Bavarijas Latviesu vestnesis, September 22, 1951

              %l\!Sxppk vienībai
I t l ^ d lieli m$Ti i2«
i:^!^ i r ' l a b i . Vienoti?
ļodiea,, ^ ir, napiecieii»
.oi^'tļ^ '}aubl8.<Kat
lļa.mes varStu^ieihi:
iplisku. revolOdi
5.;j8yte8ttt> bet. īš
vlenS laiki i
sviestu, t§ par l i
Šoreiz pastāstīju kādu teiku j IĶ-jģ^
uzmanīgi.
tafvijā kādās mājās dzīvoja tfivs
p māte ar eavām divām mazām
ineitenitēm. Tēvs strādāja tīrumos,
giātd apkopa mājas soli. Abas mei­tenītes
bija brīvas kā putnēni. V i -
1^ mīlēja cauru dienu skraidīt pa
pUfalmu, jautri lēkāt, dziedāt un
imieties. Pagalmā varēja draisko-tie^
pēc sirds patikas,
Htabls tik labi neveicās. Tur plo-lot^,
bieži vien izgadījās apgāzt
kļdtt Isrēslu, saplēst trauku vai, ne-dod
Dievs, saspiest pirkstu durvju
i;raugi< Tad lija asaras pār vai­giem*
Tāpēc māte pamācīja, ka va­jagot
staigāt vaļā acīm, vairāk vē-lot
un klausīties, tad tā nebūšot jā-Ģ^
īķrtots un nenotikšot tik daudz
9lktt otiaimlšu. Vai meitenes sinot,
%i koki runSjof? Nē! Katra Ite-tiņģ
MM, katrs kukainītis ārā va-
.jot kaut ķo pastSstīt. Vajagot tikai
td(iai^Ii^« Vecos ladkos bijis ia-
1 ^ Katrā mijā loituši māju labie
Tie riipējošies par daudziem
i t t t o »SJB$ darbiņiem, bet visvai-rSk
par ugmii I samiņlL Tie nterectea-iri
fidijuši ap ugunskufu un nelā­d
i ugtmii nekad izdzist. Senos
liftos trgiud iekurināt bijis loti, loti
ģrOtI* .J^laik nebijis ne sērkociņu,
iļs šķiltavu^ Uguni ieguvuši, koku
pret' koku ilgi beržot. Be; tam labie
g^rii^ ravējuši dārzus, uzposusi ista-l;
«i(>8ia:)K9ijuši traukus un sargājuši
mim bērnus, lai tiein nekas ļauns
lleatgfditos.
Vai tagad So gariņu nekur ne-
—, )autāja ^ meitenes. Māte
ka vienās otrās mājās laikam
V bet viņu mājā gan vairs ne-
ApJaunaga laiku mfedtenēm iegri-Ķ
paklejot pa balto lielceļu, kas
ļlķ garām mājai, m drīz vi^n viņu
pje^ noņirbēja lielceļa smiltis. Tā
ki/neviena ceļā nesatika, meitenes
iedomājās paklausīties koku valodā.
1(arbilt ņo tiem dzirdēs, kur dzīvo
jirļņi..
;Drīz Jau sākās nepazīstama ap
t t l M . Vienā pusē celam viļņoja
^ i ^ i l s ezers, niedrēs pakšķinlfa
pīl^; Apkārt ezeram auga dažādi
koti., Vistuvāk mirgoja skaista, bal
\Ķ^m birzs, tālāk egles un prie
iķf tad liepas. Vienā pakabiē dre-jbfijk:
apšu birzīte, bet otrā ievas
sitdija kā sniega kupenas. Ai, cik
^ailU un neparastu Jautās bērziem
pirmajiem, nosprieda meitenes. Do
sāts, darīts! „Vai tu, bēra, nezini,
^ meklējami mazie, labie māju
jarlņit Vienu mēs gribētu savās
nijās/*
Viss bija kluss. Koki neatbildēja.
Meitenes jau domāja, ka nieki vien
DUsot koku runāšana. Bet jāklat^ās
vel un labi uzmanīgi. Kā tad! Lle-lajcais
bērzs klusi ieskanējās: „Ga.
nņi vēl vienmēr pulcējas pie lielā
meza ugunskura. Pie ugunskura ir
gariņu māte. lielā liesma. Viņa z i ­nās
visu par ganņiem pastāstīt
Meklējiet tik ugunskuru aiz ievo
krūmiem."
Bija jau krēsla un m^enes tālu­mā
ieraudzīja uguni mirgojam. V i ­ņas
čakli devās turp. cauri priežu
«lāviņai, liepulājam, apšu binei m
ievu krūmiem. Pa celam meitenes
redzēja daudz sīku, zilganu guntiņu
steidzamies uz to pašu pusi, kur vi­ņas
— uz lielu ugunskuru. Te nu
bija lielais ugunskurs. Zilganas gun-tiņas
dejoja pa sakrautām pagalēm;
Reizēm izsprakšķēja' v^els bars
dzirksteļu, pēc tam atkal sarkanas
liesmiņas apvijās pagalēm, Pfe
ugunskura sēdēja kāda sieviete un
to uzmanīja. Meitenes geja tuvāk;
Padevušas labvakaru, jautāja, vai
viņa neesot lielā liesma — mazo
labo gariņu māte? Jā, tā viņa esot.
Ko viešņas vēloties? Lielā liesma
pasmaidīja, tā meiteņu satrauktos
prātus nomierinādama, un aicināja
meitenes apsēsties pie ugunskura
un domāt dzi^mlņai ceturto rindu:
Kad apcteiest uguntiņa?
Auksta paliek istabiņa,
Lai top silta istabiņa
Tiklīdz viņas ceturto rindiņu at­minēšot,
tā redzēšot mazos gariņus.
Abas meitenes apsēdās uguns tu­vumā
un domāja, domāja... Kāda
gan ceturtā rimMņa dziesmiņai?
oAi, tas taču tik'vienkārši!" iesau­cās
viena no meitenēm: ,.Jādedz
gaiša uguntiņa!"
„Taisnība!" teica lielā liesma.
„Bet kur gariņi? Mēs viņus ne­redzami"
bēdājās meitenes.
^mōsu^ laikraksti 5
^yāS' iegiit Interviķ
|&u.^Uz jautij»
;viņS , k i apvlenotlJ
jfsona varētu <W
aiz. dzelzs
ļdēja. ka viņa lilgt^ļ
utai paliit i 2 iW
ļā visa ļ m !^
diena nāk, kritti
iivēlēties savtiii
jx, vai brīvā l i *
noteiktus '^\^ Ķ
apspiestajā Jiropi
ļdēja^ainS, g ^ J l
padome SU88btt|
ūnijas oigat^ifļ
1 ^ , pieaicinot I
iistāvjus savfe I
problēmas a r i *
M domām, 9%
izceļošanu par
tatīt nevar, ļ
Jūnijā pagāja tieši simts gadu.
kopš pirmo reizi publicēja rakstnieces
Herietas Bičerea-Stovas stāstu Tēvoča
Toma bOda. LaikraksU NaUonal Era
slejās iespieda ši stāsta pirmo dalu,
Minētais laikraksts neatlaidigi cīnījās
par verdzības likvidēšanu. Aprindās,
kuras uzstājās pret verdzību. Tēvoč^
Toma bflda radīja spontānu sajūsmu
un pamudināja uz vēl lielāku cīņas
dedzību. Kad stāsts divus gadus vē­lāk
parādījis grāmatā, izdevums atra­da
daudzus draugusi un to lasīja gan­drīz
visā Amerikas kontinentā. Tikai
3 gadus pēc grāmatas iznākšanas'kāds
dienvidu štatu apceļotājs ^aplieci^iāja.
ka ļiandrīz nav mājas, kurā uebōtu
Bīčeres-Stovas stāsta. Bija arr daudz
pretizdevumu.
Pieredze rādījusi, ka literāriem dar­biem
politisko uri sociālo lēutājumu
atUstībā nav lielas ietekmes TOai re­ta
grāmata varējusi lepoties ar šb
panākumu. Voltērs un Ruso ir franču
revolūcijas garīgie tēvi. Neviens no
viņiem pašu revolūciju vairs nepie­dzīvoja,
abi lielie gari. droši vien,
iausmās būtļinobālējušir redzot vir­zienu,
kādā attīstījās lielā franču re-volūclja<
Ar! Robespjēra labi domā-tais
mēģinājums uzsēdināt tronī prā­ta
dievieti. kā to bija iedomājies Vol­tērs,
piedzīvoja pilnīgu neveiksmi. Pa­stāv
arī pārliecība, ka arī - asiņainā
komanistisķā revolūcija nebūtu nori-tējusi
Citādi — kaut arī Markas ne-ļbūtu
rakstījis ne vārda.
tādēļ stāsts Tēvoča Toma būda ir
ievērojams un vienmēr no jauna ci­tāts
izņēmums šajā nerakstītajā liku­mībā.
Protams, Amerikas pilioņu karš
būtu izcēlies arī bez Šīs grāmatas, bet
liels jautājums tomēr paliek, vai tas
būtu attīstījies tādā virzienā. Tas.
ka Amerikas dienvidu štatos turēja
vergus, nebija galvenais pilsoņu kaira
iemesls. Kardinālais iegansts bija zie­meļu
štatu apņemšanās par katru cer
nu palikt pie valstu savienības, ka­mēr
dienvidnieki vēlējās sev paturēt
izstāšanas tiesības. Verdzības likvidē*
šaņu pieņēma tikai par morālo attais
varat jūs pašas. Vai nē? Tādu
sīku darbiņu mājās ir dawiz, kas
mazām meitenēm pa spēkam. Tā nu
jūs pašas varat būt labie gariņi, ja
vien @at čaklas. Ja aptrūkst pa«
domiņa vai uzmācas laiskums, pa<»
skatieties tikai ugunskurā, kā mazās
gunitiņas sadedzina lielis pagales
pamazām, palēnām, pie t r a pa!as
spoži spīdēdamas. J\xm ĪSO mela
nav jāved mājās neviens gariņš, jūs
pašas esat mazie gariņi!"
Vai esat uzmanīgi izlasījuši? Tad
varu pateikt: šī ir Guntiņu teika —
fabula. Pēc šīs fabulas mazas mei­tenes
B—tl g. vecumā apvienotas
nojūmu cīņas gribai, bet pats ic8r$ no
^Sakurt uguni, lai tetābiņa kļūst] tās guva savu morālo inspirāciju. ^S^^^
kaujas sauciens, kas prasīja daudzo
vergu brīvību, ziemeļnieku armijai
deva krusta karam līdzīgu garu, kas
bez šaubām, ievēfojami palīdzēja kal
dināt vēlāko uzvaru. Kara iznākumā
liela nozīme gan piekHtaDžona
Brauna pārgalvīgajam gājiēiftam uz
guntiņu pulciņos un saucas gunti
ņas. Viņ^ vienmēr sēž pie uguns
kura, kad mācās mazos darbiņus, lai
augtu lielas tikumā. Tikumam jā
mirdz kā spožai ugunij.
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat
vijai!;;.;.:..
Vleatnlo saazskaņto
Harpera pārceltuvi, bet n^ m^āk —
Tēvoča Toma būdas lasītāju asarām
par nelaimīgo vergu likteni,
*>īerieta Blčere-Stova bija 40 g. ve.
ca, kad viņas darba pirmā nodala pa­rādījās
minētajā laikraksti.
un uzaugusi Jaunaņglijā, viņa kļuva
par skolotāju. Izņemot dažas sorfllās
dzīves skia&s, viņa nekā dta nebija
ne rakstījusi^ ne publicējusi. Bet lajos
18 gados; ko autore pavadīja Sin-cinati,
viņa varēja ietolināties vergu
sistēmas būtībā. Viņa sāka par šo jau*
tājumu dzīvi interesēties; sarunājās ar
izbēgušajiem vergiem un pati apce
loja dienvidu štatus. Pēc Tēvoča To­ma
bōdas viņa par l o jautājumu sa
raksUja vēl 2 grtmatas, kā a^^^
tāmus rakstus laikrakstos. Viņa uz»
stājās a r i publiskās runās un priekš»
lasījumc», un 1853. goieradis pat Bi-ropā,
ļal šeit par verdzības atcelšanu
ieinteresētu; kādu sieviešu apvienību.
Herieta Bīčere-Stova pleredzija to,
kas VoUēram-Ruso un Marksam ne­bija
lemts — savas idejas īstenōšaiiu.
Pēc pilsoņu kara. kurā aktīvi pieda­lījās
un smagu ievainojumu guva ar!
rakstnieces dēls, viņa dzīvoja Hart*
fordā Kanektiketā un tikai mazliet no­darbojās
ar literatūru. Dabiski; ka
dienvidu štatos rakstnieci iie sevišķi
"a.
Tn^ndinieks
Cik mu v H iēldt, dk tālu v f l kUsl
Mas vtenam bes ilmtes, bez stājis?
hu v i k i i s Ir vils, m tmnsa |sn U^t,
Bet maJs mv ne draugu, ne māias.
Tipai ka mite t& Dievs vai dot»
Tif^t la draugus m tādus:
T l p ^ feŅiril var pi^aiidot
Dot ^rOmos svi^ņ^
t i l i MW a n 4 ^ Dteva d i .
svešajiem Bamlem, ķ^^^
pitedgas ģitnla. ~ Ttar svētkus
9ili® tiem žogos.
nea
būtu apgalvot, ka stāsts
Tēvoča Toma būda piederētu pie pa­saules
literatūras labākajiem darbiem,
bet pie nozīmīgākajiem gan. tā ir šai-mērā
bezsakarīga grāmata, kurai vai­rāk
epizodisks raksturs; jo aicinājumi,
ar ko rakstniece apelējusi pie cilvē­ciskajām
jūtām, nav sevišķi <feUkāts.
Ja darbs tomēr būtu bijis vienīgi ten­denciozās
propagandas Izdevums, tad
šī grāmata nekad nebūtu nākusi
sava uzdevmna piepildījumu tā bū­tu
palikusi vienīgi kuriozs sociālās vē­stures
pētītājiem: Bet kb H . Bīčere-
Stova nespēja panākt literļtūri ar
savu visai negludo stāsta uzoūvi;
vienkārši ikdienišķo stilu un nenolie­dzami
sentimentālo saturu, to viņa
guva ar darbā Ielikto dzill cilvēcisko
IMakdja šaņta^ šādu Vistņll
Burošas, Žvtedrijt: '
.^Godājami leKtekcijaI A i ^ t l ju
junw :K> kronu 1 » Buroša jaus^es
— isikraksta Latvija iboņOanal Fa-rc^
es
gadu* Mēs visi m!}l avelctnim vec-
«nimiņas un vedltlņus Psrelē, kā
ari lōs pieci ^B^^ kas g(Nia
sākiant bija mūsu bariņā, bet^^^t
Ir tālajā Kanādā, Mūsu ir ^ ^ ^ ^ i^
mēs r Biazi. I>et o^su ^ b a ir
lieli ari 8 l k o t h ē a t r f i ^ i « «^
līdzētus, lai 1 ^
un mātēiņ^areli nepletiilktu
šu lalknOiMa ari nāķ(^ail g ^
V i i u labu Anita
Izsaka sirsnīgu j ^ l *
cibu par šo; ziedoJvusttU Anitai Ķuf
kajai, tā viņas n m a j l e m d r a i ^^
kuru ļabl^^ nav a ^ u s i pat,
sjkliUtot viņu iptticiņam. ,
Oficiāli verdzība pasaulē sen jau
beigtisies, bet šo grāmatu ar ne ma­zāku
aizrautību lasa vēl šodien. Darbs
bija uzņemts ari Latvijas skolu mācī­bu
pronrammās. Šķiet, ka nebūs ne­viena,
\o nebūtu aizkiktlnājlstl^
jums par Elīzu. kas bezgalīgā izmisu­mā
skrien pār j>lāno upi^ ledu. l a i
glābtu savu bērnii. Lai gan šodien 111-
zas un Toma pēcnācēji jau emanci­pē
jušies, viņu ciešanas un mokas to­mēr
vēlmīt pasaulē tās sevī nes
neskaitāmie mūsdienu pasaules bēgli
iin politisko afēru upuri; Kamēr cil­vēks
būs necilvēcīgs, tikmēr tēvoča
Toma liktenis turpinās aizkustināt cil­vēci.
Vettts
Vtāsfls Odals 1 • v a s a n , u ; j|« f.
S) SaU iBatJas obaiil. ) ^ K a s a ā S .
3) KftlBl Zieaalaisartiai. 4| SU^^
Pdkisteiifi; S) A^abati Prandjā; I)
sabili Zi^i^afrtiUI, 9) 13^ Irfltl ^ Dau-s
m latlņ« vaMi* 19) Uala potaiila lUMā*
II) Upe Āfrika» ttaei^ri^boK t t i n i ^ ta
mši adti. 13) Bian ZiaailAi^ 14) JO*
raff feiaiiilis B i f o ^ 1S) Apsabab 1 ^
ŗucēu J l f ^ IT) lipa Dlei»«idaaertķ|. 18)
Upo Afrikaa tl^ialM. 19) ROpiiiedbaa pu­tēta
A S V . ^ Vaitta AfTlki; 11) Pta& ap^
sabala^ICrta^lt.:.:-./ ^ v ' -•
Uiot <^lŗ49 p ^ ^9 ašgias^ us
l a K aabUfaeK Ifelo kalmi ipiņu ~
Isdi: -
Knistvirdi atr^IļeiBs
U s e a t ^ r 1. Kai^gaia. 1 I)^di 0< Ida.
10; NOSisaa. 11, U»t»ai. 1). Acot; 13. ūnija.
14. U^o. 17. EiafoU. 10. Saplaka. 11. Sakadra.
34. Petarda. 2t Elba. 23. (kosa. £1. Oora. nv
liitama. 33^ BpHaU. 34. T ^ ; 3S, AlaUfS*
Slalat». - Stat«itaki; 1. KaotStt. t Nadrōa.
3. Auaa. 4 Siaaaia. 5. DāUJaa. S. Na»a. 7.
Itollja. 8. SiAdola. 15. Rondo. 16. S ^ 18.
Sit. 20. lUd 2t. m$ģya. 21. Ara-rata.
34. Paittra. 25. I ^ a » i . 2S; Hrealta.
30. Ima«^l. Sīga.
vms tBsm Jau grQtāk vecajai bēglei nSdei izcīnīt unsiftiniJaflai ar
to. kas bija notidg pims diviem gadiem. To atceroties, viņu
vSl tagad nodrebina iermulu krusa, un sirdi sakampj faltas
knaibles-.:;,. ';•
iūzu M
ittēs un
kara M»»^,,^.*
•Iz tas eifc
tlba ; ;
NOVELE
!t visai neparasts miers: vēl divi gadi pēc kara nav
i^tljušās ieroču cīņas, uzliesmodamas te vienā, te otrā zemē,
la cerētās brīvības vietā aizvien jaunas tautas krīt varmāku
^«īdzlbā un vajāšanā. Tas ir m»iers bez miera, tas ir karš bez
te?a, un miljoniem mutes vaid un brēc: Kādēļ? Kfidēl?! Un
M Jo vairāk ir to, kam šis jautājums laužas caur sakostiem
Irtiem. Taču nav neviena, kas šiem nelaimīgajiem varētu
«tfeMēt, pat Dievs šķiet klusējam un gaidā,m savu laiku. Bet
iHeva dienas ^emes bērniem ir možu garas, Viņa mirkli līdzinās
ifeu gsdilm, kamēr Viņa nodomus spēj atklāt tikai pravieši.
JļWu mūsu leikos veirs nav. Un tā pārlieku izmocīto.cilvēku
# t s veltīgi rauoa atrisināt simtējādos mezglos sametušos sāpi:
Palaikam sīkstā un atturīgā Kadiķu māte gan nietorēc uz pa-
«fittles lielajiem, kas tā jau apmulsuši pai savas uzvaras ač-jSmo
Iznākumu, nedz ari apgrūtina bēgļu nometnes ļaudis,
^ pašiem tik daudz ko gausUes un lauzīt galvu, meklējot
i l ^ notikušajam m raugot rast skaidrību par to, kam vēl ļā-
« i t Sl vecā rldzirJece lūkojusi tikt galā pati ar sevi, un
H^i Viņai tas aiTl izdevies. ^ .
Smago gadu gājumā viņa, mācījusies saprast, ka alvēciba ^
^ pasaules padzīta - tai jāslapstās tur, kur cilvēku nav, bet
&i«nlba kļuvusi bārene, ko katra vara kalpina un moka pec
ķvas patikas. Tas radījis tik daudz posta, ka pat augsti
^ I t u viru prāts nespēj to aptvert un novērtēt» tas prasījis
^ daudz upuru, ka tie vairs nav apzināmi un saskaitāmi,
:f5«l neviens ari nepūlas to darīt. Kāda g ^ še nozīme Kadiķu
|«a6n€s traģēdijai! — Ne vairāk kā niecīgai skujiņai degošā
^^t^ Un ja par šo ugunsgrēku kāds patiesi skumst, tad ne
l^tt tie, kas paši ārpus liesmu sniedzamlbas loka, jo mežu
^ zemes gana. un koksnes pieaug vairāk nekā to iznīcina.
^^k, kā sirmā Kadiķiene izprot pasaules attieksmes pret
^ un Uem notikumiem, kas daudzām tautām laoipljuju visu.
M\lm netraucējot pat veselīgo miegu. Viņa ir skeldribā ari
to, ka vecajam Kadiķim ar savu atklāto un skaibo valodu
iespējas izvainues no^ nejaukās nāves Baltezera prie-
^ tas bija vīrs. kas neprata liekties, bet varēja tika
^ Un vai gan viņu dēls lai būtu atteicies no cīņas pret
tēva slepkavām, kas, projām aiztriekti, no jauna mācās
^ 5 latvju zemei? Nē, - to nu Kadiķu d^ls nevfreja. kaut
^ divkārt nācāž piepildīties vecajai parunai par ābolu, kas
^^^ttālu no ābeles.
Kā šodi^ viņa redz aizbarikadētu^ istabu vācu mazpilsētas
nameļa otrajā stāvā. Gan logi cieši aizvērti un aizklāti pat
segām, taču lio ielas krēslainajā telpā laužas šāvienu klau-dzoņa,
mirēju kaukšana un vaidi, piedzērušos saikai^rmiešu
lopiskie rēcieni un rupja lamāšanās drausmīgā korī ar izmisušu
Sieviešu un pārbiedētu bērnu brēcieniem, smilkstēšanu, spie*
dzieniem un vaimanām. Tur uzvarētāji svin neiēllgas at­riebības
dzīres, un. liekas, tiem vēl ilgi nebūs gana, jo stiklu
šķindoņa un durvju brakšķēšana lejā liecina, ka degvīna un
asiņu apskutbušie pl&oņas m^lē sev vēl jaunus upurus.
Bet istabā, viens otru apkampušies, stāv Kadiķ savu
meitu un znotu, kamēr abas mazmeitas ieslēpušās gultas pēļos
kā barga negaisa satraukti putnēni.
„lr laiksl'* nobālušās lūpas tikko kustinādams, čukst put­nēnu
tēvs im cieši pieglauž sievietes kaUu savam vaigam.
Un tā viņš reizē dzird divējas atbildes:
„Labi, mīļais.. .'V viegli drebēdama, dveš v i e n a .:
„Vai tomēr nepaļausimies Dievam?" smagi šalc otrā^
,.Māt, — vai še vairs ir Dievs!"
,,Viņš ir visurV- dobji atbalsojas kadiķienes turļ
kur tu gribi mūs vest... Dari, dēlsi kā domā iabāķ esam —
es labprāt eju jums līdz,.."
Un tad viņi klusēdami atvadās viens no otra, jo vārdiem še
vairs nav vietas.
Pirmo iešļircinājumu izlūdzas Kadiķu m ā t e . o t r o , dīvaini
smaidīdama, saņem viņas meita.. . b e t tālāko sirmgalves acis
vairs n^edz — viņa atslīgst atzveliņkrēslā un kā no tlhenes J
dzirdsvešādu balsi:
,>Ieitinas, milās — guliet vien, guļiet... šis ir nomierino­šas
zāles..." •
Pat drausmīga® koris tuŗ, ārā, pamazām apklust, it kā
varenas rokas celtu narn^H augšup vasaras debesis^ Bet
debesis tās tomēr nebūs — viņa lido melnā, aklā tumsā,..
Vienalga, — arī tā ir l a b a . . .
Kadiķu māte tomēr pamostas, — gan tikai otrās dienas pie­vakarē,
kad plakstus vaļā atrauj nejauks mur^: kvēlojošas
lodes un liesmas šķiezdam;. tai pān dzhUs krievu tanki, sa­šķaidīdami
viņu līdz galvai, kas vienīgā p a l i ^ vesela, un
acis redz visu, kas notiek...
Patiesi.— viņa redzi... Tikai ne vairs tankus, bet gan
logus ar pusē noplēstiem aizkanem. apgāztu un izvandītu
drēbju skapi un uzlauztas, vienā virā karājošās durvis...
Be<t kt» gan tas ir, un ķw I t notkist
Pati viņa gul uz grīdas ar k ŗ ^ l a m l k ^ atsveltai pifēlvī,
drānas tai saplosītas lēveros, bet I(pcekli8tin0 un neJOtIgt k l
smagas t&rpoņasmāiti... Aukstajām rokām vimiai otro rau*
gbt, viņa jūt^ ka tttpii^sta vairs nav^^
im noziKlislirl rokas pt^stenfe...
Kungs, bievsl — Kadļķl^e sāk atcerēttes.., Un ez TO*
kām pagriezusi diin^tolo galvu vUZ giMtas ptml, viņa l e r a^
to. ko negrib un nespēj vairsjrt®
Jā, labi. ka viņi šīs mokas vairs nejtrta^
; Atis btja ton^rpereiii darījis...'
Bet vienu gan ĶwJiķu inēte nevar un nevar saprast:
kādēļ gan viņat vajadzēja paflK)stieatm palikt dzīvai? Kādēļ
Dievs tai bija ufsOtljls to r^nāmo latviešu karavīru,
pat kā ar varu atrāva viņu savu putnēnu kalpam un pa m^&iiemr
laukiem un nomaļus ceļiem atvilka šurp, liMļ>ats atkal pazustu
kā'nebijis?:' ''\:r}:.:'::r
Vai tā bija IMeva iēlastiba vai sods?>r-^ to viņa ne»
spēja izdibināt un atrast īsto jēgu saVām dienfeņim naktīm,
kas vairāk līdzinās nīkšanai, n^ā dzīvei. No cilvēkiem uņf
baraku kņadas bēgdama^ viņa imitiņājusies Imantu ^abāšsnai
nederīgā pagrabā, bet ari tur tai nav miers. Un m i ^ viņa
neatrod pat meiē, kaut skuju smarža tur v i s v a i r^ - atgādini
dzimto Pri^aini. nedz nometnes baznlc^^^^^
pašā pēdējā solā ir slrmgislves parastā vieta. Jo arļ Še viņa
grib būt viena ar savu Dievu un grūtajām domām.
Un tā tas iet jau divi gadi...
i Bet tad kādā saukinā svētdienā no altāra pāH^b
galvām nāk mācUāja vārdi, -^vārdLkas^ i
ķienes ausis^ bet arī sirdi imlieļttei^^^^s^
„Ne lepniem vientuļiem un sava ceta mīlētājiem mun^
būt šai-taut^ ciešanu laiķai>- Tie gan, varbūt» atrastu savu
zudušo pasaules mantu, bet garā paliktu nabagāki par maza­jiem
brāļiem, kas kristīgā mīlestībā dala savu asaru maizi un
netaupa savus vārgos spēkus līdzcilvēku atbalstam. Kā priekā
un laimē, tā vēl jo vairāk bēdb un nelaiinē t&ai caur cilvēku
sirdīm iet ceļš pie Dieva un Viņa iēl^tlbas, bez kuras pat
pasaules varenie Ir lemti p a z u l ml
Tas taču šķita teikts tieši viņai— Kadiķlenei! Patiki, —
lūk. ša^s vārdos bija atbilde tam mocošajam jautājumam, ar
ko viņa tik ilgi un veltīgi bija cīnījusies sevi.
Un augstāk Ceļas viņas sinnā galva no baznīcas kakta
krēslas, lai ne vien dzirdētu, bet arī redzētu tos vārdt©,^ kas
nāk no vecā draudzes gana mutes, nesdami viņai skaidrību
un ļēgu. stiprinājumu un ticību, un svinīgāks par citiem tai
liekas šis dievkalpojums.
(Turpmāk beigas)
mi
m
'mm
k''
m
Ja
mmi^ 2.
m
mmm
i
m
m
X.; •
m
iiit
ai"
mi
mm
m
mm
[ļj/aiaiK-i.,-- ;f
•(te.;
V i i i "
I I »
mm
mm.
t r