Bavarijas Latviesu vestnesis, October 13, 1945

              iblinš un iriž. E. Ernsons. - 3 latviešu
giēžiiotāji - Marija Induse-Mucenieče,
JahiļS indiīss uri iReinholds Kalniņa 15.
si^pt. sarīkoja kopēju izstādi viena no
lielākajām Gēteborgas mākslas gāleri-jafti
- Lovehsbeŗga salonā. Izstāde tur­pinājās
2 nedētas. - „J3zintarzenri'es"
apgāda tuvāka laikā iznāks Akurātera
„Kaipa zēna vasara". - Reitera korī vēl
piesakās dziedātāji. - Dievkalpojumņs
SļoKhoļņiā, Aspudenā, Sv. Zigfrīda baz­nīcā
vadijiiši prāv. A. Grosbachs un
inric: t: Caune.
Muriss Vētra
Uz manām kājjāni sēdēja dāma. Li­kās,
jauna, slaidā, eleganta, bet sma­ga
gan. Man blakus pastāvīgi kustē­jās
kāds v|rs vācu policijas mundierī
i^n žokejriicu galvā. Viņa rokās bij
krieva mašīnpistole nn to viņš cilāja,
tikko t. mūsu šorierim tuvojās jauna
laiva. Tas nebij visai patīkanij, jo
mēs bijām tā .saspiesti viens pie otra,
ka katra kustība pārlīgojas vismaz
pārdesmit, cilvēkiem. Otrā pusē, .aiz
manas sievas, mūs terorizēja cits y|rs
ar milzīgu liiugursoīpu. Viņš gribēja
to kanl kur novietot, bet nevarēja at­rast.
yie|u. Visur bija kājaif rokas un
citas .cilvēku sastāvdaļas. Mūsu Šone-ris
nebija no mazajiem - yismaz met­rus
20 ga^š, ar kajīti" un kfavas telpu;
tas tagad Ilgojās pie trešā sēkla Kur­zemes
jūfas Rīgas pusē. Tas • spēja
užiiemt vismaz 100 cilvēku - to mēs
zinājām, bet saprotams - bez citas,
kfavas. Bet tagad tā vien likās, ka
šis skaits jau ir pārsniegts uņ arvienu
vēl nāca jamias laivas,no kriasta, un
arvieņu vēl ļaudis kāpa klāt. taisni
brīnums, kur vini, varēja vēl jiovieto-fe-
Kad es pirms stundas šeit uzkā­pu,
arī tad vairs nevarēju apaut brie-not
jūf'ā noautās kājas. Nebija vie­las
kur pieliekties. Redzams, daudzi
bija gaidījuši Šo glābiņu, ko mums at-
\pāū daži latvju jaunekli.
No krasta, meža malā, bija dzirda­ma;
čala, tur piebrauca kāds auto,, at­skanēja
šāviens.* Uz mūsu dižlaivas
pēkšiii pacēlās līdz šim nemanītie
šauteAu stobri - vesels mežs, skanēja
atslegi, bijā redzamas vācu, rokas gra­nātas
un pat kāda tanku dūre. Tad
vēl piebrauca kāda laiva, mums pie­biedrojās
vēl viena ģimene, iepukstē-jās
• motors, un luksā laiva palika šū­pojoties
.mūsu..ceļa sliedē. Pie mums
bija klusums. Neviens nekā nerunāja
un, man liekas, pat domas klusēja.
Par. ko, lai arī domātu? Par to, ka
piekrastes, .mežā palika bez īpašnie­kiem
dažas auto mašīnas? zirgi? če­modānu
kaudzes? un cilvēki, kas ne­lika
vairs pie mums? Par to, ka tur
palika visa mūsu pagātne un arī - nā­kotne?
Viss, kas bijis, ir un - būs?
t!>!fe,^. neviens neraudāja, nesmējās, pat
noņirgājās. Tiešām neviens nedo­māja,
^isi bija atdevusies liktenim.
Laiva mierīgi slīdēja. Es mēģināju
ar sayu jaunāko, uz laivas
no hianis atšķirto dēlu. Viņš bija labu
cilvēku rok^s un pie manis nokļūt ne­varēja.
Lai! Liktenis mums bija
viens. Man spieda kāju. Sveša dāma
pārmainīja vietu, pārsēžoties man
gandrīz klēpī, bet nu man bija vēl
sliktāk - uz manas kājas nostājās
kads smags zābaks un tam n<
viegli atkal nost nokāpt - nebija vie­tas
kur vīnam palikt.' Tāli laivas de­gunam
pārvēlās neliels vilnis, drīzi
otrs, mazliet lielāks, tad - vēl un i vel.
Simti, tūkstoši! Un brīnums! - uz lai­vas
laču bija vēl vietas. Drīz laiVas
.deguns bija gluži tukšs un vilni leca
gandrīz divi„ metrus, lai noskalolul vi­ņiem
uzgrieztās muguras. Jūrā jāiz­skalojas
cepures, segas, niJizāki saini
un manas - kurpes, iis tās vairs ne­atradu.
Tad parādījās Jauneklīgais
kapteinis. Dievs to zina, kā viņš bija
sev ceiu izlauzis. - „Aiztaisīt lūka»!
Ūdens skalojas kajītē'. Bet kajīte
drīzi vien atkal atrāya savu logu. -
Gaisu! - sauca kāda māte -,niēs simo-kam
nost! jo kajītē, kur vietas bija
paredzētas četriem jūrniekiem, sēdēja
\2 māLes ar 12 zīdainiem un vēl šis
tas dzīvs. Tur tiešām nebija gaisa un
to pašu VēK bojāja jīiras slimība. Tad
labāk ūdens šaltis, bet gaisa vajag -
un lūkas palika val.ā. Bet mēs neziim-jāin,
cik tas ir bīstami bijis - jo pēk-šļii
bija sabojājies sūknis un ūdens
sācis krāties pat iņašīiitelpās. Tad at- .
kal;; parādījās kapteinis un deva sma­gu
rīkojumu — visus čemodānus jūī'ā!
Un jūīā noslīka viss tās, ko katri no
šiem, daudzajiem cilvēkiem bija atra­dis
sev par visnepieciešamāko no sa­vas
pagātnes. Bet neviens nestridē-*
jās, neprotestēja! Liktenis valdīja pie
mums! Tikai kāds vecāks vīrs, ku­ram
jūīā noslīka no vina lielajām
dzirnavām pāri palikušais čemodā­niņš,
lūdza viiia sievai tālāk padot kā­du
kapseli - „Vinai ir sirdskaite", viņš
smagi nopūtās. Un laiva līgojās tā­lāk.
Kā dzimtenes pēdējais sveiciens
no tāles mirdzēja Kolkas bāka.
Gaismai austot atklž^jās savāds skats.
Laivas priekšgalā ļaudis stāvēja ssa-spi'esti
tā, ka pat pakustēties vairs ne­varēja.
„Ak jūdzu, lūdzu pavirzieties
kaut drusku" - es atceros kādu kun- .
dzi - „iaujiet man uz abām kājām pa­stāvēt,
es nevaru vaiis. Vismaz ļau­jiet
kājas pārmainīt!" Daudziem vil­ni
bija saplēsuši drēbes un dažai dā­mai
kažoka vietā bija redzamās vate-
Una strēmeles. Laivās pakaļgalā cil­vēki
sēdēja cits citam klēpī, tāpat kā
mēs sākumā. Bija daudz Rīgā redzētu
sOju, bet šī savādā sastapšanās jūīas
* vidū nepārsteidza. Bija āri daudzi,
redzams, tikko no meža paslēptuvēm
nākuši, ar visiem ierobiem - gan vācu,
gan krievu kaliima. Dažs bija saknupis
savā jūīas sliinībā, dažs paceltu galvu
spītēja slapjajam vējam. Uz dažāļii
stundām vilni apklusa, bet tad sacē­lās
atkal, un mūsu kuģis līgoja kā šū­poles.
PatsJiiezinu, kā,biju aizkūlies
uz kuģa vidu. Stāvēju uz dzelz.s i stier
na.. Tas griezās kailajās kājās un
man bija stipri jāturas pie masta, lai
nepakristu. Viss kuģelis līgojās ma-niii
acu priekšā. Brīžam bija bailes,
ka jūra noskalos visus sēdētājus no
rietumiem pagriestā sāna, brīžiem re­dzēju,
kā jūra saslapina sēdamo vi­siem
auslrumniekiem. Brīžam skatī­jos
tieši debesīs,® lai redzētu jaunā
viliia muguru, brīžam bija jāraugās
dzelmē. Tā liktenis spēlējās ar
mums! Jo tj|gad mēs bēgām paši no
savas zemes., Vai kasi briesmīgāks vēl
var būt?! Uti hiēs'esam apmierināti
šai* čauriialā šūpojoties lielās jūfņs vi-pārvest
man bija
Mani bija solījis pār jūru
zvejnieks N. ciemā, bet zelta
par maz tik lielai ģimenei iļn garās
naktis vina ciemā nokļuvis, es biju
spiests vest savus bērnu^ • atļiakal to
pašu ceļu un meklēt citu la'ļvii. To
atradu N. ragā, gan vācu vaļas kon-ns<;
ētu', bet braukšanas k ā r t i j . - B i ja
nolemts laivu nozagi un dažiis vācu
posteiiusr-līdzi pai^mol - braukl. Taču
saimnieks - kapteinis nobijās un, lai
tikai nebūtu jābrauc, pats sabc>jāja sa­vu
motoru. Savādi ļaudis! Un to­mēr
tagad es braucu un līgojos jōfa,
pateicoties kādam vieglprāti lii, kas
tikai ar rokas kompasu bruņojies ir
•••mm • •
uzdrošinājies pan jurai
ienaidnieka joslā un - d:]iudz
iebraukt
ko ris­kējot,
bet negūstot nekā - vest Ildzi
sev savus tautas brāļus. Kas par tō,
ja viiiš arī dažureizi jūrā nomaldās -
dzīvības tomēr tiek izglābtas. Arī mēs
braucām un .- ņomaldEj'āmies. Lai
cik liela ir Gollaitdes sala, jōī a, ir vēl
sevišķi ja vētras dēi nevar
ieļurēt tiešu kursu. Mums si^n vaja­dzēja
būt jau ga}ā, bet lipkSrt' bija
tikai ūdens. Reti gaisu pāršalca kāda
lidmašīna, reti redzēja kā^u kuģi pie
apvārkšna. Un tas arī bija viss. Zī-dai:
Au mātes prasīja ūdeni - visi
ūdens trauki bija jūfā. Nel)ija ko
dzert. Mātes vaimanāja. Kāds ārsts
bija paglābis pudeli biirgundicša. Zī­daini
nu dzēra sarkanvīnu. Bet pēc
dažām stundām vaimanas sīikās no
jauna. Nu zīdainus dzirdīja ar jūfas
ūdeni.
Pienāca vakars. Vilni bija pazu­dumi!
Mēs stāvējām, lai atpūtinātu
ļ)ārkārsušo motoru. Dzirdēja tikai
mazbērnu raudas. Tad atkal brau-šurp
un
un gai-cāni,
pēc zvaigznēm spriežot -
turp. Mēs meklējām Gotlandi
dījām nakti, jo naktī tās ugiinis būs
tālāk saredzamas. Bet nakts bija bat*-
ga • austrumos dega debesis un dur
neja bumbu sprādzieni. Varbūt tur
bija jūras kauja, bet varbūt ari šai
inierīgājā naktī pār ūdeni atlidoja
mūsu zudušās zemes vaidi. Tad gan,
pēkšņi, kaut kas smags iegulils sirdi,
un nav pazudis vēl šodien.
Ar rīta gaismu, pēc 27 ceļa stun­dām
mūs sagaidīja Gotlande. 263 cil­vēki
nokāpa krastā. VieglprātībaI -
zviedri purināja galvas - uz tik'ma:
zas čaumalas tāds pūlis. Bet visi bija
dzīvi un - veseli.
„Latp}u Zifias"
ĀRLIETAS
(Pēc „The Stars and Stripbs")
Sarunm Londonā izjukuiim
Padomju Savienības „aizdon^u" dēl,
pēc atgriešanās, Savienotās Valstīs ra-dioruoā
ziņoja ārlietu ministrs Birness.
5 lielvalstu ārlietu ministri 9 dienas nav
varējuši vienoties par to, kam jāizlemj
miera līgumi ar Balkonu valsllm, pēc
kam padomes pirmā sanāksme izbeigta
2. okt. Pad. Savienība neatkāpās no
prasības, ka Itgumi jāizlemj tikai J3
lielvalstīm, Rietumu Sabiedrotie un Kī-ka
tas
Birness
na savukārt palika pie domām
jādara visām 5 lielvalstīm,
ieica, ka Pad. Savienībai „aiidomas
par to; ka Rietumu Sabiedrotie! nevēlo­ties
Maskavai draudzīgas valdības Bul-v
dū. Dažādi ļaudis, bet liktenis viens, gārijā un Rumānijā. Viiiš to atkpēkoja: