Bavarijas Latviesu vestnesis, January 6, 1951

              TmSļS^ VĀCIJA
pSfskaitlSanu vācu saimnleeiki
PW^ļlMn?li akat» Jautājums par Udzeklu i fS adttir-ļiSil^ un sevišķi tiem.
-glama I P*»*** TSl^^i*» momā, par to, no kādiit
§S^|iia¥«k|leiki segt Izdevumus dlemiķa^^ļ
3*|ļtW»ilau «oi legōst vai nu ar dartTiiS'
Ww ibesdarļfe^ paDalstu, vai ari ar pabaSS*
" ^ ;l(o mākifft loclāia pārvalde (WohifX2!
inter­no
M^*? I Ieskaita
-1 itSvot»
dii«l|if ttezdafDa paDaistu, u seviSķi lieiji^
H % f ļlimenē^ Ir grOti iztikt, vēl grfitākg^
" 'voKUs Etlem, kam Jāiztiek ar aociSL
pSmldei pabalstu; tai ir tik mazs ^
gŗati un! pat neiespējami galus mm
im tie» lie cUvēkl Ir tādi, kas jau dzS
im Vftl Ilgāku Ulkujr no
alfimH^ksSJiiSi iemaksas resp. tāi Iļ,
.ņiem štiŗiiktas no algas pensiju foMt
i%^t«ļBlell W«n'We cilvēki Interesējas, niiu
-42lT*sUf«« iiebfitu tiesības saņemt kādu
«<W»*«ļstiu, Mp attētot stāvoBL
Irstiem kāds l^l>iņ> paSlalk Ir Bletumvāclji^
idSiU^ >«^ii4 pārzina un kSite
•ttfM. »tti«*''K* iMabaU Landesverslcheruiitt.
>*S l»w<»i** apgabala lieiSii
^^^^ piUitii; nodaiM (AussensteUe). Bez Ua
a , mlkatMi pttsātas» apriņķa vai pagasta vaiiu
: gtarn^lU^^ ko parasti sauc par Sozlalven
itckenmgsamt, vai ari kāds ierēdnis, ku
%*^^ļpittdiia ttii kārto Hs Uetas. MinētāsTZ
uat^l stādīt ieintcfeiētāi personas vienmēr tfii
V ^ t a l ^ i(tttecI|o informāciju pensiju UetSi.
veidi Vācijā ir «ko. S^^iioŠit 1) negadījumu pensija (Unfallrenttu
^ICIOI aĶ]s) ttridniekit peiulja, kas saņēma aigj
ym\X*\p^^ stundām, dienām vai ai.
tfi tot^ldSlIm 8) Ierēdņu peo,
' ]si$^ kJMi saņēma algu katru mēnesi (ļ^
gesteUtenrente); 4) vecuma pensija (Rtdi^
gtlt.vai AlttlrsinvaUdenrente).
Katrs darba ņēmējs, kam sakarā ar dari
>u lioti|eK nelaimes gadījums, neatkar!^
i^lattlU|A<> tā, slk ilgt vlņS algotu darbu strSfll
Ll^^d.^ļnn maksā iemaksas pensiju fondā, t\t.
'rZ^^l saņemt. Ja vtol
Dlf np I g|tk$rā ir neUlmes gadij^ kļūst inva»
vai ir i Uds resp. zaudē vairāk nekā 50 proc. M
olIŽU «P^i*^^ iMvl Strādnieka un Ierēdņa pensiju var la.
ņemt tas, kam vismaz sešdesmit (60) mi.
per? I li«lui no algai atvilktas iemaksas penslji
|{s| tottdS jiit kas slimības vai citu iemesli
Jft^illdil klflst invalids (strādniekiem So sO*
22T^ VdkM sauc par „invallde«V ierēdņiem
.t8akat|,,bernfsiirifāM t. i. zaudē vairāk neki
vairs|S0 proc. no darba spējām.' Tā kā strSd*
nleklen nemaksas pensiju fondā atvelk
i . . 1 katm tte4ēltt, tad ilnl gadījumā 13 nedib
P I ieOMiksīls pielīdzina triju mēnešu lemak*
šSte Oi tādā veidā, aprēķina 8o iemakn
unļttģ^ ko vācieii sauc par „WartezelH
* ' To. vai kāds darba ņēmējs ir zaudeļli
vairāk nekā 5S proc, n^ darba spēju, no»
saka Liindesversitherungsanstalt uztlcll^
brohā I Brsts.
VeCttiba pensiju ir tiesīgs saņemt tai,
kam II maksu Ilgums pensiju fondā ir
vismas Īso mēneSu un kas kļūst 65 gadm
urnu, I veci« 8ts noteikums ir tas. kas pagaidSm
pn»|d6d iespēju tikai nedaudziem tautiešiem
īSo pensfju saņemt Attiecīgas vācu Usth
Ides papildām neatzīst Latvijā nostrādāts
par jlalktt. yai un .kā šo jautājumu nokārtos,
u ku« I zināms. Zinu tikai divus gadfjo*
* J i « '^^•t kur latvieši 8o pensiju saņem, jo
leŗiKa, viņi vatēja pierādīt, ka Latvijā strādājaU
jfi no-* I vācu uzņēmumos. Pensijas lielums at*
\. i{ļii\ karājas no algas lieluma un pensiju foods
^•'lleņiakBU augstuma. Vispār minimālā pen*
'-B^ I iiSi Ir 4P ^M, mēļ^esL
l a i pensiju varētu saņemt, jāievēro tl
ikttciUtta i;Antwartscliaft'<. Tas nozīmi, ks
katru jbdu, sākot ar 1949. ģ. i. janvāri,
„ . I Jāladara iemitksas vismaz 26 nedēļas, pre«
ui8||tijā tadliumā agrāk izdarītās iemaksu
leki i iet audumā un ,,Wartezeit<* jāsāk no gala*
Tomēr laikā, kamēr bijušais darba Ŗ6*
inējs sa^em no darba pārvaldes bezdarbs
, pabalstu vai ari sociālo pabalstu no Wohl*
U, pa fakrtsaik^, „Anwartschaft<* tiek ieturēt»
tiaki^a par ku izdarīto Iemaksu dzēšanu nav
'^^"lābaldfcf. Tāpat „Anwartschaft" lafkl
slimošanu, darba attiecībām pa*
. . . , girūtnieclbu^' kā ari uzturēšanos
ļ j ^ f u j kādā atpūtas vai «dziedniecības iestldf.
Q I Umakss^ļ kas Izdarītas līdz 194?. gads
Janvļlrlm, neatkarīgi no to Ug^m»
fKa'ļkatrā glidā, neiet zudumā, ja „Anwart«
o4 25 soliaft'Mtiek ievērota ^p 1949. g. L janv*
||m 8iS apstāklis ir ļoti svarīgs visiem tiem
^ ļāarba i^ēmējlem, kam augstāk aprādīto
'^^1 apstākļu dēļ ir tiesības strādnieka resp»
Iķl ierēdņa pensiju pieprasīt, bet iemaksas
'ficiiul pensiju fondā vēl nesasniedz 60 mēnešu*
vfirfif I obligātas apdrošināšanas pensijai
^'jhiaijemšanal algotā darbā Vācijā ir lesp»-
U un jama ari Urīvprātlga apdrošināšanās (frei*
āci-' I vUlige Verslclierung)i Nostrādātā laiks
un pensiju fondā Iemaksu pierādīšanai Ir
A I i^»wt* speciāla karte — ^nvalldenverslche-c^
oa- ļ ninigsklrte resp. Angestelltenverslcbe^
rungskarte, kurā attiecīgās atzīmes Izdari
darba devējs; 8Ma karte darba ņēmējam
obligāti Jāsaņem no darba devēja. Izda*
viens |wt brīvprātību tālākapdrošlnāsanu •«!
agr|k nestrSd loSlem to Iesākot no jauni*
tai veicams ar speciālu pensiju fondi
marku ielīmēšanu minētā Verslcherungs-
Saau- kartē. SIš marka dabūjamas pirkt pastļ.
jļk» Marlfas Ir dažādā vērtībā no DM l.-ll^J
t„J^,i 2S.- nedēļā resp. no DM 4.50 Udz DM
^Urvi 00,^ mēnesi. Kādā vērtībā markas jf
Jusasllilsto, noskaidrojams katrā atsevišķā gadi-btivi
I iamā LandesversicherungsaTJstalt'ē resp»
*1nii« I So«lalverslcheruhgsamt»ā. No ielImSto
marku vērtības ir atkarīgs pensijas aug-
8 ir stums, Lai .,Anwartscliaft" būtu Ievēro-tbc
ta, Sis leiDSaksas par 1949. g. vel vareji
cliAs iedarīt ildz 1950. g. beigām. Par 1950. g.
I iemaksa Jāizdara līdz š. g. 31. decembrlja
- , ,tttt Markas ,.Jādzēš" vai nu ar attiecīgai
U2sā- nedēļas pēdējo datumu vai mēneša pe-s
— dējo dienu.
0aA I Iestājoties pensijas saņemšanas prieKl"
āosacijumtem, JāizpUda Landesversicne-qnz
rtingsaņstalt'ē attJecīg^ormnlārs un ja-
.pazi- pieliek klāt augstāk minētā VersicherungJ*
nelfi. karte. Attiecīgo lēmumu paziņo rakstisKi.
rH» to iespējams pi^rsūdzēt paziņojumi
ver ntlnētā lalkā un kārtībā. ..
ne- SBlnāmos apstākļos arī mirušā darw
vai devēja sieva un b^rnl var saņemt pen*
cnS Kādos aostāklos tas Iespējams, katri
SP^" atsevišķā gndflumā noskaidrojams augstas
minētā apdrošināšanas Iestādē. Iespējams*
« ka katrā Vācijas apgabalā Izdotās m*
\ j^Uttukcljas un vietējie noteikumi nosaKi
gp- nedaudz citādāku kārtību, bet tas vleņ-aleju
toēr Jānoskaidro uz vietas. īsā rakstiņa» 7ek-r**P^J*"** minēt tikai vispārējos princi-
Visņi Pasvītrojams, ka, saņemot bezafarba vw
gan sociālo pabalstu, minētais laiks netie»
, bet P*** par sevi Ieskaitīts „Wartezelt". Jf
šinī laikā maksā kaut DM l . - nedēli.
^ .,Wartezelt" pakāpeniski pieaug. , ^
nol Sakarā ar visu auestāk minēto. Ieteicu
tautiešiem, kam jāpaliek Vācijā, jau ta*
, gad pārbaudīt visus, dokumentu, kas ai*
fikalļtiecas uz pensijas Izdienu, ja tas vēl nav
I darīts, nh tos laikus Iznraslt no daro»
QJ devēja. Kā īsti šis jautājums vēlāk nj-ve-
kārtosies,! it sevišķi par Latvijā nokalpj»
Sek- laiku, patreiz nav nosakāms. Tiem» s»
roSl Pansiju izkalpojuši, bet Vāciju atstāj, Pjc
ttja-r^*^'*^*^^^^s kārtības nav Jleslbas pensu"
»saņemt, ārzemēs dzīvojot.
Mag. lur. K l u c is
Sestdien, 1951. g. 6. janvfiri L A T V I J A
PA JAUNI AS TEKAM
Latviešu strēlnieku cīnu
0 atcerei
1916. g. novembri Latviešu strēl­nieki
turēja frontes joslu uz līnijas
Lielupes labais krasts — Olaines
purvi Frontē sākās ļoti rūpīga izlū­ku
darbība. Ienaidnieks bija nostip­rinājies
purvā, kam aizmuguri sedza
biezs mežs un smilšu kāpas. Frontes
apgādes labā tas pat pirmā līnijā bija
ierīkojis šaursliežu satiksmes ceļu,
kā ar! elektrisko apgaismošanu.
Aizsardzības līnija purvā bija iz­būvēta
pēc Ķinas mūra parauga: no­cietinājuma
valnim izrakta zeme, un
velēnas tā raktas ka šo mūri sedza
ēu virzienu, neskatoties uz savādo
pavēli, strēlnieki ietur to pašu veco,
pavēlēm nozīmēto, un pa to virzas
ari pulks.
Klusums, šur un tur uzliesmo pa
raķetei. Klāt i^aidnieka līnijas. Z i ­benīgā
steigā strēlnieki griež stieples
bez mazākās piesardzības. Ienaidnie­ka
pusē dzirdama trauksme. Bet
šajā mirklī ir klāt arī spridzinātāji —
grenadieri. Taču lecot uz ienaidnie­ka
valni, visi ieveļas neaizsalušā,
aizputinātā kanāli. Dažos mirk}os,
Ira» Liepaaia
Pasaka par Daukšu hezdebgu
Reiz kāds mazs zēns no bēgļu no­metnes
Vācijā kopā ar savu vec­māmiņu
devās pfci okeānam uz
Ameriku. Bija rud^s laiks un me­tās
jau vēss. Jūra bija līdzena un
gluda kā noslaucīts lielceļš, un kuģis
slīdēja pa to tikko šūpodamies. Tā
bija liela laime, jo vecmāmiņa, kam
gadu skaits bija jau tuvu astoņdes­mitiem,
ļoti baidījās no lielas Vētras
un jūras slimības. Ik rītus un vaka*
rus savā šaurajā guļas vietfi lūgSa|iu
skaitīdama, viņa neaizmirsa pieme­tināt:
„ . . . un, mīļais Dieviņ, ai«tiiri
vēju un vētras, lai es spirgta un ve­sela
ieraugu jaunos krastus un pār­vedu
savu mazdēlu droši vinā pusē."
Zēns, kam nebija vairāk par de­viņiem
gadiem, domāja dtfidākl.
galīgi slapji, strēlnieki ir atkal ārā,
diezgan prāts kanālis, ko^ savukārt ir atraduši valni, ierakumu ejas, un
vēl sedza vairāku desmit metru sākas ellešķlga spridzekļu kauja,
plats dzeloņstiepļu žogs ar elektrisko j Ienaidnieks sparigi aizstāvas. Notiek
Strāvu. Viss bija tā iekārtots, ka mežonīga tuvcīņa, kur darbā laiž . ^ , .
frontes turēšanai pietika ar nlecl- kapļus, cirvjus, stiepļu grieznes un Visu dienu viņš dzīvoja augšā pa
riem spēkiem. Galvenais, ko vaja- nažus. Rotas komandieri mudina sa-ļ klāju un pāri reliņu malai raudzījās
dzeja, bija modrība. Dzīvā spēka vus strēlniekus, daļa laužas uz priek- ūdens klajumā — vai nejutis kādu
saudzēšanai ienaidnieks bija izbūvē- ļ šu, atstājot aizmuguri citām rotām, spirgtāku vēja pflsmu vai putojoša
jis cementa ložmetēju ligzdas un ļ 7. rota, ko vada poruč. Pauls Sturms, viļņa galu? Viņš labprāt būtu vēlē-granātu
drošas patvertnes. Ja šajā cīnās pārrāvuma kreisā spārnā, 3. | jies pašūpoties un dabūt kādu gāzie-rajonā
rīkoti; uzbrukumu artilērijas
atbalstā, tad tam varētu būt kata­strofālas
sekas: piedzīvojumi no ie­priekšējām
kaujām Smerduļkļa pur­v
i pie Katrlnmuižas rādija, ka ne
vienmēr krievu artilērija dara, kā
rota poruč. Frigofs vadībā pa labi ļ nu auksta ūdens aiz apkakles. Bet
Bet kaut kāda iemesla dēļ pulks, ļ tas jau viss vēl varēja nākt
kam uzdots pārrāvumu paplašināt, Kamēr citi braucēji turējās barā,
neseko iebrucējiem. Krīt poruč. R smējās un dralšķoja un meklēja
Sturms, tāpat poruč. Frigofs. Labā starp braucējiem radus un pazlsta-spārnā
steigā vadību uzņemas poruč. mus, zēns ar vecmāmiņu turējās alz-tas
būtu vajadzīgs. Strēlniekiem bai- A. Goševlcs. Ari tas, lodes galvā vien savrup. Abi bija pārāk nabagi
gā atmiņā kaujas 1916. g. jūlijā, kad! ķerts drīz krit. Redzēdams strēlnie- un neievērojami, lai viņiem būtu
tieši ap 50 metru no strēlnieku uz- fos apjukumu, ienaidnieks nak draugi. Ari radu viņiem nekādu ne-brukuma
rajona, neskartas palika' strauja pretuzbrukumā. Bet aplu- bija, ne kāda cita, kas tos no saus-ienaidnieku
ložmetēju ligzdas tikai kums atri pāriet, un strēlnieki, ap- zemes izvadot būtu nobirdināJuS'
tSdēļ, ka tās bija 50 metrus ārpus no
paredzētās apšaudes kvadratūras.
Par šo „ savādību" ļoti dārgi maksā-zinādamies
stāvokļa nopietnību, pār- asaru' vai iespieduši rokās saldumu
iet spēcīgā triecienā un noturas, līdz turzu vai ziedu pušķi. Bet pie tā viņi
, „ J^r^as papildus spēki. 7. Bauskas bija pieraduši, un neskuma par to.
Ja 6. bataljona strēlnieki, daļēji ari latviešu strēlnieku pulks sasniedzis Kamēr vecmāmiņa adīja garas zeķes
7. bataljona. Bija ari gadījums, kad Ložmetēja kalna nogāzi, un pēc di- no cietas vilnas — Jo tuvojās Jau
daļa strēlnieku ielauzās ienaidnieka 1 vam dienām saņēmis papildspēkus, ^iema — zēns Izklejoja kuģi no vie-pirmā
līnijā un krievu artilērija at-: ^rpina kauju. Seko Lielupes forsē- na gala līdz otram un dažās dienām
klāja viesuļuguni pa savējiem, bet ļ fana, ienaidnieka soeku aoieSana pazina to jau no mašīnu telpām lld^
L^eljīPes kreisā kras^^^
atpūta Slokā. Pulks te ded7na Ziem-1 , « . -i= i i i .
svētku eglīti un vēl papildspēkus sa- Vismīļāk viņš i^urejās p^e kuģa
ņēmis paliek Slokā līdz 12. Janv. ^^^5^ ar druskām, kas bija atli-ļ9ļY
g *' ļ kusas no pusdienas, baroja zivis. Tās
ļ jautriem bariem peldēja gar kuģi.
12. Janvāra naktī atskan trauksme, ļ . , . j ,
Rietumu pusē visa debesu pamāte «Kā tu nesasaldē ies, stundām^^^^^
sarkana. Artilērijas darbība liecina, r^^»"^l
ka šeit atkal iet vaļā elle. Skriešus ^^LSu?^' ''^Hi^ Tf^7^"^^-L
jāsteidzas p^ltgl letiaidnieks Jžsitt» P^^*^^^ paklausīja, Jo svārka bija
Krievļi; daļas no pozipljām un laužas t!f\''^UXT^^^-^^^
uz priekšu. Tuvojoties frontei, pre-P«^.y^^v51 dzimtenēs,^ Un viņā
tim nāk ievainoto bari no 438. u n h ^s^^, ka tas esot viņa tēva vam-
439. krievu kājnieku pulkiem. Krie- ^Is, ko vu?š vilcis tikai baznīcā un
vu artilērija darbojas ļoti vāji Starp P^, pagasta ^amu fjot. Ilgi vecmā-bateriju
un pirmo līniju sapulcinā-H^^aJo bija glabājusi lādē. Bet pa-tās
krievu bēgošās daļas ar mācītāju ļ |*JU*? zimā, kad mazdēlam ^lika
priekšgalā ved atpakaļ frontes vir- ?,?vl^ gadi, viņa svārkiem nogrim
zienā. Ienaidnieks frontē ļoti aktīvs ļ*^^^ piedurknes īsākas un savilka
«n no lidmašīnām koriģē artilērijas
uguni pārtrauca tikai tad, kad uguns
kpriģētāju nodūra kāds Sibīrijas
strēlnieku sapieris.
Šādas un līdzīgas neveiksmes ar
ļoti smagiem upuriem Latviešu strēl­niekiem
radīja domu par jaunu uz­brukuma
taktiku. Tajā pašā gadā
pirms Ziemsvētkiem sākās jauns, bet
ļoti vispusīgs*apmācības veids ie­naidnieka
4^ep?drāšu. ^to$ta ^ uti
nocietinājumu tlinlju ieņemšana.. T.
Bauskas latv. strēlnieku pulkā šis
apmācības notika kapt. Vītola vadī­bā.
Rezervē atroāošās strēlnieku da­ļas
cītīgi nodevās mācībām, kur gal­venā
nozīme bija veiklībai, pārgal­vībai
un ienaidnieka pārsteigšanai.
Apmācību vienības komplektējās no
visās rotās izlasītiem strēlniekiem,
kas iepriekšējās kaujās bija izrādī­jušies
drosmīgi. Apmācību galvenais
uzdevums bija straujā triecienā pār­raut
ienaidnieka drāšu žogus, iznīci­nāt
ložmetēju ligzdas un bunkurus,
bērni mēģināja putnus ķerstīt, i e ­augušie
^^U8 apsauca, un pēc kāda
briža — jauputni kā uz kādu slepe­nu
pavēli pēkšņi uzspurdža gaia us
līdzīgi milzīgam, pelēkam mākodm
aizlidoja uz dienvidu pusi Aldii vēl
mēģināja skriet viņiem Udzl gar re^
liņu malu, bet putni Jau bija tUu
pn»n. Tik vien no viņiem palika kā
traipi visās malās, kur viņi bija iē-dējušL
Tad Aldis pāri tauvām un ķidēm
aizrāpās uz pašu kuģa galu un ie­raudzīja,
ka tur, pašā priekšgali, v i l
sēdēja neliels bars bezdeUgu. Pēkiņi
viņam garām aizdrāzās kfidt dti
puika un padzina tās pārējām pakaļ.
,.Kāpēc tu tā dari?" Aldis dusmīgi
jautāja svešajam zēnam. „Putnl Ir
piekusuši. Lai viņl^atpūSasl"
«Piekusuši.. svešais pulka ļauni
iesmējās. „Manam tēvam šodien Ir
kuģa priekšgala tīrišanas diena, un
viņš baras, ka putnu netīrumu vēļ
viņam būšot desmitkārt vairāk dar*
ba. Lai viņi izput, lai krīt Jūril Te
Lauphelmfi, 17. dec 1950. g. ļ nav nekāda netīribas taisīšanai Un
ļoti priecājos par man piešķirto at- dien piekaušu."
zinību - laikrakstu Latvija uz vie- j^^^ neko neatbildēja. Jo konfek-nu
mēnesi - - p a r manu pētniecības ^iņam nebija. Un ļaunaU lēnt
gājienu astotās vientuļo zēnu un k i - g ļ ^ i «tnakaL
meiteņu nodarbībās. Mans lūgums - ^, J * ^ VM^**^^»^, iiJM*m««.
laikrakstu nosūttt kā Jaunā gada ^ x ^•^^^S
dāvanu kādai latviešu invalidu, sll- pie pašas auss, un eP^rtalM
mo vai veco ļaužu mītnei. Tas man. r^»?^ ieraudz ī a uz tauvas f «1» >idam
tētiņam un mfimītei darīs lielu prie.|mazu be«iellgu.^.,^^^
ku. Lūdzu neatteikt, būsim ļoti pa
teldgL
Aldli OriittUl
plecus, un zēnam Iznāca kaut kai
mētelim līdzīgs. Tas bija silts pār­lieku
im sevii^ dziļas un mīkstas
bija kabatas, bet tā kā tās atradis
zēnam tikko virspus ceļgaliem, tad
viņš tur reti iebāza rokas.
Tai paši vēsajā un drēgnajā die­nā,
kad zēns savā vamzi izgāja uz
klija, viņā piedzīvoja kaut ko se­višķu.
Visa kuģa virsma, reliņl,
masti, skursteņi, tauvas, — viss no
vienas vietas bija k i ar lielu kukai­ņu
baru niosēts putniem. Pieaugušie
un bērni steidzis augsi, lai skatīta
nepiedzīvoto brīnumu. Un putni bija
tik droši, ka atļiva aevl pat rokām
aizkārt. Tie bija ceļā noguruši gāju
putni, kas nu meklēja lielajā ūdens
uksnesī vietu, kur atpūsties. Grūti
bija paspert soli, lai neuzkāptu kā­dam
virsū. Kad daži negantākie
Vēstulnieks
putns teica skaidrā latviešu valodā.
,JyIaz ir pasaulē tādu, kas Jūt cilvē­kam
līdz, un kur nu vēl putnam. K i
tevi sauc?"
JUdl," zini pārsteigti atbUdāJt.
„Un tu ari dodlei prom no deRiti
Red. pleglme: Alda Origultļun sala, tipet k i mēs, vtl nir
dāvana - LiMJāi 1 mineāa abonē- Putns Jautija. „Bet pavasari mēt āt-
Dod, Oivflņ, otram M ,
Na ai» #tra gaall ligt
ments i^ešķmi veco luAi ml
Berchtesgadi^
Aaltd J M n J i l ZvMflff
Mīli AnitfĻ
kal atgriezīsimies mijis? Tu āri?''
„E8 nezinu," Aldlt teica, Jbet vec­māmiņa
tic, ka mēs reli tomēr at­griezīšoties.
Bdēs braucam m Ame<*
riku."
Ira Tm^AiAM Aāin.y^m Ki4,i^ I t»Ameriku?" putns pagrozīja lava
tkaosi t^ipna.t *H* iTSO^ tavu godalgu novi-|«AļQ4ļMv ai slltš. Bel eš dē|*o'j u ug
ļ ^ | ļ » J ^ ^ dtlem II-
,W tu tagad «I-AtrakiB
Aldim i^stuli, vart>ūt J
nabriif ii1^ni)i|i^« «vfmarīaBta imzd8of»m. i«t,« kfSi tvtiēfl ie- L|d^wmt i^t ?Tudde^ņ i, ik^^a^m^^ē^r pāiUivIgl to
priecināt ilimis mitet un tivui. mēroju. Bet zini, es eimu Jāu veca
R e d a k c i ja
uguni. Notiek sadursmes, bet tasļ
stāvokli negroza. Ienaidnieks ap­šauda
strēlniekus ar smacējošām
gāzēm, bet par spīti bargajam auk-dodot
uzbrukuma nākošām vienībām i stumam un klajam purvam bez pa-iespēju
iekļūt ienaidnieka līnijās arī tvertnēm, strēlnieki tuiras, un TI-PQ
Staburaga bcmu tekam
DESMITAS VIENTUĻO ZBNU UN MEITEŅU NODARBĪBAS
mazākiem zaudējumiem.
Lai cik nopietni un slepeni strēl­nieku
vadība gatavojās nākošām
kaujām, strēlniekiem tomēr nekas
nepalika nenojaušams. Tie juta, ka
gaidāms kas jauns. Un patiesi —
pēkšņi,apmācības pārtrauc. Notiek
pārbaudes, izsniedz pilnu uzkabi, iz­maksā
algu. Notiek savstarpēja ad­rešu
apmaiņa, visi steidz rakstīt vēs­tules
piederīgiem. Pēdīgi vēl pār­bauda
šauteni, vai tura mērķi, uz­asina
durkļu^. Dažs no mājām atsū­tītos
cimdus pielaiko frontes vaja­dzībām,
izgriežot caurumu, kur va­jadzīgs.
Sākas sakārtošanās un gā­jiens.
Drausmīgs sniega putenis. Aiz­putināti
visi ceļi, jābrien līdz ce­ļiem.
Beidzot izejas pozīcijas sa­sniegtas.
Klusi, bez trokšņa apmācī­tie
drāšu griezēji un spridzinātāji
ieņem savas vietas. Bet šeit, pēdējā
bridi, ienaidnieka deguna galā no­tiek
kļūme: Stiepļu griezēji un spri­dzinātāji
uzbrukumā dosies bez šau­tenēm
un citā virzienā, nekā tas bija
paredzēts. So pavēli dod naktī ne­zin
no kurienes atkomandēts virs­nieks.
Sis jaunieceltais komandieris
bija Erdmanis, kas vainojams arī
plkv. Brieža nāvē. Mērķi gan paliek
tie paši — izgriezt ejas, iebrukt ie­naidnieka
līnijā, saspridzināt bun­kurus
un ložmetēju ligzdas. Šauteņu
vietā jāņem laužņi, citiem cirvji. Ta-
Zviedru filma par
un ar bēgļiem
Stokholmā patlaban ar labiem panāku
ļkhm Izrāda zviedra fllmn Tādas Uetas
seit nenotiek. Filmas saturā baltiešu
beg|u vajāšanas Zviedrijā, padomju spie-
SQ un aģentu darbība. Notiek cilvēku
nolaupīšanas, daudz dēku un bīstamu
^omentu. Galveno sieviešu lomu tēlo
HoUvUdas zviedru aktrise Signo Haso,
bēgļu lomas — igauņu bēgļu aktieri.
Kritika veltī visatzinīgākās atsauksmes
^tākajam igauņu filmu producentam
Hanno Kompusam, kas filmā tēlo mā-
"Cītāju.
reļu purvs īpašnieku nemaina. Pa , Gadam beidzoties pagāja 16 gadi
kreisi pirmā brigāde iesaistīta smagā kopš latviešu zēni — mazskauti stal-atvairiSanas
kaujā Ložmetēju kalna 8^ pa Staburaga bērnu tekam,
rajonā. Ienaidnieks pēc spēcīgas ar- Tas bija 1917. g. pavasari, kad
ttlerijas uguns pāriet masveidīgi uz- Uūsu dzimtenē krita pUmās skau-
^f"i5"I?t^* bet pirmās brigādes strē- tisma ugunskura dzirkstis, un zēnus.
lUeki tikpat kā bez artilērijas atbal- jaunākus par 12 gadiem, sāka iēda-sta,
visus uzbrukumus atsit ļ ut atseviSķās grupās un saukt par
Liktenim ir paticis, ka zemē. kur »»vUcēni€m". Darbībā viņi no skau-kādreiz
Ziemsvētkos cīnījās latviešu tiem daudz neatSŅrās, tāpēc par
strēlnieki, turpat citos Ziemsvētkos I vilcēnu kustības sākumu mūsu dzim-clnījās
viņu dēli — latviešu leģio-l*^^^ jāuzskata 1921. g. rudens, kad
nāri. Ja pirmā pasaules karā pasau-|"^^su dzimtenē atveda skautisma di-les
tautas apbrinoja strēlnieku varo- binātāja R. Beden-Paula grāmatas
nlbu, kam toreiz līdzīgas nebija, tad (The Wolf Cub*s Handboc*) pirmo
šoreiz, Ja pasaule kādreiz atgūs vese-1 eksemplāru, kam par fabulu ņemta
lību un saprātu — strēlnieku dēlu P Kiplinga Džungļu grāmata. To
varonība tiks pacelta tādā augstumā, | tulkoja latviešu valodā un izdeva
kāda pienākas tikai vienreizējiem va- 1920./27. gadā. Pirmaib idejiskais va­roņiem
— latviešu strēlnieku dē-l^^t^'Js vilcēnu kustībai bija Kārlis
Uem. Kurzemes bastiona cīnītājiem, ļ Vanags, kas ari ir trimdinieku vidū.
viena no pirmajām vilcēnu dzies­mām,
kas saglabājusies ari mūsu
dienās, ir:
Mar if mOi* ut pasauUtei,
Pali esam maslņl,
Tomēr retzl kļaslmlleU-Tl]
i;cU£ briļl skaitHņl.
Mumi Ir stingri JUevIro»
Ko mli svēU lolIjuSiei,
Kad nogurstam, jāpadejo —
Bfisi skauts, Ud labi lesi
Vn lai neaizmintam, brftļl,
Kai mūt vlfut kopā tur.
LUniml tm soUJuml
Satīta mUs, lai bOtnm Inir.
un piekususi, un man gribu ilgfik
atpūsties. Un bez tam es esmu brtes-migl
izsalkusi. Vai tev nav kāda ga­roziņa,
ko paknābt?"
Aldis^noplātlja rokas. Visu maUĻ
kas viņam bija palikusi pāri no pus­dienām,
zēns bija izbarojis zivīm.
Viņam bija tik žēl mazā, izpuruil
putna. Bet tad Aldis neveikli Iebāza
roku vamža dziļajā kabatā un kā
par brinumu sataustīja tur māžus,
sīkus graudiņus. Kā tie tur bija ga­dījušies?
Un priecīgs viņš pasniedza
IJutnam gandrīz pilnu sauju tumši
brūnu graudu, ko tas droši sāka ēst
no pastieptās plaukstas.
„Tas ir lieliski!^' bezdelīga iesau­cās.
„Es pazīstu So barību. Tā gario
Augusts Granss,
Vecais strēlnie
Latviešu jounieSi vēcu skolās
1948. g. oktobri Nelštatē tika at­vērta
internacionāla ģimnāzija, kur
latviešu, lietuviešu un poļu skolnie­ki
rada iespēju turpināt izglītību.
Drīz skolnieku skaits pieauga no 40
uz 500. Skolai bija ļoti labs koris,
deju grupa uti Bet jau 1950. g. 25.
martā līdzekļu trūkuma dēļ to slē­dza.
Gan Jau 17. aprīli bij. ģimnā­zijas
telpās atvēra pagaidu skolu, lai
daudziem atvieglotu pāreju uz vācu
mācības iestādēm. Tomēr 29. sept.
ari šī skola beidza darboties, un
skolniekiem biia pašiem jāmeklē iz­eja
no sarežģītā stāvokļa. Latviešu
ģimnāzija Augustdorfā daudriem
bija par tālu, līdzekļu trūka, ari
gaidāmā emigrācija Ijiedinaia aiz­braukt
pārāk tālu no ģimenēm. At­lika
apmeklēt vietēiās vācu skolas,
ko ari dara lielāka daļa bijušo Nei-
^tates audzēkņu.
Daļa jauniešu apmeklē vācu skolas
Rutinā, LIbekā un citur, daļa ap­meklē
kursus, gan mācoties praktis­kus
arodus, gan valodas, gan ari
studējot pašmācības ceļā savu inte­rešu
priekšmetus. Gan valodas grū-ttbas,
gan ari mācību programmu
dažādība sagādā Jauniešiem šķērš­ļus.
Arodu kursos daudzus intere­sentus
šaubīgus darija iest^^^nās un
mācību nauda; tiem, kas savu izi?ll-tošanos
ceļu turpināja pašmācības
ceļā, visi materiāli bija jāgādā pa­šiem.
Vācu skolās kontakts ar pārējiem
klases biedriem un skolotājiem no­dibināts
labs, ari sekmes turas kla­ses
caurmēra līmenī. Ir pat gadīiu-mi,
ka atsvlškā mācību priekf^metā
latvietis ir pirmā vietā klasē. Kur­sos,
čakli strādāiot, daudzi Jau tu­vojas
beigu eksāmenam. Tie. kas zi­nāšanas
centās iecut pašmācības
ceļā, strauji progresē.
Latvietis ar savu izturību un cen­tību
atkal izlauzis sev ceļu. —!s
1929. gada vasarā pinno reid RI- [Slt'^if"^«^.JS! S!'
gas vilcēniem notika kopēja nometne saimnieka ttrumoa tā tu-nie
Juaias ezera i ^
Dzimtenē irveldojoUes latviskajam Jautādams paraudzljis putni,
skautismam, arvien vairfk pierfidi- ••'^^ °o Latvijas, no DaukiSm...,,
jfis, ka tēlotfi džungļu dzīve mums P " ^ knābdams run&ja. „E8 vēl io-tomēr
pSrfik sveša un ir jfiatvieto, vasar ēdu DaukSu tīrumos un dze«
mūsu gaitas jfisaista ar miļo dzim- °&Ju virs atmatfim muias."
teni NSca ierosinājums ņemt Latvi- «Tās būs mana tēva mājas," zini
jas skautu centrālās organizācijas teica. „Un iia vamzis, tas ari mana
bledra-dlbinātāja un rakstnieka Vai- tēva. Graudi laikam būs palikuiies
da darbu Staburaga bērni. Autors ar kabatās vēl no tiem laikiem."
prieku atļāva Izdot grāmatu un pats „ , . . . , .„ . . . . .
līdz mūža pēdējām dienām neliedza ,»N<»,^W'e"> laikiem?" bezdelīga
savus padomus. Un jau 1934. g. ru- "Pkārlgi jautāja,
deni pie Stabu agavUcēni pirmo ,jiu, no tiem. kad mans tēvs pats
reizi sauca Lielo saucienu. apara savus laukus un ievāca raJu,"
«P?*- Wl».P8f«Ja» «ad» "2 jauno atbildēja Aldis un pastāstīja bezde-fābulu.
lai dzīvotu jauko un mums Ugai visu, ko zināja no vecmāmiņai
tuvo dzīvi, kādu dzīvojuši Jaņcis ar stāstiem: kā viņa dzimtenē bija le-
Marču zēni pavadījuši laimīgas UakuSl Ienaidnieki, saķēruši tēvu un
dienas Daugavas pakraste pie Stabu- aizveduši uz kādu tālu un baigu ze-
?iV*' ml; M nākusi atkal citi un laupījuši
? S r^ i ^ •i^»*«"*,':;u"'f.'°;^^^ PO'«J"Si; k5 māte viena ar
laiduši pūķus, medlluSl „laču8". Jaņ- vecmāmiņu tad strādājušas unvadl-clm
ar Mārču dažkārt ari pagadījās juSas māju. Un kā reiz. kad vecmā-kāda
palaldnTba. bet kuram tad n o r i ņ a ar viņu. vēl pavisam māriņu,
mums nepagādās? Taču Jands ar aizbraukusi ui pllsēto, laukorielŽu-
Un ti ,Sr.''*™no «i lenaidnlekUn AI. Szlief urun '^s^ir'SK z kir/^irbistt
ariturpmik pa Staburaga bērnu te- Jj.^frbri^'iāKzSzotTo!
Zēni un meitenes, kas esam IzklI-r'"^^*
dināti tllu no mīļās dzimtenes. Jau- Visu to bezdelīga noklausījās ļoti
nā gadā sūtīvm sveicienus Latvijai | uzmanīgi un tad jautāja:
un visieim tiem. kas tur nebrivibā
cieš, novēlēdami Staburaga izturību
un mūsu visu lOīrSanu piepildīša­nos
— atgriezties brivā dzimtenē.
Lai Dievs mums palīdz!
Vientuļo giazskaatu vaditajs
„Vai tu ari zini, ka esmu Daukšu
bezdelīga? Un nupat nāku no turie­nes?**
Aldis papurināja galvu.
(Turpinājums sekos)