Bavarijas Latviesu vestnesis, January 26, 1946

              1921. gada 26. jaiiTarls
Ši visparastākā ziemas i i e n a piepeši
pārvērtās par augstiem svētkiem. Ne­iedomājamā
ātrumā Rīgā un citur iz­platījās
ziAas, ka faktiski pastāvošā
Latvijas valsts atzīta arī juridiski.
Aristida Briāna parakstītais Sabiedro­to
valstu augstākās padomes 1921. ga­da
26. janvāfa raksts pavēstīja: Sabie­drotās
valstis, ievērojot Latvijas val­dības
atkārtotos iesniegumus, nolēmu­šas
atzīt L a t v i j u k a valsti de jure. Šai
pašā rakstā sabiedrotie atzīmē savas
shnpatijas pret latviešu tautu un izteic
tai savu cienu par tās cīnām un panā­kumiem
savas nacionālās drīves orga­nizēšanā
uz miera un kārtības pama­tiem.
;
Bet lai pieminam notikumus vēstuv
res secībā. Parfiiera zvani vēl jaucās
ar lielgabalu dunoņu Eiropas austru­mos,
kad jau ,1918. gada 11. novembrī
Anglijas ārlietu ministrs A. Balfurs
rakstīja Latvijas delegātam un vēlā­kam
ārlietu ministram Z, A. Meierovi-cam
vēstuli, kas pēc satura, un juri­diskās
būtības nav nekas cits, kā Lat­vijas
valsts, de jfacto atzīšana no A n ­glijas.
Latviešu strēlnieku varonīgo
cīnu slava, jau 1917. gadā tautas pār­stāvju
deklarētā prasība pēc neatkarī­gas
valsts un tās stingrā stāja , pret
Latvijas zbmē no austrumiem i i h rie­tumiem
uzbi-ūkošajiem ienaidniekiem
deva zināmas gar/intijas par jaunās
valsts dzīvotspēju, kāpēc Lielbritānijas
valdība atrada par iespējamu atzīt
Latviju par faktiski pastāvošu starp­tautisko
tiesību subjektu. Ievērojamu
priekšdarbu bija veikusi Latviešu pa­gaidu
nacionālās padomes ārlietu no­dala.
Tās darbinieki: Z. A, Meiero-vics,
J . Čakste, J . Seskis, J . Goldmanis
un citi, sarunās ar Sabiedroto pārstāv­jiem
un rakstos presē bija popularizē­juši
neatkarīgās Latvijas ideju. 1918.
g. 18. novembrī sekoja Latvijas valsts
neatkarības deklarāciju. Tā paša ga-da
10. decembrī Amerikas Savienoto-valstu
senāts jpienēma rezolūciju, ka
Lietuva jāatdala no Krievijas, un tai
jāpiešķir neatkarība, un tādas pašas
tiesības piešķiramas latviešiem un
igauAiem. Visām šīm tautām jāiegūst
brīvība un neatkarība, jo vinu piede­rība
pie Baltijas jūf»as krastiem padara
vinu neatkarību par. loti svarīgu no­teikumu
brīvībai un pasaules mieram
/1919. gada 28. jūnijā Versalā parak­stīja
miera līgumu, kura vairāki panti
kārtoja Baltijas valstu lietas. Miera
līguma 116. pants anulēja Brestlitovs-kas
miera līg|Umu starp Vāciju un
Krieviju; kufā gan Krievija atsacījās
no Baltijas provincēm, bet nodeva tās
Vācijas rīcībā. Versalas miera līgu­ma
116, pantā Vācija aisacījās no šim
^ Atlaisti kaf-avīri
Šinīs dienās no gūstekņu nometnes
Dachavā atlaists 41 bij. latviešu kara-
Vīrs. Visi atlaistie ir bijuši ne augstā­kās
dienesta pakāpēs par virskarei-vi
un „SS" vienībās ieskaitīti pēc
1944. g. 1. augusta. Atlaisti i r : Arn.
Ābele, CeSl. Bartasevics, Kārlis Bau-imanis,
Pēt. Berkis, Visv. Bērziņš, Vaid.
Bogdanots, K, ,Bricijs, Olg. Cakars, Jā­nis;
Celmiņš, Žanis' Ciska, Pēt. Duns-kis.
Art. Dzērve, Reinis Eiserts, ^ B r .
Enerts, Jānis Fabricius, Alfr. Gang-tiesībām
un apsolījis respektēt visu to
territoriju patstāvīgu un negrozāmu
neatkarību, kas līdz 1. augustam 1914.
gadam piederēja pie agrākās, Krievijas
keizarvalsts. No starptautisko tiesību
viedokļa izcila nozīme piešķirama Ver-salas
miera līguma 433. pantam, kufā
Latvija, Igaunija un Lietuva minētas
kā faktiski patstāvošas valstis.
1920. gada 5. maija protokolā par
diplomātisku sakaru uzsākšanu Latvi­j
u de jure atzina Vācija. Atzīšana b i ­j
a dota nosacīti, t. i . tā stājās spēkā,
tiklīdz Latviju būs atzinusi kāda Sa­biedroto
lielvalsts. Padomju Krievija
atzina Latvijas suverenitāti svinīgā de­klarācijā,
kas ievietoti 1920. gada 11.
augusta parakstītajā miera līgumā.
Šaī aktā Padomju Krievija, atzīdama
Latvijas valsis neatkarību, patstāvību
un suverenitāti, labprātīgi un uz mūžī­giem
laikiem atsacījās no visām suve­renām
tiesībām, kādas piederēja Krie­vijai
uz Latvijas tautu un zemi.
1921. gada 26. janvārī sekoja jau
minētā A. Briāna- vēstule, kas paziņoja •
par Sabiedroto valstu augstākās pado­mes
lēmumu atzīt Latvijas valsti juri­diski.
Augstākā padomē piedalījās
Anglija, Frnncija>, Itālija, Japāna un
Beļģija. Tai pašā datumā arf Somija
paziņoja savu de jure. Polija bija at­zinusi
Latviju jau 1920. g. 30, decem­brī,
bet šo paziņoja arī 1921. g. 26.
janvārī. Vjsi šie un tālākie atzīšanas
paziņojumi rediģēti bez ierobežoju­miem
vai noteikumiem.
Bez jau pieminētām valstīm Latviju
de jure atzinušas: Norvēģija (5. 2.
1921.), Zviedrija (5. 2. 1921.), Dānija
(7. 2. 1921), Persija (10. 2. 1921.),
Austrija (17. 2. 1921.), Portugāle (19.
2. 1921.), Rumānija (26. 2. 1921.), Ho­lande
(15. 2. 1921.), Spānija (9. 4.
1921.),, Šveice (23. 4. 1921.), Panama
(6. 7. 1921.), Ungārija (20. 7. 1921.),
Siāma (11. 8. 1921.), Kuba (10. 9.
1921. ), Cile (12. 9: 1921.), Brazīlija (5.
12. 1921.), Cechoslovakija (5. 1. 1922.),
Grieķija (23. 5. 1922.), Vene.suela (12.
1. 1922.), Haiti (12. 2. 1922.), Argen-lina
(28. 3. 1922.), Bulgārija (24. 5.
1922. ), Peru (2. 6. 1922.), Kolombija
(8. 7. 1922.), Amerikas Savienotās Val­stis
(22. 7. 1922.), Luksomburga (4. 10.
1922.), Ķīna (16. 8. 1923.), Turcija (3.
,1. 1925.), Dienvidslāvija (7. 9. 1926.),
Meksika (17. 5. 1927.) un Albānija (3.
4. 1928.). I
1921. gada 22. septembrī Latviju uz­ņēma
Tautu Savienībā un Latvija kļu­v
a ' p a r pihitiesīffu un aktīvu locekli v i ­sas
pasaules valstu saimē. 1938. gadā
Latvijas ārlietu ministrs bija Tautu
Savienības Padomes 101. sesijas pre­zidents.
jJB''
nuss, K. Jansons, ^. Ķirsis, J . Krauk­lis,
Arn. Krims, K. Krūmiņš, Valdis
Lauva, Vilis Liepinš, Jānis Lūsis, Nik.
Ozoliņš, Edg. Norlinds, Nik. •Ozoliņš,
Olg. Rozenfelds, Arv. Rudinš, Laimo­nis
Rudzītis, Arv. Sedlinš, Jānis Sulte,
Alfr. Teteris. Al-drs Upgalis, Uldis V i l ­ciņš,
Ring. Vinninš, Alfr. Zeidmanis,
K. Zemītis, Nik. Zilberts, Gunārs Zir­nis
un Valdis Zveja. Minēto karavīru
jaunās dzīves vietas ir reģistrētas Lat­viešu
aprūpes biroja kartotēkā H e r z og
R i i d o l f s t r , 4.9, Minchenē.
Valdemāra Slrautmaiia piemiņai
Sinis dienās Folkrātshofenā pie
Meniimingenas sava mūža 40, vasaru
nesagaidījis, ar plaušu tuberkulozi mi­ris
ilggadīgais Brīvās zemes ārlietu re­daktors
Valdemārs Strautmanis. —
Jau Latvijā viriš. vairākkārti ārstējās
sanatorijās, bet dedzīgais darbīgums
tam ilgam liedza atrauties no iemīļotā
darba. Kad 1944. gadā rudenī sākās
mūsu tautas traģēdijas priekšpēdējais
cēliens, viņš atkal atstāja
un Liepājā palīdzēja noorgaik?ēt bēg­tu
biroju, kur to varēja sastapt kusta­mies
kā ūdens zāli no agra rīta līdz
vēlam vakariuu. Vācijā viņš partesīģi
izturēja visas likstas un vēl .pag. vasa­rā,
atkal atrasdamies sanatorijā, drošs
un cerību pilns raudzījās nākotnē.
Ar Valdemāra Strautmana niziešknu
latviešu avīžnieku saime ir zaudējusi
vienu no saviem izcilākiem vidējās
paaudzes pārstāvjiem, jaufcu^ kolēģu
un ideālisma apgarotu cilvēku. Vina
domas, kā tas jaužams no Icādas īsi
pirms ^ Ziemas svētkiem rakstītas, sā­pīgu
nojautu pilnas vēstules, piederēja
Latvijai, vina sirds pukstēja tai un sir­majai
mājiiulai un brālim tālumā, un
vistuvākajiem cilvēkiem še Vācijā, kas
bija pie vina šķiršanās brīdī.
Snieg . . . Lido pārslas . . . Ir tā,
itkā tās būtu ardievas tam, l^ufa vairs
nav mūsu vidū, krietnam tautietini un
vīram, kas godbijīgi gāja pretim sa­vam
liktenim. Sirds apsnit^g ar skum­jām.
K. īinhdcs
Latviešu novadu komiteju slalūli
'^••r--^^ V';:-:;:'
un velēšanu instrukcija
L C K 28. dec. pieņēmusi Latviešu no­vadu
komiteju statūtus, kas nosaka šo
komiteju darbību un uzdevumus. No­vadu
komitejas ievēlamas tad, j a kādā
pilsētā un novadā ir vairākas latviešu
nometnes ar vai bez privāti dzīvojo­šiem
Latvijas pilsoņiem. Ja kādā pil­sētā
un tās novadā ir tikai viena lat­viešu
nometne un bez tam privāti iz­vietoti
Latvijas pilsoni, tad vinu inte­reses,
samērīgi ar balsliesīgo vēlētāju
skaitu, pārstāv nometnes komiteja.
Nometņu komitejas sastāv no priekš­sēža,
3—5 locekļiem un 3 kandidātiem
un to mērķis ir organizēt un saskanot
Latvijas pilsoņu tiesisko, materiālo,
sociālo un garīgo aprūpi savā pilsētā
un novadā. Komitejas saimiiiecību
pārbauda novada revīzijas , kbmisija,
kas sastāv no 3 locekļiem un 2 kan^i-dātienii.
Komitejas locekļu, priek.šsē-ža
un revīzijas komisijas locekļu piln­varu
laiks noteikts uz 6 mēnešiem.
Tajā pašā laikā L C K pievēmusi arī
novadu vēlēšanu instrukciju, kas no­saka,
ka vēlēšanas ir aizklātas un div-pakāpeniskas
(ar delegātiem), un no­tiek
pa iecirkņiem. Katri 50 pilsētas
vai novada balstiesīgi vēlētāji vēle 1
delegātu un vismaz 50 vētētJJji delegā­tu
vēlēšanām var uzstādīt savu kandi­dātu
sarakstu. Vēlēšanas ir pilntiesī­gas
tikai tad, ja piedalījušies vjsmaz
puse balstiesīgo vēlētāju. Iecirkni,
kuru vēlētāju skaits bijis mazāks, zau­dē
pārstāvību novadu delegātu sanāk­smē,
kas ievēlē novadu pārstāvības
amata personas, resp. novada komiteju
un revīzijas komisiju.