Bavarijas Latviesu vestnesis, September 17, 1949

              a diena mūs izdzinusi
urna ir mūsu dSve ni
mnica arvien ^ 1 » ^ ? " ' -
tās ar cilvēku sānSm
tāpēc šos namus^^pL",^''-
Bet trimdā šīs "
vietas bieži ir tik
musu mitnes. Ari H„ii
aku «SAatoriJālrsS^*-
zaudējuši tldbu sa'vi'l^
vzemei un grib kļūt t».
bflt^ viņas brlvibas cStsr
TaCu dzīve Ir n^ēul?**"
dos Sajās baraJS^Sf. T
vēnai 30 latvis
balto krustu rindas i»
autāJuRJs ~ ko M a m \ ,^
viegllnstu nedienTSeS'
as taiitas brāju ciS,.;
od sUmnleki,' ar patH
Omstedes, Mežotnes
ēnas nometij» tautieii«
laikam atradil^ l e S jS
. lai Iepriecinātu sBm^
īgs bijis agr. P. B ā r d ai
^rezultātā paplašināta biS
ttaztaāas daudzas sUm-
Pes. VlņS ari sagādājis u
llal^uzstādltu pgffikfi
micīga bijusi ari L. Kalna
acodama koncertus ar 01.
1 latvleSu māksllniekiein.
lenburgas baptistu draik
^sarūpējusi pārtikas pad-
Icibas brāļiem ASV. Dau.
nagu ierosināti, sardžu m»
ņlbu viri atceras savus Uk-
-18, Jļedodami katram
ap DM 10 mēnesi,
i r ļjatelcīgi visiem, kas
«eJuSes un apveltījuši ar
I siltumu. Latviešu sUm-bležl
padoti dažādu sveS.
-stu nejaušībām, bet pašu
"itl — speciālisti plaušu
nav varējuši atrast ceļu
(lem. ^
,visl patiesi sevi apllecl-ļVlenotu
tautu, tad kopS-
' m varētu darīt vēl vai-latvieti,
noliecies p8r
-lē ^oSo tautas brāli,
. vm savu sirds degsmi,
jslm bojā, bet dzīvosim,
kopā un uzvarēsim!
M. D., Huntlozenā,
ltemA6 SAJUTA?
[rimdfi bieži mēdz lepoties
"m un ktrtības mile-ketņu
pfirvietoSanas un
fadījumos tomēr nā-
[arl ainas» kas liek mums
sev ar citaSdii mērauklu
|ķu. Man bija izdevība
rākas latvieSu atststas
varēja nosaukt par ne-itfrfbas
paraugu. Tis
lupatSm» atkritumiem,
lauztfim mēbelēm, ēdie-un
neiedomājamu «ma-
^ēsksakfim, ja šādas ai-mūsu
aprūpētāji un tfis
ks Izrauga izce]otāJus n
rfillju uc. zemēm? Ne*
zlņfi citas tautības, ja
rien neesam nemaz la-is,
Sie skarbie vārdi do-
:ai daļai mflsu taUtieSa
^ūsu mākslas un kultO-
\U Ja savā tuvākajā
kam uzsresties kā āzifitif
|V. Zlmitis, Vircburga.
:SB8l NEVARĒS
jlnspektors T. Silis U t -
ista numurā rakstā -
kārtojas pašas—,mek-kā
svešumā saglabāt
latvietībai, starp citu
ļareizi darīs tie vecSki,
skolai neesot, pārāk
1 nenobriedušus b§^
fes sūtīt svešā skolfi^
audzinās viņus māji"
ies par Sīļa izteikta-
)ar svētdienas skolu,
mt cik reālo iespēju
svešumā sistemātiski
[pieejamu mācību paf
ļikorriģē rakstītājs par
tfiu no sūtīšanas sve-jiS,
droši vien, nav zi-ļzās
zemēs skolas ve-k
obligāti jāapmeklē
[t ir tāda kārtība, ka
un mācibas stundu
liztur uz ielas jebku-la
bērnu un noskaid-neatrodas
skolā. J»
lizturetā bērna veca-
§dējos soda. Bez tam
/isiem vecākiem bus
icit" savus bčrnus ti-
[piem. A37 nav n^
ļad iebraukušie Di',
ernlem svētīto
dā kā vīrs, tā sieva,
^ādu pārpratumu un
[rēķinos par nākotm
Kžam tāpēc, ka tai-leorētiski
un ieprieKS
laiskaistā teorija
aējama. .
kols, Ņujorkā, ASV,
. .•..••'if'-ļj
^ e o , ļg^' g' 17. septembri
L A T V U A
Vēstule Latvijai
eakait, lūdzu, vai jūs nezināt,
intf teir latviešu stends?" Ka-
^ Nacionālās izstādes laukumā
S^anglu valodā uzrunā kāds virs,
^^UBRAs laikiem labi pazīstamā
Nosakāmas krāsas lietus mētelī ar
^ Udzīgo apkaiteli.
^jSSsinu, bet gan jau atradīsim,"
atbildu latviešu va-xssi
mana noģieda nav mani alust Milzīgajā }aužu burzmā
nejauši sastapis savu tautieti
ļSiXoXi\om8. Samkojamies, iepa-
^ami^ ^ ^1^"^ meklēt latviešu
ļusdUf kuram atzļinigus vārdus
«dtUusl gan iSeJienes prese, gan
izstādes apim<tJklētāji --sveš-litvldtt
tUmis šis apzīmējums
ton drusku p5rspm Patiesībā tas
mVks& mazs stūrītis, divas nelie­las
vitrinas i s. sievtdu celtnes bla-jh]
8iuxi8li)umā.j Uiļii mums nācās
atezgan Ilgi klalS^ot ļp^lažajā paviljo-jj,
kamēr to atradām. Trīs reizes
nogijām garām izcilā vietā izstādī­tajai
«naglai" — vljjias majestātes
Anglijas karalienes tērpam, ko tā
valkājusi, viesojoties Kanādā, im
tikai tad k]uvām uz īstā ceļa.
Bet dk daudz pūļu prasījusi SI
jnazā tjatviešu stūrfšžH" iekārtošana.
^Be kungi — izstādes rīkotāji —
iSkumā nemaz nebija runājami,"
smaidot stāsta Kanādas latviešu
slĢviešu komitejas priekšniece rakst­niece
Biruta SenkevIļSa, kas, VJJSU
sļMota, mirdz savā krāšņajā Bār­tas
tautas tērpā. „^ed2iet, kas grib
piedalīties izstādē, ttam gadu le-pleki
Jāpastāsta, ko viņš rādīs, un
tad vietu piešķir speciāla komiteja.
Bet mes neatlaidāmies; Konsuls B r l -
KSigoAca mums talkil, m tā kādu
d i ^ mēs atkal bijām šeit un mums
ar inanu vietnieci lAiidlņa kundzi
bija Ifdzl paprāvs koleris. Kad to
atvSrām, kungi sāka smaidīt un
pMķkiāt. Pēc puSiStundas viss
bija okē."
JS, pērle gaiši min^z ari mazā
gliemežvākā. Tā tas Ir ar latvju ro-piedāvāju-
NeUela uļpilsiltiņā Derito-sfi,
TelfsUM štatā, pirms vairākām
ned§]§m ieradusies grāmatveža B i ­mbā
Smilgas ģimene. Drīzumā tur
gaida iebraucam ari dažas citas lat­viešu
ģimenes, kam galvojumu sa-gHS
loti izpalīdzīgs bijis kādreizē­jais
Vircbu^gas amerikāņu garnizo­na
pulkvedis Maksvells. Pirmie DP
guvuSi Dentonā l i ^ u popularitāti
Vairāki turienes laikrakiiti ievietb-jtiSi
viņu fotogrāfijas un garus ap­rakstus
par gaitām Vācijā. Vēstulē
redakcijai E. Smilga par saviem sā­kuma
iespaidiem im citu latviešu
ieceļošanas iespējām starp citu rak­sta:
itAbās Dentonas kolledžās ziemā
ffiScSs apm. 7000 studentu. Citādi
SaJS pilsētiņā ir 11.000 iedzīvotāju,
un tā celtņu un zaļumu ziņā ļoti at­gādina
Rīgas jūrmalu. Karstākie
roēneSi te Jūlijs un augusts, kad
toaperātūra svārstās ap 37 gr. C.
Karstums tomēr viegli panesams un
^ba spējas nemazina. Strādnieku
caurmēra algas vīriešiem ap 75
^ t i stundā*^ bez uztura un dzī­vokļa.
Uz laukiem sezonā akorda
darbos izpelnot līdz 17 dol. dienā.
Sievietēm mājturībā pie visa brī­va
maksā 1-2 doL dienā atkarībā
00 darba devēja ģimenes lieluma,
paas visumā zemas. Ļaudis loU
un izpalīdzīgi.
Esmu saņēmis jau vairākus pie­dāvājumus
DP strādniekiem māj-juribā
un lauksainmiecibā. Ŗeflek-ŗf^
t kas minētās nozarēs strādā-m
un arī nopietni grib strādāt,
imidžu atsūtīt man darba un dzīves
aprakstus angļu valodā, pievienojot
ļolo^afijas un eventuāli atsauco-
«es uz pa:^stamiem latviešu sa­biedriskiem
darbinieteiem. Šikākus
aatus var rakstīt arī latviešu valo-uz
atsevišķas lapas. Apliecību
norakstus lūdzu pagaidām nekādus
jesūtit. Katrā) ziņā, ievērojot drīzo
«flotes Izbeigšanos, būtu rakstāms
fmml Domāju, ka labākās izre-
^es darbu tiešām dabūt būs vieni-
^|kiem un gados jaunākajiem, to-
"?^r nav izslēgti arī pārējie. Jāpie-ka
neatsveramas ir angļu va-fm
zināšanas. Katram kandidā-kam
darbu tiešām izdosies d a - ,
^ut, atbildēšu personīgi, vai arī tam
^stls jau nākamais darba devējs.
J?re3iem, diemžēl, laika trūkuma
^\ftbildi nevaru apsolīt. Vēl jā-g^
bilst, ka .^1 mana akcija ir vēl
^Psanas stadijā, un drošus solīju-y
nevienam dot nevaru, tādēļ ie­teicu
par galvojuma sagādi rūpēties
^J^cita virzienā, - bet, galvo-
J«ms pienākUi no citurienes, tad lū-
^ nekavējoties mani informēt."
<5Cjniilgas adrese: 1313, W. Oak
^ Denton, Texas, USA.
tām un daiļamatniecības ražoju­miem,
ko Kanādas latvietes, ziedo-jot
savas nedaudzās brīvās stun­das,
savākušas vienuviet, apmeklē-jot
gandrīz visus latviešus, kas dzī­vo
Toronto. Saktas, gredzeni, darbi
jostas, dzintara iz-strādājun^
tie ir galvenie ekspo­nāti
mūsu stūrītī. Bet visiem tie pa­tīk;
pat lēdijai Aleksanderei, Kanā­das
ģenerālgubernatora laipnajai
kundzei Izstādes atklāšanas dienā
ta^visu laiku staigāja ar ziedu kor-sāžu
Latvijas karoga krāsās, ko mū­su
tautietes tai pasniegušas. Laik­rakstos
iMja ievietots uzņēmums,
kur viņa redzama ar So rotu, un se­koja
paskaidrojums, ka viņai to pa­snieguši
latvieši
,JlākoSgad, tad tikai mēs īsti pa­rādīsim,
kādas bagātības glabājas
mūsu tautas pūrā. Vieta jau aizru­nāta.
Tad mums būs īst9 stends,"
čalo Senkeviča un Ledlņa, pastaigā­joties
Izstādes laukumā. Bet mūsu
sarunu drīz vien pārtrauc ziiļōtārl-gie
fotografētājl Tur i r divas sir­mas
dāmas no Savienotajām val­stīm,
kas Latvijas vārdu dzird pir­mo
reizi. Tur i r kāds veikls jaunek­lis,
kas šādus tērpus atceras redzē­jis
Jau Vācijā.
Tad mēs steidzamies tālāk.
Gribam redzēt Karlsona kunga
noorganizēto un Aivara vadīto tau­tisko
deju kopu uzstājamies Izstādes
galvenajā skatuvē. Raibajā tautas
tērpu drūzmā, kas grupējas aiz ska­tuves,
drīz vien Ieraugām ari „mū-sējos".
Dejotāji Ir drusku noguruši
Šodien viņi uzstājas Jau ceturto rei­z
i Bet kad tie kāpj uz skatuves
dēļiem, viņu sejas^ sāk smaidīt un
acīs staro prieks. Sie jaunie ļaudis,
kas sūrā darbā ar tulznām rokā pel­na
savu dienišķo maizi un, kā katrs
no mums, tagad Ir kā kuģis, kas
svešās jūrās peld rotāts ar rāvas
tēvzemes karogu. Un viņi grib tu­rēt
šo karogu augstu. Viņiem tas
ari Izdodas. Apmierināts var būt
trupas vadītājs. Apmierināti var būt
dejotāji. Un ar! trupas „drēbnleks"
— Karlsona kundze —, kas visu lai­ku
šuvusi, pāršuvusi, labojusi un
pārlabojusi
Bet So rindiņu autoram prātā nāk
Krišjāņa Barona dzeja Mazs avots
kalnā ceļas un saulei pretim smaid'.
Šādam avotam līdzinās Kanādas
latviešu darbs pin pūliņi mūsu kopēt
jās lietas labā.Te nav pasivitātes
ši vārda būtiskajā nozīmē. Te visi
cīnās par savu eksistenci im strādā
grūtu ^ darbu. Dažreiz tos nomāc
liels nogurums. Un tomēr tie atrod
laiku arj Latvijas vārda, cildināša­nai.
Nesen laikrakstos Izlasīju vēl citu
priecīgu vēsti. Godalgu Ieguvis mū­su
pazīstamais dalļamat|iieks Mercs.
Tas i r tiešām ievērības cienīgs no­tikums.
Mērcam, kas līdz šim grie­za
gultas kājas kādā mēbeļu darb-
VIKTULI LATVIJAI NO ŅUJ0BSA8 STATA
Saņēmu no māc R. Zariņa Ņujor­kā
vēstuli, kurā viņš paziņoja, ka
pēc iepriekšējo gadu parauga un
norunas pienācis atkal laiks pulcē­ties
uz apgabala latviešu dievkalpo­jumu
septembra pirmajā svētdienā
GallupviUes ev. lut. baznīcā.
Skaistā, saulainā svētdienas priekš­pusdienā
kopā ar mūsu dzīvokļa
saimniekiem — vecailem latvleSu
imigrantiem Fredi un Kundzi — do­damies
uz 28 jūdzes attālo Gallup-vlUl
Izmantojot gadījumu. Iegrieža­mies
ari kādā priekšzīmīgi nostādī­tā
latviešu farmfi. Tās augstais sud­rabotais
lopbarības tornis jau pa
gabalu vizuļo saules stcuros, ēku sar­kanie
jumti un sainmlecības ēku
sārtie korpusi spilgti atdalās zaļajā
uzkalnā, kur Izpletušies farma. Ie­braucot
pagalmā, redzam veselu
rindu vieglo auto. Tie pieder vasar­niekiem
— latviešiem, kas Izbrau­kuši
skaistajā apvidū no Ņujorkas
pavadīt savas brīvdienas. Ir ari pā­ris
mašīnu ar Ontario uzrakstiem
un auto numuriem, tātad no Kanā­das.
, Pats saimnieks, Freda vecs paziņa,
sastop mūs pagalmā m vedina tā-i
i i i i i M t H i i i i i i i i i i i n i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i n i i m i t m i i i i i i u t i i i i i i M i i i u i u H i i u m u i
Latviešu dziesma
iejūsmo tautiešus
Anglijā
Mūsu Udsstrldnieka vēstule
Latvijai no Londonas.
*
„Gadu gadiem neizsmeļams māk­slas
spožums apgaro Hertas Lūses
dziedājumu. Māksla ir pati dzīvī­ba,
kas izkaltušu sakni vērš košā
stādā." Tā raksta u z Londonu kāds
latvietis, kas noklausījies Lūses un
Sppes koncertu. Tam pievienojas
kāds cits, rakstīdams, ka Lūse un
Sepe saukusi viņam atmiņā labos
laikus dzimtenē. Sādu un tamlīdzī­gu
jūsmĒgu atsauksmju Ir vesela
|, kaudze. Tā Ir liecība, cik oziļu sa­viļņojumu
radījušas abas lielās
mākslinieces, kas tagad, kopā %r pa­vadītāju
A. Jērumu, apbraukā v i ­sas
lielākās latviešu novietnes Ang­lijā
un Skotijā. Londonieši savukārt
tās gaida atkal atpakaļ, jo apsolīts
vēl viens koncerts Londonā.
Sis ir tikai pierādījums daudzreiz
paustajai domai, ka varenas sek­mes
gaidāmas ikvienam, kas māk
svešumā uzburt Latviju. Nav vēl
nemaz tā, ka mūsu latviskie instink­ti
un Jutoņa būtu jau paralizējušies
vai ka mēs vismaz jau atrastos ceļā
uz to.
Sāda vai tāda iemesla dēl sarūg­tināti
ļaudis bieži vēlas sarūgtināt
ari ļ citus. Dažreiz avīzēs lasām bez­galīgi
drūmus Anglijas dzīves tē-lāk
pde citiem latviešiem. Dārzā
pie galda sēž grupa kreklos Izmetu­šos
kungu,un dažias dāmas. Pieejam
tuvāk, un saku latvisku .JLabdien!",
— bet to, šķiet, neviens nedzird.
Tūlīt ari saprotu, ka šeit taču nav
latviešu, jo sarunās nedzirdu nevie­na
latviska vārda. Ejam tālāk un
abi apsēžamies pie galda citā stūri
Prasu Fredim, kur tad i r tie latvie­ši,
kas atbraukuši ar šīm daudzajām
mašīnām. Viņš saka — tie paši jau
Ir, tur pie otra galda, kur bijām ie­priekš
piegājuši. Pienāk atkal saim-n
l ^ un ar īstu viesmīlību piedā-kausu
alus. Saimniece aicina v i ­sus
pie bagātigl klāta pusdienu gal­da.
Tur vēlreiz izmēģinu ierunāties
latviski, bet Izrādās, ka arī šoreiz
nav panākumu. Tā kā angļu valodā
neesmu vēl tik stiprs, lai piedalītos
sarunās, tad atiikušo laiku klusēju.
Tā arī palieku neziņā, vai šie apm.
20 k u n ^ un dāmas tiešām aizmir­suši
latviešu valodu, vai arī kau­nas
to runāt. Vēl vēlāk kāds kun((s
pagalmā uz latvisku jautājumu at­kal
atbild angļu valodā. Tāda izrā­dās
mana pirmā tikšanās ar veca­jiem
latviešu Imigrantiem, kas Ame­rikā
tikuši mazliet pie turība».
Pēc tālākā brauciena pie nelielās
glītās baznīclņas durvīm baznīcēnus
sagaida Mr. Čārlzs Lodens ar kun­dzi.
Viņš Ir šīs dienas dvēsele un
rūpējies par dievkalpojuma noorga­nizēšanu.
Baznīcā ar visiem sasvei­cinās
mācītājs R. Zariņš, kas ar sa­vu
sirsnību un vienkāršību tūliņ
Izdzēš nepatīkamo sajūtu no Ie­priekšējās
tikšanās ar „tautlešiem".
Baznīcas allārls greznots ziediem,
to priekšā Sav. valstu zvaigžņotais
karogs.
Lai sniegtu mums garīgo veldzi,
dotu padomus un Ierosinājumus,
māc. R. Z^ariņš mērojis tālo ceļu no
Ņujorkas uz Črallupvilll. Jauks ii*
brīdis, kad pāri par 70 tuvākās un
tālākās apkārtnes latviešu, daudzi
no tiem pirmo reizi, var vienoties
kopējā lūgšanā. Skaisto paražu pul­cināt
latviešus ik gadus Gallupvll-les
baznīcā jau pirms gadiem uzsā­cis
māc. Podiņš. Tagad neveselības
dēļ viņš nav varējis Ierasties, bet
atsūtījis visiem tautiešiem sevus
sveicienus un svētību. Kopš 3 ga­diem
šos dievkalpojumus vada māc.
Zariņš. Pēc dievvārdiem viņš Iero­sina
sarīkot dievkalpojumus. biežāk
un ari dievgaidiL kas rada dzīvu
atsaucību jaiiho imigrantu vidū.
Gaidīsim atkal uz šo jauko brīdi!
Hagamanā, septembri
K. B.
Pārmet Kalveium
darba spēka
izšķērdēšanu
Laikraksts Smith's V^eekly rakstā
Izšķērdēts imigrantu darba spēka
asl^ uzbrūk ministram Kalvelam un
imigrācijas departamentam: „Kopš
ieradies pirmais kuģis ar DP, K a l -
vels prasa pēc saprašanās un sim­pātijām
pret tiem. Tai pažā laikā
Imigrācijas departaments atbildīgs
par vislielāko darba spēka izšķērdē­šanu,
kāda Austrālijā pieredzēta.
Kalvels rūpēdamies, lai ieceļotāju
jūtas netiktu apvainotas, ierosina
viņus saukt par jaunajiem austrālie­šiem.
Bet tai pašā laikā viņa poli­tika
saārdījusi ģimenes un piespie­dusi
tūkstošiem cilvēku uz 2 gadiem
tādā darbā, ko viņi ne grib, ne spēj
veikt. Imigranti ar teclmisku ap­mācību
un prasmi, kas tik loti vaja­dzīga,
lai atbalstītu rūpniecības i z ­plešanos,
spiesti darit darbu, ^ kur
viņu spējas nevis tiek izmantotas,
bet izšķērdētas". Laikraksts min
daudzus gadījumus, starp tiem ari
divus latviešu architektus, kurus ne­pielaiž
viņu profesijai atbilstošā
arodā.
Sun ziņo, ka Austrālijas tirgos ag­rāk
gadījuma pēc bijuši dabūjami
žāvēti zuši. Lielāko tiesu Ue gan
mesti putniem par barību. Tagad
stāvoklis mainījies: „Mr. Kalvela
jaunie austrālieši" iepērkot zušus
ievērojamos daudzumos. To cena ir
3 pensi par mārciņu. Laikraksts
Austrālijā maksā 2 pensus.
Ministrs Kalvels sarakstījis bro-
Sūru Imigrācijas politika un prog­ress,
kufā norāda, ka dabiskais pie­augums
nav pietiekams, lai straujāk
celtu kontinenta attīstību. Viņš at­zīst,
ka britu ieceļotāji ir veļamākie,
bet arī ar tiem nepietiek. Par DP
Kalvels raksta, ka tie samazinājuši
trūkumu pēc mājkalpotāju darba
spēka, pacēluši būvmateriālu ražo­šanu,
izglābuši ražas no bojā ejas,
palīdzējuši būvēt ceļus un dzelz­ceļus,
pr—
VAR SAŅEMT GALVOJUMU
mo publicētajā jaunfikajā saraksta par
DP, kam plenfikuil calvojuml, bet kas
dzīves vietas maiņas dēļ nav atrodami,
minēta ari kāda latvleSu ģimene: K&rlls,
Frida, Raimonds, Lilija un Gunārs Bal-galvjl,
pēd. dzīvei vieta 80 DPACCS
Verden/Aller. Lūdz atsaukties — Public
Inlormatlon Office. 400 IRO Headcļuar-ters,
Lemgo, Germany, BAOR 15.
Aizbrauksim uz Rīgu
Sis tas par Amerikas ģeogrāfiju
mējās pats. !
T o r o n t o , septembrī. y
Arnolds Lūsis.
mezsaimnieciba
nicā. tagad atvēries cejš uz sekmēm 1 '±rnL ZsSK^^^^^
un panākumiem. Te viss Ir r e k ^ n»/^.^^,^^
ma, uz priekšu tiek tikai tas, kas S'^n^-^T « i L ^ fo
vai nu tiek reklamēts. v.ai reklā./| J ^ / ļ S T a r ^ o K a i ? ^
Anglija • sociālās apdrošināšanas z i ­ņā
ir neskaitāmām valstīm priekš-'|
galā), par māju pircēju postu, par
vietējo lišķībam, rupjībām un ne­lietībām.
Lasījām par bezizeju, par
melnu nelaimes nakti un gandrīz
drošu bojā eju.
Sēžu saulainā sestdienas sestdie­nas
pēcpusdienā kāda Saseksas
laukstrādnieku hosteļa atpūtas tel­pā.
Pie sienas Latvijas ģerbonis un
Ulmaņa ģīmetne, Varen veslīgi pui­ši,
ideguši vara brūnumā, sarunā­jas
par saviem ikdienas jautāju­miem,
maziem un lieliem. Bet —
no nospiestības ne vēsts. Gluži ot­rādi
— viņi ir spēka un spara pil­ni.
Nē, viņi pašlail^ nedomā par
darba vietas maiņu, arī par kaut
kādu tālāku emigrāciju nē. Fabri­kā?
— Nē uz laukiem lomēr l a ­bāk,
un kur tad svaigais gaiss! Un
izpeļņa galu galā tādā fabrikā nav
lielāka nekā šeit. Protams, neviens
neuzskata šo stāvokli par galīgu,
bet pagaidām gan par labāko ie­spēju.
Kādu laiku gan klīdušas va­lodas
par Kanādu^ un Austrāliju,
bet tagad jau gūta pietiekami skaid­ra
aina par šīm zemēm.
Katrā ziņā šo noskaņojumu, kāds
valda šajā vieninieku hostelī, būtu
nepareizi vispārināt. Bet vēl nepa­reizāk—
pēc manām domām d a u dz
nepareizāk — būtu vispārināt ie-ptiekš
minētā autora secinājumus.
Ja šodien tautiešiem Vācijā vai­cātu:
„Nu, kas ir, vai neaizbrauksim
uz Rīgu?", tie, droši vien, domātu,
ka jautātājs ir sajuds prātā vai „at-zinis
savu maldīšanos'* un kļuvis
par kārtīgu ,,tautas demokrātu". Bet
Amerikā „viss" iv iespējams, arī
aizbraukt uz Rlgit
Izrādās,' ka Savienotajās valstīs
atrodas neskaitāmas pilsētas un ap­dzīvotas
vietas, kas nosauktas visu
Eiropas lielāko pilsētu un pazīsta­māko
vietu vārdā. To vidū netrūkst
ari mūsu mīļās Rīgas. Pameklējiet
tikai sīku Ņujorkas štata dienvidrie­tumu
apgabala karti im mazliet zie­meļos
no Varšavas un Neapoles tur
viņu arī atradīsit.' Tās rašanās
pirmsākumus pagaidām izpētīt vēl
Kāds tautietis vēstulē no Norvē­ģijas
par turipnes mežsaimniecības
stāvokli un darba izredzēm starp c i ­tu
raksta:
Mācītiem mežkopjiem Norvēģijā
grūti atrast nodarbošanos tieši savā
arodā, jo mežkopības augstskolā
uzņem ierobežotu skaitu studentu,
lai pēc augstskolas beigšanas tie^
pietiktu mežziņu vietu. Mežu iz­mantošana
šeit savdabīga, jo Norvē­ģijā
ir tipiski kalnu meži, tādēļ nor­vēģiem
nav intereses piesaistīt spe­ciālistus
no līdzenumu zemēm. Me­žus
izmanto galvenā kārtā cellulo-zas,
papes, papīra, mākslīgās vilnas,
zīda uc. ražošanai. Stacionāru zāģē­tavu,
kā, piem., Rīgā, šeit nav. Lo­kālām
būvniecības vajadzībām pa­rasti
darbina mazos «cirķeļa" ripas
zāģus. Saplākšņu rūpniecība Norvē­ģijā
maz attīstīta, un darbs šinī no­zarē
grūti atrodams.
Visai liels pieprasījums pēc meža
strādniekiem, jo gadā izcērt pāri par
10 mill. kub. m koksnes. Strādnieki
pelna "ļoti labi, bet darbs ir tikai se­zonas
laikā — ziemā. Atkarībā no
cirtēju veiklības, daži izpelna tuvu
pie ioO kronām, citi ap 50, bet pa­rastais
meža strādnieks 25 kronas
dienā. Darbs nav \degls, bet pie tā
jāpierod. Par meža strādnieku Nor­vēģijā
parasti apzīmē tādu, kas jau
no mazotnes dodas mežā līdri tē­vam
un vecākajiem brāļiem. Kā no^
vērojams, ar studentiem — nāko­šajiem
mežziņiem, nepieradušam
di^ias izpeļņa jūtami mazāka, (in)
Gaidāma spraiga ziemas sezona
latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pagai­dām
vēl visi atrodas aizejošās va­saras
ietekmē un valda relatīvs k l u ­sums.
Ziemas sākumu ceram sagai­dīt
ar kādas apvienotajās «jumta
organizācijas" rašanos, kas, nākda­ma
ar lielu ideju, vairāk vai mazāk
aptvertu ikvienu sabiedrisku pasā­kumu.
Pret nogurumu un izsīkumu
kaut kas tāds būtu labākais pret­līdzeklis.
Un pret katru nagurumu
taču mums jācīnās, jo tas ir nāvē­jošs.
V. Sfe.
Londonā, sept sākumā.
neizdevās, kaut Eiropas austrumu
daļā, protams, par to domstarpību
nav. Amerikas Rīgu, droši vien, d i ­binājis,
teiksim, Vaņka Pķičkins,
kāds no pašiem pirmajiem kolhozu
sistēmas pionieriem, un vienīgi ca­riskā
režīma spaidu un imperiāli­stiskā
Volstrīta nenovīdības dēļ
Vaņkas pekiītais gods noklusēts.
Loģiski domājot, tomēr šķiet, ka
amerikāņu Rīgas radītāji būs vien
tie paši vecie latvieši, līdzīgi ho­landiešiem,
itāļiem, angļiem, spā­ņiem
uo, kas savukārt nodibinājuši
savas Amsterdamas, Venēcijas, Lon­donas,
Madrides utt. Ja nu vēl z i ­nāmas
domstarpības būtu iepriekš
minētajā jautājumā, tad vismaz par
Rīgas pēdējo ..atklājēju" mierīgu
sirdi varam atzīt Amerikas auto­mobiļu
savienības ierēdni Klerensu
Teiloru. Viņš kopā ar sievu un suni
automašīnā devies «Eiropas ceļoju­mā
pa Ameriku" un 10 dienu laikā
Ņujorkas unPensilv^nijas štatā ap­meklējis
Londonu, Maskavu, Romu,
Atēnas, Odesu, Varšavu, Rīgu, Parī­zi,
Berlīni, Kopenhāgenu, Lisabonu,
Madridi uc. Eiropas pilsētas,®
Katrā i i o šīm vietām viņš mēģinā­jis
fotofilmā fiksēt kaut ko tādu,
kas būtu raksturīgs attiecīgajai īsta­jai
pilsētai Eiropā, bet visumā ar
visai vājiem rezultātiem. Tā Venē­cijā
Teilors neesot varējis sameklēt
pat neko līdzīgu kanālim, un Milā­nā
monumentālo katedrāļu vietā
vajadzējis samierināties ar metodi-fitu
baznīciņu. Labāk jau veicies
Madridē, kur kādā pļaviņā laimīgā
kārtā ganījies bullis. Vienīgi Am­sterdamā
amerikānis atradis īstu
holandiešu vējdzirnavu eksemplāru.
Kādēļ Rīgai par raksturigāko izrau­dzīts
tic^i vecs
krogs, par to pats
uzņēmuma autors
klusē. Var jau
būt, ka tā ir vie­nīgi
sagadīšanās...
Izraudzītais foto­grafēšanas
objekts
Odesā ir šeit pa-pulārāsTexaco
sa­biedrības
benzīna
izdales viela, ku­ras
firmas zīme ir
sarkana piecstū­raina
zvaigzne (otra pasaules kara
laikā Odesas osta kļuva par ievēro­jamāko
Pad. savienības naftas cent-rti),
bet Maskavu raksturo uguns­dzēsības
depo ēka ar uzrakstu
„Moscow Fire Co". Bet šf nav vie­nīgā
Maskava Savienotajās valstīs.
Otra atrodas ASV rietumos Aidaho
(Idaho) štatā, un iespējams, ka ir vēl
citas, kur, droši vien, tāpat netrūkst
līdzīgas „uguns sabiedribas". Bet
tā vairs nav ģeogrāfija, bet gan po-lītiica,
un par to šoreiz nerunāsim.
m
m
i i ;
m, -
'i'
i,
5. ?
41 ^
.i
* 5. ^ 41t
III
A
l
••'iii
i,
te
I
i
I
'•Mi'':
"I i
I,"
1
t i
i?
•I
1 «
^1 h
; ļiii ~
t •
ii:
11
IT I
ir