Bavarijas Latviesu vestnesis, April 11, 1951

              L A T V I J A Trešdien, 1951. g. 11. aprlU
PETIMII ilMANIS
Piezīmes par Ligotnu fekabu
AiiMis mim spdē aniosid
VBSTULB LATVIJAI NO ASV
I
1949. g. lagllja 75 gadi kopš dzimis
LIgotņu Jēc^bi. Viņa dzimlanaft diena
pagāja laikrakstos ueatzlnitSta — kē
daža laba citt 75-gadniekiu Tagaidēja
jauni, j i , pat vidēji paaudze damdz
par viņu vairs nezina, varbūt pat ne
to, ka vim iBtais virds Jēkabs Roze-
Ir gan piielslaim Jūlijs Roze. (Jizej-
Diakfl un di^imatuigs, Jānis Roze, grā­matu
apgādnieks. Jā, Jāņa Rozes un
Jēkaba Roa^es -~ LIgotņa likteni ko­pīgs
tas, ku abus viņus aiiveda meži-oāmi
«vēsumi 1941. g- jūnija Saus­am
nakif, Līgotņa Jēkabti pats loti
daudz rakstījis, par viņu rakstltj; —
vifimaz nopleini, objektīvi — maz.
Tiesa, par viņu nav tik gluži viegli
rakstu. Knuta Lesiņa tēvs Valdis Le-siņi
ari bjija labs rakstnieks, tikai
gaužām niaicraSigs. Vienā no viņa pē­dējām
novelēm kllds vecāk» virs, ie­mīlējies
jauna meičā, pastaigājas ar
viņu. Meič.1 stāsta, ka viņai daudz
darba, piem.^ nupat skolotājs ind^avis
rakstu domrakstus par tematu: Līgot*
ņu Jēkaba iao:icīme mOsu rakstniecībā*
Nezinot* :ko rakstīt. Kāds no jauinā-klem
literritilrvēsturniekiem man Elgā
teica: LIgotiii«i laikam esot Valdi Le-siņu
nokaitinājis, ka tā par Lfgotni
zobojolies. No vienas puses šāda pa*
zobošanās rāda, ka daudzi par Līgot*
ni nebija aurrstās domās, no otras —
jā, tiešām par viņa nozīmi grūti rak­stīt
ne tikai minētas noveles ģimnā­zistei.
LIgotnis rakstījis dzejoļus, isti*
stus, lugaii, bet sevišķi datudz darbo­jies
IiterālQr.ļi6 vēsturē un kritikā. Un
te viņa iipritsdumi bieži bijuši tik
strauji, virupuslgi^ nepārdomāti, pat
dīvaini. Viispēr vina kritiķa darbā
daudz žurnālistiska, avlžnieciska. Bet
bieži viņa sajilsmas dedzigums un
īstums ļāvis labi izprast apceramo
autoru, viņai sir^nlguras apgarojis vi­cu
viņa diirblbii.
Bērnībā, agrā jaunībā ar prieku un
sajūsmu lasīju LIgotņu Jēkaba dze­joļus
Jaunā Ražā, dažās antoloģijās,
viņa naša dzejoļu krājumos Rozes un
Laiviesu mākslinieku
koncerti Zviedrijā
Zviedrijas latviešiem patlaban kon
cērtē L- Sepe-Eše prof. Jāņa Mectlņa
pavadījumā. Aprīļa sākumā uz Zvled*
riju devies ari mūsu čellists Valdis
Zaķis, lai kopi ar L. Sepi*Eši un pia
nistu Olavu Rootsu koncertētu ari
zviedru klausītājiem. Bez šiem pa­redzēta
ari virkne instrumentālo kon
tertu ar V. Zaķi un 0. Rootsu. Pir­mais
koncerts 7. aprīlī Upsalā, tad
9. apr- Erebro, 12. apr. reprezentāci­jas
koncertu Stoktiolmā, 14, apr. Ve-sterozā
» 15. apr. Norkepingā u. t. t.
29> aprīli V. Zaķis spēlē<i Bokeirlni
čeilo koncertu ar Vesterozas pilslitas
siinfonl^o oirķestii un prof. A. Norīti
pie pults. Pēdējais patlaban vada Ve
sterozas pilsētas simfonisko un ka­merorķestru
Prof. A. Norisa iecerētā
stīgu kvarteta dalībnieki dzīvo itris
dažādās pilsētās, kas regulāru dairbu
padara tikpeU kā neiespējamu, kādē
par jauna kvarteta nodibinišanos ru
nēt vēl pāragri. Interesanti atzīmiēt
ka pēc kvairteta pirmā atklātā kon­certa
zviedru prese prof. A* Noīrit
atzīmēja par mūzikas burvi — tn>ll-karl.
Vi;.
ērkšķi (1903). Pusdienas tveicē (1904)
u. c. Atceros, kā es sajūsmā rūcu kā
dziesmu vārsmas no kāda LIgotņa ru­dens
dzejoļa: „Pa tukšajiem laukiem
Viens staigāju, Kā vasaras pēdas Vēl
meklētu- Kur mani draugi? Kur jaut­rā
balss? Vējš dzied kā kapā, Ka
visam iir gals." Atceros cita dzejoļa
beigu virsmas, tā laikā vispār visai
populāras: „Kas šaubas un bīstas, tie
ceļmalā mīt. Tik drošais noiet pie
mērķa, vai krīt." Bet īpaši aizkusti­nāja
ļoili vienkāršs un ļoti skaists
dzejolltii, kur arājs atvadās no sava
agri mirušā dēla, beigdams: „Laukā
auzas paliek baltas. Kuplie mieži
briest. Rudei». Drīz es projām steig­šos
Tevīm roku spiest."
Ķēniņa J&unības literatūrā lasīju
Līgotņa rakstu par Angliju, it kā ie­domātiem,
vārdā sauktiem draugiem
rakstītas vēstules veidā. Sevišķi iz­cēla
to, ka Anglijā nav cenzūras:
„Tādus izteicienus kā pie mums laik­rakstu
vēstulniekos — „No mums ne­atkarīgu
iemeslu dēļ nevaram lietot",
,.Negāja" u. c. — Anglijā nepazīst"
(Un taču šo vietu LIgotņa „Vēstulē"
cariskā cenzūra nesvītroja vis!) La­sīju
temperamentīgās LIgotņa kritis­ka
apceres un plašās recenzijas par
grāmatām J. Veismaņa mēnešrakstā
Vērotājs un paša Līgotņa rediģētajā
almanachā Rīta skaņas, priekšrevolū-cijas
pavasara nojausmu pilnā krā­jumā.
Tikai Līgotņa stāsti man nepa
tika, nelcad nepārliecināja, arī vēlā
kos gados viņa plašākie darbi Jaunie
Indrāni (1923), stāsts, kur mēģināts
rādīt Blaumaņa jauno Indrānu dzīvi
pēc veco nāves, un vēsturiskais Rein­holds
Lones (1924). Ļoti interesantā
viela abos bija ļoti neapmierinoši iz
veidota.
Gadsimta sākumi LIgotnis bija. tā
sakot, redzams un cienīts literārs dar­binieks.
Bija tomēr necienītāji, īpaši
Andrievs Niedra. Savā slavenajā ap
cerē par aklo fantāziju viņš taisni
pāris LIgotņa dzejoļus (autoru gan
vārdā n4!!saukdam6) izlietoja par ak­lās
fantāzijas paraugiem- Citur viņš
minēja LIgotni kopā ar dažiem sīkā
kiem rakstniekiem, apzīmēdams šo
kopu par „plrkstu garām zivtiņām"
par ko sašuta Ed. Treumanis savā
Zobgaļa kalendāri. Vēl citur Niedra
rakstīja: ..LIgotnis tikpat maz var būt
par dzejnieku kā krāsu aklais par
gleznotāju." Un tomēr Llgotnim dažs
tiešām Jauks dzejolis, viņš vērtībā
progresēja. Darbības beigu posmā
viņš mīlēja rakstīt (un diezgan veiks
mīgll) balādes, bet lirikā bija manā
mi reliģiski pārdzīvojumi. Sākumā
bija sociāls Ņekrasova un Zvārguļa
radinieks.
Pēc revolūcijas pirmlaiki Lifgotnis
pievienojās marksistisko kritiķu sāk
tajai kampaņai pret tā saucamajiem
dekadentiem, gan nebūdams mark
sists, tiltai ..progresīvs", kā tai lai
kā mēdza apzīmēt. Viņš uzbruka pa
rastajā dedzībā, un viņam tikpat de
dzīgi atbildēja ..dekadenti" - Kār
lis Skalbe, Akuraters, Krūza u. c. To
mēr tai pašā laikā, rakstīdams pa
V- Egllša pirmo dzejoļu grāmatu
Elēģijas. LIgotnis ārkārtīgi cildināji
Eglīša pavasara dzejolīti ..Zilgmāji
skaudrā asaras slaka", pa rindiņa
vien to artalizēdams. 1908. g. viņš
Austriņu par kādu dzejoli apvainoja
pornogrāfijā, bet vēlākos gados (Br!- ^Klausieties, Augost, man stistt.
vajā Zemē, 1920) nopietni un ar i i - ka jūs savā dzimtenē esat bijis ak-pratni
apcerēja Austriņa poēmu Ne- tieris. Vai jūs nevarētu šo piekl-cilvēks
(darbu, kur arī daii saskati- dien piedalīties mūsu skolas vakari?"
a pornogrāfiju), par ko nopriecājās jā savu aktierisko kalpotāju Augu-
)ats Austriņš un bija Llgotnim patel- Utu Mitrēvicu uzrunā EndikoU kol
cigs. Pēcrevolūcijas gados gan Līgot- ledžas vadītāja
nis, protams, visvairāk atzina i.pro-Uaut kur skolas
gresivos" un kreisos rakstniekus. Jau blakus telpās, ap-no
jaunības viņam tuvs draugs bija 5a§ram starp vir-
Antons Birkerts (ilgus gadus pārak- tuvi un priekšna
stījās vienkārši Antons). LIgotnis ļoti xnu.
augsti vērtēja Antonu, likdams pat garuna. protams,
Irlakus Porukam un Rainim, atraz- ^ ^ ^ ^ angliski, un
dams Antonā īpašu virzienu — „reā- j^a^ag^ Augusts
lo simbolismu". Par to bija ko smie- ātrumā
ties «dekadentiem" (tā laika Laicē- L^^^j^-^^ tekstu
nam u. c). nav īstā skaidrībā.
Bet visvairāk LIgotnis izcēla Andr. . . . ^^j^^j^^
Upīti, var teikt, viņš taisni iezvanīja ^.j ^^^gj
Upīša slavu, īpaši daudz rakstīdams L ^ j ^ ^ -^g^
i ki daudziem citiem
Upīša lominu Sieviete Ligotms lak- teceiotSiiem. Bet
stijft. ka tur esot glems. kujatLj M uirunStSia
.skrāpēdami no atmiņas neizskrāpē- -eanšaubāml ir vi­si".
Ar io darbu lavieJl varot Ieiet ^1.
Eiropas literSlūrā. Atkal bija ko lo- ' " T j '
botia Ed. Vulfam u. c. Savukērt Upi- vinu
tis slavēja Līgotņa liriku savā vejtu-teiadi piektdienas
re. Tomēr laiki drīz J ? f J / ^ ^ K iu'mā t^^^^^^^
kļuva aizvien kreisāks un sp«"g« ..ikiie. „o aicina
agresivSk*. LIgotnis driz viņam bija f^^J^J»^
[Otņu Jē« j«-u-pltis
li
ja kā izsmieklu!), bet 1940. g.__(kuuu, ^^^^^^^^^ .edzēt.
stikli, ka Endikota kolledžas ,Jani-tor"
s īstenībā ir ilggadīgs un slaveni
latviešu aktieris un var atskatīties
ut 27 aktiera gaitu gadiem gan ui
Rīgas teātra skatuves, radiofonā un
filmā, gan ari latviešu trimdas teātri
,.Jē-kabs"
(šādu apzīmējumu UpUis Heto-^^,^*.^^*V,fu
tikai „mūsu tautietis LIgotņu
P^g*^j^ģļ Otrkārt, būtu ar!
radiorunā un Cīņā) LIgoniis Upitim ^^1^^^^
jau vars tikai LI^-^ ^'^f.^^^^^^^^^^ lietas ..taisa",
naca 13. jumjs. J^^^^^^ ..Oh yes... OK.ITTiank you very
no Līgotņa ..atsķēlās ij^*» ^^^^^^ samulsusi atbilde, bett
Līgotņa senais draugs Teodors Zei- . . „:i^sniSft„sx,
sacīja: neviena'm^ '" da.tLiamirgo, to^un% evJTiēeknnaaabm«a ' lHag.edarāda-ha «ļ^ lJe^«d^«^ ^^*P^^ »^r^n^S^k^ ^ Mitrēvlca kundze:
sļtaitiim" | ..Klausies, kolledžā runā, ka tu uz»
stāsies sarīkojumā?!"
i / n i T l 1 D X C r u D n K n V A l sarīkojumi? Ak tai piekl
l\ULTUKA5 CnKUNlaA dienas vakarā. Tev skaudība, ko?
ABOviti Mltrilvlct MfiUvoiif Mvtt plraajal
n latrtUņii ikituvet
puBisu SHvili Berihoide-oioitņ*, kis Udi viņš augstprātīgi atsmīn sievai, ar!
Sira ipēisii koncertcikio Uragva)at vautt agrākai aktrisei. .,Esmu ielūgts, sa^
radiofona, aobeidioi ciklu ar latvialo ikaņ- pŗ^^ļ ļŗ ļ^^^^^ J^^ŗ padzirdējuši, kSS e«
darbiem. laņēniMi utalclalinatt «"tātltaM; . im nii Aicina Interesanti!" BucnosaUetas roidltāļS. P*r P(^tnu, un nu aicina, inieresanui
Mara nolika pUnitta V. Kviaia on dilt- jj interesanti gan. k i tu bez va-d&
tālas l . Cannltet koncerti VeitaoBtā. Ka-ļ, . ' «-.uw*nfl«iimlftml"
aads. Aprīli piredzaaa H. Lfites «n v. lodas uzstisies ar priekšnesumiem!
Slola kopīga nīsUSaBāi Monireais. /^^ kādiem priekšnesumiem? Esmu
KarlkOgā, Zvlcdrlft. fraačtt «Skilas H- l i ^ t . - ^ ^ , ^ . • r . , ^ » ; \Āmn wjiri/IT»« •tādf bei Sraka. BoiiSra. Pikaso Bao iic.p«iQgt«. saprOtl. •. Man parādīts
pledalī]ā« ari lalvlcSu gletnott}! Reinholds gods!"
KalnlņS on igaunis Vilarls. Kritika pldējo pārliecinies pl© melnā
^r^^^fU!:^:''^ dēla. kur balts uz melna izsludināta
Ņujorkā isaflclt SInklera l)utia JaonIkaU tava UZStiŠaniS."
'''m!nJ:rX"\^Lu pH-eu u..rt. Augusts saķer galvu: ..Nevar bul!'-
Bernadots uzņēmies SI gada protekloritu I Ilgi Staigā pa istabu. bet nekO IZdO
par vlsien Nobela prēmijas laureālte» • • • m ā t . Ja rell IzsludlniU, kaut kas ji
dicinā. Tiem bōs brīva celofiana pa Bi«tum-I,^,^ A ••*»;i,i»^s- kr,».. «%iriir n o 2r
vāciļu uo oitureunās UndavS. Atteikšanas bulu pārak neēr
Sofflu nelais kultflras mē«iSraksti Kuva ta. Drīz vien arī atsaukti atmiņā vai>
dau pēdējo mēnešu laikā pubiicēfu trīs Uģļ^j mīmiski tēlojumi no pagātnes:
V. Strēlertei darbm: die|otas PlUitt nakti,i«, ^ ^ u « « * . «nf» » ^ i . « k«!H v«
Andante cantabile un aoneto N i m Itrbonta. meitenes fatavojas m b ^ l i , kā
Kingsvela aulā, Londonā. 2t. ļoiijs notiks jaunek|i no dažidim aprindim at
latvieSu inftrumentālās raūiikas JaundarbuUlāj pirmo mīlestību, kā pasaulsla iur*»/V°.T»":pi.'niu«XrM:^^^ mazikl dinģē orķestrus... Tu.
diņa un Alb. Jēruma darbi. Piedaiisieif D.lvarētu iztikt vairāk ar mīmiku vien.',
Kokere. K. Bidiņa un J. OioiiņS no zvled. ^itrēvica uzstāšanās plektdiena4j
AprlU ns Zviedriju koncertceHnmi dosies v a k a r ā kolledžā tūda| klūst sensāci
iicilais baritons Bob. Briedis, kas |a« koi* ja, un nākošajā sarīkojumā viņu jau
iu.* ur« '".'i'MIU'»» 0"^'^"p'***»""**
skālā un dziedātis ari Bomas iiUiarmotti|i, nu komēdijas Klaudija uzvedumā, kā
Vatikāna radio, Florencē, Pariiē un dtnr. ļ da ārzemnieka lomā, kam arī valo
30. martā Adelaidē noUka Elīnas Zālītes I j . . «rrilrumt ««K«-i».« M>f ^ r . tt
drāmas Sveiās asinis lirSde. l.uqu umda trukuml nebutu par trau-
AITA ansambli», un iaJā piedalI|Bs M. Me- cējumu. Ari SI UZStāŠSnāS gust VlSlle
tere. V. DuipiņS. o. skrasuņa, H. Vaitere, hgko piekrišanu. Klausītājiem Mitrē
'•A^aTrlkā"ou'^t^«^^^^^^^ palīdzību .uai vi^\*veš8dā izruna pat sagādā prie
uz skatuve» ticis A. Priednieks-Kavarra, k u ku. Izrāde beidzas ar Slavējamiem
pēc ossiāšanās Milānā dosies oi stokkoinu. I Augusta panākumiem, kolledžnleki
orķestri. Vācu presea kritika ļoU atsaucīga. I lē un Intervē. Vietēji prese izcel ap
Neko netraucē arī tas, ka tvtik
viņā nokrustīts gan par Mitrivick^ (ia
Kfiltrivick. Iecienīti darbinieka Ao*
gūsta talants atkiits, un viņi nu;HQ«
vis par pirmo latviešu aktīvi, ku
ufstijies uz amerikiņu skatutii,
amerikiņu ansambli, amerikiņu logi
ttn amerikiņu valodi.
..Kas tur tie intervēti ji un fotogrā­fi
bija, no kurienes?" prasu Augt)*
stam.
,.Kas nu tur viņus visus var la*
prast' Tu jau zini, ka man ar to a&g»
lu mēli iet baigi grOil. Bija no n*
dio. televizijas. pat kino. Varbūt kis
iznāks...?" šķelmīgi nosmīn viens M
populārākajiem latviešu aktieriem.
Amerika ir plašu varbūtību un Iii*
migu iespēju zeme, varbūt ari As»ļļ
gūstam laimējas... Un to viņam Ti»!ļ
ram no sirds novēlēt-
JinU ls|t|l
B ruki a i n ā . Masačuzetā, apfIS.|
Opera, balds, icairisi
filma
Bordo eptra lomdea partSt plias
usvest 2oria Biiē atstāto operu i i t l i !
migalf. Darbu nenobeigta atrada fi
Lielāt operai diriģenti Biiērt, ku ul
ponē)ls tā nobeigumu.
Bomā retlsora Alesandro Blutd
ttiņem filmā Gabrlela Danunclo
Uguns, kufā viņi tēlo savn mllMflbi
kādrelt pasaulslaveno skatuves mii
Eleonora DOtl.
L o n d o n ā kāda iilao sabledrlli
lēmusi gafivot filma par Šekspīra dtiff
Blēardn Todu tltullonfi.
L o n d o n ā pārfilmē BIcharda
operu Salome. Galveno loma tēls
deiotāfa Ludmila Ceriņa.
M t n c h e n ē no 1. Udi Sfl. ]ail|aļi
tiks vasaras svētku spēļu. UtvaŠIt ^
Cosi fan tutte un Doa Huaau; B.
Salomi. Botu kavalieri nn ArtadnI
B. Vāgnera Metstardrtedoņns, TriitaBi
Iioldi. Skrejolo kolandIeU on Tial
arf H. Pficnera Palestrinn. Diriģēt I.
bērts, E. Jochums. G. SolU nn B. Hegiii.
InvrUIa vmm
MMIM ū^Ukm iūcš
R O M A H S
(63. turpinājums)
Vāciešiem bija daudz kritušo un pamatu ieroču — lož­metējs,
smagie mīnmetēji un šautenes, bet visu savākt nebija
laika — bija ievainots bataljona komandieris, un, pagatavojuši
no kokiem un segām nestuv€«, virli to nogādāja pie trosa.
Komandiera i^'Vainojumi bija smagi — sašauts vēders, plecs
un kājas, bet, visiem spēkiijm mi&ģinādaras pārvarēt sāpes,
viņš vēl no laesluvēm vadīja kauju.
„Zēni." viņa vārdi nāca smagi un saspi^ti pār lūpām, „ka-mēr
vācieši nav atjēgusies, turpiniet uzbrukumu!"
Kad pēdējie vācieši bija izklīdināti, rotām ap deviņiem
vakarā izdevās apvienoties im lēnām virzīties uz priekšu. Lai
no jauna neiekļūtu vācu ielenkumā,, bataljons virzījās pa šau-riem
sānceļiem, neizbrienamu dūlanāju un pa sakņainam
mežu takām.
Kratidamiee; uz nelīdzenā ceja un cīnīdamies ar sāpēm, ko­mandieris
mēģināja dot vēl dažas pavēles, bet tad viņu pār-ņtoa
nesamaitā. Likās, ka zēniem šī vīra cicšan<is divkāršoja
spēku, jo kad meža malā atkal parādījās sakoncentrēti vācu
spēki, tie metās kaujā ar tādu sparu un niknmnu, ka pēc īsas
sadursmes vāciešiem bija jāatstāj mežsarga mājas, kur tie
bija nocietinājusies.
Pieķērušic?s nestuvēm, puiši uzmanīgi cēla no ratiem koman­dieri,
lai atbrīvotajās mājās to pienācīgi apkoptu un pārsietu,
bet paraudzījušies tā pelēkajā sejā un nevarīgi nolaistajā
rokā, vīri saiskatījās un atsedza giilvas- Komandierim vairs
nevajadzēja r;ekā — tas bija kriti* astoņpadsmitā novembra
kaujā, ticēdams šīs dienas mūžīgumiim.
Pārklājuši saplosīto ķermeni ar Uitvjjas karogu un iedegusi
galvgalī trīs vaska sveces, viri drūmam un cietām sejām
izgāja cauri mežsarga istabai, lai ļpēdējo reizi atvadītos no
kritušā.
Tomēr kavēties nedrīkstēja ilgi kuru katru brīdi vācieši
no jauna varēja sapulcēties uzbrukumam, tādēļ vīri steidzās
apbedīt komandieri un devās tālāk.
Pēc n:knā<s kaujas un grūtā pargdijiena puiš- bija noguruši
un izmocīti, daudzi kliboja vai nesa saitē pakārtu roku,
taustīja pavirši apkoptās brūces, kas sāpēja un asiņoja. Pēc
pāris stundām viņi apmetās kādē purva malā, lai atpūstos un
apkoptu ievainojumus, jo tālāk iet lielais vairums vairs ne­spēja.
No purva cēlās migla, un lipīgs drēgnums ložņāja pa saplo­sīto
apģērbu skrandām, stindzināja izmirkušās kājas un p i^
pampušos locekļus.
..Manis pēc lai pats purva velns mani parauj, ja es tagad
nedabūju apsildīt nagus un applaucēt iekšas ar malku karsta
šķidruma," not^ca kaprālis Vērdiņš un pētīja pelēkās debe­sis
Varu derēt, ka šitādā miglā mūs neviens neatradis —
vajadiiētu tomēr ajMildltles."
Pacēlis acis pret biezo miglas 8i«iu, kur ienira un iznira
neskaidri stāvi, Juris izšķīrās — tik ilgi drīkstēja Iekurt uguni,
kamēr uzvārās katram pa krūzei karstas tējas ūdens, ko pa­smēla
turpat grāvī, garšai piemetot sauju brūkleņu mētras.
Viņš nu bija palicis vecākais grupā, un ar lielāko kaujas
pieredzi, — un pēc bataljona komandiera nāves uzņēmās
vadību.
Gandrīz katram kabatā bija paglabājies pa cukura grau­dam,
arī pa lāsei spirta, un kad brūnais grāvju ūdens sāka
mutuļot, viri kāri pieplaka skārda krūzēm un kausioiem, ne­juzdami,
kā tiem čulgās sarāvās lūpas un mēles. ī^th ātrumā
bija paspējis noraut arī zābakus, lai apsildītu slapjās kājas,
bet jau pēc dažām minūtēm nāca pavēle uguni izdzēst, un
vīri palika tumsā bpz gaismas un siltuma.
Pēc ŠIS nakts sākās neziņas un satraukuma pilnas dienas.
Virzīdamies aizvien tālāk pa mežaino apvidu, vīri uzmanīgi
pētīja apkārtni, iegriezdamies pa reizei reti izkaisītajās mā­jās,
lai izlūgtc^ ko ēdamu, jo pārtikas krājumi bija izbei­gušies.
Zemnieki deva, cik spēja, tie bija šo to arī dzirdējuši par
novembra kaujām, un zināja stāstīt, ka vācieši pametuši vai­rāk
nekā div: simti kritušos. Tomēr vajātājus nekur vairs
nemaniļja. un pēc ilgas klaiņošanas Juris nolēma apmesties
kādās mājās Abavas krastā, kur saimnieks solīja izgādāt pa­jumti
un pārtiku
Izvintljis izlūku grupas un priekšposteņus. Juris ar pārē­jiem
vīriem palika uz vietas, lai salabotu ieročus, apkoptu
ievainotos un sagatavotos ziemai.
^ļjs dienās, kas rāmas un aukstas aizvien dziļāk grima de­cembra
tumsā, steigdamās pretī Ziemassvētku gaišumam. Jurim
b:'a d^udz laika pārdomāt nākošo ciņu izredzes un iespējas.
Bija skaidrs, ka vācieši ātrāk nerimsies, līdz pēdējie d
spējīgie viri būs izklīdināti un iznīcināti, tādēļ bija Jl
modriem un jāsagatavojas uz visļaunāko.
Bet viņš zināja pārāk skaidri, ka ilgai m nopietnai pi
stibai drīz aptrūks munīcijas, un ka tomēr reiz būt j i a t s^
no atklitas kaujas pret daudzkārt spēcīgāko pretinieku. Tl
atlika vienīgi sadalīties pulciņos un turpināt savas galt'
pašlepns. Varēja vai nu virzīties uz jūras pusi, mēģinot tl
pāri va Zviedriju, vai ari palikt mežā. gaidot tālākos iiol
kūmus.
Pats par sevi Juris jau sen bija skaidrībā — savu solljv
viņš aedomāja lauzt, un jūra viņu tādēļ nevilināja. TOLP.
visiem spēkiem viņš vēlējās nokļūt kaut rehi Ventspili tt
ar! aizsūtīt tu turieni kādu ziņu. Pat kauju brīžos viņa V
clja ilgāt, un dažbrīd xiņš vēroja sevi lielā nesaprašanā
tās bija gluži jaunas un nebijušas izjūtas viņa dzīvē.
Pirmā decembra nedēla virzījās uz galu, kad kādā si
dienā bataljona atlikušos vīrus iztraucēja jauns vāciešu
brukums.
Visgarām Abavai nostādīti© ložmetējnieki un patšautsnl
šķaidīja niknu uguni, bet vācieši mīnmetēju un smago isrc*
aizsegā mēģināja celties pāri upei. Pirmo uzbrukuma v^.
puiši atsita ātri, iegūdami ložmetēju, granātas un saņemdi
gūstekņus, kas zināja stāstīt, ka vācieši uzbrūkot ar vic
pulku un vairākiem bataljoniem.
Padzirdējis šo bargo vēsti, Juris sadrūma un viņa noviļi
jušā seja kļuva vēl cietāka un asāka. Izsūtījis izlūkus, v*«
mēģināja nosprostot katru svarīgāku vietu Abavas krasti
ložmetējiem un patšautenēm, un nepacietīgi gaidīja atp
zamies savus puišus.
Tie vairs neatnāca.
Toties asa un nemitīga apšaudīšanās turpinājās visu dlu
līdz. tumsai iestājoties, uzbrucēji apklusa un puiši sapulcēji
savā iepriekšējā apmešanās vietā. Daudzu trūka, daudzi bi]
ievainoti, tomēr pa dienas kauju bija saņemti arī desmltir
gūstekņu un ieroču.
Septītā decembra rits atnesa sev līdz vācu Izlūklidmalli
rūkoņu, kas mēģināja kapāt vīrus gan ložmetējiem, gan
lielām gaisa mīnām. Visa diena pagāja smagās cīņās, pl
zām atkāpjoties dziļāk mežos un mēģinot jaukt vāciešiem
das, lai tie neu^taustītu galveno spēku atrašanās vietas-meija
aizvien draudīgāki gāja uz beigām, un Juris izfflifi
juta tuvojamies brīdi, kad būs jādod pavēle vīriem izklli
lai tie mežos paglābtu savas dzīvības tālākām dienām.
(Turpinājums sekos)
*»».li
* n p l c
'Vi"Sun «f»
luZETE
Ikii. M 9' 9'
Konriliji.
Hr kilBiMi Itjta
Sirdi piguri «pstij
b littjo It TIti
J( BikiM Islt bn
He iigio on grūt
IILI
lilija Dirn miersl
Imtmandoil,
^ ll«i« OB grfltlB
iiu
Oziffl. iļ
^MJ*Mti 1851. g. u\
martā
lANlsI
g.Ji jv
• • • • •