Bavarijas Latviesu vestnesis, July 7, 1951

              l i n i lif '
i,
f f
5 ' M | | t
1
L A T V I J A Sestdien, 1951. g. 7.
Nacionālism
bnpeiiālismi
Aii\)ho)h&v:5l}5)(o nac'iļu hhka ABN
sanāksme Minchenē pieņēmusi rezo­lūciju,
kurā asi vēršas ne tikai pret
komunismu, bet ari pret krievu impe­riālismu
vispār. §1 rezolūcija nav ne-1
jaušā impulsa rezultāts, tajā izteiktās;
domas atrod pamatojumu visā Krievi-1
jās vēsturē, ka§ ir viena bezgalīgu ie­karojumu
virkne. Katram šādam ieka-roiumam
vienmēr ir sameklēts savs
morālisks attaisnojums: slavu tautu
atbrīvošana no svešo jūga, pareizticī­bas
aizstāvēšana, logs uz Eiropu, pie­ejas
nepiecies'amība pie jūras. Krievi^
savas neatņemamās tiesības" u i ie­karotām
zemēm dibina uz to, ka krie­vu
tautā tatu par tam lējusi savas
as'w)s; nav svarl^, ka reizē viņi ir
izlējuši ari citu asinis, nav svarīgi,
vai kāds viņiem ir lūdzis „atbrīvoša-nu"
vai ..aizstāvību", vai pie „loga"
nav stāvējušas citas tautas, vai jūras
krasts nepiederēja citai valstij, kurai
81 pieeja bija n« mazāk nepiecieša­ma.
Sis imperiālisms pārvērtās par krie­vu
tautas nacionālo lietu un tik dziļi
iesakņojās krievu psīchē, ka pat
krievu progresīvā inteliģence vairs
nebija spējīga atšķirt nacionSilismu
no tīrā imperiālisma. K j i e \ ^ dzej­nieks
Puškins savā poēmā Poltava no­stāda
par nodevēju ukraiņu patriotu
Mazepu tādē|, ka Mazepa sacēlās pret
krievu caru, lai atbrīvotu savu ukrai­ņu
tautu no krievu atkarības. Kad pēc
Krievijas revolūcijas Baltijas tautas
pacēla balsis par autonomiju, tās ne­atrada
dzirdīgas ausis pie toreizējā
valsts vadītāja Kerenska. Nožēlojami
dzirdēt, ka vēl tagad, pēc sava pilnī­ga
politiskā bankrota, Kerenskim pie­tiek
drosmes nākt atklātībā ar savu
egoisma deklarāciju.
§ 0 domu par „lieIo nedalāmo" kā
„svētu mantojumu" pārņēmuši tagadē­jie
Krievijas valdītāji un ar! liela da­la
krievu emigrantu ārzemēs, no tās
nespēja atteikties daudzo pretlielinie-cisko
pasākumu vadītāji Deņikins, Ju-deničs,
Kolčaks u. c. Viss pasaulē var
mainīties, valstu iekārtas, uzskati, at­tieksmes,
bet krievu inteliģences val­stiskā
doma palikusi negrozīga, kā
iesaldēta. Jau trīsdesmit četrus gadus
gaida brīnumu, bet /brīnumu laiks ir
pagājis, tie vairs nenāk.
IS[ujorkā 1944. g. izdota Ņinas Ver-chovskajas
Haides un Filmora Haida
(Hyde) grāmata Russia then and al-waYS
(Krievija toreiz un vienmēr). Jau
virsraksts it kā pasvītro Krievijas ne­mainību.
Tas tiešām izpaužas arī grā­matas
saturā. Grāmatas.autore (domā­jams,
ka Filmoram Haidam še ir tikai
redakcionāla loma), runādama,par bar­jeras
valstīm (cordon sanitaire), pie
kurām pieskaita Somiju, Igauniju, Lat­viju,
Lietuvu, Poliju un Rumāniju,
izsakās, ka krievi šī kordona nodibi­nāšanu
nosaukuši par Krievijas dalī­šanu.
Neatkarīgi no apvainojuma (!),
šo valst-u dibināšana radījusi grūti
aizstāvamu robežu (kam, no kā?). Ne
Somija, ne Igaunija, Latviju vai Lie­tuva
neesot agrāk pastāvējušas kā
patstāvīgas valstis. Loiddžordžs pastā­vējis
uz Latvijas un Igaunijas atzīša­nu,
kaut gan šīs zemes piederējušas
pie Krievijas vairāk nekā 2(X) gadu,
tātad vēl pirms Masačuzeta atkarota
indiāņiem. Polijai piešķirti apgabali,
kas jau no Katrīnas laikiem piederē­juši
Krievijai, ko apdzīvojuši pareizti­cīgie
un kur tikai 10 proc. iedzīvotā­ju
bijuši poli. Mēģināts balkānizēt
Kaukāzu, atdalot Gruziju, Armēniju,
Azerbeidžanu, bet šis mēģinājums ne­izdevies,
Rumānijai atdota krievu
Besarabija. Rietumu brīvības kustība
bijusi vērsta tikai pret Krieviju, ne
pret franču vai angļu zemēm. Tikai
Sav. valstis sākumā negribējušas at­zīt
nekādu Krievijas dalīšanu.
Argumentācija, kā redzams, dibinās
uz to pašu Krievijas tiesību neapšau-bāmību
un negrozimību, — pietiek,
ka krievi pār attiecīgo zemi ir jau
valdījuši. Citu tautu nacionālās neat­karības
tiesības ir apvainojums krie­vu
tautai. Autore Ir arī piemirsusi, ka
Lietuva ne tikai ir jau bijusi patstāvī­ga
valsts, bet krievu kņazi maksājuši
Lietuvas karalim meslus. Arī amerikā­ņu
tautā uzskati indiāņu jautājumā ir
grozījušies, kaut gan stipri par vēlu,
bet atšķirība tomēr ir tā, ka amerikāņi
ir daudz kulturālāki par indiāņiem,
kamēr ar krieviem un Baltijas tautām
tas ir otrādi.
Pēdējos gadu desmitos v i s i pasau­lē
ir grozījies uzskats par tautu tiesī­bām,
un pašnoteikšanās princips ir at­zīts
paT tikpat svētu, kā ticības brī­vība,
vārda brīvība vai personas ne-aizkaramība.
Arī rietumu lielvalstis
ir spērušas lielus soļus šinī virzienā.
Anglija piešķīrusi patstāvību Īrijai un
Indijai, Sav. valstis Filipīnām^ Ho­lande
Indonēzijai. „Kordona" valstis
ir pierādījušas, ka ir spējīgas saim­nieciski
pastāvēt, pie kam viņu saim­nieciskā
un sociālā struktūra bija
daudz attīstītāka nekā Krievijai jeb­kad
ir bijusi. Arī Sav. valstis tagad ir
sirsnīgākās šo valstu patstāvības aiz­stāves.
Krievu emigranti jau 34 gadus gai­da
uz Krievijas atbrīvošanu. Ka vini
be? citu palīdzības to nespēs, virii arī
paši saprot. Bet viņiem ar! jāsaprot,
A T J A U N O T A PEDEJA KAI?A P A Z Ī S T A M A K O M U N I S T U SPIEGU
OllGANlIĀaJA
Vācu laikrakstos publicēti vairāk: ļ tumu politiķu slepenās konferencēs.
Tirisanās „augsiā skolā"... (4)
„Biiusie",
sehsor m „vir$terrori$r
GRĀMATA PAR N K V D DARBA TECHNIKU
vākā
funkcionējoša demokrātiski nc^sk^notu ; kārdināti vienkārši nodevēji, ]du
radio ziņotāju tīkls, kas aptver visu
pasauli.
,,Sarkanā kapella" darbojās otrā pa­saules
kara laikā. Tās panākumi bija ļ izlūkošanas da)as vadītājs neslēpj, ka
ievērības cienīgi. 1945. g. šo spiegu i jāmobilizē visi epēki cīņai ar šo pa-organizāciju
likvidēja. AŪāida ne f i - , domju epiegu organ-izāciju. Jugo€ldvu
kai atsev2šķu<5 aģentus, bet ari Mas- ļ ziņu aģentūra vēstī, ka padomju spie-kavag
cenUāh. 1947. g. Kremlis pavē-ļ gu skolu Maskavā kopš 1946. g. bei-reizē
ar to apcietināša.
Pirms amatpersonu apcie*
asti nogrāba viņu apaki-
; Anglijā iznākušās grāmatas Russian i nieKus. inKriminējošus materiālus par
^^';Purge autori F. Beks un V . Godins j katru amatvīru vāca katrā gadījumž,
nākotnē, šķiet, sagādās brīvajai ^^jā starp citu raksturo dažādas tipis-r:
etuma pasaulei daudz nepatikšanu
un intensīvā darba. Amerikāņu pret-kaut
arī to neapcietinātu, tādē
kās ^tīrīšanu" upuru kategorijas un nemitīgi kā ēnas pavadīja un uzroV-izskaidro
īpato apstākli, ka arī pašas nlja viens vai vairāki N K V D ierēdni,
varenās N K V D kastas locekļi allaž
viņu
kas uzstājās par viņu miesas sargiem,
jutušies un jūtas leiīmd tenora ap- Uiraudiītāļiem b^ja liela lldzrunāša.*
draudēti. pat šo cilvēku privātajā dzīvē.
Nozīmīga loma ņaāomļu terminolo- Aģentiem bija jāziņo N K V D pdr kMra
ģiļa bimsi t. s. ^biļušiem ļau<iini". ( uzraugāmā kustību un \id^ūli\X, )^
ģ%T\. Vo\aT\skovaTn noorganizēt; ,gušds vairāk nekā 36.000 personu, ^asjp^^ ,,b({{si<i" iiTsl:«(iļd fcdCra, iii- (izcdu^dm^is acindCd c(^(.m^,
,,SaTVaBo ^ape^'iu' bez agTa)(d-'dīudzā)na tempa, nep^rtraucoc mācī-\^^^ ^^^^ svars, stāvoklis vai nozīme sekoja arī uzraudzītāji, ja nebija arē­jiem
funkcionāriem un aģentiem un
sagatavot to j v a r ī g u un grūtu uzdevu­mu
veikšanai. Ziņu aģentūra ICO
vēsti, ka ģen. Volanskovs uzdevumu
veicis loti sekmīgi, un jau šinī mēne­sī
komunistu jaunie aģenti sniegšot
Kremlim pirmos ziņojumus, gan mili­tāra,
gan saimnieciska rakstura.
Cīņa ar atjaunoto ,,Sarkano kapel-lu"
nav paredzama viegla, jo pagai­dām
trūkst jebkādu norādījumu, kas
ir tās aģenti. Zināms vienīgi, ka to
skaits ir stipri lielāks, nekā p^rnis
desmit gadiem. Pad. savienības ār-bas
pat naktīs, sagatavoti brīvās pa.
saules saimniecisku un militāru no­jūmu
izspiegošanai. Rs.
auns politiskas ciiias
lis
K. K A L N I Ņ A B R O S O R A A N G Ļ U V A L O DA
LldīŠiaēļiem latvieša pretkomūnlsma propa­gandas
Izdevumiem angļu valodā nule ple>ie*
, nojusiet Kārļa Kalniņa broSūra Staļinisms —
lietu ministrg Molotovs augstākās pa- vlenvīnlena ceļš ui dzlmtbuvl (Stalinlsm —
domes 6ēdē nesen paziņojis: ^Sarka- - ^««^ Bondage). ko autors
nās kapellas" aģent\i skaits rietumu
valstis pārsniedz 10.0(X). Pirms 20 un
pavairojis manuskripta veidā, un par saviem
līdzekļiem laidia klajā EsUngenā. īsajā 22
Ipp. brofiūrā K. KalniņS sevlSķl koncentrētā
veidā Iztirzā komunisma būtību un mērķus,
1 . . , . . 1' r - dibinoties visnotaļ uz pašģ komunisma Ideo-katru
reizi bija viegli legut mforma- ^^^j^,, staļina uc. principiālajiem rak-
Ciju par slepeniem rietumu politiķu stlem un dekUrāclļāro, jo tie labāk un au
nodomiem un rīcību. Tagad, turpre-' •^"""^^k par visiem komentāriem
pat vēl pirms 10 gadiem mumg ne
tī, ziņu iegūšanas praktiskā problēma,
pretēn rietumnieku apgalvojumiem,
ir samērā viegli atrisināma. ZiņdS, ko
vēlamies iegi^tt, paši rietumnieki met
mums rakās. Padomju iespaida sfai-ras
paplašināšanās līdz Elbai un ak­tīva
mūsu piedalīšanās Tālo austru­mu
notikumos sagādājusi mums daudz
uzticamu līdzstrādnieku. Tāpēc arī
mēs zinām, kas runāts un nolemts rie-
HiiiiiiMfiiiiimiimiiiiimimiiifitiiHiiiitniiiiitiiHiniitiiii
pirms boļševiku revolūcijas — vai
nu amata, materiālā stāvokļa, titulu
vai citā ziņā, tāpat visus, kas pirms
pilsoņu kara bija nostājušies pret boļ­ševikiem
— anarchistus, ukraiņu se­parātistus,
sociālrevolūcionārus, Deņi-kina
un Kolčaka piekritējus u. c Pie­derība
šai kategorijai visā padomju
valsts laikā bijusi ārkārtīgi bīstama.
Katram padomju pilsonim visos lai­kos
bijis jāizpilda neskaitāmas aptau­jas
lapas, un nevienā no tām netrūka
jautājuma par „sociālo izcelšanos" —
vai atbildētāja vecāki bijuši no diž­ciltīgo,
garīdznieku, tirgotāju, zenmie-ku
kārtas vai sīkburžuā^ijas. Tāpat
katrā anketā jftatbild par nodarboša­nos
piims revolūcijas un agrāko par­tijas
piederību. „Sociālāfi izcelšanas"
slēpšana ir viens no nozīmīgākiem pa­domju
pilsoņu pārkāpumiem.
Līdz 1937. g. bija vēl stipri daudz
„bijuio" kategorijas cilvēku, kas kaut
Komunisma mibtāri zinātne un Ideoloģija j^g uzturēja eksistenci, strādādami par
dibināta uz tiem paSiem pamatiem, kā agrā- ^ . ««i,»
^ ^ ^ grāmatvežiem, naktssargiem un tam­līdzīgi.
Bet jaunais ..škiras modrības"
sauklis tagad prasīja viņu izstumšanu
pat no visvienkāršākajām vietām un
darbiem. Ilgi un velti izmeklējušies
sev kādu klusu ,,robu", šie „bijušie"
beigās nonāca cietumu kamerās. īpašā
grupa viņu vidū bija visu konfesiju
garīdznieki. Cietumos kopā ar katoļu
un pareizticīgo priesteriem varēja sa­stapt
protestantu mācītājus un žīdu
rabīnus.
boļSevlsma
tiku.
patiesos mērķus nn cīņas tak-
Londona (dc). — Britu valdībai no­pietnas
bažas sagādā dažādu delegā­ciju
došanās uz Pad. savienību un
Austrumeiropu, jo komunisti tās pā­rāk
veikla prot izmantot saviem pro­pagandas
nolūkiem. Nesen uz Poliju
divu nedēļu apmeklējumā devās 52
personu liela bridu aiodbiediību de­legācija.
Jūlija vidū uz Maskavu do­sies
septiņu britu kvēkeru delegācija,
ko aicinājusi ,,padomju miera cīnītā­ju
komiteja", utt. Delegācija uz Po­liju
ir lielākā, kas kopš kara beigām
devusies uz Austrumeiropu, un lā r a ­dījusi
nepatiku kā lēboristu part \ ļs
vadībā, tā arī trēdjūniju kongresā.
Ielūdzot "apmeklējumos rūpīgi sastā­dītas
angļu pārstāvju grupas, sedzot
visus delegātu izdevumus, tos lepni
uzi?emot, apgādājot ar labi instruētejū
tulkiem un pavadoņiem, un izvacā.ot
viesus pa iepriekš rūpīgi izvēlētam
fabrikām, dzīvokļu kolonijām un at­pūtas
centriem, komunisti reizē sa-
STiiedz vairākus polTtiskuē mērķus.
Vienkāit, padomju režīmam iekšzeme,
vieglāk pārliecināt strādnieku masas,
ka Lielbritānija akceptē padomju me­todes;
no otras puses, no šādiem ap­meklējumiem
Anglijā daudzi atgrie­žas
ar ilūziju, ka strādnieku dzīve pa­domju
valstī tiešām ir paradīziska un
var šo maldīgo ieskatu izplatīt tālāk.
So komunistu propagandas efektu
diezgan grūti apkarot, ja negrib upu­rēt
dažas svarīgas brīvības, piemēram,
britu pilsoņu tiesību pēc vēlēšanās
izbraukt. Apsvērta doma par dele­gāciju
iepriekšēju konstruēšanu —
kādā veidā vislabāk iegūt patiesu
ainu šādos viegli aranžētos braucie­nos.
Bez tam ierosināts arodbiedrību
kongresam uzaicināt uz vairākām ne­dēļām
privāti viesoties Anglijā lielākas
krievu, poļu un citu Austrumeiropas
strādnieku grupas, kā arī aicināt ko­munistu
kalnračus, tēraudrūpnīcu
strādniekus utt uz zināmu laiku in­formācijas
nolūkā apmainīties darba
vietām ar angļu kollēgām. Ja arī pa-ļ
domju režīmi šādus priekšlikumus no-'
raidītu, britu strādnieki arī no tā va-;
rētu taisīt savus secinājumus.
kalfl prūšu nn vēlākaU Hitlera militārisms,
pārņemot prūšu militārā teorētiķa Klauievica
pamattēzi, ka karš ir tikai politikas turpināša­na
ar citiem līdzekļiem. Starpība vēl tikai
tā, ka boļSevlki Jebkuru karu pret komOnU-mu
uzskata pai netaisnu, bet komunistisko
agresiju vispār neatzīst par agresiju. Komu­nisma
pasaules iekarošanas plānus nespē) aix-pllvarot
ari viņu Inscenētā ,,m1ert, propa­ganda",
jo padomju miera eņģelis ir tikai
vāji nomaskēts kara dieva Marsa vēstnesis.
Tā ir modernizēta vecā pasaka par valsti, ka-
Tas pavalstniekiem vienā mutē Jāslavē karaļa
iepnais valdnieka tērps, kaut ari patiesībā
viņš staigā kails.
Ar rūpīgi izmeklētiem citātiem brošūras
autors tāpat atsedz bīstamās komunisma ,,lielo
melu ' deklarācijas par iespējamu komunistu
režīma un rietumu demokrātiju ,,sadzīvošanu".
Ari šis deklarācijas ir tikai taktisks cīņas lī­dzeklis,
jo komunisti nevienu bridi nav at­teikušies
un nedomā atteikties no sava gala
mērķa — pasaules komūnl«ma, šai ziņā pa-likdami
uzticīgi savam ideologam Ļeņinam,
kura rakstos veltīgi meklēt atziņu par Iespē­jamu
kapitālisma nn komunisma saprašanos
un sadarbību.
Brošūra būs noderīgs palīglīdzeklis mūsu
politiskajā cīņā angliski runājošās zemēs,
latvieša trimdiniekiem Vācijā autors K. Kal-niņš,
kas savā laikā bija latviešu delegācijas
loceklis Tautu savienībā, pazīstams kā ener­ģisks
sabiedrisks nn politisks darbinieks, kas
jau daudikārt Vācijā sekmīgi pratis aizstāvēt
latvieša trimdinieku intereses nn aktīvi sek­mēt
viņu politisko ciņu. M. D.
BAILĒS N O SABIEDRĪBAS
UZMANĪBAS
Bieži gadījās visādas kļūmes un
personu samainīšanas, īpaši, ja gadī­jās
izplatītāki uzvārdi. Grāmatas au­tori
atceras gadījumus, kad nepareizi
apcietinātas personas pirms kļūdu at­klāšanas
jau bija paguvušas „atzītie5"
spiegošanā un citos smagos noziegu­mos.
Pa<loŖi]u pilsonis instinktīvi vairījās
nokļūt sabiedrībā redzamāka vietā, jo
katra kaut cik prominentāka figūra
pakļaaita nepārtrauktai un rūpīgai no-
V vacicsM Ettnials par attieksmēm
Igauņiem un latviešiem
redzes viedokļa kritiski aplūko vāc­baltiešu
politiskos mērķus pagātnē,
tad daudz kas gan var rādītie^ citā
gaismā, nekā to bijām mācījušies un
es domāju, ka tad va-.rs nevarētu būt
grūti sastapties ar latviešiem un igau­ņiem
uz kopējas līnijas."
MDivi punkti jāliek katras diskusijas
sākumā un visa tālākā pamatā, lai šīs
diskusijas būtu auglīgas: 1. Baltijas
tautas kļuvušas politiski un kulturāli
pilngadīgas un savus radītājus spēkus
šinī zinā pierādījušas pagājušos trīs
gadu desmitos, 2. Baltijas valstis pie­der
pie rietumiem, pie Eiropas."
rJzejot no šīm atzinām, neizbēgami
nonākam pie skaidri noraidošas no­stājas
pret Vācijas imperiālistisko ,,ie-vācošanas
politiku" Latvijas un Igau­nijas
okupācijas laikā, ko, diemžēl,
vācbaltiešu pārstāvji austrumu pār­valdē
akceptēja un palīdzēja realizēt."
nKļūda ar smagām sekām bija arī
vācbaltiešu attieksme pret Latvijas un
Igaunijas valstu izveidošanos. Baltijas
Baltijas vāciešu mēnešraksts Balti-sche
Rundschau, kas iznāk Artūra fon
B ē r | vadībā Bovendenā pie Getinge-nas,
jūnija numuru ievada ar Dr. H.
Marnica rakstu ,.MŪ6u attieksmes pret
mūsu dzimtenes biedriem", kurā iztir­zā
Baltijas vāciešu nostāju pret latvie­šiem
un igauņiem. ,,^is jautājums, kas
loti daudziem tautiešiem, bez šaubām,
ir tuvu pie sirds," raksta autors, šķi­ta
zaudējis nozīmi pēc repatriācijas
akcijas. Bet vēsture aizgājusi pāri šim
Trešās valsts piespiedu atrisinājumam,
un mums ierādītā „jaunā dzimtene"
atkal gāja zudībā ar visbriesmīgākiem
satricināļumiem, mantas un asiņu zau-dēļum'.
em, kamēr baltiešu tautu vadī-tā]
i slāni, lai izbēgtu no iznīcināša-nas,
tāpat bija sp-.esli atstāt veco
dzimteni. Viņiem ;r tas pats svešas
zemes bēgļa liktenis, kāds jāpanes
mums, un, tuvojoties ĪRO darba bei­gām
un tās aprūpējamiem iekļaujoties
vācu pārvaldē un 6aimn:ecībā, šis lik­tenis
vēl vairāk vienādojas."
,,Bet šī likteņa kopība nepastāv ti­kai
kopš sabrukuma pirms 5 gadiem" hercogiste, kuras kronis bija domāts
Vilhelmam II, bija vācu atrisinājums,
kas perēkinājās ar iedzīvotāju vairā­kuma
vēlējumiem. Latvija un Eesti
turpretim jāuzskata par eiropisku at-risinājumu,
jo ar to divas Eiropas tau­tas
radīja savai attīstībai piemēroto
dzīves formu."
Rīgas atbrīvošana 1919. g. 22. ma^'-
jā bija spožs eiropisks veikums, bet
kauia pie Cēsīm, ievērojot boļševistis-tālāk
raksta Dr. H. Marnics. „Tā pati
dzimtene, tās daba, zeme un klimats,
tās etnoloģiskie, ģeopolitiskie, saim­nieciski
ģeogrāfiskie un vēsturiskie
dotumi un spēki veidojuši tiklab lat­vieti,
kas tur mitis kopš sirmas aiz­vēstures,
kā vācieti, kas tur apmetās
un iedziv'oiās septiņos vācu austrum-vēetures
gadsimtos. Sie veidotāji spē­ki
protams, nav likvidējuši valodas ^
, un kultūras atšķirības, ievērojot vēl • ļ ^ ' ^ -^"^'dnieku, nodevība pret Eiropas
ka neviens neies liet savas asinis t i - ; 'o, ka vcštur.ski politiskie mērķi bija i ^o^'^- P-^r ko ar veltīgi upurētām asi-kai
par k r i e v u interesēm, par K r i e v i - ' ne vien dažādi, bet, diemžēl, diezgan ļ ^ i n i bija jāsamaksā nevis tā^ radītā-jas
impēriju, pretēji pašu interesēm; b.cži arī viens pret otru vērsti. Bet' J*^"^- bet gan abās pusēs cīnītājiem
necīnīsies, lai kļūtu atkal Krievijas arī valoda un kultūra nav palikusi bez | P^^t bolševismu un par Eiropu."
pabērni, minoritāte. Arī no l i e l v a l - ; savstarpējas ietekmes, un kopīgās -Doma par jaunu Eiropu," nobe'ou-stīm
uz šāda veida palīdzību nav ko ; dzimtenes kopīgo veidotāju spēku ie- mā raksta Dr. H . Marnics,'„kurā kat-ceret.
Ja krievu emigranti var saprast.' darbi visskaidrāk izpaužas veidos kā
ka arī somiem, igauņiem, latviešiem, abas puses reaģē uz pašreizējo Rie-lietuvjiem,
baltkrieviem, poļiem, iik
rainiem un citām tautām ir tādas pa­šas
tiesības uz politisko un saimnie­cisko
neatkarību, kā vin'em, tad mēs
' v a r ē s im atrakt a--! kopēju valodu un
cerēt, mūsu kopējie cen'if^n; dos
panākumus. N. K.
i i i m v d C i j a s
šanas rodas
ļaudis nebūtu
šķir,
^ k r a
vidi, Sajā plāksnē sapra-oti
ātri, kaut arī iepriekš
pazinušies. Valoda ne-v.
er.s prot o'-a valodu, ne-a,
;a v;ens o're kultūiu
stēti jau iepriekš.
Katra augstāka amatpersona var§ja
būt droša par to, ka tās šoferis, s^
kretārs vai ziņnesis tai pašā laikj ir
ar! NKVD slepenais sadarbnieks —
,,seksots", kas regulāri ziņo par sava
priekšnieka un viņa ģimenes gaitēm.
SI izspiegošana attiecās uz novēroja,
mo privāto dzīvi, satiksmi ar citiem
un personīgiem uzskatiem. Tā kā iz-sekošana
notika reizS no dažādām
vietām, tad ļoti jāuzmanās bija ari
katram aģentam pašam, kaut tas ari
būtu noskaņots labvēlīgi pret savu uz­raugāmo,
jo, N K V D iestādēm salīdzi­not
no dažādiem avotiem saņemtās zi­ņas,
smagi iekrist varētu pats aģents.
acARESu ŠĶIRNES - PEC
DIENESTA PAKĀPES
Kaut gan N K V D padomju ieklili
bija^,valsts valstī", tālāk stāsta auto­ri,
arī pašiem NKVD ļaudīm tomSr':
dzīve pagāja tādās pat bailēs no are­sta.
Jo lielāks bija NKVD vīra amats,
jo vairāk viņam bija jābaidās no t. 8.
speciālās nodaļas, kas bija tSdā pat
stāvoklī pret pārējo NĶVD valstību,
kā pēdējā pret visu padomju valsti,
Ne visi NKVD štati rekrūtējās no
brīvprātīgiem darbiniekiem, bet tos
bieži speciāli izlasīja no partijai vai
komjaunatnes biedriem, ko pēc soci8-
1ās izcelšanās un citādi uzskatīja par
sevišķi uzticamiem. Noraidīt šādu
NKVD piedāvājumu tikpat kā nevieni
neuzdrošinājās. Turklāt NKVD ļaudii
sociālā ziņā bija vislabāk nostādīt
šķira visā Pad. savienībā. No tie;
prasīja arī k b u ārējo paskatu un uz
stāšanos, viņu sievas ģērbās vislaba!
un lepni demonstrēja savas rotas li
tas. Bērni apmeklēja īpašas skolas, u
arī mazākos posteņus NKVD valsllb
bieži piepildīja ar augstāko ierēdņ
ģimenes locekļiem. Arī partijas apar
ta amatvīri centās iedabūt savus bSr
nus NKVD dienestā, un tā šīs radu at
tieksmes vēl veicināja īpašas privili
ģēto kastas rašanos.
Bet arī šīs kastas ļaužu dzīves ap|
stākļi atkarājās no,ieņemamā amat
tāpat kā visā padomju dzīvē. ZemSkē
jīem ierēdņiem tie bija ļoti pietici
kaut gan labāki nekā līdzīgas pakāp
amatpersonām citās nozarēs. Turpr
tim dižvīri saņēma lielas algas, apdz
v o j a , p l a š u s dzīvokļus, varēja lieto'
savām vajadzībām dienesta automobi
ļus, un tiem netrūka nekādu cit
materiālu labumu. Viņi un to ģijnen
locekļi atvaļinājumus pavadīja sp
ciālās NKVD atpūtas mītnēs, bet a
tur ērtības atkarājās no pakāpes. Ģ
nerāļā pakāpes čekists nesmcķēja t
pašas cigaretes, ko majors, bet lei
nantam savukārt bija jāapmierinās
vēl lētākām.
TERRORISMA ĶĒDES REAKCIJA
Par šo iespējami lielāko padomjļ
apstākļos pieejamo komfortu NKVļ
ierēdņiem bija jāsamaksā ar centīļ
ndarbu", kas prasīja ^ daudz nervtt||
Pratinātāju parastais darba laiks i\{
īdz 4 vai 5 rīlā, jo naktis bija alzļ
tas par izdevīgāko nopratināšanu
ku. Klāt nāca pastāvīgie priekšnie(
bas pamudinājumi uz modrību, prai
bas atklāt arvien jaunas sazvērestība
un spiegu organizācijas. Tādēļ
pratinātāju vidū nervu sabrukumi bij
bieža parādība, Reti kāds no pral
nātājiem, atskaitot pašus aprobežol
kos, ticēja pratināmo patiesai vain(
bet zināja, ka no šiem „tautas ienaii
niekiem" viņiem katrā ziņā jāizspM
atzīšanās, kaut arī iegūtās leģen(
būtu pilnīgi izdomātas. Atklāto sapi
tēju — ciniķu čekistu vidū bija ra(
bet vairums darīia to, ko no viņi(
prasīja priekšniecība un pašu droši
•—• vai nu aiz tīrām bailēm, uzticīl
partijai, godkārības vai individuāli
personīgās drosmes trūkuma.
Tā bija izveidojies kuriozais stāvoši
lis, kur vesela valsts dzīvo pastāvīgi
bailēs no kādas organizācijas terroi ^
kuras locekļi paši tomēr nespēj pilolļ
gi baudīt savas varas augļus, jo pi
dzīvo līdzīgā baiļu tcrrorā no NK^
speciālās daļas". Turklāt arī tās
binieki spiesti dzīvot pastāvīgās b< ^
lēs no varbūtējām pārmaiņām vi9li|
augstākajā priekšniecībā, kas var8tl||
kriš*^
i ad, no jauniegūtā eiropiskā ' mūs v.sus pakļauj šīs domas
rai tautai, tātad arī vācu, tāpat lat­viešu
un igauņu, pieder sava vieta,
mierīgā sadarbībā, atbilstoši tās tau-j nozīmēt arī šo „virsterroristu
tiskai, kulturālai, politiskai un sa'm- i-nu postā,
nieciskai dinamikai. — šī doma if>gfi(;t' = • ——r
arvien skaidrāku un spēcīgāku pār­svaru.
Kamēr ag^āk to pauda tikai at­sevišķi
rilvēki. šodien laikmeta posts
VISJ
un
Iii!» 3' ™
ī < ū l c tie
ka
J^aigi," nopūtas m
Cm r"«d» "'"^
?Bet Pēteris, J^".
J« būda3«, norūc
liil ko P»r i'āitigam
iiiiien neltan v&irs
pavērāt durvis '
•^ĪHgalvu istabai
,ŗ„j piezvanīja no K I
Ļiirot! Pateicu, ka va
^jļ UD lai ved mums
c ' . * tur pa «ētu visi
-jV Bet ja negulēsit, tļ
jiiviiu kaķi uz Riguļ
M kā pelil«. g^lvi
ui
Ka«1
8 Staburagi
ļimu tekam
li NODARBĪBAS
iieļi ugunskura vakarā
viii'jsga stāstu par piegi
Iļfid paklausīsimies,,
SUUCĒJU UGUNSKUi
83ie rietēja, kad vakara
isikaje piebrauca kāds
ijjvādu laivu. Katras
a emojās no koka
tiplva, bet no laivām
tnmailām dzehs cepuļ
vairogiem rokā un
iesāna,
^jjj sveši m§lg, bet
s?:Jt'J,hvi]ļi baidās pa nj
'ai laivas neuzskriļ
i-Kimbija vareni plekit
'•S nosegtas, pie tām tūļ
^'r^s,S3vuuguii5kuni tie ļ
taa pakājē, jo gulēt v
Fiš5laivās, Daži braucēja
P ieties sirojuma pa tu\
^ lai kaut ko salaupii
^^;*is noliedza, jo ed
"^''[^n laivām krāc
;;'^^?no laivām sau
^^^os žāvētu gal
\^^^^ Uzēdam tie ā
f ^ * n u s augiu, līdz
5^^. atnesa mala k r i
k ā d a 1
'^^^ nejauki klai^
'ttii
Jiv.iea sa jl.i eu p^ei gabalu
: 5 : & v i . i e .
S lie vt 1'"' " « " s
X<t ^'-J^ pret
atnesa lie.
izn / f tos
kārbu
r 'i- ijas taJla'k . kurs
ho^^^ sa-nakti
gur-modri
dzēruši
loKam.
Raksta noslēgumā sekos daž! ••^J^)
loru secinājumi par tīrīšanu dzl|l»'' .^jc(JL kas
kiem iemesliem.
Vai ari
Vienoti
»»«»k«aU;tfu,!° « Latvi.
s ti