Bavarijas Latviesu vestnesis, September 27, 1950

              iiffl- septembri
MTiPA.
trešdien» 1950. g. 27. septembrt
[ETPRATEJU
leš gadījurņā riskē ar sa.
pēdējā karā daudzas krie*
tika ieslēgtas tikai tāpēc
l nesaņēma jaunākās pa-!
)ihandieri turpināja rīko-ā
kaujās plāna. Iniciatīvu
ŗatjaunotā politisko komi-
•\ Vācieši bie^i pieveica
is, kas bija lielāki par
1 un tikpat labi apgā.
reti kad uzvarēja kādu
pania skaitliska pārsva-
-8ti svārstījās starp 3:i
sprieduma, krievu ka-ikais
un neatlaidīgā-lulē,
uņ tomēr abos pē-krievi
padeves veseliem
m. Viņi parasti sīksti
ivā, bet ja tie ielenkti
^ tad krieviem ir tenden-tāpēc
ar! vēl^ķ bija jā-sākurnā
izdotā Staļina
zstavēt pozicijas līdz pē-
% lai radītu atkāpšanās
laz situācijas,: kur vairs
toe<Jžu.
alrst Btl maz |)ieminētais
paSreiz un ari vēl turp-if
ieiaticamie ļcā skaita
m j ļm garīgi inesasniedz
<««jr^^ Tļe nāk no
""lells W30.-~34. g. gru-im
koUektlvizāciJas
i. Arr pWeJā ikaŗa vete-
Ir apSaiibāmsr, kā to var
i6 pafo krievu jpreses.
[filā kara gadījumā vīs­tot
Sojsf padomļju armijas
M Izcilais angļu militā-cš
tin tanku taktlķis ģe-iers
atgādina, ka Ir divi
«zemes armiju tipi, no
ļilibināts uz kustīgumu,
[dlvēka masām, un krie-
^rirbijuSas otrā tipaa>
iif^j<>ļflfikiēm trūku-
Sāda masu arml-
^pieļ:iekami apgādāt,
«?tMret modemu. Tādēļ
i ^ $ t i dalījušās divās
trvienības un JieJā
masa/Tas pats vē-
^iMrmiJās Jau- no'' sen­iem.
Ari modernajā
^pastāv šis dalījums.
uzdevums piekrīt
iijSm un izlases kājnle-ļjJlases
spēkiem Jāturas
[māsu, tad šāda tipa ar-rfgs
kavēklis ir kustību
tam vājš punkts ir ap-ļrātlvie
sakari. Tāpēc
parasti virzās uz
pjOsmfi un plašā frontē,
Icartot maksimālos saka-iktika
ir spiešanās uz
punktos un apstāšanās
;Ibas priekšā,
is apstākļus un īpatni-
, FuUers ieteic taktiku, i
IZ lielu kustīgumu. Par
iņu sākumā būtu Jāuz-sasist
padomju izlases
tkfirtibā triekt tās at-tasu
armijai, vai ari no
im izvairīties, tos apiet
uzbrukt masai, reizē
ies spēkus no degvielu
ii trešo veidu FuUers
ietumnlekiem vispiemē-ieteic
lietot, pirmkārt,
uzbrucējas formācijas,
ikpat kustīgas speciālās
ļeniķas; pirmās izpildītu
— vairoga uzdevumus,
ievu ofensīvas priekšā
iba, saka FuUers, jo de-
:gs cilvēku skaits un me-
Mā5u armijas vājības
itttbjamas vienīgi ar
r«|a Petona stilā.
LATVIJA
TEV U N DRIVIBAI
If, NeikSSnietig
Biaisiii mīs esam lauskas,
I princips godā ari padomju
skSā „lac!tes", bet toties
Iņam".
'Neviens nekad nav īsti definējis,
ķas Iŗ tā kopības salūta un spēks,
ķas^ veido tautas dvēseli, kas liek
pateikt - es esmu latvietis, un dziļi
žinit, kp tas nozīmē. Tas ir pārāk
komplekss spēks. Neraudzīsim arī
mēs to definēt. Bet kā savstarpējās
pārrunās, tā vēstulēs Ai laikrakstos
skan skaidrs konstatējums: „tas ir
apkaunojums latvietībai.* Tātad —
„t8S ir nelatviski, nenacionāli." Tā­tad
viss veselīgais vairākums zina
pgc pieredzes, kas nav latvisks. Pa­teikt,
kas ir latvisks, kas jādara, lai
mēs patiesi dzīvotu neatslābstošu un
vienotu nacionāli kulturālu dzīvi, —
to nevar katrs. Tas jādara tautas in­teliģencei,
jo tas taisni ir viņas sūtī­ba
katrā tautā un katrā laikmetā.
Vācijas trimdas posms bija diez­gan
bagāts rosmē dažādās nozarēs.
Bet — tā bija stichiskā pašplūsmā
radusies. Laikrakstu bagātība; grā­matas;
koncerti. Skolas? — jā, sva­rīgs
un dziļi svētīgs darbs, kam kop­summa
radās, saliekot kopā nesa­skaitāmos
atsevišķos upurus, ko nesa
skolotāji, nometnes, vecāki. Vadība,
plānveidiba? Dažs teiks — tā bija
neiespējama dažādu apstākļu dēļ,
nebija arī lielas vajadzības, jo darbs
pats labi sekmējas .Tas ir lielā mērā
pareizi. Taču - tā bija Vācijas trim­da.
Nebija arī tā, ka centrālie orgāni
nebūtu pa laikam cilājuši domu par
kādu plānojumu nacionālās dzīves
pamatiautājyumiem. Taču problēmu
pacUāšana nav to atrisināšana.
Un nu, kad esam izkaisīti malu
malās, viss šis jautājumu komplekss
kļūst traģisks. Ja nesaglabājam vie­notu
nacionāli kulturālo dzīvi
darbīgu un radošu, tad liela daļa no­mirs
asimilācijā, bet pārējie būs ga­rīgā
provinciālisma ķirmju sagrausti,
mazasinigi sirdzēji. Nekāda politiska
vienošanās, ne komitejas, ne kong­resi,
ne pilnvaras nekā nepadarīs, ja
pamatā nepulsēs latviska dzīvība. Tā
ir tikai tad iespējama, ja visi orgāni
strādā savu attiecīgo funkciju apjo­mā
— galva savu tiesuj sirds savu.
Ir pēdējais laiks padomāt par kādu
centrālu iestādījumu, kurā būtu pār­stāvēti
visu tautas dzīves aktīvo no­zaru
pārstāvji, un kas pieņemtu ie­rosinājumus,
meklētu atbildes un
virzītu tāl pēc piekritības pildīšanaL
Joprojām ir ari nozīmīgi, vai esam
izklaidus, jeb plašākās kolonijās, kur
nacionāli kulturālā rosme ir iespēja­ma.
Vai nav jau laiks plānot pārkar*
tojumus, neatstājot tikai draugu vēs­tulēm
nokārtot chaotisku tecējumu?
Skolas gandrīz neiespējamas. Ko
darīt ar jaunatni, kas tik viegli ieslīd
„kovbojismā" un nesakarīgā sportis­kā
apmātībā? Bet kur konstruktīvie;
prātīgie padomi, ko īsti darīt? Un
padoms te ir vajadzīgs kā jaunatnei,
tā pašiem vecākiem.
Laikraksti? — Skaidras nacionālas
kopības politikas arī te vajag. Nu
katrā zemē ir laikraksts, citā pat
vairāki. Tas sadrumstalo mūsu rado­šos
spēkus un labākās domas. Pati
īstenība spiež gādāt trimdas nacionā­lai
vienotībai vienu kopēju laikrak­stu
kopēiām problēmām. Nevis kā
„oficiozu", nevis politiski izdiriģētu
un izkombinētu — bet patiesi atklātu
un veselīgu visas trimdas dzīves
paudēiu. Ja tad vēl atsevišķās zemēs
ir citi laikraksti, tad tā ir izdevēju
pašu griba un tiesības brīvajā pa­saulē.
Grāmatas tāpat. Ir izšķērdība izdot
latviski tulkojumus. Nopietna grā­mata
prasa nopietnu lasītāju, un tas
parasti atradīs sev vajadzīgo sveš­valodās.
Vieglu lUerātūru v^spāri nav
Vērts tulkot. Mums vajadzīga pašu
darbu izlase no pagātnes, un tagad­nes,
un tagadnes autoru darbi.
Rakstniekiem ir jāatgādina, ka viņi
stāv sardzē par latvisko dvēseli. Vi­ņiem
jāraksta kā latviešiem priekš
latviešiem. Un cik nabadzīga ir mū­su
atmiņu literatūra (memuāri), ese­jas
par satversmes, valsts tiesību, tās
prakses jautāiumiem, par ievēroja­miem
vīriem visās nozarēs: ir vaja­dzīgs
paturēt nepārtrauktību ar pa­gātni.
Un rakstāms ir viss, kas silda
atmiņas katram zinātāiam; tautsaim­niekam,
iuristam, filologam, medi-ķim,
ierēdnim. Tā ir nogurušu cilvē­ku
ideoloģiia: rakstīt svešus tematus,
ko viņi it kā varot darīt kā latvieši.
Tas ir latvisk?^ entuziasma trūkums
daiļradīšanas degsmei. Svešais kļūst
par latvisku tikai tad. ja tanī ir ak­tuālas
latviskas problēmas, ko au­tors
rasina degsmē atrast aktuālajām
grūtībām atrisinājumus, vai vismaz
parādīt visā skaidrībā to būtību, lai
visi kopā šos atrisinājumus meklē­jam.
Tas ir māns, iedomāties, ka au-
V
Tris mākslas - tris likteni
Elza gezbere
Sl saule sirdi neiespīd, v
Sājš liekas svešais medus.
Silts vēJS tik dzestri garām slīd,
Es esmu ka no le^us.
Es esmu it kā nomiris.
Šķiet pašam — manis nava.
Viss mani mēms un noguris,
Ceļš — palsa veļu pļava.
Ko runāju, tas Ueki skan,
Ko domāju - pUns bēdu.
Ne putni dzied, ne puķes tvan.
Aiz manis neredz pēdu.
Viss svešs te — zeme, debessloks,
Svešs negaiss, vēsmas lēnas.
Es esmu k|uvis pats savs spoks
Bez vārda un bez ēnas.
Elza Ķezbere — dzejniece
ar atslēgu saišķi
Dzejniece Eķa Ķezbere, kuras
dzejoļu krājums Ilūzijas iznāca Vā­cijā,
īsi pirms viņa devās uz ASV,
kopā ar abām .meitām apmetusies
Ņujorkā, kur dzivo tikai dažus simts
metrus attālu no izdevēja H. Rudzi-ša
mītnes. Pēc pirmo grūtību pārva­rēšanas
Ķezbere dabūjusi nodarboša
nos par viesnīcas kalpotāju. — „Tur
Manhetenā pie Centrālā parka un
lepnās 5. avēnijas, 35 stāvigā hote}a
St. Morica desmitajā stāvā ik rītu
var sastapt sīku kalponiti sarkanā
formas tērpā, baltā priekšautā un
aubē, ar atslēgu saišķi pie rokas, ar
putekļu sūcēju, slotām, spaini un ve­ļas
kaudzi rokās," tā raksta dzejnie­ce
mūsu redakcijai. „Cauru dienu
viņa kustas kā ūdenszāle un klausa
uz vārda Elīzabet. Pagātne tai pali­kusi
aiz okeāna, bet nākotnes vēl
nav."
Iemīļotās tautas dzejnieces» kolēģi
ir dažādu tautu pārstāvji — nēģeri,
spāņi, meksikāņi, Jaukteņi. Ik di^-^
nas viņai* Jāiztīra un Jāuzkopj piise
no katra viesnīcas stāva istabām. Iz­nākot
ne mazāk par 18, bet parasti
ap 20 istabu dienā, un tik pat daudz
vannas istabu. Katru dienu viņa ap­klāj
ap 30 gultu un dīvānu un iztīra
neskaitāmus papīrkurvjus un pelnu
traukus. Viņai jāceļas 6 no rīta, jau
7 Jāskrien uz apakšzemes dzelzceļu,
lai pl. 8 būtu darbā, un tikai pus pie­cos
pēcpusdienā Krēslaino spoguļu
autore var atkal iziet uz ielas, lai ap
pl. 6 atgrieztos mājā un galīgi no­gurusi
atvilktu elpu.
Tā kā šī vieta dzejniecei nav diez-cik
ienesīga, tad Jāstrādā arī viņas
vecākai meitai Maijai, kas arī no­darbināta
tai pašā viesnīcā/ Darbs
gan ir grūts, bet dzejnieces meita
grib sapelnīt naudu, ar ko turpināt
mācības ģimnāzijā.
„Aiz mana loga dreb un šalc apse,"
raksta dzejniece. „Mēģinu to iepazīt
un iemīlēt. Kaut kas ir jāmīl, citādi
nevar dzīvot. Bet ari šī apse ir citā­da,
dreb un šalc savādāk. Aiz ko­kiem
tepat Ir okeāna krasts. Reizēm
tur skan kuģu svilpes, tie bieži dodas
uz Eiropas pusi. Un vilina līdz."
Taču māksliniece nav vīlusies, Jo
Eiropas krastu atstājot nav nodevu­sies
nekādām ilūzijām. Ar tautiešiem
viņai Izdodas sastapties reti, darbs
neatļauj, arī vēstulēm neatliek laika.
Taču dzejniece nav zaudējusi ticī­bu
labākām dienām.
MARISS VĒTRA — NEMIERA GARS
V a l e n ^ Pelēcis
Mariss Vētra ar ģimeni pie klavierēm.
Marisa Vētras uzvedumi Donžuāns
un Hofmaņa stāsti ar viņa studijas
audzēkņiem, kā zināms, izpelnījās
visai plašu Kanādas preses un sa­biedrības
atsaucību, padarot viņu
par celmlauzi turienes mūzikas dzī­vē.
Mākslinieks tagad nesājas ar jau­niem
plāniem un iecerējis Traviatas
uzvedumu, un bieži dodas uz citām
pilsētām, lai veiktu priekšdarbus ie­priekšējo
incenējumu viesizrādēm.
Lai to iespētu, viņš nesen iegādājies
automobili. „Bet tas nav lukss,"
raksta mākslinieks, tā k nepiecieša­mība."
Jaunu iestudējumu sagatavošana
prasa no viņa ārkārtīgu piepūli un
vispusīgas zināšanas, jo operas māk­slas
ziņā „šī zeme Ir tukša un neiz­taisīta,"
— ir Jārūpējas par visu tech-nisko
pusi, dekorācijām, prožekto­riem,
par katru aktiera kustību, kat­ru
izdziedātu noti uft taktij -tufkltt
uzdevumu ^Icot ar ^'ēl n^fedzīvb-jušiem
māksliniekiem. Ar Hoftnaņai
stāstu iestudējumu ciemojoties Monk-tonā,
to noklausījies arī komponists
Jānis Kalniņš, kam bijis sakāms
daudz atzinīgu vārdu, un tas Jāno­vērtē
ij)aši, Jo mākslinieki savā star­pā
nemēdz apmainīties tukšiem kom­plimentiem.
Mākslinieku dažreiz
skumdina pašu tautiešu skepse, pret
ko jācīnās tāpat kā pret grūti Ieka­rojamiem
kanādiešiem un dažuvlet
mākslas diletantismu.
Marisam Vētrām bez automobiļa
tagad Ir arī pašam sava dziedāšanas
studija un savas, gan vēl nesamak­sātas
klavieres. Jaunsagatavojamās
Traviatas pirmizrāde paredzēta no­vembri.
Par Vētras darbu Kanādas
sabiedribā rodas arvien plašāka in­terese,
kas māksliniekam !r liels gan-darijums
un morāliska atlīdzība par
lielajām pūlēm. Tā M. Vētra tagad
saviem jaunlestudējumiem spiests
noklausīties daža laba dziedātāja
balsi, kas gribētu atskanēt Hofmaņa
stāstos vai Travlatā, kQ Vētra lab-piļāt^
ari dara, lai nfeiziifiktu tā,, H-kft
^ s UžvedumoSlļiilti^
tikai viņa audižkņl. Interese par
Travlatu Ir liela un jaunlestudējums
sola būt jauns panākums M. Vētras
pioniera* darbā.
Osvalds Lēmanis un Mirdza Tillaka
kurpēs
atkal baleta
Baleta mākslinieki Osvalds Lēma­nis
un Mirdza Tillaka, kopš viņi pa­meta
Eslingenu un Stutgartes valsts
teātri šai pavasari, nonākot ASV ap­metušies
Gross-Pointā pie Detroltas.
Viņi uzņemti kādā turīgu amerikāņu
savrupmājā, kas par abiem māksli­niekiem
rūpējas kā par saviem labā­kajiem
draugiem. Pretēji solījumiem,
paredzētā vieta Detroltas baletskolā
Izpalikusi, Jo mākslinieku pāris ie­brauca
ASV vasaras sezonas priekš­vakarā,
kad visas skolas pārtrauku­šas
darbu. Taču, pateicoties labai gā­dībai,
viņiem izdevies sameklēt dar­bu
savā branžā, kas nav niicies viegli,
1o bijis jāierodas uz sarunām, lepazī-
.šanos un jādejo priekšā veselos 23
gadījumos. Tā abi baleta mākslinieki
tagad saistījušies par Detroit Insti-tute
of Musical Art baleta klases va­dītājiem
— paidagogiem. Sim visādi
izcilajam stāvoklim ir tomēr sava
ēnas puse — peļņa atkariga no skol­nieku
skaita un institūts patura vie­nu
trešdaļu no Ienākumiem.
Māksliniekiem ceļā uz darba vietu
Jāpavada viena stunda, kādēļ insti­tūts
viņiem noīrējis īpašas telpas —
ar vannu un ledusskapi, kā Jau nā­kas,
— darba vietas tuvumā. Atliku­šo
laiku līdz pilnai sezonai māksli­nieku
pāris pavada savā dzīves vie­tā
ārpus pilsētas un izmanto koku
ēnu un ezeru, kas atrodas tikai 50
soļos. Gan Lēmanim, gan Tillakai
Jau bijusi Izdevība dejot televīzijas
raidījumā, kurā amerikāņu skatītā­jiem
sniegti Ubagi un Sp&^u deja.
Raidījumu ievadījusi spīkere, veselas
15 minūtes stāstīdama par to, kas
mākslinieki bija Latvijā un trimdā.
tors var kaut kādā atraisītā brivībā
radīt, it kā viņš nebūtu ne savas
ļ tautas daļa, ne kopsāpes cietējs. Ja
,tas tā būtu, tad mums nebūtu ne
Raiņa, ne Aspazijas, ne Skalbes, ne
Poruka.
Svarīgs ir jautājums - vai ir ie-spēiams
jaunajā trimdā atjaunot lat­viešu
operu, baletu, noorganizēt no­pietnu,
aptverošu mākslas aģentūru?
Ja ir vērts, ja tas ko dotu latvietībai,
tad tas ir jādara, lai ari kopībai būtu
jānes upuri.
Arī rūpes par mūsu vecajiem cil­vēkiem
un invalidiem ir aktivizē­jams
un centrālizēiams darbs. Ar to
netiktu izšķiesti spēki daudzajām pa­līdzības
organizācijām, un būtu pa­nākta
ari kopēja pienākuma apziņa.
Si apziņa tautiešos ir, bet to nomal­dina
organizatoriskais Jūklis.
Viss lielais darbs, kas šai un ie­priekšējos
uzdevumos ir darāms, vēl
gaida plāna un mērķtiecības. Mums
ir, kam to darit. Atsevišķas i^rsonī-bas
lau tagad dara dziļi svētīgu dar­bu.
Prof. Svabe, izdodams Latvju
enciklopēcfiju, veic ārkārtīgas nozī­mības
darbu. Atsevišķi izdevēji, ar
lielām grūtībām cīnīdamies, uzrāda
vislielākās atzinības cienīgu mērķtie­cību.
Atsevišķas personības pa laikam
dod presei rakstus, kas rāda, ka tām
rūp mūsu kopējās problēmas — lai
minam prof. P. Jureviču, A. SUdl,
prof. P. Starcu, J. Klīdzēju uc. Bet —
tie ir joprojām atsevišķi veikumi, at­sevišķas
personības. Tiem pievieno­jas
mūsu mākslinieku saime, kas
gandrīz vienmēr ienāk jaunaiā zemē
ar lepnumu: es esmu latvietis; bet
driz vien attiecīgajā zemē tas kļūst
par „savējo"; mūsu kopības rezonan­ses
pie visa tā bieži nav nekādas. Tie
iziet pasaulē kā daudz cerētāji titāni,
kas grib nest mūsu tautas pārsmago
nastu, bet pēc laika pārvēršas par
svešas ikdienas normāliem lielumiem
un par latvietības mocekļiem. Viņu
varenās iespējas taisni mūsu kopības
interesēs paliek neizmantotas.
Vai latviskā dvēsele dzīvos trim­dā?
Izkaisīti mēs neesam nekas. Ko­pā
vienoti un vadīti mēs esam milzis.
Izkaisīti mēs esam kādas tautas tra­ģiskās
lauskas, — kopā saliedēti mēs
varam būt doms latvju kultūrai, ar­mija
Latvijas brivībai un daāvībaL i devība.
Osvalds Lēmanis, kāda viņu atceramies
00 Eslingenas laikiem.
un kas no viņiem vēl sagaidāms
Amerikā. Bez tam O. Lēmanis ar M.
Tiliaku piedalījušies arī Sarkanā
Krusta gadskārtējā sarīkojumā, ku­rā
bijusi izdevība redzēt arī ģenerāli
Maršalu un citus amerikāņu valsts­vīrus.
Abi mākslinieki cer Jo daudz
ierosinājumu gūt no gaidāmās Sad-lera
baleta trupas viesizrādēm. No
latviešu māksliniekiem viņu tuvumā
dzīvo vēl vienīgi akvarelists Bange,
un vēlēšanās pēc kontakta ar savu
vidi ir liela, ko nespēj remdināt ari
mājastēvu un kaimiņu sirsnība un
Tukšuma
zemdega
Nevar teikt, ka mēs būtu skopi ar
runātienf un rakstītiem vārdiem. Ir
aizkurti daudzi gunskuri. Daudzi
ari pamesti, un neviens vien vēl šo­dien
pateicīgs tām atelpas vietām,
kur plaukstas • satvēra siltumu un
acis — gaismu. Bet ne viss, kas
gaismai upurēts ir gaismu devis. Ar­vien
ir lietas, kas nekad neizšķiļ
Uesmu, tikai gruzd — lēni un nežē­līgi.
Dažreiz pat grūti atrast tiešo
dūmu cēloni, Jo zemdegas ceļi ir no­slēpumaini.
Bet tas nav sācies ne vakar, ne
šodien. Drīzāk liekas, ka vai nu
mūsu acis jaU ir apradušas, vai ari
tiešām šai gruzdēšanai pamazām tiek
atņemti nepieciešamie elementi. Ti­kai
nodarītais ļaunums vēl Joprojām
ir palicis, un te Jārod ceļi, kā to
griest par labu. Bet pēc kārtas: vai­rāk
nekā desmit gadi kopš tām die­nām
sadrupuši, kad nepazīta svelme
uzkrita mūsu tīrumiem un nosvilina-'
Ja tikko stlebrot sākušo labību. Iz^
slāpuši mēs skrējām pie savām
akām, bet tanīs ieskatīdamies, ballēs
sagurām. Tanīs vairs neatspīdēja
saulainie padebešu ceļi, bet kāds
ļauns riebējs bija tur atvēris melnu
tukšumu! Tas milzdams izkāpa pa­galmos,
pārpludināja gatves, un
barga vētra sekodama mēza mūs kā
sakaltušas lapas.
Kas bija tad vairs cieti satverams,
par savu saucams un paturfinui? Mū­su
likumi tika iznicināti, un ar tiem
kopā sabruka valsts pajumte, ko bi«
Jām cēluši un neiznīcīgu domājuši.
Dievam nebija pienākuma pret
mums. Jo mūsu ticība pret viņu biji
tikai skolās iemācīta, bet mūsu dzīvā
debesu valstība atradās rudzu tīruma
malā. Mēs hebijām sādžas cUvēki.
kam paU sādža un tās pļāpīgais tuk­šums
Jau ir daļa no Dieva kārtībai,
kam savā noliktā laikā ar visām lai­cīgām
ķildām un netikumiem cauri
dievnamam atveras ceļi uz mistisko
debesu sādžu...
Bet, savā noi^ ārdītiem, Jaukt un
edt mums Ā^miijim^ vai
pārējā pasaule vēlējās to dzirdēt, vai
nē. Tā mēs sākSfn kSdū n6' ttimdas
visnejēdzīgākajām lappusēm: sevlļ
nonievāšanu un pazemošanu. Tā bi­ja
tukšuma zemdega, kas kūpēja pat
vismazākajās nometnitēs! Viss, kas
peļams, no biežas cilāšanas izdeldēja
cauras mūsu tautisko svārku kaba­tas,
un neglītumi kļuva redzami ik­kuram
svešniekam. Bijušie, esošici
un topošie — attīstīja teorijas, am­bīcijas
un nezin* kādos vārdos vēl
dēvēt visas tās lietas, ko atsevišķo
grupu pārstāvji izkliedza kopības Un
nacionālo interešu vārdā. Mēs dažu
labu reizi nopūšamies, ka daudzi ir
it kā atrāvušies, ļāvuši sevi uzsūkt
svešnlecībal, un runājam par atlū­zušiem
zariem, bet nebūs gan laikam
pārspīlēts, Ja apgalvošu* ka S5 proc.
šo natlūzušo*' nebija nekfidi lavtlgas
laimes meklētāji, bet viņu latviskais
zaļums un ticība bija pārāk skaidrs
un jūtīgs, lai panestu šo varzu! Tie
nedomāja ar muti, bet — sirdi! Ja
tagad liekas, ka tukšuma zemdega
pamazām aprimst, tad tas Ir mūsu
likteņa attīstības nepielūdzamais
ceļš. Un Ja nu kautkur otrā pasau­les
malā tagad Dievs liek melnā dar­bā
sastapties diviem dažādo opozīci­ju
vadītājiem, tad lai viņi vēlreiz
pārdomā, kādēļ gan pirms diviem
gadiem paši savas valsts svētkos ne­kādi
nespēja apsēsties pie viena
galda? Ir pienācis laiks (neatkarigi
no auditorijas lieluma) atcerēties sa­vus
politiski sabiedriskos talantus,
un bez blakus nolūkiem kopīgi atsākt
kādas vainas dziedēšanu pie tiem,
kas savas pārāk Vienkāršās un tais­nās
domāšanas dēļ sarūgtināti pame­tuši
mūsu trimdas garīgā tukšuma
zemdegu.
Tie Ir Jāatgūst atpakaļ mūsu pul­kā,
kur un cik vien iespējams. Dau­dziem
It kā ticību pametušajiem pa­tiesībā
pieder kāda augsta morāla
vērtība, bez kuras mēs nekad ne­drīkstētu
atgriezties. Viņu sirdis,
vientulībā bēgdamas. Ir saglabājušas
mūsu aku skaidrību un tanīs mir­dzētājus
— dzimtenes padebešu ce-us.
Tas Ir vairāk, nekā viss cits,
cas mums vēl pieder!
KULTŪRAS CHRONIKA
Oto Krolls, kam trimdas laikā Vācijā
piederēja mflzlkāllju veikali Augiburgā,
taiad Cikajā atjaunoju mas mākslai
afentfiras darbo. Programmā paredz«U
Andreja EflRa Dievs, tava zeme def uf-veduins
ar dziedones Lidijas Ventas, vi­jolnieka
Jēkabsona un kora pledalTtonos
BļmaUi vadībā. Bez Um paredzēti
PlSt-^V*****^** koncerts, R. Saules un
Meiii|a baletvakars, Utvju mākslas darbu
skate nc