Bavarijas Latviesu vestnesis, March 22, 1950

              M e n , 1950. g. 22.
ministrus
kas at.'
Trešdien, 1950. g. 22. martā
L A T V I J A
0ju varu kalpībā TT
am latviešu p a r t i i ā m . '^^
saimnieciskām i^^'J' l^^e.
5 sociāldemokr^''^^^ -
,ai 21 mandātfSi
savienībai tikai uf^^^^^u
stiprināšanas S^tČ
nevarēja būt Tr'^''
izšķirīga rīcība tL."^^^-
^ 0 valdības nebija Sds"^'
mnistrs, gribēdams n . ^ " ^ ^ -
nevien kļūt, bet J ' '
Interesējās Wr ' ^ ^ 3
par vēstures l a b v ē S ^^^a
; īRezUltātā. ^ v a L m ^ ^P^^e.
^s^^t-laicIgu'S^Bi^i^ krīzes. Biežas
Un ļaunākais J v i s ā ? ?^
-politiska valsts v a r ! ! ^ ^ ^^
[pārstāvētu nevis IpaL?^^^*
Iteses vien,, bet vēl HW'!^
Uktehigākas visas S ' '
ikopejas intereses, u^^ļ^
feŗa atceramies v ļ s a i ^^
lJaktu,,.ka nomināU S :
^taju orgānu — V a k f / ^
^Saeima varēja a t ^
*ļg^. savrūpintereses ^
atajus Saeimas ^^J^r
6bija tiesīga atsauks ^^"^
Rkas savienoto valstu .p^,
ļSemokratijā Valste
^pa| tauta d i v p a k aR
M pats izraugās
llldzstradhiekus ^ 3>
^ « i t u sekretārus),
: a i . viņai ne pai
,^fre2identani saviinn^^^
Iļauzkkusa, Tā prezi^^S
kgrelz fcpnsultejis savus mu
t^i^ kam Izrādījies, ka tie
ft PJ?e1jejās domās neki m
|ārtiti^umu viz;iš izšķīris S
|€i# labāk, smaidot piel%
Septiņi pret, viens par; par
imsl" Visa valsts varai
pa aipgaita ASV atrodas vle.
:aj prezidenta rokās. Vinj
;a piekrišanu ieceļ vlSļ
mm augstākos valsts ie»
ošana, savukārt, atrodas
tta <ho divi* palātām $as(^
igresa) rokās. Vienu no ļ«.
Tautas pārstāvju nmiu
iļi^m ievēl proporcii
pti skaitam valstīs, te
ftS M Senātā ievēl pa U
valsts neatkarīgi no leM-uriei^
a tajā. Tā Ņujorkas
13,5 miljoniem iedzivotaiii
āt daudz, proti, iivi sena-
Nevadās valsts ar mm
iiSii^^aiig^kāHnstarice tt-
^stakSs/tiesas
inOžit ieceļ Prezidents ar
torišahu. Sis tiesas varS
1; katru Kongresa vai
aktu, kas pārkāpj sa-
Ierobežo pilsoņa pamata
ļjtorielikumigu un M
tiee^ōŠu. Ne no viena ne-
.ugstāka tiesa reizē ar to
t satversmes, bet ar! pilfio-s
drošākais sargs,
versme tad nu izsvarota
a valsts varas apgaita lai«
iina otru. Neviena nespe
ies divu pārējo prerogatl-
•viena no drošākām vai»
as garantijām.
:ts pārstāv visu nāclļit
Is valsts kuģa kapteii
ļeks, bet tai pašā laikā nļ»
nācijai saistības pret ci*
1 bež Senāta piekrišanas,
.tbildīgs Kongresa pries-pašā
laikā Kongress 0
Jpar valsts nodevību.
^tiesai tādos gadiji^^
s pārstāvju nams, W'
iu izdara — chief
»ā Senāts. Notiesala#
las^/s balsu vairākums.
I izdod Kongress, abas PJ;
1 likumu var ierosināt
otra bet tos jāpieijf
īlikums iegūst spekuj
zldenta paraksta,
ķmam nepiekrīt, vii?s
ikaļ tai palātai, kur
ie šādas kārtības kaitļ^ļ
likumi nevar ieraudzīs
'skicējumu Pietl* JJ
ezidentiālās diernokra;
iU pār parlamentāro fle
ikpat labi I
ļkratlias parauS?.'' ja-k
laikmetā
i jau pēc 12 gff'par
bpatīK visu vainu j
';mes necienīgo gaM'^
,m cilvēkam, mļ,
lie-
TĒVZEMEI U N BRĪVĪDAI
Pirmais pasu celtais dievnams
brivajā pasaulē
Sudraba alslčga archibJskapam Dr.T. Grlnbcrg.
ceļo par! okeānam
VĒSTULE LATVIJAI NO MISISIPI ŠTATA
Prof. E. Blese
N 1
B i j a oktobris, 1949. gada oktobris,
kad sanāca kopā Senatobijas latvieši
Misisipi štatā, lai nodibinātu paši
savu draudzi. Pagāja pusgads. Koki
vēl stāvēja kaili tāpat kā dzimtenē
šai laikā, bija pašas pirmās agrīnā
Pirmā latviešu pašu spēkiem celtā
ev. lut. baznīca brīvajā pasaule —
Senatobijā, Misisipi štatā ASV.
pavasara ^dienas. Saule, pretim v a ­sarai
iedama, starp eglēm pērnās zā­les
mauriņā atrada celtni, kas r u ­denī
vēl tikai tēlojās uzņēmīgo un
ticīgo šejienes latviešu iedomās —
pašu spēkiem celta baznīca 5. mar­tā
gaidīja pirmos baznīcēnus.
No visai plašā draudzes aprūpes
novada automašīnas atvedušas ap
300 dievlūdzēju — viņu vidū redz
gan spēka pilnus vīrus un sievas,
jauniešus, gan vēl klēpī auklējamus
bērnus. ; Gaidīdarnl bamicas iesvē­tīšanas
svinību sākumu, tālie un t u ­vie
ciemiņi pulcējās pašu draudzes
nama pagalmā* paziņas tik sen nav
sastapti, dažas sejas nākušas klāt
gluži no jauna, i r daudz ko pār­spriest,
i r ari daudz ko redzēt —
dāmu komiteja draudzes nama tel­pās
sarīkojusi latvisko rokdarbu uc.
izstrādājumu skati, pieietams arī
grāmatu galds. Korim pa tam vēl
notiek pēdējais mēģinājums, un p l .
10.45 pirmo reizi šai zemē no pašu
rokām celta torņa atskan latviešu
ev. lut. baznīcas zvana skaidrā mēle,
aicinādama baznīcēnus uz svinīgo
dievnama iesvētes brīdi.
Gājiens sakustas — prieki^galā soļo
grupa mācītāju, viņu vidū mācītājs
P. Ķirsons ar sudraba trauciņu ro­kā.
Tajā dārgs saturs — Latvijas
zeme. Seko sūtnis J . Feldmanis ar
sūtniecības pirmo sekretāru A. D i n -
bergu, tā pasvītrojot šī brīža sim­bolisko
jēgu — tā nav tikai latviešu
diena Misisipi štatā, bet ticības ap­liecinājums
Latvijas lielajai dienai
tajos laikos, kas vēl nāks. Gājienu
pie baznīcas durvīm sagaida drau­dzes
priekšnieks J . Sillers un nodod
sinodes sekretāram Dr. P A. K i r -
šam jaunā dievnama atslēgu. Atve­ras
durvis. Latviešu dievlūdzēļi pir­mo
reizi svešajā krastā ieiet paši
savā svētnīca, l a i būtu kopā ar savu
Dievu.
Baznīcu iesvēta Dr. P. A. Kiršs,
bet sprediķi saka māc. V . Rolle, at­gādinādams
Dāvida cīņu ar šķietami
neuzvaramo Goliātu: ticības spēks
uzvarēs ļaunumu. „Lūdziet Dievu
ne tik daudz par sevi — lūdziet par
tiem, kam aiz jūrām tālā zemē jā­grauž
asaru slacīta maize, jāvārgst
S u ^ " " ? ^ ^ j^s^iok sarkanā
niigla, saka mācītājs. Reta acs p a ­liek
sausa.
Kancelē kāpj mācītājs P. Ķir-soiis,^
tas viņa lolojums, šis
gaišais, vienkāršais dievnams. „Ir
ta, viņš saka, „it kā mēs būtu Lat­vijas
lauku baznīcā. Ir sanākuši ze­mes
rūķi, darba rūķi. un pie viņu
pelēkajam drēbēm un kājām vēl
jaušama mūsu zemes vagu svētība.
Latvijas zeme, ko viņš sudraba trau­ciņā
nodevis Dieva ziņā uz launā
dievnama altāra, lai allaž atgādina
dzimteni postā un allaž liek noslīgt
ceļos, lai lūgtu par tiem, kas paši
sev vairs nevar palīdzēt." — Runā­tājs
veltī daudz atzinīgu vārdu v i ­siem,
kas, vienīgi ticības un labas
gribas vadīti, ,ērušies pie baznīcas
celšanas, sākot darbu gluži bez cen­ta,
īpaša pateicība pienākas pres-biterāņu
draudzes mācītājam Elmo-ram,
kura draudzes baznīcā līdz šim
notikuši šejienes latviešu dievkalpo­jumi.
Viņš saņem jaunā dievnama
sudraba atslēgu, lai tas ik brīdi v a ­rētu
būt pieietams arī viņa atsaucī­gajai
draudzei. Māc. Elmors atbil-
Stitnis J . Feldmanis (vidiī) un sūtnie­cības
pirmais sekretārs A. Dinbergs
tautiešu vidū jaunā dievnama iesvē­tes
svinībās.
des vārdos novēl, lai Dieva mīlestī­ba
arī turpmāk patur latviešu saimi
pie sevis. No daudzajiem apsveiku-rmem
nolasa archibīskapa Dr. T.
Grīnberga vēstuli, tad draudzes ko­ris
diriģentes A. Rukes vadībā at­skaņo
dažas dziesmas, un gluži ne­gaidīti
atskan arī kāds vijoles solo
— tas Viktors Ziedonis, kas, kon­certturnejā
atrazdamies, tikai ceļā
uzzinājis par šejienes latviešu lielo
dienu un pārtraucis braucienu, lai
iegrieztos uz brīdi pie savējiem.
Pēc svinīgās ceremonijas latvieši
kopā ar saviem amerikāņu draugiem
pulcējās Senatobi:as koledžas zālē
kur pie atnestiem groziņiem klātiem
galdiem noklausās sūtņa J . Feldma-
\a runu.
Misisipi štata latvieši, kaš nu ir
bagātākie visā pasaulē, jo viņiem
pirmajiem un vienīgajiem ir pašiem
sava no biediem un v:^^^šanām brī­va
baznīca vienu tās atslēgu, vei­dotu
sudrabā, nosūtīja arī archibīs-kapam
Dr. T. Grīnbergam. Lai
Dievs dod tai reiz at.c;lēgt visu to
dievnamu durvis, pār kurām tagad
nolaidusies gara tumsība.
S e n a t o b i j ā , martā.
A. Lūsis
acionaias a
Akadēmiskās izglītības raksturīgā­kā
pazīme ir, k a tā nekad nav b i ­jusi
tik viegli sasniedzama, — ne
agrākos gadu simteņos nedz arī t a ­gad.
Tās iegūšana prasa solīdu ma­teriālu
pamatu, jo studējot nav v a ­ļas
nodoties maizes darbam. Vēl
vairāk tā prasa cilvēka gara spējas,
cītību, izturību. Tādēļ cilvēks ar
akadēmisko izglītību arvien ir aug­stu
vērtēts Jo — scientia est poten-tia
— vienalga, vai ar zināšanām
veicam kādus darbus un sasniegu­mus
tautas vai pat visas cilvēces l a ­bā,
vai arī uztvepam zināšanas kā
līdzekli iegūt sev materiālu labklā­jību.
Taisni šo beidzamo momentu
savas vispārīgās materiālistiskās no­stājas
dēļ pret sadzīves parādībām
sevišķi izcēluši mūsu senči, tautas­dziesmā
sacīdami: Taujā, māte, gud­ru
vīru, netaujā rudzu klēts: daža
laba rudzu klēts gudra vīra galvi­ņā".
Un jo vairāk cilvēks pārti­cis,
jo vairāk pieaug viņa cieņa
citu acīs. Tā ir personiskā, privātā
priekšrocība — gan materiālā, gan
vispārīgās sabiedriskās cieņas ziņā,
ko cilvēkam dod augstākā izglītība.
Saprotams, jāiziet no presumpcijas,
ka tāds akadēmiski izglītots indivīds
ir arī krietns kā cilvēks ar stingriem
morāliski ētiskiem dzīves princi­piem,
stingru mugurkaulu sadzīvē.
Bet katrs cilvēks ir arī sabiedrī­bas,
savas tautas loceklis un tās pār­stāvis.
Fakts, ka zināmā tautā vis­pār
ir akadēmiski izglītotas perso­nas,
jau pats par sevi nodod labu
liecību par šo tautu: skaidrs, ka tai
piemīt kultūras spēja, raksturīga
dziņa pēc izglītības, centība. No
XVIII. g. s krievu zinātnieka un
dzejnieka Lomonosova (1711—65)
uzglabājušies prieka un lepnuma z i ­ņā
drusku pārspīlētie" panti, ka nu
ir pienācis laiks, kad arī krievu ze­me
spēj radīt pašu Platonus un
prātā kustīgos Ņūtonus. Citos vār­dos
to pašu pauž X I X . g. s. 60os ga­dos
krievu dzejnieks Ņekrasovs
(1821—77) %avā dzejolī Skolēns, ko
jau 1873 g. latviski pārtulkoja Brīv­zemnieks.
Attiecīga vieta, atmetot
oriģinālā drusku p ^ŗi uzsvērto
krieviskumu, pārtulkota šādi: „Rau,
kādēļ tik ļoti tevi mīlu, mīlu, tēvi­ja
. . .Nē! Nav zudusi tā tauta. Mū­žam
zaļa viņa ' ūs. Kas no sava
klēpja rada tik daudz stiprus, slave­nus;
Tik daudz krietnas, uzticīgas.
Mīlestībā karstas sird's . . . — Z i ­nām,
k a mums jau arī agrākos gadu
simteņos bijuši augsti i-'fTlītoti vīri.
Viņu laikam ir bijis daudz vairāk,
nekā mēs faktiski zinām, piem., jau
X V I . g. s. Karalauču universitātē ir
kāds students ar vārdu Pērkons, kas
var būt bijis arī latvietis (varbūt
nb Grobiņas apgabala, kas X V I . g. s.
otrā pusē kulturāli, saimnieciski un
politiski gravitēja uz Karalaučiem).
X V I I . g. s. Mancelig savā Postillā
piemin pie augstas gudrības tikušus
vīrus, kas nākuši no zemas kārtas.
Laikam taču viņš te domā kādus lat­viešus,
kaut arī tos nesauc vārdā.
Bet jaunāks Manceļa laika biedrs
jau ir pazīstamais Jānis Reiters
(1652—1695), Rīgas amatnieka dēls,
latvietis, kas kādu laiku bijis augst­skolas
mācības spēks Francijā, tad
mācītājs Latvijā, bet mūža beigās
ārsts Ingermanlandē. No 1681. līdz
1735. g. dzīvojis pazīstamais Tuku-m'a
mācītājs — latvietis Vilis Stei-neks,
kas bijis arī liels savas tautas
aizstāvis. XIX. g. s. pirmajai pusei,
bez tautiešiem, kas līdz ar akadē­miskas
izglītības iegūšanu galīgi
pārvācojās, piederēja tāds savā laikā
ievērojams vīrs kā Juris Bārs
ri808—79), latvietis, — ārsts, kas,
šķiet, darbojies arī kā latviešu rakst­nieks
Akadēmiski izglītotie, lielākā dau-kad
im simtam, tais
tstam suverēnam
.s šķiet, ka v^ļ.^^,,
l• ekplaērjlaammean tānrae^ ^s^ ^.o
tēmā, kas
is pilsonim un j^gs
lā demokraiļa, .^gs
labi indivīda, ^J^'^t
W s nebūtu b ^
nedz i€Sp5^aT7i5.
Dr. i. ur. fi V"īt <•> ^
Pie draudzes nama, kas nu kļūs par plašas Senatobijas
apk-^tnes latvie^m garīgo centru, pulcējas tikko sabrau-kušie
tautieši, l a i būtu klāt izcilajā brīdī.
• 'v^^
Svinību dalPmieki «lo'^as uz dievnamu. Pirmais no l a ­bās
- māc. P. K i ar Laiv^ias zemes sauju sud­raba
traue-i^. Tā^k *^'ias d^^'^^nieki - sinofl**s
T>re7->nts H. Volfs, māc. Dr. P. A. Kiršs un māc. V.
gj^ļjg^ A. Lūša uzņēmumi
emisKas iz
dzumā saradušies, parasti ievada
jaunu nacionālās kultūras laikmetu
savā tautā. Krieviem to ievada
X V I I I . g. s. vidū jau minētais Lomo-nosovs,
mums — latviešiem X I X .
g. s. vidū to sāk mūsu pirmie studē-tāji
— K r . Valdemārs, Kr. Barons,
Juris Alunāns, kuriem dzīz pievie­nojas
arī faktiski par akadēmiski
izglītotiem atzīstamie Kronvalda
Atis un F r . Brīvzemnieks, un tad at­kal
tiešie akadēnuķi Jēkabs Lauten-bachs,
Jēkabs Velmē un citi vēl jau­nāki.
Nesen lasījām par Letonijas
80 gadu pastāvēšanu, un mēs labi z i ­nām,
cik liela bija šīs organizācijas
nacionāli kulturālā nozīme pag. g, s.
otrā pusē un beigās. Un 90os gados
jaunā ideoloģiskā kustība, kas i z ­vērtās
par t s. jauno strāvu, atkal
radās studentu aprindās, kas Tēr-batā,
ar 1888. g. sākot, grupējās tā
sauc. Pīpkolonijā un ap rakstu krā­jumu
Pūrs (1891). Un oficiālie jau­nās
strāvas ienesēji 1893. g atkal
bija akadēmiski izglītotais jurists
Jānis Pliekšāns, vēlākais dzejnieks
Rainis, un students Jānis Jansons,
Mirdzošā sala
Nacionālajam skolām
izbeidzoties
Skola ir pasaules centrs. Kā ze­me
griežas ap asi, tā visapkārt sko­las
sienām, varavīksnes krāsās zibē­dama,
čalo plašā dzīve, kur viss
mainās, zūd un iznīkst. Tā sauktin
sauc jaunieti iejukt tajā, strādāt,
priecāties, baudīt, gūt laimi, varbūt
ari pazust. Bet no šīs dzīves tevi
šķir aukstas, pelēkas sienas, skolas
sienas. Un tev dažreiz šķiet, ka tās
tevi iesprosto kā tietaisns slogs, un
tu jaunības neprātā gribētu tāj no­jaukt
un noārdīt, lat nekas tevi ne­kavētu
iziet lielajā pasaulē. Bet tais
retajās klusajās stundās, kad tu
ieskaties sevī un sāc vērtēt, tev sko­las
sienas neliekas vairs tik aukstas
un ļaunas, tu saproti, ka tās tevi
sarga no pasaules netaisnības,* ka
daudz, kas laistās krāsainos staros
ir tikai reklāma, ka ne visi ceļi ved
laimē, un ka šauras t-^'^as vijas aug­stāk
nekā visplatākie lielceļi. Un tu
saproti tagad skolas nozīmi, jo vēr­tības,
ko tā glabā, i r nemainīgas, pat
mūžīgas.
Jā, bet vai tomēr tas, kas tur mai­nīdamies
zib aiz skolas sienām, to­mēr
kaut kā neietekmē arī So ne­mainīgo
centru?
Ir trimdas laikmets latviešu tautas
vēsturē. Un katram laikmetam līdzi
iet savas idejas un centieni. Kā tau­tas
atmodas laikmetā tādi centieni
bija nacionālās pašapziņas modinā­šana,
brīvības cīņu laikmetā L a t v i ­jas
nodibināšana, tā trimdas laikme­tā
tādi centieni i r pasaules sirdsap­ziņas
modināšana un mūsu pašu b a ­gātināšana
un skaidrošana. Skola
vienmēr ir bijusi tā, kas nes sevi
laikmeta garu.
Vispirms trimdas skola Ir bijusi cī­nītāja
par savas zemes brīvību un
valsts atjaunošanu. Lai šinī cīņā,
kas nav vieglāka par kaujām Dau­gavas
un Ventas krastos, pastāvētu,
mūsu tautas daļai trimdā jābūt vie­notai.
Mūsu valoda un tautas tra­dīcijas
i r tās, kas mūs atšķir no c i ­tām
tautām un mūs vieno. Tāpēc
mūsu skola tikdaudz;! vērības veltī­jusi
tautas tradīciju sargāšanai un
valodas izkopšanai. Skola ari grie­zusies
pie pasaules sirdsapziņas ar
lūgumiem im palīgā saucieniem. Un
otrkārt, trimdas skola ir skaidrotāja
un labā, vērtīgā rādītāja. Svešu tau­tu
vidū, mūsu tautai draud briesmas
demorālizēties. Bet mums ir jāuz­ņem
visi vērtīgie un labie kultūras
tikumi un tā jāatjaunojas.
Tagad, kad trimdas skola aizver
savas durvis, šķi^t, ka ta bijusi it kā
mirdzoša sala sabangota okeāna v i ­dū,
kuras mirdzums padarījis arī no­metņu
d'Tvi ffaišiku un priecīgāku.
Vairāk nekā četrus gadus šai salā
skanēja latviešu dziesmas un valo­da;
skolotāji un skolnieki gāja roku
rokā, nebija vinu starpā tās plaisas,
kas dažkārt dzimtenē, jo visi bija
tikai izdzītie Latviras bērni, kas
svešumā atraduši mazu daļu no sa­vas
tēvzemes
Bet tā i r bijusi tikai maza koraļļu
saliņa, ka?, pacēlusies kā brīnišķīga
vīzija, grimst atpakaļ jūras dzelmēs.
Drīz tās vair? nebūr un abiturien­tiem
vairs nebūs, kur Draudzīgā a i c i ­nājuma
dienā aiznest pateicības vel­tes.
Bet trimdas skola neizdzēšami
dzīvos visu tās skolnieku un skolo­tāju
atmiņās un viņu sirdīs tai Vien­mēr
piederēs svēta vieta.
Kristaps Valters
itīt as nozīme
kas, kā zināms, 1893. g. 28. aug. J e l ­gavā
nolasīja savas vēlāk par t ik
zīmīgām kļuvušās Domas par jaun­laiku
literatūru. Ari latviešu presē
un daiļliteratūrā toreiz jau darbojās
laba tiesa vīru ar akadēmisku izglī­tību.
Akadēmiski izglītoti toreu Ir
jau ari spJgtakie mūsu nacionālās
politikas darbinieki un ideologi. Tā
redzam, ka jaunais mūsu kultūras
uzplaukums savos dažādos virzienos
pag. g. s. beigās nemaz nav domā­jams
bez akadēmiski izglītotiem lat­viešiem.
Jau pieminējām, ka zināšanas ir
vara un vispirms tīri materiālā no­zīmē.
Nav taču noliedzams, ka augst­skolu
beigušiem normāli tiešām ir
iespējams ieņemt labāku stāvokli,
labāk pelnīt. Jo vairāk tādu tautas
locekļu. Jo labāks kļūst materiālais
stāvoklis arī plašākās tautas aprin­dās,
tāpēc ka ikviens, kas labāku,
stāvokli sasniedzis, cenšas paturēt
tajā ari savus bērnus un nereti Ir
palīdzīgs materiālā ziņš ar! saviem
radiem, draugiem un tuviniekiem.
Tā izveidojas jau plašākas materiāli
labāk situētas aprindas, kas grupē­jas
ap akadēmiski izglītotiem un
balstās uz viņiem. Tādā kārtā akadē­miski
izglītotiem tautas mērogā ip
svarīgi praktiski materiāla nozīme
un tādai tai vajadzētu būt arī mūsu
dienās.
Te tūliņ jāatzīmē arī svarīgā aka­dēmiski
izglītoto kulturālās audzinā­šanas
ietekme. Spilgtākie no viņiem
drīz kļūst pazīstami visā tautā, un
nereti savu tiešo un spēcīgāko tautas
garīgās audzināšanas darbu viņi sāk
pat tikai pēc savas nāves. Ja tautas
jaunatne lasa par saviem vecākajiem
censoņiem, — kā viņi dzīvē cīnīju­šies,
kādu parādījuši enerģiju un
neatlaidību savu centienu sasnieg­šana,
tad viņu paraugs aizrauj ari
jaunatni, kas i r tautas nākotnes ne­sēja
un veidotāja. Tādēļ akadēmiski
izglītotie, ja vien viņi ir ko ievēro­jamāku
sasnieguši, ir īstie tautas
jauno censoņu audzinātāji. Tāpēc
jaunākajai akadēmiskai paaudzei
pašai un jaunatnei vispārīgi ietei­cams
cik iespējams iepazīties ar ie­vērojamāko
tautas darbinieku bio­grāfijām,
jo tās to svētīgi ietekmēs
tās garīgā pieaugšanā un nobrieša­nā.
Un par tādiem tautas audzinā­tājiem,
laba ierosinātāja parauga de­vējiem
savai tautai jākļūst un jābūt
mūsu akadēmiskai inteliģencei arī
tagadējā trimdā.
Jau pieminēts, ka ar savu izcilāko
stāvokli katrs akadēmiski izglītots
darbinieks savai tautai noder par
labu reklāmu, un šī reklāma mūsu
tautai pārdzīvojamā laikmetā ir se­višķi
svarīga. Ar to mūsu akadē­miskā
inteliģence jau tīri personiski
vien svešumā veic lielu propagan­das
darbu tautas labā.
Bet mūsu tagadējai akadēmiskai
inteliģencei trimdā jābūt arī aktī­vai
gara cīnītājai par savu tautu.
Tai jābūt vispirms labi orientētai
pašai par sevi un mūsu tautu, jāpa­zīst
mūsu zemes ģeogrāfija un daba.
Jāzina arī mūsu tautas senākā un
tagadējā vēsture, jāpārzina mūsu
tautas sakari ar citām tautām. Jā­prot
pastāstīt šis tas par mūsu va­lodu,
tās īpatnībām un sakariem ar
citām valodām. Tāpat jāstāsta par
mūsu tautas kādreizējo materiālo
stāvokli, rūpniecību un tirdzniecību,
vispārējo izglītības līmeni, mūsu
kādreizējo skolu sistēmu, mūsu lite­ratūru
un zinātni, mūsu universitāti
un citām augstākām izglītības iestā­dēm,
mūsu dažādām mākslas noza­rēm
un sasniegirmi^m tajās. Bez
šaubām, visai daudz nāk.^ies runāt
par mūsu tautas ārkārtīgi smaga­jiem
pārdzīvojumiem taisni beidza­majā
gadu desmitā. Vārdu sakot,
mūsu akadēmiskajai inteliģencei
nebūs turēt savu zināšanu sveci zem
pūra. Saprotams, šim darbam ne­pieciešams
zināt svešas valodas, un
t^.dēl mūsu aVndrm'skā inteliģence
it TpnM jāskubina mācīties svešas
valodas.
Teodors Zeltiņš
Tēvzemes posts
Pat zale neaug vairs uz lauka,
Kur karātavas kāzas svin;
Ik dienas kāju simts to min.
Kails mīdīts lilons, kur tīrums plauka,
Lai audžu audzēm dzīve jauka.
Kas darbā mirt un piedzimt zln.
Nu varas kroni zvai>rzni pin
Ik noziedznieks un katra mauka.
Kā vāts, kur asins nesarec,
Tavs posts man dara sirdi grūtu,
It kā es pats pus miris būtu.
Ar varu šķirtam jāapprec
Tur latvju sievām tatārs, krievs.
Kā neredzi to visu. Dievs?