Bavarijas Latviesu vestnesis, September 14, 1946

              1946. g. 14. septembri
Jļsionas grāmatas
Fttbachas latviešu kondtejas lite­ratūras
apgāds Bavārijā šim;^ dienās
izdevis vairākas jauinias grāmatas,
kas ar nepacietību gaidītas latviešu
trimdas skolās. To vidū ir sistemā­tisks
gramatikas un pareizrakstības
kurss tautskolai „T ē v u v a l o d a s
mācība" (pārfotografēts apgāda
„Latvju Grāmata" 1943. g. 3. iespie­dums
Rīgā), metiens 3.(M)0 eks., cena
3 markas, ^ skolām un grāmatnīca
15 proc. atlaide; prof. Dr. phil. K.
Kārkliņa „ L a t v i e š u l i t e r a t ū ­r
a s v ē s t u r e " , šapirografēta, cena
.5 markas; Andreja Pumpura „L āč -
p l ē s i s", kā teksts ņemts no Valtera
u n Hapas 1936. g. izdotā ..Lāčplēša''
grezni iespieduma, cena 4 māriņas,
un J . Hunter'Blair'a „V a 1 d i s a n d
V e l t a In B n ' g l a n 4 " , cena 2 mar­kas.
Par pēdējām 3 grāmatām ap­gāds
$kolān)i un grāmatnīcām dod
10 proc. atlaidi. V. B.
Uividēta Filšdcaš latvieša
L a t v im iestāžu organizāciju
vadītāji kārtot DP tiesību
rehabilitāciju p«;rsonām, kas amerikā­ņu
joslā ieradušās pēc 1945. g. 1. aug.,
un 1941. gada politiskiem bēgļiem.
Jautājumā par 1941. gada politiskiem
bēgļiem, kas nokļuvuši Vācijā, glāb­damies
no boļševiku vajāšanām un
arī tādēļ, ica nebija citu iespēju i z ­kļūt
no LatvijaSj nācies sadurties ar
uzskatiem, ka viņi esot uzskatāmi
par Vācijas pavalstniecībā pārgāju­šiem.
Sai sakarībā norāda uz 1941.
g. 10. janv. Vācijas un Padomju Sa-vi^
ības noilgumu robežu jautājumā
un tanī pašā laikā parakstīto vieno­šanos
par zināmas kategorijas Lat­vijas,
Lietuvas u^ Igaunijas iedzīvo­tāju
tiesībām šīs zemes, atstāt.
Kompententas latviešu amatperso­nas
paskaidro: no formālas puses šie
līgiimi anūļleti Jir Sabiedroto lēmu­mu
pjar Visu Vacija^^
atcelšanu ui]i tie, kā okupantu pa­rakstīti,
nelj:ad nav bijuši saistigi
Baltijas valstīm. Vēl mazāk pamata
šos līgumus; piemērot amerikāņu
joslā, jo ASV ārlietu ministrija ne
tikai nosodījusi Padomju Savienības
varas aktu pret Baltijas republikām,
bet ari neatzīst šo zemju aneksiju.
Zināma neskaidrība pastāvēja ari
par motīviem, pēc kādiem vācu oku­pācijas
vara vadījusies iedzīvotāju
izvākšanā no Baltijas valstīm. Teo­rētiski
ņemot, ie<dzīvotāju izvākšanā
bija iespējamas lUrejādas pieejās: no
apdraudētaji(5m apgabaliem cilvēkus
izveda aiz .bumānitāriem principiem;
tos paņēma vācu kara mašinērijas
vajadzībām; tos izvāca, lai ienaid­niekam
nepaliktu darbasp3cs sava
kara potenciāla celšanai. Katram,
kas iepazinies ar apstākļiem Baltijas
valstīs vācu okupācijas laikā, ir z i ­nāms,
ka latviešu evakuācijā: notei­cēji
bija vienīgi abi pēdējie apsvē­rumi.
Līdzīgi ceļu, tiltu un mākslas
celtņu saspridzināšanai, māju dedzi­nāšanai,
; driivu un augļii dārza i z ­nīcināšanai,
lai tikai ienaidniekam
nekas nepaliktu pāri, vācu okupāci­jas
vara pēc tiem pašiem motīviem
vadij ās eķTī dzīvā spēka izvākšanā.
Tā paša iemesla dēļ vācieši 1043. ga­dā;
kad sākās atkāpšanās austrumu
irontē, Baltijas valstīs atveda sim­tiem
tūkstošu krievu no atstātajiem
Padomju Savienības apgabaliem.
m
WJK iņū';;5ilļ:a^kami$ija, ku-ŗa|}
loci^li ir prot' Jāzeps VItol3,
prol., Jānis Mi^diņjS, komponists Jē^
kab^ PprukĢ un ķon^p. Aļbarts
nvps, u^sai^a latviešu }u)mpQnistus
iesūtīt tai mūzikas jaundarbus. Jaiļ*
x m |ikaņdarbu$ Wni$ija <^urskati$
uņ lab^os darbus iet^ik3 Kultūras
fondam evantuālai izdošanai un god"
aigočanaif Lai novērstu darbu pa­zīšana
trimda, kpmponistian^i ieteh
caips vienu skaņdarbu eksi^mpļāru
paturēt pie si^vis, bet otru iasūtīt
milz^ikas komisijai. Iesūtītos manu*^
skriptus mūzikai komisfija pēc i^Ue^
tošanāi^, nodos Ļatviegu bigļu dzīves
artiuvarn. ļDarbi sūtāmi LCK
mfikslas ažaiitūŗai; PP Cawp, „Fri«
sQbe Q^e^e*^ Petmqid-Hfdde$en.
Lippe (2iļal^-^ Pi^ JĻiCK admimstrā-tivļ
juridiskās nozares < Hideseng
pastāv reģistrs par sodiem, ko tau-ti^
icim emigrācijā uzlikušas sabied­riskās
tiesas- LCK u:$devusi visām
sabiedriskām tiesām nekavējoties ie­sūtīt
ziņas par jau sodītām perso­nām,
bet par turpmāk ļsodāmām —
7 dienu laikā pēc sprieduma stāša­nas
spēkā, Sabiedriskās tiesas šo
pienākumu ļ pilda vāji un LCK at­gādina-
pasteidzināt ziņu iesūtīšanu
(„LCK IB" Hidesenā). — Neimlnste-ras,
Bergenhūzenas, Slēzvīgas „Ven-tas"
un Cralbergas nometnē patlaban
mītošo latviešu novietošanai UNRRA
Slāiļii|a Pārņēmusi vēsturisko Go-torpas
p i l i Tanī novieto visus iSlēz-vīgā
sapulcinātos ap 900 latviešu,
ieskaitot arī privāti dzīvojošos, kam
tāpat jāpāriet dzīvot nometnē. Par
Gotorpas pils jaunās latviešu nomet­nes
komandantu izraudzīts mag. iur.
V. Vītiņš, par'viņa palīgu Miervalds,
saimniecībis vad. V. CeplevTčs, dzī­vokļu
sadales vad. V. Freimanis un
pārtikas iaozares vad. Mednis. Jau­nās
nometnes ārsts ir Dr. J . Zemzars,
zobārstniecības kabinetu vada zob­ārste
Ņ.Rundāne. Pilī daudz telpu
un tāpēc tanī atradīsies arī UŅ-
RRA*s iestādes. Iekārto arī savu
baznīcu, garīgās aprūpes darbu uz­ņemoties
ev.-lut. māc. A. Gaudiņam
un baptistu māc. V. Freimanim, kas
vada arī šejienes VMCA's garīgās
audzināšanas nozari. Ar nometņu ap­vienošanu
papļāpājies skolu darbs,
Slēzviga kļūst par vienu no ievē­rojamākiem
latviešu skolu 3 ^cent­riem
Ziemeļvācijā. Tautskolu un
ģimnāziju vada prot A. Grotāns. K o ­pa
^Pašpalīdzība" iekārto savu koo­peratīvu^
lai tautiešiem piegādātu
pirmās nepieciešamības preces par
normāltirdzniecības cenām. Par kār­tību
jaunajā nometnē rūpējas Linē
vadāmā pašu latviešu sardzes vienī­ba
(V. Freimanis). — Lībekas „Am
Ŗtau*^ nometnes latvieši, kas nebija
saistījušies darbos, pārcelti uz Nd*^
Itates nometni. Savā laikā „Am
Staii'^ komplektajās no tautiešiem,
kas līdz tam dalvoja privāti un kam
vajadzēja apmesties nometnē varzau-dēt
DP tiesības (Ēriks Miesnieks), —
No Gēstachtas ,,Saules*^ un Spaken-bergas
nometnēm, no Bērnsenas un
Lībekas „Nikolaja" nometnes uz Nel-
States nometni nesen pārvietoti 620
latviešu. Pēc ,,Nikolaja" nometnes
likvidēšanasuz apmierinošām telpām
Neištatē pārvietoti arī 43 invalidi —
neredāgie un amputētie. Pēc ilgāka
klusuma posma kulturālā dzīvē ve­cos
un jaunos ,,neištatiešus" ar kla­siskā
baleta vakaru iepriecināja Edī­te
Pfeifere, Tatjana Vestena, Eižens
Leščevskis un komp. Jānis Kalniņš,
kurus pateicīgie skatītāji bagātīgi
apveltīja ziediem (Jānis Vosekalns)*
— „New York Herald Tribune"
raksta, ka, pēc pēdējiem pārbaudī­tiem
skaitļiem, V ā c i j ā , A u s t r i -
j ā un 11 a 1 i j ā ir 600—700.000 cil­vēku
— DP, kas nevar im negrib at­griezties
savā dzimtenē. To vidū ir
350.000 poļu, 50.000 žīdu, 180.000 bal­tiešu,
24.000 dienvidslāvu un 60.000
nenoteiktu tautību locekļu, visvairāk
ukraiņu. Daudz un nepamatoti runā
par DP pārvietošanu uz citām ze­mēm.
Brazīlija piedāvājusi uzņemt
100.000 un novietot tos Amazonas
upes tropiskās ielejās, kas, laikam
gan, nevilinās nevienu Ziemeļeiropas
iedzīvotāju. Dienvidafrika aizrādīju­si^
ka tā varētu uzņemt vēl vairāk,
laikam gan kll pretsvaru turienes
iedzimtajiem; Neviens piedāvājums
tomēr nav stkāk definēts. Arī Kanā­dā,
tāpat kā ASV un Austrālija, pa­gaidām
atturas no noteiktiem solī­jumiem.
Pēc UNIlBA's ģenerāldirek­tora
Lagvai'dijas novērtējuma, ja
100.000 DP pārvietotu un uzturētu
AS Valstīs, tad taš gādā i j ^
40 milj. dolāru un piedevām 150 do­lāru
katras personas pārvešanai uz
jauno dzīves vietu. Kāda starptau­tiska
iestāde tad nu sagādātu šos
līdzekļus, taiiŪNpiAšp
nāksmē Zenevā palicis neizlemts.
ASV armijā valdot wka^^ lai tie
DP, kas ņegirib atgrieztieSr paliek uz
dzīvi Vācijā, strādā un paši gādā sev
iztiku. Tā A{3Vaj:roija atbrīvotos no
atbildības^ par tiem.—- Eslingenas
Tautas augstskolas 2. izlaidumā aro­du
kursu beigšanas apliecības saņē^
ma 2 pulksteņtalsītāji, 21 elektro-installātors,
4 grāmatveži^ 5 mērnie­ki
un U radiotelegrafištu, kas mā­cījušies
3—^8 mēnešus. Apmācību
gaitā pārsvarā bijuši teorija, jo
praktiskiem darbiem bieži bijušas
nepārvaramas grūtības. Visi beigu­šie
pie zināmiem noteikumiem tomēr
jau šodien v^u: stāties praktiskā dar­bā,
jo to zināšanas ir aptuveni l l d a -
gās tām, kādas Latvijas patstāvības
laikā prasi ja amatu zeļļu pārbaudēs.
Apsveicot beigušos, kolonijas vecā­kais
K. Kalniņš norādij a, ka nopietni
izveido plašu darbnīcu sistēmu
(„Utvieštt Ziņaik** Eslingenā). —
Augsburgā iznālipsā reliģiskai un
ētiskai dzīvei veltītā laikraksta „Pie
Svētavota" redakcijas kbllēģijas pār­stāvis
pāv. J . Rullītis paziņo lasī­tājiem,
ka iar Vispasaules baznīcu
apvienības valdes labvēlīgo palīdzību
Zenevā izdevies sadabūt mazu krā-jumiņu
papīra uia tādēļ ,^\^ Svēta­vota"
paplašināts ar 1 lapu, kurā ie­kārto
nodaļais „Jaunatnes dārzs" un
,;Draudžu dzīve". To redaktors ir
māc. A. Dūniiņš HocMeldas nometnē
Augsburgā. — No civllintemēto no­metnes
DarinSiatē atbrīvoti latviešu
bij. karavīri — v. v. Aleksandrs» A n -
džāns, kpt. Apsīte, Itn. Ēriks Biezai-tiš,
ļ^r. Arvīds Birkaus, kpt. Arvīds
Blāķis, v. V. Persijs Grenevicš, A r ­vīds
Grlns^ kar. ^/ladislavs Kampāns,
kpr. Ārijs Kellijs, y. v. Konrāds L e j -
ņieķs, kpt. Aleksandrs
Pēteris Ozoliņš, kpt. Eduards Riek­stiņš,
plkv. Voldemārs Skaistlauks,
Itn. Gunārs Skaistlaukis, Heinrichs
Strauss, Itn. Jānis Strautiņš, V v . N i ­kolajs
Stūls, serž. Sube, kpr. Jānis
Sufcurs, vitņ • Alfrēds Li^pa, aķoL
Oto Upīte, kpt. Vilhelms Veldre, v. v.
Jānis VipuUs, serž. Jānis Zēlis, kpt.
Hugo Zieinelis un Itn. Kjtistaps Zom-mers.
— Hanavas nometnē iznākošā
,;Tēvzemē" ievietotā ziņa par HDP
(Baltijas) universitātes likvidēšanu
i2XādIJusieš ņēpareiza^^^^^
tāti ne tikai nav pareds^ts likvidēt,
bet, kā informē universitātes prezi­dents
iMTof. F. Gulbis, vēl paplašināt
(„Tiyzeme" Hanavā). tauingTenas
latviešu nometnes skauti un maz-skauti
ar vadītājiem Zvirgzdiņu un
Kārkltņuvm gaidas^^^^^^m
vadītājām Cervinsku un Skuberi nQ
6.—8| sept. pavadīja nedēļas nogali
nometnē Donavas maWu Par spīti
gandrīz rudenīgā laika untumiem
jaunieši savās nodarbībās parādīja
teicamu izturību un atbildību, jūto­ties
labi un brIvL Gaidu un'skautu
ugimsku^ programmās noskatījās
arī nomelnēs vadība (R; Melbārdis).
Frankonijas novada latviešu 16
nometņu pārstāvju informācijas sa­nāksmē
Guncenhauzenā ziņots, ka
Ķronachas UNRRA's vadība lūgusi
atlikt nometnes komitejas vēlēšanas
līdz DP pārbaudes rezultātu izsludi­nāšanai.
Mērcfeldas latviešu komite­jas
pr-dis E. Kordons norādīja, ka
skolotāji turpmāk nesaņems atalgo­jumu,
par ko, pēc ŪNRRA*s vadības
paskaidrojuma. Jārūpējas pašiem no­metnes
iedzīvotājiem. — Hindenbur-ga
kazarmās Ansbaclīā 7. un 8. sept.
notika latviešu veterinārārstu pir­mais
kongress trimdā. Tā dalībnieki
iepazinās ar parauglauksaimniecību.
--f Hanavas nometnē
dzētaj ās latviešu dziesmudienās pie­dalīsies
Hesenas apgabala latviešu
kori Ro Diburgas, Fuldas, Vīsbāde-lias,
Ofenbachas, KēnigiŠteinas, K a -
seles un Hanavas. Virsdiriģents būs
E. Brusubārda („Diena8 Ziņas" Mērc-f
eldā). Grevenes liela jā latviešu
nometnē augusta beigās ieradās I X
4. iin 6; Kpt^ i d )^
Filsekas latviešu nometies Aug§-
pfalcā caur Veidenu uz Iteģenslrargii
aizvesti 760 latviešu. Regensburgā
pēdējā ļlaikā koncentrē lielāku vai­rumu
DP. Filsekas nometne tagad
dos patvērumu pēdējā laikā Bavārijā
iebraukušiem žīdiem. Inž. J.KalniņS
Tautiešu labā
„Latviešu Vēstneša" izdevējs un
galvenais redaktors Viktors Baltkā-jis
saņēmis Latvijas Sarkanā krusta
inhivarbtā ilvābilā^^
Artiu'a Tllmaņa šādu 4. ^septanbŗa
rakstu: „Ar pateicību saņēmu juisu
ziedojumu — 2.000 marku mūsu bij.
l^ŗavlru-invalidu protēžu iegādei.
So summu nododu Svābijas latviešu
palīdzības fondam izlietošanai mine*
tām vajadzībām.** p
pr-dis prof. Dr. theol. K. ĶundziņS
un pr-ža vietn. prof. Dr. iur. A.
Svābe, kas izteica sayu noteiktu pār­liecību
l)ar latviešu tautas gaišas nā-kotnes
izredzēm, kaut arī ceļā uz to
paredzams vēl daudz grūtību un lieli
šķēršļi, kas prasīs nesalaužamu i z ­turību.
Apgabala latviešu parstāvia
inž. Dravnieks ar komitejas
Medni norādīja, ka visiem latviešu
bēgļiem vajadzēs iesaistīties dārblL
Tāpēp rūpigi jāapsver visi darba pie^
dāvājumi un, ja vien iespējams, tie
jāpieņem. Palaižot gaijām tagadējās
iespējas, var gadīties, ka vēlāk jāiet
pavisam vienkāršā darbā pat pie vā­ciešiem.
Arī sievietēm būtu jāizman­to
vēl pastāvošā iespēja pieteikties
darbam Anglijā, ja tās īpaši nekavē
ģimenei vai citļiapst^^
Ziņas''). — Militārās valdības īpašu­mu'
kontroles vadītājs Lībekā aici­nājis
pie sevis latviešu pāretāvi J ,
Miezi un aizrādījis, ka ne visi a t ­viešu
DP pieteikuši Militārai valdī­bai
favu ārzemju valūtu un savus
valūtas noguldījumus ārzemju ban­kās.
Sāda slēpšana ir sodāms noda-rījumi^^
un tai var b ^
sekas, kādēļ visiem atgādināmis to i z ­darīt
nekavējoties (Rīgas ņomētriea
„Ziņa5" Lībekā). — Latgales rakst­nieks
un drāmatiķis A n t o n s R u *
p a i n i s 13. sept kļūst 40 g. vecs.
Viņa romāņu ,^Baltie tēvi*^^^^
iespieda „Atpūta". Neiētogas lat­viešu
nometnē Bavārijā viņS tagad
vietējā žurnālā dod JĶI Iragm^tam
no trimdas laikā sarakstītiem savie
jauniem romāniem ( F n ^
—2i; tin 22. sept. Eslingenā hotiks L a t ­vijas
pagastu darbinieku paplašināta
sanāksme, kuras, dalībniekiem gādās
naktsmītnes, bet ar uzturu jānodro­šinās
pašiem. Sanāksmes dienā i n ­formācija
pieprasāma lidotāju sko­las
6. istabā („Masu fagastš"* Eslin­genā).
— Latvijas imiversitātes ga­dasvētku
atceres aktā un koncertā
28. sept. Eslingenā dziedās Prezi^jn
konventa vīru koris. Tā mēģinājumi
sāksies 23; sept. Iebraucējiem jāpie­teicas
i^e Ķrišjāņa Granta, Stutgar-tas
ielā 26-7 (PIKJVIK! valde)
'.1
Andrejs Eglitis
Jaunīajiēm
Kur mīt tas spēks> kas pacels mus?
Vai nezināt/ tie esat jūsi
Pulks pēdējais, ko ciņa vest, .
Jums karogs pēdējais^ ko nest/
Jūs vajās, nīdīs, nebeigs riet.
Jums vēl no kapiem pretī smiet.
Tas karogs jums, ko plēš un skauž,
Uz tēvu zemes jāuzsprauž.
Kas šodien uzcelts, šķidīs, grūs.
Un Latvija — tā būsit jūs!
Mintauts Eglītis
Antons iet pasaulē
(i. turpinājums)
Mežsargs smīnēja. Gāh pateikšot
citreiz. Kaut kas viņam btjā pado­mā.
Vai citādi nestu ēdienu, runātu
par talkām? Bet vajadzēja celties,
ne ar mežsargu tielēties, dienas nor­ma
bijā jāizstrādā. Antons piecēlās
pirmais, tad izslējās Ķīsis, tikai Fol-kiņš
vēl palika, rhežsargu tincinot.
. . . " » . •
Darbs virzījās uz priekšu. Rodziņš
un Balodis jau bija izrakuši bedres
pie Nāiidiņu gala loga un gar iebrau­camo
ceļu, un Zvika norīkoja visus
pie stabu iecelšanas. Redzot paceļa­mies
piļrmos vadu balstus, pie strād­niekiem
izrlāca vai visi naudiņēni un
ciesnieki. Naudiņu puikas lodāja ap
strādniekiem un materiāliem, vecā
Naudiņiēte ar prieltšautu baidēja vi^
ņus nostāk, bet ko tiem tagad kāds
varēja padarīt, ja paši racēji viņus
cieta.
Pirmos stabus iecēla ātri, pie pie­spiešanas
saķērās vai divdesmit ro­ku.
Katrs gribēja palīdzēt un kaut ko
padarīt, lai vēlāk varētu lielīties un
runāt: jā, jā, kā mēs te toreiz tos
stabus cēlām... Pie bedru aizbērša-nās
tāpat sanāca vai visas div­padsmit
lāpstas, katrs piemeta, dū­ra,
bēra un noplakšķināja. Linijnļie-ki
nebija redzējuši tādu aizrautīgu
izpalīdzību, vienam otram zagās
smaids sejā.
Vadu licēji jau sēja pie kājām,
kāpšļus. Neviens no talciniekiem ne­bija
redzējis, kā uzkāpj stabā bez
kāpnēm, ar virvēs vai krietnu roku
spēku vien; sevišķi mazajiem un sie­vietēm
bija brīnums: pārmaiņus ar
aso gaļu kāpšļus iecirta kokā,
noklaudzēja jostu cilpas un cilvēks
drīz stāvēja štāba galā, ērti atlaidies,
un rokas veikli darīja savu, iegriez­damas
dzelžus un uzgriezdamas apa­ļos,
baltos vadu pamatus. Darba
veiksme sildīja sirdis.
Zete uz lielceļa neizgāja. Paņē­musi
no pilsētas atvestu grāmatu,
viņa atsēdās sienmalā un gribēja l a ­sīt,
bet nekas neiznāca — kņada uz
lielceļa saistīja. Tur skanēja smiekli
un bērnu klaigas, lāpstas vizēja sau­lē
un — viņas māmuļa cienīgi gro­zījās
bāra vidū. Zete iesmējās, tele­fona
lietas, tā bija aizrāvušas māti,
ka viņa aizmirsa pat dienvidu nogu­lēt.
Se to visu labi varēja redzēt.
Atspiedusies abām rokām pret zede­ņu
sētu un nolikusi grāmatu zem
vaiga, viņa smaidīja, tur 1>ija sau­le
un cilvēki, kas kustējās un ņirbēja
ap stabu kā skudras ap lielu salmu,
us viņa paskatījās sāņus: gar
dārza stūri pa lielceļu kāds brauca
ar divriteni. Pretī pavērās Jaunekļa,
gandrīz zēna skats, un nez kāpēc
braucējs nbltecā galvu sveicienam.
Zete kaut kas saviļņojās. Vai tādēļ,
ka šads svešā sveiciens bija nepa­rasts?...
Vtņa noraudzījās, kā jau­neklis
aizbrāuea pa lielceļu, kā ie­griezās
Nau^liņa ceļā un apstājās pie
stabu cēlājiem. Tātad arī llnijnieks.
Pēkšņi viņa apgiriezās, gāja uz mājas
pusi un, ieraudzījusi 2vīkas istabā
uz galda krūzi, nodoņiāja: ^
„Sim zēnam gan es ielietu pienu..
Un pavisam labprāt" Zvīkū apkal­pot
viņai jau bija apnicis. Mātei tas
jāpasaka, lai meitas no rīta pienes
visai dienai. '[•'•C'':'':
Vecais ĶifeiB bija nolauzis lāpstu.
Nu vajadzējift braukt uz Ciesnieklem
un saņemt nolauztās vietā jaunu.
Pats Ķīsis mūžiā uz divriteņa nebi­ja
sēdējis, Antons izpalīdzēja un
brauca viņa vietā. ;•
Pievakarei vienmēr patīkamas, se­višķi
pēc saulainas dienas, un to vis­pilnīgāk
izjūt cilvēks, kas visu pa­darījis.
Ari Antons tovakar jutās
labi. No laukiem plūda viegls, sasi­lis
gaiss un kļāvās pie sejas un ro­kām.
Reizēm kāda vabole iesitās
krūtis un nokrita uz lielceļa. Sauss
un iPiudens ceļš gāja arvien no kalna
un skatam drīz pavērās meistara re­zidence
— dārza ieslēgtie Ciesnieki.
Pār brīnuihu — tur vēl strādāja, un
Antons pirmajā mirklī apmul$a; var­būt
mežsarga pulksteņi nav pareizi
un viņš nometis darbu labu stundu
agrāk?... Tur priekšā,, likās, gāja
varen jautri: bars cilvēku klaigāja,
suns skraidīja pa lauku im skaļi
smiekli atskrēja līdz viņa ausīm.
Klāt bija Ciesnieku dārzs. Mājās
valdīja klusums. Caur ābelēm An­tons
paskatījās pagalmā un ieraudzī­ja
palielu meiteni atspiedušos pret
sētu turpat priekšā. Tai iDrīdl arī
viņa atgriezās pret ceļu. Apmulsumā
rokas vairs tiezināja, kō dara, — tik
tikko viņš neiebrauca lapu paslēp­tajā
žogā. Pēdējā bridi vēl izdevās
riteni izlīdzināt. Un neapzinīgi yiņS
palieca galvu, pasveicināja meiteni,
par to ir nedomādams. Sveicienu arī
atņēma. Tīksmīgas tirpas noskrēja
pār muguru, saliecies uz priekšu, viņš
ar visu spēku iizspiedās kāpšļiem un
maz mirkļos bija ceļa galā, no kura
turpat akmens ' sviediena attālumā
cilvēki cīnījās ap tiliko uzslietu
stabu. • • ^;'
Antonu saņēma līksmi, — esot at­braucis
kā saukts: Blindem gadījies
uzkāpt nosviestam pudeles dibenam
uh pārgriezt, kāju. Antons nemaz ne­paguva
izstāstīt, kādēļ braucis, kad
jau Zvika viņu uzrunāja:
„Kā zinājis, kas mums par kliz­mām.
Kādas dienas būs te jāpaliek.
Pēc ēdamā brauci, vai?"
„Nē, Ķīsim nolūza lāpsta/* ^
Antcms gan negribēja tā uzreiz pa­teikt
par; darbarika galu, bet ar ie­vadiem
runāt nemācēja.
ka seju krunkās^ tomēr-nebārās.
„Ko tur darīt, liolūzt jau ar," jpēc
viņš piebilda un pavēlēja šo­vakar
me^t mieru.
Sanākusi sētsvidū, visi nosvieda
sameklēja ziepes uri sākās
, kādu šī māja vēl nebija
redzējusi. Pie bļodām neviens neķē­rās,
ar tām esot tikai tāda zākāšanās;
no pirts atnesa veļas baļļu, pielēja
pilnu ar ūdeni un novietoja pagal­ma
vidū. Pa kārtai ^^si mērca ūdeni
rokļāis līdz Ar krietnu zaļo ziepju
lēšķi un berzās, ka spraukšķeja vien. ^
Nebija viegla lieta nodzīt nedēļas
melnum\is, bet katrs pūlējās cik va-rējju
Putas lipa pie rokām, kājām
un nokrita arī zālē, kur čaukstēda­mas
plēnēja ilgu laiku. Ķad lielie
net;[rumi bija nomazgāti, ūdeni iz­gāza
un atnesa citu, Naca kārta se-jai
un kaklam. Jau tā sarkanie kakli
kļuva vēl sarkanāki. 7
Nomazgājušies visi savilkās pilsē­tā
iegādātos raibos kreklus. Sākumā
turējās bariņā, strīdējās, lielījās par
padarītiem darbiem, iedzeršanām,
sievietēm, knibinājās ap rokām, seju,
plēsa nost no delnām sažuvušās un
aizdzijušās tulznas. Vēlāk paklīda pa
vienam, diviem. Antons vēl te ne­bija
iedzīvojies un nezināja, kā labāk
aizvadīt laiku.
(Turpmājmis s^oc^