Bavarijas Latviesu vestnesis, March 29, 1950

              pēUeil
lemficlt
Jumfi
«Uittt
CMI
Ir
i
ka
li!"
L A T V I J A
f^egisiā|ynii kaut ko uzzināt
par ICarli Ulmani
' _____
Musu lasitaju piezīmes no dažādiem avoliem
Sakarā ar mūsu laikrakstā pub­licēto
rakstu par tikšanos ar prezi­dentu
Kārii Ulmani Gorbicas telpā
pie Baikala, Sibiri^ā, redakcija sa­ņēmusi
dažas lasītāju vēstules, k u ­rās
viņi pastāsta par saviem agrā­kiem
mēģinājumiem kaut ko uzzi­nāt
par prezidenta likteni. Savāktie
ziņu fragmenti, kā tas palaikam
wēdt but ar cilvēku dzīvēm, ko no
brīvās pasaules norobežo dzelzs aiz­kars
un klāj padomju politiskās po­licijas
noslēpumaino metožu plivu-rig,
ir nenoteikti un dažkārt pat
pretrunīgi. Tomēr kaut kādu pa­vedienu
tie var dot un interesēt la*-
sītājus, kas paši bieži domājusi par
austrumu neziņā zudušu draugu un
paziņu likteni.
JūUjs Ozols, kas mīt Bodentei-chas
veco ļaužu mītnē, zina pastās­tīt,
ķa Kārlis Ulmanis 1941. g. 12.
marta no Vorošilovskas (agr. Stav-ropoles),
Zieraelkaukazā, rakstījis,
uz Rīgu, pasutinādams laikrakstus
1941, gadam un abonēšanas ^ maksu
Jesūtidams pastmarkās. Tāpat v i ­ņam
droši zināms, ka prezidents
rakstījis Kukura firmai Rīgā un lū­dzis
viņam uz Vorošilovsku izsūtīt
rakstāmlietas. V^lāk izdevies uzzi­nāt,
ka 1942. g., kad Ziemeļkaukazs
Por menesa algu var nopirkt
3 kreklus vai 1 bikses
Beme (Jj) — Šveices laikraksts
Die Tat, bāzējoties uz autentiskiem
materiāliem, nesen plašākā rakstā
attēlojis Igaunijas dzīvi padomju
okupācijas jugn. Atstāstītie fakti
^ visi mums labi pazīstami. Intere­santi
tomēr atzīmēt laikraksta snieg­to
pārskatu, kurā salīdzinātas strād­nieku
caurmēra algas un to pirkt­spēja
Igaunijas neatkarības laika
beigāSļ 1939. g., pirmajā padomju
Okupācijas periodā 1941. g, un 1949.
g . , Pārskats nepārprotami rāda, ka
tieši strādnieku saimnieciskais stā­voklis
katastrofāli pasliktinājies. Tā
kā tiklab priekškara situācija, kā
ar! sekojošā notikumu attīstība v i -
.Sās 3 Baltijas valstīs bijusi stipri lī­dzīga,
tad Šveices laikraksta salī­dzinājums
tikpat zimīgi raksturo arī
. Stāvokli Latvijā. Tādēļ iepazīstinām
ar to ar! mūsu lasītājus.
Igauņu strādnieka caurmēra mē­neša
alga 1939. g. bijusi 100 kronu,
1941. g. 300 rubļu un 1949. g. 350
rubļu. Par šo algu ikviens 1939. g.
. varējis iegādāties (iekavās skaitļi
par 1941. un 1949 g.): rudzu maizi
1500 kg (150-110 kg), baltmaizi 850
kg (70—44), sviestu 60 kg (8—6),
cūkgaļu 84 kg (10—5,5), liellopu ga­ļu
114 kg (14—10), kartupeļus 1592
kg (100—88), cukuru 170 kg (30—22),
degvīnu 60, Itr. (8—4), cigaretes
10.000 gab. (500—350), kurpes 8 pā­rus
(2>5—2), kreklus 12 gnb. (5—3),
ziemjļs mēteļus 2 (0,5—0,2), uzval­kus
2 (1 bikses). I
krita vācu rokās, pilsētā Kārļa U l ­maņa
vairs nav bijis. Mājā, kur
viņš dzīvojis, gan atrastas dažas
grāmatas un papīri ar viņa ierak­stiem.
Mājas iedzīvotāji stāstījuši,
ka prezidenta pirms vācu ienākša­nas
aizvests uz Sibīriju, tikai viņi
nez'not, uz kurieni un kad tieši.
Par prezidenta aizvešanu no Rī­gas
kāds Rīgas pilsētas komandan­tūras
darbinieks pastāstījis, ka Kār­lis
Ulmanis slēgtā auto vests pa
Dzirnavu ielu uz vilcienu, kas stā­vējis
tieši uz šīs ielas pārbrauktu­ves.
Prezidentam iekāpjot vagonā,
tā durvis nekavējoties noslēgtas un
aizplombētas.
Hermanis Endzeliņš po Spāken-berģas
veco ļaužu mītnes raksta, ka
saņēmis no Kārļa Ulmaņa vēstuli ar
šādu- saturu: Vorošilovskā, 19. 12.
1940. Tālumnieka sveiciens Ziem­svētkos
un jaunajam 1941. gadam.
K. Ulmanis" Tātad gandrīz līdzīgi
kā pirms 35 gadiem no Pleskavas, —
piezīmē Ehdzeliņš. Viņš arī pie­bilst,
ka Ulmanis tekoši runājis
skaidru, pareizu un nelauzītu vācu
valodu.
Mūsu līdzstrādnieks Ēv. Freivalds
no ASV pastāsta par Kārļa Ulmaņa
brāļa meitas vīra V. Gusta mēģinā­jumiem
no Argentīnas kaut ko uz­zināt
par prezidenta likteni. 1940. g.
jūnijā, kad Rīgā jau valdīja boļše­viki,
Gusts no Buenosairesas tele­fonējis
uz Rīgas pili un jautājis pēc
Kārļa Ulmaņa. «Prezidenta kungs
tagad nevar runāt," atbildējusi kā­da
sveša, nepazīstama balss. Tad
G. sarunājis lielo vakar^ avīzi La
Razon telegrafēt uz Rīgu Kārlim
•Ulmanim, lūdzot viņa interviju. A t ­bildes
telegramma samaksāta par 6
vārdiem. 20. jūnija rītā tā arī pie­nākusi:
«Neiespējami. Liberts." Pēc
tani sakari starp Rīgu un Buenosal-resu
pārtrūkuši.
, Jūlijā un augustā Gusts mēģinājis
sazināties ar Latvijas sūtniecību
Londonā un Šveices Sarkano Krus­tu,
bet saņemtas atbildes, ka pa­gaidām
neko nevar noskaidrot. To
pašu atbildējis Britu Sarkanais
Krusts. Beidzot Kārļa Ulmaņa radi
no Zemgales varējuši ziņot, ka no
prezidenta Ziemeļkaukazā saņemtas
dažas īsas vēstules. Pēdētā no tām
viņš rakstījis, k:a jāatvadoties ilgā­kam
laikam, varbūt pat uz dažiem
gadiem. Atrašanos Ziemeļkaukazā,
Vorošilovskā, apstiprinājis arī Švei­ces
Sarkanais Krusts 19 i2. g., piezī­mēdams,
ka prezidents minētajā
pilsētā atrodas kopā ar s?w:a sekre­tāru
Jāni Rudumu.
Uz organizācijas uzdoto adresi
rakstītas vairākas vēstules dažādās
valodās, bet atbildes nav saņemtas.
Nav pārvesti Kārlim Ulmanim arī
Gusta 1942. g. 30. jūnijā kādai A r ­gentīnas
bankai iemaksātie 200
Šveices franku, kurus viņš sūtījis
caur Starptautisko Sarkano Krustu.
1946. g. janvārī Sarkanais Krusts
paziņojis, ka Gusts naudu var sa­ņemt
atpakaļ, jo Vorošilovskā, kas
atrodas Ordžonikidzes apgabalā,
„Kārli Ulmani neviens nepazīst".
Austrālijas braucēju pēdēja
transitnometne būs Delmenhorstā
' i
IRO ATBILDE LATVIJAS REDAK CIJ AI PAR APSTĀKĻIEM ITĀLIJA
Pamatojoties uz Šveices preses i n ­formatīviem
materiāliem un mūsu
tautiešu vēstulēm, Latvijas 28. jan­vāra
numurā bija publicēts plašāks
raksts „Kas īsti notiek IRO transit-nometnēs
Itālijā", kura tulkojumu
angļu valodā recjakcija nosūtīja
Austrālijas imigrācijas ministram
H. Holtam un IRO galvenajai mīt­nei
Zenēvā, lūdzot autentiskus pa­skaidrojumus
par minētajā rakstā
atzīmētajiem transitnomefņu trūku­miem.
Kamēr no ministra Holta
atbilde nav saņemta, IRO galvenā
mītne tikko piesūtījusi mums ga­rāku
paskaidrojumu, kurā it īpaši
vēršas pret Šveices laikraksta Die
Tat apgalvojumiem, kas biia pār­ņemti
mūsu rakstā. Starplaikā viss
šis jautājumu komplekss īstenībā
jau gan zaudējis savu aktualitāti,
jo, kā zināms, IRO transitnometnes
Itālijā pamazām likvidē. Tomēr
būtu atzīmējami daži svarīgākie
IRO atb'ldes punkti:
1) Laikraksta Die Tat Romas ko-resnondents
nekad nav atsaucies
IRO aicinājumam un pats aomeklē-jis
Baņoli un Kapuas nometnes, k a ­mēr
daudzi preses ļaudis, kas tur
bijuši, atzinuši nometņu apstākļus
par normāliem.
2) Itālijas transitnometnes ikvie­na
izceļotāja apgādei dienā oare-dzēti
apm 45 centi, bet ne 2,50 doL,
k5 zino Die Tat.
3) Kantlnes preču cenas nomet-nē=;
kalkulētas tā. lai būtu iespē­jams
algot šo uzņēmumu personālu.
LATVIJA
ap^taltji ļauoalti neka
cita^ Baltijas valstis
Bijušais padomju flotes leitnants
Fedoņjuks, kas krievu trimdas laik­rakstā
Ruskaja Misļ publicē garāku
rakstu sēriju par savu pieredzi B a l -
tiias jūras ostās, raksta arī par Lat­viju.
Fedoņjuks stāsta: „Latvijas kop­aina
visumā tāda pati kā Igaunijā
un Polijā. Tikai tuvāk papētot, var
vērot, ka no vietējiem iedzīvotājiem
Latvijā palikušas pāri vienīgi sie­vietes
un bērni. Vīriešus, kupis
vairs neredz nemaz, aizstājuši jauni
iemītnieki — ierēdņi un strādnieki
no Padomju savienības. Otru, at­sevišķu
iedzīvotāju šķiru veido tie
krievu karavīri, kas atgriezušies no
vācu gūsta Staļins aizUedzis tiem-atgriezties
dzimtenē, baidīdamies,
ka viņi neizstāsta patiesību par dzī­vi
citās zemēs. Šie cilvēki pelnījuši
reizē zināmu godāšanu un nožēlu.
Viņu liktenis ne par matu nav l a ­bāks
kā vietējiem iedzīvotājiem. Tas
ir pat vēl sliktāks, jo no vienas pu­ses
viņi nevar justies kā īsti krievi
un no otras — arī latvieši atraujas
no viņiem kā no naidīgas tautas
piederīgiem Latvija arī preču ziņā
iztīrīta daudz pamatīgāk nekā, pie­mēram,
Igaunija. Visuf redzami
tukši veikali, kur sievas pārdod
zem letes paslēptas olas un gaļu.
Pie kooperatīviem stāv garu garās
rindas. Preču cenas augstas kā
Krievijā."
Apmeklēdams Rīgu un Liepāju,
raksta autors novērojis savdabīgu
latviešu sieviešu demonstrāciju.
Viņš raksta: „Apmeklējot Rīgas
un Liepājas iestādes, 'ievēroju īpat­nēju
pasīvas demonstrācijas veidu,
kādu piekopa latviešu sievietes. Ie­rodoties
darbā, tās demonstratīvi
izņēma no rokas somām vīru vai
lĪEfavaiņu attēlus, kas leh^ertl nacio­nālo
krāsu logotos, un iwllka tos uz
sava darba galda. Visu darba laiku
šie attēli stāvēja uz galda, būdami
par mēmu pārmetumu apsnledē-
1iem." Leitnants nārsteigts, kā gan
padomju vara pieļaujot šādu de­monstrāciju.
Vina bijusi
Latvijā. •.
VĀCIETES STĀSTS PAR RIGU
UN TIKŠANOS A R PARTIZĀNIEM
Nekāda peļņa no kantinēm naļV i e ­gūta.
4) Pēc pirmajiem traģiskajiem
bērnu mirstības gadījumiem Aus­trālijas
izceļotāju vidū IRO ģene­rāldirektors
nekavējoties izdevis
vairākus rīkojumus stāvokļa uzla­bošanai,
starp citu nosakot, ka Itā­lijas
transitnometnes IRO ārstiem
katru dienu jāpārbauda visu bērnu
veselība, kā arī speciāli jāgādā par
mazbērnu pārtikas sagatavošanu
īpašās virtuvēs ceļojuma laikī no
Vācijas līdz Itālijai un brauciena
pēdējā posmā uz kuģiem.
IRO piesūtītajā paskaidrojumā
vēl norādīts, ka Neapoleg emigrāci­jas
centram pēdējā gada laikā cauri
gājuši vairāk nekā 110.000 bēgļu, no
kuriem 85.000 devušies uz Austrāli­ju.
Transitnometņu pārcelšana no
Itālijas uz Brēmerhāfenas mionu
paredzēta galvenokārt saimniecisku
un organizatorisku apsvērumu dēļ,
ievērojot to, ka IRO darbība pama­zām
tuvojas beigām, — norādnis
ģenerāldirektors Donalds Kingsleis.
Austrālijas braucēju jaunais pulcē­šanās
centrs Vācijā būs Auricha,
bet pati pēdēiā transitnometne (Em-barcation
Center) Delmenhorstā. Iz­ceļotājus
DP no Delmenhorstā?! sū­tīs
ar vilcienu tieši uz Brēmerhāfe­nas
ostu. ItaliiuS transitnometņu
darbiniekus un iekārtu pārcels uz
Vāciju pakāpeniski Pared7am«J. ka
pirmais IKO kn^is no Brēmerhāfe­nas
uz Austrāliju aties ap 15. ap­rīli.
Trešdien, 1950. g. 29. martā
opigs cels iespējams
Karlsrūes nometnē ieradās kāda
vācu bēgle, kas 1945. g. pavasarī no
Karalaučiem deportēta uz Padomju
savienību un pēc izbēgšanas no pa­domju
vergu nometnes no 1947. g.
rudens līdz 1948. g. aprīlim bijusi
okupētajā Latvijā.
„Jūsu tautieši jūs brīdina atgriez­ties,"
pirmajā teikumā viņa saka,
„jo draud Sibīrija."
Staļingrada bijis izsūtīto vāciešu
gala mērķis. Daudzi Staļingrada
viņai stāstījuši par Igauniju im Lat­viju,
kur bez pārspīlējumiem piens
un medus tekot, un daudzi cUvēkl
uz šo Leiputriju mērojot kājām
simtiem kilometru, lai ko nopirktu
vai ubagotu.
1947. g. vasarā vāciete izšķīrusies
par bēgšanu, jo dzīve kļuvusi ne­ciešama.
Pārdrošā bēguļošanā, i z ­vairoties
no čekistu kontrolēm, r u ­denī
ieradusies Tallinā, no kurienes
domājusi ar kuģi nelegāli ierasties
atpakaļ Karalaučos. Tallinas osta
tomēr bijusi stipri apsargāta, un
viņa devusies uz Latviju.
Vispirms Rīgā uzmeklējusi ostas
rajonu. Tāpat kā Tallinā, tas bijis
stingri apsargāts.
„Un ko jūs dzirdējāt par deportā­cijām?"
Vāciete atceras kādu sirmu lat­viešu
zānnieku, kas reiz viņu vedis
pajūgā. Tas stāstījis, ka Latvijā ne­zin
vai vairs būšot Va latviešu. De­portācijas
līdz tam laikam notikušas
pakāpeniski, gandrīz katru nakti.
Tikai retās lielākās mājās vēl dzī­vojot
agrākais saimnieks. Deportēto
ģimeņu vietā ieradušies krievi. Bieži
pati redzējusi mongoļu sejas.
Vāciete nodzīvojusi laukos 1948.
g. ziemu. Daudzkārt viensētas i z ­laupījuši
sarkanarmieši. Bet ja par
šīm laupīšanām ziņots milicijai, at­bilde
bijusi: „Mūsu karavīri nelau­pa.
Jūs melojat. Jūs paši esat
mantu nobēdzinājuši." Ne reti sar­kanarmieši
laupot arī slepkavojuši.
,.Latviešu zenmiekus aizmirst ne­varu.
Jau ejot mājai garām, varēja
redzēt, kur dzīvo latvieši, kur krie­vi,"
viņa piezīmē. Atceļā uz dzim­teni
kādā mazā ciemā Lietuvas pie­robežā
viņa sastapusi latviešu par­tizānu.
„Plecīga auguma virs, ar
bārdu noaudzis, pēkšņi nostājās
manā priekšā un uzrunāja mani
krieviski. Tik daudz sapratu, ka
jautāja, kurp es ejot." Partizān?
teicis: „Ja negribat, lai Staļins jūs
pakar, eiiet atpakaļ uz Vāciju." C i ­tās
mājās dzirdē'usi. ka partizāni
tonakt nogalinājumi paeasta milici,
kas sastādījis deportējamo sarak­stus.
G.
L
Kopīga mērķa sasniegšanai n e i e ­ciešams
kopīgs ceļš un puslīdz vie­nāda
soļošana. Ja, turpretim, kopī­gam
mērķim grib tuvoties pa dažā­diem
ceļiem, tad, nesaskaņojot so­ļošanu,
nekas labs nevar iznākt
Jautāsim, vai mums i r tāds ko*
p i g s mērķis? Jā, tāds i r —
n e a t k a r ī g a s L a t v i j a s a t ­g
ū š a n a respektīvi Latvijas
atbrīvošana no boļševiku drausmī­gās
okupācijas un lab^iešu Hnfijās
pārnākšana. Tik tālu viss būtu labi.
Bet te nu tūlīt sākas nesaskaņas.
Vieni saka: «Parlamenta laiki ar 30
partijām, pirkšanām un pārdošanām
mums nav vajadzīgi, tad labāk mēs
paliekam svešā zemē un ejam kaut
vai bojā." Otrie uz to atbild: „Bet
Ulmaņa laikus atkal mēs nevēla­mies.
Tad demokrātiju un brīvību
iznīcināja, valsts un tautas dzīves
noteikšanu piesavinājās tikai v i e ­na
persona, tā bija diktatūra."
Malā stāvētāju arī netrūkst un to
vidū vienmēr atradīsies „kāds",
kas par šiem latviešu emigrantu sav­starpējiem
strīdiem tikai priecāsies
un berzēs rokas, — ne tUcal priecā­sies,
bet tos atbalstīs un vēl vairāk
uzkurinās, jo viņa mērķis i r — p a-d
o m j u Latvija.
Apstiprinājumu šim manam lat­viešu
bēgļu laikmeta raksturojumam
var atrast vai katrā laikraksta nu­murā.
Viens virziens raksta par vie­niem,
otrs — par otriem. Nesapro­tami
tikai, ka tāds laikraksts kā Lat­vija,
ko izdod L C K un kuram vajadzē­ja
censties trimdinieku savstarpējās
nesaskaņas un strīdus apslāpēt, gā­dājot
par saprašanos un vienību, to­mēr
rīkojas pretēji — nesaskaņas
izceļot un otrai pusei (parlamentā­riešiem)
ārkārtīgi uzbrūkot. Katru
vēstuU >ai rakstiņu, kur kritizēti un
norāti parlamentārieši vai izceltas
un apgaismotas tā laikmeta kļūdas,
ievieto i laikrakstā. Tas patīkami
vieniem, bet nepatīkami otriem.
Savstarpējā nesaprašanās un naids,
kvēlo. Sabiedriskā atmosfaira tiek
saganjiēta, un tas kopīgo mērķi ne
tikai aptumšo, bet padara llūzorlsku
un problemātisku Par to priecāties
var tikai tas „kāds", kas stāv
It^ķā malā, bet patiesībā ir viens no
visaktīvākajiem naida kultivētajiem.
Aizrādījums, ka demokrātiskam
laikrakstam jāiespiež viss, ko Iesūta,
neiztur nekādas kritikas. Kam tad
laikrakstam vajadzīga redakcija yn
redaktori? Tie taSu ir laikraksta
veidotāji un, tā sakot, «sejas" pie­šķīrēji.
Ja tagadējos latviešu tautas
posta tm briesmu laikos p r i v ā ti
laikraksti m privāti izdevēji sludi­nātu
un kurinātu savstarpēju naidu,
tad tas notiktu pa daļai abonentu
ķeršanas, pa daļai Izrēķināšanās no­lūkā.
Tas būtu nosodāmi. Bet Ja
to dara pašu bēgļu centrālās iestā­des
laikraksts, kura uzdevumi pavi­sam
dtādl, tad tas vienkārši nav
ciešams. Visas tautas kopīgie — lie­lie
un svētie mērķi nobāl un Izzūd
kā miglā, bet pāri paliek tikai naids,
savstarpējās ķildas un cīņās dabūtie
zilumi. Tas mūs tikai vājina un mū­su
panākumus starptautiskā laukā
mazina. Tam būtu darāms gals.
Pirmo soli šai ziņā Jau spēruši
«nacionāli vienotie latvieši" Zvied­rijā.
Latvju Vārda 2. februāra nu­murā
viņi deklarē: «Latvijas neatka­rības
abi laikmeti — parlamentārais
un autoritārais — Ir mūsu patstāvī­gās
valsts posmi, no kuriem trimdas
apstākļos pirmā kārtā jāpatur viss,
kas iemieso mūsu valsts t i e s i s ko
pastāvēšanu un veicina cīņu par
faktiskās neatkarības atgūšanu. Tā­pēc
Latvijas 1922. g. S a t v e r s me
a t z ī s t a m a p a r s p ē k ā eso-š
u, kamēr tās vietā nebūs likta jau­na
vai esošā l i k u m ī g i 1.rozīta."
Atzīmējuši, ka no pēdējām Saeimas
deputātu vēlēšanām 1931. g. pagājis
liels laiks un ka deputātiem trimdā
nav kvoruma, viņi turpina: „Sie
apstākļi tomēr n e a t b r ī v o šos
d e p u t ā t u s Satversmes robežās
a i z s t ā v ē t L a t v i j a s v a l s ts
i n t e r e s e s." Solīdamies at­balstīt
Saeimas prezidenta vietnieku
bīskapu J . Rancānu un ārkārtējo
pilnvaru nesēju sūtni K. Zaripu,
viņi beigās uzsver, ka «tomēr skaid-
JAUNA BROŠŪRA ANGĻU
VALODA
L C K informācijas nozare izdevu­si
brošūru I testify and wam, kurā
koncentrētā veidā kāda DP atstās­tījumā
angļu valodā sniegts pār­skats
par tiem apstākļiem, kufu dēļ
latvieši kļuvuši par trimdiniekiem
un nevar atgriezties dzimtenē. Bro­šūra
ar Ernas Geistautes vāka zī­mējumu
iznākusi lielā eksemplāru
skaitā un pieprasānm L C K inf.
noz. Es.<^lini?en/N, Fliegerschule. To
piesūta bez maksas visiem ziedotā­jiem
Arējās informācijas fondam
kā arī laikraksta Latvila abonen­tiem
ārzemēs. $ī brošūra savas
koncentrētās izteiksmes un pārska­tāmā
satura dēļ labi noder par
propagandas materiālu īpaši jaun-iehrauceiicm
aizjūras zemēs, kam
jāiepazīstina sava tuvākā apkārtne
ar mūsu likteni.
rības labā deklarējam, ka s t ā v a m^
p a r nākotnes L a t v i j as
d e m o k r ā t i s k u iek ā r t u,"
piezīmējot, ka jānovērš daži līdzši­nējā
pieredzē konstatētie Satversmes
trūkumi. (Pasvītrojumi visur ma­ni.
— V. B.). ^
Tā ir pavisam cita valoda, un
būtu bēdīgi, ja tā būtu tikai tukša
deklarācija, Kuŗai darbi nesekotu.
Tai nav nekā kopēja vairs ar to no­stāju,
kādu Ieņem A. Valdmanls un
viņa piekritēji, kfs (Valdmanls) Lat­vijas
demokrātiju dēvē par «purva
demokrātiju" (Brīvā Balss Nr. 5/34,
1950. g. 3 2.). Tai nav nekā kopēja
arī ar to valodu, ko līdz šim runāja
Latvju Vārds un kuru turpina vēl
šodien Latvija, tikai daikiz krasākā
un neiecietīgākā veidā. Vai nebūtu
pienācis laiks arī L C K un Latvijai
par šo lietu padomāt?
Bez ^ūsu Uelā un tālākā kopējā
mērķa mums i r arī vēl cits — t u ­v
ā k s un š a u r ā k s m ē r ķ i s,
patiesībā līdzeklis Jeb ceļš, pa kuru
lielajam mērķim tuvoties. Tā ir
mūsu organizēšanās, mūsu kc^Jas
c e n t r ā l ā s organizācijas izveido­šana.
Arī šinī Jautājumā mēs ne­varam
saprasties. Par to Jau runāju
savā Iepriekšējā rakstā, bet neskāru
šīs organizācijas mērķus un
u z d e v u m u s , par kubiem arī nav
vienprātības. Un teisnl pašā pēdējā
laikā ar pag. gada novembra L C P
Imbshauzenas sesijas un pag. g. 30.
decembra Latvijas numurā publicē­tiem
L C K lēmumiem radīta vislie­lākā
neskaidrība.
Ja līdz šo lēmumu publicēšanai
runāja par v i e n u latviešu cent­rālo
(vispasaules) organizāciju un
domāja ar to LNP, tad tagad ar 30.
dec. deklarēta vēl o t r a — L CK
veidojumā. Tai ļoti plaši, visus
emigrācijas latviešus aptveroši, u z ­devumi
kā «latviešu trimdas kopU
bas veidotājai". Un B E - R A pavad­rakstā
jeb paskaidrojumā, kas ievie­tots
tanī pašā laikraksta numurā,
publicējot Iepriekšējo lēmumu, vēl
sacīts: ,, J a nu Latviešu nacl<ttiilā
padome pārvarēs savu vājumu un
radīs trimdas kopības gribai atbils­tošu
visas trimdas kopējo pārstāvī­bu,
būs labi, ja nē, organizācija va­rēs
darboties arī pēc L C P / L C K plā­na."
Tātad «būvētas" tiek d i v a s,
no ķuŗām vienai savstarpējā konku­rences
un eksistences cīņā Jāpieveic
otra. Tātad — ne saprašanās, ne
kopīgs ceļš, "bet cīņa. Ko tā mums
var dot? Nekā! Tikai kaitēt
Dabiski rodas jautājums, k ā p ēc
tas bija vajadzīgs? Uz šo jautājumu
mēdz atbildēt, norādot uz nesaska­ņām
LNP. Bet kāpēc šīs nesaskaņas
tur pastāv, to redzējām iepriekšējos
rakstos — parlamentārieši repre­zentē
vienu Latvijas neatkarības
laikmetu, L C K vairākums — otru.
Sī otrā laikmeta aizstāvji nu domā
ar šādu gājienu resp. «šacha vilcie­nu"
— radot otru centrālu organizā­ciju
vēlēšanu ceļā — dot «matu"
pirmajiem, t. 1. parlamentāriešiem,
tos no kopēja centra izslēdzot, jo
parlamentāriešiem, kā to Jau agrāk
redzējām, kā mazākimiam trimdā
maz cerību tikt ievēlētiem. Vai ar
to būtu «pārvarētas"* domstarpības
un atbrīvots ceļš ražīgam darbam?
Nemaz arī nē! B r ī v ā pasaulē
nevar idejiskus pretiniekus šādā
t e c h n l s k ā ceļā ne sakaut, ne
iznīcināt. Tur vajadzīgi citi — i d e ­j
i s k i līdzekļi. Un tādu L C K ap­rindām
nav. Parlamentārieši aizstāv
demokrātisku Latvijikun p r e t to
šodien uzstāties nespēj neviens.
Pie tās pašas reizes man jāatzīmē,
ka dziļi maldīgs i r uzskats, ka par­lamentārieši
būtu kaut kas vienga­balains
un vesels. Nevajag aizmirst,
ka emigrācijā gan i r apvienojuši^
v i s i parlamentārieši Saeinia»
priekšsēža vietnieka bīskapa J . Ran-cāna
vadībā, bet ka tie pieder pie
d a ž ā d ām partijām un frakcijām,
kurām Latvijā bija lielas un dziļas
domstarpības. Ja emigrācijā tie tu­ras
kopā, tad tāpēc, ka viņi sapra­tuši
vienības un sadarbības lielo no­zīmi
ciņa par demokrātiskās Latvi­jas
neatkarības atgūšanu. Citos ma­zāk
svarīgos jautājumos katram no
tiem ir savi īpatnēji uzskati. Tie nav
tikuši celti priekšplānā un pagaidām
cīņu par lielo kopīgo mērķi nav ne
traucējuši, ne aptumšojuši. Lai
Dievs dod, ka tas tāpat arī turpinā­tos,
un ka arī L C K aprindas reiz
nāktu pie līdzīgas atziņas .
Lai lasītājs man piedod šo it kā
novirzī:^anos no temata, skarot par­lamentāriešus,
bet tas ir vajadzīgs,
lai saprastu tās domstarpības, kādas
pastāv arī parlamentāriešos ne tikai
vispārējos pasaules politikas jautā­jumos,
bet ari mū,su t u v ā k ā mēr­ķa
— kopīgas trimdinieku centrālās
organizācijas izveidošanā. Seit ap-
.skatāmi divi jautājunu: a) centrālās
organizācijas uzbūve un b) tās mēr­ķi
un uzdevumi. Sinī ziņā mani ie­skati
var šķirties no d^>'i citu par­lamentāriešu,
picm., liberāļu pār­stāvja
nel. B. Krūkas un arī zem­nieku
savienības līdera A Klives
uzskatiem. Tāpēc, runāiot turpmā­kā
rakstā nar centr-ll^s organizācijas
uzbūvi, mērķiem un uzdevumiem,
es Izteikšu t i k a i savus personī­gos
ieskatus. V Ba«*<5n^
p.i
©1
ļ0 hipot
^^^^
ijrtte to> i ,
pikipg šie I
l^lbēttt iŗ
ļm» un vi
fdufrtbtt kt
|o| un dari
Bums rel
m saJukL
Kevērfot
liosacljuinic
galvenais r
r|Ai būtu
Lpar latvlc
'gā) arĻ ^
latvi^l» cU
tad veidot
dzīvi. Tā
trimdas ai
mam neva
Silām intei
nSju gara'
lauksim r
ideālismu
}u aizraut
tām un '
itai uz
m eUstenc^j
m oiianu. >:
i .m^
• wltu V
Tlejfim,
eksistenc
to fpfct
bu, kas
modās & v .
Valdemārgi
vim vizitli
ziņojumu,
i materiālā
ņ tas viņam
Janas un
darīja aizraļ
tam un Idi
vērtību, ko ,
nepraktiskai
kaipiederibi
sāka
seriālās labi
Patfl no tā t
zaudēju
^r» IdeSUstsļ
m pareizL I
•»*IJa kaltlgil
PMtāv dažfic
^ o z a fakt
MeSllsts, kat
p<llJumo8 V€
'^filistlgā i
«Igtaks bjjļ.
fdas ideoU
«ms* tas visi
^Utences kd
i,5pat līdzīgs J
> tautiskāk
^ Me51l8iīg3
f «nls ^\^\
S!"^' atstam
^ » u n vispārļ
vl