Bavarijas Latviesu vestnesis, April 9, 1949

              y^ē5 e/am uz vōsōru
r 2 r t *«<Je«cli. ^
Labu laiku Bavārijas laukos jau
f^ja redzams zirgs, kas sparīgi lika
• mē kājas, reizēm piecirta galvu
i, apaļajos gurnos no saules un
biedriem spīdēdams, vilka arklu,
h kādas dienas vēlāk švābu cie-Ķ
putekļu mākulīSus tik nepa­stā
gada laikā uzsisdkms, pa' ielu
|pa vērsis — drukns un tūļīgs, ar
ari, tas būtu tikai apgalvojums —
kas gan to pārbaudīs? Tai vakarā
gaiss bija silts un vējš apstājies, un
virs meža pulcējās mīksti mākoņi.
Viņi norunāja pret pusnakti atvēr­ties
un izbēra pār zemi tās nedau­dzās
lāses, kas tur pēc sausēs zie­mas,
bez pavasara paliem, bija uz­krājušās.
Otra rītā pumouri bija
Togainu vilnu ragu starpa un sar-, pārsprāguši un labība divtik zaļa
acis ļauni blisinādams, ] Kas tas bija? Pavasaris. Tādēļ
jau viss šis stāsts Bet nu jau tas
drīz būs garām — mēs ejam pret va-saru,
ticiet man. Jo lai cik skaista
šī zeme būtu — te viss nāk un iet
pārāk ātri Te nevar pavasari lēni
un ar saprātu izgaršot kā pie mums
— §ākot ar sniega kušanu un lāste­kām
saulē, pirmajām vijolītēm pie
puķu sievām Brīvības bulvāri un
beidzot ar lakstīgalu pogāšanu Gau­jas
krastos un ievu ziedēšanu.
Ne, te nav tā,
S e v e r i n s Dūms
iTO" svētīgs i 5
4' «Ittimeti mZ
, Ievietošanu
•pašiem teetlouik
- M l «nledz
W«mlr«ra, kidiļ,
ortļl, norsdi, taļļ
M baltleiiem pM
krietni pllioņtuiiļ,
- -»v«lktgodtļiJJ
mli vl»i topi
ka» Aurtrlllji»
publicēti rsksti 4
;clīt8 UZ aiutrilieSiif
[iinajieim uzbruta^
]m, komdinliti i
komOnlitliiii
;f. esam diivj m
pret hmDIš
tt un bnitp*
tiivtļeSiem VJcUU
iBiņļem, I»B itiil
lai tos vi*ilf-m
vēl pinm
KARINA UDtl
«ūtnlečftM IfsM
9 Sarkanail M
Im, kuram m
tāmaa pa?ariftP
.MnM, pretMI P t
t loda naudai.
VESlUļtļ
iSai apstāklī nebūtu nekā ievēro-
' ma, ja viņu nevestu pie saites ne-riga
pusaudze meitene. Viņa bija
lēnprātīgi trausla un Saķ^meln-tainajā
apvidū tik nl|)ara6ti
onda, it kā būtu izkāpusi no ve-baznīcas
griestu gleznas. Tur
ūtu bijis jāmetas J)allgā un jāiz-ļuc
Sis nevienādais pāris, šis bērns
ja Jāatrauj no primitīvā milzeņa
jilem, kas ar vienu vienīgu šņā-enu
spētu nopūst viņu ceļa pū­ļos.
iBet no pārsteidzīga soļa dažreiz
ittur skolā iegūtas vispārizglltojo-p
i B zināšanas — tas taču bija dzīvs
feopas simbols, sieviete un vērsis!
p l simbolus nevajaga riztikt. Tpnši
ladā laikā, kad ar tik lielām m^-^Iv^iT».
Izirrist Eiropas ūnija, pa^ Balt
Jederāciju nemaz nerunājot. •
|isu nesagandētu, pārdalot arī sini-ibolu
vidū pušu, kad pats kontinents
lau pārsprādzis.
Un bez tam — sievietes arvien
iti labi zina, ko dara. Dažas die-lias
vēlāk es redzēju šo vērsi blakus
togam. Nezinu, vai tās bija tas
ftats, bet meitene noteikti bija tā
& t i . Aiz Sķivju ecēšām staigādama,
. prata tik spalgi uzsaukt
g,0hfil", ka vairs nebija šai^u —
liropa ir fetās rokjas,
^ Rtgāja vēl dažas dienas un pa
avii jumtu logii es redzēju strazdu,
as nikni uzbruka zvirbulim,. Jo
|)aphīīcušai8 pelēcis negribēja' re-
Ipatriētieš no svešā būra uz savu
ļpgrno dzīves vietu malkas iķūņiša
|)aspSrnē, G[ņa bija īsa un k^pitā-jlistiskais
ielenkums izrādījās vis-bpeciga
— zvirbulis drīz yi^i\ atra­dās
ārpusē. Nekad nebiju dzirdēji?
ItiM sirdi aizkustinos monologu. Tā
^^ija parastā čivināšana ap zirgā-bolu,
ne ikdienišķie čiepstieni u z
airzfi: žoga, saulē vērpties. Tas bija
garš.pārmetimm,, žēlabu }m aizvai-nodtima
pilns stāsts, ko zvirbulis
teica 80 minūtes garā tunā. Viņa
ļ sieva tupēja blakus, kā pusgraud-iidec'e
Jurģu laikā ar lakatā ievilktu
galvu, un dažreiz apstipriiiādama
pan\āja un iemeta pa vārdam. Bet,
8tra:^ds staipīja savu mielno, sļppžo
ķakluVvIņš likSs neko nedzirdam tm
savā nodabā pētīja pimipwru^,.Jk^
tikko' sāka aizme^ties. Un tad uz-
' re^Jēlc^anos apnicis, tā no litigS^s
f$;}m pašapzinīgi skaidrā latviešu va»-
ļodJ. nosvHpoja Blavunaņa tekstu:
.JPelēks 2virbiil*s, kviešu zaglis;
Dara pakaļ viegliem zēniem —
Pamet savu jaunu sievu
Līdz ar visiem zvirbulēniem . . ."
Nekad neesmu jaucies svešās ģi­menes
darīšanās un nezinu, vai tas
, tiesa. Bet zvirbulis\ar to pašu' bija
|ļ sakauts. Viņš aizlaidās ar savu bi­jušo
vai jauno sievu — kas lai zina,
Es esmu tavs pūpolu koks —
Saplaucis, sudrabains, maigs; ,
Tev ziedēt man aprija kiks
Ir licis un debesu loks.
Ik dienas tu zarus nāc lauzt —
Es smiedamās vējā lokos,
Drebu, mulstu un mokos.
Atgrūst tiecos un glauzt.
I
I Kad aizej, tumst debess un lauks,
Es ilgi Mpojos sērās —
Kur dvaša, kas zaros man tvērās.
Kur aprīļa ņoreibums jauks?,
No mai|guma elpot man grūt
Visu naktij vientuļu, garu —
Tik smagi nest ziedošu zaru,
Ne lauzt kādam atļaut, rie gūt.
Kā sudraba pūpola krusu
Es izkaisu māigļimu savu\
Pār klajumu mēmo, pār gravu —
Sāpīgi, lepni un'klusu.
Cāloļums no cikla Vircbmgās impresifas
(1. turpinājums) ļcilvSci lauzās jau mazāk. Bet reiz,
Un paši frizieri? Viens tāds ļ'a^,.^if°Jās * kāda varjetē tr^^^^^^
jautrs, mīlēja jautrus dzērienus, rei- ļ ^ ' ^ ' ^ ^ . . a p pulksten četrpadsmi-iēm
frizētavā nemaz neieradās: ne- h f ? ^^'J^ ^'^a/inda sastājušies gar
patika viņam tā būšana. Gits bija par'kojmņu zali, t. i , -manēžu (be-gluži
jaur^ latgaliešu zēns. darbā L^™^ ^'īle*"'^»^^ Pārcelta tur) un stu-neiestSes,
In ari milēk izstai- f^n"'
ffāt Man vink ieteica rtaead Brama-M^ ^an kasi slēdza vaļa tikai astoņ-fi£-
iS S S ' l e s S : S l • £ • tii taču pats varot noskūt sev bārdu, ^«'^.^ atsaucības nebija). Bet
viņam, frizierim, jāejot šur un ^'^-^'t, 'T"^'' K - ' "^^"^f f .
tur . . un pēc pusdienas atkal ci- M^'; W ^ "L'?^- l^r ^^^l
tur. Bet allaž korrekta un veikla <i«« }f,^^, mākshmeķl: Eshnpenas
bija friziere, ļoti slaika kundze, no
kuras it kā izplūstu vairāk gaišuma
nekā no elektrības spuldzītēm. Viņa
un Mērbekas. Eslingenieši, paldies
Dievam, ar savu zilo mašīnu atbrauc
biežāk, bet mērbekieši mūs pirmo
Osvālda
I Eslmgenā m
Latviešu baleta E' 'opas vārds ir lielā mērā
dibināts uz Osvalda L^maņa, tiklab dejotāja,
kā choreografa, vienreizējo personību. Neap­šaubāmi
pati spilgtākā parādība visā mūsu
baleta vēsturē, Lēraania uz saviem pleciem ir
iznesis turpat lauvas tiesu no visas latviešu
baleta renesanses: viņš ir pirmais svešo tra­dīciju
lauzējs, pirmais nacionālo tradīciju di­binātājs,
un viņš ir pirmais plašāka vēriena
latviešu jaunradītajā. Šai ziņā Lēmanim allaž
Tatiana Vestene, ^r Rīgas laikiem salīdzi­not,
savā mākslā ir gājusi uz priekšu. Viņas
:ustlbas kļuvušas pregnantākas, pabeigtākas,
zteiksrae vērienīgāka, dejojuma pamatkrāsa
dziļāka.
Mirdza Tillaka no jauna pierādīja, ka vi­ņas
spēksi slēpjas galvenokārt raksturā, kur
viņas izteiksmes intensitāte ir ar diezgan
plašu snitidzamilm. Reinis Jēkabsons, nerau­goties
uz apskaužamām ārējām dotībām, ir
diezgan vienpusīgs dejotājs. Viņa spējas līdz
ar to labāk izpaužas dejās, kas balstās galve­nokārt
uz pozu, ne kustību.
Mūziķu trio ar Andreju Lindbcr^ priekS-
;alā. Ja neskaitti dažus epizodus, kas prasīja
rūpīgāku muzikālu diferencēšanu, bija sava
uzdevuma augstumos. Atzīmēsim Andreju
Lindbergu kā solistu, sevišķi ar „Vlne8 ka-prlcio'^
un deju no de Faljas „La vida brcve".
Blakus šim sarīkojumam, kas notika Eslin-genas
vācu teātii, i r jāatzīmē ari kāds dts:
Dsvalda Lemai^a jauniestudējumu vakars
Stutgartes Valstu opei«s baleta trupai.
Lai gan šai vakarā Lēmanls lielā mērā ir
balstījies uz vecitm, jau Rīgā redzētiem deju
motivien 110 idejām (ko principa gan balēt
meistaram negribētos pierakstīt par plusu),
vakars bij^ visai Iespaidīgs.
Sevišķu prieku, pat pārsteigumu, sagādāja
Ravela „Bo}ei^", kura jaunais pārstudējums
r neapšaubāmi stiōrāks par kādreiz Rīgā re.
dzēto. Ar gandiirljumu jāatzīmē, ka Lēmanis
„Bolero'* šoreiz komponējis kfi/ pilnīgi ab­straktu
cllioreografisku tēlojumu, bez kādām
skatuves īrekvizltēm un absolūti bez literatū­ras.
„Bolero'* savā pašreizējā stila tīrībā un
uzbūves viengabalainībā līdz ar to ir gluž
vie^reizlg» sasniegums; tas veidots firkfirtlg
)agātā kusm)u materiālā un i r labākais, ko
Lēmanis vispār jebkad veidojis.
Abiem Tākarieii^ kfi Eslingenē, t§ dtutgartē,
bija lieli \in peluīt! ]Mn§iiLttm{.
V. D ā r z i ņš
pavasari notiek visādi.
ģimnāzijas katrs J
)taiek« A»sk# ?|
ļojumlettJ un ce*;
henosies, kad
Btarp tf%
Ika mazās
jr Īsts vif
Un tad vēl kādu dienu ap to
^ pašu laiku parādījās pirmā muša,
bet vienu vakaru meža ceļā, mīksti
' uz vēdera pakSedama, aizlēca varde.
' Viņa uzvedās tik vienkārši un lie-tišķi
kā jau varde, kam nekurnav
Jāemigrē ne jārepatriējas. Viņa ie-lēca'pati
savā mēžā, no kurienes at­kal
iznāks, kad iegribēsies. Pašreiz
tur zied baltie vizbuli, \m vardei pa­tīk
puķes tāpat kā cilvēkiem, im ja
nevienu gj"/
ība tai
. i ^ %S' Mi:
Grāmatā, kas
noderēs izceļotājiem
uzASV'
Ko jūs iināt, kaut īsumā, par lauksaira-fiiedbu
Amerika? Tāds var būt praktisks
jautājums daudziem, kas izšķīrušies par emi­grāciju
,uz ASV. Agronoms V. Grozgalvis
sarakstījis un tautsaimnieks J. Platais izde­vis
nelielu kabatas formāta grāmatiņu ,jAme-rikas
lauksaimniecība", kurā daudz noderīgu
2iņu atradīs tie, kara varbūt būs jāstrādā
', ' lauku darbs Amerikā. Grāmatas praktisko
Dozimi pavairo pievienotais ASV Staut- sa­raksts
ar svarīgākām ziņām, kā arī lauk­saimniecībā
biežāk lietojamo vardu latviski-
«ngliska vārdnīca.
Būdams ne tikai teorētiķis vien, bet arī
praktiķis saimniekošanas jautājumos, autors
lionspektīvi apgaismojis svarīgākās ASV lauk
saimniecības nozares, izmantodams ameri­kāņu
literatūru un jaunākās atziņas. Ir ari
daudz salīdzinājumu ar Latvijas apstākļiem
^ ziņas par ļoti aktuāliem jautājumiem,
Piem., inventāra vērtību, lauksaimniecības ra­žojumu
tirgu, darba spēku lauksaimniecībā uc.
Autors konstatē, ka nekur lauksaimnieks par
saviem ražojumiem nesaņem tik mazu daļu no
tirgus vērtības kā Savienotajās Valstīs (42
^roc.), jo pārējā petaas tiesa aiziet daudza­jiem
starpniekiem. Tādēļ arī ASV pēdējā
laikā sāk izveidoties lauksaimniecības koope­rācija,
ko financē kooperatīva banka.
Autors nav pieskāries Amerikas untumai­najiem
dabas apstākļiem, augu slimībām un
citiem faktoriem, kas lauksaimniekiem bieži
nodara prāvus zaudējumus. Valodas z»ņa
starp citu varētu vēlēties latvisko apzīmēju-ro^
«apgabals** mums mazāk pazīstamā sveš­vārda
„režions" vietā.
Vāka zīmējumu un gaumīgu grafisko ietēr­pa
grāmatiņai devis mākslinieks Ansis Ber-
2»^^. Samērā ar šl izdevuma vērtīgo prak-titko
saturu, cena atzlsta.m par ļoti pieņe­mamu.
Izceļotājiem uz ASV grāmati labi de­rēs
par parocīgu informācijas avotu svešajā
zemē. Vārdnīca noderīga lauksaimniecības
darbiniekiem ari citās angliski runājošās ze­mēs.
Aur. I M i c r k a 1 n s
JMOrdza Tillaka eksotiski -
esam pierakstījuši neatkārtojamus nopelnus,
sasniegumus, panākumus slavu un . . . šai
ziņā tam p erakstam arī vislielāko a t b i l ­d
ī b u . Atbildība par stilu, par gatavību, par
kvalitāti visur tur, kur vien Lēmanis kaut ko
ir sedzis vai ar sedz ar savu vārdu. Tas ir
gluži pašsaprotaini: Eiropas vārds, Eiropas
slava allaž ir mērojami un tiks mēroti tikai
ar Eiropas prasībām, Baidos, ka, no Šī vie­dokļa
izejot, Lēmaņa ansambļa jaunizvēlētā
resp. jauniestudētā programma prasības spēj
apmierināt tikai daļēji. Programma katrā zi­ņa
nav viscauri eksporta kvalitātes.
Vairākas dejas (Rudens, Gracioso) ir Eiže­na-
LeSČeVska iestudējumi. Leščevskis ir
mazāk jaunraditājs, vairāk veikls kombinētais.
Kas Lēmanim ir sakausēts Le§čevskim bieži
ir tikai sarindots; kustība viņa dejās līdz ar
to attīstās galveiiokārt kaleidoskopiskā secība,
nevis organiskā saistībā. So trūkumu Lēma­ņa
dejās nekad neatradīsim. Viņa veidolu-miem
jaunajā programmā, stingri ņemot, gan
vietām ir citi mīnusi. Proti: dejas atseviš­ķos
gadījumos, diemžēl, tomēr atgādina grez-muma
lietiņas ar samērā nenozīmīgu vērtības
koeficientu. Greznuma nieciņus, kuru Iekšējā
jēga, neraugoties uz ārējo formas meistarību,
tomēr nepaceļas pāri izklaidēšanās aistētikai.
Pēc būtības Lēmaņa talanta un fantāzijas cie­nīgas
vakarā ir trīs dejas. Mums jau zinā­mā
„Navarra", tad «Andaluza" un visbeidzot
„Allegro barbaro**, jā, - varbūt vēl „Ri-tuāls".
,,Andaluza*' ir tikpat laimīgs cik
drosmīgs spāniskā rakstura stilizācijas mēģi­nājums,
pakļaujot to klasiskai koncepcijai; -
ar Šo deju Lēmanis ir spēris droSu soli ļoti
plašu iespējamību valstī, ko viņš, cerams, i\e-pametls
neizpētītu. „Andaluza*' publikas vai­rumam
gan paiet garām nenovērtēta, jo pro­grammā
tā, diemžēl, nolikta pati pirmā. Va­rens
Lēmaņa talanta uzliesmojums ir „A1-
legro barbaro". Gan uzskatot, ka SI deja vē
nav gluži pabeigta, jo viņas choreografijas zī­mējumā
paris vietās ir iczadzies arī ordinā­rāks
materiāls, nevar neatzīmēt šīs pirmat­nēji
orģiastiskās erotikas pilnās dejas ārkār­tīgo
ekspresivitāti, viņas mežonīgo nevaldā-mību.
Viens no stiprākajiem, pamatidejā
spilgtākajiem Lēmaņa veidojumiem vispār.
Par pašu Lēmani kā rakstjrdejotāju izteik
ties būtu lieki: tā ir kvalitāte, kas, vismaz
latviešu vidū, sen vairs nekādus epitetus ne­prasa.
Atzīmēsim viņa suģestējošo dejojumu
„Allegro barbaro**.
't t
tik valodiei iauka ka nrata ' laiku r®*^ ^^P"^®"^*"^'* ^'^^^ ^^^^
sLt ^ nSaiiem r M u tuDē- P"^^ - un bija jāgaida
Bet i S S v i ^ b T^h^irSk nekā gads, līdz atbrauca otr-,
2 ste^it 4 vT^^^^^^^ Tie tad mūsu nometnē it kā
d S u sa?ad§^: tSēr tui fitāc tt- manēžas atkal garas. Pašas
S a ' ' S o ^ L i k S kal- f|!<f ās. V^ļ^^^^ rindā s^vj-ram.
kas gribēja, lai noskuj bārdu, ^«^«^^^-J^"^^^^^^
^ ī Su
lodā - loti pareizā valodā un rak- ^"^"5 f?^«s= .P^ita, Ilga Aina, dl- s uil^ilfSark'Ss isi"^^^^^^^^^^ «-
SSel^^dlnuS S S S ^ a ^ S ^Xei^Tl^?daSaf kaS
k S l aM Sva d a S ā ^ i ^ ^ ^ ^ ^ ^ mākslinieka lūpām, no-
5^^oVl?.ir4TvoiS^?^c,io^, skatīdamas katru kustību un žestu.
N^f fH J / i t ^ T r 1 « T r^f„ā^«« Viuas stāv tur sienmalā visās viesu
5& aTzgāSs l a S B^^
la jauna
prograkma fāafkatio
Osvalda Lēmaņa jauniestudētās baleta pro­grammas
atkārtojum: pēc izpārdotās pirmiz­rādes
Eslingenas vācu teātri notika 10. aprīli
pl. 19.30 Eslingenas latviešu teātra zālē. Līdz
pēcsvētkiem izrādes vairs nenotiks, jo Lieldie*
iļāsf T. Vestene brauc ciemoties už Ltbeku
Aprīļa beiigās 0 . Lēmanis ar jauno program
mu uzstāiiles amerikāņu joslas IRO galvenā
mītnē BadtKisIrigenā un tad viesosies latvieīSu
nometnēs. Ta kli O,. Lēmanis vada Stutgarte
operas baletu, nometņu kultūras daļu vadītā
ļlem viesizrāžu pieprasījumi jāiesūta laikus
lai labāki varētu izkārtot turneju marfimtu.
ros sastapis nevienā frizētavā. nieču tipu, kas tik raksturīgs bija SI
Pašreiz Latviešu teātris Fišbachā beidzis
turneju m Bavārijai latviešu nometnēm, iz­rādot
„Nllvi ābelē*', dis darbs lieku reizi
apliecina, ka firiskās tautas, arī tālu šķirtas
viena no otras, glabā atmiņas no āriskās
pirmtautas, kas dzīvojusi kopš nezināmiem
laikiem Ejiropā. Kā lai citādi izskaidro da­žas
parailēles amerikāņu rakstnieka Paula
Osboma lugāl ar latviešu pasaku „KBlē}s un
nāve"? Taiā nāve rāpļās ābelē. Bet kalē­jam
tāda ābele, no kuras bez viņa atļaujas
neviens nevar tikt zemē. Osborna lugā ka­lēja
vietā Juliāns Norsrups, vectēvs, kam glu­ži
tāda pat ābele. Un, raugoties lugas reži­sora
Gustjiv^ Amola (Norsrups) un mazā Ķir­ša
(Ķeksis) ^ēlos, prātā nāk Doku Aša savā
laikā tēlotais vectēvs.
Gustava Amola spēlē bija tik izkopts garīgs
smalkums, tik dziļš un patiess pārdzīvojums,
ar kādu doto skatuves tēlu spēj veidot vienīgi
liels aktieris un mākslinieks. Viņa tēlojums
sildīja siriJi kā pati piesaule So laiku skarba-fos
vējos. Uldis Ķirsis labi turējās līdzi
Amolam, m vectēva tin mazdēla saspēle ritē­ja
saskanīga un labi izsvērta. A. Matisone
— Demetrijas Raifies tēlojumā labi parādīja
visu savtīgumu, ko bieži vien slēpj ari dzīve
aiz mesiārīisma malkas. Viņas skatuves tēls
veidojās visai plastisks un atraisīts. Jāatzī­mē
skaidrā,^ labi nostādītā dikcija. Helēna
Sildega - Merija iGllis deva patiesi labas un
mīlas meiitenes tēlu. Mildas Mētras tēlotā
Nellija Norsrupa — vecā māte — bija liegi
Gan viņu manīju gaŗaja rinda, kas g^^u simteņa sākumam — meitenes,
stāvēda, lai iegūtu biļetes kādai vie- h^g^as Vulfs tēlojis stāstos. Un kad
tējā teātra izrādei. Rinda stiepās ^u eslingenieši vai mērbekieši aiz-kādā
gaitenī mūsu pārvaldes lo^^ā. ^raukuSi, tad meičām dzive lidcas
Es biju pēdējais. Tad ienāca viņš, Utkai tik pelēki smaga, ka nemaz
nostājās aiz manis. Stāvētājs man ļ nevar iedomāties, kā to varēs izdzl-priekšā
bēdājās: tikpat lāga vietas yot . .
nedabūšot, pirmās pusotra simta bi- Bet pāriesim no mākslas ai^al ua-letes
jau esot' paglabātas Unras ie- Ušanu un rindām virtuvē. Rindās
rēdņiem \in citiem dižajiem, Rīgā stāv rītos, lai dabūtu kafiju, vaka-vācu
laikā arī bijušas lielas rindas Uos, lai dabūtu v^ariņas, bet gal-pie
teātra, taču reizēm . . . Otrs. I ^^^§3 tās pašas pusdienu rindaa Ar
kās viņam priekšā, pārtrauca: Ak, laiku turpat istabā aiz virtuves sa-te
jau nav Riga, fe ir Vircburga!" gj^pejag rindas līkloču izlocījumi
Bet virs aiz manis n^acīja nekā! tādā kā polonēzes kārtībā un iz^a-
Kad es pēc ilga iaika tiku pie kases ļt§ — viens nozarojums uz vienu
un aiziedams atskatījos, ne viņš bl-ļpusi^ ^trs uz pretējo utt. Acīgi poli-ja
tas, kasr ņēma biļeti pēc manis, Ljistl mācīja So kārtību ievērot. īpaši
bet cits. Kad un kāpēc viņš bija pojonēzlska pusdienu rinda bija
aizgājis? svētdienās un kad - labos Mcos
Sākuma mūsu nometneai ļaudis bl-ļ izsniedza trīs ēdienus. ' Visā šai
Ja mākslas kā aizcietuSlĢj}, un virk-1 rindās stāv^anā un mūsu ēdināša-nejās"'
rindāis katram koncertam,ļnātllkfiskmjtkaiiah^^
katrai izrādei. ' Biļetas vēlāk sāka reizīgs, kas nekad nav bijis pagātnē
pārdot tādā pusļpa^bā i)retim vir- uņ nebūs nākotnē. Kādu laiku bija
tuves ēkiai, im reiz, kad gaidāma iekārtots, ka melnburtainajām ēdie-
Eslingenas aktiefu viesu izrāde, es ļ nu kartitēm kuponi gan iepriekš
tur niku rindā, kas izvijusies gara nogriežami. So uzdevimiu veica trīs
jau no paša rīta,. īgdams: im es da- dāmas (trīs, lai nebūtu lieka gaidī-būšu
tālu blieti un rītvakar būšu ie- tāju sastrēguma). Sēdēdamas pie
mīcīts kaut kur starp pēdējo sēW- atsevišķa galdiņa, viņas saņēma un
vietu im pirtno stāvvietu; Bet tad palaida vienu rindā stāvētāju pēc
kāda loti līdzcietīga dvēsele ielaida [otra, grieznēm bruņojušās, un iz-msiņi
savā vietā tuvāk pie kases... ļ skatījās kā trīs senās likteņa lau-
Vēlāk uz nopietniem sarīkojumiem ļmas jeb parces w savām likteņa
dzirklēm. Pirmā bija laipna, smaidī-ga
melnmate, otrā mazliet nervoza,
• T • ^ I skubinādama ar latgalisku pieskaņu leatŗū piezīmes ļ baisi: „2iglāk dodiet kartīti! Vajag
iet kā pa slīdošu lentu;" Trešā pa-
TalJaaa VMtMie dēlā nOro^o^'' bībd^
Kai'ālisko observatoriju no Grīn-vicas
iecirkņa Londonā nolemts
pārvietot \iz kādu viduslaiku pili
Saseksā. Priekšdarbus veiks jau līdz
aprīļa beigām, bet visas observato­rijas
pārcelšanu nobeigs 1953. g.
Mindienes pilsēta piešķīrusi ik pa
1500 markāmļ mākslas godalgās, par
1948. gadu — literatūrā Emstam
Pencoldam, glezniecībā Oskaram
Kesteram, tēlniecībā prof. Kārlim
Knapem un mūzikā Kārlim Ama-dejam
Hartmanam.
Rīdziniekiem labi pazīstamais bi­jušais
Berlīnes filharmoniķu diri­ģents
Eižens Jodiums, kas pašreiz
uzturas Hamburgā, uzņēmies Ba­vārijas
radiofona lielā orķestra va­dību
šai vasarai.
Angļu bībeles biedrība Londonā
ierosinājusi pilnīgi no jauna tulkot
pirrat^cstu.
un smalkjūtīgi tverta un viņas spēle pilna | visam niecīga, rāma.
patiesa pārdzīvojuma. Andris Valdmanis,
veidojot misteru Brinku, prata visai pifņe^
mamā/veidā apvienot lomas reālos un miltis*
kos elementus, sakausējot tos viengabalainā
ēlā, kas personificē nāvi un ar savu abstrak-
0 simboliku uzliek lielas prasības aktierim,
v i s i Sie sarežģītie tēli prasa ieturēt smalki
zsvērttt samēra starp reālās un mistiskās pa­saules
atklāsmēm, un aktierim te uzmanīgi
(Turpinājums sekos)
KAS TO ZINA?
Musu Iepriekšējā uzdevuma
atbildes:
, : * ^ « ^ V j'u I 1- I - 1898. g., VI - 1915. g. 2. Eduards
fiiet ka pa Šauru laipu starp diviem bezdibc- Brencēns. 3. Somija. 4. Ed. Veidcnbauma.
ņiem, lai neiekristu vienā vai otrā. 5. zeiboltu Jēkabs. 6. a) Adamsons Ēriks,
Ansambļa saspēlē teicami iekļāvās ari pā- ļ b) Jānis Akurāters, c) Aspazija, d) Antons
rējie tēlotāji. TleSi saspēles lldzsvaroSanā ļ AustriņS, e) Leonīds BreikSs. 7. Burkards
režisors apliecināja labu veiksmi, un nar no-1 Dzenis. 8. Lapas MārtiņS. 9 . „ E s dziedāšu
skaņoto izrādi Latviešu teātrim FiSbachā ļ par tevi, tēvu zeme", ar pseidonīmu Tirzma-pienākās
visa atzinība. liete. 10. Valdis LesIņS ir Knuta Lcsiņa
J o n ā s s M i e s n i e k s i tēvs. Vilis LesiņS nav viņiem rada.
METS METUMS DIENVIDU PUSLODE - 1.
Rokam grāVl miljonu pilsētas
Melburnas pašā sirdī. Cits paņēmis
rokā lāpstu, cits cigareti, bet vēl
cits pieķēries un dreb ar lielu joni,
turoties pie medianizētās lāpstas.
Tas ir varens izgudrojums, — tā
lāpsta. Papriekš nāk zaļš automobi­lis,
kurā ar motoru saspiež vietēju
gaisu kā buljona kubiku. Tad gaisu,
to saspiesto, palaiž vaļā gumijas
trubā. Tas. ka nu ir trubā, gaisam
nepatOc, un viņš drāžas laukā. Bet
lāpstas kāts pretim. Un klāt pie kā­ta
„pedere". Ja piespiež „pederi'*
— tikai tad gaiss beidzot izskrien
laukā, bet lāpsta stāvus zemē. Spēj
tik izraut ārā. Māli. smiltis un ak­meņi
kartupeļu lielumā jūk uz vi­sām
pusēm kā demonstranti, kad
var brīvprātīgi iet mājā. Troksnis ir
vismaz deviņpadsmittūkstoš reižu
stiprāks nekā pie zobārsta, kad sāk
urbt porcelāna zobā.
Bet kāpēc mēs to grā^/i roltam?
Redz, tur ir liela gudrība. Mums
jāstrādā Austrālijā katrā ziņā tie
divi gadi. Un šajā laikā esam lūgti
palīdzēt šejieniešiem nokārtot tā
saukto ziņu dienesta jautājumu. Un
tāpēc vajaga grāvi, lai ziņas jau
sākumā nekur netiek laukā. Grāvī
i e l i ^ cementa trubas. Nu ziņas ir
dubulti nodrošinātas — ir grāvī, ir
trubā. Pa vidu trubai izlaiž loti ie­vērojami
garu stiepli. Kad viss būs
galīgi im izšķirīgi sarīkots, varēs
runāt pa telefonu randiņus, zvanīt
uz bufeti, slimnīcu xm' citām labām
mājām. Darbs mums Joti intensīvs,
tāpēc vienreiz pirms un pēc pusdie­nām
dzeram tēju. Citādi nav ko
izsvīst.
Pasaule no grāvja perspektīvas ir
loti interesanta. Garām Iet austrā­lietes.
Smukas arī Ir. Zeķes kājās.
Mēs aiz cienības pietupstamies un
skatāmies. Sīs neko nesaka. Mūsējie
gan kaut ko teiktu, bet angliski ne­kas
ātrumā neiekrīt prātā. Tāpēc
daži ņiācās angliski, jo latviski šeit
maz runā. Pirms pieciem vakarā sā­kam
staigāt gai: grāvja malu,
meklēdami tā sauktos darba rīkus.
Tos pa nakti grāvī nevar astāt. Tie
jāsapulcina tādā būdiņā un jātur
aiz atslēgas. Darbs sākas atkal no
rīta. Visa šī ceremonija turpinās
piecas dienas. Un mēs esam loti ap­zinīgi
strādnieki, mūs spārno un pa­šapziņu
cel domu grauds — ,,pie
darba acis spoži mirdz un lēni vel­kas
laiks." Mets Metums
i
ļ
mm
mm