
adrejsi ar v i su latviešu nometņu ie­dzīvotāju,
parakstiem. — īnļ. R. Bēr­ziņš
Veidenāi izdevis lekciju kon­spektu
„AutomobiliSļ**,, kas būs no­derīgs
niateriāls tautiešiem, autokur-su
apmeklētājiem. Inž^ J . A. jR^^-^
dziņš tuvākā laikā paredzējis 6 b p t»
nīcās izdot rokas grāmatu būvtedi--^
niķiem. Interesenti grāmatas var
pieprasīt no autoriem — Baltie
Gamp, Hammerweg, Weiden, Opf.
(Inž. J . Kalhiiļ^). — Osnabrlkas DP
nometņu iemiītnieku darbū^ skatē
mūsu tautieši izstādījuši ap 350 dar­bu.
Eksponātu godalgcļ^šanai katr^a^^
tautības nbvieitnei pieš^rtas^3 g^id-]
algas. No latviešiem 1. godalgu sa­ņēma
O. Grebže par gleznojumieiga,
2 . — E. Dzime par tautiskām lellēm. -
im ,3. — Sniedze par tautiskiem cim­diem
zīļu rakijtā (Osnabrlkas latvie­šu
nometnes informācijas bifetens).
Vakars
ūdeņi klusē un koki,
.Mākoņi purpuru auž.
Mīla, kam dvēseli moki,
Zeme tirii apvāršņa loki
Vakara b\OTību pauž,
ūdeņi klu;šē un vēji.
Dūmakas Ielejās gumst...
Vainags, ko sen reiz tu «lēJi,
. Uzzied un salapo spēji,
Rozes i b atmiņas skumst.
Ūdeņi klmē un gaida,
Grieze pat mitējas griezt...
V e l t i . . . nav vārda, ne smaida,
Dzesna kā magone slaida
Ueca^ a k mežiem un dzilest.
Jonisg Miesnieks
A l l i d a Lāne
Novele
Lingas sviediena attālumā no ma­nis
dzīvoja gleznotājs Z. savā mā­jiņā,
tāpat kži es savā, Katrīnas-Vec-piebalgas-
Sku:icnes mežu lokā, tālu
no visiem psjgsistu centriem. Mēs
bijām še ieņācēii un bieži viens pie
otra aizgāpām. IVIums bija daudz ko­pēju
pārrunu, bet viņš visai maz r u ­nāja
par savām gleznām, bet daudz
par kādu sievieti, kuru mīlējis, kad
vēl dzīvojis tēva mājā pavisam citā
pusē. GlezBolaia dzīves beigas bija
traģislvas. Viņ\i atrada pie mājiņas
siena šķūnīša, rudens zeltsāilu' lapu
apklātu, jau uastingušu, kā zeltsārtā
purpurā ietītu, kur viņš gulēja uz
maza t^akalniņa kā upuris uz altāra
zem paša dēstītiem kokiem. No mā­jā
uz galda atstātās zīmītes bija re-dzanls,
ka viņ^; pirms tam i^Kizēris
indi, kas to bija nobeigusi ceļā uz
Istabu. KMilļ viņš to bija darījis?
Nē, to es n m m pateikt, es tillc v a ­ru
atstāstīt kt, ko viņš man kādā
dama: „Kur tu, Visvaldiņ, iesi, kur ļ mani, Jo tēvs bija kļuvlā nevarīgs, istabi Ūdens paloja pa visu gridu,
paliksi?" Bet par Mārtiņu, tāpat ^ ē - No tS nubija nekāda strādnieka, bet i es pats turpat nožēloju, ka to izdarf-lu,
kas taisījās Kalnakrūzēs par jiiunie saimnieki, no kuru žēlastības ju, bet* kas issMetu ūdeni sasmel»,
saimnieku, bet kas ar! bija Izcietis tiigad bi;ļa atkarīga visa dzīve Kalna- Māte palika mēma un klusa, bet, gal-:
badu un salu, pieredzējis nāves po- terūzēs, neielaidās uz to, ka mani venais,skumJaL Nē, viņa vairs neru- .
stu un nelaimi karu karos, ne vārda, skolos tālāk. Māte tādēļ nesatika ar naja pār to, viņa bija Jau veca, sU-Tāda
arī bija mīlestība: nežēlīga, vedeklu, aprunādama to tēvam, ka moja ar sirdi. Vēl vairāk: viņai tūka-patīga,
netaisna. Mārtiņa sieva gribot mani pārvērst kājas, viņa Jau apgūlās gUltā, bel
Toreiz, Latvijas valsts sākumā, pjir tādu pašu kalpu kā viņas A t i vai es to redzēju? Nē, toreiz es ^
mūsu kaimiņos ,no JĶurzemes pa ka- Lojaskrūzniece. Māte kļuva grūt- neredzēju, kādas sāpes biju izdarijit
ŗa gadiem bija "^stkūlusies kāda sirdīga, skumja un bija bezgala lai- mSitēi, izgāžot ūdens Waini.
bēglerstudente. Viņai bija radi Rin- miga, ja man varēja pasniegt kād^ Nē, nē! Es vajāju tikai Alīdu Lā-dēnos.
Es nezinu, kā tas notika, kā gardāku gabaliņu. Viņa uzmanīja ni, un kā lai es to nedarīta ntf-nenotika,
bet redzēju pasaulē tikai katni manu soli, aptekāja un apko- lēju' ikvienu mirdzu, pat grlmdan»
Alīdu Lāni, u n visai maz, gandrīz ne- pa uiz to labāko. Manu veco brāli skumjās, es pielūdzu līksmi. Spo-maz
nedomāju vairs par savu māti, toties viņa sāka turēt kā par svešu žums bija mans elks, un es dzīvoja
kura tik karsti mīlēja mani. Nē, es cijlvēllcu, kas izposta manu dzīvi un un uzgavilēju veselībai. Katrs kroplt
biju kļuvis gluži neprātīgs. Jauns es likteni. • cilvēks manās acīs bija pazudis. Et^>
vēl biju — divdesmit divi gadi, bet Viņas sirds bija bezgala sasāpējusi, mīlēju dienas vidus saulaino sjpožū-tas
nebija tik daudz Jaunības dēļ kā To liecināja viņas sērīgais skats, kad mu u n t i k a i šai spožumā skatīju pa-tādēļ,
ka manī, tecēja tās pašas asi- es vaii nu ēdu vai lasīju, kad viņa sauli. Esi^ dievināju Rubensu, kuŗu^
nis, kas manā mātē, kas t ik kaislīgi bija klāt. No mātes mīlestības pret gan b i ju redzējis t i k a i reprodukdjāa,.
un tik neprātīgi kā akla mīlēja ma- mani viņa vārda nozīmē kusa ārā. un mans mīļākais rakstnieks/bijat
ni,ķa dažreiz bija man no mātes pat Viņa mīlēļa mani ar visu savu mā- Gaibriels d'Annuncio. Romas i^iirpurs\,-/
kauns. Likās, viņa pati arī to sa- tes sirdi un dvēseli, bet es meklēju un zdts pāvestības laikos ļmanāS-juta,
un taisni tādēļ kļuva sērīga, re- tikai izdevību satikties ar Alīdu Lāni. acīs bija gandrīz viss. Ne, es nejau-dzot
vēl pie tam, k a man nav iz- Nevarēja j au to saukt par īstu satik- tāju, v a i pasaulē ir sāpesr slimības
redžu turpināt izglītību. Biju gan Saiņos, Tie bija mirkļi. Kāds brīdis un ciešanas,, es neinteresējos, vai
jau paskolots, beidzis vidusskolu, uz skolas balkona, nejauši uz ceļa, mirst badu izs;alkušie! Nē, nē! Es
bet skoloti cilvēki, sevišķi studēti, kapsētā. Toreiz skolas pagalmā zie- jūsmoju par greznību, uii ne tik
bija mātes vājums. Ar skolotu cii- dēja milzīga liepa, pilna bitēm. Viss daudz par ārēju kā par patiesi, īsti
vēku viņa runāja silti un sirsnīgi, gaiss dūca no viņu sanešanas u n bija izsmalcinātu eleganci. Kā neprātīgs-bija
bezgala pakalpīga un izpalīdzi- liepu ziedu smaržas pilns. Viņa, es alku visa skaistā, visa daiļ9.
ga,kurpretī pret tādu, kas nebija pārliellaisies pār balkona margu, ska- Neatzinu kristiānisma, ka tas pagā-skolots,
māte bija pat asa. Kā viņa tījās liepā, bet es tikai viņā. Tad niskā skaistuma, vietā, ar k u r u d d -
jūsmoja par skolotāju! Bet mācītāju kāda Jāņu diena Rindēnos: drusku voja uA elpojai antīkā pasaule, no-un
dakteri cēla vai debesīs. Skolotie alus smai-žas, maz reibuma, ziedu, lika svētumu. Nē, vēl vairāk: es at-cilvēki
viņas acīs bija kaut kas pa- bet bezgala daudz jaunības, dziesmu, teicos no Kristus, kas miris un detifl
visam cits kā neskolotie. sarunu, mīlestības. Nē, tā nebija ne par cilvēku grēkieni. Nē, viņš Jatt
- „Ko tur? Prasts, neskolots cilvēks", balle, ne cits kas, tikai Jāņu diena, bija tas, kas no Jūdejas ienesa grē-bija
viņas teiciens. Mātes sapņi bija, kad nakts jau izlīgota, kad jau ir ku. Viņš bija vainīgs, un viņš biJS'
ka ari man kas jāstudē. Man skolā neliels pagurums. Toreiz, aizgājis, piesitams ikrustā. Mans Dievs nekkd
padevās zīmēšana, un viņa bija sa- mājā, pret māti biju pat rupjš. To- nebija miris, ^riņš dzīvoja kā patt
domājusi mākslas akadēmiju. Bet reiz liku, lai viņa atnes no akas Esība, un dzīvība bija viņa manife-mūsu
apstākļi Kalnakrūzēs bija tā spaini ūdens, un pēc tam nāca pār- stacija. Viņš nepazina grēka/ Viņām
sagrozījušies, ka par to nevarēja būt metums. Kur mēs divi pliki cilvēki nebija labo un ļauno, viņam |>ija ^
ne runas. No kara pārnākušais ve- iešot. Pavisam mazs pārmetums, un kal skaistais,
cais brālis ar savu sievu bija vieni- ļ es nezinu, kā tas bija, kā nebija, at- > (Turpinājums sekos)
rudens vējainā vakarā, sēdot manā
būdā pie kamīna uguns, izstāstīja.
Varbūt tas dos kādu atbildi uz jau­tājumu:
kādēļ viņš to darījis?
Lūk, ko viņš man stāstīja:
Mīlestība ir skumja kā nāve, un
vai tiem, kas milē! Tie Ir pazuduši
To es redzēju pie savas mātes, MŽs
abi ar brāli Mārtiņu pēc kara bijām
atgriezušies sveiki un veseli mājā^
bet viņai vēl nav labi. Par mani,
Visvaldi, jaunāko nebija nekas, es
biju tikai skolās gājis. Bet tas, kas
bija Četrus, piecus gadus, no pašas
pirmās kara dienas skatījies nāvei
acīs, tas gan kaut kas bija, un tas
bija Mārtiņš. Aizgāja karā, tikko
sagaidījis pirmo dēlu, atstāja sievu
gandrīz svešu ļaužu vidū. Izkarojās
pa Austrumprūsiju, pa Galiciju, R u ­māniju,
kāvās pie Mazuru ezeriem,
pie Varšavas, Prutas. Liktos, mana
māte varēja būt laimīga, ja dēls at­nācis
mājās vesels, bet nē un nē,
Mātei nelika miera Lejaskružu lik­tenis,
kur viņas brālis tēva mājā b i ­jis
par saimnieku, bet toreiz jau no­miris.
Brāļasieva izdzina no mājas
mātes otru brāli: tas, gan paskolots,
klīda apkārt bez vietas un pajumtes.
Bija tāds neizdevies cilvēks. Padzī­voja
pie mums Kalnakrūzēs^ bet,
aizsūti uz mežu, atnāk lamādamies
ar zirgu, bezdrātiem un malkas. Mār­tiņš,
mans brālis, cietās, cietās, bet
cik ilgi barosi tādu, ko nevar nekur
likt. Nu māte domā, ka ar mani no­tiks
tas pats, kad aptrūks tēva un
viņas, un viņa gaužas un gaužas:
„Ak, manu dēliņ, vai tev nebūs tāds
pat liktenis kā manam brālim
Atim? Tu tāpat klīdīsi tikai apsko-lots
pēc mūsu nāves pa pasauli."
Pasaule viņai bija māņi un grū­tums,
posts un bēdas, . un nebij
vairs viņai cita kā atmiņas. Aizgāja
uz kapsētu vai baznīcu, satikās ar
savām jaunības draudzenēm un at-griezās
vēl ^ m i j i k a U8 māju, runā-ļ gi€ strādnieki, Ja neskaita vēfM^^ ōd^ns s p a ^ ^ izgaro"'tiirpat