Bavarijas Latviesu vestnesis, May 13, 1950

              . . * apstākļos, kā-pāri^
emšana,
^nec^, no kā vē-ļācteS.
Cik,
p p p V I C u saimnieci-
ISk Var atriebties.
B. M
Srdepa' rakstu ^Lat- W$mm} N n 9/353),.
Mļfešām dažs latw
^eiiijla", ka Ieteic
iV sacensties
. . . ^ n o r ā d a iero-
^ ''^'^'^inldtiesno ame*
techniku(l),
pret ame-l
apprecētos,
li^lis Jau no­lēkta
' lomā,
ittttetēm un
tik ļoii.
thdtenel jā-m
latvietis ari
iailii, to^^ ne-i
mtm S^firažas un ti«
4- kā mttžam,nedrīkst'.
eSalŖintiš uii vai»
idilli i : ^ iomen jābūt
|ļ;iimainai^ d viņai
zemē tm cienīt
isj^tmetdti n ^ no
Iņftl tftaia pailgs
^sAīisK Mēs ne«
draugiem kun«
Daini Nlmane,
€teilofordā, Anglijā.
LAI KANĀDA
jos G. G. kunga
P^Uvijas 4. 2. ņumu-p
p l i īsta: smaidu ze-v
ļlil|U teikt, ka jau
kanādieti, lai gan
iprfeld^^ Cik^
1^^^ nezaudē
i i r i mW tad^ ja pašiem
tte ttlvSkam, kam nō-
V kaimii;! smaidīdami,
mmm
pl^i^^^^alzmirst'
.iiiļļias ar mai-
"^^lUSa^rikāņu
iSgļ^ts 'plrā-un
vidū
desiņu. Un
papīra serv-
;ētas papīra:
siļķēm jā-dabūt
katrā
piem.,
iiil|W«tlnion". • 'llptor^^^ -kungs ēd.
a apkalpotāja
rokām šķīvi krā-ums
sameklēt
veikalu beidzās
BliitfetUmus man uz
iav bēris, lai gan
tiešām nav
iet lasot, ka
kijas un galvu
vliittiāi" — mari gan-
, smaidīt/.. Td-
,.l:a man no Vāci-ifeit^
Jo nevaru ledo-un
draudzīgāku
iŽieiitelis, Montrealā
tNDARļBI
tU Rēmers un DP
^^j.. mimurā, varu iņ-
US tuvāk. Mani mobi-un
kS vairāku sves-
-jū IzraudzTIa tulka
|4ekomandēja divīzijai
:tfad» kaut gan ar SS
nekidu sakaru. Divi-
^eris bija ģenerālma-
; mnsējis pēc 20 jūlija
^plēšanas Berlīnē.
i|»Hi« Sēmera komandētā
I p viņš pats atradās
NiipetershainaS» Spren-
Irtnl Viņa izziņotā pa-fvlzija
nedrīkst atkāpti^,
līdz pēdēlam vīram, bija
ienam diviziias kaŗavl-
- tte;22i aprīli pierādījās,
ņldSlam teikumam vaja-
Klausieties uz tna-iem,
feet neskatieties uz
mml Ar vairāk nekā
ft. pārrāva padomiu ap-ku
un aizbēga. Otra die-vSču
virsnieki izteicas,
iktt vēl bijusi iespējama
ilas izvešana no apl^n-hūtu
piašijusl daudz ma-nekā
pēc tam vēl ņoti-ias'
un sekobšais krievu
, % r a simtiem karavīru,
te pūsta daudzi vacu
^ kā divīzijas komandie-itJd!
nemeta ^ev pak]au-t^
nlm. vai kā politiķis
M l?»bāks? ^ ,
EUtsnajs, Hamburgā
geflfateo, 1950. g.
L A T V I JA
Darba meklētāja gaitas
ka
VĒSTULE REDAKCUAI NO PENSILVĒNIJAS STATA
Ar galvotāju, kas sagādāja man
iespēju ieceļot ASV,: biju iepazinies
savā laa^ā jau Vācijā. Galvotāja vie­nīgais
noteikums bija -r- ka darbs
man bus jāmeklē ārpus viņa mājas,
bet tā atrašanā viņš pēc iespējas pa-
; Ildzēs. Tā nu šādā ceļā ierados Pen-
; sjlvēnijā im pēc dažu dienu atpūtas
jdevos galvotāja pavadībā iepazīties
p«? ienākušajām ofertēm ar darba
iedētām un apstākļiem,
Mūsu fords vispirms apstājās pie
kādas divstāvu dzīvojamās mājas
Skaistā upes līcī. Izrādās, ka šl ir
gluži dīvaina saimniecība. Tās Ipaš-
, nieks, dzīvo dažas jūdzes no farmas
lin īstenībā i r būvuzņēmējs. Pašlaik
viņa nav šeit, lin nesastopam arī ne-
; vienu citu dizīvu dvēseli. Nē, tomēr
no netālās,kūts viena pēc otras
iznāk un sāk |nūs apbrīnot 49 govis,
$astājušās a# mums plašā lokā...
Mans galvotājs vēlāk pastāsta, ka
īpašnieks katru dienu ierodoties
aaimniecībā, apskatot kustoņus, 5a-drlot
tiem barību, piepildot ūdens
ailes, iztīrot kūti un tad atkal aiz­braucot
Pavasarī, kad rosība būv­niecībā
paliellnolies, viņš pārceļot
savu dzīvokli'^ T- kas īstenībā esot
„māja u i riteņiem", — tuvāk d?irba
vietai. Tāiļēl; viņam pašam nebūšot
•t vairs iespējams • apkopt rasr^inās
baltgalves, un viņš to pārzināšanu
gribot tagad nodot uzticama strād­nieka
rokās. Alga 70 dolāru mēnesi,
jSsžas naturālijas un piens, cik no šo
. baUgalvju pulka var izslaukt.
īoašnieku ' nesastapuši, dodamies
'tālāk uz kādu ī>utnufarmu. Sī putnu
iarma vēl īstenībā gan ir tikai •ās
īpašnieka ideja, bet ne realitāte. T i ­kai
pēc dažiem mēnešiem tur čivinā­šot
v|i^£^i tūkstoši cāļu, un tādēļ
pašlaik farmai vairāk vajadzīgs^
namdaris nekā putnkopis. Tālākā nā-'
vkotņē īpašnieks^ ir ar mieru runāt
par.vputnu audzēšanu uz pusgrauda.
Tatu speciālo npndaŗa zināšanu trū­kums
liek; man šo piedāvājumu at*-
raidīt.
. Trešajā vjetā esam nonākuši da­žas
dienas pārvēlu, Jo tur darbā jau
pieņemts kāds iezemietis. Mūsu ma­šīna
4P<> .tālāk no­maļas
Vasarnīcas priekšā, jaukā me-f
žū ielokā. Izkārtne pie, ieejf s rāda, i
' ķ^. ;te izdod istabas ceļotājiem.^ ISFe- '
slēpju savam, pavadonim šaubas, vai
šajā.tik vientulīgajā vietā tāds pa­sākums
var rentēties. — „šo vietu
mīl jaunība, kas ilgojas pēc vientu­lības
un romantikas", atbild mans
pavadonis, kas ari pats te mēdzis
agrāk iegriezties... Darbs paredzēts
precētam pārim: viesu pieņemšana
un izvadīšana, mājas ārpuses un
istabu apkopšana un turēšana kār­tībā.
Mani šī vieta drusku ieintere­sē,
— ne jau tāpēc,^ka es būtu tik
Jauns un romantikas ^ b i s , bet gan
aiz dažādiem citiem apsvērumiem.
TaCu katrai medaļai ir divas puses:
īpašniece algu sola maksāt tilcai vē­lāk,
pēc īstās sezonas sākuma. Tur­klāt
šobrīd viņa nevar ari pasa It,
d ķ liela tā būs. Saimnieci interesē
praktiska kalkulācija, cik varētu i z ­maksāt
manas ģimenes mēneša uz­turs.-
Apzinādamies, ka vairāk\is mē­nešus
bez centa kabatā būtu neiespē­dami
iztikt, turklāt vēl ar nenoteik-
, tāih izredzēm arī pēc tam kaut ko
saņemt, > - nevaru tomēr šai taut­saimnieciskajā
eksperimentā ielais­ties.
Ir plevaikare, un mūsu mašīna slīd
uz mājas pusi. Sadudzis sēdekļa
' Kos veļas galvo'umus Iduku
dorbom ASV dienvidos?
Māc. T. Alksnis, kas jau kopš i l ­gāka
laika strādā par Ziemeļkarolai-nas
• štata Lutheran Resettlement
Service sekretāru, vēstulē redakd-
' jai raksta*
„Pēc DP likuma, papildinājumu
pieņemšanas Ziemeļkarolainas štatā
nākošo 18 mēnešu laikā paredzēts
/ Ui?ņemt 500 luterāņu ģimenes Gal­vojumu
sagādes nolūkā drīzumā do­šos
3 mēnešu ilgā braucienā pa šo un
citiem apkārtējiem štatiem, lai iein­teresētu
amerikāņus DP palīdzības
darbā. IBūtu labi, ja es varētu brau­cienā
jau paņemt līdzi to latviešu
. ģimeņu vārdus un adreses, kas vēle-
' tcfe ieceļot ASV un strādāt lauk­saimniecības
darbu dienvidu štatos.
Domāju, ka visvairāk iespēju novie­toties
farmās uz pusgrauda bāzes.
Jāuzsver, ka citās nozarēs ārpus
lauksaimniecības darbu sagādāt te
pilnīgi neiespējami
Personīgi ieteicu vispirms mēģināt
izceļot uz citurieni, jo dzīve farmās
šeit ir ļoti smaga un ienākumi nie­cīgi.
Ja tomēr Vācijā vēl ir tautieši,
kas no smaga darba karstajā dien­vidu
saulē nebaidās, būšu priecīgs
tiem palīdzēt. Mana 'adrese: T U.
Alksnis, Lutheran Resettlement Ser­vice,
414, N. Tryon S i , Charotte,
N^C. USA."
kakta un nogrimis pārdomās par šīs
dienas piedzīvojumiem, vēroju lauku
ainavas. Viena pēc otras novakares
krēsla aiz mums paliek komforiābU
ierīkotas mājas, par kurām varētu
teikt, ka tās jau skāris urbanizācijas
process. Līdz ar to ir daudz faktu,
Kas liecina, ka šīs zemes iemītniei-kiem
vai nu nekad nav bijis, vai arī
sai urbanizācijas procesā zudusi mī­lestība
pret savu zemes stūrīti. Lau-^
ku sētas vērtība te izsakāma tikai
naudas vienībās. Dažkārt piecas līdz
seša^ reizes gadā farma maina savu
īpašnieku. Tāpēc reti kad tā spēj sa-glabāt
kādas dzimtas tr^cijas no
paaudzes uz paaudzi, kā tas bija
su zeme. Trūkst arī tās rūpības un
pat mīlestības pret mājkustoņiem,
Kas bija raksturīga mūsu zemniekam.
L.atv3u saimnieka lepnumu — p;iša
audzmatu kumeļu - te aizstājis un
gandrīz jau pilnīgi izskaudis trak­tors
un auto mašīna.
P e n s i l v ē n i j ā .
A. Vedmers.
Latviešu dienas
Stokholma
Ari šogad LAZ bija rīkojusi lat­viešu
di^a^^ kas, ik pavasari atkār­todamās,
kļuvušas jau par Zviedri­jas
tautiešu tradīciju. Sā gada sarīko­jumu
ievadīja ziedu nolikšana uz
apvienības goda biedra prof. Fr. Ba­loža
un citu. mirušo tautiešu atdusas
vietām Ādolfa Frederika baaiīcas
dārzā. Sekcija referāti un koncerta
priekšnesund Stokholmas Pilsoņu
namā. Par kultiiras dienu stipendiju
nmāja G. Lūsis, bet par dažādām
trimdas problēmām pOaši referēda
doc. P. Mežiaks. Redaktors un dzej­nieks
Andrejs Johansons runāja par
Baltijas valstu neatkarības populari­zāciju
ārzemju presē un grāmatās,
sniedzot Sī veida literatūras.rakstu­rojumu
mūsu patstāvības gados un
tagad.
Vispusīga un interesanta bija lat­viešu
dienu koncerta daļa. Vijolnieks
K. Vestens atskaņoja Vītola, Sūber*^
ta, Kreislera uc. konvponistu darbus,
bet Jānis Cīrulis iepazīstināja klau­sītājus
ar savām jaunajām klavieru
miniatūrām. Pavadījumus veica prof.
Jānis Mediņš. Latviešu dienas bei­dzās
ar Upsalas dramatiskās kopas
viesizrādi, izrādot Deglava Veco
pilskimgu A. Vadzenmieka režijā ar
E. Sīca dekorācijām.
2 veterinārārsti viena ģimene
VIENS LIME FINIERU SAPLĀKŠŅUS, OTRS AUDZINA BĒRNUS -
RAIBAS EMIGRAaJAS GAITAS - KA PĀRVARĒT SMAGAS '
SLIMĪBAS UN DOMAS PAR NAVI
V Ē S T U L E R E D A K C U A I N O A R G E N T Ī N AS
SUDMALIŅAS KLUSA OKEĀNA PIEKRASTĒ
San Francisko latviešu sieviešu liibklājfbas kluba nesen atzīmēja 19 gadu
pastāvēšanu. Klubā patlaban 25 biedres, kas darbojas priekšnieces O. AI-brechtas
vadībā. Svinībās ar tautas dziesmāmundejām piedalījāsL,Krēs-liņa,
M. Grimma, E. Mačamikova, B. Kauliņa, A. Zvīgzna un L. Bēr­ziņa.
Uzņēmumā redzam dejotāju grupu Jubilejas sarīkojumā.
' P. S l a v i n s k a uzņēmums.
MAIJA
VILTUS DZEGUZE PUSNAKTI — MISTERA MENZIJA SALNA
SARKANAJdS TĪRUMOS — D A M A UZ K A R A MUZEJA K A P N ĒM
Rudenīga Austrālijas vēstule Latvijai Eiropas pavasarT
Kad Austrālijā trešo reizi uzzied
rozes un uz platmales uzkrīt brūna
ozolzīle, tad ir rudens. Viss tas no­tiek
ne septembri vai oktobri, bet —
maijā, un Jāņus mēs te līgosim jau
pašā ziemā! Tā tas nu ir, jo zemes
lodes otrā pusē viss otrādi arī no­tiek,
pat cāļu perināšanas labākais
laiks ir rudenī. Pavasari cālēni sa­ēdoties
kādus nelabus kukainīšus,
kas neesot teicami viņu turpmāka­jam
mīižam. Tā nupat pateica kāda
latviešu zobārste, kas rūpīgi baŗdja
savu 13 galviņu brūno cālēnu saimi.
Nākamās vistas un gaiļi skrēja pa
nokritušajām lapām, tās čabinādami
un grabinādami.
Te ir dažas tādas pat rudenīgas a i ­nas
kā mūsu tālajās mājās bija ap
septembrī: kādu rītu var vērei, ka
nakti kokos it kā iededzinātas mil­zīgas
spuldzes, kas izstaro sarkanu
un dzeltenu gaismu. Un tad sak krist
viena lapa pēc otras. Vienīgi mūžīgi
zaļais eukalipts visos gada laikos
vienāds. Arī debess zilums kļuvis
bālāks, bet to gan nešķērso dzērvju
rindas. Vakaros pēc saules rieta vairs
neskan: „Kū-kū, kū-kū!" Tās bija
brīnišķīgas skaņas, kas latvietim
Austrālijā tumšā . vasaras vakarā
pēkšņi lika apstāties, svētsvinīgi
klausīties un pašam sev jautāt: „Vai
tad tiešām dzeguze? Un vēl tagad —
pirms pusnakts?" Nē, nē — lielisko
dzeguzes balss atdarinājumu paveica
austrāliešu pūces.
*
Pēc daudzos apvidos neganti lie­tainās
un plūdiem bagātās vasaras
atnācis tik dzidrs rudens kā medus.
Tieši rudenī Melburnas tramvājnieki
beidza vairāk nekā 60 dienu ilgo
streiku, kas pilnīgi paralizēja miljo­nu
pilsētas satiksmi. Šis streiks un,
vēl dažas citas nelabas lietas lika
ciešāk savilkties Austrālijas ministru
prezidenta Menzija dūrei un pacietī­bai.
Pasaulē jau sen zināmas atska­ņas
par iS^lenzija 85 minūtes garo
pretkomūhistisko runu federālajā
parlamentā Kanbērā, kur viņš sagā­dāja
bargu rudens salnu šejienes sar­kanajos
tīrumos. Sī runa nozīmēja
nāves spriedumu Austrālijas komu­nistiem,
kuriem būs jāiet pagride.
Ministru prezidents pateica, ka tauta
vairs necietīs karaļa un Austrālijas
lielākos ienaidniekus. Misters Men-zijs
nolasīja arī garu sarakstu par
sarkano dižvīriem austrāUesu arod­biedrībās,
kas tāpēc tik loti āmen
pratušas nostāties arī pret bij. DP
uzņemšanu savā vidū.
Kā sarkans spoks te nolidinājies
Kenterberijas i «sarkanais de­kāns"
Dr. Hevlets Džonsons, kas nu­pat
viesojās Austrālijā un medaini
tēloja padomju paradīzes labumus.
To visu viņš darīja, sizdams roku
uz krūtīm, pār kurām karājās Mas­kavas
ciemošanās laikā „tētiņa" dā­vātais
milzīgais krusts, piekaisīts
spožiem, jādomā, vēl no cara pilīm
«mantotiem" dimanttem. Sarkanais
dekāns stāstīja austrāliešiem, ka Pa­domju
savienības koncentrācijas no­metnēs,
— tās viņš tātad atzīst par
esošām —• esot nesalīdzināmi labāka
dzīve nekā ASV cietumos. Bet kas
ir opozīcijas līderis Padomju savie­nībā?
— To ari sarkanais viesis kā­dam
jautātājam nevarēja pateikt.
To, ko pariziete uzģērbj pavasarī,
Sidnejas vai Melburnas dāma valkā
rudenī. Te ir tik daudz sieviešu žur­nālu,
un avīzes tik loti cenšas viena
ptru konkurēt ar dāmu modēiņ vel­tītām
lappusēm, ka austrālietei, lie­kas,
vajadzētu būt vislabāk ģērbta­jai
sievietei pasaulē. Vai tā ir U-m
gan jāpaliek neizlemtam jautāju­mam,
jo — lai visi labie gari atpestī
no debatēm par īsām vai garām
kleitām un citām modes finesēm!
Tādā gadījumā šajā pat avīzē, tajā
vietā, kur rakstīts «Lasītāju vēstu­les",
Var dabūt pamatīgu pērienu.
Vēl jau nav piemirsušies tā Kanā­das
lieta...
Nupat gadījās būt kara muzejā
Kanbērā. Tas ir lielākais pieminek­lis
tiem gjmdriz 100.000 austrālie­šiem,
kas nolikuši galvas abos aiz­vadītajos
lielajos karos. Modemā,
jaukā celtnē savākti ļoti bagātīgi
eksponāti, sākot ar granātu šķem­bām,
beidzot ar japāņu zemūdenēm
un vācu llidmašīnām. Neskaitāmās
gleznās tēlotas kara cīņas gan liiro-pā,
gan Āfrikā, bet — ne Austrālijā.
Dievs šim kontinentam pagaidām
nav uzvēlis kara lāstu. Tāpēc jau ari
kāda austrāliešu dāma pie muzeja
piebrauca lepnā mašīnā, ievadīja vī­ru
iekšā, bet pati apsēdās ārpusē uz
masīvās celtnes kāpnēm, izņēma ro
somas Woman'> Day un sāka vērot
jaunākās modes Karš ir pārāk bries­mīgs,
bet rudens miers, saule rn
modes — jā, tā pavisam cita lieta!
Kanbērā, rudenīgajā maijā.
Arnolds Šmits.
Vai tas kāds brīnums, ka si^a
kaudzē pazūd, adata? Nav ari ne­kāds
brīnums, ja ar cilvēku tas pats
notiek Buenosairesā.
Eji un e j i . . . Jau kilometriem tā­lu
aiz pilsētas. Ielu stūros sen vairs
nav uzrakstu. Bruģa vietā sausu pu­tekļu
kārta līdz kāju potītēm, vai
arī sen iebrauktas ratu grambas. Ok
tālu vien acs sniedz, pl^as līdzens
klajums, no vienas vietas piemētāts
mājiņām, ko bieži vien par tādām
var saukt vienīgi ar dzīvas iztēles
palīdzību. Tikai retumis kāda ^>oži
balta vai dzelteni apmesta māja pe­lēkajā
cilvēku mitekļu juceklī. Mā­jokļu
priekšā dažuviet sēž ļaudis,,
skraida bērni melnām galviņām, vai
arī spilgti raibas sievietes cep un
vāra, Paveras sega vai meldru pi­nums
mājokļa ieejas iM'iekšā, Acs
ātri meklē ^— kādas mēbeles tur
iekšā? Un bieži vien atrod tikai kā­du
improvizētu galdu un ķebļus vai
arī pāris kastes sēdēšanai Guļamās
ierīces laikam pa dienu sakrautas
kaktos...
Prasi kam gribi, vajadzīgo ielu ne­viens
nezina. Laipnākie pasaka: „Te-pat
jau ir, vēl pāris kvadras** (tas ir
attālums starp olvām šķērsielām —
ap 100 m). Nerunīgākie parausta ple­cus:
«Droši vien uz prļekšu." Kad
saules tveicē un meklēšanas :'>ezcerī-bā
galva jau kļuvusi gluži dulla,
piepeši ieraugu divus mazus zēnus
gaišām galviņām. Vai patiesi būšu
atradis meklēto? /
Stāvu ma2as, samērā glitas māji­ņas
priekšā, kurā mīt divi latvie&u
veterinārārsti — Dr. med. vet. Vol­demārs
Elksnītis ar.ktmdzl Poru, arī
veterinārārsti. Viņu ģimenē 4 bērni
— 7 g. V. Dace, 6 g. v. Jānis, 3 g. v.
Mārtiņš un' tikko 8 mēnešus vecais
Andrejs. V Elksnītis beidzis Latvi­jas
universitāti 1936. g. Jau no 1931.*
g. strādājis par subasistentu, bet pēc
fakultātes beigšanas par^ asistentu
un vēlāk par lektoru parazitoloģijā
fakultātes veterinārajā institūtā, ko
toreiz vadīja prof. Rolle—pašreizē­jais
Minchenes universitātes profe­sors.
Elksnītis sarakstijis vairākus
zinātniskus darbus, kas iespiesti arī
vācu veterinārmedicīnas žurnālos,
sākot jau āt 1933. gadu. Vairākus
Viņa darbus Latvijas unlversltā1;e
godalgojusi. 1933. g. viņš komandēts
uz Vāciju papildināties parazitoloģi­jā
un zooloģijā Berlīnes unlversitS-tes
tropu higiēnas institūtā. Tur i z ­strādājis
arī savu doktordarbu.
Trimdas laikā vispirms 7 mēnešus
strādājis Rīgenas salā, gatavodams
mutes un nagu sērgas serumus pie
slavenā v^cu profeora Valdmaņa, kas
tagad strādā Buenosairesas umversi-tātē.
Ar vislielākajām dzīvības brles-mām
Elksnītis pašā pēdējā mirkli iz­glābies
no krievu gūsta Rīgenas sa­lā
un kopā ar ģimeni ieradies Dā­nijā.
Tur sākumā strādājis par no­metnes
vadītāju, vēlāk par grozu
pinēju un paklāju audēju, pec tam
par sedllnleku. Kādu laiku bijis ari
kalējs pazīstamajā motoru fabrikā
Titania, bet pati pēdējā nodarbība
bijusi — šūt bērnu rotaļlacišus.
Daudzpusība tiešām liela!
Elksnīša kundze pēc universitāte»
beigšanas strādājusi par veterinār*»
ārsti Rīgas pilsētas valdē, v ē l^ Be­kona
eksportā. 1943. g. viņa savu
ārstes praksi atstājusi, lai nodoto»
tikai bērnu audzināšanai. «Toreiz jau
nu mums bija tikai divi", viņa saka,
«bet tagad jau četri, un piektais mi­ris
Vācijā Mums bezgala patīk kupls
bērnu pulciņš, un šai ziņā laikam
esam izņēmums. Gādājot par bēr­niem,
viegli pārvarēt visus grūtos
brīžus."
Buenosairesā Elksnišu ģimene Ie­braukusi
pag. gada Jalivārī. Sākumā
apmetušies latviešu mītnē Sanmi-guelā.
«Tur bijām pēdējie iemītnie­ki",
stāsta Elksnīša kundze, «un no­dzīvojām
līdz pašai mītnes likvidā­cijai.
Pēc tam nebija kur iet, jo ar
tik daudz maziem bērniem neviens
mūs negribēja pieņemt, un nebija
ari pietiekami naudas, Jai noīrētu
paši savu mājiņu. Sanmiguelas dzī­ves
beigu posmā turienes slimnīcā
piedzima arī mūsu jaunākais dēls
Andrejs. Kājām uz slimnīcu aizgāju,
kājām atnācu. Bērnam bija tikai ZH
mēneši, kad saslimu ar smagu gripu.
Nelīdzēja pat penicilīns. Divas ne­dēļas
sagulēju mājās, bet beidzot to­mēr
bija jādodas atkal uz slimnīcu.
Vienīgi ar lielu uzņēmību un spēloi
koncentrāciju pārvarēju nāves do­mas,
un pamazām sāku ari izveseļo­ties."
Savas darba gaitas Argentīnā Elks­nītis
mēģinājis izkārtot jau no Dā­nijas.
Tiklīdz atbraucis, iesniegtos
papīrus vēl papildinājis uh atkārtoti
informējies zemkopības ministrijā,
cik tālu jau pavirzījusies viņa no­darbošanās
lieta. «Sākumā teica: pie­nāciet,
lūdzu, rit, — bet vēlāk: lū­dzu,
atnāciet pēc nedēļas. Tā jaukās
cerībās pagāja vismaz pāris mēneši.
Pagalam bija 800 peso, ko bijām sa-ņēmuM
par vēl Dānijā sapelnītajiem
dolāriem. Ari mans paziņa vācu prot.
Valdmanis teica, ka-viņš pašreiz ne­varot
palīdzēt pat vācu veterinār*
ārstiem. Tā nu nekas dts neatlika,
kā meklēt darbu citur.
Mana pirmā darba vieta bija par
krāsotāju. Vajadzēja strādāt ar spe­ciālu
krāsojamo šļirci, kfidu redsSJu
pirmo reizi, mūžā. Tomēr iegalvoju*
ka šo daiktu jau sen pazīstu. Jā­strādā
bija 10 stundas par ^,5 peso
stundā. Klājās labi, bet pēc diviem
mēnešiem mans priekšnieks nobaiH
krotēja. Biju atkal bez darba, Smii
gan tikai 3 nedēļas. Ar ^ u g u palī­dzību
iekļuvu amerikāņu radio apa­rātu
un patafonu fabrikas His MBŠ»
ters Voice šejienes nodaļā, kur strā­dāju
vēl tagad, līmēdams finieiii
saplākšņus radio aparātu kastēnv
Darbs viegls, vajad^ga tikai dnfi-ma
veiklība. Si^cumfi maksāja S3
peso, bet tagad pelnu jau 4,5 pesf>
stundā. Uz darbu gan jāizbrauc jsu
pl puspiecos, un B.V^aka\ mljfis Ie­rodos
tikai ap pl astoņiem vakarik
Toties sestdienas un svētdienas
der ģimenei Ar pašreizējo dzīvi var
apmierināties. Nedrīkstu gan rfidlUeg
grāmatu veikalos un lasītavās, jo
tad garastāvoklis sabojāts ilgākam
laikam... Esmu tomēr pārliecioātiĻ
ka reiz ilkšu atpakaļ savā arodā, jo
nevaru iedomāties, ka šai zemē vo*
terinārārstu būtu pārprodukcija,
Buenosairesā, maijā.
R . Z .
• A T i l l C t l ļ{ļg|,g{{ļ"ļ1i|
Vācijas franēu joslu, kur okui^āci*
jas sākumā bija apzināti 3245 lai»
vieši, Udz šim jau atstājuši ^1668
tautieši, dodoties galvenc^fiit us
AustirāUju (iB60).
Lc^ieSu pasaulea
apbraucēji Emeski
Karulis un JānisPal-diņS
ar savu jachtu
Polaris s ^ I g i veiku­si
Atlant^as donntt
un sasnieguši Barbai
dosu. Pēc isas atpataa
ceļojums turpkiāsles uz Trinid&dlua
Ņujorku. , u ; ya iaq
Aiovas štata jaunfis latviaiu biiA>
rības valdē ievēlēti E. Eūvid^^UL
Kupcis, B. Kviesītis, J . Lamberts vn
K. Jākobsons. ^
Latviešu skautu vie­nība
Londonā saņē­musi
aicinājumus pie­dalīties
vairākās
starptautiskās džam-borejās
dažādos Ang-
Ujas apgabalos. Vadī­tājus
un roveŗus,kas
vēlētos šajās džamborejās piedali*^
ties, lūdz rakstit vienības priekšniei^
kam Z. Suriņam: 36, Fairhazel Gar-dens,
London NW 6. Džamborejtt
dalībniekiem pašiem būs jāsedz o4a
izdevumi, bet par pārējo gādā rīko­tāji
Latviešu bērnu svētki notiks IĻ
jūnijā Cepingā, piedaloties ari bēr­niem
no dtām Zviedrijas pilsētām
Eskilstunas, Halstahanmuuras un
Vesterosasi
Grupa Gēteborgaa
\^W^ĒĒ tautiešu veic pridd-darbus
pirmā tvaiko­ņa
(1500-2000 t) ie­gādei,
Udzīgi, kā to
jau darījuši IgauņL
Kuģis nav domāts tō-lītējai
emigrācijai, bet
gan eksploatācijai un varbūtējām
nākotnes vajadzībām. Pieteikšanos
(minot dalības summu) līdz maija
beigām reģistrē. K. Liepiņš, KeiUecš-gat.
1 A, III Gdteborg.
Aprīļa beigās Toronto notika 2.
Kanādas latviešu studentu kongress^
piedaloties pārstāvjiem no Toronto,
Montreālas, Hamiltonas, Londonas^
Kingstonas uc. pUsētām. Kongresa
svarīgākie lēmumi bija — 8tud«itu
apvienības statūtu pietņemSana ua
studiju fonda nodibināšana. Jaunajft
apvienības prezidijā ievēlēja Straut-mani,
Brežģi, Matisu, Nesauli un
Kļaviņu.
J A U N E K Ļ U K R I S U G SS
SAVIENĪBAS D A R BS Z V I E D R US
Latviešu JKS Zviedrijā ietilpst at­tiecīgajā
zviedru organizācijā, bet
saimnieciskais ziņā ir pilnīgi neat­karīga.
Ar savām 9 nodaļām pro­vincē
un Stokholmā JKS apvienota
centrālā valdē, kas atrodas Zviedri­jas
galvaspilsētā. Organizācijas darbs
Izpaudies šādās galvenajās nozarēs:
palīdzības, saimniecības, izglītības,
skautii, sporta m reliģiskās audd-nāšanas.
Saimnieci^o līdzekļu ap­grozības
ziņā plašāko darbību izvei­dojusi
palīdzības nozare, kas pag.
gadā nosūtijusi dažādas mantas tau­tiešiem
Vācijā un dtās zemēs 32 t
kopsvarā. Sporta un skautu nozares
aktivitāte ļoti rosīga bijusi ārpus
Stokholmas. JKS organizācijā ietilpst
ari latviešu grāmatnīca un apgžss
Ceļa Zīmes.
I