1946-02-13-01 |
Previous | 1 of 4 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
LATVIAN NEWS BULLETIN Redakcija-Editorial Office: Hotel Convikt, Dillingen/Donau. Bayern (13b) Iznāk divi reifeē nedēli — Published twice a weeL m Nr. 12 (14) Authorized by Military Government and UN RRA DiUingenā, 1946. g. 13. februāri Mag, hist. Vitolds KalnIdS Mīisu stāvoklis Mēs --^ latviešu trimdinieki Vācijā esam apm. 1/10 no latviešu tautas un apm. tikpat/ liela dal^ no Latvijas Iedzīvotājiem. \ Nevienam nevar but šaubu par to; ka mēs te esam pi^et savu gribu. Ikviens no mums gribētu labāk dzīvot savā zemē, kur mūs gaida darbs un mierīga celtniecība, semē, kas nav nevienam neko parādā Wnav nevienām ne vēlējusies, nedz ari centusies ko atņemt. Ja mēs esam tagad te, tad tam cēlonis ir vesela rinda smagu starptautisko tiesību pārkāpumu, ko iebriicēji izdarījuši pret mūsu tautu un valsti. Mūsu stāvoklis ir smags un ilgstoši nepanesams. Mūs noniāc bažas par māsu nākotni. Sajās ba^ās neizpaužas nekāda gļēva baiļošanās vai sīkumaina pašlabuma meklēšana, jo tās ir sakarā ar jautājumu par I mūsu dzīvību nn nāvi, par mūsu but vai nebūt. Mums ir tiesības šīs bažas un mūsu nākotnes vēlējumuSj j ā ^ prasības — Izteikt. Jo kopš Tautu Savienības laikiem ir pamats nevien valstis, bet arī tautas un atsevišķas slēgtas kādas tautas locekļu grupas skaitīt par starptautisko tiesību nesējām, tiesību subjektiem. Mums tugad ir tiesības domāt par savu nākotni un izteikt to prasībās. Bet tas-nav viss. Mēs varam runāt nevien savā vārdā, bet arī to mūsu brāļu vārdā, ka^ palikuši Latviju. Jo lai gan mēs esam tikai neliela dala no latviešu tautas un tlās pārējā dala mūs nav pilnvarojusi viriu pārstāt, mums ir pamats .domāt, ka viņai vispār nav iespēju šādu vēlēšanos iz* teikt, un kamēr tam nav pretpierādīv jumu, mēs esam arī viņas pārstāvētāji pasaules priekšā. Starptautiskās tiesības ir iemiesojamas tikai tādā veidā, ka tautu un valstu stāvokli nostiprina starptautiskas garantijas. Tādas mums bvia dotas ar mūsu valsts atzīšanu no pārējo valstu puses. Tā kā iļiēs neesam nekā darījuši pret starptautisko kārtību, šīs •garantijas mums* nevar atraut un mēs sagaidām, ka tās realizēs joprojām. Mūsu taisnīgoi prasību izteikšanai mums, diemžēl, nav nekādas. politiskas pārstāvniecības, kādu mums, kā katram starptautisko tiesību nesējam Ir tiesības radīt. Kamēr tas nav noticis, mēs varam mūsu prasības katrā atsevišķu aadījumā izteikt katr^ visas kopības Vcirdā. jo katrs cilvēks piedzimst brīvs, bet cilvēka brīvība ir realizējama tikai tautas Ikopībā. Tādēļ arī katrai tautai jābūt brīvai. Mēs katrs varar» runāt mūsu tautas vārdā, jo tautas brīvība it mūsu personīgās brīvības garantija. Laimīgā, kārtā mūsu prasības iz-aakāmas skaidri un vienkārši, un tās reizē ietver mūsu dzimtenē palikušās tautas daļas vajadzības: Mēs sagaidām, ka atjaunos Latvijas neatkarību tādos, apmēros, kādos tā pastāvēja pirms 1939. g., ka no Latvijas izvāks svešo kafaspēku un mēs varēsim atgriezties savā zemē un piedalīties tās nākošās Iekārtas brīvā izlemšanā. ' Šī prasība nav nemaz „prasība" vārda īstā nozīmē, tā ir tikai visu Sabiedroto N:^xiju pievemtajā Atlantijas chartā izteiktā tautu brīvības un pašnolemtanās principa attiecinājums uz mūsu tautu. Būdama viens no ta-gadēj0 starptautisko itiesTbu pamat-principiem, šī prasība ir minimrda. Mēs paši noziegtos prpt taisnību, ja mēs kaut ko no šīs prasības samazinātu. Ja mēS| pieļaujam iespēju, ka par to varētu diskutēt; tad mes pieļaujam reizē iespēju diskutēt par to, vai mēs esam tauta. Ši prasība ir minimāla arī tādēļ, ka >fienīgi to piepildot ai::kavējama mūsuļbojā eja, bet tiesība dzīvot ir katram cilvēkam. Bet tiesības ir viens un to piepildīšana otrs. Laiks iet, mūsu stāvoklis ' kļūst grūtāks, mūs pāriem gan izmisums, gan nepacietība. Mēs drudžaini gaidām mūsu stāvokļa starptautisku izšķiršanu, un ir tādi, kas saka — vienalga kādu. Mēs to gaidām no (Beigas sk. 3. lappusē) Mūsu rokās VAPP'a Rīgā izdota brošūra „Lielais tēvijas kafš un padomju Latvijas inteliģences uzdevumi." Atbildīgais redaktors A. Ritide-vics, techniskais redaktors Fr, Klein-bergs, korrektrise fe. Pauzule. Parakstīta iespiešanai ^ 1945. g. 12. jūnijā. Metiens 5000. Maksā 4 rbl. 50 kap. Pabieza — 208 lappuses. Pašā sākumā bilde. Ordeņiem apkārt» vīrs ar zeltu izšūtā mundierī. Tai paraksts: „Jo-sifs Visarionovičs Staļins.** ' Brošūrā / nav nekas cits, kā tikai „Latvija8 PSR inteliģences pirmā kongresā" 1945. g. teiktās runas un, protams, piemērots ievads. Citēsim. Nekā nepieliksim un ikvienam citējamam teikumam nekā neat-fiemsim. Tie ir vārdi no turienes. Tātad: ievads. „Padomju tautu vadonim, Padomju Savienības maršalam biedram Staļinam. Pirmais Latvijas, PSR inteliģences kongress sūta Jums, lielajam padomju tautu un kafapnlku vadonim, kvēlus sveicienus. Mēs esam dziļi pateicīgi mūsu niīlās Latvijas atbrīvotājai Sarkanajai Armijai un Jums, biedri Stalin, tās iedvesmotājam un uzvaru organizētājam. Neizsakāmi tumša bija tā vairāk^^kā trīs gadus ilgā fašistiskās verdzības nakts, kad mūsu Latvijā trakoja asiņainie vācu, iebrucēji. Un ja mēs kopā ar visu tautu to izturējām, nekrītot galīgā izmisumā, tad tikai tāpēc, ka arvien pāri lieliem tālumiem un kara lauku asins miglai jautām Maskavas Kremļa zvaigznes spožumu. Mēs ticējām uzvarai, jo Jūs sacēlāt CInai un vadījāt kaujā padomju tautas pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem, kas apdraudēja mūsu lielās Dzimtenes brīvību, godu un neatkarību. Mēs uzmanīgi klausījāmies varenās Sarkanās Armijas solu dunoAS, un tas deva mums arvien jaunus spēkus un modi-' rtāja cīņai ar ienaidnieku. Neizmērojams ir tas posts, ko vācu okupanti nodarīja latviešu tautai. Simtiem tūkstošu latviešu tautas labāko dēlu un meitu nogalināti dus moku kapenēs, kas izkaisītas pa visu mūsu zemi. Simti tūkstoši aizdzīti vergu darbos uz Vāciju. Drausmīgs ir tas posts, ko vācieši nodarīja mūsu kultūrai. Mūsu augstākā mūzikas skola Valsts Konservatorija — vācu laikā bija slēgta. Muzejus tautai slēdza, pa tiem siroja barbariskie vācu bendes, laupīdami vērtīgākās gleznas un eksponātus, lai greznotu ar tiem savus midzeņus un prieka namus. Muzejos, Mākslas Akadēmijā, skolās vācieši ierīkoja muni-cijas un netīrās veļas noliktavas. No bibliotēkām vini izAēma un iznīcināja vērtīgākās grāmatas. Atkāpjoties vācieši sagrāva daudzas skolas un kultūras iestādes. Augstākajās mācības iestādēs varēja iekļūt tikai tādi studenti, kas iepriekš bija gadu nokalpojuši kauna pilnajā darba dienestā Vācijā, vai atklāti naidīgi nostājušies pret savu tautu. Latviešu inteliģence bija novesta dzimtcilvēka stāvoklī: ārstus, inženierus spieHa strādāt vācu kakla kiingu norādītās vietās un par nepaklausību nežēlīgi izrēķinājās. Vācieši atklāti deklarēja, ka visi latviešu tautības ierēdni skaitās klaušinieki. Zinātniekus spieda mācīt pseidozināt-ni un viltotu vēsturi, kurā latviešu tautas mūžsenos slepkava vācu krustnešus un baronus nostādīja par latviešu labdariem un kultūras nesē-jiem.^ Skolnieku gara kropļošanai sko- 1ās ieveda riebīgās vācu propagandas piesātinātās mācības grāmatas. Tumšie okupācijas gadi centās sagandēt mūsu tautas, sevišķi jaunatnes, dvēseli. Milzīgu robu fašistiskie slepkavas iecirta; latviešu inteliģences rindās. Nogalināti un nomocīti simtiem ārstu, inženieru, juristu, mākslinieku, literātu, skolotāju. Atkāpjoties vācieši centās aizdzīt sev līdz pēc iespējas vairāk cilvēku un sevišķi inteliģenci, Rīgā un laukos notika īstas cilvēku medības. Ar varu un viltu vihi aizveduši Padomju Latvijas 80 % ārstu, vairākus tūkstošus skolotāju, ievērojamu dalu mūsu skatuves mākslinieku. Lielajā Tēvijas karā labākā latviešu tautas dala plecu pie pleca cīnījās kopā ar lielo un draudzīgo krievu tautu pret vācu varmākām." Tiktāl ievada daļa, kas, ajtskaitot „kvēlo sveicināšanu" un tās saņēmēju, kuram aiz „asins miglas'* jaužams ^zvaigznes spožums," uzskaita arī daudzus patiesus faktus. Tos pastiprina vēl viens tālāks konstatējums: „Vāčieši atkāpdamies nodedzināja un izpostīja lielāko tiesu Latvijas slimnīcu, izvazāja un aiiveda slimnīcu un poliklīniku iekārtu/aparātus un instrumentus; izlaupīja aptiekas." Un secinājums? Te tas ir: ,^Mē8 apsolām Jums, biedri Stalin, dzill apgūt marksistiski-leninisko teoriju, jo saprotam, ka bez progresīva pasaules uzskata nevar būt arī progresīvas zinātnes, techni-kas, literatūras un mākslas. Mēs apsolām Jums, biedri Stalin, ka būsim aktīvi jaunās padomju dzīves cēlēji un savā darbā līdzināsimies krievu inteliģencei un citu padomju tautu inteliģencei," Ievada nobeigums nav grūti uzminams: „Lai dzīvo mūsu atbrīvotāja — varonīgā Sarkanā Armijai Lai dzīvo Lenina-Stalina partija! Lai dzīvo mūsu vadonis un skolotājs, labākais latviešu tautas draugs—- lielais Staļins!" (Beigas sk. 3. lappusē) Leitnants V . B a l o d i s par dzīvi lielajā internēto karavīru nometnē Auerbachā, Bavārijā, mums stāsta: — Vāciešu vidū esam te 199 latvieši. 131 kareivis un instruktori; ir vesels, 56 tādi,, kam amputēti locekli, un 12 virsnieku. Bijām vēl vairāk, bet decembra vidū nometnē ielaists PSRS pārstāvis krievu virsnieka tērpā 14 mūsu karavīru, kam visiem bija amputēts kāds loceklis, pierunāja ^atgriezties dzimtenē." Vini nu ir prom. Palikušie neesam vienkopus, bet gan kādās 3 lielākās; grupās, kas visas sadalītas pa sīkākām grupiņām vāciešu barakās. Šajā nometnē gandrīz visi nokļuvām jūlija sākumā, visvairāk no Biad- Aiblingas Bavārijas dienvidos. Tur mums bija grūti, jo pārtikas iznāca tikai 1200 kaloriju dienā, bet īsteniibā saņēmām vēl mazāk. Tāpat sākumā kija arī jaunajā nometnē, un lidz augusta beigām puse no mums bija galīgi izbadināta un novārgusi. Tad nāca uzlabojums. Sākām saņemt 2700 kaioriju pārtikas devu dienā, ko vēl tagad dabūjam. Visiem tomēr „vilka apetīts". Strādājot vieglu darbu, turēties tomēr varam. Nav jāaizmirst, ka toreizējā novājēšana atstājusi pēdas ilgākam laika'm. To varētu attiecināt arī uz mūsu gango stiprumu un pretestības spējām pret.bezcerīgumu un ilgām. Decembrī, kad padomju pārstāvim braukšanai uz PSRS izdevās pierunāt 14 invalidu no mūsu vidus, tam paklausīja arī 16 mūsu veselo biedru. Daudz mūsu prātam un sirdij devuši mūsu tautieši, kas atrodas ārpus mūsu dzeloņstiepļu žogiem. Nesen — janvāfa otrā pusē ar Ambergas tautiešu Latvijas Sarkanā krusta pārstāvja A. Strazdiņa vidutājību saiiē-mām jaunu dāvanu sainīšu sūtījumu. Tā jau ir trešā reize, kad mūs tā atceras un apveltī. Pirmās reizes bija 18. novembrī un Ziemsvētkos. Bijām tik laimīgi, kā bērni. Dažam labam aiz pateicības asaras saskrēja acīs. A r i šoreiz mums pa vienam sainītim iznāca uz 3 vai 4 vīriem. Viena ne-laime: pie dāvanu sainīšu saņemšanas par latviešiem te uzdodas arī 25 baltvācieši... To jipvērst nav mūsu spēkos. Tautiešus/ domāju, interesēs, kā aizrit mūsu dienas. Par pārtiku jau minēju. Arī ar apģērbu esam visumā apgādāti, jo viens otrs dabūjis pat amerikāņu karavīru ietērpa priekš-gietus. Pašā pēdējā laikā nedaudz sa- Aem^m arī amerikāņu tabaku. Tomēr par visu labāk' garšo — maize. To nu varam ēst bez mitas. Dala no mums strādā pie malkas sagatavošanas darbiem un citos uzdevumos nometnes vajadzībām. Daži nodarbojas ar daiļamatniecību. Radušies lietpratēji, kas no koka izgriež skaistas latviskas pieminas lietii^as. Novietoti esam koka barakās, bet īsti vēl saluši neesam, jo dabūjām malku un arī ziema nav barga. Tagad mūs — virsniekus no pārējiem kafadraugiem nošķīra, novietojot kopā ar igauņu un ukraiņu Latviešu kaŗagustekyu atbnvošana Angļu joslā atbrīvos visus latviešu internētos karavīrus LCK prezidijs šinīs dienās apmeklēja kompententas britu militārās iestādes, kas paskaidroja, ka vistuvākā laikā angļu okupācijas joslā, ieskaitot Beļģiju, no gūstekņu nometnēm atbrīvos visus Baltijas tautu — latviešu, igauņu un lietuviešu tautības internētos kafa-vīrus, pielīdzinot virius civiliem DP. Tos visus, ar! Beļģijā esošos, pēc atbrīvošanas izvietos pa no-n^ 4&ēfin Vācijas angļu joslā. „LCK IB" Detmoldā virsniekiem. Satiekam teicami un pat rīkojam apmainās priekšlasījumus savstarpējai iepazīstināšanai ar katra valsti un tautu, Jo likteni un grūtības mums tik līdzīgi. No darba brīvo kiku aizpildām pašu noorganizētās mācībās. Sevišķu vērību veltījam» angļu valodas apgūšanai. Izdodam savu žurnālīti ,,Aiz dzelofistieplēm," spēlējam šaclīu ar baraku citu istabu iemītniekiem un, jāsaka, tieši šajā fiipēlē bieži vien esam krietni pārāki. /īsi izjūtam latviešu grāmatu un angļu vārdnīcas trūkumu Pavisam grūti šaja fiiiā mūsu zēniem, kas neprot vācu valodu, jo vāciešu karavīru rīcībā ir neliela viiiu grāmatu bibliotēka. Kādu laiku mums bija arī latviešu dubulltkvartets, kas dziedāja visas nometnes sarīkojumos. Visvairāk cittautieš'iem patika mūsu atskaņotais ,,Svēts mantojums" un „Sijā auzas, tautu meita." Loti priecīgi esam tanīs ietajās reizēs, kad pie mums nokļūst nedaudzie latviešu laikrakstu eksemplāri. Tad katrs noejam savā stūrītī, lasām katru vārdu un tā iedziļināmies mums aizvērtajā pasaulē, ka neko vairs nedzirdam un negribas atgriezties nometnes ikdienā. Nav zinu par piederīgiem, kaut arī katrs esam uzrakstījuši pa divi atļautām 25 vārdu atklātnēm, bet — atbildi neviens neesam saņēmuši. Citādai sarakstei mums nav atļaujas. Vienīgais gandarījums ir zināt, ka tautieši ārpusē ir samērā labi apgādāti, ka viņos valda saticība un ka tie iabi organizēti. Tā arī mēs esam paļāvīgāki un drošāki, jo varam domāt; ka arī mūsu piederīgajicm svešas zemes apstākļos un trimdā nebūs grūti klājies. Ja vini tagad ar šīm rindām uzzinās par mūsu dzīvi, tad būšu savu nodomu pilnām sasniedzis. Tautieši! Lai kādi mūsu nākotnes celi, ziniet: mēs, tāpat kā jūs visi, dzīvojam un ceram vienīgi uz taisnības uzvaru, kas mums atdos mūsu dārgo un brīvo Latviju! — PSRS 32 lauztie Ilgumi Latvijas sūtniecība V a š i n g t o n ā savā pag. gada novembra biļetenā publicē to līgumu, konvenciju, paktu, vienošanos, deklarāciju un svinīgu solījumu sarakstil, kurus Padomju Savienība lauzusi attiecībā uz Latviju. Tie ir sekojoŠļ: 1. Miera līgums, parakstīts 1920. g. 1L augustā; 2. Dzelzceļu "konvencija, parakstīta 192Lg. 26. februāri; 3. Pasta un telegrāfa satiksmes līgums, par. 1921. g. 3. mart ā ; 4. Tautu Savienības statūti, Latvijas parakstīti 1921i ^. 22, septembji, PSRS tiem pievienojusies 1935. g.; 5. Sanitārā konvencija, par. 1922. g. 24. jūnijā; 6. Robežu protokols, par. 1923. g. 7. aprilī; 7. Deklairācija- par kuģu mēru grāmatu savstarpēju atzīšanu, par. 192L g. 29. martā; 8. Konvencija pret alkohola kontrabandu, par. 1925. g. 19. augustā; 9. Konvencija par pasažiefii un preču tiešo dzelzceļa satiksmi, par. 1925. 29. oktobri; 10. Baltijas ģeodēziskā konvencija, par. 1925 g. 31. decembri, kufai pievienojusies arī PSRS; I L Vienošanās par robežstrīdu izšķiršanas kārtību, par. 1926.^ g. 19. jūlijā; 12. Arbitrāžas konvencija tirdzniecības un civilās lietās, par. 1927. g. 10. oktobrī; 13. Papildu protokols pie Arbitrāžas konvencijas, par. 1928. g. 18^ maijā; 14. Parīzes pretkafa pakts, par, 1929. g. 9. februāri; 15* Neuzbrukšanas līgums, par. 1932. g. 5. februārī, paga? rināts 1934. g. 4. aprīlī līdz 1946. g.; 16. Strīdu samierināšanas kārtības konvencija, par. 1932. g. 18. jūnijā; 17. Konvencija par agresijas un agresora definicijii, par. 1933. g. 3. jūlijā; 18. Tirdzniecības līgums/ par. 1933. g. 4. dec. un ilautomātiski pagarināts; 19. Saimnieciskā vienošanās, par. 1933. g. 4. dec. un automātiski pagarināta; 20. Protokols \ par pārgrozījumiem saimnieciskā vienošanā, par. 1937. g. 21. jūnijā; 21. Papildu vienošanās par robežstrīdu izšķiršanas kārtību, par. 1937. g. 9. aprīlī;^ 22. Litvinova izteiktā labvēlības un draudzības deklarācija 1939. g, 28. martā; 23. Solījumi, kjs doti Latvļjas ārlietu ministram Kremlī 1939. g. 2. un 3. oktobrī, savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas laikā; 24. Savstarpējās palīdzības pakts, par. 1939. .^g. 5. oktobrī; 25. Padomju Savienības valdības komunikē par neiejaukšanos 1939. g. 6. oktobri; 26, Molotova 1939. g. 31. oktobri izteiktais neuzbrukšanas i apgalvo jums; 27. Padomju Savienības augstākās padomes 6. sesijas laikā Molotova izteiktā deklarācija, kas no jauna apstiprina PSRS uzticību līgumiem, kufi parakstīti ar Latviju, un tai dotiem solījumiem; 28. Solījums ievērot Latvijas neatkarību, gadījumā ja Latvijā nodibinātos Padomju Savienībai draudzīga valdība, kaļ9 lautu sarkanai ar-mijei netraucēti iesoļot Latvijā, dots 1940. g. 16. jūnijā, pēc tam, kad Latvijas valdība bija 'pieņēmusi bruAoto ultimātu; 29. Solījumi, kas doti Atlantijas chartā, Vienoti) Nāciju deklarā^ cijā, Maskavas deklarācijā, Tehe-rānas deklarācijā, Jaltas deklarācijā u, t.t.,>~ atjaunot to valstu suverenitāti un neatlcarīibu, kas to zaudējušas, kļūdamas par agresijas upuri, respektēt brīvas vēlēšanas un nepieļaut bru-j^ otu varu citu valstu territorijā ar nolūku apspiest to neatkarību; 30: Staļina 1944. g. 6. novembfa solījumi respektēt ārzemju tautu un valstu tiesības un neatkarību; 31. Molotovi 1945. g. 4. oktobrī pēc Londonas konferences izteiktaļis apgalvojums, kā PSRS ievēro savas saistības, un 32. 1907. g. Hāgas konvencijas noteikumi, kas aizliedz okupācijas varai mobilizēt civiliedzīvotājus. ,„LCK IB" Detmoldā Amerikāņu armija sveštautiešus neuzņemot Atbildot uz daudziem pieprasījumiem par iespējļamībām iestāties amerikāņu armijā, A S V okupācijas spēku ģenerālštābs Vācijā paskaidrojis, ka amerikāņu armijā citu nāciju pied^ rigos neuzi^emot. «SL**
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, February 13, 1946 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1946-02-13 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari460213 |
Description
Title | 1946-02-13-01 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | LATVIAN NEWS BULLETIN Redakcija-Editorial Office: Hotel Convikt, Dillingen/Donau. Bayern (13b) Iznāk divi reifeē nedēli — Published twice a weeL m Nr. 12 (14) Authorized by Military Government and UN RRA DiUingenā, 1946. g. 13. februāri Mag, hist. Vitolds KalnIdS Mīisu stāvoklis Mēs --^ latviešu trimdinieki Vācijā esam apm. 1/10 no latviešu tautas un apm. tikpat/ liela dal^ no Latvijas Iedzīvotājiem. \ Nevienam nevar but šaubu par to; ka mēs te esam pi^et savu gribu. Ikviens no mums gribētu labāk dzīvot savā zemē, kur mūs gaida darbs un mierīga celtniecība, semē, kas nav nevienam neko parādā Wnav nevienām ne vēlējusies, nedz ari centusies ko atņemt. Ja mēs esam tagad te, tad tam cēlonis ir vesela rinda smagu starptautisko tiesību pārkāpumu, ko iebriicēji izdarījuši pret mūsu tautu un valsti. Mūsu stāvoklis ir smags un ilgstoši nepanesams. Mūs noniāc bažas par māsu nākotni. Sajās ba^ās neizpaužas nekāda gļēva baiļošanās vai sīkumaina pašlabuma meklēšana, jo tās ir sakarā ar jautājumu par I mūsu dzīvību nn nāvi, par mūsu but vai nebūt. Mums ir tiesības šīs bažas un mūsu nākotnes vēlējumuSj j ā ^ prasības — Izteikt. Jo kopš Tautu Savienības laikiem ir pamats nevien valstis, bet arī tautas un atsevišķas slēgtas kādas tautas locekļu grupas skaitīt par starptautisko tiesību nesējām, tiesību subjektiem. Mums tugad ir tiesības domāt par savu nākotni un izteikt to prasībās. Bet tas-nav viss. Mēs varam runāt nevien savā vārdā, bet arī to mūsu brāļu vārdā, ka^ palikuši Latviju. Jo lai gan mēs esam tikai neliela dala no latviešu tautas un tlās pārējā dala mūs nav pilnvarojusi viriu pārstāt, mums ir pamats .domāt, ka viņai vispār nav iespēju šādu vēlēšanos iz* teikt, un kamēr tam nav pretpierādīv jumu, mēs esam arī viņas pārstāvētāji pasaules priekšā. Starptautiskās tiesības ir iemiesojamas tikai tādā veidā, ka tautu un valstu stāvokli nostiprina starptautiskas garantijas. Tādas mums bvia dotas ar mūsu valsts atzīšanu no pārējo valstu puses. Tā kā iļiēs neesam nekā darījuši pret starptautisko kārtību, šīs •garantijas mums* nevar atraut un mēs sagaidām, ka tās realizēs joprojām. Mūsu taisnīgoi prasību izteikšanai mums, diemžēl, nav nekādas. politiskas pārstāvniecības, kādu mums, kā katram starptautisko tiesību nesējam Ir tiesības radīt. Kamēr tas nav noticis, mēs varam mūsu prasības katrā atsevišķu aadījumā izteikt katr^ visas kopības Vcirdā. jo katrs cilvēks piedzimst brīvs, bet cilvēka brīvība ir realizējama tikai tautas Ikopībā. Tādēļ arī katrai tautai jābūt brīvai. Mēs katrs varar» runāt mūsu tautas vārdā, jo tautas brīvība it mūsu personīgās brīvības garantija. Laimīgā, kārtā mūsu prasības iz-aakāmas skaidri un vienkārši, un tās reizē ietver mūsu dzimtenē palikušās tautas daļas vajadzības: Mēs sagaidām, ka atjaunos Latvijas neatkarību tādos, apmēros, kādos tā pastāvēja pirms 1939. g., ka no Latvijas izvāks svešo kafaspēku un mēs varēsim atgriezties savā zemē un piedalīties tās nākošās Iekārtas brīvā izlemšanā. ' Šī prasība nav nemaz „prasība" vārda īstā nozīmē, tā ir tikai visu Sabiedroto N:^xiju pievemtajā Atlantijas chartā izteiktā tautu brīvības un pašnolemtanās principa attiecinājums uz mūsu tautu. Būdama viens no ta-gadēj0 starptautisko itiesTbu pamat-principiem, šī prasība ir minimrda. Mēs paši noziegtos prpt taisnību, ja mēs kaut ko no šīs prasības samazinātu. Ja mēS| pieļaujam iespēju, ka par to varētu diskutēt; tad mes pieļaujam reizē iespēju diskutēt par to, vai mēs esam tauta. Ši prasība ir minimāla arī tādēļ, ka >fienīgi to piepildot ai::kavējama mūsuļbojā eja, bet tiesība dzīvot ir katram cilvēkam. Bet tiesības ir viens un to piepildīšana otrs. Laiks iet, mūsu stāvoklis ' kļūst grūtāks, mūs pāriem gan izmisums, gan nepacietība. Mēs drudžaini gaidām mūsu stāvokļa starptautisku izšķiršanu, un ir tādi, kas saka — vienalga kādu. Mēs to gaidām no (Beigas sk. 3. lappusē) Mūsu rokās VAPP'a Rīgā izdota brošūra „Lielais tēvijas kafš un padomju Latvijas inteliģences uzdevumi." Atbildīgais redaktors A. Ritide-vics, techniskais redaktors Fr, Klein-bergs, korrektrise fe. Pauzule. Parakstīta iespiešanai ^ 1945. g. 12. jūnijā. Metiens 5000. Maksā 4 rbl. 50 kap. Pabieza — 208 lappuses. Pašā sākumā bilde. Ordeņiem apkārt» vīrs ar zeltu izšūtā mundierī. Tai paraksts: „Jo-sifs Visarionovičs Staļins.** ' Brošūrā / nav nekas cits, kā tikai „Latvija8 PSR inteliģences pirmā kongresā" 1945. g. teiktās runas un, protams, piemērots ievads. Citēsim. Nekā nepieliksim un ikvienam citējamam teikumam nekā neat-fiemsim. Tie ir vārdi no turienes. Tātad: ievads. „Padomju tautu vadonim, Padomju Savienības maršalam biedram Staļinam. Pirmais Latvijas, PSR inteliģences kongress sūta Jums, lielajam padomju tautu un kafapnlku vadonim, kvēlus sveicienus. Mēs esam dziļi pateicīgi mūsu niīlās Latvijas atbrīvotājai Sarkanajai Armijai un Jums, biedri Stalin, tās iedvesmotājam un uzvaru organizētājam. Neizsakāmi tumša bija tā vairāk^^kā trīs gadus ilgā fašistiskās verdzības nakts, kad mūsu Latvijā trakoja asiņainie vācu, iebrucēji. Un ja mēs kopā ar visu tautu to izturējām, nekrītot galīgā izmisumā, tad tikai tāpēc, ka arvien pāri lieliem tālumiem un kara lauku asins miglai jautām Maskavas Kremļa zvaigznes spožumu. Mēs ticējām uzvarai, jo Jūs sacēlāt CInai un vadījāt kaujā padomju tautas pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem, kas apdraudēja mūsu lielās Dzimtenes brīvību, godu un neatkarību. Mēs uzmanīgi klausījāmies varenās Sarkanās Armijas solu dunoAS, un tas deva mums arvien jaunus spēkus un modi-' rtāja cīņai ar ienaidnieku. Neizmērojams ir tas posts, ko vācu okupanti nodarīja latviešu tautai. Simtiem tūkstošu latviešu tautas labāko dēlu un meitu nogalināti dus moku kapenēs, kas izkaisītas pa visu mūsu zemi. Simti tūkstoši aizdzīti vergu darbos uz Vāciju. Drausmīgs ir tas posts, ko vācieši nodarīja mūsu kultūrai. Mūsu augstākā mūzikas skola Valsts Konservatorija — vācu laikā bija slēgta. Muzejus tautai slēdza, pa tiem siroja barbariskie vācu bendes, laupīdami vērtīgākās gleznas un eksponātus, lai greznotu ar tiem savus midzeņus un prieka namus. Muzejos, Mākslas Akadēmijā, skolās vācieši ierīkoja muni-cijas un netīrās veļas noliktavas. No bibliotēkām vini izAēma un iznīcināja vērtīgākās grāmatas. Atkāpjoties vācieši sagrāva daudzas skolas un kultūras iestādes. Augstākajās mācības iestādēs varēja iekļūt tikai tādi studenti, kas iepriekš bija gadu nokalpojuši kauna pilnajā darba dienestā Vācijā, vai atklāti naidīgi nostājušies pret savu tautu. Latviešu inteliģence bija novesta dzimtcilvēka stāvoklī: ārstus, inženierus spieHa strādāt vācu kakla kiingu norādītās vietās un par nepaklausību nežēlīgi izrēķinājās. Vācieši atklāti deklarēja, ka visi latviešu tautības ierēdni skaitās klaušinieki. Zinātniekus spieda mācīt pseidozināt-ni un viltotu vēsturi, kurā latviešu tautas mūžsenos slepkava vācu krustnešus un baronus nostādīja par latviešu labdariem un kultūras nesē-jiem.^ Skolnieku gara kropļošanai sko- 1ās ieveda riebīgās vācu propagandas piesātinātās mācības grāmatas. Tumšie okupācijas gadi centās sagandēt mūsu tautas, sevišķi jaunatnes, dvēseli. Milzīgu robu fašistiskie slepkavas iecirta; latviešu inteliģences rindās. Nogalināti un nomocīti simtiem ārstu, inženieru, juristu, mākslinieku, literātu, skolotāju. Atkāpjoties vācieši centās aizdzīt sev līdz pēc iespējas vairāk cilvēku un sevišķi inteliģenci, Rīgā un laukos notika īstas cilvēku medības. Ar varu un viltu vihi aizveduši Padomju Latvijas 80 % ārstu, vairākus tūkstošus skolotāju, ievērojamu dalu mūsu skatuves mākslinieku. Lielajā Tēvijas karā labākā latviešu tautas dala plecu pie pleca cīnījās kopā ar lielo un draudzīgo krievu tautu pret vācu varmākām." Tiktāl ievada daļa, kas, ajtskaitot „kvēlo sveicināšanu" un tās saņēmēju, kuram aiz „asins miglas'* jaužams ^zvaigznes spožums," uzskaita arī daudzus patiesus faktus. Tos pastiprina vēl viens tālāks konstatējums: „Vāčieši atkāpdamies nodedzināja un izpostīja lielāko tiesu Latvijas slimnīcu, izvazāja un aiiveda slimnīcu un poliklīniku iekārtu/aparātus un instrumentus; izlaupīja aptiekas." Un secinājums? Te tas ir: ,^Mē8 apsolām Jums, biedri Stalin, dzill apgūt marksistiski-leninisko teoriju, jo saprotam, ka bez progresīva pasaules uzskata nevar būt arī progresīvas zinātnes, techni-kas, literatūras un mākslas. Mēs apsolām Jums, biedri Stalin, ka būsim aktīvi jaunās padomju dzīves cēlēji un savā darbā līdzināsimies krievu inteliģencei un citu padomju tautu inteliģencei," Ievada nobeigums nav grūti uzminams: „Lai dzīvo mūsu atbrīvotāja — varonīgā Sarkanā Armijai Lai dzīvo Lenina-Stalina partija! Lai dzīvo mūsu vadonis un skolotājs, labākais latviešu tautas draugs—- lielais Staļins!" (Beigas sk. 3. lappusē) Leitnants V . B a l o d i s par dzīvi lielajā internēto karavīru nometnē Auerbachā, Bavārijā, mums stāsta: — Vāciešu vidū esam te 199 latvieši. 131 kareivis un instruktori; ir vesels, 56 tādi,, kam amputēti locekli, un 12 virsnieku. Bijām vēl vairāk, bet decembra vidū nometnē ielaists PSRS pārstāvis krievu virsnieka tērpā 14 mūsu karavīru, kam visiem bija amputēts kāds loceklis, pierunāja ^atgriezties dzimtenē." Vini nu ir prom. Palikušie neesam vienkopus, bet gan kādās 3 lielākās; grupās, kas visas sadalītas pa sīkākām grupiņām vāciešu barakās. Šajā nometnē gandrīz visi nokļuvām jūlija sākumā, visvairāk no Biad- Aiblingas Bavārijas dienvidos. Tur mums bija grūti, jo pārtikas iznāca tikai 1200 kaloriju dienā, bet īsteniibā saņēmām vēl mazāk. Tāpat sākumā kija arī jaunajā nometnē, un lidz augusta beigām puse no mums bija galīgi izbadināta un novārgusi. Tad nāca uzlabojums. Sākām saņemt 2700 kaioriju pārtikas devu dienā, ko vēl tagad dabūjam. Visiem tomēr „vilka apetīts". Strādājot vieglu darbu, turēties tomēr varam. Nav jāaizmirst, ka toreizējā novājēšana atstājusi pēdas ilgākam laika'm. To varētu attiecināt arī uz mūsu gango stiprumu un pretestības spējām pret.bezcerīgumu un ilgām. Decembrī, kad padomju pārstāvim braukšanai uz PSRS izdevās pierunāt 14 invalidu no mūsu vidus, tam paklausīja arī 16 mūsu veselo biedru. Daudz mūsu prātam un sirdij devuši mūsu tautieši, kas atrodas ārpus mūsu dzeloņstiepļu žogiem. Nesen — janvāfa otrā pusē ar Ambergas tautiešu Latvijas Sarkanā krusta pārstāvja A. Strazdiņa vidutājību saiiē-mām jaunu dāvanu sainīšu sūtījumu. Tā jau ir trešā reize, kad mūs tā atceras un apveltī. Pirmās reizes bija 18. novembrī un Ziemsvētkos. Bijām tik laimīgi, kā bērni. Dažam labam aiz pateicības asaras saskrēja acīs. A r i šoreiz mums pa vienam sainītim iznāca uz 3 vai 4 vīriem. Viena ne-laime: pie dāvanu sainīšu saņemšanas par latviešiem te uzdodas arī 25 baltvācieši... To jipvērst nav mūsu spēkos. Tautiešus/ domāju, interesēs, kā aizrit mūsu dienas. Par pārtiku jau minēju. Arī ar apģērbu esam visumā apgādāti, jo viens otrs dabūjis pat amerikāņu karavīru ietērpa priekš-gietus. Pašā pēdējā laikā nedaudz sa- Aem^m arī amerikāņu tabaku. Tomēr par visu labāk' garšo — maize. To nu varam ēst bez mitas. Dala no mums strādā pie malkas sagatavošanas darbiem un citos uzdevumos nometnes vajadzībām. Daži nodarbojas ar daiļamatniecību. Radušies lietpratēji, kas no koka izgriež skaistas latviskas pieminas lietii^as. Novietoti esam koka barakās, bet īsti vēl saluši neesam, jo dabūjām malku un arī ziema nav barga. Tagad mūs — virsniekus no pārējiem kafadraugiem nošķīra, novietojot kopā ar igauņu un ukraiņu Latviešu kaŗagustekyu atbnvošana Angļu joslā atbrīvos visus latviešu internētos karavīrus LCK prezidijs šinīs dienās apmeklēja kompententas britu militārās iestādes, kas paskaidroja, ka vistuvākā laikā angļu okupācijas joslā, ieskaitot Beļģiju, no gūstekņu nometnēm atbrīvos visus Baltijas tautu — latviešu, igauņu un lietuviešu tautības internētos kafa-vīrus, pielīdzinot virius civiliem DP. Tos visus, ar! Beļģijā esošos, pēc atbrīvošanas izvietos pa no-n^ 4&ēfin Vācijas angļu joslā. „LCK IB" Detmoldā virsniekiem. Satiekam teicami un pat rīkojam apmainās priekšlasījumus savstarpējai iepazīstināšanai ar katra valsti un tautu, Jo likteni un grūtības mums tik līdzīgi. No darba brīvo kiku aizpildām pašu noorganizētās mācībās. Sevišķu vērību veltījam» angļu valodas apgūšanai. Izdodam savu žurnālīti ,,Aiz dzelofistieplēm," spēlējam šaclīu ar baraku citu istabu iemītniekiem un, jāsaka, tieši šajā fiipēlē bieži vien esam krietni pārāki. /īsi izjūtam latviešu grāmatu un angļu vārdnīcas trūkumu Pavisam grūti šaja fiiiā mūsu zēniem, kas neprot vācu valodu, jo vāciešu karavīru rīcībā ir neliela viiiu grāmatu bibliotēka. Kādu laiku mums bija arī latviešu dubulltkvartets, kas dziedāja visas nometnes sarīkojumos. Visvairāk cittautieš'iem patika mūsu atskaņotais ,,Svēts mantojums" un „Sijā auzas, tautu meita." Loti priecīgi esam tanīs ietajās reizēs, kad pie mums nokļūst nedaudzie latviešu laikrakstu eksemplāri. Tad katrs noejam savā stūrītī, lasām katru vārdu un tā iedziļināmies mums aizvērtajā pasaulē, ka neko vairs nedzirdam un negribas atgriezties nometnes ikdienā. Nav zinu par piederīgiem, kaut arī katrs esam uzrakstījuši pa divi atļautām 25 vārdu atklātnēm, bet — atbildi neviens neesam saņēmuši. Citādai sarakstei mums nav atļaujas. Vienīgais gandarījums ir zināt, ka tautieši ārpusē ir samērā labi apgādāti, ka viņos valda saticība un ka tie iabi organizēti. Tā arī mēs esam paļāvīgāki un drošāki, jo varam domāt; ka arī mūsu piederīgajicm svešas zemes apstākļos un trimdā nebūs grūti klājies. Ja vini tagad ar šīm rindām uzzinās par mūsu dzīvi, tad būšu savu nodomu pilnām sasniedzis. Tautieši! Lai kādi mūsu nākotnes celi, ziniet: mēs, tāpat kā jūs visi, dzīvojam un ceram vienīgi uz taisnības uzvaru, kas mums atdos mūsu dārgo un brīvo Latviju! — PSRS 32 lauztie Ilgumi Latvijas sūtniecība V a š i n g t o n ā savā pag. gada novembra biļetenā publicē to līgumu, konvenciju, paktu, vienošanos, deklarāciju un svinīgu solījumu sarakstil, kurus Padomju Savienība lauzusi attiecībā uz Latviju. Tie ir sekojoŠļ: 1. Miera līgums, parakstīts 1920. g. 1L augustā; 2. Dzelzceļu "konvencija, parakstīta 192Lg. 26. februāri; 3. Pasta un telegrāfa satiksmes līgums, par. 1921. g. 3. mart ā ; 4. Tautu Savienības statūti, Latvijas parakstīti 1921i ^. 22, septembji, PSRS tiem pievienojusies 1935. g.; 5. Sanitārā konvencija, par. 1922. g. 24. jūnijā; 6. Robežu protokols, par. 1923. g. 7. aprilī; 7. Deklairācija- par kuģu mēru grāmatu savstarpēju atzīšanu, par. 192L g. 29. martā; 8. Konvencija pret alkohola kontrabandu, par. 1925. g. 19. augustā; 9. Konvencija par pasažiefii un preču tiešo dzelzceļa satiksmi, par. 1925. 29. oktobri; 10. Baltijas ģeodēziskā konvencija, par. 1925 g. 31. decembri, kufai pievienojusies arī PSRS; I L Vienošanās par robežstrīdu izšķiršanas kārtību, par. 1926.^ g. 19. jūlijā; 12. Arbitrāžas konvencija tirdzniecības un civilās lietās, par. 1927. g. 10. oktobrī; 13. Papildu protokols pie Arbitrāžas konvencijas, par. 1928. g. 18^ maijā; 14. Parīzes pretkafa pakts, par, 1929. g. 9. februāri; 15* Neuzbrukšanas līgums, par. 1932. g. 5. februārī, paga? rināts 1934. g. 4. aprīlī līdz 1946. g.; 16. Strīdu samierināšanas kārtības konvencija, par. 1932. g. 18. jūnijā; 17. Konvencija par agresijas un agresora definicijii, par. 1933. g. 3. jūlijā; 18. Tirdzniecības līgums/ par. 1933. g. 4. dec. un ilautomātiski pagarināts; 19. Saimnieciskā vienošanās, par. 1933. g. 4. dec. un automātiski pagarināta; 20. Protokols \ par pārgrozījumiem saimnieciskā vienošanā, par. 1937. g. 21. jūnijā; 21. Papildu vienošanās par robežstrīdu izšķiršanas kārtību, par. 1937. g. 9. aprīlī;^ 22. Litvinova izteiktā labvēlības un draudzības deklarācija 1939. g, 28. martā; 23. Solījumi, kjs doti Latvļjas ārlietu ministram Kremlī 1939. g. 2. un 3. oktobrī, savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas laikā; 24. Savstarpējās palīdzības pakts, par. 1939. .^g. 5. oktobrī; 25. Padomju Savienības valdības komunikē par neiejaukšanos 1939. g. 6. oktobri; 26, Molotova 1939. g. 31. oktobri izteiktais neuzbrukšanas i apgalvo jums; 27. Padomju Savienības augstākās padomes 6. sesijas laikā Molotova izteiktā deklarācija, kas no jauna apstiprina PSRS uzticību līgumiem, kufi parakstīti ar Latviju, un tai dotiem solījumiem; 28. Solījums ievērot Latvijas neatkarību, gadījumā ja Latvijā nodibinātos Padomju Savienībai draudzīga valdība, kaļ9 lautu sarkanai ar-mijei netraucēti iesoļot Latvijā, dots 1940. g. 16. jūnijā, pēc tam, kad Latvijas valdība bija 'pieņēmusi bruAoto ultimātu; 29. Solījumi, kas doti Atlantijas chartā, Vienoti) Nāciju deklarā^ cijā, Maskavas deklarācijā, Tehe-rānas deklarācijā, Jaltas deklarācijā u, t.t.,>~ atjaunot to valstu suverenitāti un neatlcarīibu, kas to zaudējušas, kļūdamas par agresijas upuri, respektēt brīvas vēlēšanas un nepieļaut bru-j^ otu varu citu valstu territorijā ar nolūku apspiest to neatkarību; 30: Staļina 1944. g. 6. novembfa solījumi respektēt ārzemju tautu un valstu tiesības un neatkarību; 31. Molotovi 1945. g. 4. oktobrī pēc Londonas konferences izteiktaļis apgalvojums, kā PSRS ievēro savas saistības, un 32. 1907. g. Hāgas konvencijas noteikumi, kas aizliedz okupācijas varai mobilizēt civiliedzīvotājus. ,„LCK IB" Detmoldā Amerikāņu armija sveštautiešus neuzņemot Atbildot uz daudziem pieprasījumiem par iespējļamībām iestāties amerikāņu armijā, A S V okupācijas spēku ģenerālštābs Vācijā paskaidrojis, ka amerikāņu armijā citu nāciju pied^ rigos neuzi^emot. «SL** |
Tags
Comments
Post a Comment for 1946-02-13-01