Bavarijas Latviesu vestnesis, September 25, 1946

              1946. g. 25. septembri
t
THM masa bēgļi jau Kanāli
No Kanādas 8. augustā rakstītajā
Vēstulē teikts: i,
. Mūsu biedrību tiešām nevar saukt
par baptistu biedrību. I^Iūsu vidū
darbojas visādu ticību lat\ieši un
ari tie, kas nepieder ne pie vienas
baznīcas. Mēģinām apvienot visus
Kanādā dzīvojošos tautiešus, lai ko­pīgiem
jspēkiem varētu palīdzēt bēg­ļiem
ar naudu, drēbēm utt.
vēl aizvien
1944. g. augu$tā iesauktie laiivieši;
kam it kā bija jāpapildina latviešu
aviācij as zemes personāls pie Liepā­jas
un dtur, sakarā ar Sis aviācijas
viembas likvidēšanu un pārcelšanu
(caur Dāniju!) uz zemesdarbiem pie
Tomas un citās vietās Prūsijā, bija
nodoti vācu pilnīgā ricibā un nežē­lastībā.
Tā 1944. g, 13. augusta naktī
apm." 400 latviešu atstāja Rīgas ostu
vēlāk pamatoti iemantoja jaunu no*
saukumu „Zirkus Futterliieb.** Si vā­cu
rota pārzināja kāda.s divīzijas
municijas, degvielu un mateiriālu no^
liktavu.
Par latviešu stāvokli norikojumos
un attiecībās ar vāciešiem liecināja
parastais ziņojuma veids pie nostā­šanās,
piem.r,,3 instruktori, 12 ka­reivju
un 47 latvieši." Netrijka dre-kuģl,
kufā tos ieniāmja ar viltu, sa- ^ sūras ar skrejceļu, grāvjiem, sētām
Mūsu lielākais nolūks ir panākt, kot, ka jābrauc uz Liepāju. Pēc ļ un žogiem, pieradināja pie 4 stundu
vētraina piē valdības, lai tā atļautu latviešu brauciena vīri izkāpa — i gulēšanas diennakti. Mā(X)t valodas,
bēgļiem ieceļot Kanādā. Kanāda ir
liela zeme un ap labām izredzēm v i ­giem,
kas vēlas uz šejieni braukt.
Dažādu iekšēju iemeslu dēļ ieceļo-iana
tomēr ir pagaidām ierobežota.
Valdība izdeva pagaidu likumu, pēc
kura var iebraukt tikai radi un no
dtiem ari tie, kam ir līdzekļi un kas
vēlas savu lauksaimniecību. Cerē­sim,
ķa šo likumu paplašinās. Lai
to panāktu, mēs ziedojam daudz sa­va
laika, sarakstoties un s^izinoties
Dancigā un tālāk ceļoja uz Breslavu,
kur vācu „ie£reiteri" vācu mēlē vi­ņus
apmācīja griezties pa labi un
kreisi uz labā papēža, bet pilsētā
neizlaida pat apskatīties. Izgatavo­ja
ari „Soldbuch'us" ar dienesta pa­kāpi
„Kampfhelfer," kuram nebija
ne karavīra tiesību, ne zlmoiņu, ne
karavīra pakāpju. So apliecību uz­ņēmumos
bija redzami, pēc izskata
spriežot, vai Īsti katordznieki ar nu-mui:
u un tautības apzīmējumu kak-ar
lāpstu sita pa galvu, kā tas, plem.,
jo bieži atkārtojās „Comune Rava-rino"
telpās 1944. g. decembra bei­gās.
Reiz bija iedoti itāļu karabīni,
kuru tīrīšana Itālijas dubļos un mū­žīgajā
lietū nebija nieka uzdevums,
un ar tiem tad Ziemsvētku dienā
bija jāļet — par zaķu dzinējiem kā­dam
vācu ģenerālštāba pulkvedim.
Sakari ar Vācijā atvestiem piederī­giem
bija ļoti slikti, ar Latviju ne­kādi.
Šķita, ka ari visi latvieši šos
^ Uaļ^itoas iestāda. Darbs ir grūrs. \% T l k l k?.22rinu pārvaldei vacu „k4;ŗ?vīrus'* aizmirsuši. Uz vēstuj^m
Utt Hels. I^otolju, ka bēgtiem jābūt
patdidglem par tō, ko niēs t« darām.
Mffls atlldiitbu. nedabūjam, un negri­bam.
Darim to k§ latvieši, kas nav
aizmirstiši savus tautiešos grūtos lai­kos.
Ja mēs panāksim, ko gribam, tad
apziņa^ ka esam. mērķi sasnieguši,
būs mūsu atalgojums. Prieks ir ^
dzēt, ka esam dabūjuši dažus no bēg­ļiem
Jau uz šejieni. Vismaz viņiem
un vi^u bērniem biis iespēja dzīvot,
strādāt un augt cilvēcīgos apstākļos.
Būtu vēlams dabūt vairāk dīkāku
riņii par latviešu bārenīšiem, viņu
skaitu im atrašanās vietām. Varbūt
mums būs iespēja dabūt tos pāri m
tejieni Jau šoruden.'* — E Saraps»
„Christian Hellef Society lor Lat-vian
Refugeefi'* sekretāi^s, 423 Strat-more
Blvd», Toronto, Ontaiio, Ga-nada.
zenitniekiēin latviešu nevajadzēja,
tos ietērpa zilās drēbēs un joprojām
ar apsardjSibu nosūtīja uz — izpletņu
lēcēju papildinājumu vienības bara­kām
Stendaiā. Tur jau atradās no
koncentrācijas nometnērn nākušie
mūsu nacionālās pretestības kustl-atbildes
nepienāca-
Puiši ātri iemācījās itāliešu valo­du
un informēja iedzīvotājus par
savu īsto nostāju pret vāciešiem.
Pēc tam arī itāliešu mostilja pret
latviešiem kļuva daudz draudzīgāka,
kas vāCi< .em sāl^a sagādāt galvas-bas
dalībnieki, kuriem vācieši bija sāpes. It;v.u pretesUbas IcUstiba —
Piederīgos un draugus melUē A r-n
o l d s S k a r i s no Kursīšiem
un G e 0 r g s Z i b e r t s no Rīgas:
DP Camp 8/10, Hallendoii iiber
Braunscliweig (20). 3648
Par polio. p. kar. VI e s t u r ii
G r ā m a t i ņ u , dz. 20. 30.10., 45. IV
redzēts Steiīnē un Svfneļnīndē, it kā
bijis ycsterburāļ^ludz z. Antons
G r ā m a t i ņ S : DP Cailiip „Noor,"
Ec?kemfdrdc (24). 3834
piestājās tik tuvu, kā vieglās drānas
bieži pieskārās viņa ceļiem. Viņa pat
paklupa uz lielāka grants celiņa ak­mens
un Antons pieturēji Kā gudri-ba
un drosme nāca pati par sevi!
Viņš jau sāka kā lepoties, bet tad
sabāra sevi, nekas' jau nebija
sasniegt», sazini nu, kāda augstāka
vara vēl uzsūta kritiena vai līdzīgu
likstu...
„Nu, jaunie puķu dārznield!" lab-iirdīga
balss ierunājāi^ aiz muguras,
Glesniece tomēr nebija viņus aizmir­susi
,jPaIūk, sadancojušies un atnā­kuši
atvēsināties pie labajām smar­žām!
T^ēc domāju, ka pie mums
nav vairs visu, tm kā to nemanīs, ja
trūkst veselu divu un vēl abu jauno."
Antons nesaprata, kas atkal notiks,
bet nekas nenotikal Runādamās
C^esniece apstaigāja pul^es^, dažas
noplūca, saguldīja uz kr^sā delma
un noteikusi: j,Piespraudltak,Zete,
arī viņam kādu ziedu," aizgāja at­pakaļ
pie saviem viesien»;
Zete izmeklēja košu ļgaŗkāti im
piestiprināja pie Antona svārkiem.
Viņas rokas kavējās pie puiša krū­tīm
diezgan ilgi. Kur viegli un la­b
i . Ne uztraukuma, nekā. GribŽ-jās
saņemt Zetes rokas un tās spiest
savējās, apņemt viņas vidukli, pa­celt
meiteni un i aiznest uz laukumu,
kur dejoja citi, ip tad {griezties,
griezties ar viņu rokās!Kādas ap­lamības
viņš atkal domāja!... Bet
Zete satvēra viņu pirmā, izvilka ce­liņa
vidū un» pagājusi tālāk, noskatī­jās
un pagrozīja galvu:.
„Nekas, braši, braSi.'..-
Antons atkal^ nezināja, kas Jādara,
vai Jāsarkst vai Jānodur acis, bet
viņš nedarīja ne vienu, ne otru, bija
pavisam mierigs, smaidīja Zetei pre-t
ī u n iesmiedamās viņa pienāca im
teica silti, klusi kā vecam •draugam:
„Šodien pietiks vieniem. Iesim, pa­dancosim."
Kā Antonam vēl vajadzēja? Sirds
nepaastama līksmē plētās un sarā­vās
dobjāk kā citreiz un līdz ar asi­nīm
dzina caur ķermeni nekad nesa­justas^
patīkamas tirpas.
pateikuši, ka viņi neesot cienīgi būt
karavīri Tā radās jauna latviešu
jMraviru" šķira bez virsniekiem un
instruktoriem * cīņas palīgi (ICampl-helfer).
Kad kļuva pāiāk auksts un
nākošie ,;Izplētņu lēcēji" naktīs bija
diezgan krituši no trešā stāva gultām
trauksmju laikā, viņiem iedeva tīk­liņa
bikses un kreklu, zīda virskrek­lus
un maršalu cepures dzeltenā krā­sā
un, apsargātājiem vāciešiem
mīklaini smaidot, sūtīja dienvidu
virzienā..
Kad brīnišķīgajā Alpu Brenn^i;^
pārejā latvieši bija, dzirdē] uši pirmo
itāliešu vārdu, tad arī sākās vīnogu
dārzil Bija 18. septembris pats
ražaj{ laiks. Latviešu puiši pazuda
kilometriem plašajos laukos un ne­bija
līdz vakaram atrodamd, līdz bija
jābēg no slavenajiem angļu „džabo-siem**
— iznīcinātājiem. Drēbes un
segas vēl ilgi liecināja par šī ešelo­na
nakts pieturām vīna laukos, kad
vīnogas bija nestas un ēstas „vese-lām
segām." Veronā ātri izsīka dārgi
iemainītās liras. Bet arī Itālija ne­bija
tā, kas pieņem šos uzspiestos
ārzemniekus. Itāliešu kazarmās pie
Padujas viņi jau ar prieku gaidīja
ātpakaļsūtīšanu, kad tos, negaidot,
savam transporta dienestam pieņēma
vācu 4. izpletņu lēcēju divīzija. Bo-loņā
beidzot pazuda latviešiem pie­liktā
vācu apsardze. 1945. g. pava­sarī
šiem piespiedu atsūtītiem pēc
Prūsijas darbu „lzbeigšanās" vēl pie­vienoja
pāris desmitu ,,nederīgo"
latviešu no bij. policijas pullciem.
Lielāku latviešu kopgrupu — ap 100
vīru vācieši piedal^ļa kādai vācu
transporta rotai Jrtitterlieb," kura
partizāni Sabiedroto vadībā izprata
latviešus pjizemojošos ai)stllkļus un
piefrontes joslā dažam labam palī­dzēja
tūlīt ppiiet pie I-^tvijas un
latviešu drauciem — angļiem.
1945. g. aprļlis atnāca ar grandiozu
bombfi;';s.sanu. Desmitiem kilometru
tālumā drēbē ia zeme im gaisa spic^
diena vibrācijas iedarbojās uz dzir­di
un ķermeni. Sākās vāciešu pēdē­ja
lielatkāpšanās un neredzētais sa­jukums
pie Po upes, pār kuru nebi­ja
neviena tilta. Tā frontes līnija
pienāca arī pie vāciešu vadības jau
pamestajiem un par to priecīgajiem
cīņas izpalīgiem" — latviešiem.
Sajās sajukuma dienās krita ap
20 latviešu, kuru vārdi un dusas vie­tas
daļēji zināmi Riminijas gūstekņu
nomethē (NPT Cage 3) vēl tagad at-rodošamies
latviešiem.
Latvieši, tāpat kā vāciešu uz Itā­li
ju nosūtītie lietuvieši un igauņi, jo
laimīgi dev^s angļu gūstā. 1945. g.
septembra sākumā kādam angļu
kapteinim — latviski runājošam žī­dam,
kam ir, aŗi Latvijas atbrīvo­šanas
cīņu nozīme, atbildēja, ka
nebrauks uz Padomju Latviju. V i ­ņus
tad „pārtaisīja" pai- vāciešiem,
bet nedēļu vēlāk bez taujāšanas ie­dalīja
to vāciešu-kaŗagūstekņu vidū,
kam mājas atrodas krievu okupēta­jā
Vācijas daļā. Bija atgādināts, ka
latviešus tomēr varot izdot krieviem.
Turpretim vāciešus, kam mājas at­radās
Rietumu Sabiedrolto okupētās
joslas, tūlīt nosūtīja atbrīvošanai uz
attiecīgām joslām pašā Vācijā, arī
virsniekus.
Sāds stāvoklis, sevišķi Dienvidita-lijā,
turpinājās līdz šīgada vasaraL
Latviešus, kas vēlējās a^ezties
Padomju Latvijā, ieskaitīja par krie­vu
pavalstniekiem tu/nosūtīja, šķiet,
uz Padomju Savienību. Bija runāts,
ka tos ved uz Odesas ostu.
Apstākļi angļu pārzināmās gūs­tekņu
nometnēs vēl līdz 1945. g. vē­lam
rudenim bija smagi Oabāk bija
amerikāņu pārzinsimās nometnēs),
bet uzlabojās pēc Ifatviešu iedalīša­nas
darba vienībās.
Gūstekņu nometnēs-Itālijā latvieši
joprojām atrodas Rl mini jā, I^eapoles
tuvumā, Afragolā un citur. I^minijā
atrodas arī tie latvieši, kas iļo Ēģip­tes
i^eteicās ,jdieniKstam" sarkanarv
mijā, lai tā vismai: izkļūtu no ne­panesami
karstā klimata joslas. Ta­gad
viņi atteikušies braukt tālāk un
angļi tos ari nesūta. Ēģiptē vēl at­rodas
ap 20 latviešu no šīs pašas
grupas. Tie dzīvo smilšu lauka vidū
pie Suecas kanāla, kur klimats ir
ļoti karsts (līdz 60^—80 grādu ēnā),
ūdens piegāde dažkārt apstājas un
smilšu vgtras grūti panesamas.
Gūstā Iļtalijā ndcļuvušie latviešu
leģionāri joprojām pielīdzināti vācu
„SS-vīriem." Darb<» ios tfipēc ne­ļauj
sūtīt
Pēc Itālijā pastāivošiem noteiku­miem,
no Itālijas vēl aizvien re­patriē,
t i , nosūta uz Vāciju vādešua
no rietumu joslām un ārzemniekus,
izņemot baltiešus. Tikai reizi no R i ­minijas
ir aizsūtīti krievu joslas vā­cieši.
Mājās nokļūšana iespējama ar
tuvāko ii^ederīgo vēstuli, ka Vācijā
tos gaida, ir darbs vai atbalsts un
dzīvoklis. Repatriējamo vāciešu vi­dū
tad arī ir nokļuvuši pāris lat­viešu,
tfi izmantojot pagaidām vie­nīgo
ceļu, kā tikt iiiie piederīgiem.
Par saviem tautiešiem Itālijā ļoti
rūpējas Vatikāna lietuvieši, kuru
pārstāvji ļoti labprāt palīdz uzturēt
sakāms arī starp latviešiem — gūs­tekņiem
un latviešu Icomiteju Romā.
Lietuviešu aprūpes galvenais vadī­tājs
ir Lietuvas Sarkanā krusta vi-cepriekšsēdis
K. Gbieišis (Via Bar-naba
Oriani 87, Roma, Italia), kas
visus memorandus ralcsta un lietas
kārto^vlsu baltiešu tautu vārdā. Lat­vieši
viņam parādā ļoti daudz patei­cības.
Viņš apbraukājis visas Itāli­jas
gūstekņu nomeltnes un sastādījis
tur esošo arī latviešu sarakstu^ bieži
atrazdams baltiešus tur, kur angļi
vai vācieši jau paskaidrojuši, ķa no­metnē
atrodas tikai vācieši, bet
īstenībā vēl ir, kā jau minēju, īpaši
par vāciešiem „piirtaisīti" baltieši
dzīgs, ir brīvība un pirmā kārtā —
všvda un ms^iSfi ies|ueslā vārda brī­vība.
Mēs mūsu laikrakstiem, pal­dies
Dievam, nev^aram pārmest ļaunu
prātu, bet ja ari kāda «virziena"
k|ūda atgadījusies, tad labāk lai tā­da,
nekā simtreiz: izlaizītais oficiālais
tukšums vai pie avīzes veidošanas
piekļuvušo nemākuļu un iesācēju
putrojums. Tiem dlvēkiem, kas mē­ģina
argumentēt par labu komitejām
— kā izdevējām — ar to, ka tad, Ja
komitejas izdotu laļikrakštu, tad tam
būtu kvalificēti redaktori un līdz­strādnieki
un ka mi viņi paši tad
gandrīz vai brīnumiki sāktu rakstīt,
gribas sacīt: neticu! Kas raksta, t8|8
jau arī šodien raksta, un ja kāds
neraksta, tad tam, iaikam, nav ko
rakstīt, bet ja kādam nav ko rak­stīt,
tad lai viņš labāk nemaz ne­raksta.
Tiem, hras solās tikai tad
sākt brīnumus njkstīt, ka(d viņu ro­kās
būs laikraksts, ir jāsaka: īstus
jūsu brinumus labprāt publicēs katrs
laikraksts, kas tāda vārda denigs.
Sūtiet droši, — publicēs! Publicē
pat tad, ja jūs ar izdevēju vai ra-dnktoru
esat drusku saplēsušies. Bet
ja jūsu brīnumi ir tikai tad brīnumi,
kad tos publicēs jūsu pašu laikrak^
stā, tad tie nav nekādi brīnumi.
Labi vien ir, nav ne to, ne asf
tāda laikraksta.
Viņš un ciU Uetuvieši bija tie, kas
atveda latviešu komitejas Romā
adresi un pirmos latviešu laikrak­stus
no Londonas un Stokholmas.
Uz Vāciju arī rakstīt līdz šīgada pa­vasarim
nevarēja.
Pašreiz latviešu bij. karavīrus Itā­lijā
im Ēģiptē sasniedz dienas gaisma
— līdz tiem' aizl:ļuvušas latviešu
avīzes n§ Vācijas. Citas garigi stip­rinātājas
lietas viņi no pašu tautie­šiem
Vācijā nav saņēmuši ne kara,
ne gūsta laikā. V.firik8<»s8
(Turpinājums no 1. lappuses)
pamatjautājuma — mūsu centrālās
pārstāvības amerikāņu joslā.
Pie šī jautājuma vairākkārt nonā­ca
arī Hersbruk^s sanāksmes dalīb­nieki,
un tomēr — nepietika drosmes
vaļsirdīgi nmāt, iz^irīgi lemt Ir
pilnīgi/pareizi, ka visai mūsu trim­das
saimei Vācijā jābūt vitoai pār­stāvniecībai
—-bēgļu interešu aiz­stāvētājai
un pārstāvētājai Centrā­lai
komitejai. Bet ir pilnīgi nepa­reizi,
ja nekādi nevar atrisināt M
centrālā orgāna funkcionēšanu arī
mūsu joslā. Par to ir runājusi Ba­vārijas
apgabala latviešu padome, ir
bijusi ari rezolūcija — ļoti delikāta
un smalkjūtīga, ir jau ari nezkas
grozīts, bet gandriz nekas nav grozī­jies.
Un rezultātā? Vēl joprdjām
inūsu joslā nav tāda centrāla pārstā­vības
orgāna, kas būtu pietiekamā
uņ nepārtrauktā kontaktā ar centrā­lajām
amerikāņu okupācijas im UN-RRA's
iestādēm. Saskarei parasti ir
tikai gadījuma raksturs, tā ir ļoti
ļengana un rezultāti it dabīgi ir tfidi
vien, kādi tie pie šāda stāvokļa vie­nīgi
ir iespējami. Ari mūsu koloni­jās
un nometnēs amerikāņu joslas
LCK delegācijas ietekmi nejūt ne­maz.
Sāds stāvoklis nevar ilgi tur­pināties.
Te jāatrod atrisinājums.
Tāda doma bija ari sanāksmes da­lībniekiem,
bet nekādi nav attaisno-jaižtos,
ka ari šī sanāksme šo savu
donsu neietērpa skaidrā rezolūcijā,
bet sanāksmes sasaucējas — apga­bala
komitejas referējumā par LCK
delegācijas darbību ameilkāņu joslā
vīrišķīgu un skaidru vārdu vietā
bija tikai slikti maskota vēlēšanās
„augstāku" pārstāvības orgānu „iz-nest
eauri " Sāda neskaidrība, bailes
droši runāt un izšķirties var pārāk
daudz maksāt mūsu sadzīvei tepat
un arī mūsu likteņa pagriezienu
brīžos.
Jāpārdomā arī par mūsu memo­randu
plūdiem un ,.nomeiņu ideo­loģisko
aprūpL" Par to vajadzētu ru­nāt
īpašu reizi.
Kā rokās jābūt laikralLStam? Ari
šāds vaicājums bija dzirdahis sa­nāksmes
darbā. Tam gan nepiešķīra
sevišķi daudz uzmanības, bet apla­mu
domu izsacīja pietiekami. Ap
mūsu pašu ^ latviešu laikrakstiem
jau no laika gala pie mums notiek
zināma cīņa, pie kam uzvaru gūst
tas, kā pusē ir attiecīgas darba spē­jas,
kvalifikācija un bieži vien arī
— laime. Mēs nevaram lepoties, ka
mūsu laikrakstu darbā būtu kāda
noteikta programma, kārtība vai uz­devumu
sadalīšana, speciālizēšanās.
Kāds attiecīgais laikraksts tā veido-tājiem
,4znāk," tāds tas axī iznāk.
Pie citiem apstākļiem daži m tagad
iznākošiem laikrakstiem noteikti no­mirtu
dabīgā nāvē, — tos m^iz lasītu.
Pašreiz tas gan nenotidc. Tā'tomēr
nav liela nelaime, sevišķi tāpēc nē,
Ziņas par 19. div. kapr. Manfrēdu
V M , dz. 14. 4. 7., lūdz sieva Lidija
\^ze: Lalnr.n DP Camp, Fischbach
b. Nūrnberg, Bay. {13a), 3545
ka visumā neviens no iznāktiem
laikrakstiem, tāpat kā universālzā-les,
kādās aptiekā dod uz nesalasā­mām
receptēm, nav ari obligāti jā­lasa
vai jāpērk.
Laikrakstam šodien ir divi maģiski
pievilkšanas spēki. Vecu vecais no
tiem ir tas, ka tas dod iespēju ie­tekmēt
sabiedrisku domu. Tāpēc cil­vēkiem,
kas slimo ar godkārību un
kas par varu grib tikt ne tikai ,j)ie
vārda," bet gribētu arī laiku pa lai­kam
šim savam „vārdam'* kūpināt
vīraku, ārkārtīgi giibas tādu izdevī­gu
slavas kvēpināmo trauku, kāds ir
laikraksts, dabūt savā noteikšanā un
tad tur beidzot parādīt, kas viņi ir
par vīriem. Otrs — ļoti lailonetīgs
arī mūsu trimdas laikrakstu spēks
ir naudiņa, jo, lūk, laikraksta izdo­šana
esot ļoti izdevīgs veikals. Tā­pēc
ari ap laikrakstiem saceļas ik
pa brīžam kārtējā cīņa. Ari pašreiz
tāda notiek. Sajā tad sakarībā vai­rākkārt
arī sanāksmē apgalvots, ka
būtu nepieciešams, lai laikrakstus
izdotu tikai komitejas.
Tā ne tikai nav veselīga doma,
bet tā arī daudz ko liecina, Visu to
te nevar uzskaitīt, Ijet jāpenun gal-venaiSi
ko šādi komitejil^ izdevumu
aizstāvji nemaz negrib vai nevar
teikt: vārda brivlbii!
Komiteja ir ma2.a valdībiņa, un
tās laikraksts ir vali būtu šādas val-dībiņas
oliciozs. Tara tad ir „vir-ziens"
un sava paiki sētas cenzūra
līdz ar visiem citiem autoritatīvās
izkārtošanas netikumiem un — nels-tumu.
Mums tā nevajaga. Pirmais
un svarīgākais, kas mums ir vajā-
1
Dažiim personām šogad bijusi
devība būt visās trijās Baltijas val­stīs.
Atgriezušās Zviedrijā, tās stās­ta,
ka ^iedzīvotāju izturēšanās jiret
komunistiem Baltijas valstīs kļuvusi
ļoti vēsa. To piekritēju neesot vai­rāk
par 3—5 proc. Ja pirmajā oku­pācijas
laikā ļaudis neWot ņēmuši
ļaunā viena otra kļultūras darbinieka
sadarbošanos ar komunistiem, tad
tagad esof gluži otrādi. Naids pret
Vili Lāci, piemēram, esot bezgalīgs
un tam draudēts arī ār atentātiem*
Mežu rajonos slēpjoties lieH parti­zānu
bari. Komunistu i^lekritēji dzī­vojot
vienās bailēs, jo naidā iedzīvo­tāji
esot vienprātīgi. Tiltu un tele­fonu
vadu bojāšana kļuvusi par ik­dienas
parādību. Tautu naids pret
okupāciju sevišķi pastiprinājies kopš
1944. g., kad no Baltijas aizvesti visi
darba spējīgie vjirieši, it kā vācu no-darito
postījumu izlabošanai. Bal­tieši
visvairāk vesti uz Ufas rajonu,
apgabaliem ap Peipusa ezeru un īsz
Ladogas kanāla rakšanas darbiem.
15—^0 g. v. v l m M aizvešana dēvēta
par „īslaicīgu un brīvprātīgu darba-dioiestu,"
taču neviens no aizgāju­šiem,
atskaitot imslimušosjm darba
spējas zaudējušos, heesot atgriezies.
Pret okupāciju naidīgi kļuvušf pat
jaunie zemes ieiguvēji. 1945. g. ru-dem~
krievi aicinājuši zemes saņēmē­jus
nodot visu labību, bet pārtikai
nepieciešamo apsolījuši dot uz kartī­tēm.
Lētticīgie, kas labību tiešām
atdevuši, nu nolcļuviriji badā. Jo vē­lāk
oficiāli paskfirfdrots, ka lauksaim­niekiem
jāprrrt atlicināt no pašu
saimniecības. Tll godīgie normu no­devēji
nedabujiiši |»t to, kas iz­nācis
strādniekam. Vienigids, ko
krievi devīgi daibt, esot degvīns. Us
ielām ierīkoti degvīna kioski, ti
sauktās „amerik;ankas." Tur šņabi
varot dabūt Jau no 100 g par 14 rbļ^.
Dažas ,,amerikankas** tirgojoties ne
tikai svētdienās, l>et ari visu dieo-nakti.
Visi iedzīvotāji ļdauaz dzerot
—• kā baltieši, tii krievi. Krievu ka-favīru
garastāvokļa pacelšanai jau
no 1. maija pairSdēm izdoti Jauni
mtmdieŗi ar uzplečiem. ļVirsniekiem
tie hr zelta krāsā, daudz goda zīmju.
Liepā jā visiem postījumiem pēc plā­na
vajadzējis būt Izlabotiem līdz 1.
maijani. Tā kā plāns palicis tikai už
papīra, tad no J5omiJas atvesti vai­rāki
vagoni karltona. Uz tā uzglezr
noti nami, un armija defilējusi g»r
šim papīra kulisēm. Viss tas uzņemts
filmā im vēlāk kŖ liels Liepājas at­jaunošanas
panākums deirionstrēts
filmu chronikās. — Vecpils pagastā
budži visādi centušies pretoties par-torgai
Elizabetei SeVdalei. Tai pa­līdzējuši
Jānis Vančs un J. Dlcma-^
nis, kas tagad U3a;»em^ pariijas kan­didātos.
Dlcmanim i^c^Ķirta zern^
govs un māja. — Prol L. Svemps,
kajm 1945. g. pešķirts nopelniem
bagātā māksliniiika tttids, akadēmi­jā
vada glezniecības \ katedru: Viņi
darbojas ari mākslas fondā un pa­domju
Latvijas mālcslinieku savie­nībā.—-
No kāclas Zvied^jas ostas
Rīgā atvesti agrāk aizvestie tvai­koņi
Majakovskis, Vētra, Neptims.
Vējš un Maijs. Pēc remonta Maja*
kovskis laists Jelgavas-Bulļduru sa;-
tiksmē. ,,stockholiii8 Tidningeu" un
„Laiv>a Ziņas" Stokbolmi