Bavarijas Latviesu vestnesis, April 18, 1951

              g i i i I i i ili^^^^tt^ un litptin*
^ | y 1 # i r ! ttdUbif Mdiļia. n^
miji IdiiiiU^^^^i^^^ O i r ^ i vķtrai^
dllei ftliiti, to iw ateta-
•tttoiillft 1 0 i i g t i i ^ i l l o l o i J I . Sis
i t i i t i m kurat
foiagts iļ^MJlfinil im, ja varētt:|i ta iz-taikticf,
grotetdca vnriiji.
Marttii ļtCoiiii^^ ttifitti8i,( tavu
vliht iīiil|i B i ^ taiiadnea,
vēt valrlkM- »o avota, ķam loti reti
kāda īsti paauvis val^^oiļiniJlH
pieskaitNssv ST viela t dlirļldfkia
t r a ^ i j « 8 komOnittiska valsti, kuŗaa
apailti mh\ ellvikui kt dzin^akn^
ņlgtau^i^*. ^
Poiol deļnarturi autora Mflllja
]oU Maiļlla. Patlaban divoa citoa
ttliŗog ][ld^ v i l 3 vi9i lugaii. Ulk,
grinķtt k#iidt par Orteju itfiataj
nimfu Etirldikl «adial od«e, m viņa
mirii pail kaxu dieni. Apolona un
nimlaa Kiilliopaa dll» OrfiiJi —
daajnitka m mOziķis ir tik ea«
triakti, k«i nolemj meklēt viņu paze­mē,
drllmijl Plutona valitlbl. Un pa­tiesi
izdodas taai kats nav
izdivlii , M l e i m miritt^^ Or
(eji Hiir «la alzluitina putniia un
itvia mšm vletiaMzItu ari i k tn
jls Inu vilila vaSdiilektt. OrfeJ» klOit
vienlgili f^ņamuma^ kaa plitat nepie
lūdzamo Mvlbea un nlvei itAelu,
No aivni roklm viņi algOii savu
mOo, sp i i vienu noaaiiljumu: vez
daw iBuiliki aU>0^at uz viinzemi,
f i l nadijluii ikaifttes ai|c^al. Orfeji
lonir mM\ izpildīt savu solījumu
im luīilke pazW, šoreiz hn ce«
ribitt atgriezties dzīvē. Tai drīz,
moku «aipauzts, uz Inu valsti seko
ai! Orf0j«*
Fianiu autom Orfeju tfliģirblf Ielas
UMaa frandjas provinces sta-teķlt
Ar to vēl nepie-
O l l l ^ tēvi nav die-tbet
gan nožēlojams
kas dzīvo uz sava
dila ripiui. Eoridike savukārt ir ce-
Moil 1 ^ abi satie-kaa
| # ļ ^ t itadj^^ bufetē, un abi
b e t | ! l e l t e i r l ī d ^ saprot iīs sa*
etap)|»li Hktelgnmu. Viens pamet
tiviii 0tlt w Uulību liecinieks
atroiii^^^^^ tas varētu būt
kQn|ii k i i pia galda cltī0 la-l
i 4 ^ zinis ne par
vian^i* Viņa iķieUmais vērds -
Amli kuM. Bet Ua «vešinieks nav
A i i M i a ^ kl Nāve pati... No &ī
blfhlMrtiletolmi pfamml sāk jauk-
«•a ifantoatlAaia ar reālo. Un jāsaka
lali iiottdt intHģ pārliecinoši.
IWv« titotrki lott simpātisks, labi
^Irbta Jaima cKvfts. Viņi nav jauns,
a^aidois, briesmīgs, kā to parasti
tedMIiiJaa. N l — viņi abus jaunos
landlt bezgalīgi mīl. Un taisni tāpēc
viņi paņem tos pie sevis.
Ko^ dzīve gan tiem būtu varējusi
Inieeļlf Blit ciUem pa kājām, nīkt no*
ifiojamā vidē. lai ikdienas pelēcībā
galti gali mīlestība izplēnētu? Au­tors
iļnums pagūst demonstrēt tās dzī­ves
bezcerīgumu, kuru grib sākt Or­feji
iim Euridike. Maraeļas mēbelētā
IstabI p i d i j l saņem vēstuli no sava
teātril trupas menedžera, bijušā mī-lakl,
kas to eieina atpakaļ. Euridike
bēg no viņa, reizē bēg no Orfeja un
— aiziet bojā autobusa katastrofā. —
Nāve« i L Anrī kungs, kas apmeties
tai Paiā namā. kur Orfejs. redzot
pldē|| izndsumu, taisa vienīgo izņē­mumu.
Bet gluži tāpat kā klasiskajā
versUl, atceļā uz dzīvi viņš Euridiki
atkar zaudē.
Pēdējā ainā pie Orfeja gultas stāv
Nāve un mūziķa tēvs. kas uzstājas
ki advokāts <ibcīvei. Katrs aicina viņu
pie sevis. Tēv6 runā par naudu, par
alaTtt« par mīļākām, bet Anrī kungs
sols mūžīgu savienošanos ar Euridiki.
Protams, ka dzīves visai nožēlojamā
pārstāvja lieta ir bez cerībām... Or­fejs
izvēlas nāvi. Viņa skumjā melo­dija
noslēdz izrādi, kas skan vēl pēc
tam, kad priekškars k r i t i s . ..
onoi tootpi uzvedumi
«Mkanta sabadsigaii tērpā un tu-ļveku — Magdas un Džona Sorela ce-
"""•"^ ļrto lem vftjm jāspēlē akor- nbas.
Tas, ka šis uzvedums parādījies un
guvis milzu panākumus tieši abos rie­tumu
pasaules centros Ņujorkā un
Londonā —. var pildīt mūs ar ganda­rījuma
sajutu. Beidzot, beidzot mūs­dienu
šausmas, par kurām runāt vēl
nesen bija ..slikts tonis", parādītas
spogulī, īstā, neviltotā spoguli.
Ieklausieties labi vai mēs katrs
jau kaut kur neesam dzirdējuši lī­dzīgus
vārdus, kādi likti mutē kon­sula
sekretārei šai drāmā: „Vai esat
atnesuši aavu dzimšanas apliecību,
veselības apliecību un potēšanas zī­mi,
bankas deklarāciju, pasi, trīs fo­togrāfijas?
Jūsu vārds ir numurs,
jūsu dzīves stāsts Ir lieta, jūsu va­jadzības
mūsu acīs ir tikai lūgum­raksts.
Jūsu cerības tiks ierakstītas
reģistri. Izpildiet š1« veidlapas un
pienāciet nākamnedēļ..."
Un vai daudzi no mums nav kādreiz
jutuši to pašu. ko galīgā izmisumā
izkliedz drāmas varone: .^akiet, se­kretāre,
sakiet man, vai ir kāds aiz
šīm durvīm, kuram vēl var stāstīt par
sirdi? Stāstiet konsulam, pasakiet vi­ņam,
ka visa mana dzīve karājas vie­na
vienīga diedziņa galā, bet pulk­steņa
rādītāji spīd kā uztrīti nazi..
Skatītājam netiek aiztaupīta nekas:
drāma, kas norisinās kādā dzelzs
priekškara lielpilsētā (vienalga, vai
nu tā būtu Varšava, Prāga vai Buka-resta),
mums rāda visas šausmas, kā­das
sagādā komunistiskais režīms.
Gar acīm slīd politiskās policijas ie­brukuma
dzīvoklī un kratīšana, prati­nāšana,
bērna nāve, Džona Sorela
apcietināšanas aina, beidzot varones
Magdas pašnāvība ar virtuves gāzi.
No otras puses rādīta kādas rietum­valsts
konsulāta bezsirdīgā atmosfai-ra.
Selt vajātie ļaudis cer dabūt vī­zas,
lai tādējādi rastu vienīgo glābi­ņu,
kas viņiem palicis.
Strādnieks Džons SoreJIs ir pagrī­des
organizācijas loceklis .kuŗam cie­ši
uz pēdām seko policija. Viņš ne­redz
citas izejas, kā bēgt pāri robe­žai,
lai pēc tam tur sagaidītu ģimeni
(sievu, māti, bērnu), kas mēģinātu
tikt ārā ar konsulāta palīdzību.
Bet — ģimene netiek projām, jo
konsula sekretāre, kas ir neierobežo-
Pēteris Aigars - Lietuvēna iw
?. 14ANTN1EKA APGADSI 208 LAFP.
^ , ta valdniece savā formulāru un doku.
Euridike» tēlotājas Mejas Ceterlin-1 ^entu valstībā, nogremdē cerības pa-gas
loma ir ārkārtīgi grūta, bet to
viņa veic ar atzīstamu panākumu.
Visa viņas parādība ir gaisotnīga,
tlda, kur viss sievišķīgais reducēts
līdz mlnimam. Un tikai tādu mēs va-ram
iedomāties šo traģisko tēlu. kam
četnelz bija Jāiet bojā — divreiz
sengrieķu mitoloģiskā teikā un div­reiz
franCu modernista sacerējumā.
Dian«Karlo Konsuls ir sevišķi tuva
mums — bez dzimtenes palikušajiem
laudiJBl. Mūs vajājusi tā pati vara.
kas inslcina šīs drāmas varoņus. Mēs
esm laikam gan katrs arī cietuši bez-sirdigli
rietumzemju formālisma dē|,
pret kuru sabrūk divu nelaimīgu cii-pīru
kaudzē. (Viņas ..skrīnlngs" ir
pat gluži nepieklājīgi līdzīgs tiem.
kam dažkārt esam bijuši pakļauti
mēs!)
Dienu pēc dienas, mēnesi pēc mē­neša
vīrieši un eisvietes, kurus Dievs
radījis pēc sava ģīmjos un līdzības,
tiek pamazām deqradēti par veidlapu
izpildīšanas un jautājumu atbildēša
nas automātiem. Viņi lūdz taisnību,
brīvību, cilvēcību, bet tiek dots pa
pīrs, papīrs un atkal papīrs... Viņi
grib tikt ārā no vergu valsts, bet vie­nīgais,
ko viņi gū6t, ir vārdu apmai­nīšana
pret numuriem un gaidīšana
gaidīšana, gaidīšana.
Sievu nesagaidījis, Sorela atgriežas,
tiek apcietināts tai pašā konsulātā.
ROMĀNS
(6.1 turpinājums)
nMis leita uz Sveķu ciemu, kur ir nometināta laba tl^a
nHIsu {suiiu, vismaz ducis mazu bērnu un krietni daudz puišu,
k m zexne svilst zem kfijim," pēc ilga klusuma teica Kapteinis.
„Tlem viņiem pirmiem jātiek pāri, Uklldz nālcs kāda laiva.
Plo tam vedīsim iuip arī jūsu draugus no Mežirbēm. Bet lieta
tāda, ka krasts nav īsti drošs, un rīt mūs gaida cēls uzdevums
— apcl«0t vācu virsleitnantu, lai viņš n©rai«izītos uz mums
pārāk aizdomīgi."
„ArI mmV Dagnija jautāja.
„Jā, tleit jiaisl Viens es tur ndtā n^pēju iesākt. Bet vā­cieši
alliiž ir bijuši laipni* pret dāmām."
.,Man liekas, es nemaz neesmu piemērota šādai vāciešu liržu
atmiekšķējanal — tur vajaga drusku citādu dabu."
„Nemttz nēl" Kapteinis pretojās. „Tieši tādu, k l jūsējo!
Vieglās un litās meitenes viņiem netrūkst — tās neko nespēj
panākt."
..Kas tad man būtu jāpanāk?"
„Galv(m<ii« ir izpētīt, kāds ir virsleitnanta noskaņojums, un
cik atklāti mēs drīkstam šeit rīkoties. Vai var izlīdzēties ar
speķi uci «pirtu, vai šī sektora vienības ir ar mieru piemiegt
acis, jeb arī tie pedantiski pilda savu uzdevumu."
Sveķu ciema rupju baļķu tēstās mājiņas snauda rinda gar
ceļu, kiis» nākdams no Ēdoles un apmezdams līkumu gar
Tērandas muižu, aizgriezās cauri ciemam uz jūru. Pats Sveķu
ciems bijei sagūlies klajumā, bet jau kādu kilometru tālāk at­kal
sākān meži, un. mazos izcirtumos slēpdami pieticīgās
jūrmalniekni mazmājiņas ar liesajiem tīrumiem, aizsniedzās
līdz VeatHpile—Liepājas šosejai un pāri tai līdz jūrmalas kā­pām,
nkal kā retas salas šai pusē varēja uziet prāvākas un
bagltākeis mājas, plašus, iekoptus laukus un īsti auglīgu aram­zemi.
Vairums Iedzīvotāju bija mazmājnieki, kas izmitināja
pāris govis im sīklopus, nodarbodamies arī ar zvejniecību. Tie
bija ttabēd:Rīgl, bet laipni ļaudis, kas nepazina bagāto kurzem­nieku
tepnilbu un plašo vērienu. Lai cik triicigi būdami, šie
pidcrestes s^aimnleki katrs savā mājā bija atraduši kādu
kaktu, kar novietot pāris bēgjus, un jaukās dienās pa Sveķu
ciema celm sprēgāja desmitiem Rīgas, Vidzemes un Latgales
bērnu klaigas.
„Sveķii dimā ir arī latviešu aizsargu atbalsta punkts."
stāstīja Kapteinis. „Tiem ir uzdots gādāt par kārtību šai pie­krastes
sektorā, pasargāt mājas no bandītu apciemojumiem,
kas allaž parādās te vienā, te otrā vietā, un patrenkāt tos arī
pa mežu, Sos aizsargus vada kāds varen sparīgs puisis ar
spožām leitnanta zīmotnēm, komandants viņam mlnlgi uzticas,
un Dievs vien zina, kā ta« pie niknā majora aturma ir ticis
tik augstā cieņā. Tomēr Birzulls izrāda lielu labvēlību arī
mums, un viņam padotie vīri, kam dienu un nakti ir brīvi
visi celi uz piekrasti, jau visus pēdējos mēnešus ir gādājuši,
lai laivas varētu piebraukt krastam, un palīdzējuši pārbraucē­jiem
ar bērniem un paunām tikt tur virsū. Leitnanta Birzula
grupā Ir atradis patvērumu ari viens otrs, kam citādi būtu
grūti noturēties šeit, žandarmu degunu galā, jo Birzula viri
ar majora gādību ir neaizkarami."
„Bet vai tad pats Blnulia ir uzticams?" jautāja Dagnija.
..Vai ir droši zināms, ka kādā jaukā dienā viņa divpusīgā
iztapība nevar nosvērties uz majora pusi?"
Kapteinis paraustīja plecus. ..Kas gan to tik droši spēs pa­teikt?
Ļaužu prāti ir mainīgi un neizdibināmi. īpaš' šādos
juku laikos, kad viegli var pazaudēt savu ādu. un puslīdz
droši e§ uzticos vienīgi pats sev. Kurš katrs var kādreiz sa­grīļoties,
ja jāglābj paša galva. Bet mums ir jāriskē, jo nav
citas iespējas. Bez tam Birzuli* arī pate ir ieinteresēts pārklūt
pāri. Birzula puiši, vismaz lielā dala, ir pilnīgi mūsu ļaudis.
Man pat ir izdevies tur iespiest Fredi, Mikiņu un vēl dažus no
mūsu dzelzē inventāra. Tie tur acis un ausis vaļa."
Aizsniedzis kādas mājas pakalna galā. Kapteinis droši vēra
durvis kā dažkārt māju cilvēks un ieveda Dagniju plašā vir­tuvē,
kur ap pavardu llkņāja paveca sieva, maisīdama putras
katlu,
..Sveiki atkal jūsmājās," teica Kapteinis „Vēi Birzulis
mājās?"
„Nē, aizgāja ar puišiem uz mežu," atteica sieva un nopētīja
Dagniju. „Bet ejiet vien iekšā."
Kapteinis ar Dagniju iegāja blakus telpā, kur visos kaktos
stāvēja saslieti ieroči, uz galda nomests lauku tālskals, bet
pie sienas rēgojās sīka apvidus karte. Atdzisušu dūmu un
izgarojumu smaka, gar sienu sakārti formas svārki, dažas
tukšas pudeles kaktā un sabristi zābaki zem gultas papildināja
istabas iekārtu, bet tālrunis uz galda pārvērta to svarīgā un
nopietnā telpā.
j „Te ir štābs un guļamistaba, dziru kambaris un salons,"
^ smaidīdams teica Kapteinis un novilka kažoku. ,.Pagaidām
mums tepat vien būs jāpaliek, kamēr sameklēšu jums kādu
telpu kur pārnakšņot tās pāris diennaktis, kamēr liksit atpakaļ
uz Mežirbēm.'
Otrā dienā Kapteinis mudināja Dagniju posties, un abi ajz-
! soļoja pa Sveķu ciema ceļu uz jūrmalas pusi.
I „Mdn bailes par to pudeli," teica Dagnija. „Ka šie nenojaus,
ka šāda laipnība i i aizdomīga."
..Redzēsim. Viss atkarājas no apstākļiem. Bet sveicieni no
profesora Liepnieka ir vienīgā iespēja sākt ar šiem pogainiem
valodas."
nma pu mūsa nivīgo Itiildaltin.
JiBf, ka autors tai vlaUi TēKļlM rail
ctlvēdri ptte)Q. Utkaiaro)«m u M|
utfao|mii «iI imiaittki cUtfkka n
ilciteh aiton stBotlIlat UMMII |«m
baigi gada vainlBiakiea.
ādt tēloluma veids prisclpi ••riti
cteāt Uda ««tori VIIIIUIM 4OI
kalstīgv •itturisUt vielu ^akti]<Mt
preteniilām ui (īru aSkslu, B«t
akas ar to pašu moneniv, kvŗi aUUL
ka adtl matodei aav aotlva; A im m
•0 tagadnes nevar pārlēkt tādi vidi n ligj
aUtarpē. kāda bi)a Tolstola», raktivt K«i
un Bleru, vai Aleksandram GrUaa. laniti
Dvēstlv putMi. Tēl tr Biragrt Mi|ia|kB|.
Jo baigā gada noUkiMl vil UrpiallTSlS
(iski aeklda distaace to tintīt d i l i i i fiL
dekla neekslstll U» IMO./lt. g.
iodiea Ir tu pali. tidll Mvar \
skauties citādāk a^U ai dlUaa «n
vieatt vēitortt perioda to Ttti
koRtioalUtei.
Ti rodas litacila. kad latort
gari sāk rīkoties ai tam roka ai
saocijv aegribltl poilcill. MlJaatiirS
lomlts Vodopiaaovs, kufa kaadUM l a k i li
veUlo rīcība varēta apskaati kritMi
kareiropas diplomādla. aevieaā VIOS^IMI
blamējas latvielo lasītāja wA%, Xo |i4 vM
dara! Viņi aopirk latviela raktfaliki ||.
borta itaia par 11.160 rebUeai aa biidNl
piekrāpj to, aa liillijam atlltk "T^lilļn
par krieva veiklība aa latviela aia|k|bīr&
kisti CavCavadio gan liek mocīt k&rth tl*
lieti, bet iemīlu viņi. aa balglt iiliWM
sieviete, eokistam krītot, aa Uktt pMadvE
ņam. Jo „viņS bija ari cltviki", bet ptt a^
Hek ui viņa līķa krūtīm sava diiatera rets.
lidarot daporUcijD, mUllt ae tikai apjiatl* 1as, vai alivedamie bfiai patielim ari sa>
ģērbti, bet pat pagaida miti, kuilf U p«.
gOst paņemt lldil piecUtra kaaaSņa ar pie.
BB. Vecais streialfks aa komflaisti X)ave*
aleks, pēc ilgiea gadiem atgilailu dilMiaf
Bo padomtjas, ir lOrdsapilBīgs latvtetii, ka|
glibj laatielut aa Jpats aav vairs liga Mm
pw Mvu pirllecibu pattiilbt. tmk ti
gu poiU, bet itia k i tiMlmi — VUMI re*
mina varoņos ao „melM avja" aUNtau ae*
Butopam nevlean apstaiga vaialalaka mre*
teateata - tie visi pilda tikai partijai pt
vēlu. Ti Itaik, ka risaegiaviU pmui
ir romina caatrili tigflri. Jtobafti Irai -
sabiedrisks ķēms. sevi iomnijtu ifOClilit-ķis
bu perioalgii aa aicioaUi «aillei.
latvielu rakstaleks, ku aīdiii m fMMIJIi
brivaji latvlji, bft dttli aa UkMIi te-žēlastības
QB sava lualUima i l l laiiaata
ari pilnīga lasIUJu aaillutlba.
Kidll tik liels, tik gretaiks pMaikMi
rakstniekam, ku aav latvlala laatu toMkiii
dēlst
6ie Ir tikai dali piemēri na aebOt aeat*
spogajo visas grimētas tlpai, aa ari Iii kaa*
cepdju. Bet Ue Ir tlo, pret kariem mi\n
lultijs aa kai atitij rflgta garta, « li It
itlpra aa lilķlrlga. Ja autori ir giibljii bOt
objektlvst tad viņa nodoms aeplepildii -
protami, ari laji lalU mēi visi bijim ar
klfldim, ki gan dUdl, - aa lOBlf lā4ll|i
ņam lauai, ka aacioUlii palapiiņai tp*
Ueciajama aa iviruta Utvijal bollavtti
Iebrukuma laiki tiek aotlloti b^lmki
dilfu atmoifalri. Lasitija ari altktr, ki
prelutibu kttitiba iiriidii Uk itiīlMii;
ka partliiit aav vli droimigi diltUtriil
ir oOBluslaimlts"} un ka pistoļu i t ^
ku romlal pace|ai pret latviela pagrtdaleli
krtttlm. aav vli čekista, bet pali a# lirll*
au atbfaakala Caatiela pistoles itolfi.
Sali plailmēi ruaa (itad nav pu griaHii
mikiUaleciikiB vērtibim, bet par Iii In*
eepdja. aa viu ItacUii. ka vil aav pMdi
tu laiki, kad tida darba vu urakMlI kii
kalsllbim aa Ulailt bes kiUtlbim. VvMt
visi lelt ciltla iablldoml atkriila. fi re-mUtt
varēta alUeciait as tik ttla lalfca« kl*
di. piemirām, ga| pirmais paualu kifl f(d
Kaagoni aamlert. Bet tad ari, drill flu,
(ai bOtu dUdi atrakstīti, ragaldim, kimlr
lietuvēna dtlres vēl tarplaii. laUtiN ^
darba aevar atņemt ae ki balatrUUiki lak*
tfra. ae ari k i vēstares laktu dokumil-ciju.
Ir taisnība Strunkem — Ir vajalilfi
laikmeta traģikas Iemiesojums, bet tu vir
bflt tikai Uds. kids Ir pati dsIvaU Ulk*
metf, un tam ir tavas prasības. Ti (omir
bfls ua paliki ar pabltciitlika aokiiu, kirl
vispirms gaidīsim dusmu Itvirdumu prtt ka*
mOnlimur fal au Struaka ti d«a|lf, fil il.
r i f U i K i i ii
'' I ^ • ^ - ^sBsmammammmmmmĒBBĒBsaBamaBmmm
.,Bit ja nu viņiem ir zināmi, kur profesors tik plkiņl pi-zudis?"
..Nekā tie nezina. Viņi bijull tīri labi draugi, bieži tlrtljuli
ar virsleitnantu, un profesori allaž smagi nofodljto Zviedrijai
braucējus. Pēc viņa pārliecības, vēdetlm nav bljulM ne WĀ'
zākās aizdomas."
Kādā no lielākām mljto, tleil iosejas mali, b i j i tpmiUei
kre^ta apsardzības komandptmkts. Plrlt reizei izfUlgiJoii
āurpu turpu pa ceļu un neieitapuii nevienas dzīvai dviHlii,
Kaptelnii ar Dagniju iegriezle pagalmi un uzmekllja iilm-nieku.
Apjautfijušici, vai nevarētu Iemainīt maizi un olu.
Kapteinis ieprMijās salmniekato, kur varitu būt apmetlei virs­leitnants
HolsU?
Pametis ar īkšķi pār plecu uz durvīm, kat veda t l l lk godi
kambaros, saimnieks pamij galvu:
„Turpat vien ir tie varoņi."
„Val tad bargi kungi? Sadzīvot var?" Kapteinis Jautāji
līdzjūtīgi. ^
Saimnieks nenoteikti saviebāe, paraustīdams rūzganoi ōi»
galus. „Galvu nost nerauj. Bet ko lai dara, ja tāds lalldii
mājās? Aprij gan traki daudz — citādi nekas. Bet mšl jio
neko lielu viens gar otru — trūkst tās valodai."
„Vai pats pašreiz ir mājās?"
„KI tad, visu laiku spēlēja to kasti pa iekšu. Ceļ tlw
māju kājās," norflca saimnieks un atmeta ar roku, „Pa»i llaliU
kungs Jau ir tīri lāga, svilpo vien, bet tas otrs, mazail, tai
gan Iet šņākdams un degunu raustīdams kā niķīgs ērtells."
Tieši tai brīdi atsprāga virtuves durvis, un uz sliekšņa pi'
rādījās slaids vācietis vidējos gadoe, Izmeties vieni kreklā un
biezās zeķēs bez zābakiem, acīm kaut ko meklēdams pa vir­tuvi,
bet, pamanījis divus/svesniekus, ātri parāvāg atpikali
paspēdams uzmest pētīgu skatu Dagnijai.
Nevilcinādamies Kapteinis pagāja pāris solua uz pilekšu ua
tikko jaužami paklanīja*. „Vai man ir gods runāt ar koman­dantu
Holsta kungu?" viņš jautāja savā nevainojamā ylcu
mēlē, smaidīdams tīkamu smaidu.
nJā, jā gan," vācietis šķita pārsteigt^ un nelaimīgs mlņlji»
durvīs, slēpdams aiz sliekšņa savas neapautās kājas. „Ar ko
varu pakalpot?"
MO, nekas sevišķs, eo lOdzu piedot manu uzbāzību, bet,
iegriezies mazās darīšanās pie saimnieka, uzzināju, ka taiini
sais majas ir jūsu štābs. Kāda brīnišķīga sagadīšanāa, mao
ienāca prātā!' Kapteinis iesaucās jūsmīgi, „varbm man Iz­dodas
izmantot izdevību, lai nodotu jums profesora Liepnieka
kunga sveicienufi. Profesora Liepnieka kunga, - la atcera­ties."
Kapteinis atkārtoja. y - J
MKO? Profesora kunga? Sl jaukā, patīkamā cilvēka?" iesauca
virsleitnants un, aizmirsis zeķes, pārkāpa slieksni. „JQe viņu
pazīstat?"
(Turpinājums sekoi)
Pie DieDlIķis maiias, kas itaica priaU
valriklem gadiem, lis Ir otrais Pētera iugara
trimdas romtoi. Taa pariai vaIrU nekā
desmit eada pēc tam, kai vēstarisķi» pļr»
vērtības pasauli aa mttsa sami dafa M
grāmatai viela.
Savā laiki ttruake ao Zrlodrijas sauca
pēc mākslas darMam, kas tmeHIiata
laikmeU traģiku. Vai viņi doasija talital to
IraģUtu. kam pieskāries Aigars! Uekif, ka
aē. aa vUpir lial puakti pasU? domiilarpl-bas?
daudsiam partoda ,,Dian. Tava lama
deg" ll44.-lt4S. g. Ueku briesmīgāki aeki
Uetnvēaa astasdalres balgali gadi. Kipēct
•«pēc, ka vieal ai Ue paU uoUkuml llr vē-reU
80 daiidlem pomisko aimpatila «ispek-tiem.
ftidp atlķlrniB paiidllaaia ras». po-nuia
momeaU itatlaaa mūsa miksUi gaa
aav pirik parasta, Uēu ari ae gluil iauaa,
ua tilledaa, ka Utvioiu trimdlatakl aebOt
aav viengabalaiaa masa, kas aeseaos viitu-rat
aoUkomns oiņoi ki vliiem kopīga i i -
doUlu aeUlml, bet Iķiro tis smagumu at­kārtu
ao t i . vai miju dodtiaia a» cU-vikus
slepkavoja vidatis vai to darlla
krtevs. MOsa pala traģēdija lidā aittverē
UOsI par saakaadiras dabas Misapnitamu
paridfbu. kas |iplaņem tida. kida nu ti
r ^ Ir. aa raaa It k i varliu bflt viealgl
par to. plo kara slepkavas bOta orQtlka
dzīva aa viegUka aiva pie Sta|lna vai
HItterat. Protams, ka tas mulsiaa mOsis aa-doailo
paSapiiņu.
Ja lidas domu M k priU. ruaiioi par
Aigara iaoao romiaa, Ud tidēl. ka 31 gri­mēta
Uga a«lek|aatai tīri beletrlstlkl un
driak sveras ai pabttctoHka. Sķtel. ka
pats aators ari aeaus aav vēlējies usrikstft
darbu, kam bfltu vtealgt Ora mikslas vērtī­ba;
ua Iķlet ari, ka aotlkamn dtmeaiillas ir
par Uelia aa laika dUtaaca vil ervien par
fiii, Iii tas kflti tanilim. ftlM. |i^lo«i.
vil laiks, Uāi Udaai Isioslea radīt
savarSiB •ikilts «nH M mOsa vtliture
dokanutllM bai laUnanfi» stmHHJin
«• arltaticIliM M i k i i i i Mvadoi.
laipllatti, ka aaton, laUdami valrlk ar
iatallakta «aki „MNl|is itpledalamlbai dl)
aa ar JflIItt". Ilft caMlM bvalrlllai ao ap*
atkali ..apja aa poeU HtMa", kaji tik
rakstarlgi vlial tftsdat rakatiaadbalt eea-
Ues Isvalrftlaa aa «ateis aa kaltis krisas
prataoftatf)ama. kids Ui Hts far wii lik<
tos dabīgs Jaa liii| viea. ka frlmati Ir
kur n i c i i apvaicitiet pai ilfvu. Mag­da
nerads citai i i t j a i , k l dotiH nā­vē.
Uz turieni nav vajadzīga vīza,, tās
robežai nav tlēgtai, btt i t i v ntap-targltaa
k i pēdējais patvērums v i ­siem
. . .
Menoti ial opsrai (ko mēdz precī­zāk
apzīmēt par muzikālu drāmu)
komponējis netikvien mūziku, bat
rakstījis ari tekstu un bijis pats re­žisors.
Dabīgi, ka viņi spēji* roāli-lēt
savu gribu autorititivi. 800 mlģi-nājumu
līdz pirmizrādei pauž par vi­ņa
darbu un nopietnību! Mūzika, «pe­le
un 6oturs veido^kaut ko piinī0 vie­notu
un veselu un nav atdalāmi viens
no otra. Daži «iglu kritiķi iet pat
lik tSlu, ka Konsulu apzīmē par
Jaunu un vienreizēju mākslas veidu.
— Konsuls astoņus mtoelus rādīts
Ņujorka, no kurienes tagad ar aktie­riem
un vteu pārējo pārcelts uz Lon­donu.
Bet na tikai autora talants un
darbs vien ir šo panfikumu pamatā,
šķiet, nebūitt tilu no patiesības, ja
teikšu, ka izvēlēti viela ir viena no
sekmju atslēgām, tā viela, kurai tik
daudzi baidījušies pieskarties. Sl vie­la
prasīt prasa drošu viru, kas var
un grib būt patiesa pret savu laiku
un ļaužu miljonu ciešanām. Menoti
to ir gribējis un spējis.
V. 8k.
L o n d o n ā , aprīlī.
v-,|
. , 1
V- 1
MGATA
lAinc
Ķ Vtftov StTNt
Itri soj
:i«iiiiikiļiiii)
«kuMliiNeiiij
lAbttlDa
'it?