1950-03-29-04 |
Previous | 4 of 8 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
pēUeil lemficlt Jumfi «Uittt CMI Ir i ka li!" L A T V I J A f^egisiā|ynii kaut ko uzzināt par ICarli Ulmani ' _____ Musu lasitaju piezīmes no dažādiem avoliem Sakarā ar mūsu laikrakstā publicēto rakstu par tikšanos ar prezidentu Kārii Ulmani Gorbicas telpā pie Baikala, Sibiri^ā, redakcija saņēmusi dažas lasītāju vēstules, k u rās viņi pastāsta par saviem agrākiem mēģinājumiem kaut ko uzzināt par prezidenta likteni. Savāktie ziņu fragmenti, kā tas palaikam wēdt but ar cilvēku dzīvēm, ko no brīvās pasaules norobežo dzelzs aizkars un klāj padomju politiskās policijas noslēpumaino metožu plivu-rig, ir nenoteikti un dažkārt pat pretrunīgi. Tomēr kaut kādu pavedienu tie var dot un interesēt la*- sītājus, kas paši bieži domājusi par austrumu neziņā zudušu draugu un paziņu likteni. JūUjs Ozols, kas mīt Bodentei-chas veco ļaužu mītnē, zina pastāstīt, ķa Kārlis Ulmanis 1941. g. 12. marta no Vorošilovskas (agr. Stav-ropoles), Zieraelkaukazā, rakstījis, uz Rīgu, pasutinādams laikrakstus 1941, gadam un abonēšanas ^ maksu Jesūtidams pastmarkās. Tāpat v i ņam droši zināms, ka prezidents rakstījis Kukura firmai Rīgā un lūdzis viņam uz Vorošilovsku izsūtīt rakstāmlietas. V^lāk izdevies uzzināt, ka 1942. g., kad Ziemeļkaukazs Por menesa algu var nopirkt 3 kreklus vai 1 bikses Beme (Jj) — Šveices laikraksts Die Tat, bāzējoties uz autentiskiem materiāliem, nesen plašākā rakstā attēlojis Igaunijas dzīvi padomju okupācijas jugn. Atstāstītie fakti ^ visi mums labi pazīstami. Interesanti tomēr atzīmēt laikraksta sniegto pārskatu, kurā salīdzinātas strādnieku caurmēra algas un to pirktspēja Igaunijas neatkarības laika beigāSļ 1939. g., pirmajā padomju Okupācijas periodā 1941. g, un 1949. g . , Pārskats nepārprotami rāda, ka tieši strādnieku saimnieciskais stāvoklis katastrofāli pasliktinājies. Tā kā tiklab priekškara situācija, kā ar! sekojošā notikumu attīstība v i - .Sās 3 Baltijas valstīs bijusi stipri līdzīga, tad Šveices laikraksta salīdzinājums tikpat zimīgi raksturo arī . Stāvokli Latvijā. Tādēļ iepazīstinām ar to ar! mūsu lasītājus. Igauņu strādnieka caurmēra mēneša alga 1939. g. bijusi 100 kronu, 1941. g. 300 rubļu un 1949. g. 350 rubļu. Par šo algu ikviens 1939. g. . varējis iegādāties (iekavās skaitļi par 1941. un 1949 g.): rudzu maizi 1500 kg (150-110 kg), baltmaizi 850 kg (70—44), sviestu 60 kg (8—6), cūkgaļu 84 kg (10—5,5), liellopu gaļu 114 kg (14—10), kartupeļus 1592 kg (100—88), cukuru 170 kg (30—22), degvīnu 60, Itr. (8—4), cigaretes 10.000 gab. (500—350), kurpes 8 pārus (2>5—2), kreklus 12 gnb. (5—3), ziemjļs mēteļus 2 (0,5—0,2), uzvalkus 2 (1 bikses). I krita vācu rokās, pilsētā Kārļa U l maņa vairs nav bijis. Mājā, kur viņš dzīvojis, gan atrastas dažas grāmatas un papīri ar viņa ierakstiem. Mājas iedzīvotāji stāstījuši, ka prezidenta pirms vācu ienākšanas aizvests uz Sibīriju, tikai viņi nez'not, uz kurieni un kad tieši. Par prezidenta aizvešanu no Rīgas kāds Rīgas pilsētas komandantūras darbinieks pastāstījis, ka Kārlis Ulmanis slēgtā auto vests pa Dzirnavu ielu uz vilcienu, kas stāvējis tieši uz šīs ielas pārbrauktuves. Prezidentam iekāpjot vagonā, tā durvis nekavējoties noslēgtas un aizplombētas. Hermanis Endzeliņš po Spāken-berģas veco ļaužu mītnes raksta, ka saņēmis no Kārļa Ulmaņa vēstuli ar šādu- saturu: Vorošilovskā, 19. 12. 1940. Tālumnieka sveiciens Ziemsvētkos un jaunajam 1941. gadam. K. Ulmanis" Tātad gandrīz līdzīgi kā pirms 35 gadiem no Pleskavas, — piezīmē Ehdzeliņš. Viņš arī piebilst, ka Ulmanis tekoši runājis skaidru, pareizu un nelauzītu vācu valodu. Mūsu līdzstrādnieks Ēv. Freivalds no ASV pastāsta par Kārļa Ulmaņa brāļa meitas vīra V. Gusta mēģinājumiem no Argentīnas kaut ko uzzināt par prezidenta likteni. 1940. g. jūnijā, kad Rīgā jau valdīja boļševiki, Gusts no Buenosairesas telefonējis uz Rīgas pili un jautājis pēc Kārļa Ulmaņa. «Prezidenta kungs tagad nevar runāt," atbildējusi kāda sveša, nepazīstama balss. Tad G. sarunājis lielo vakar^ avīzi La Razon telegrafēt uz Rīgu Kārlim •Ulmanim, lūdzot viņa interviju. A t bildes telegramma samaksāta par 6 vārdiem. 20. jūnija rītā tā arī pienākusi: «Neiespējami. Liberts." Pēc tani sakari starp Rīgu un Buenosal-resu pārtrūkuši. , Jūlijā un augustā Gusts mēģinājis sazināties ar Latvijas sūtniecību Londonā un Šveices Sarkano Krustu, bet saņemtas atbildes, ka pagaidām neko nevar noskaidrot. To pašu atbildējis Britu Sarkanais Krusts. Beidzot Kārļa Ulmaņa radi no Zemgales varējuši ziņot, ka no prezidenta Ziemeļkaukazā saņemtas dažas īsas vēstules. Pēdētā no tām viņš rakstījis, k:a jāatvadoties ilgākam laikam, varbūt pat uz dažiem gadiem. Atrašanos Ziemeļkaukazā, Vorošilovskā, apstiprinājis arī Šveices Sarkanais Krusts 19 i2. g., piezīmēdams, ka prezidents minētajā pilsētā atrodas kopā ar s?w:a sekretāru Jāni Rudumu. Uz organizācijas uzdoto adresi rakstītas vairākas vēstules dažādās valodās, bet atbildes nav saņemtas. Nav pārvesti Kārlim Ulmanim arī Gusta 1942. g. 30. jūnijā kādai A r gentīnas bankai iemaksātie 200 Šveices franku, kurus viņš sūtījis caur Starptautisko Sarkano Krustu. 1946. g. janvārī Sarkanais Krusts paziņojis, ka Gusts naudu var saņemt atpakaļ, jo Vorošilovskā, kas atrodas Ordžonikidzes apgabalā, „Kārli Ulmani neviens nepazīst". Austrālijas braucēju pēdēja transitnometne būs Delmenhorstā ' i IRO ATBILDE LATVIJAS REDAK CIJ AI PAR APSTĀKĻIEM ITĀLIJA Pamatojoties uz Šveices preses i n formatīviem materiāliem un mūsu tautiešu vēstulēm, Latvijas 28. janvāra numurā bija publicēts plašāks raksts „Kas īsti notiek IRO transit-nometnēs Itālijā", kura tulkojumu angļu valodā recjakcija nosūtīja Austrālijas imigrācijas ministram H. Holtam un IRO galvenajai mītnei Zenēvā, lūdzot autentiskus paskaidrojumus par minētajā rakstā atzīmētajiem transitnomefņu trūkumiem. Kamēr no ministra Holta atbilde nav saņemta, IRO galvenā mītne tikko piesūtījusi mums garāku paskaidrojumu, kurā it īpaši vēršas pret Šveices laikraksta Die Tat apgalvojumiem, kas biia pārņemti mūsu rakstā. Starplaikā viss šis jautājumu komplekss īstenībā jau gan zaudējis savu aktualitāti, jo, kā zināms, IRO transitnometnes Itālijā pamazām likvidē. Tomēr būtu atzīmējami daži svarīgākie IRO atb'ldes punkti: 1) Laikraksta Die Tat Romas ko-resnondents nekad nav atsaucies IRO aicinājumam un pats aomeklē-jis Baņoli un Kapuas nometnes, k a mēr daudzi preses ļaudis, kas tur bijuši, atzinuši nometņu apstākļus par normāliem. 2) Itālijas transitnometnes ikviena izceļotāja apgādei dienā oare-dzēti apm 45 centi, bet ne 2,50 doL, k5 zino Die Tat. 3) Kantlnes preču cenas nomet-nē=; kalkulētas tā. lai būtu iespējams algot šo uzņēmumu personālu. LATVIJA ap^taltji ļauoalti neka cita^ Baltijas valstis Bijušais padomju flotes leitnants Fedoņjuks, kas krievu trimdas laikrakstā Ruskaja Misļ publicē garāku rakstu sēriju par savu pieredzi B a l - tiias jūras ostās, raksta arī par Latviju. Fedoņjuks stāsta: „Latvijas kopaina visumā tāda pati kā Igaunijā un Polijā. Tikai tuvāk papētot, var vērot, ka no vietējiem iedzīvotājiem Latvijā palikušas pāri vienīgi sievietes un bērni. Vīriešus, kupis vairs neredz nemaz, aizstājuši jauni iemītnieki — ierēdņi un strādnieki no Padomju savienības. Otru, atsevišķu iedzīvotāju šķiru veido tie krievu karavīri, kas atgriezušies no vācu gūsta Staļins aizUedzis tiem-atgriezties dzimtenē, baidīdamies, ka viņi neizstāsta patiesību par dzīvi citās zemēs. Šie cilvēki pelnījuši reizē zināmu godāšanu un nožēlu. Viņu liktenis ne par matu nav l a bāks kā vietējiem iedzīvotājiem. Tas ir pat vēl sliktāks, jo no vienas puses viņi nevar justies kā īsti krievi un no otras — arī latvieši atraujas no viņiem kā no naidīgas tautas piederīgiem Latvija arī preču ziņā iztīrīta daudz pamatīgāk nekā, piemēram, Igaunija. Visuf redzami tukši veikali, kur sievas pārdod zem letes paslēptas olas un gaļu. Pie kooperatīviem stāv garu garās rindas. Preču cenas augstas kā Krievijā." Apmeklēdams Rīgu un Liepāju, raksta autors novērojis savdabīgu latviešu sieviešu demonstrāciju. Viņš raksta: „Apmeklējot Rīgas un Liepājas iestādes, 'ievēroju īpatnēju pasīvas demonstrācijas veidu, kādu piekopa latviešu sievietes. Ierodoties darbā, tās demonstratīvi izņēma no rokas somām vīru vai lĪEfavaiņu attēlus, kas leh^ertl nacionālo krāsu logotos, un iwllka tos uz sava darba galda. Visu darba laiku šie attēli stāvēja uz galda, būdami par mēmu pārmetumu apsnledē- 1iem." Leitnants nārsteigts, kā gan padomju vara pieļaujot šādu demonstrāciju. Vina bijusi Latvijā. •. VĀCIETES STĀSTS PAR RIGU UN TIKŠANOS A R PARTIZĀNIEM Nekāda peļņa no kantinēm naļV i e gūta. 4) Pēc pirmajiem traģiskajiem bērnu mirstības gadījumiem Austrālijas izceļotāju vidū IRO ģenerāldirektors nekavējoties izdevis vairākus rīkojumus stāvokļa uzlabošanai, starp citu nosakot, ka Itālijas transitnometnes IRO ārstiem katru dienu jāpārbauda visu bērnu veselība, kā arī speciāli jāgādā par mazbērnu pārtikas sagatavošanu īpašās virtuvēs ceļojuma laikī no Vācijas līdz Itālijai un brauciena pēdējā posmā uz kuģiem. IRO piesūtītajā paskaidrojumā vēl norādīts, ka Neapoleg emigrācijas centram pēdējā gada laikā cauri gājuši vairāk nekā 110.000 bēgļu, no kuriem 85.000 devušies uz Austrāliju. Transitnometņu pārcelšana no Itālijas uz Brēmerhāfenas mionu paredzēta galvenokārt saimniecisku un organizatorisku apsvērumu dēļ, ievērojot to, ka IRO darbība pamazām tuvojas beigām, — norādnis ģenerāldirektors Donalds Kingsleis. Austrālijas braucēju jaunais pulcēšanās centrs Vācijā būs Auricha, bet pati pēdēiā transitnometne (Em-barcation Center) Delmenhorstā. Izceļotājus DP no Delmenhorstā?! sūtīs ar vilcienu tieši uz Brēmerhāfenas ostu. ItaliiuS transitnometņu darbiniekus un iekārtu pārcels uz Vāciju pakāpeniski Pared7am«J. ka pirmais IKO kn^is no Brēmerhāfenas uz Austrāliju aties ap 15. aprīli. Trešdien, 1950. g. 29. martā opigs cels iespējams Karlsrūes nometnē ieradās kāda vācu bēgle, kas 1945. g. pavasarī no Karalaučiem deportēta uz Padomju savienību un pēc izbēgšanas no padomju vergu nometnes no 1947. g. rudens līdz 1948. g. aprīlim bijusi okupētajā Latvijā. „Jūsu tautieši jūs brīdina atgriezties," pirmajā teikumā viņa saka, „jo draud Sibīrija." Staļingrada bijis izsūtīto vāciešu gala mērķis. Daudzi Staļingrada viņai stāstījuši par Igauniju im Latviju, kur bez pārspīlējumiem piens un medus tekot, un daudzi cUvēkl uz šo Leiputriju mērojot kājām simtiem kilometru, lai ko nopirktu vai ubagotu. 1947. g. vasarā vāciete izšķīrusies par bēgšanu, jo dzīve kļuvusi neciešama. Pārdrošā bēguļošanā, i z vairoties no čekistu kontrolēm, r u denī ieradusies Tallinā, no kurienes domājusi ar kuģi nelegāli ierasties atpakaļ Karalaučos. Tallinas osta tomēr bijusi stipri apsargāta, un viņa devusies uz Latviju. Vispirms Rīgā uzmeklējusi ostas rajonu. Tāpat kā Tallinā, tas bijis stingri apsargāts. „Un ko jūs dzirdējāt par deportācijām?" Vāciete atceras kādu sirmu latviešu zānnieku, kas reiz viņu vedis pajūgā. Tas stāstījis, ka Latvijā nezin vai vairs būšot Va latviešu. Deportācijas līdz tam laikam notikušas pakāpeniski, gandrīz katru nakti. Tikai retās lielākās mājās vēl dzīvojot agrākais saimnieks. Deportēto ģimeņu vietā ieradušies krievi. Bieži pati redzējusi mongoļu sejas. Vāciete nodzīvojusi laukos 1948. g. ziemu. Daudzkārt viensētas i z laupījuši sarkanarmieši. Bet ja par šīm laupīšanām ziņots milicijai, atbilde bijusi: „Mūsu karavīri nelaupa. Jūs melojat. Jūs paši esat mantu nobēdzinājuši." Ne reti sarkanarmieši laupot arī slepkavojuši. ,.Latviešu zenmiekus aizmirst nevaru. Jau ejot mājai garām, varēja redzēt, kur dzīvo latvieši, kur krievi," viņa piezīmē. Atceļā uz dzimteni kādā mazā ciemā Lietuvas pierobežā viņa sastapusi latviešu partizānu. „Plecīga auguma virs, ar bārdu noaudzis, pēkšņi nostājās manā priekšā un uzrunāja mani krieviski. Tik daudz sapratu, ka jautāja, kurp es ejot." Partizān? teicis: „Ja negribat, lai Staļins jūs pakar, eiiet atpakaļ uz Vāciju." C i tās mājās dzirdē'usi. ka partizāni tonakt nogalinājumi paeasta milici, kas sastādījis deportējamo sarakstus. G. L Kopīga mērķa sasniegšanai n e i e ciešams kopīgs ceļš un puslīdz vienāda soļošana. Ja, turpretim, kopīgam mērķim grib tuvoties pa dažādiem ceļiem, tad, nesaskaņojot soļošanu, nekas labs nevar iznākt Jautāsim, vai mums i r tāds ko* p i g s mērķis? Jā, tāds i r — n e a t k a r ī g a s L a t v i j a s a t g ū š a n a respektīvi Latvijas atbrīvošana no boļševiku drausmīgās okupācijas un lab^iešu Hnfijās pārnākšana. Tik tālu viss būtu labi. Bet te nu tūlīt sākas nesaskaņas. Vieni saka: «Parlamenta laiki ar 30 partijām, pirkšanām un pārdošanām mums nav vajadzīgi, tad labāk mēs paliekam svešā zemē un ejam kaut vai bojā." Otrie uz to atbild: „Bet Ulmaņa laikus atkal mēs nevēlamies. Tad demokrātiju un brīvību iznīcināja, valsts un tautas dzīves noteikšanu piesavinājās tikai v i e na persona, tā bija diktatūra." Malā stāvētāju arī netrūkst un to vidū vienmēr atradīsies „kāds", kas par šiem latviešu emigrantu savstarpējiem strīdiem tikai priecāsies un berzēs rokas, — ne tUcal priecāsies, bet tos atbalstīs un vēl vairāk uzkurinās, jo viņa mērķis i r — p a-d o m j u Latvija. Apstiprinājumu šim manam latviešu bēgļu laikmeta raksturojumam var atrast vai katrā laikraksta numurā. Viens virziens raksta par vieniem, otrs — par otriem. Nesaprotami tikai, ka tāds laikraksts kā Latvija, ko izdod L C K un kuram vajadzēja censties trimdinieku savstarpējās nesaskaņas un strīdus apslāpēt, gādājot par saprašanos un vienību, tomēr rīkojas pretēji — nesaskaņas izceļot un otrai pusei (parlamentāriešiem) ārkārtīgi uzbrūkot. Katru vēstuU >ai rakstiņu, kur kritizēti un norāti parlamentārieši vai izceltas un apgaismotas tā laikmeta kļūdas, ievieto i laikrakstā. Tas patīkami vieniem, bet nepatīkami otriem. Savstarpējā nesaprašanās un naids, kvēlo. Sabiedriskā atmosfaira tiek saganjiēta, un tas kopīgo mērķi ne tikai aptumšo, bet padara llūzorlsku un problemātisku Par to priecāties var tikai tas „kāds", kas stāv It^ķā malā, bet patiesībā ir viens no visaktīvākajiem naida kultivētajiem. Aizrādījums, ka demokrātiskam laikrakstam jāiespiež viss, ko Iesūta, neiztur nekādas kritikas. Kam tad laikrakstam vajadzīga redakcija yn redaktori? Tie taSu ir laikraksta veidotāji un, tā sakot, «sejas" piešķīrēji. Ja tagadējos latviešu tautas posta tm briesmu laikos p r i v ā ti laikraksti m privāti izdevēji sludinātu un kurinātu savstarpēju naidu, tad tas notiktu pa daļai abonentu ķeršanas, pa daļai Izrēķināšanās nolūkā. Tas būtu nosodāmi. Bet Ja to dara pašu bēgļu centrālās iestādes laikraksts, kura uzdevumi pavisam dtādl, tad tas vienkārši nav ciešams. Visas tautas kopīgie — lielie un svētie mērķi nobāl un Izzūd kā miglā, bet pāri paliek tikai naids, savstarpējās ķildas un cīņās dabūtie zilumi. Tas mūs tikai vājina un mūsu panākumus starptautiskā laukā mazina. Tam būtu darāms gals. Pirmo soli šai ziņā Jau spēruši «nacionāli vienotie latvieši" Zviedrijā. Latvju Vārda 2. februāra numurā viņi deklarē: «Latvijas neatkarības abi laikmeti — parlamentārais un autoritārais — Ir mūsu patstāvīgās valsts posmi, no kuriem trimdas apstākļos pirmā kārtā jāpatur viss, kas iemieso mūsu valsts t i e s i s ko pastāvēšanu un veicina cīņu par faktiskās neatkarības atgūšanu. Tāpēc Latvijas 1922. g. S a t v e r s me a t z ī s t a m a p a r s p ē k ā eso-š u, kamēr tās vietā nebūs likta jauna vai esošā l i k u m ī g i 1.rozīta." Atzīmējuši, ka no pēdējām Saeimas deputātu vēlēšanām 1931. g. pagājis liels laiks un ka deputātiem trimdā nav kvoruma, viņi turpina: „Sie apstākļi tomēr n e a t b r ī v o šos d e p u t ā t u s Satversmes robežās a i z s t ā v ē t L a t v i j a s v a l s ts i n t e r e s e s." Solīdamies atbalstīt Saeimas prezidenta vietnieku bīskapu J . Rancānu un ārkārtējo pilnvaru nesēju sūtni K. Zaripu, viņi beigās uzsver, ka «tomēr skaid- JAUNA BROŠŪRA ANGĻU VALODA L C K informācijas nozare izdevusi brošūru I testify and wam, kurā koncentrētā veidā kāda DP atstāstījumā angļu valodā sniegts pārskats par tiem apstākļiem, kufu dēļ latvieši kļuvuši par trimdiniekiem un nevar atgriezties dzimtenē. Brošūra ar Ernas Geistautes vāka zīmējumu iznākusi lielā eksemplāru skaitā un pieprasānm L C K inf. noz. Es.<^lini?en/N, Fliegerschule. To piesūta bez maksas visiem ziedotājiem Arējās informācijas fondam kā arī laikraksta Latvila abonentiem ārzemēs. $ī brošūra savas koncentrētās izteiksmes un pārskatāmā satura dēļ labi noder par propagandas materiālu īpaši jaun-iehrauceiicm aizjūras zemēs, kam jāiepazīstina sava tuvākā apkārtne ar mūsu likteni. rības labā deklarējam, ka s t ā v a m^ p a r nākotnes L a t v i j as d e m o k r ā t i s k u iek ā r t u," piezīmējot, ka jānovērš daži līdzšinējā pieredzē konstatētie Satversmes trūkumi. (Pasvītrojumi visur mani. — V. B.). ^ Tā ir pavisam cita valoda, un būtu bēdīgi, ja tā būtu tikai tukša deklarācija, Kuŗai darbi nesekotu. Tai nav nekā kopēja vairs ar to nostāju, kādu Ieņem A. Valdmanls un viņa piekritēji, kfs (Valdmanls) Latvijas demokrātiju dēvē par «purva demokrātiju" (Brīvā Balss Nr. 5/34, 1950. g. 3 2.). Tai nav nekā kopēja arī ar to valodu, ko līdz šim runāja Latvju Vārds un kuru turpina vēl šodien Latvija, tikai daikiz krasākā un neiecietīgākā veidā. Vai nebūtu pienācis laiks arī L C K un Latvijai par šo lietu padomāt? Bez ^ūsu Uelā un tālākā kopējā mērķa mums i r arī vēl cits — t u v ā k s un š a u r ā k s m ē r ķ i s, patiesībā līdzeklis Jeb ceļš, pa kuru lielajam mērķim tuvoties. Tā ir mūsu organizēšanās, mūsu kc^Jas c e n t r ā l ā s organizācijas izveidošana. Arī šinī Jautājumā mēs nevaram saprasties. Par to Jau runāju savā Iepriekšējā rakstā, bet neskāru šīs organizācijas mērķus un u z d e v u m u s , par kubiem arī nav vienprātības. Un teisnl pašā pēdējā laikā ar pag. gada novembra L C P Imbshauzenas sesijas un pag. g. 30. decembra Latvijas numurā publicētiem L C K lēmumiem radīta vislielākā neskaidrība. Ja līdz šo lēmumu publicēšanai runāja par v i e n u latviešu centrālo (vispasaules) organizāciju un domāja ar to LNP, tad tagad ar 30. dec. deklarēta vēl o t r a — L CK veidojumā. Tai ļoti plaši, visus emigrācijas latviešus aptveroši, u z devumi kā «latviešu trimdas kopU bas veidotājai". Un B E - R A pavadrakstā jeb paskaidrojumā, kas ievietots tanī pašā laikraksta numurā, publicējot Iepriekšējo lēmumu, vēl sacīts: ,, J a nu Latviešu nacl<ttiilā padome pārvarēs savu vājumu un radīs trimdas kopības gribai atbilstošu visas trimdas kopējo pārstāvību, būs labi, ja nē, organizācija varēs darboties arī pēc L C P / L C K plāna." Tātad «būvētas" tiek d i v a s, no ķuŗām vienai savstarpējā konkurences un eksistences cīņā Jāpieveic otra. Tātad — ne saprašanās, ne kopīgs ceļš, "bet cīņa. Ko tā mums var dot? Nekā! Tikai kaitēt Dabiski rodas jautājums, k ā p ēc tas bija vajadzīgs? Uz šo jautājumu mēdz atbildēt, norādot uz nesaskaņām LNP. Bet kāpēc šīs nesaskaņas tur pastāv, to redzējām iepriekšējos rakstos — parlamentārieši reprezentē vienu Latvijas neatkarības laikmetu, L C K vairākums — otru. Sī otrā laikmeta aizstāvji nu domā ar šādu gājienu resp. «šacha vilcienu" — radot otru centrālu organizāciju vēlēšanu ceļā — dot «matu" pirmajiem, t. 1. parlamentāriešiem, tos no kopēja centra izslēdzot, jo parlamentāriešiem, kā to Jau agrāk redzējām, kā mazākimiam trimdā maz cerību tikt ievēlētiem. Vai ar to būtu «pārvarētas"* domstarpības un atbrīvots ceļš ražīgam darbam? Nemaz arī nē! B r ī v ā pasaulē nevar idejiskus pretiniekus šādā t e c h n l s k ā ceļā ne sakaut, ne iznīcināt. Tur vajadzīgi citi — i d e j i s k i līdzekļi. Un tādu L C K aprindām nav. Parlamentārieši aizstāv demokrātisku Latvijikun p r e t to šodien uzstāties nespēj neviens. Pie tās pašas reizes man jāatzīmē, ka dziļi maldīgs i r uzskats, ka parlamentārieši būtu kaut kas viengabalains un vesels. Nevajag aizmirst, ka emigrācijā gan i r apvienojuši^ v i s i parlamentārieši Saeinia» priekšsēža vietnieka bīskapa J . Ran-cāna vadībā, bet ka tie pieder pie d a ž ā d ām partijām un frakcijām, kurām Latvijā bija lielas un dziļas domstarpības. Ja emigrācijā tie turas kopā, tad tāpēc, ka viņi sapratuši vienības un sadarbības lielo nozīmi ciņa par demokrātiskās Latvijas neatkarības atgūšanu. Citos mazāk svarīgos jautājumos katram no tiem ir savi īpatnēji uzskati. Tie nav tikuši celti priekšplānā un pagaidām cīņu par lielo kopīgo mērķi nav ne traucējuši, ne aptumšojuši. Lai Dievs dod, ka tas tāpat arī turpinātos, un ka arī L C K aprindas reiz nāktu pie līdzīgas atziņas . Lai lasītājs man piedod šo it kā novirzī:^anos no temata, skarot parlamentāriešus, bet tas ir vajadzīgs, lai saprastu tās domstarpības, kādas pastāv arī parlamentāriešos ne tikai vispārējos pasaules politikas jautājumos, bet ari mū,su t u v ā k ā mērķa — kopīgas trimdinieku centrālās organizācijas izveidošanā. Seit ap- .skatāmi divi jautājunu: a) centrālās organizācijas uzbūve un b) tās mērķi un uzdevumi. Sinī ziņā mani ieskati var šķirties no d^>'i citu parlamentāriešu, picm., liberāļu pārstāvja nel. B. Krūkas un arī zemnieku savienības līdera A Klives uzskatiem. Tāpēc, runāiot turpmākā rakstā nar centr-ll^s organizācijas uzbūvi, mērķiem un uzdevumiem, es Izteikšu t i k a i savus personīgos ieskatus. V Ba«*<5n^ p.i ©1 ļ0 hipot ^^^^ ijrtte to> i , pikipg šie I l^lbēttt iŗ ļm» un vi fdufrtbtt kt |o| un dari Bums rel m saJukL Kevērfot liosacljuinic galvenais r r|Ai būtu Lpar latvlc 'gā) arĻ ^ latvi^l» cU tad veidot dzīvi. Tā trimdas ai mam neva Silām intei nSju gara' lauksim r ideālismu }u aizraut tām un ' itai uz m eUstenc^j m oiianu. >: i .m^ • wltu V Tlejfim, eksistenc to fpfct bu, kas modās & v . Valdemārgi vim vizitli ziņojumu, i materiālā ņ tas viņam Janas un darīja aizraļ tam un Idi vērtību, ko , nepraktiskai kaipiederibi sāka seriālās labi Patfl no tā t zaudēju ^r» IdeSUstsļ m pareizL I •»*IJa kaltlgil PMtāv dažfic ^ o z a fakt MeSllsts, kat p<llJumo8 V€ '^filistlgā i «Igtaks bjjļ. fdas ideoU «ms* tas visi ^Utences kd i,5pat līdzīgs J > tautiskāk ^ Me51l8iīg3 f «nls ^\^\ S!"^' atstam ^ » u n vispārļ vl
Object Description
| Rating | |
| Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, March 29, 1950 |
| Language | la |
| Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
| Publisher | McLaren Micropublishing |
| Date | 1950-03-29 |
| Type | text |
| Format | application/pdf |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| Identifier | Bavari500329 |
Description
| Title | 1950-03-29-04 |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| OCR text |
pēUeil
lemficlt
Jumfi
«Uittt
CMI
Ir
i
ka
li!"
L A T V I J A
f^egisiā|ynii kaut ko uzzināt
par ICarli Ulmani
' _____
Musu lasitaju piezīmes no dažādiem avoliem
Sakarā ar mūsu laikrakstā publicēto
rakstu par tikšanos ar prezidentu
Kārii Ulmani Gorbicas telpā
pie Baikala, Sibiri^ā, redakcija saņēmusi
dažas lasītāju vēstules, k u rās
viņi pastāsta par saviem agrākiem
mēģinājumiem kaut ko uzzināt
par prezidenta likteni. Savāktie
ziņu fragmenti, kā tas palaikam
wēdt but ar cilvēku dzīvēm, ko no
brīvās pasaules norobežo dzelzs aizkars
un klāj padomju politiskās policijas
noslēpumaino metožu plivu-rig,
ir nenoteikti un dažkārt pat
pretrunīgi. Tomēr kaut kādu pavedienu
tie var dot un interesēt la*-
sītājus, kas paši bieži domājusi par
austrumu neziņā zudušu draugu un
paziņu likteni.
JūUjs Ozols, kas mīt Bodentei-chas
veco ļaužu mītnē, zina pastāstīt,
ķa Kārlis Ulmanis 1941. g. 12.
marta no Vorošilovskas (agr. Stav-ropoles),
Zieraelkaukazā, rakstījis,
uz Rīgu, pasutinādams laikrakstus
1941, gadam un abonēšanas ^ maksu
Jesūtidams pastmarkās. Tāpat v i ņam
droši zināms, ka prezidents
rakstījis Kukura firmai Rīgā un lūdzis
viņam uz Vorošilovsku izsūtīt
rakstāmlietas. V^lāk izdevies uzzināt,
ka 1942. g., kad Ziemeļkaukazs
Por menesa algu var nopirkt
3 kreklus vai 1 bikses
Beme (Jj) — Šveices laikraksts
Die Tat, bāzējoties uz autentiskiem
materiāliem, nesen plašākā rakstā
attēlojis Igaunijas dzīvi padomju
okupācijas jugn. Atstāstītie fakti
^ visi mums labi pazīstami. Interesanti
tomēr atzīmēt laikraksta sniegto
pārskatu, kurā salīdzinātas strādnieku
caurmēra algas un to pirktspēja
Igaunijas neatkarības laika
beigāSļ 1939. g., pirmajā padomju
Okupācijas periodā 1941. g, un 1949.
g . , Pārskats nepārprotami rāda, ka
tieši strādnieku saimnieciskais stāvoklis
katastrofāli pasliktinājies. Tā
kā tiklab priekškara situācija, kā
ar! sekojošā notikumu attīstība v i -
.Sās 3 Baltijas valstīs bijusi stipri līdzīga,
tad Šveices laikraksta salīdzinājums
tikpat zimīgi raksturo arī
. Stāvokli Latvijā. Tādēļ iepazīstinām
ar to ar! mūsu lasītājus.
Igauņu strādnieka caurmēra mēneša
alga 1939. g. bijusi 100 kronu,
1941. g. 300 rubļu un 1949. g. 350
rubļu. Par šo algu ikviens 1939. g.
. varējis iegādāties (iekavās skaitļi
par 1941. un 1949 g.): rudzu maizi
1500 kg (150-110 kg), baltmaizi 850
kg (70—44), sviestu 60 kg (8—6),
cūkgaļu 84 kg (10—5,5), liellopu gaļu
114 kg (14—10), kartupeļus 1592
kg (100—88), cukuru 170 kg (30—22),
degvīnu 60, Itr. (8—4), cigaretes
10.000 gab. (500—350), kurpes 8 pārus
(2>5—2), kreklus 12 gnb. (5—3),
ziemjļs mēteļus 2 (0,5—0,2), uzvalkus
2 (1 bikses). I
krita vācu rokās, pilsētā Kārļa U l maņa
vairs nav bijis. Mājā, kur
viņš dzīvojis, gan atrastas dažas
grāmatas un papīri ar viņa ierakstiem.
Mājas iedzīvotāji stāstījuši,
ka prezidenta pirms vācu ienākšanas
aizvests uz Sibīriju, tikai viņi
nez'not, uz kurieni un kad tieši.
Par prezidenta aizvešanu no Rīgas
kāds Rīgas pilsētas komandantūras
darbinieks pastāstījis, ka Kārlis
Ulmanis slēgtā auto vests pa
Dzirnavu ielu uz vilcienu, kas stāvējis
tieši uz šīs ielas pārbrauktuves.
Prezidentam iekāpjot vagonā,
tā durvis nekavējoties noslēgtas un
aizplombētas.
Hermanis Endzeliņš po Spāken-berģas
veco ļaužu mītnes raksta, ka
saņēmis no Kārļa Ulmaņa vēstuli ar
šādu- saturu: Vorošilovskā, 19. 12.
1940. Tālumnieka sveiciens Ziemsvētkos
un jaunajam 1941. gadam.
K. Ulmanis" Tātad gandrīz līdzīgi
kā pirms 35 gadiem no Pleskavas, —
piezīmē Ehdzeliņš. Viņš arī piebilst,
ka Ulmanis tekoši runājis
skaidru, pareizu un nelauzītu vācu
valodu.
Mūsu līdzstrādnieks Ēv. Freivalds
no ASV pastāsta par Kārļa Ulmaņa
brāļa meitas vīra V. Gusta mēģinājumiem
no Argentīnas kaut ko uzzināt
par prezidenta likteni. 1940. g.
jūnijā, kad Rīgā jau valdīja boļševiki,
Gusts no Buenosairesas telefonējis
uz Rīgas pili un jautājis pēc
Kārļa Ulmaņa. «Prezidenta kungs
tagad nevar runāt," atbildējusi kāda
sveša, nepazīstama balss. Tad
G. sarunājis lielo vakar^ avīzi La
Razon telegrafēt uz Rīgu Kārlim
•Ulmanim, lūdzot viņa interviju. A t bildes
telegramma samaksāta par 6
vārdiem. 20. jūnija rītā tā arī pienākusi:
«Neiespējami. Liberts." Pēc
tani sakari starp Rīgu un Buenosal-resu
pārtrūkuši.
, Jūlijā un augustā Gusts mēģinājis
sazināties ar Latvijas sūtniecību
Londonā un Šveices Sarkano Krustu,
bet saņemtas atbildes, ka pagaidām
neko nevar noskaidrot. To
pašu atbildējis Britu Sarkanais
Krusts. Beidzot Kārļa Ulmaņa radi
no Zemgales varējuši ziņot, ka no
prezidenta Ziemeļkaukazā saņemtas
dažas īsas vēstules. Pēdētā no tām
viņš rakstījis, k:a jāatvadoties ilgākam
laikam, varbūt pat uz dažiem
gadiem. Atrašanos Ziemeļkaukazā,
Vorošilovskā, apstiprinājis arī Šveices
Sarkanais Krusts 19 i2. g., piezīmēdams,
ka prezidents minētajā
pilsētā atrodas kopā ar s?w:a sekretāru
Jāni Rudumu.
Uz organizācijas uzdoto adresi
rakstītas vairākas vēstules dažādās
valodās, bet atbildes nav saņemtas.
Nav pārvesti Kārlim Ulmanim arī
Gusta 1942. g. 30. jūnijā kādai A r gentīnas
bankai iemaksātie 200
Šveices franku, kurus viņš sūtījis
caur Starptautisko Sarkano Krustu.
1946. g. janvārī Sarkanais Krusts
paziņojis, ka Gusts naudu var saņemt
atpakaļ, jo Vorošilovskā, kas
atrodas Ordžonikidzes apgabalā,
„Kārli Ulmani neviens nepazīst".
Austrālijas braucēju pēdēja
transitnometne būs Delmenhorstā
' i
IRO ATBILDE LATVIJAS REDAK CIJ AI PAR APSTĀKĻIEM ITĀLIJA
Pamatojoties uz Šveices preses i n formatīviem
materiāliem un mūsu
tautiešu vēstulēm, Latvijas 28. janvāra
numurā bija publicēts plašāks
raksts „Kas īsti notiek IRO transit-nometnēs
Itālijā", kura tulkojumu
angļu valodā recjakcija nosūtīja
Austrālijas imigrācijas ministram
H. Holtam un IRO galvenajai mītnei
Zenēvā, lūdzot autentiskus paskaidrojumus
par minētajā rakstā
atzīmētajiem transitnomefņu trūkumiem.
Kamēr no ministra Holta
atbilde nav saņemta, IRO galvenā
mītne tikko piesūtījusi mums garāku
paskaidrojumu, kurā it īpaši
vēršas pret Šveices laikraksta Die
Tat apgalvojumiem, kas biia pārņemti
mūsu rakstā. Starplaikā viss
šis jautājumu komplekss īstenībā
jau gan zaudējis savu aktualitāti,
jo, kā zināms, IRO transitnometnes
Itālijā pamazām likvidē. Tomēr
būtu atzīmējami daži svarīgākie
IRO atb'ldes punkti:
1) Laikraksta Die Tat Romas ko-resnondents
nekad nav atsaucies
IRO aicinājumam un pats aomeklē-jis
Baņoli un Kapuas nometnes, k a mēr
daudzi preses ļaudis, kas tur
bijuši, atzinuši nometņu apstākļus
par normāliem.
2) Itālijas transitnometnes ikviena
izceļotāja apgādei dienā oare-dzēti
apm 45 centi, bet ne 2,50 doL,
k5 zino Die Tat.
3) Kantlnes preču cenas nomet-nē=;
kalkulētas tā. lai būtu iespējams
algot šo uzņēmumu personālu.
LATVIJA
ap^taltji ļauoalti neka
cita^ Baltijas valstis
Bijušais padomju flotes leitnants
Fedoņjuks, kas krievu trimdas laikrakstā
Ruskaja Misļ publicē garāku
rakstu sēriju par savu pieredzi B a l -
tiias jūras ostās, raksta arī par Latviju.
Fedoņjuks stāsta: „Latvijas kopaina
visumā tāda pati kā Igaunijā
un Polijā. Tikai tuvāk papētot, var
vērot, ka no vietējiem iedzīvotājiem
Latvijā palikušas pāri vienīgi sievietes
un bērni. Vīriešus, kupis
vairs neredz nemaz, aizstājuši jauni
iemītnieki — ierēdņi un strādnieki
no Padomju savienības. Otru, atsevišķu
iedzīvotāju šķiru veido tie
krievu karavīri, kas atgriezušies no
vācu gūsta Staļins aizUedzis tiem-atgriezties
dzimtenē, baidīdamies,
ka viņi neizstāsta patiesību par dzīvi
citās zemēs. Šie cilvēki pelnījuši
reizē zināmu godāšanu un nožēlu.
Viņu liktenis ne par matu nav l a bāks
kā vietējiem iedzīvotājiem. Tas
ir pat vēl sliktāks, jo no vienas puses
viņi nevar justies kā īsti krievi
un no otras — arī latvieši atraujas
no viņiem kā no naidīgas tautas
piederīgiem Latvija arī preču ziņā
iztīrīta daudz pamatīgāk nekā, piemēram,
Igaunija. Visuf redzami
tukši veikali, kur sievas pārdod
zem letes paslēptas olas un gaļu.
Pie kooperatīviem stāv garu garās
rindas. Preču cenas augstas kā
Krievijā."
Apmeklēdams Rīgu un Liepāju,
raksta autors novērojis savdabīgu
latviešu sieviešu demonstrāciju.
Viņš raksta: „Apmeklējot Rīgas
un Liepājas iestādes, 'ievēroju īpatnēju
pasīvas demonstrācijas veidu,
kādu piekopa latviešu sievietes. Ierodoties
darbā, tās demonstratīvi
izņēma no rokas somām vīru vai
lĪEfavaiņu attēlus, kas leh^ertl nacionālo
krāsu logotos, un iwllka tos uz
sava darba galda. Visu darba laiku
šie attēli stāvēja uz galda, būdami
par mēmu pārmetumu apsnledē-
1iem." Leitnants nārsteigts, kā gan
padomju vara pieļaujot šādu demonstrāciju.
Vina bijusi
Latvijā. •.
VĀCIETES STĀSTS PAR RIGU
UN TIKŠANOS A R PARTIZĀNIEM
Nekāda peļņa no kantinēm naļV i e gūta.
4) Pēc pirmajiem traģiskajiem
bērnu mirstības gadījumiem Austrālijas
izceļotāju vidū IRO ģenerāldirektors
nekavējoties izdevis
vairākus rīkojumus stāvokļa uzlabošanai,
starp citu nosakot, ka Itālijas
transitnometnes IRO ārstiem
katru dienu jāpārbauda visu bērnu
veselība, kā arī speciāli jāgādā par
mazbērnu pārtikas sagatavošanu
īpašās virtuvēs ceļojuma laikī no
Vācijas līdz Itālijai un brauciena
pēdējā posmā uz kuģiem.
IRO piesūtītajā paskaidrojumā
vēl norādīts, ka Neapoleg emigrācijas
centram pēdējā gada laikā cauri
gājuši vairāk nekā 110.000 bēgļu, no
kuriem 85.000 devušies uz Austrāliju.
Transitnometņu pārcelšana no
Itālijas uz Brēmerhāfenas mionu
paredzēta galvenokārt saimniecisku
un organizatorisku apsvērumu dēļ,
ievērojot to, ka IRO darbība pamazām
tuvojas beigām, — norādnis
ģenerāldirektors Donalds Kingsleis.
Austrālijas braucēju jaunais pulcēšanās
centrs Vācijā būs Auricha,
bet pati pēdēiā transitnometne (Em-barcation
Center) Delmenhorstā. Izceļotājus
DP no Delmenhorstā?! sūtīs
ar vilcienu tieši uz Brēmerhāfenas
ostu. ItaliiuS transitnometņu
darbiniekus un iekārtu pārcels uz
Vāciju pakāpeniski Pared7am«J. ka
pirmais IKO kn^is no Brēmerhāfenas
uz Austrāliju aties ap 15. aprīli.
Trešdien, 1950. g. 29. martā
opigs cels iespējams
Karlsrūes nometnē ieradās kāda
vācu bēgle, kas 1945. g. pavasarī no
Karalaučiem deportēta uz Padomju
savienību un pēc izbēgšanas no padomju
vergu nometnes no 1947. g.
rudens līdz 1948. g. aprīlim bijusi
okupētajā Latvijā.
„Jūsu tautieši jūs brīdina atgriezties,"
pirmajā teikumā viņa saka,
„jo draud Sibīrija."
Staļingrada bijis izsūtīto vāciešu
gala mērķis. Daudzi Staļingrada
viņai stāstījuši par Igauniju im Latviju,
kur bez pārspīlējumiem piens
un medus tekot, un daudzi cUvēkl
uz šo Leiputriju mērojot kājām
simtiem kilometru, lai ko nopirktu
vai ubagotu.
1947. g. vasarā vāciete izšķīrusies
par bēgšanu, jo dzīve kļuvusi neciešama.
Pārdrošā bēguļošanā, i z vairoties
no čekistu kontrolēm, r u denī
ieradusies Tallinā, no kurienes
domājusi ar kuģi nelegāli ierasties
atpakaļ Karalaučos. Tallinas osta
tomēr bijusi stipri apsargāta, un
viņa devusies uz Latviju.
Vispirms Rīgā uzmeklējusi ostas
rajonu. Tāpat kā Tallinā, tas bijis
stingri apsargāts.
„Un ko jūs dzirdējāt par deportācijām?"
Vāciete atceras kādu sirmu latviešu
zānnieku, kas reiz viņu vedis
pajūgā. Tas stāstījis, ka Latvijā nezin
vai vairs būšot Va latviešu. Deportācijas
līdz tam laikam notikušas
pakāpeniski, gandrīz katru nakti.
Tikai retās lielākās mājās vēl dzīvojot
agrākais saimnieks. Deportēto
ģimeņu vietā ieradušies krievi. Bieži
pati redzējusi mongoļu sejas.
Vāciete nodzīvojusi laukos 1948.
g. ziemu. Daudzkārt viensētas i z laupījuši
sarkanarmieši. Bet ja par
šīm laupīšanām ziņots milicijai, atbilde
bijusi: „Mūsu karavīri nelaupa.
Jūs melojat. Jūs paši esat
mantu nobēdzinājuši." Ne reti sarkanarmieši
laupot arī slepkavojuši.
,.Latviešu zenmiekus aizmirst nevaru.
Jau ejot mājai garām, varēja
redzēt, kur dzīvo latvieši, kur krievi,"
viņa piezīmē. Atceļā uz dzimteni
kādā mazā ciemā Lietuvas pierobežā
viņa sastapusi latviešu partizānu.
„Plecīga auguma virs, ar
bārdu noaudzis, pēkšņi nostājās
manā priekšā un uzrunāja mani
krieviski. Tik daudz sapratu, ka
jautāja, kurp es ejot." Partizān?
teicis: „Ja negribat, lai Staļins jūs
pakar, eiiet atpakaļ uz Vāciju." C i tās
mājās dzirdē'usi. ka partizāni
tonakt nogalinājumi paeasta milici,
kas sastādījis deportējamo sarakstus.
G.
L
Kopīga mērķa sasniegšanai n e i e ciešams
kopīgs ceļš un puslīdz vienāda
soļošana. Ja, turpretim, kopīgam
mērķim grib tuvoties pa dažādiem
ceļiem, tad, nesaskaņojot soļošanu,
nekas labs nevar iznākt
Jautāsim, vai mums i r tāds ko*
p i g s mērķis? Jā, tāds i r —
n e a t k a r ī g a s L a t v i j a s a t g
ū š a n a respektīvi Latvijas
atbrīvošana no boļševiku drausmīgās
okupācijas un lab^iešu Hnfijās
pārnākšana. Tik tālu viss būtu labi.
Bet te nu tūlīt sākas nesaskaņas.
Vieni saka: «Parlamenta laiki ar 30
partijām, pirkšanām un pārdošanām
mums nav vajadzīgi, tad labāk mēs
paliekam svešā zemē un ejam kaut
vai bojā." Otrie uz to atbild: „Bet
Ulmaņa laikus atkal mēs nevēlamies.
Tad demokrātiju un brīvību
iznīcināja, valsts un tautas dzīves
noteikšanu piesavinājās tikai v i e na
persona, tā bija diktatūra."
Malā stāvētāju arī netrūkst un to
vidū vienmēr atradīsies „kāds",
kas par šiem latviešu emigrantu savstarpējiem
strīdiem tikai priecāsies
un berzēs rokas, — ne tUcal priecāsies,
bet tos atbalstīs un vēl vairāk
uzkurinās, jo viņa mērķis i r — p a-d
o m j u Latvija.
Apstiprinājumu šim manam latviešu
bēgļu laikmeta raksturojumam
var atrast vai katrā laikraksta numurā.
Viens virziens raksta par vieniem,
otrs — par otriem. Nesaprotami
tikai, ka tāds laikraksts kā Latvija,
ko izdod L C K un kuram vajadzēja
censties trimdinieku savstarpējās
nesaskaņas un strīdus apslāpēt, gādājot
par saprašanos un vienību, tomēr
rīkojas pretēji — nesaskaņas
izceļot un otrai pusei (parlamentāriešiem)
ārkārtīgi uzbrūkot. Katru
vēstuU >ai rakstiņu, kur kritizēti un
norāti parlamentārieši vai izceltas
un apgaismotas tā laikmeta kļūdas,
ievieto i laikrakstā. Tas patīkami
vieniem, bet nepatīkami otriem.
Savstarpējā nesaprašanās un naids,
kvēlo. Sabiedriskā atmosfaira tiek
saganjiēta, un tas kopīgo mērķi ne
tikai aptumšo, bet padara llūzorlsku
un problemātisku Par to priecāties
var tikai tas „kāds", kas stāv
It^ķā malā, bet patiesībā ir viens no
visaktīvākajiem naida kultivētajiem.
Aizrādījums, ka demokrātiskam
laikrakstam jāiespiež viss, ko Iesūta,
neiztur nekādas kritikas. Kam tad
laikrakstam vajadzīga redakcija yn
redaktori? Tie taSu ir laikraksta
veidotāji un, tā sakot, «sejas" piešķīrēji.
Ja tagadējos latviešu tautas
posta tm briesmu laikos p r i v ā ti
laikraksti m privāti izdevēji sludinātu
un kurinātu savstarpēju naidu,
tad tas notiktu pa daļai abonentu
ķeršanas, pa daļai Izrēķināšanās nolūkā.
Tas būtu nosodāmi. Bet Ja
to dara pašu bēgļu centrālās iestādes
laikraksts, kura uzdevumi pavisam
dtādl, tad tas vienkārši nav
ciešams. Visas tautas kopīgie — lielie
un svētie mērķi nobāl un Izzūd
kā miglā, bet pāri paliek tikai naids,
savstarpējās ķildas un cīņās dabūtie
zilumi. Tas mūs tikai vājina un mūsu
panākumus starptautiskā laukā
mazina. Tam būtu darāms gals.
Pirmo soli šai ziņā Jau spēruši
«nacionāli vienotie latvieši" Zviedrijā.
Latvju Vārda 2. februāra numurā
viņi deklarē: «Latvijas neatkarības
abi laikmeti — parlamentārais
un autoritārais — Ir mūsu patstāvīgās
valsts posmi, no kuriem trimdas
apstākļos pirmā kārtā jāpatur viss,
kas iemieso mūsu valsts t i e s i s ko
pastāvēšanu un veicina cīņu par
faktiskās neatkarības atgūšanu. Tāpēc
Latvijas 1922. g. S a t v e r s me
a t z ī s t a m a p a r s p ē k ā eso-š
u, kamēr tās vietā nebūs likta jauna
vai esošā l i k u m ī g i 1.rozīta."
Atzīmējuši, ka no pēdējām Saeimas
deputātu vēlēšanām 1931. g. pagājis
liels laiks un ka deputātiem trimdā
nav kvoruma, viņi turpina: „Sie
apstākļi tomēr n e a t b r ī v o šos
d e p u t ā t u s Satversmes robežās
a i z s t ā v ē t L a t v i j a s v a l s ts
i n t e r e s e s." Solīdamies atbalstīt
Saeimas prezidenta vietnieku
bīskapu J . Rancānu un ārkārtējo
pilnvaru nesēju sūtni K. Zaripu,
viņi beigās uzsver, ka «tomēr skaid-
JAUNA BROŠŪRA ANGĻU
VALODA
L C K informācijas nozare izdevusi
brošūru I testify and wam, kurā
koncentrētā veidā kāda DP atstāstījumā
angļu valodā sniegts pārskats
par tiem apstākļiem, kufu dēļ
latvieši kļuvuši par trimdiniekiem
un nevar atgriezties dzimtenē. Brošūra
ar Ernas Geistautes vāka zīmējumu
iznākusi lielā eksemplāru
skaitā un pieprasānm L C K inf.
noz. Es.<^lini?en/N, Fliegerschule. To
piesūta bez maksas visiem ziedotājiem
Arējās informācijas fondam
kā arī laikraksta Latvila abonentiem
ārzemēs. $ī brošūra savas
koncentrētās izteiksmes un pārskatāmā
satura dēļ labi noder par
propagandas materiālu īpaši jaun-iehrauceiicm
aizjūras zemēs, kam
jāiepazīstina sava tuvākā apkārtne
ar mūsu likteni.
rības labā deklarējam, ka s t ā v a m^
p a r nākotnes L a t v i j as
d e m o k r ā t i s k u iek ā r t u,"
piezīmējot, ka jānovērš daži līdzšinējā
pieredzē konstatētie Satversmes
trūkumi. (Pasvītrojumi visur mani.
— V. B.). ^
Tā ir pavisam cita valoda, un
būtu bēdīgi, ja tā būtu tikai tukša
deklarācija, Kuŗai darbi nesekotu.
Tai nav nekā kopēja vairs ar to nostāju,
kādu Ieņem A. Valdmanls un
viņa piekritēji, kfs (Valdmanls) Latvijas
demokrātiju dēvē par «purva
demokrātiju" (Brīvā Balss Nr. 5/34,
1950. g. 3 2.). Tai nav nekā kopēja
arī ar to valodu, ko līdz šim runāja
Latvju Vārds un kuru turpina vēl
šodien Latvija, tikai daikiz krasākā
un neiecietīgākā veidā. Vai nebūtu
pienācis laiks arī L C K un Latvijai
par šo lietu padomāt?
Bez ^ūsu Uelā un tālākā kopējā
mērķa mums i r arī vēl cits — t u v
ā k s un š a u r ā k s m ē r ķ i s,
patiesībā līdzeklis Jeb ceļš, pa kuru
lielajam mērķim tuvoties. Tā ir
mūsu organizēšanās, mūsu kc^Jas
c e n t r ā l ā s organizācijas izveidošana.
Arī šinī Jautājumā mēs nevaram
saprasties. Par to Jau runāju
savā Iepriekšējā rakstā, bet neskāru
šīs organizācijas mērķus un
u z d e v u m u s , par kubiem arī nav
vienprātības. Un teisnl pašā pēdējā
laikā ar pag. gada novembra L C P
Imbshauzenas sesijas un pag. g. 30.
decembra Latvijas numurā publicētiem
L C K lēmumiem radīta vislielākā
neskaidrība.
Ja līdz šo lēmumu publicēšanai
runāja par v i e n u latviešu centrālo
(vispasaules) organizāciju un
domāja ar to LNP, tad tagad ar 30.
dec. deklarēta vēl o t r a — L CK
veidojumā. Tai ļoti plaši, visus
emigrācijas latviešus aptveroši, u z devumi
kā «latviešu trimdas kopU
bas veidotājai". Un B E - R A pavadrakstā
jeb paskaidrojumā, kas ievietots
tanī pašā laikraksta numurā,
publicējot Iepriekšējo lēmumu, vēl
sacīts: ,, J a nu Latviešu nacl |
Tags
Comments
Post a Comment for 1950-03-29-04
